KOPŠ ES IZVEIDES 1957. GADĀ TĀ IR IZAUGUSI NO 6 VALSTĪM LĪDZ 27. ŠĪS VALSTIS APVIENOJA SPĒKUS, LAI KOPĀ VEIDOTU LABĀKU NĀKOTNI. KURAS VALSTIS IR ES SASTĀVĀ, UN KAD TĀS PIEVIENOJĀS? ŠAJĀ NODAĻĀ UZZINĀSI, KĀ ES KĻUVA PAR TO, KAS TĀ IR ŠODIEN, UN KAS TO PADARA TIK NEATKĀRTOJAMU.
Eiropas Savienība ir unikāla 27 Eiropas valstu partnerība – tās dēvē par dalībvalstīm jeb ES valstīm. Tās kopā aptver lielāko daļu Eiropas. ES dzīvo aptuveni 447 miljoni cilvēku, kas ir apmēram 6 % no pasaules iedzīvotājiem. ES valstu piederīgie ir arī Eiropas Savienības pilsoņi.
Aplūko karogu un valstu nosaukumu sarakstu zem attēla! Visas šīs valstis atrodas Eiropā, bet ne visas pieder pie Eiropas Savienības. Padomā, kuras no sarakstā minētajām ir ES valstis, un tad atrodi tās kartē! Ja tev vajadzīga palīdzība, ieskaties šajā tīmekļa vietnē: europa.eu/!kByr3X
ALBĀNIJA
ANDORA
APVIENOTĀ KARALISTE
AUSTRIJA
BALTKRIEVIJA
BEĻĢIJA
BOSNIJA
UN HERCEGOVINA
BULGĀRIJA
ČEHIJA
DĀNIJA
FRANCIJA
GRIEĶIJA
HORVĀTIJA
IGAUNIJA
ISLANDE
ITĀLIJA
ĪRIJA
KIPRA
LATVIJA
LIETUVA
LIHTENŠTEINA
LUKSEMBURGA
MALTA
MELNKALNE
MOLDOVA
MONAKO
NĪDERLANDE
NORVĒĢIJA
POLIJA
PORTUGĀLE
RUMĀNIJA
SANMARĪNO
SERBIJA
SLOVĀKIJA
SLOVĒNIJA
SOMIJA
SPĀNIJA
ŠVEICE
TURCIJA
UKRAINA
UNGĀRIJA
VATIKĀNS
VĀCIJA
ZIEMEĻMAĶEDONIJA
ZVIEDRIJA
Iedomājies, ka tu strādā kādā tūrisma aģentūrā! Izvēlies divas ES valstis, kuras pazīsti vislabāk, un uzraksti par tām īsu aprakstu tūristiem! Piemēram, cik cilvēku dzīvo šajās valstīs un kā sauc to galvaspilsētas. Ar ko tās var iepriecināt savus apmeklētājus (ēdiens, kultūra, valoda utt.)?
ES ir deviņi reģioni, kas atrodas tālu no Eiropas. Šīs aizjūras teritorijas (ko dēvē arī par “tālākajiem reģioniem”) ir Azoru salas un Madeira (Portugāle), Kanāriju salas (Spānija), Francijas Gviāna, Gvadelupa, Majota, Martinika, Reinjona un Senmartēna (Francija).
Eiropas Savienībā ir 24 oficiālās valodas.
Kāpēc to ir tik daudz? Bez Eiropas Savienības dalībvalstīm un iedzīvotājiem Eiropas Savienības nebūtu. ES ir demokrātiska organizācija, tāpēc tai jāsazinās ar dalībvalstu valdībām, iedzīvotājiem, uzņēmumiem un valsts iestādēm to lietotajās valodās. Visiem ES iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kas tiek darīts viņu vārdā un ar viņu nodokļiem un kādi noteikumi viņiem ir jāievēro. Viņiem arī jābūt iespējai iesaistīties ES lietās bez priekšnosacījuma vispirms apgūt kādu citu valodu.
Tu vari rakstīt ES iestādēm jebkurā no 24 oficiālajām ES valodām, un atbildi saņemsi tajā pašā valodā.
Vai esi kādreiz dzirdējis frāzi “vienoti dažādībā”? Šī frāze ir ES moto un atspoguļo ES vērtību būtību. Lai gan katrai ES valstij ir sava kultūra, valoda un tradīcijas, tām visām ir vienas un tās pašas kopīgās vērtības, kas tām ir jāievēro kā Eiropas Savienības dalībniecēm.
Viena no pamatvērtībām, kas apvieno visas ES valstis, ir demokrātija. Tas nozīmē, ka ES dalībnieces var būt tikai demokrātiskas valstis. Citas visām ES valstīm kopīgās vērtības ir cilvēka cieņa, brīvība, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošana.
