Princips “piesārņotājs maksā” ES vides politikas jomās un darbībās nav piemērots konsekventi

Kopsavilkums

Princips “piesārņotājs maksā” (PPM) ir viens no galvenajiem principiem, kas ir Eiropas Savienības (ES) vides politikas pamatā. Piemērojot šo principu, piesārņotāji sedz ar to radīto piesārņojumu saistītās izmaksas, ieskaitot piesārņojuma novēršanas, kontroles un likvidēšanas pasākumu izmaksas, kā arī sabiedrībai piesārņojuma dēļ radušās izmaksas. Atbilstoši šim principam tiek radīts stimuls piesārņotājiem izvairīties no kaitējuma videi, kā arī piesārņotāji tiek saukti pie atbildības par piesārņojumu, ko tie radījuši. Turklāt tieši piesārņotājs, nevis nodokļu maksātājs sedz atlīdzināšanas izmaksas.

Šajā ziņojumā galvenokārt novērtēts, vai princips tika pienācīgi piemērots četrās ES vides politikas jomās, proti, rūpnieciskais piesārņojums, atkritumi, ūdens un augsne. Mēs vērtējām, vai Komisijas darbības, kas izriet no Direktīvas par atbildību vides jomā un kas vērstas uz saimnieciskās darbības radītā kaitējuma videi reglamentēšanu, nodrošināja rezultātus. Visbeidzot, mēs vērtējām, vai Komisija un dalībvalstis aizsargāja ES budžetu, lai tas netiktu izmantots tādu izmaksu finansēšanai, kas būtu jāsedz piesārņotājiem. Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam paredzētais ES finansējums kohēzijas politikai un programmai “LIFE” ir aptuveni 29 miljardi EUR projektiem, kuru mērķis ir vides aizsardzība. Mēs pārbaudījām ES izdevumus un darbības atbilstoši daudzgadu finanšu shēmai 2014.–2020. gadam.

Mēs pieņēmām lēmumu veikt revīziju par šo tematu šādu iemeslu dēļ:

• piesārņojums rada ievērojamas izmaksas sabiedrībai, kā arī nopietnas bažas ES iedzīvotājiem;
• princips “piesārņotājs maksā” ir svarīgs elements, ar kuru efektīvi un godīgi tiek sasniegti Eiropas mērķi vides jomā;
• šajā ziņojumā ir apzinātas iespējas, kā uzlabot principa integrēšanu turpmākajos vides tiesību aktos un ES finansējumā, ko piešķir vides stāvokļa izlabošanas projektiem;
• ziņojuma secinājumi un ieteikumi ir būtiski arī Parlamentam un Padomei, lai uzraudzītu visus vides jomas tiesību aktus un Komisijas veikto Direktīvas par atbildību vides jomā novērtējumu, kas tiks pabeigts 2023. gadā.

Kopumā mēs konstatējām, ka PPM dažādās ES vides politikas jomās ir atspoguļots un piemērots atšķirīgā mērā, bet tā tvērums un piemērošana ir nepilnīga. Attiecībā uz atbildību vides jomā Komisijas darbības, atbalstot Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanu dalībvalstīs, nav novērsušas būtiskas nepilnības, piemēram, galveno jēdzienu un definīciju neskaidrību, kā arī finansiālā nodrošinājuma trūkumu maksātnespējas gadījumos. ES budžets reizēm tiek izmantots, lai finansētu piesārņojuma attīrīšanas darbības, ar kurām saistītās izmaksas saskaņā ar PPM būtu jāsedz piesārņotājiem.

Mēs sniedzam Komisijai šādus ieteikumus:

• izvērtēt iespēju stiprināt principa “piesārņotājs maksā” integrēšanu vides tiesību aktos;
• apsvērt, kā nostiprināt Direktīvas par atbildību vides jomā piemērošanu;
• aizsargāt ES finanšu līdzekļus, lai tie netiktu izlietoti tādu projektu finansēšanai, kuri būtu jāfinansē piesārņotājam.

