Krāpšanas problēmu risināšana ES kohēzijas izdevumos: vadošajām iestādēm jānostiprina atklāšana, rīcība un koordinācija

Kopsavilkums

ES tiesību aktos krāpšana ir definēta kā tīšs pārkāpums, kurš kaitē vai varētu kaitēt ES budžetam. ES un dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas par krāpšanas un citādas ES finanšu intereses apdraudošas nelikumīgas rīcības, tostarp korupcijas, apkarošanu. Laikā no 2013. līdz 2017. gadam Komisija un dalībvalstis konstatēja vairāk nekā 4000 iespējami krāpniecisku pārkāpumu. Tie skāra ES atbalstu gandrīz 1,5 miljardu EUR apmērā, no kā 72 % bija ES kohēzijas politikas izdevumi. Īstenojot kohēzijas politiku, dalībvalstu vadošās iestādes atbild par to, lai būtu ieviesti samērīgi un efektīvi krāpšanas apkarošanas pasākumi, pamatojoties uz apzināto risku. Šiem pasākumiem jāaptver viss “krāpšanas apkarošanas pārvaldības process”, proti, krāpšanas novēršana, atklāšana un attiecīga rīcība, tostarp ziņošana par atklātajiem gadījumiem un nepareizi izmaksātu līdzekļu atgūšana. 2007.–2013. gada periodā saistībā ar ES kohēzijas finansējumu atklāto krāpšanas gadījumu apmērs bija 0–2,1 % atkarībā no dalībvalsts.

Šajā revīzijā mēs novērtējām, vai vadošās iestādes ir pienācīgi pildījušas pienākumus katrā krāpšanas apkarošanas pārvaldības procesa posmā. Konkrēti, mēs novērtējām, vai vadošās iestādes

1. izstrādāja krāpšanas apkarošanas politiku, sagatavoja visaptverošu riska novērtējumu un īstenoja piemērotus novēršanas un atklāšanas pasākumus,
2. pienācīgi rīkojās krāpšanas atklāšanas gadījumos sadarbībā ar citām krāpšanas apkarošanas struktūrām.

Mēs konstatējām, ka vadošās iestādes labāk novērtēja krāpšanas risku kohēzijas finansējuma izmantošanā 2014.–2020. gada periodā, pārsvarā izmantojot Komisijas norādījumos iekļauto “lietošanai gatavo” rīku. Tomēr daži no šiem analīzes dokumentiem nebija pietiekami pamatīgi. Lai gan vadošās iestādes ir uzlabojušas krāpšanas novēršanas pasākumus, tās nav panākušas vērā ņemamu progresu proaktīvā krāpšanas atklāšanā. Turklāt tās bieži nav izstrādājušas novēršanas un atklāšanas pasākumu ietekmes uzraudzīšanas un novērtēšanas procedūras.

Attiecībā uz rīcību krāpšanas gadījumā vadošās iestādes kopā ar citām krāpšanas apkarošanas struktūrām nav pietiekamā mērā reaģējušas visos atklātajos krāpšanas gadījumos. Konkrēti, ziņošanas sistēma nav apmierinoša, vairākas vadošās iestādes ne vienmēr sistemātiski ziņo par aizdomām par krāpšanu kompetentajām struktūrām, koriģējošajiem pasākumiem ir ierobežots atturošais spēks, un krāpšanas apkarošanas darbību koordinācija nav pietiekama. Mēs arī konstatējām, ka 2007.–2013. gada plānošanas perioda krāpšanas atklāšanas rādītāji, kas paziņoti Komisijas Ziņojumā par ES finansiālo interešu aizsardzību 2017. gadā, patiesi neatspoguļo apmeklētajās dalībvalstīs faktiski atklātās krāpšanas līmeni, bet drīzāk norāda uz krāpšanas gadījumiem, par ko šīs valstis nolēmušas ziņot Komisijai.

Revīzijas iznākumā mēs iesakām

1. dalībvalstīm, kurām nav krāpšanas apkarošanas valsts stratēģijas, tādu izstrādāt; Komisijai gadījumos, kad nav pietiekami sīki izstrādātas valsts stratēģijas, prasīt vadošajām iestādēm sagatavot oficiālu stratēģiju un politiku cīņai pret ES līdzekļu izkrāpšanu;
2. vadošajām iestādēm izstrādāt pamatīgākus krāpšanas riska novērtējumus, šajā procesā iesaistot attiecīgās ārējās struktūras;
3. uzlabot krāpšanas atklāšanas pasākumus: dalībvalstīm – vairāk izmantojot datu analītikas rīkus – un Komisijai – aktīvi veicinot citu proaktīvu un jaunu krāpšanas atklāšanas metožu izmantošanu;
4. Komisijai uzraudzīt krāpšanas gadījumā izmantotos rīcības mehānismus, lai nodrošinātu to konsekventu piemērošanu;
5. Komisijai veicināt to, lai dalībvalstis izvērstu AFCOS funkcijas koordinācijas uzlabošanai.

2021.–2027. gadam paredzētās KNR apspriešanas un pieņemšanas procesā likumdevēji varētu apsvērt

• padarīt par obligātu krāpšanas apkarošanas valsts stratēģijas vai politikas pieņemšanu un pienācīgu datu analītikas rīku (piem., “Arachne”) izmantošanu;
• ieviest sankcijas un sodus tiem, kas ir vainīgi ES finansiālajām interesēm kaitējošā krāpšanā.

Atbilstoši subsidiaritātes principam ievērojot dalībvalstu tiesības uz rīcības brīvību saistībā ar to, kā tās definē un organizē krāpšanas apkarošanas darbu, ES likumdevēji varētu apsvērt, vai nebūtu jānosaka dalībvalstu krāpšanas apkarošanas dienestu (AFCOS) obligātās pamatfunkcijas, lai nodrošinātu šiem dienestiem efektīvu koordinējošo lomu.

Ievads

Krāpšanas apkarošana Eiropas Savienībā

ES tiesību aktos nošķir šādus terminus¹:

• “ar krāpšanu nesaistīti pārkāpumi” – definēti kā ES tiesību normas pārkāpumi, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt ES budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem (..), veicot nepamatotus izdevumus²,
• “ar krāpšanu saistīti pārkāpumi” (jeb “krāpšana”) – definēti³ kā tīša darbība vai tīša bezdarbība, kas saistīta ar
• kļūdainu, neprecīzu vai nepilnīgu paziņojumu vai dokumentu iesniegšanu vai izmantošanu, kas izraisa nelikumīgu līdzekļu piesavināšanos vai nelikumīgu līdzekļu aizturēšanu no ES vispārējā budžeta vai budžetiem, ko pārvalda ES vai kas tiek pārvaldīti ES vārdā;
• informācijas neizpaušanu, ar ko tiek pārkāptas īpašas saistības, radot tādas pašas sekas; vai
• šādu līdzekļu nepareizu izmantošanu, kas neatbilst mērķiem, kuriem tie tika sākotnēji piešķirti.

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. pantā ir noteikts, ka krāpšanas un citādas ES finansiālās intereses apdraudošas nelikumīgas rīcības apkarošana ir kopīga ES (kuru pārstāv Komisija) un dalībvalstu atbildība. Šis pienākums attiecas uz visām ES ieņēmumu un izdevumu programmām un visām politikas jomām.

ES kohēzijas politika aptver trīs Eiropas strukturālos un investīciju fondus⁴ (ESI fondus), kuri ir: Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Kohēzijas fonds (KF) un Eiropas Sociālais fonds (ESF). Komisija un dalībvalstis kopīgi īsteno šos fondus ar darbības programmām (DP), kurās sīkāk izklāstīts, kā dalībvalstis izmantos ES līdzekļus konkrētajā plānošanas periodā.

• 2007.–2013. gada plānošanas periodā bija 440 darbības programmas kohēzijas jomā. Gandrīz divas trešdaļas DP jau ir slēgtas.
• 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir 389 darbības programmas. Šīs DP joprojām īsteno.

Komisijā par ES kohēzijas politikas īstenošanu atbild divi ģenerāldirektorāti: Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts un Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāts. Dalībvalstīs ar DP īstenošanu un pārbaudīšanu strādā trīs veidu “programmu iestādes”:

• vadošā iestāde atbild par DP īstenošanu,
• sertifikācijas iestāde atbild par maksājumu pieteikumu iesniegšanu Komisijai un DP gada pārskatu sagatavošanu,
• revīzijas iestāde atbild par neatkarīga atzinuma sniegšanu par pārskatu ticamību, radušos izdevumu likumību un pārvaldības un kontroles sistēmu darbību.

Saskaņā ar ES kohēzijas politikas tiesisko regulējumu 2007.–2013. gada plānošanas periodam dalībvalstis ir atbildīgas par pārkāpumu (tostarp krāpšanas) novēršanu, atklāšanu un koriģēšanu, kā arī par nepamatoti izmaksātu summu atgūšanu⁵. Kopīgo noteikumu regulā (KNR), kas attiecas uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu, šī prasība ir izvērstāka, proti, vadošās iestādes “ievieš efektīvus un samērīgus krāpšanas apkarošanas pasākumus, ņemot vērā apzinātos riskus”⁶. Komisija iesaka⁷ vadošajām iestādēm aptvert visu “krāpšanas apkarošanas pārvaldības procesu” (sk. 1. attēlu), kas ir krāpšanas novēršana, atklāšana un attiecīga rīcība (galvenokārt ziņošana par atklātajiem gadījumiem un nepareizi izmaksātu līdzekļu atgūšana). Šajā ziņā Komisija piemēro principu, kas paredz pilnīgu neiecietību pret krāpšanu un korupciju⁸.

Avots: ERP, pamatojoties uz COSO pamatnostādnēm.

Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir ES galvenā krāpšanas apkarošanas struktūra. Tas palīdz izstrādāt un īstenot Komisijas krāpšanas apkarošanas politiku un administratīvi izmeklē krāpšanu, korupciju un citu nelikumīgu rīcību, kas kaitē ES budžetam.

Dalībvalstīs par krāpšanas apkarošanas pasākumu īstenošanu atbild vadošās iestādes, bet ne tikai. Kopš 2013. gada katrā dalībvalstī ir jābūt krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestam (AFCOS), kurš veicina efektīvu sadarbību un informācijas, tostarp operatīva rakstura informācijas, apmaiņu ar OLAF⁹. Komisija sīkāk izstrādātos norādījumos¹⁰ ir noteikusi, ka AFCOS pilnvarās vajadzētu paredzēt, ka šie dienesti dalībvalstīs koordinē visus leģislatīvos, administratīvos un izmeklēšanas pienākumus un darbības, ar ko aizsargā ES finansiālās intereses. Dalītās pārvaldības jomā dalībvalstu iestādēm ir jāziņo Komisijai par aizdomām par krāpšanu vai konstatētiem krāpšanas gadījumiem (un citiem pārkāpumiem), izmantojot pārkāpumu pārvaldības sistēmu IMS (Irregularity Maganement System), kas bāzēta OLAF krāpšanas apkarošanas informācijas platformā.

Par krāpšanu ES kohēzijas politikā ziņo daudz biežāk nekā citās izdevumu jomās

Eiropas Parlaments un Padome 2017. gada 5. jūlijā pieņēma Direktīvu (ES) 2017/1371 par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (turpmāk tekstā – “PIF direktīva”¹¹). Direktīvā ir iekļauta kopēja definīcija krāpšanai, kas apdraud ES finansiālās intereses, īpaši saistībā ar publisko iepirkumu. Dalībvalstīm līdz 2019. gada 6. jūlijam ir jāiestrādā PIF direktīva savos tiesību aktos¹².

2018. gada septembrī Komisija publicēja 29. gada ziņojumu “Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība un cīņa pret krāpšanu”¹³ (turpmāk tekstā – “2017. gada PIF ziņojums”). Dalītās pārvaldības jomā Komisija sagatavo šo ziņojumu, balstoties uz informāciju, ko dalībvalstis paziņo, izmantojot pārkāpumu pārvaldības sistēmu IMS (sk. 7. punktu). 2017. gada PIF ziņojuma analīze liecina, ka par krāpšanu (gan aizdomām, gan konstatētiem krāpšanas gadījumiem) ES kohēzijas politikā ziņo daudz biežāk nekā citās jomās: kohēzijai ir atvēlēta tikai viena trešā daļa budžeta, bet kohēzijas jomā ir 39 % no visiem paziņotajiem krāpšanas gadījumiem un 72 % no šajos gadījumos iesaistītajām kopējām finanšu summām (sk. 2. attēlu).