ES pamatā ir sešas pamatvērtības, kas veido mūsu sabiedrības pamatu:
Šīs vērtības ir izcīnītas ilgos gados, un tās ir izveidojušas tādu sabiedrību, kādā šodien dzīvojam.
ES vērtības ir noteiktas ES līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tie ir svarīgi juridiski dokumenti, kurus apstiprinājušas visas ES valstis, tāpēc tām tie ir jāievēro.
NOSKATIES VIDEO: ES vērtību skaidrojums 1 minūtē europa.eu/!gkBTjd
ES līgumos ir ietverti noteikumi, kas nosaka ES darbību. Tie laiku pa laikam tiek grozīti, piemēram, kad ES pievienojas jaunas valstis vai kad mainās ES darbība. Jaunākais līgums ir Lisabonas līgums, kas tika parakstīts Portugāles galvaspilsētā 2007. gadā.
Uzzini vairāk par ES līgumiem: europa.eu/!UGh3f3
Eiropas Savienības Pamattiesību harta stājās spēkā līdz ar Lisabonas līgumu. Tajā ir noteiktas tiesības un brīvības, kas ir pieejamas visiem ES iedzīvotājiem, piemēram, personiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības. Lai atspoguļotu mūsdienu sabiedrību, hartā ir iekļautas jaunākas pamattiesības, piemēram, datu aizsardzība un bioētikas garantijas. Tajā iekļauti arī īpaši noteikumi par personu, kas jaunākas par 18 gadiem, tiesībām, nodrošinot, ka bērnu tiesības ir daļa no cilvēktiesībām, kas ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro un jāaizsargā.
Sīkāk par ES Pamattiesību hartu: fra.europa.eu/en/eu-charter un ES Bērna tiesību stratēģiju: ec.europa.eu/info/policies/justice-and-fundamental-rights/rights-child_lv
ES veido ļoti dažādas valstis. Pēc iedzīvotāju skaita lielākā ir Vācija ar aptuveni 83 miljoniem iedzīvotāju, bet vismazākajā – Maltā – dzīvo 500 000 cilvēku. ES iedzīvotāji runā dažādās valodās un izmanto trīs dažādus alfabētus (latīņu, grieķu un kirilisko alfabētu). Katrā valstī ir dažādas tradīcijas, kultūras, ēdieni un tautas svētki.
ES karogu veido 12 zelta zvaigžņu aplis uz zila fona. Eiropas Savienība (ko tolaik sauca par Eiropas Ekonomikas kopienu) to pieņēma 1984. gadā, un tagad tas plīvo pie ēkām, parkos un pie pieminekļiem visā Eiropā. Zvaigžņu skaits nekad nemainās – 12. Tās simbolizē Eiropas iedzīvotāju vienotību, solidaritāti un saskaņu.
Valsts... | (A) var pievienoties ES |
(B) nevar pievienoties ES |
---|---|---|
1. kas nenodrošina preses brīvību | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
2. kas piemēro nāvessodu | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
3. kas ļauj pilsoņiem protestēt pret valdību | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
4. kurā regulāri tiek ievēlēts parlaments | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
5. kurā politiku nosaka armija, kas pat var iejaukties iekšpolitikā ar militāru spēku | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
6. kurā cilvēkus uzskata par nevainīgiem, līdz tiesa ir atzinusi viņu vainu | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
7. kurā ir tikai viena partija, kas vienmēr ir pie varas | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
8. kura aizsargā minoritātes, pat ja vairākums pret tām ir noskaņots nelabvēlīgi | JĀ / NĒ | JĀ / NĒ |
Pēc diviem postošiem pasaules kariem divdesmitā gadsimta pirmajā pusē (1914–1918 un 1939–1945) cilvēki bija stingri apņēmušies nekad neko tādu vairs nepieļaut.
Laikā no 1945. līdz 1950. gadam vairāki Eiropas politiķi, to vidū Robērs Šūmans, Konrāds Adenauers, Alčide de Gasperi un Vinstons Čērčils, sāka veidot Eiropas Savienību, kurā mēs šodien dzīvojam. Viņu iecere bija apvienot Eiropas valstis ekonomiski un politiski, lai tādējādi garantētu pastāvīgu mieru un labklājību.
1950. gada 9. maijā toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans ierosināja kopīgi pārvaldīt ogļu un tērauda ražošanu Eiropā. Tajā laikā tās bija karam nepieciešamās izejvielas – ogles kā energoresurss un tērauds ieroču un iekārtu ražošanai. Apvienojot to ražošanu, neviena valsts nevarētu slepeni bruņoties pret pārējām valstīm. Pēc šā priekšlikuma 1952. gadā tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena. To dibināja sešas kaimiņvalstis – Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija, kas lika pamatus mūsdienu Eiropas Savienībai.