Ievads

Eiropas Savienības (ES) vides politikas mērķis ir nodrošināt, lai visi ES iedzīvotāji dzīvotu veselīgā vidē, kurā tiek ilgtspējīgi pārvaldīti dabas resursi, kā arī aizsargāta bioloģiskā daudzveidība¹. Pēdējās desmitgadēs piesārņotāju emisijas gaisā, ūdenī un augsnē ir ievērojami samazinājušās², taču piesārņojums un videi nodarītais kaitējums joprojām ir būtiska problēma.

Visā ES 26 % pazemes ūdensobjektu vēl nav sasniegts “labs ķīmiskais stāvoklis” un aptuveni 60 % virszemes ūdeņu (upēm, ezeriem, pārejas ūdeņiem un piekrastes ūdeņiem) nav labs ķīmiskais un ekoloģiskais stāvoklis³. ES ir aptuveni 2,8 miljoni vietu, kas, iespējams, ir piesārņotas, un cēlonis lielākoties ir rūpnieciskā darbība un atkritumu likvidēšana⁴. Gaisa piesārņojums, kas rada lielākos ar vidi saistītos veselības apdraudējumus Eiropas Savienībā, kaitē arī veģetācijai un ekosistēmām⁵.

Principa “piesārņotājs maksā” aizsākumi

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) principu “piesārņotājs maksā” (PPM) pirmo reizi ieviesa 1972. gadā⁶. Tas paredzēja, ka piesārņotājam būtu jāsedz izmaksas saistībā ar publiskā sektora iestāžu ieviestajiem piesārņojuma novēršanas un kontroles pasākumiem, lai nodrošinātu pieņemamu vides stāvokli. Politikas veidotāji var izmantot šo principu, lai samazinātu piesārņojumu un atjaunotu vidi. Piemērojot šo principu, tiek radīts stimuls piesārņotājiem izvairīties no kaitējuma videi, kā arī piesārņotāji tiek saukti pie atbildības par piesārņojumu, ko tie radījuši. Turklāt tieši piesārņotājs, nevis nodokļu maksātājs sedz piesārņojuma dēļ radušās izmaksas. Ekonomiskā ziņā tā ir “negatīvas vidiskās eksternalitātes internalizācija”. Ja ar piesārņojumu saistītās izmaksas tiek attiecinātas uz piesārņotāju, pieaug preču un pakalpojumu cena, lai varētu segt šīs izmaksas. Tādējādi patērētāju izvēle par labu zemākai cenai ir stimuls ražotājiem laist tirgū produktus, kas rada mazāku piesārņojumu⁷.

Kopš 1972. gada PPM tvērums ir pakāpeniski palielinājies (sk. 1. attēlu)⁸. Princips sākotnēji bija vērsts tikai uz piesārņojuma novēršanas un kontroles izmaksām, taču vēlāk principa piemērošanas joma tika paplašināta, attiecinot to arī uz izmaksām, kas saistītas ar iestāžu veiktajiem pasākumiem, lai novērstu piesārņojošas emisijas. Principa tvērums tika paplašināts vēl vairāk, attiecinot to arī uz atbildību vides jomā, proti, piesārņotājiem būtu jāmaksā par to radīto kaitējumu videi neatkarīgi no tā, ka piesārņojuma līmenis, kas radījis kaitējumu, ir bijis zemāks par tiesību aktos noteiktajām robežvērtībām (“pieļaujamais paliekošais piesārņojums”) vai radies negadījuma rezultātā⁹.

Avots: ERP.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides un attīstības deklarācijā (plašāk zināma kā Rio deklarācija¹⁰), kas pieņemta 1992. gadā, PPM tika iekļauts kā viens no 27 pamatprincipiem ilgtspējīgai attīstībai nākotnē.

Princips “piesārņotājs maksā” Eiropas Savienībā

Politikas satvars

PPM ir ES vides politikas pamatā. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 2. punktā¹¹ noteikts šādi: “Savienības politika attiecībā uz vidi (..) pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs”. ES likumdevējiem šis princips nav saistošs, ieviešot ES politiku citās, ar vidi nesaistītās jomās, pat ja tām var būt ievērojama ietekme uz vidi, piemēram, transporta, zivsaimniecības un lauksaimniecības politikas jomās.