Avots: 2017. gada PIF ziņojums, Statistikas pielikums, II daļa (Izdevumi).

Saskaņā ar datiem, kas izmantoti 2017. gada PIF ziņojuma pamatošanai, pārkāpumi, par kuriem dalībvalstis ir ziņojušas kā par krāpnieciskiem, veido 0,44 % no ES līdzekļiem, kas izmaksāti kohēzijas politikai. To dēvē par “krāpšanas atklāšanas rādītāju”¹⁴, un tas ļoti atšķiras katrā dalībvalstī (sk. 3. attēlu). Krāpšanas atklāšanas rādītājs ES kohēzijas finansējumā visā 2007.–2013. gada periodā var būt 0–2,1 %. 2017. gada PIF ziņojumā nav paskaidrots, kāpēc šis rādītājs Slovākijā ir ievērojami lielāks. Vidēji atsevišķā vērtība katram pārkāpumam, par kuru ziņots kā par krāpniecisku, ir 0,8 miljoni EUR.

NB! Šajā attēlā dotā krāpšanas atklāšanas rādītāja (FDR) aprēķinā nav ieskaitīti pārkāpumi zivsaimniecības politikā, kuri Komisijas publicētajā statistikā ir ieskaitīti kohēzijas un zivsaimniecības politikā, bet kuri nepalielina ES kopējo krāpšanas atklāšanas rādītāju. Te nav ieskaitītas arī vairākām valstīm kopīgās Eiropas teritoriālās sadarbības programmas, lai gan tās ir ņemtas vērā, aprēķinot šajā attēlā norādīto ES vidējo rādītāju. Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām FDR ir nulle: Somija un Luksemburga ziņoja, ka krāpniecisku pārkāpumu nav, savukārt Īrija un Zviedrija ziņoja par dažiem pārkāpumiem ar zemu finansiālo vērtību.

Avots: ERP, pamatojoties uz 2017. gada PIF ziņojumu, 93. lpp.

Mēs uzskatījām par nepieciešamu novērtēt vadošo iestāžu darbu, jo šīs iestādes ir pirmās, kurām nākas saskarties ar krāpšanu ES kohēzijas politikā. Komisijas viedoklis¹⁵ ir tāds, ka kombinēta pieeja varētu ievērojami samazināt krāpšanas risku kohēzijas politikā un atturēt no krāpšanas, proti, no vienas puses, vadošajām iestādēm ir jāsagatavo visaptverošs riska novērtējums, kam seko pienācīgi novēršanas un atklāšanas pasākumi, un, no otras puses, kompetentajām iestādēm (parasti policijai vai prokuratūrai) jāveic koordinēta un savlaicīga izmeklēšana. Šī revīzija ir strukturēta atbilstoši šīm divām plašajām jomām.

Revīzijas tvērums un pieeja

Mēs nolēmām revidēt vadošo iestāžu darbu saistībā ar krāpšanas apkarošanu kohēzijas politikā, jo šīm iestādēm ir svarīga loma, un tā tas būs arī 2021.–2027. gada plānošanas periodā. Mēs novērtējām, vai vadošās iestādes ir pienācīgi pildījušas pienākumus katrā krāpšanas apkarošanas pārvaldības procesa posmā, kas ir krāpšanas novēršana, krāpšanas atklāšana un rīcība krāpšanas gadījumā, tostarp ziņošana par krāpšanu un nepareizi izmaksātu līdzekļu atgūšana. Konkrēti, mēs novērtējām, vai vadošās iestādes

1. izstrādāja krāpšanas apkarošanas politiku, sagatavoja visaptverošu riska novērtējumu un īstenoja piemērotus novēršanas un atklāšanas pasākumus,
2. pienācīgi rīkojās krāpšanas atklāšanas gadījumos, turklāt koordinēti kopā ar izmeklēšanas un kriminālvajāšanas struktūrām un krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestiem (AFCOS), ņemot vēra šo struktūru funkcijas apmeklētajās dalībvalstīs.

Mēs aplūkojām dalībvalstu vadošo iestāžu un AFCOS lomu kohēzijas politikā. Revidējām vadošās iestādes, kuru atbildībā bija ES kohēzijas politikas darbības programmas (DP), ko finansē no trīs galvenajiem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem: KF, ESF un ERAF. Mēs nolēmām revīzijā neiekļaut Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (ERAF ietvaros), jo attiecīgajās DP finansētajos projektos ir iesaistīti dažādu valstu partneri, kurus pārrauga dažādu dalībvalstu iestādes.

Mēs izskatījām, kā vadošās iestādes krāpšanas apkarošanas procesa pārvaldībā bija ņēmušas vērā dalībvalsts juridisko un stratēģisko krāpšanas apkarošanas satvaru, īpaši, ja bija izstrādāta krāpšanas apkarošanas valsts stratēģija. Aicinājām visas vadošās iestādes piedalīties aptaujā par krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumiem un saņēmām atbildes no 23 dalībvalstu iestādēm.

Mēs apmeklējām septiņas dalībvalstis: Bulgāriju, Franciju, Ungāriju, Grieķiju, Latviju, Rumāniju un Spāniju. Lai izraudzītos apmeklējamās dalībvalstis, analizējām 2016. gada PIF ziņojumā minētos krāpšanas atklāšanas rādītājus un krāpšanas gadījumu skaitu un salīdzinājām šos skaitļus ar citiem pieejamiem krāpšanas riska rādītājiem. Revīzijas apmeklējumu laikā tikāmies ar to iestāžu pārstāvjiem, kuras atbild par revidēto 43 DP īstenošanu (22 DP – 2007.–2013. g. un 21 DP – 2014.–2020. g.), un ar galvenajām krāpšanas apkarošanā iesaistītajām struktūrām (prokuratūra, tiesu iestādes, izmeklēšanas iestādes, krāpšanas apkarošanas aģentūras un konkurences iestādes). Apmeklētajās dalībvalstīs revidējām uz profesionālo spriedumu balstītu izlasi ar DP, kas reprezentēja visus fondus (ERAF, ESF un, kad tas bija iespējams, KF) un dažāda veida intervences veidus.

Mēs izskatījām lietu dokumentus izlasē iekļautiem Komisijai paziņotiem 138 krāpnieciskiem pārkāpumiem tajās 22 DP, kuras tika pārbaudītas no 2007.–2013. gada perioda. Ja datu kopas lielums to ļāva, revidējamos pārkāpumus atlasījām pēc nejaušības principa jeb tā dēvētā naudas vienības principa. Mēs nevērtējām izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un tiesu iestāžu darbu, lai gan aplūkojām vadošo iestāžu koordināciju un saziņu ar šīm iestādēm.

Šā ziņojuma konstatējumi papildina 2019. gada 10. janvārī publicēto īpašo ziņojumu Nr. 1/2019 “Cīņa pret krāpšanu ES līdzekļu izlietojuma jomā: ir jārīkojas”, kurā bija aptverta Komisijas krāpšanas apkarošanas stratēģijas koncepcija un īstenošana un kurā galvenā uzmanība bija pievērsta OLAF lomai, bet mēs aplūkojām arī par ES kohēzijas politikas īstenošanu atbildīgo Komisijas ģenerāldirektorātu veikto darbu saistībā ar krāpšanas apkarošanas politiku (sk. 4. punktu).

Apsvērumi

Krāpšanas apkarošanas politika un krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumi

Vadošajām iestādēm pārsvarā nav atsevišķas krāpšanas apkarošanas politikas

Komisija ir sniegusi norādījumus dalībvalstīm un vadošajām iestādēm, lai palīdzētu tām pildīt juridisko pienākumu ieviest samērīgus un efektīvus krāpšanas apkarošanas pasākumus.

• Komisija iesaka dalībvalstīm pieņemt krāpšanas apkarošanas valsts stratēģijas ESI fondu aizsardzībai ar mērķi nodrošināt krāpšanas apkarošanas pasākumu vienlīdzīgu un efektīvu īstenošanu, īpaši gadījumos, kad dalībvalstu organizatoriskās struktūras ir decentralizētas.
• Attiecībā uz darbības programmām Komisija iesaka vadošajām iestādēm izstrādāt strukturētu pieeju krāpšanas risināšanai, to grupējot četros galvenajos krāpšanas apkarošanas pārvaldības procesa elementos: novēršana, atklāšana, koriģēšana un sodīšana¹⁶.
• Komisija ir izstrādājusi konkrētus kritērijus, pēc kuriem novērtēt, kā vadošās iestādes ievēro juridisko pienākumu ieviest samērīgus un efektīvus krāpšanas apkarošanas pasākumus¹⁷.

Komisija iesaka vadošajām iestādēm definēt oficiālu krāpšanas apkarošanas politiku¹⁸, lai tādējādi būtu pausta apņemšanās cīnīties pret krāpšanu un risināt ar krāpšanu saistītās problēmas. Politikas dokumentā cita starpā būtu jāparedz stratēģijas, ar kurām tiktu attīstīta pret krāpšanu vērsta kultūra un noteikts atbildības sadalījums par krāpšanas problēmu risināšanu. Mēs uzskatām, ka vadošajām iestādēm bija jāizstrādā oficiāla krāpšanas apkarošanas politika vai tamlīdzīgs atsevišķs dokuments, kurā būtu paredzēti krāpšanas novēršanas, atklāšanas un rīcības pasākumi un paskaidrots darbiniekiem, ES līdzekļu saņēmējiem un citām iestādēm, ka ir ieviesti un tiek īstenoti krāpšanas apkarošanas pasākumi.

Revīzijas apmeklējumu gaitā konstatējām, ka ļoti reti šī politika reāli ir oficiāls atsauces dokuments, kurā uzskaitīti pasākumi, kas īstenojami katrā krāpšanas apkarošanas pārvaldības procesa posmā, pamatojoties uz apzināto krāpšanas risku. Mēs konstatējām oficiālas krāpšanas apkarošanas politikas piemērus tikai Latvijā, dažās Spānijas starpniekstruktūrās un Francijā, kur šī politika nav pieejama publiski. Visos pārējos gadījumos nolūkā iegūt pilnu krāpšanas apkarošanas pasākumu aprakstu mums nācās izskatīt vairākus pārvaldības dokumentus un procedūru rokasgrāmatas. Mēs uzskatām, ka oficiālas krāpšanas apkarošanas politikas trūkums ierobežo dalībvalstu spēju pārraudzīt un koordinēt krāpšanas apkarošanas pasākumus un izvērtēt to efektivitāti. To ir svarīgi atzīmēt, jo tikai desmit dalībvalstis ir pieņēmušas krāpšanas apkarošanas valsts stratēģiju¹⁹, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu (sk. 18. punktu).

Mēs arī uzskatām, ka tādu noteikumu trūkums, kuros vadošajām iestādēm prasīts pieņemt oficiālu krāpšanas apkarošanas politiku, ir 2014.–2020. gada krāpšanas apkarošanas satvara konceptuāla nepilnība. Turklāt Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 480/2014, ar kuru papildina 2014.–2020. gada perioda KNR, samērīgu un efektīvu krāpšanas apkarošanas pasākumu īstenošanas nepilnības nav minētas starp “nopietnajiem trūkumiem”, kas paši par sevi var būt par iemeslu DP maksājumu apturēšanai vai finanšu korekcijām²⁰. Tādējādi krāpšanas apkarošanas pasākumiem ir piešķirts mazāks svars nekā citiem aspektiem, ko ņem vērā pārvaldības un kontroles sistēmu novērtēšanā. Komisijas priekšlikumā kopīgo noteikumu regulai 2021.‑2027. gadam krāpšanas apkarošanas pasākumi nav iekļauti starp horizontālajiem veicinošajiem nosacījumiem²¹, kas dalībvalstīm jāizpilda, lai saņemtu ES kohēzijas finansējumu.