Vairāk par cilvēkiem un politiķiem, kuri gadu gaitā veidojuši Eiropas Savienību, vari uzzināt mūsu sērijā “ES celmlauži” šeit:
Pēc dažiem gadiem sešas dibinātājvalstis nolēma sadarboties arī citās ekonomikas nozarēs. 1957. gadā tika noslēgts Romas līgums, ar kuru tika nodibināta Eiropas Ekonomikas kopiena un kas stājās spēkā 1958. gadā. Tā sākotnējais mērķis bija veicināt tirdzniecību un dziļāku ekonomisko integrāciju starp iesaistītajām valstīm.
1973. gadā Eiropas Ekonomikas kopienai pievienojās Apvienotā Karaliste (*), Dānija un Īrija. Pēc dažiem gadiem, beidzoties labējo diktatūru valdīšanas laikam Dienvideiropā, dalībai varēja pieteikties vēl trīs valstis. Pirmā bija Grieķija, kas pievienojās 1981. gadā. Portugāle un Spānija pievienojās 1986. gadā. 1993. gadā tika izveidota Eiropas Savienība, un divus gadus vēlāk tai pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija, palielinot ES dalībvalstu skaitu līdz 15.
Neilgi pēc Otrā pasaules kara, sākoties 40 gadus ilgajam Aukstajam karam, “dzelzs priekškars” Eiropu sadalīja austrumos un rietumos. Berlīnes mūris bija dalījuma simbols, jo tas sašķēla Berlīnes pilsētu divās daļās. Pēc komunisma sabrukuma 1989. gadā bijušās komunistiskās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis sāka demokratizācijas procesu un pieteicās dalībai ES.
2004. gadā ES pievienojās astoņas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis: Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija. Tai pašā gadā par dalībniecēm kļuva arī Vidusjūras salas Kipra un Malta. 2007. gadā ES pievienojās Bulgārija un Rumānija, bet 2013. gadā – Horvātija.
Jaunu ES dalībvalstu pievienošanās ir paplašinājusi kopējo tirgu un palīdzējusi Eiropā saglabāt mieru un labklājību. Ikvienai jaunai dalībvalstij jāapņemas pievienoties Līgumiem un pieņemt visu ES tiesību aktu kopumu. Tai jāievēro ES vērtības, piemēram, brīvības, demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principi.
Ārpus savām robežām ES uztur ciešas attiecības arī ar kaimiņvalstīm. Eiropas kaimiņattiecību politika atbalsta drošību, stabilitāti un labklājību valstīs uz austrumiem un dienvidiem no ES. Turklāt ES paplašināšanās politika attiecas arī uz potenciālajām jaunajām dalībvalstīm. Ārpus “kaimiņreģiona” ES globālo attiecību pamatā parasti ir tirdzniecības nolīgumi, partnerības un daudzpusēja sadarbība.
Pašreizējās ES kandidātvalstis ir: Albānija, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Potenciālās kandidātvalstis ir Bosnija un Hercegovina un Kosova (*).
(*) Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244/1999 un Starptautiskās tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.
ES tika izveidota, lai nodrošinātu pastāvīgu mieru starp tās dalībvalstīm. Kopš tās izveides ir ievērojami samazinājušies vardarbīgi iekšējie konflikti un iespējas izcelties karam starp eiropiešiem. 2012. gadā Eiropas Savienībai par tās darbu miera, demokrātijas un cilvēktiesību labā Eiropā un visā pasaulē tika piešķirta Nobela Miera prēmija. ES nolēma ziedot prēmijas naudas summu 930 000 eiro un vēl 930 000 eiro no pašas ES līdzekļiem bērniem, kuriem liegta iespēja uzaugt mierā.
ES GADU GAITĀ
Seko ES pārvērtībām no kara plosīta kontinenta līdz miermīlīgai savienībai, izmantojot mūsu ES hronoloģiju:
Kā noskaidrojām, Eiropas Savienības pirmsākumi meklējami XX gs. 50. gadu sākumā, kad to dibināja cilvēki, kas bija piedzīvojuši viena vai pat divu pasaules karu šausmas. Šajos karos Eiropā gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku. Tolaik iecere apvienot valstis un cilvēkus, kas vēl nesen karoja savā starpā, bija drosmīgs projekts.
Kad piedzimi tu un tavi draugi, Eiropas Savienība bija dzīvojusi mierā un labklājībā jau vairāk nekā 50 gadus, lai gan tu, iespējams, esi dzirdējis vai lasījis stāstus par grūtībām, kas šajā laikā piemeklēja citas pasaules daļas. Ko tu kā jaunietis domā par šo ilgstošo mieru Eiropā? Vai tu to uzskati par pašsaprotamu, vai tomēr reizēm bažījies par nākotni? Vai ar demokrātiju vien pietiek, lai garantētu mieru? Apspried to ar saviem klasesbiedriem.