Eiropas Komisijas atbildībā ir izstrādāt vides tiesību aktu priekšlikumu, kas balstīti uz PPM, savukārt dalībvalstis ir atbildīgas par ES direktīvu un regulu vides jomā transponēšanu, piemērošanu un ievērošanas uzraudzību. ES un dalībvalstu likumdevēju rīcībā ir dažādi instrumenti PPM piemērošanai – sk. 2. attēlu.

Avots: ERP, pielāgojot Eiropas Komisijas materiālu Principles of EU Environmental Law, The Polluter Pays Principle.

Pēdējās desmitgadēs ES ir pieņēmusi dažādus vides tiesību aktus. Rīcībpolitikas aptver tādus vides jautājumus kā bioloģiskā daudzveidība, mežsaimniecība, augsnes un zemes izmantošana, ūdens un gaiss. Citas rīcībpolitikas attiecas konkrēti uz tādiem piesārņojuma avotiem kā ķīmiskas vielas, rūpnieciskais piesārņojums un atkritumi. Še turpmāk uzskaitām PPM piemērošanai svarīgus tiesību aktus.

• Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (Rūpniecisko emisiju direktīva jeb RED) paredz – pamatojoties uz atļauju sistēmu – emisiju robežvērtības, kas jāievēro aptuveni 52 000 lielu rūpniecības iekārtu ES. RED pamatā ir integrēta pieeja, respektīvi, atļauju piešķiršanā ņem vērā visu ražotnes vidisko sniegumu, tostarp piesārņojošo vielu emisijas, izejmateriālu izmantošanu, energoefektivitāti un objekta atjaunošanu labā stāvoklī pirms slēgšanas.
• Atkritumu pamatdirektīva 2008/98/EK reglamentē atkritumu apsaimniekošanu. Citi tiesību akti reglamentē konkrētas jomas un atkritumu veidus, piemēram, izlietoto iepakojumu, vienreizlietojamu plastmasu, elektriskās un elektroniskās ierīces, baterijas un akumulatorus, nolietotus transportlīdzekļus, kalnrūpniecības atkritumus, atkritumu apglabāšanu un pārvadāšanu.
• Ūdens pamatdirektīva 2000/60/EK reglamentē ūdens politiku, un uz šo jomu attiecas arī citas saistītas direktīvas, tostarp Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva 91/271/EEK, Dzeramā ūdens direktīva (ES) 2020/2184 un Plūdu direktīva 2007/60/EK. Citi tiesību akti šajā nozarē, piemēram, Pesticīdu direktīva 2009/128/EK vai Nitrātu direktīva 91/676/EEK, attiecas uz ūdens piesārņojumu.
• Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā (DAVJ) paredz regulējumu par atbildību vides jomā. Atbildība vides jomā nozīmē to, ka saimnieciskās darbības veicēji, kas nodara kaitējumu videi, ir atbildīgi par kaitējuma atlīdzināšanu, un tādējādi tiem ir stimuls izvairīties no kaitējuma radīšanas. Direktīva par atbildību vides jomā paredz, ka, ja būtisku kaitējumu zemei, ūdenim un bioloģiskajai daudzveidībai rada saimnieciskā darbība, ko uzskata par riskantu (saskaņā ar DAVJ III pielikumu), atbildīgajam uzņēmumam ir pienākums veikt visus nepieciešamos stāvokļa izlabošanas pasākumus uz sava rēķina. Ja tiek veikta saimnieciskā darbība, kas netiek uzskatīta par riskantu videi, tostarp lauksaimniecība, Direktīva par atbildību vides jomā uzliek pienākumu uzņēmējiem atlīdzināt bioloģiskajai daudzveidībai nodarīto kaitējumu tikai tad, ja uzņēmējs ir pieļāvis kļūdu vai ir bijis nolaidīgs.
• Uzņēmumiem, kuros glabājas bīstamas ķīmiskās vielas, ir jāievēro arī Seveso direktīva 2012/18/ES, kuras mērķis ir novērst smagus nelaimes gadījumus, kuros iesaistītas bīstamas vielas.
• Putnu direktīva 2009/147/EK un Dzīvotņu direktīva 92/43/EEK, kas tiek dēvētas par dabas aizsardzības direktīvām, veido ES bioloģiskās daudzveidības aizsardzības politikas pamatu. Dabas aizsardzības direktīvas uzliek pienākumu dalībvalstīm aizsargāt dabiskās dzīvotnes. Lai izpildītu šo pienākumu, dalībvalstis var izmantot ES finansējumu. Dzīvotņu direktīvā skaidri noteikts, ka PPM piemērošana dabas aizsardzības jomā ir ierobežota. DAVJ attiecas uz būtisku kaitējumu aizsargājamām sugām un dzīvotnēm.