Vadošās iestādes sistemātiski novērtē krāpšanas risku, bet šo procesu varētu vēl uzlabot

Vadošās iestādes sistemātiski apzina krāpšanas risku

Vislielākā izmaiņa salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada plānošanas periodu ir tā, ka tagad vadošajām iestādēm ir jānovērtē krāpšanas risks saskaņā ar 2014.–2020. gada kontroles satvara prasībām (sk. 5. punktu). Šā noteikuma mērķis ir likt vadošajām iestādēm noteikt pastāvošo iekšējās kontroles mehānismu piemērotību tam, lai risinātu risku, kas saistīts ar dažādiem iespējamiem krāpšanas scenārijiem, un apzināt jomas, kurās vajadzīgi papildu kontroles mehānismi.

Vēl viena krāpšanas apkarošanas tēma, kas minēta dalībvalstīm un vadošajām iestādēm adresētajos EGESIF norādījumos (sk. 18. punktu), ir krāpšanas riska novērtēšanas uzdevums, un norādījumos ir arī iekļauts arī “lietošanai gatavs” praktiskais palīglīdzeklis, saskaņā ar kuru veikt novērtējumu²². Visas revīzijā apmeklētās vadošās iestādes bija pildījušas šo pienākumu sagatavot krāpšanas riska novērtējumu. Tas ir uzlabojums iestāžu pieejā attiecībā uz krāpšanas apkarošanu kohēzijas jomā. Lielākajā daļā gadījumu iestādes izmantoja Komisijas piedāvāto krāpšanas riska novērtējuma modeli vai to attiecīgi pielāgoja.

Komisija 2018. gada 28. novembrī publicēja rezultātus, kas iegūti pētījumā²³ par krāpšanas un korupcijas novēršanas praksi, ko dalībvalstis piemēro, ievērojot 2014.–2020. gada plānošanas perioda konkrētos noteikumus (pētījums tika pasūtīts ārējiem speciālistiem 2016. gada decembrī). Pētījumā secināts, ka jaunās tiesību aktu prasības, īpaši attiecībā uz krāpšanas riska novērtēšanas procesu, ir veicinājušas to, ka dalībvalstu centieni risināt krāpšanu kļuvuši oficiālāki un sistemātiskāki. Tomēr pētījumā secināts arī, ka dažas iestādes, iespējams, pietiekami nenovērtē pašnovērtējuma rezultātā iegūtos riska līmeņus 1. izcēlumu).

Dažus aspektus varētu vēl uzlabot

Tomēr mēs atzīmējam, ka dažas no apmeklētajām vadošajām iestādēm formāli pieiet krāpšanas riska novērtēšanai, kas liek domāt, ka tām forma ir svarīgāka par saturu.

Turklāt vadošās iestādes parasti apzina krāpšanas risku, pamatojoties uz pašu pieredzi, neņemot vērā citu zinošu struktūru papildu ieguldījumu (tādu struktūru kā krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienesti, izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādes vai citas specializētas ekspertu aģentūras).

Dalībvalstu apmeklējumos konstatētais liecināja, ka vairākas vadošās iestādes un starpniekstruktūras, iespējams, nebija pienācīgi novērtējušas krāpšanas risku.

• Bulgārijā revīzijas iestāde jau bija konstatējusi, ka dažas vadošās iestādes bija nepareizi klasificējušas dažus krāpšanas riska faktorus kā “mazus” un tāpēc nebija tiem paredzējušas papildu kontroles procedūras.
• Francijā mūsu apmeklētās vadošās iestādes nebija novērtējušas papildu kontroles mehānismu ietekmi uz atlikušo krāpšanas risku.
• Spānijā, kur atbildība par krāpšanas riska novērtējumu ir daļēji deleģēta starpniekstruktūrām, vadošās iestādes pasūtītā neatkarīgā novērtējumā bija konstatētas nesakritības starp apzinātajiem riska faktoriem un plānotajiem kontroles mehānismiem (piem., dažiem riska faktoriem nebija atbilstoša rīcības plāna vai kontroles mehānismi bija ieviesti jomās, kurām pievienota atzīme “neattiecas”).
• Rumānijā vienā no revidētajām DP starpniekstruktūras, kurām bija deleģētas līdzīgas funkcijas un piešķirts līdzīgs finansējums, sagatavoja dažādus krāpšanas riska novērtējumus.
• Ungārijā mēs konstatējām, ka krāpšanas riska novērtējums nebija pietiekami aptverošs (tajā nebija ņemti vērā agrāku revīziju rezultāti) un neietvēra riska faktorus, kuri īpaši raksturīgi attiecīgo DP darbībām un finansējuma saņēmējiem.

Gandrīz visos gadījumos vadošās iestādes bija secinājušas, ka ieviestie krāpšanas apkarošanas pasākumi atbilst apzinātajam krāpšanas riskam. Ņemot vērā konstatētās nepilnības, uzskatām, ka šāds secinājums varētu būt pārāk optimistisks.

Vadošās iestādes ir uzlabojušas krāpšanas novēršanas pasākumus, bet nav panākts vērā ņemams progress proaktīvā krāpšanas atklāšanā

Vadošajām iestādēm ir jāizstrādā efektīvi un samērīgi krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumi, pamatojoties uz apzināto risku, lai tādā veidā ievērojami mazinātu krāpšanas iespējas.

Vadošās iestādes ir izstrādājušas konkrētus krāpšanas novēršanas pasākumus 2014.–2020. gada periodam

Mēs konstatējām, ka papildu krāpšanas apkarošanas pasākumos, kas izstrādāti 2014.–2020. gada periodam, galvenā uzmanība ir pievērsta preventīviem pasākumiem, kuri ir visaptverošāki nekā 2007.–2013. gada periodā. Mūsu aptaujas rezultātos redzams, ka papildu preventīvie pasākumi galvenokārt ir: darbinieku mācības, kurās informē par krāpšanas iespējamību, interešu konflikta politika, darbiniekiem un atbalsta saņēmējiem paredzētas ētikas pamatnostādnes un iestāžu vadības publicēti krāpšanas apkarošanas paziņojumi un deklarācijas.

Mūsu aptauja arī parādīja, ka vadošās iestādes par efektīvāko veidu, kādā novērst ar ES kohēzijas finansējuma izmantošanu saistīto krāpšanu, uzskatīta šādus pasākumus: informēšana par krāpšanu (darbinieku mācības un īpaši pasākumi starpniekstruktūrām un projektu atbalsta saņēmējiem), interešu konflikta politika un rīcības kodeksi (sk.  4. attēlu). Citi krāpšanas novēršanas pasākumi (piem., darbinieku atbalsta programmas ar mērķi mazināt spiedienu uz darbiniekiem, kuri var būt pakļauti krāpšanas riskam, un atlīdzības sistēmas, kad vadošās iestādes publiski dara zināmu nolūku piešķirt atlīdzību trauksmes cēlējiem) nav bieži, lai gan tos uzskata par diezgan efektīviem.

Avots: ERP veiktā vadošo iestāžu aptauja.

Dažas dalībvalstis ir izmantojušas inovatīvākas metodes pret ES finansiālajām interesēm vērstas krāpšanas novēršanai, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana publisku līgumu izpildes uzraudzībā vai informēšanas kampaņas, kurās vēršas pret dažu veidu krāpnieciskas rīcības pieņemšanu sabiedrībā (sk. 2. izcēlumu).

Krāpšanas atklāšanas pasākumi 2014.–2020. gada periodā pārsvarā saglabājušies tādi paši kā 2007.–2013. gada periodā

Lai gan līdz ar obligātajiem krāpšanas riska novērtējumiem vairāk uzmanības ir pievērsts krāpšanas novēršanai, 2014.–2020. gada plānošanas periodam vadošās iestādes maz ir izstrādājušas papildu metodes krāpšanas atklāšanai. Vadošās iestādes tā vietā paļaujas uz iekšējās kontroles mehānismiem un procedūrām, kas pastāvēja jau 2007.–2013. gadā, kad kontroles satvars bija vājāks (sk.  5. attēlu), proti, pārbaudēm uz vietas vai revīzijām, iekšējiem krāpšanas paziņošanas mehānismiem un, mazākā mērā, brīdinājuma zīmēm jeb “sarkanajiem karogiem”²⁵. Kā dalībvalstu aptaujā, tā revīzijas apmeklējumos mēs novērojām maz papildu proaktīvus kontroles mehānismus krāpšanas atklāšanai (piem., īpašas pārbaudes ar mērķi atklāt slepenas vienošanās publiskajos iepirkumos, kas var būt saņemto konkursa piedāvājumu semantiskā analīze vai netipisku konkursa piedāvājumu modeļu konstatēšana).

Avots: ERP veiktā vadošo iestāžu aptauja.

Praktisku problēmu dēļ mazinās noderība uzticības tālruņiem, pa kuriem trauksmes cēlēji var ziņot par krāpšanu

Mūsu aptaujas rezultāti liecina, ka vadošās iestādes maz izmanto uzticības tālruņus, lai gan tās pārsvarā uzskata, ka tā ir efektīva krāpšanas atklāšanas metode. Uzticības tālruņi un citi trauksmes celšanas mehānismi ļauj vadošajām iestādēm (un citām attiecīgajām dalībvalstu iestādēm) uzzināt par iespējamu krāpšanu, kas nav atklāta ar citiem kontroles mehānismiem²⁶. Dažādos pētījumos konstatēts, ka šīs metodes tiek uzskatītas par svarīgākajiem krāpšanas atklāšanas avotiem²⁷. Revīzijas apmeklējumos mēs novērtējām trauksmes celšanas mehānismus un konstatējām, ka to izmantošanu ierobežo vairākas praktiskas problēmas, piemēram, tie ne vienmēr ir anonīmi un, iespējams, ka projektu atbalsta saņēmējiem un iedzīvotājiem par tiem nav pietiekami daudz informācijas. Gadījumos, kad tiesiskais regulējums neparedz anonīmu ziņošanas kanālu izmantošanu, vadošās iestādes un AFCOS vienmēr var pāradresēt anonīmos trauksmes cēlējus uz OLAF ieviesto sistēmu ziņošanai par krāpšanu²⁸.

Komisija 2018. gada 23. aprīlī ierosināja direktīvu par trauksmes cēlēju aizsardzību. Mērķis bija vienādot dažādās dalībvalstu pieejas un vairāk aizsargāt cilvēkus, kuri ziņo par Savienības tiesību pārkāpumiem, tostarp par ES finansiālās intereses apdraudošiem pārkāpumiem. Palāta 2018. gada 15. oktobrī publicēja atzinumu par šo priekšlikumu, kurā izteica viedokli, ka trauksmes celšanas sistēmu ieviešana vai izvēršana visās dalībvalstīs palīdzētu uzlabot ES politikas virzienu pārvaldību, iesaistot iedzīvotājus un darbiniekus. Taču mēs norādījām arī uz dažiem pilnveidojamiem aspektiem, piemēram, priekšlikuma plašā tvēruma vispārējā sarežģītība varētu mazināt potenciālo trauksmes cēlēju juridisko noteiktību un tādējādi atturētu no ziņošanas. Palāta arī norādīja, ka nav skaidri noteikts pienākums rīkot informēšanas kampaņas un darbinieku mācības un ka cilvēkiem, kas anonīmi ziņojuši par krāpšanu, nedrīkst liegt trauksmes cēlējiem pienākošos aizsardzību vēlāk, ja top zināma viņu identitāte²⁹. Saistībā ar šīs direktīvas pieņemšanu Eiropas Parlaments un dalībvalstis 2019. gada 12. martā panāca pagaidu vienošanos par jauniem noteikumiem, kas garantētu aizsardzību trauksmes cēlējiem, kuri ziņo par ES tiesību aktu pārkāpumiem³⁰.