Nav viena ES pamata tiesību akta, kas attiektos uz augsnes piesārņojumu. Tomēr ir apzināti apmēram 35 ES instrumenti (tiesību akti, stratēģiskie politikas virzieni un finansēšanas instrumenti), kas dažādos veidos attiecas uz augsnes aizsardzību¹².

ES finansējums

Piesārņojums rada ievērojamas izmaksas ES iedzīvotājiem. Nav veikts visaptverošs novērtējums par piesārņojuma radītajām kopējām izmaksām sabiedrībai. Kādā nesenā Komisijas pasūtītā pētījumā tika lēsts, ka nespēja izpildīt ES vides tiesību aktu prasības katru gadu rada izmaksas un zaudētas priekšrocības aptuveni 55 miljardu EUR apmērā¹³.

Ievērojama daļa ES budžeta tiek atvēlēta ES klimata mērķu un ar vidi saistītu mērķu sasniegšanai. 2014.–2020. gada periodā ES apņēmās vismaz 20 % no tās kopējā budžeta izlietot klimatrīcībai. Eiropas Savienība vides mērķus integrē daudzās savās finansēšanas programmās. Piemēram, Komisija atzina, ka 66 miljardi EUR no kopējās lauksaimniecības politikas finansējuma un 1 miljards EUR no zivsaimniecībai atvēlētā finansējuma 2014.–2020. gadā labvēlīgi ietekmēja bioloģisko daudzveidību, lai gan nesenā ziņojumā minēts, ka šie skaitļi bija novērtēti par lielu¹⁴.

Ar ES budžeta līdzekļiem atbalstītos projektus piesārņotu vietu attīrīšanai un vides aizsardzībai finansē galvenokārt no kohēzijas politikas fondiem (proti, no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda) plašākā rīcības jomā “Vide un resursefektivitāte”, kā arī no programmas LIFE līdzekļiem. Šo atbalstu izmanto, lai segtu izmaksas saistībā ar infrastruktūru, kas vajadzīga notekūdeņu attīrīšanai un atkritumu apsaimniekošanai atsevišķās dalībvalstīs, kā arī pasākumiem ar mērķi uzraudzīt vides stāvokli un attīstīt zaļo infrastruktūru¹⁵.

LIFE¹⁶ ir ES programma vides un klimata pārmaiņu jautājumu risināšanai. Daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam LIFE vides apakšprogrammai bija pieejami 2,6 miljardi EUR.

Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam paredzētais ES finansējums kohēzijas politikai un programmai LIFE ir aptuveni 29 miljardi EUR projektiem, kuru mērķis ir tieši vides aizsardzība (sk. 3. attēlu).

Avots: ERP, pamatojoties uz datiem, kas 2021. gada aprīlī izgūti no Eiropas Komisijas datubāzes par paredzēto ES finansējumu saskaņā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un LIFE vides apakšprogrammu.

Revīzijas tvērums un pieeja

Piesārņojums rada ievērojamas izmaksas sabiedrībai, kā arī nopietnas bažas ES iedzīvotājiem. Princips “piesārņotājs maksā” ir svarīgs elements, ar kuru efektīvi un godīgi tiek sasniegti Eiropas mērķi vides jomā. Iepriekšējos ziņojumos mēs konstatējām gadījumus, kad PPM netika piemērots¹⁷. Taču iepriekš mēs neesam vērtējuši principu “piesārņotājs maksā” kā tādu. Šajā ziņojumā ir apzinātas iespējas, kā uzlabot PPM integrēšanu turpmākajos vides tiesību aktos un ES finansētajos vides stāvokļa izlabošanas projektos. Ziņojuma konstatējumi un ieteikumi ir būtiski Parlamentam un Padomei, lai uzraudzītu visus vides jomas tiesību aktus un Komisijas veikto DAVJ novērtējumu, kas jāpabeidz 2023. gadā.

Mēs izvērtējām ES politikas satvaru attiecībā uz principu “piesārņotājs maksā”. Galveno uzmanību pievērsām šādiem aspektiem:

• vai princips tika pienācīgi piemērots četrās ES vides politikas jomās, proti, rūpnieciskais piesārņojums, atkritumi, ūdens un augsne;
• vai Komisijas darbības, ko tā veica saistībā ar Direktīvu par atbildību vides jomā, nodrošināja rezultātus;
• vai Komisija un dalībvalstis aizsargāja ES budžetu, lai tas netiktu izmantots tādu izmaksu finansēšanai, kas būtu jāsedz piesārņotājiem.

Mēs pārbaudījām ES izdevumus un darbības daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam. Mūsu revīzija nebija vērsta uz enerģētikas un klimata nozari un uz gaisa piesārņojumu, jo mēs šos tematus esam apskatījuši vairākos citos ziņojumos¹⁸. No revīzijas tvēruma izslēdzām dalībvalstu vides nodokļus.

Revīzijas darbā mēs

• pārbaudījām Komisijas un attiecīgo aģentūru ziņojumus un citas darbības saistībā ar PPM piemērošanu ES politikas jomās;
• ieguvām skaidrojumus no dalībvalstu iestādēm, kas ir atbildīgas par Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanu Itālijā, Polijā un Portugālē. Mēs izraudzījāmies šīs dalībvalstis, pamatojoties uz gadījumu skaitu, par kuriem ziņots saskaņā ar Direktīvu par atbildību vides jomā, kā arī, ņemot vērā ģeogrāfisko līdzsvaru;
• pārbaudījām 42 vides atveseļošanas projektus. Šai nolūkā mēs izraudzījāmies projektus, kuru mērķis bija atjaunot vidi 180 miljonu EUR vērtībā, – šie projekti tika finansēti no kohēzijas politikas fondiem un programmas LIFE, un tos īstenoja Itālijā, Polijā un Portugālē laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam. Mēs izraudzījāmies šos projektus, jo to ietvaros tika finansēta cilvēku radīta piesārņojuma dekontaminēšana.

Apsvērumi

PPM ir ES vides politikas pamatā

Mēs pārbaudījām, kā ES integrēja principu “piesārņotājs maksā” galvenajos tiesību aktos, piemēram, Rūpniecisko emisiju direktīvā (RED) attiecībā uz rūpniecisko piesārņojumu, Atkritumu pamatdirektīvā attiecībā uz atkritumiem, Ūdens pamatdirektīvā attiecībā uz ūdens piesārņojumu un dažādās direktīvās un regulās, kas saistītas ar augsnes piesārņojumu. Mēs pārbaudījām, vai minētajos tiesību aktos bija iekļauti noteikumi par PPM piemērošanu, kā arī vērtējām, kādā mērā piesārņotāji bija atbildīgi par to radītā piesārņojuma atlīdzināšanu.

PPM attiecas uz lielāko daļu piesārņojošo iekārtu, bet atlikušā piesārņojuma radītās izmaksas joprojām sedz visa sabiedrība

Avots: Eurostat un EVA.

RED attiecas uz 33 rūpniecības nozarēm (sk. I pielikumu). Dažās rūpniecības nozarēs tā aptver visas iekārtas. Citās rūpniecības nozarēs tā aptver lielākās iekārtas (piemēram, spēkstacijas, kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda pārsniedz 50 megavatus).