Krāpšanas atklāšanā nepietiekami izmanto datu analītiku

Komisija mudina vadošās iestādes proaktīvi izmanot datu analītiku, lai atklātu potenciāli liela riska situācijas un “sarkanos karogus” un lai regulāri atjauninātu krāpšanas apkarošanas pasākumu mērķi. Datu analītika būtu sistemātiski jāizmanto projektu atlasē, pārvaldības pārbaudēs un revīzijās³¹. Cīņā pret krāpšanu Komisija piedāvā īpašu datizraces rīku “Arachne”, ar kura palīdzību vadošās iestādes var apzināt krāpšanas riskam pakļautus projektus. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju 2018. gada decembrī “Arachne” izmantoja 21 dalībvalsts, īstenojot 165 darbības programmas, kas atbilst 54 % no visa ES kohēzijas finansējuma 2014.–2020. gadā (izņemot Eiropas teritoriālo sadarbību). Īpašajā ziņojumā Nr. 1/2019 “Cīņa pret krāpšanu ES līdzekļu izlietojuma jomā: ir jārīkojas” Palāta uzsvēra, ka “Arachne” ir svarīgs krāpšanas novēršanas rīks. Šajā ziņojumā mēs novērtējam “Arachne” kā datu analītikas rīka devumu krāpšanas atklāšanā.

Viens no galvenajiem revīzijas darbā iegūtajiem apsvērumiem ir, ka vadošās iestādes krāpšanas atklāšanai nepietiekami izmanto datu analītiku. Mūsu aptauja liecina, ka tikai puse vadošo iestāžu krāpšanas atklāšanai izmanto datu analītikas rīkus (sk. 5. attēlu), tostarp nepietiekami izmanto rīku “Arachne”. Apmeklētajās dalībvalstīs mēs konstatējām:

• viena no apmeklētajām dalībvalstīm (Grieķija) nesniedz informāciju par to, vai tuvākajā nākotnē ir paredzēts ieviest “Arachne”, tomēr Grieķijas vadošās iestādes neizmanto nekādu citu līdzvērtīgu datu analītikas rīku, kuru varētu lietot visām valstī īstenotajām darbības programmām;
• četrās no pārējām sešām apmeklētajām dalībvalstīm “Arachne” lieto, bet vadošās iestādes nav pietiekami ievadījušas vajadzīgos operacionālos datus vai nepietiekami izmanto rīku iekšējās kontroles mehānismiem;
• tā kā “Arachne” statūtos piekļuves tiesības ir paredzētas tikai vadošajām iestādēm, sertifikācijas iestādēm un revīzijas iestādēm, “Arachne” nevar automātiski izmantot izmeklēšanas iestādes.

Mēs arī konstatējām, ka divu apmeklēto dalībvalstu vadošās iestādes, kuras ir pilnībā iestrādājušas “Arachne” savās pārvaldības procedūrās, ir izmantojušas šo rīku, lai labāk pielāgotu konkrētus krāpšanas apkarošanas pasākumus tiem atbalsta saņēmējiem, kas ietilpst liela riska grupā.

Mēs neieguvām nekādu pārliecinošu skaidrojumu tam, kāpēc vadošās iestādes pilnībā neizmantoja Komisijas par brīvu piedāvāto rīku. Tomēr Komisijas pašas 2018. gada novembra pētījumā (sk. 24. punktu un 1. izcēlumu) secināts, ka vadošās iestādes neuzskata “Arachne” pašreizējo versiju par pilnībā atbilstošu savām vajadzībām. Pētījuma autori uz to norādīja kā uz īpaši satraucošu faktu, jo “Arachne” noderība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik darbības programmās šajā rīkā tiek ievadīta informācija³².

Revīzijas apmeklējumos mēs tomēr novērojām arī labas prakses piemērus, kad dalībvalstu iestādes bija izstrādājušas datu analītikas rīkus, ar kuriem apzināja potenciālu krāpšanas risku (sk. 3. izcēlumu).

Vadošajām iestādēm trūkst procedūru, saskaņā ar kurām uzraudzīt un novērtēt krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumus

Komisija mudina dalībvalstis un vadošās iestādes izstrādāt procedūras krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumu uzraudzībai. Cita starpā būtu jāievieš īpaša kārtība, kādā ziņot par to, kādi krāpšanas apkarošanas pasākumi ir ieviesti un kā tie tiek piemēroti. Dalībvalstīm un vadošajām iestādēm vajadzētu izmantot uzraudzības rezultātus, lai novērtētu pasākumu efektivitāti un nepieciešamības gadījumā pielāgotu krāpšanas apkarošanas stratēģiju un politiku.

Izņemot Latviju, mēs konstatējām, ka apmeklētās vadošās iestādes nepārbauda krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumu efektivitāti. Iestādes tikai ierobežotā mērā uzskaita, kādi pasākumi ir izmantoti, un reti tos sasaista ar konkrētiem rezultātiem. Tātad netiek novērtēti krāpšanas apkarošanas sistēmu faktiskie rezultāti; to nedara ne vadošās iestādes, ne citas programmu īstenošanā iesaistītās iestādes, tostarp revīzija iestādes, ne AFCOS.

2007.–2013. un 2014.–2020. gada plānošanas periodos ir paziņoti līdzīgi krāpšanas līmeņi

Vadošās iestādes un citas dalībvalstu struktūras ziņo Komisijai par krāpnieciskiem un ar krāpšanu nesaistītiem pārkāpumiem, izmantojot pārkāpumu pārvaldības sistēmu IMS. 2018. gada decembrī dalībvalstis (galvenokārt vadošās un revīzijas iestādes) bija paziņojušas kopā 1925 krāpnieciskus pārkāpumus saistībā ar 2007.–2013. gada periodu un 155 krāpnieciskus pārkāpumus – saistībā ar 2014.–2020. gada periodu. Šie pārkāpumi aptver aizdomās turamus un konstatētus krāpšanas gadījumus, kuru potenciālā ietekme uz ES līdzekļiem ir attiecīgi 1,6 miljardi EUR 2007.–2013. gada periodā un 0,7 miljardi EUR 2014.–2020. gada periodā.

6. attēlā var redzēt 2007.–2013. un 2014.–2020. gadā pārkāpumu pārvaldības sistēmā IMS paziņoto pārkāpumu skaitu un vērtību. Līdz šim 2014.–2020. gada periodā kā krāpnieciski ir paziņoti 155 pārkāpumi, kas ir par 10 % mazāk nekā atbilstošajā laika posmā 2007.–2013. gadā periodā (174). Citāda aina ir finansiālajā aspektā: paziņotās krāpšanas potenciālā ietekme uz ES kohēzijas politikas finansējumu 2014.–2020. gadā (0,7 miljardi EUR) ir vairāk nekā trīs reizes lielāka nekā tajā pašā laika posmā iepriekšējā periodā (0,2 miljardi EUR). Taču šā ievērojamā pieauguma cēlonis ir divi atsevišķi gadījumi, kuros ir aizdomas par krāpšanu, bet kurus mēs uzskatām par netipiskiem (izlecējiem) datiem³³.

Avots: ERP, pamatojoties uz IMS datiem.

Lielākā daļa Komisijai paziņoto gadījumu ir atklāti pārbaudēs uz vietas vai tos ir atklājušas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādes vai plašsaziņas līdzekļi

Pārkāpumu pārvaldības sistēma IMS satur vairākus datu laukus, kuros apraksta pārkāpumu un norāda procedūras statusu. Viens no šiem laukiem ir “avots, no kura nāk informācija, kas ir pamatā aizdomām par pārkāpumu” jeb citiem vārdiem – atklāšanas metode. Pamatojoties uz datiem, kas IMS reģistrēti līdz 2018. gada decembrim (ieskaitot), mēs analizējām informācijas avotus, kuru rezultātā saistībā ar 2007.–2013. gada periodu ir paziņoti krāpnieciski pārkāpumi (sk. 7. attēlu). Mēs nevērtējām 2014.–2020. gada datus, jo tie vēl ir ļoti nepilnīgi un satur datu izlecējus (sk. 43. punktu).

Pēc skaita lielākā daļa pārkāpumu bija atklāti pārbaudes uz vietas, ko veic programmu iestādes (sk. 4. punktu), kam sekoja gadījumi, par kuriem ziņojušas izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas iestādes. Tātad šīs būtu efektīvākās metodes, ar kurām atklāt krāpšanu ES kohēzijas finansējuma izmantošanā. Tomēr šo statistiku ietekmē tas, ka bieži kā krāpšanas atklāšanas metodi izmanto revīzijas (sk. 33. punktu un 5. attēlu). Pēc vērtības lielāko daļu krāpniecisko pārkāpumu veido gadījumi, kuru izmeklēšanu sākušas tieši izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādes, vai gadījumi, par kuriem ziņots presē un citos plašsaziņas līdzekļos. Mēs uzskatām, ka statistiku attiecībā uz informācijas avotiem vērtības aspektā ievērojami ietekmē neskaidrība par faktiski skartajām summām, lai gan situācija ir labāka gadījumos, kad informācija nāk no izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas iestādēm.

Avots: ERP, pamatojoties uz IMS datiem.

Rīcība krāpšanas gadījumā, izmeklēšana un koordinācija attiecīgo iestāžu starpā

Komisija prasa vadošajām iestādēm izstrādāt efektīvus pasākumus rīcībai krāpšanas gadījumā. Šādi pasākumi ietver skaidrus mehānismus ziņošanai par aizdomām par krāpšanu un skaidras procedūras, saskaņā ar kurām lietas tiek nodotas kompetentajām izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādēm. Jābūt ieviestām arī pēcpārbaudes procedūrām attiecībā uz gadījumiem, kad bijušas aizdomas par krāpšanu, un, vajadzības gadījumā, jāpiemēro ES līdzekļu atgūšanas procedūras. Vadošajām iestādēm ir jāsadarbojas ar AFCOS, un ir jāpastāv pienācīgai koordinācijai starp visām administratīvajām un tiesībaizsardzības iestādēm.

Tā kā vadošās iestādes nepietiekami ziņo par krāpšanu, tas ietekmē PIF ziņojumā minēto krāpšanas atklāšanas rādītāju ticamību

Gadījumos, kad ir aizdomas par krāpšanu, vai tiek konstatēta krāpšana, dalībvalstīm, izmantojot pārkāpumu pārvaldības sistēmu IMS, ir jāziņo Komisijai par pārkāpumiem, ja attiecīgā summa pārsniedz 10 000 EUR³⁴. Dalībvalstīm par šādiem gadījumiem jāziņo pat tad, ja tie ir atrisināti pirms attiecīgo izdevumu apstiprināšanas Komisijai.

Ne par visiem iespējamas krāpšanas gadījumiem kā par tādiem tiek ziņots IMS

3. attēlā ir parādīti 2017. gada PIF ziņojumā publicētie un uz IMS datiem balstītie ES kohēzijas politikā aprēķinātie krāpšanas atklāšanas rādītāji 2007.–2013. gadā. Mūsu Īpašajā ziņojumā Nr. 1/2019 ir norādīts, ka PIF ziņojuma dati par atklāto krāpšanu ir nepilnīgi³⁵. Šajā revīzijā apstiprinājās šis novērtējums. Mēs arī konstatējām dažus gadījumus, kad radās jautājumi par IMS iekļauto krāpšanas datu pilnīgumu un ticamību, tātad Komisija un dalībvalstis šo sistēmu var izmantot tikai ierobežotā mērā.

Mēs konstatējām, ka ne visas dalībvalstis interpretē ES doto krāpšanas definīciju vienādi (sk. 1. punktu). Piemēram, aizliegtas vienošanās (mahinācijas ar cenu piedāvājumu) Spānijā ne vienmēr paziņo kā krāpniecisku pārkāpumu, bet citas dalībvalstis (Latvija) par to sistemātiski ziņo.