Attiecīgajām iekārtām nepieciešama darbības atļauja, kurā nosaka īpašus noteikumus un emisiju robežvērtības, pamatojoties uz secinājumiem par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTP). Attiecīgie LPTP atsauces dokumenti paredz tehniskos risinājumus piesārņojuma ierobežošanai, saglabājot rūpniecisko iekārtu ekonomisko dzīvotspēju. Komisija regulāri pārskata un atjaunina secinājumus par LPTP. Visām attiecīgajām iekārtām, kuras jau darbojas, ir jāatbilst šiem secinājumiem pēc četru gadu pārejas perioda beigām, savukārt jaunām iekārtām ir jāatbilst šiem secinājumiem uzreiz. Dalībvalstu iestādes pārbauda iekārtas, uz kurām attiecas RDE, piemēro sankcijas tām, kuras nav nodrošinājušas atbilstību prasībām, un nopietnākajos gadījumos iekārtas slēdz.

Komisija 2020. gadā publicēja RED novērtējumu¹⁹, kurā bija minēts, ka izmaksas par kaitējumu, ko radījušas visu RED paredzēto iekārtu emisijas gaisā, laikposmā no 2010. līdz 2017. gadam ir samazinājušās par aptuveni 50 %. Komisija noteica ar RED saistītās izmaksas un nodrošinātos ieguvumus vairākās nozarēs – tā, piemēram, dzelzs un tērauda nozarē atbilstības RED nodrošināšana izmaksā aptuveni 90 miljonus EUR gadā, savukārt piesārņojuma novēršana ļauj ietaupīt 932 miljonus EUR gadā²⁰. Komisija paziņojumā par Eiropas zaļo kursu²¹ darīja zināmu, ka ierosinās pārskatīt ES pasākumus saistībā ar lielu rūpniecisku iekārtu radīto piesārņojumu.

Iekārtu īpašniekiem ir jāsedz izmaksas, kas saistītas ar to RED atļaujās paredzēto nosacījumu izpildi. Cita starpā tās ir pasākumu izmaksas, lai nodrošinātu emisiju atbilstību tiesību aktos noteiktajām robežvērtībām, un tas nozīmē, ka iekārtu īpašnieki veic piesārņojuma novēršanas un kontroles izmaksu internalizāciju. Savukārt publiskā sektora finansējumu var izmantot tādu darbību atbalstam, kas pārsniedz noteiktos standartus²². Ja iekārtas rada būtisku kaitējumu videi, tām piemēro Direktīvu par atbildību vides jomā (sk. 42.–62. punktu), un tas nozīmē, ka iekārtu īpašniekiem jāsedz atlīdzināšanas izmaksas. Lielākā daļa dalībvalstu (17) nesauc pie atbildības iekārtu īpašniekus, ja kaitējumu videi rada pieļaujamais emisiju līmenis²³, kas noteikts to atļaujās, un ja nav pieļauta kļūda vai nolaidība.

Kā minēts 20. punktā, RED attiecas uz lielāko daļu piesārņojošo rūpniecisko iekārtu. RED nav prasīts, lai iekārtu saimnieki segtu sabiedrībai radītās atlikušā piesārņojuma seku izmaksas. 2014. gadā Eiropas Vides aģentūra (EVA) lēsa, ka izmaksas, ko sabiedrībai 2008.–2012. gadā radījis atlikušā gaisa piesārņojuma kaitējums, kura avots ir 14 000 lielo rūpniecības iekārtu, ir aptuveni 329–1053 miljardi EUR²⁴.

Mēs konstatējām, ka no 42 vides stāvokļa izlabošanas projektiem, ko pārbaudījām, viens projekts ar mērķi novērst lielas tērauda un dzelzs ražotnes radīto piesārņojumu neatbilda RED (sk. 1. izcēlumu).