Revīzijā novērojām gadījumus, kad par pārkāpumiem, kas skaidri liecināja par krāpšanu, pienācīgi neziņoja Komisijai, jo tos atklāja un laboja pirms attiecīgo izdevumu apstiprināšanas Komisijai. Taču dalībvalstīm ir jāziņo par aizdomām par krāpšanu (kā krāpšanas mēģinājumu) pat tad, ja galu galā netiek piesaistīts ES līdzfinansējums. Ungārijā vadošās iestādes neziņo par aizdomām par krāpšanu, ja gadījums ir atrisināts pirms izdevumu apstiprināšanas Komisijai. Spānijā par ESF atbildīgā vadošā iestāde, neziņojot Komisijai, preventīvi atsauca izdevumus, ko skāra presē paustas aizdomas par iespējamu krāpšanu.

Mēs konstatējām, ka dalībvalstis atšķirīgi izmanto administratīvos un juridiskos aktus, kas ir pamatā Komisijai nosūtītiem paziņojumiem. Tā, Rumānija pārkāpumu pārvaldības sistēmai IMS sistemātiski neziņo par kārtējām izmeklēšanām vai lēmumiem uzsākt kriminālvajāšanu. Saskaņā ar Rumānijas tiesību aktiem aizdomas par kāpšanu reģistrē tikai tad, kad vadošā iestāde, revīzijas iestāde, AFCOS vai OLAF izdod papildu atsevišķu kontroles/izmeklēšanas ziņojumu, pat ja izmeklēšana jau notiek vai ir izbeigta. Tā rezultātā paziņošana IMS kavējas, un dažas tiesā izskatītas lietas var sistēmā vispār neuzrādīties.

Konstatējām arī, ka Ungārijas AFCOS ir uzkrājies daudz lietu, kas jāanalizē pirms reģistrēšanas IMS.

Pārkāpumu pārvaldības sistēmā IMS reizēm ir neprecizitātes un novecojuši dati

Mēs konstatējām gadījumus, kad IMS bija neprecīzi vai novecojuši dati, īpaši attiecībā uz lietu statusu un sankciju procedūras galvenajiem datumiem. Tas varētu nozīmēt, ka vai nu vadošā iestāde, vai arī datu validētājs vai AFCOS nav rūpīgi pārbaudījuši datu kvalitāti. Kaut arī šāds stāvoklis nav apmierinošs, tas parasti neietekmē IMS paziņoto krāpšanas gadījumu skaitu.

Mēs novērojām, ka vadošajām iestādēm bija dažāda pieeja iespējamas krāpšanas finansiālo seku novērtēšanai, tāpēc dažādas dalībvalstis līdzīgus noziedzīgus nodarījumus IMS sistēmā var izteikt skaitļos dažādi. Visvairāk tas sakāms par gadījumiem, kad ir grūti precīzi noteikt skartos izdevumus (piem., interešu konflikts projektu atlasē, publiskā iepirkuma pārkāpumi).

Nepietiekama ziņošana ir ietekmējusi krāpšanas atklāšanas rādītāju ticamību

2017. gada PIF ziņojumā ir doti katras dalībvalsts, kā arī ES kopējie krāpšanas atklāšanas rādītāji, balstoties uz datiem, ko dalībvalstu iestāžu un AFCOS darbinieki paziņojuši pārkāpumu pārvaldības sistēmā IMS (sk. 7. punktu). PIF ziņojumā nav dots līdzīgs salīdzinošais rādītājs attiecībā uz pārkāpumu skaitu Eiropas Savienībā kohēzijas politikā. Lai aprēķinātu šo skaitli, mēs salīdzinājām katras dalībvalsts paziņoto krāpniecisko pārkāpumu skaitu un ES finansējuma summu, ko tās saņēmušas (sk. 8. attēlu). Konstatējām, ka Francija ir paziņojusi vismazāko skaitu krāpniecisku pārkāpumu uz katru no ES saņemto eiro. Uzskatām, ka Francija nepietiekami ziņo par pārkāpumiem, tostarp par aizdomām par krāpšanu.

Avots: ERP, pamatojoties uz 2017. gada PIF ziņojumu. Šajā grafikā nav iekļauta Somija un Luksemburga, jo tās attiecīgajā periodā nepaziņoja nevienu krāpniecisku pārkāpumu.

Mūsuprāt Komisijas publicētie krāpšanas atklāšanas rādītāji faktiski ir krāpšanas paziņošanas rādītāji. Tie ne vienmēr liecina par dalībvalstu krāpšanas atklāšanas mehānismu efektivitāti un pat nenorāda uz reāli atklātiem krāpšanas gadījumiem. Tie drīzāk norāda uz to, cik daudz gadījumu dalībvalstis ir nolēmušas paziņot Komisijai (sk. 48.–52. punktu). Īpašajā ziņojumā Nr. 1/2019 mēs secinājām, ka krāpšanas atklāšanas rādītāju saikne ar citiem korupcijas riska rādītājiem ir vāja³⁶.

Ņemot vērā mūsu konstatētās problēmas, uzskatām, ka 2017. gada PIF ziņojumā publicētie kohēzijas politikas krāpšanas atklāšanas rādītāji patiesi neatspoguļo krāpšanas biežumu revīzijā apmeklētajās dalībvalstīs.

Vairākas vadošās iestādes neziņo sistemātiski par aizdomām par krāpšanu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādēm

Lai mazinātu krāpšanas risku un atturētu no krāpšanas, ir svarīgi, ka kompetentās tiesu iestādes (policija, prokuratūra u. c.) koordinēti un savlaicīgi izmeklē paziņotu krāpšanu. Kaut arī šajā revīzijā nevērtējām izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestāžu darbu, mēs vērtējām, kā vadošās iestādes sazinās ar tām un attiecīgi koordinē darbu.

Lai praksē piemērotu principu, ka ir jāveicina atturēšana no krāpšanas, vadošajām iestādēm (vai citām iestādēm, ja tās atklāj iespējamus pārkāpumus) nekavējoties un sistemātiski ir jāziņo par aizdomām par krāpšanu attiecīgajām izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas iestādēm, kuras vienīgās var noteikt pārkāpuma nolūku. Vairākos gadījumos mēs konstatējām, ka vadošās iestādes nebija sistemātiski ziņojušas par iespējamu krāpšanu izmeklēšanas iestādēm. Grieķijā, piemēram, vadošās iestādes nevienu reizi nebija ziņojušas kriminālvajāšanas dienestiem par aizdomām par krāpšanu gadījumos, kuri bija iekļauti mūsu revīzijas izlasē. Spānijā mums nevarēja uzrādīt konkrētas instrukcijas vai procedūras, kurās būtu noteikts, ka vadošajām iestādēm šādā veidā jāziņo par visiem gadījumiem, kad ir aizdomas par krāpšanu. Ja aizdomas par krāpšanu netiek paziņotas, tas nopietni ierobežo iespējamas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas atturošo spēku.

Izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādes regulāri noraida pieprasījumus sākt kriminālvajāšanu lietās, ko iesniegušas vadošās iestādes. Tikai šiem specializētajiem dienestiem ir juridiskā kapacitāte un izmeklēšanas resursi, lai noteiktu, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums. Taču vadošajām iestādēm vienmēr vajadzētu analizēt noraidījuma iemeslus un, iespējas gadījumā, ja tas ir noderīgi, vajadzētu mainīt darba procedūras. Mēs konstatējām, ka tikai Latvijā bija ieviesta kārtība, kādā analizēt iesniegto lietu noraidījuma iemeslus un veikt attiecīgus pasākumus.

Koriģējošajiem pasākumiem ir ierobežots atturošais spēks

Vadošajām iestādēm ir jāatgūst ES finansējums, kas izlietots krāpnieciski³⁷. Tām arī rūpīgi un kritiski jāpārskata visas iekšējās kontroles sistēmas, kuru dēļ varēja notikt potenciāla vai pierādīta krāpšana.

Visizplatītākais koriģējošais pasākums ir krāpšanas skarto izdevumu atsaukšana no Komisijai iesniegtās deklarācijas, taču līdzekļus no krāpnieka neatgūst un nepiemēro cita veida papildu atturošus pasākumus, piemēram, sankcijas vai sodus. Šāda procedūra ir normāla, jo lielākajā daļā mūsu izskatīto gadījumu krāpšana vēl nebija pierādīta. Taču pārkāpumu pārvaldības sistēmā IMS reģistrēts, ka dalībvalstu iestādes bija ierosinājušas ES līdzekļu atgūšanu tikai 84 no 159 konstatētas krāpšanas gadījumiem³⁸. Izdevumu atsaukšana no Komisijai iesniedzamām deklarācijām efektīvi aizsargā ES finansiālās intereses. Tomēr šī aizsardzība neaptver valsts publisko finansējumu, proti, ja līdzekļus neatgūst, ir nodarīts kaitējums dalībvalstu budžetam, un tas ierobežo vadošo iestāžu koriģējošo pasākumu atturošo spēku. Mūsu Īpašajā ziņojumā Nr. 1/2019 ir sniegta papildu informācija par līdzekļu atgūšanu konstatētas krāpšanas gadījumos³⁹.

Vadošajām iestādēm ir ne tikai jāatgūst krāpšanas skartie ES līdzekļi, bet arī jānovērtē horizontālā ietekme uz to pārvaldības un kontroles sistēmām un citiem projektiem (piem., viens un tas pats atbalsta saņēmējs vai līdzīgas krāpšanas pazīmes).

No septiņām apmeklētajām dalībvalstīm tikai Spānijā mēs novērojām šāda veida novērtējumus (sk. 4. izcēlumu), bet arī tur pārbaudes nav sistemātiskas.

Krāšanas apkarošanu vājina dažādi pārvaldības jautājumi

Krāpšanas sodīšanai var paiet ilgs laiks

Laiks no krāpšanas izdarīšanas līdz sankciju piemērošanai var būt ilgs (sk.  9. attēlu). Pārkāpumu pārvaldība sistēmā IMS reģistrētie dati liecina, ka aizdomas par krāpšanu vidēji tiek paustas apmēram divus gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas⁴⁰. Vēl divi gadi var paiet līdz brīdim, kad aizdomas apstiprinās, jo jāveic sākotnējais novērtējums, pēc tam jāizdara pirmā administratīvā vai tiesas konstatācija⁴¹ un, izmantojot IMS, par lietu ir jāziņo Komisijai. Tikai tad Komisija var uzraudzīt lietu un iekļaut to kārtējā gada PIF ziņojumā. Pēc sākotnējā novērtējuma, kam paralēli notiek arī ziņošana Komisijai, paiet apmēram pieci mēneši, lai uzsāktu administratīvu vai kriminālu procesu nolūkā piemērot sankcijas. Ierosinātais process vidēji ilgst trīs gadus.

Avots: ERP, pamatojoties uz informāciju, kas izgūta no IMS.

AFCOS funkcijas Regulā nav pietiekami definētas un katrā dalībvalstī ievērojami atšķiras

Lai gan vadošās iestādes ir galvenās atbildīgās par krāpšanas apkarošanu kohēzijas finansējuma izmantošanā, būtiska loma ir krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestiem (AFCOS), kuri vadošo iestāžu darbu koordinē ar citām dalībvalstu struktūrām un ar OLAF. ES tiesību aktos par AFCOS izveidošanu⁴² nav dotas norādes par to pamatuzdevumu, organizācijas struktūrshēmu vai praktiskajiem uzdevumiem. Šajā ziņā Komisija ir sniegusi konkrētus ieteikumus papildu norādījumos⁴³ (sk. 6. punktu). Tomēr katras dalībvalsts ziņā ir paredzēt konkrētu AFCOS darbības kārtību.

AFCOS resursiem un organizatoriskajai kārtībā jāļauj šiem dienestiem pienācīgi uzraudzīt ziņošanu par krāpšanu un koordinēt visu krāpšanas apkarošanā iesaistīto pušu darbu. Tā kā trūkst skaidru norādījumu, septiņās apmeklētajās dalībvalstīs mēs konstatējām, ka AFCOS bija ļoti atšķirīga struktūra un pilnvaras. Reizēm šie dienesti bija mazas nodaļas bez izmeklēšanas pilnvarām, citreiz – sarežģītas struktūras, kurām ir pilnas pilnvaras veikt administratīvu izmeklēšanu (sk. 10. attēlu). Francijas AFCOS darbinieku skaits ir tikpat liels kā Latvijas AFCOS, lai gan abas valstis ir dažāda lieluma un saņemtais finansējuma apjoms ir krasi atšķirīgs.

Avots: ERP.

Ungārijas AFCOS trūka pienācīgas kārtības, kādā ziņot par dalībvalsts darbībām ES finansiālo interešu aizsardzībai. Šis AFCOS nepublisko ziņojumus par šādām darbībām vai par iespējamu krāpšanu ES kohēzijas izdevumos (sk. 10. attēlu).

Komisija 2018. gada 23. maijā nāca klajā ar priekšlikumu izdarīt grozījumus OLAF regulā⁴⁴, un pirms tam 2017. gadā tā bija izstrādājusi novērtējumu⁴⁵ par OLAF regulas piemērošanu. Novērtējumā bija konstatēts, ka galvenais AFCOS efektivitātei traucējošais faktors ir lielā dažādība veidā, kā šos dienestu izveido katrā dalībvalstī, kā arī atšķirības pilnvarās.

Palāta 2018. gada 22. novembrī izdeva atzinumu par šo priekšlikumu⁴⁶. Mēs uzskatījām, ka priekšlikumā nav pietiekami paredzēta saskaņotāka un efektīvāka AFCOS darbība visās dalībvalstīs, jo ir paredzēti noteikumi tikai attiecībā uz dienestu sadarbību ar OLAF, bet nav ieviesta skaidrība par obligātajām funkcijām.

Netiek pienācīgi paziņots krāpšanas lietu statuss, un nenotiek pienācīgas pēcpārbaudes

Lai izsekotu krāpšanas lietas statusam, var nākties kontaktēties ar krāpšanas apkarošanā iesaistītām personām ārpus DP pārvaldības un kontroles struktūrām. Mēs uzskatām: tā kā AFCOS ir centrālā struktūra saziņā ar OLAF saistībā ar krāpšanas apkarošanu, šajos dienestos jebkurā laikā ir jābūt pieejamam pārskatam par krāpšanas gadījumiem, kuros ir iesaistīts ES finansējums. Lai tas tā būtu, AFCOS ir jāspēj iegūt informāciju par dalībvalstu kompetento iestāžu izmeklēšanā esošu lietu statusu. Turklāt AFCOS rīcībā ir jābūt statistikai par izmeklēšanā esošu lietu skaitu un progresu, pienācīgi ņemot vērā procesa konfidencialitāti.

Piecās apmeklētajās dalībvalstīs AFCOS nepietiekami zināja par Komisijai paziņoto gadījumu izmeklēšanas statusu. Rumānijā un Ungārijā mēs konstatējām, ka nav ieviests oficiāls mehānisms vadošo iestāžu, AFCOS un izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestāžu sistemātiskai sadarbībai, tātad AFCOS nebija pilnīga pārskata par izmeklēšanā esošām lietām, kurās iesaistīti ES finansēti projekti. Tomēr jāpiezīmē, ka Rumānijas AFCOS periodiski vēršas kriminālvajāšanas iestādēs pēc informācijas par statusu, kādā atrodas to uzmanības lokā esošās kārtējās izmeklēšanas lietas. Arī Spānijā AFCOS proaktīvi prasa datus par izmeklēšanas lietām, tomēr tas nespēj nodrošināt atjauninātas informācijas nosūtīšanu Komisijai.

Mēs konstatējām koordinācijas un informācijas apmaiņas problēmas sešās no septiņām apmeklētajām dalībvalstīm. Salīdzinot pārkāpumu pārvaldības sistēmā IMS reģistrēto informāciju par gadījumiem, kad radušās aizdomas par krāpšanu vai krāpšana ir apstiprināta un ir iesaistīts ES finansējums, ar dažādu iestāžu rīcībā esošo informāciju, tā atšķīrās. Šis konstatējums liek apšaubīt Komisijai paziņotās informācijas ticamību. Attiecīgajās dalībvalstīs nav centrālas datubāzes vai cita veida centralizēta statistiska reģistra, kas varētu sniegt pārskatu par krāpšanas gadījumu iedabu un statusu (sk. 48. punktu).

Bieži trūkst koordinācijas mehānismu

Par ES finansiālo interešu aizsardzību dalībvalstīs jārūpējas ne tikai par kohēzijas finansējuma īstenošanu atbildīgajām iestādēm un AFCOS. Citas ieinteresētās struktūras ir izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādes, konkurences iestādes, iepirkuma aģentūras un, atkarībā no valsts, arī citas iestādes. Dalībvalstīm ir jāievieš pienācīgi koordinācijas mehānismi, ar kuru palīdzību iesaistītās struktūras var apmainīties ar informāciju par veiktajiem un plānotajiem pasākumiem un ar ieteikumiem par uzlabojumiem.

Tomēr lielākajā daļā apmeklēto dalībvalstu nav pienācīgu koordinācijas mehānismu, kas saistītu visas struktūras, kuras nodarbojas ar krāpšanas apkarošanu ES kohēzijas finansējumā.

Bulgārijā, kur 60 % mūsu pārbaudīto lietu prokuratūra bija noraidījusi vai izbeigusi, ne AFCOS, ne vadošās iestādes sistemātiski neanalizē noraidīšanas iemeslus. Ungārijā AFOCS nav pārskata ne par faktiski īstenotajiem pasākumiem, kas ir daļa no krāpšanas apkarošanas pārvaldības procesa, ne par paziņoto gadījumu statusu. Rumānijas AFCOS veic koordinācijas darbu tikai atbilstoši divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti ar katru programmas iestādi, bet nepastāv valsts līmeņa daudzpusēja koordinācijas mehānisma, kas saistītu visas ieinteresētās personas. Spānijā kopš AFCOS izveides 2016. gadā bijis plānots izveidot struktūru, kas dienestam palīdzētu koordinēt visas krāpšanas apkarošanā iesaistītās struktūras, bet tas vēl nav izdarīts⁴⁷.

Mēs novērojām labas koordinācijas prakses piemēru Latvijā (sk. 5. izcēlumu).

Secinājumi un ieteikumi

Šajā revīzijā mēs novērtējām, vai vadošās iestādes ir pienācīgi pildījušas pienākumus katrā krāpšanas apkarošanas pārvaldības procesa posmā, kas ir krāpšanas novēršana, krāpšanas atklāšana un rīcība krāpšanas gadījumā, tostarp ziņošana par krāpšanu un nepareizi izmaksātu līdzekļu atgūšana. Konkrēti, mēs novērtējām, vai vadošās iestādes

1. izstrādāja krāpšanas apkarošanas politiku, sagatavoja visaptverošu riska novērtējumu un īstenoja piemērotus novēršanas un atklāšanas pasākumus,
2. pienācīgi rīkojās krāpšanas atklāšanas gadījumos sadarbībā ar AFCOS citām kompetentajām krāpšanas apkarošanas struktūrām.

Mūsu vispārējais secinājums ir tāds, ka, lai gan vadošās iestādes labāk apzina krāpšanas risku un izstrādā preventīvus pasākumus, tām joprojām jānostiprina krāpšanas atklāšana, rīcība krāpšanas gadījumā un koordinācija.

Vadošajām iestādēm pārsvarā nav atsevišķas krāpšanas apkarošanas politikas

Vadošās iestādes reti izstrādā oficiālu krāpšanas apkarošanas politiku vai tamlīdzīgu atsevišķu dokumentu, kurā būtu paredzēti krāpšanas novēršanas, atklāšanas un rīcības (korekcijas un izmeklēšana) pasākumi, pamatojoties uz riska novērtējumu. Mēs uzskatām, ka oficiālas krāpšanas apkarošanas politikas kā atsevišķa dokumenta sagatavošana un publicēšana ir būtiska, lai paustu vadošās iestādes apņemšanos aktīvi cīnīties pret krāpšanu. To ir svarīgi atzīmēt, jo tikai desmit dalībvalstis ir pieņēmušas krāpšanas apkarošanas valsts stratēģiju, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu. Uzskatām, ka tādu noteikumu trūkums, kuros vadošajām iestādēm prasīts pieņemt oficiālu krāpšanas apkarošanas politiku, ir 2014.–2020. gada krāpšanas apkarošanas satvara konceptuāla nepilnība (18.–21. punkts).

1. Dalībvalstīm, kurām nav krāpšanas apkarošanas valsts stratēģijas (sk.  20. punktu un 19. zemsvītras piezīmi), tā ir jāizstrādā. Stratēģijai vajadzētu atbilst vismaz šādām prasībām:

stratēģija jābalsta uz pastāvošo riska faktoru novērtējumu, un tās izstrādē jāiesaista zinošas personas no dažādām jomām (ES fondu pārvaldītāji, kompetentās krāpšanas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādes u. c.);

jābūt paredzētiem konkrētiem pasākumiem krāpšanas novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un kriminālvajāšanai, kā arī līdzekļu atgūšanai un sankciju piemērošanai;

jāparedz noteikta kārtība krāpšanas apkarošanas pasākumu ieviešanas uzraudzībai un rezultātu mērīšanai;

skaidri jāsadala atbildība par krāpšanas apkarošanas pasākumu īstenošanu, uzraudzību, koordināciju un salīdzinošo izvērtēšanu.

2. Komisijai gadījumos, kad nav pietiekami sīki izstrādātas valsts stratēģijas, jāprasa vadošajām iestādēm pieņemt oficiālu krāpšanas apkarošanas politiku vai paziņojumu, kas aptvertu to atbildībā esošās DP. Politikai jābūt kā vienotam atsauces avotam, kurā paredzētas stratēģijas pret krāpšanu vērstas kultūras veidošanai, atbildības sadalījums krāpšanas jautājumu risināšanā, mehānismi ziņošanai par aizdomām par krāpšanu un iesaistīto struktūru sadarbības veids atbilstoši 7. pamatprasībai un Komisijas norādījumiem.

Termiņš: līdz 2019. gada beigām.

Atbilstoši absolūtas neiecietības pieejai likumdevēji, apspriežot un pieņemot 2021.–2027. gada KNR, varētu apsvērt, vai nepadarīt par obligātu valsts stratēģijas vai krāpšanas apkarošanas politikas pieņemšanu.

Vadošās iestādes sistemātiski novērtē krāpšanas risku, bet šo procesu varētu vēl uzlabot

Saskaņā ar 2014.–2020. gada kontroles satvara noteikumiem vadošās iestādes tagad sistemātiski novērtē krāpšanas risku (lielā mērā, pamatojoties uz Komisijas norādījumiem), un tas ir uzlabojums krāpšanas apkarošanā (22. un 23. punkts). Tomēr dažu revīzijā apmeklēto vadošo iestāžu pieeja joprojām ir formāla un neietver citu zinošu struktūru (piem., AFCOS vai izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestāžu) papildu ieguldījumu.

Vadošās iestādes pārsvarā secina, ka to pastāvošie krāpšanas apkarošanas pasākumi ir pietiekami labi krāpšanas riska aptveršanai. Mēs uzskatām, ka šāds secinājums varētu būt pārāk optimistisks (24.–28. punkts).

Vadošajām iestādēm, sevišķi tām, kuras atbild par īpaši liela riska programmām un lielām finanšu summām, riska novērtēšanā un pastāvošo krāpšanas apkarošanas pasākumu piemērotības novērtēšanā jācenšas iesaistīt attiecīgās ārējās struktūras, kurām ir pierādīta pieredze krāpšanas apkarošanā (piem., kriminālvajāšanas iestāžu pārstāvjus).

Termiņš: līdz 2019. gada beigām.

Vadošās iestādes ir uzlabojušas krāpšanas novēršanas pasākumus, bet nav panākts vērā ņemams progress proaktīvā krāpšanas atklāšanā

Papildu krāpšanas apkarošanas pasākumos, kas izstrādāti 2014.–2020. gada plānošanas periodam, galvenā uzmanība ir pievērsta preventīviem pasākumiem, kuri ir visaptverošāki nekā 2007.–2013. gada periodā (29.–32. punkts).