Atkritumu apsaimniekošanas jomas tiesību aktos PPM ir ņemts vērā, taču nenodrošina, ka piesārņotāji pilnībā sedz ar piesārņojumu saistītās izmaksas

Avots: Visi dati no Eurostat.

Atkritumi ir gaisa, ūdens un augsnes piesārņojuma avots. ES tiesiskajā regulējumā atkritumu apsaimniekošanas jomā cenšas piemērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju (sk. 6. attēlu), lai samazinātu atkritumus, savukārt atkritumus, kuru rašanos nav iespējams novērst, izmantotu kā resursus.

Avots: Atkritumu pamatdirektīva.

Direktīva uzliek pienākumu dalībvalstīm sasniegt saistošus mērķus²⁵. Piemēram, līdz 2025. gadam 55 % no sadzīves atkritumiem būtu jāsagatavo atkalizmantošanai vai reciklēšanai (šis rādītājs jāpalielina līdz 60 % līdz 2030. gadam un līdz 65 % līdz 2035. gadam, uz atkritumu poligoniem nosūtot ne vairāk kā 10 % atkritumu).

Atkritumu pamatdirektīva paredz, ka “saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs, atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, tostarp par nepieciešamo infrastruktūru un tās darbību, sedz sākotnējais atkritumu radītājs vai pašreizējais vai iepriekšējais atkritumu īpašnieks”. Dalībvalstis lemj par to, vai atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz galalietotājs (piemēram, patērētājs, kas atbrīvojas no atkritumiem) vai daļēji vai pilnībā tā produkta ražotājs, kas kļuvis par atkritumu. To sauc par paplašinātu ražotāja atbildību (PRA). PRA nav vienīgais veids, kādā piemērot PPM. Tā Plastmasas maisiņu direktīvā ir prasīts dalībvalstīm veikt tādus attiecīgus pasākumus kā valsts mēroga samazināšanas mērķrādītāju izvirzīšana un/vai ekonomiski instrumenti (piemēram, nodokļi).

PRA shēmas uzliek atbildību ražotājiem par produktu apsaimniekošanu, kad tiek kļuvuši par atkritumiem. Tādējādi ražotāju un patērētāju maksātā cena ietver atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, tā samazinot valsts iestāžu un nodokļu maksātāju izmaksas. Minētās shēmas arī mudina ražotājus izgatavot videi nekaitīgākus produktus, kas nerada nevajadzīgus atkritumus. PRA shēmas ir obligātas konkrētām atkritumu plūsmām, piemēram, elektriskiem un elektroniskiem atkritumiem, baterijām, akumulatoriem un transportlīdzekļiem, kā arī līdz 2024. gadam tās būs jāpiemēro visu veidu izlietotajam iepakojumam, vienreizlietojamai plastmasai un zvejas rīkiem.

Iedzīvotājiem vai uzņēmumiem piemērotajām maksām jābūt samērīgām ar atkritumiem, kas radušies, un, tās nosakot, jāņem vērā radītais kaitējums videi. Vienā no pētījumiem par atkritumu apsaimniekošanas finansēšanu²⁶ noteikts, ka “ir iegūti pierādījumi tam, ka vidiskās eksternalitātes tikai ierobežotā mērā tiek internalizētas lietotāja nodevās, ko maksā mājsaimniecības”.

2014.–2020. gada periodā no ES budžeta – galvenokārt īstenojot kohēzijas politiku – bija plānots piešķirt 4,5 miljardus EUR, lai finansētu atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūru, ko izmanto atkritumu savākšanai, šķirošanai un apstrādei.

Piesārņotāji nesedz visas ar ūdens piesārņojumu saistītās izmaksas

Avots: Visi dati no EVA ziņojuma “2018 European waters assessment”.

Ūdens pamatdirektīva izveido vienotu satvaru visu veidu ūdens resursu aizsardzībai ES un ūdens kvalitātes turpmākas pasliktināšanās novēršanai. Šajā direktīvā ir noteikti mērķi attiecībā uz virszemes ūdensobjektiem un pazemes ūdensobjektiem.