Tomēr 2014.–2020. gada perioda krāpšanas atklāšanas pasākumi lielā mērā ir saglabājušies tādi paši kā 2007.–2013. gadā, kad kontroles satvars bija vājāks (33.–35. punkts). Vadošās iestādes krāpšanas atklāšanai nepietiekami izmanto datu analītiku, un lielākā daļa revīzijā apmeklēto dalībvalstu pilnībā neizmantoja rīka “Arachne” potenciālu (36.–38. punkts).

Vadošās iestādes nav panākušas ievērojamu progresu proaktīvas krāpšanas atklāšanas ziņā, piemēram, neveic īpašas pārbaudes attiecībā uz slepenu vienošanos publiskajā iepirkumā (33. punkts). Lai gan vadošās iestādes uzskata, ka uzticības tālruņi ziņošanai par krāpšanu un trauksmes celšana ir ļoti efektīvas krāpšanas atklāšanas metodes, mazāk nekā puse vadošo iestāžu, kuras piedalījās mūsu aptaujā, reāli šīs metodes izmanto (34. un 35. punkts).

Turklāt nav iespējams novērtēt krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumu efektivitāti, jo vadošajām iestādēm trūkst procedūru, saskaņā ar kurām uzraudzīt šo pasākumu īstenošanu un novērtēt to efektivitāti (40. un 41. punkts).

1. Vadošajām iestādēm, kuras krāpšanas apkarošanā neizmanto datu analītikas rīkus, īpaši “Arachne”, jāsāk tos izmantot, jo tiem ir potenciāls apzināt krāpšanas risku sistemātiskā un izmaksu ziņā lietderīgā veidā.
2. Komisijai – kurai dalītās pārvaldības jomās ir pārraudzības funkcija – aktīvi jāveicina proaktīvu un citu jaunu krāpšanas atklāšanas metožu izmantošana, regulāri izplatot konkrētus labākās prakses piemērus.
3. Komisijai sadarbībā ar AFCOS jānosaka obligāta pamatkārtība, kādā jāuzrauga un jānovērtē krāpšanas novēršanas un atklāšanas pasākumu īstenošana un efektivitāte.

Termiņš: līdz 2021. gada beigām.

Apspriežot un pieņemot 2021.–2027. gada KNR, likumdevēji varētu apsvērt, vai nenoteikt par obligātu pienācīgu datu analītikas rīku (piem., “Arachne”) izmantošanu 2021.–2027. gada plānošanas periodā, lai uzlabotu krāpšanas atklāšanas efektivitāti ar samērā zemām izmaksām.

Vadošās iestādes nepietiekami ziņo par krāpšanu PIF ziņojumu vajadzībām un nenodod krāpšanas gadījumus izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādēm

Attiecībā uz rīcību krāpšanas gadījumā mēs konstatējām, ka vadošās iestādes nepietiekami ziņo par krāpšanu un ka tas ietekmē PIF ziņojumos publicēto krāpšanas atklāšanas rādītāju ticamību (48.–57. punkts). Vairākas vadošās iestādes arī neziņo sistemātiski par aizdomām par krāpšanu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādēm (58.–60. punkts). Mēs konstatējām, ka vadošās iestādes galveno uzmanību pievērš ES finansējuma atsaukšanai, bet ne vienmēr krāpšanā iesaistītās summas tiek atgūtas no krāpniekiem vai piemēroti atturoši sodi vai sankcijas (61. un 62. punkts). Tāpat vadošās iestādes apmierinoši nenovērtē iespējamās horizontālās sekas, kādas var atstāt gadījumi, kad ir aizdomas par krāpšanu (63. un 64. punkts un 4. izcēlums). Visi šie aspekti ievērojami ierobežo krāpšanas izmeklēšanas atturošo spēku.

1. Komisijai jāparedz skaidras prasības attiecībā uz ziņošanu par krāpšanu kā dalībvalstu struktūrām kopumā, tā konkrēti vadošajām iestādēm. Šīm prasībām ir jābalstās uz jaunajā PIF direktīvā doto standarta interpretāciju attiecībā uz krāpšanu, kas skar ES finansiālās intereses.
2. Komisijai jāprasa vadošajām iestādēm sistemātiski novērtēt gadījumu, kad ir aizdomas par krāpšanu, horizontālās sekas, un tas jāņem vērā pārvaldības un kontroles sistēmās.
3. Komisijai jāmudina vadošās iestādes vienmēr ziņot par aizdomām par krāpšanu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādēm.
4. Lai efektīvi nodrošinātu atturošo spēku, vadošajām iestādēm ir jāpiemēro samērīgi pasākumi ar mērķi atgūt no krāpniekiem publiskos līdzekļus, nevis tikai jāatsauc izdevumi no ES finansējuma.

Termiņš: līdz 2019. gada beigām.

Apspriežot 2021.–2027. gada plānošanas perioda KNR, likumdevējs varētu apsvērt īpašu sankciju un sodu ieviešanu krāpniekiem, kuru nodarījumi kaitē ES finansiālajām interesēm. Līdzīgi kā tas ir citās politikas jomās, šādi pasākumi cita starpā varētu būt naudassodi, kuru lielums būtu atkarīgs no pārkāpumu finansiālās ietekmes, vai mehānisms ES finansējuma liegšanai noteiktu skaitu gadu.

Krāpšanas apkarošanu vājina AFCOS funkciju nepietiekama definēšana Regulā un nepietiekama dalībvalstu iestāžu koordinācija

Attiecībā uz krāpšanas apkarošanas darbību koordināciju mēs konstatējām, ka AFCOS organizācija un resursi ievērojami atšķiras (66.–70. punkts). Šajā ziņā Komisijas priekšlikums grozīt OLAF regulu nesniedz pietiekamu skaidrību par AFCOS obligātajām funkcijām. Netiek pienācīgi paziņots krāpšanas gadījuma statuss un nenotiek pēcpārbaudes (71.–73. punkts), jo AFCOS ne vienmēr ir piekļuve informācijai par izmeklēšanā esošu krāpšanas lietu statusu. Bieži koordinācijas trūkums negatīvi ietekmē krāpšanas apkarošanas efektivitāti (74.–78. punkts).

Komisijai jāmudina dalībvalstis paplašināt AFCOS koordinācijas funkcijas, proti, sadarboties ne tikai ar vadošajām iestādēm, bet arī ar visām citām valsts struktūrām, kuras atbild par izmeklēšanu un kriminālvajāšanu gadījumos, kad ir aizdomas par krāpšanu.

Termiņš: līdz 2019. gada beigām.

Atbilstoši subsidiaritātes principam ievērojot dalībvalstu tiesības uz rīcības brīvību saistībā ar to, kā tās definē un organizē krāpšanas apkarošanas darbu, ES likumdevēji varētu apsvērt, vai nebūtu jānosaka AFCOS obligātās pamatfunkcijas. To varētu darīt, piemēram, pašreiz notiekošajā likumdošanas procesā, kurā skata OLAF regulas grozīšanu un kurā varētu nodrošināt AFCOS efektīvu koordinācijas lomu. AFCOS funkcijas varētu aptvert vismaz šādus uzdevumus:

• organizēt saziņu starp vadošajām iestādēm (un citām programmu iestādēm) un citām dalībvalsts struktūrām, kas ir iesaistītas krāpšanas apkarošanā, it īpaši izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādēm;
• uzraudzīt katras lietas statusu un ziņot Komisijai par atbildīgo vadošo iestāžu veiktām pēcpārbaudēm, pienācīgi ievērojot kārtējās izmeklēšanas konfidencialitāti;
• katru gadu, kad Komisija sagatavo PIF ziņojumu, apliecināt, ka pārkāpumu pārvaldības sistēmā IMS iekļautā informācija ir pilnīga, ticama, precīza un atjaunināta.

Šo ziņojumu 2019. gada 27. marta sēdē Luksemburgā pieņēma II apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas locekle Iliana IVANOVA.

Revīzijas palātas vārdā —

priekšsēdētājs
Klaus-Heiner LEHNE

Beigu piezīmes

¹ No šīm definīcijām mēs esam izslēguši atsauces uz ES ieņēmumiem.

² Padomes 1995. gada 18. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (PIF regula) (OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp.), 1. panta 2. punkts.

³ Padomes 1995. gada 26. jūlija Akts, ar ko izstrādā Konvenciju par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību (PIF konvencija), Pielikums, 1. panta a) apakšpunkts.

⁴ ESI fondos ietilpst arī Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF).

⁵ Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (konsolidētā versija) (OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.), 58. panta h) apakšpunkts, 70. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 98. panta 1. punkts, un Komisijas 2006. gada 8. decembra Regula (EK) Nr. 1826/2006, kas paredz noteikumus par to, kā īstenot Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (konsolidētā versija) (OV L 371, 27.12.2006., 1. lpp.), 20. panta 2. punkta a) apakšpunkts, 28. panta 1. punkta e) un n) apakšpunkts, 28. panta 2. punkts, 30. pants un 33. panta 2. punkts.

⁶ Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.) (turpmāk tekstā – “Kopīgo noteikumu regula”), 72. pants un 125. panta 4. punkta c) apakšpunkts. Šajā ziņojumā mēs lietojam terminu “krāpšanas apkarošanas pārvaldības process”, kas atbilst Komisijas norādījumu dokumentos lietotajam terminam “krāpšanas apkarošanas pārvaldības cikls”.

⁷ Dalībvalstīm un par programmu īstenošanu atbildīgajām iestādēm paredzētie norādījumi “Krāpšanas riska novērtējums un efektīvi un samērīgi krāpšanas apkarošanas pasākumi”, EGESIF 14–0021, 11. lpp.

⁸ ERAF, KF, ESF, Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD), Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF), Eiropas Savienības Solidaritātes fonda (ESSF) un EJZF kopīgā krāpšanas apkarošanas stratēģija 2015.–2020. gadam, 2015. g. 23. decembris, Ares (2015) 6023058, 2.2.1. iedaļa ( http://ec.europa.eu/sfc/sites/sfc2014/files/sfc-files/JOINT%20ANTI-FRAUD-STRATEGY2015–2020.pdf).

⁹ Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.) (grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Regulu (ES, Euratom) 2016/2030 (OV L 317, 23.11.2016., 1. lpp.)), 3. panta 4. punkts.

¹⁰ Guidance note on main tasks and responsibilities of an Anti-Fraud Co-ordination Service (AFCOS) [Norādījumi par krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienesta (AFCOS) galvenajiem uzdevumiem un atbildības jomu], Ares(2013) 3403880, 13.11.2013.

¹¹ Saīsinājums PIF nāk no franču valodas “protection des intérêts financiers” un attiecas uz ES finansiālo interešu aizsardzību.

¹² Direktīva 2017/1371, 17. panta 1. punkts.

¹³ COM(2018) 553 final, 3.9.2018.

¹⁴ 2017. gada PIF ziņojums, Statistikas pielikums, 93. lpp. Krāpšanas atklāšanas rādītājs ir attiecība starp summām, kas iesaistītas gadījumos, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, un 2007.–2013. gada plānošanas periodā veiktajiem maksājumiem (91. lpp.). Šajā rādītājā nav iekļauta neatklāta vai nepaziņota krāpšana.

¹⁵ Dalībvalstīm un par programmu īstenošanu atbildīgajām iestādēm paredzētie norādījumi “Krāpšanas riska novērtējums un efektīvi un samērīgi krāpšanas apkarošanas pasākumi”, EGESIF 14–0021, 16.6.2014., 11. lpp.

¹⁶ Dalībvalstīm un par programmu īstenošanu atbildīgajām iestādēm paredzētie norādījumi “Krāpšanas riska novērtējums un efektīvi un samērīgi krāpšanas apkarošanas pasākumi”, EGESIF 14–0021, 16.6.2014., OLAF rokasgrāmata par dalībvalstu revidentu lomu krāpšanas novēršanā un atklāšanā, 2014. g. oktobris, un Norādījumi par vienoto metodoloģiju pārvaldības un kontroles sistēmu novērtēšanai dalībvalstīs, EGESIF 14–0010-final, 18.12.2014.

¹⁷ Komisijas 2014. gada 3. marta Deleģētā regula (ES) Nr. 480/2014, ar kuru papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013, OV L 138, 13.5.2014., 5. lpp., 30. pants un IV pielikums. Šajā regulā ir definētas galvenās pārvaldības un kontroles sistēmu prasības un to klasifikācija saistībā ar to efektīvu darbību (īpaši sk. 7. pamatprasību “Samērīgu krāpšanas apkarošanas pasākumu efektīva īstenošana”).

¹⁸ Šajā nozīmē “oficiālas krāpšanas apkarošanas politikas” jēdziens atbilst “krāpšanas riska pārvaldības programmai”, kā to definējusi Sertificētu krāpšanas izmeklētāju asociācija (ACFE) “Krāpšanas izmeklētāju rokasgrāmatā” un “Krāpšanas riska pārvaldības vadlīnijās”, ko tā izstrādājusi kopīgi ar Tredveja komisiju sponsorējošo organizāciju komiteju (COSO), kā arī jēdzienam “oficiālas krāpšanas un korupcijas apkarošanas stratēģijas”, ko definējis Sertificētais publisko finanšu un grāmatvedības institūts (CIPFA) “Krāpšanas un korupcijas riska pārvaldības prakses kodeksā”.

¹⁹ Krāpšanas apkarošanas valsts stratēģijas ir izstrādātas desmit no 28 dalībvalstīm: Bulgārijā, Čehijā, Grieķijā, Francijā, Horvātijā, Itālijā, Latvijā, Ungārijā, Maltā un Slovākijā. Arī Rumānijai ir stratēģija, bet tā ir novecojusi. (Avots: 2017. gada PIF ziņojums, 12. lpp.) Pārējās dalībvalstis nav pieņēmušas valsts stratēģiju: Beļģija, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Spānija, Kipra, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

²⁰ 30. pants un IV pielikums.

²¹ Komisijas priekšlikums kopīgo noteikumu regulai 2021.–2027. gadam, COM(2018) 375, 29.5.2018., 11. pants un III pielikums.

²² Norādījumu dokumentā Komisija piedāvāja krāpšanas riska novērtējuma modeli, kurš saturēja 31 standarta objektīvā riska faktoru, kas bija sīkāk iedalīti 40 riska faktoros, un bija ierosināti 128 risku mazinoši kontroles mehānismi, kuri visi bija strukturēti saistībā ar četriem vadības pamatprocesiem (kandidātu atlase, darbību īstenošana un pārbaudīšana, sertifikācija un maksājumi un vadošo iestāžu rīkots tiešs iepirkums). Tomēr šajā norādījumu dokumentā nav aptverti finanšu instrumenti vai risks saistībā ar valsts atbalstu.

²³ REGIO ĢD “Krāpšanas un korupcijas novēršana Eiropas strukturālajos un investīciju fondos – ES dalībvalstu prakses inventarizācija” (Preventing fraud and corruption in the European Structural and Investment Funds – taking stock of practices in the EU Member States), 2018. g. oktobris https://ec.europa.eu/regional_policy/en/information/publications/studies/2018/study-on-the-implementation-of-article-125–4-c-of-the-regulation-eu-no-1303.–2013.-laying-down-the-common-provisions-on-the-european-structural-and-investment-fund-in-member-states.

²⁴ Plašāku informāciju par integritātes paktiem var meklēt Komisijas tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/regional_policy/en/policy/how/improving-investment/integrity-pacts/.

²⁵ Pamatojoties uz Komisijas 2009. gada 18. februāra informatīvo paziņojumu par krāpšanas liecībām, īstenojot ERAF, ESF un KF.

²⁶ ES kohēzijas politikas finansējuma izkrāpšanai raksturīgi, ka krāpnieki izpēta pastāvošo kontroles mehānismu ierobežojumus un mēģina tos apiet, lai tieši vai netieši iegūtu nelikumīgu peļņu.

²⁷ Īpaši Sertificētu krāpšanas izmeklētāju asociācijas (ACFE) 2018. gada pasaules mēroga pētījums par krāpšanu un pārkāpumiem noteiktās profesijās (Report to the Nations). Šajā pētījumā secināts, ka krāpšanu galvenokārt atklāj, kad par to ziņo darbinieki, klienti, konkurenti vai anonīmi avoti.

²⁸ Krāpšanas paziņošanas rīks “Report fraud” https://ec.europa.eu/anti-fraud/olaf-and-you/report-fraud_en.

²⁹ Atzinums Nr. 4/2018 par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, 3., 12., 21., 23. un 32. punkts.

³⁰ Sk. Komisijas preses relīzi IP/19/1604 “Eiropas Komisija ir gandarīta par pagaidu vienošanos, kuras mērķis ir Eiropas Savienībā labāk aizsargāt trauksmes cēlējus” (http://europa.eu/rapid/press-release_IP-19-1604_lv.htm).

³¹ Dalībvalstīm un par programmu īstenošanu atbildīgajām iestādēm paredzētie norādījumi “Krāpšanas riska novērtējums un efektīvi un samērīgi krāpšanas apkarošanas pasākumi”, EGESIF 14–0021.

³² REGIO ĢD “Krāpšanas un korupcijas novēršana Eiropas strukturālajos un investīciju fondos – ES dalībvalstu prakses inventarizācija” (Preventing fraud and corruption in the European Structural and Investment Funds – taking stock of practices in the EU Member States), 51. lpp.

³³ Par šiem diviem pārkāpumiem ziņoja Slovākija, un to vērtība ir gandrīz 0,6 miljardi EUR. Pēc definīcijas šie gadījumi ir krāpšanas pārvaldības procesa agrā stadijā, un to attīstība vēl var ievērojami mainīties.

³⁴ KNR 122. panta 2. punkts, Komisijas Deleģētā regula Nr. 2015/1970, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 1303/2013 ar īpašiem noteikumiem par ziņošanu par pārkāpumiem (OV L 293, 10.11.2015., 1. lpp.), 3. un 4. pants, un Komisijas Regula (EK) Nr. 1828/2006 (Īstenošanas noteikumi), 28. panta 2. punkts.

³⁵ ERP īpašais ziņojums Nr. 01/2019 “Cīņa pret krāpšanu ES līdzekļu izlietojuma jomā: ir jārīkojas”, 21.–32. punkts.

³⁶ Īpašais ziņojums Nr. 1/2019 “Cīņa pret krāpšanu ES līdzekļu izlietojuma jomā: ir jārīkojas”, 29. punkts.

³⁷ Komisijas 2014. gada 3. marta Deleģētā regula (ES) Nr. 480/2014, ar kuru papildina Regulu (ES) Nr. 1303/2013, IV pielikums.

³⁸ Šajos 84 krāpšanas gadījumos atgūstamie līdzekļi bija 7 miljoni EUR.

³⁹ Īpašais ziņojums Nr. 1/2019 “Cīņa pret krāpšanu ES līdzekļu izlietojuma jomā: ir jārīkojas”, 112.–115. punkts.

⁴⁰ Aprēķins izdarīts, pamatojoties uz IMS doto informāciju. Kā jau minēts, šī informācija ne vienmēr ir precīza.

⁴¹ Pirmā administratīvā vai tiesas konstatācija ir kompetentās iestādes pirmais rakstiskais novērtējums, kurā secināts, ka pārkāpums var būt krāpniecisks, bet tas neierobežo lietas turpmāko novērtēšanu. Pirmā konstatācija var būt, piem., vadošās iestādes vai starpniekstruktūras pārvaldības pārbaudes ziņojums, revīzijas iestādes, Komisijas vai ERP revīzijas ziņojums vai prokurora vai tiesneša apsūdzības lēmums, uz kura pamata uzsāk oficiālu kriminālizmeklēšanu.

⁴² Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Regulu (ES, Euratom) 2016/2030 (OV L 317, 23.11.2016., 1. lpp.).

⁴³ Guidance note on main tasks and responsibilities of an Anti-Fraud Co-ordination Service (AFCOS) [Norādījumi par krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienesta (AFCOS) galvenajiem uzdevumiem un atbildības jomu], Ares(2013) 3403880, 13.11.2013.

⁴⁴ Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), attiecībā uz sadarbību ar Eiropas Prokuratūru un OLAF izmeklēšanas efektivitāti, COM(2018) 338 final, 2018/0170 (COD).

⁴⁵ Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Novērtējums par to, kā piemērota Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013”, SWD(2017) 332 final.

⁴⁶ Atzinums Nr. 8/2018 par Komisijas 2018. gada 23. maija priekšlikumu grozīt Regulu Nr. 883/2013 attiecībā uz sadarbību ar Eiropas Prokuratūru un OLAF izmeklēšanas efektivitāti (sk. īpaši 16., 38. un 39. punktu).

⁴⁷ Karalisko dekrētu, ar kuru ir reglamentēts šīs struktūras sastāvs un darbība, galu galā pieņēma 2019. gada 1. martā un publicēja 2019. gada 19. martā.

⁴⁸ Saite uz pētījumu: https://ec.europa.eu/regional_policy/en/information/publications/studies/2018/study-on-the-implementation-of-article-125-4-c-of-the-regulation-eu-no-1303-2013-laying-down-the-common-provisions-on-the-european-structural-and-investment-fund-in-member-states

⁴⁹ Komisijas norādījumos teikts: “Atkarībā no šādu revīziju rezultātiem un identificētā krāpšanas riska vides turpmākas revīzijas var veikt, cik bieži nepieciešams.” Tiek ieteikta mērķtiecīga un samērīga pieeja.

⁵⁰ Sk. SWD(2018) 386 final, 2/2, 4.3. punktu (86.–88. lpp.).

⁵¹ Sk. COM(2015) 386 final, 4.2.2. punktu (23. lpp.).

⁵² OV L 283, 31.10.2017., 1. lpp.

⁵³ Sk. 2014. gada PIF ziņojumu — COM(2015) 386 final (31.07.2015.), 1. ieteikums (30. lpp.).

⁵⁴ Ares(2016)6943965 (13.12.2016.), pamatnostādnes izstrādātas COCOLAF Krāpšanas novēršanas apakšgrupā sadarbībā ar valstu ekspertiem.

⁵⁵ Sk. SWD(2016) 237 final, 2.4. punktu.

⁵⁶ ARES(2017)5692256 (21.11.2017.).

⁵⁷ SWD(2015) 154 final, 3.2. punkts (57.–61. lpp.).

⁵⁸ Sk. SWD(2015) 154 final, 3.2. punktu (57.–61. lpp.).

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekles Iliana Ivanova vadītā II apakšpalāta, kas revidē izdevumu jomas, kuras saistītas ar ieguldījumu kohēzijai, izaugsmei un iekļautībai. Revīziju vadīja ERP loceklis Henri Grethen, un revīzijas darbā piedalījās locekļa biroja atašejs Ildikó Preiss, atbildīgais vadītājs Juan Ignacio González Bastero, darbuzdevuma vadītājs Jorge Guevara López (sertificēts krāpšanas izmeklētājs) un revidenti Dana Christina Ionita, Sandra Dreimane (sertificēts krāpšanas izmeklētājs), Florence Fornaroli, Efstratios Varetidis, Márton Baranyi, Zhivka Kalaydzhieva un Janka Nagy-Babos. Lingvistisko atbalstu sniedza Thomas Everett.

No kreisās uz labo: Márton Baranyi, Thomas Everett, Efstratios Varetidis, Henri Grethen, Ildikó Preiss, Dana Christina Ionita, Juan Ignacio González Bastero, Janka Nagy-Babos, Jorge Guevara López, Florence Fornaroli, Sandra Dreimane.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2019

© Eiropas Savienība, 2019

Lai izmantotu vai reproducētu fotoattēlus vai citus materiālus, uz kuriem neattiecas Eiropas Savienības autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā https://europa.eu/european-union/contact_lv

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: https://europa.eu/european-union/contact_lv

Kā atrast informāciju par ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: https://europa.eu/european-union/index_lv

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt šeit: https://op.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai vai tuvāko informācijas centru (sk. https://europa.eu/european-union/contact_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1952. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu/homepage.html?locale=lv

ES atklātie dati
ES atklāto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot kā komerciāliem, tā nekomerciāliem mērķiem.