ESAO ir aplēsusi²⁷, ka dalībvalstis jau patlaban izlieto aptuveni 100 miljardus EUR gadā ūdensapgādei un sanitārijai un ka dalībvalstīm (izņemot Vāciju) būs jāpalielina šī summa par vairāk nekā 25 %, lai sasniegtu ES tiesību aktos par notekūdeņu attīrīšanu un dzeramo ūdeni noteiktos mērķus. Minētā summa neietver ieguldījumus, kas vajadzīgi, lai atjaunotu esošo infrastruktūru vai lai sasniegtu Ūdens pamatdirektīvas un Plūdu direktīvas mērķus.

Ūdens pamatdirektīvas 9. pants paredz, ka “dalībvalstis ievēro ūdens pakalpojumu izmaksu, tostarp vides aizsardzības un resursu izmaksu, atgūšanas principu, (..) jo īpaši saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs”. Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai rūpniecības un lauksaimniecības nozaru, kā arī mājsaimniecību sektora ieguldījums ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšanā būtu atbilstīgs to ūdens patēriņam. Turpmāk 8. attēlā redzams ūdens patēriņš ekonomikas nozarēs.

Avots: ERP, pamatojoties uz EVA datiem par Eiropas Vides aģentūras dalībvalstīm un sadarbības valstīm.

Nosakot ūdens cenu politiku, dalībvalstis var ņemt vērā izmaksu atgūšanas sociālo, vidisko un ekonomisko ietekmi. Tādēļ tām ir rīcības brīvība, lemjot par to, kam būtu jāmaksā, cik daudz un par kādiem pakalpojumiem. Tiesa spriedumā C-525/12 apstiprināja, ka dalībvalstīm visiem ūdens lietojumiem nav obligāti jāpiemēro izmaksu atgūšanas koncepts.

Eiropas Savienībā lietotāji sedz aptuveni 70 % no ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanas izmaksām (saskaņā ar ūdens tarifiem), savukārt publiskais sektors sedz atlikušos 30 %, lai gan reģionos un dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības²⁸. ES mājsaimniecības parasti sedz lielāko daļu ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu izmaksu²⁹, lai gan tās patērē tikai 10 % ūdens, – sk. 8. attēlu. Lauksaimniecība – nozare, kas rada lielāko spiedienu uz atjaunojamajiem saldūdens resursiem³⁰, – sedz mazāko izmaksu daļu. Kādā 2011. gada pētījumā lēsts, ka Francijā šajā ziņā problemātiskākajos apvidos mājsaimniecību papildu izdevumi, ko rada lauksaimniecības izraisīts piesārņojums, bija līdz pat 494 EUR uz vienu mājsaimniecību gadā³¹.

Komisija 2019. gadā noteica³², ka dalībvalstīm jāpanāk lielāks progress, lai vides un resursu izmaksas integrētu ūdens cenu veidošanā. Kaut arī ir panākts progress saistībā ar konkrētam piesārņojošām vielām, daudziem uzņēmumiem ūdens cena pilnībā nesedz izmaksas, ko rada piesārņojošās vielas, ko tie emitē ūdenī.

Izmaksu atgūšanas principu ir sarežģīti piemērot piesārņojumam, ko rada difūzi avoti, piemēram, lauksaimniecība – nozare, kurā ir grūti noteikt piesārņotājus. Lauksaimniecības nozarei bieži vien netiek piemērota maksa par notekūdeņu attīrīšanu, jo lielākā daļa ūdens, ko šī nozare izmanto, netiek novadīta notekūdeņos (tādējādi ūdens netiek attīrīts). Eiropas Savienībā difūzais piesārņojums, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti un pesticīdi, ir galvenais iemesls, kādēļ neizdodas panākt pazemes ūdeņu labu ķīmisko stāvokli. Nitrātu piesārņojums būtiski apdraud pazemes ūdensobjektus nākotnē – eksperti ir norādījuši³³, ka liela daļa nitrātu patlaban uzkrājas iežu slāņos starp augsni un pazemes ūdensobjektiem. Tā kā nitrāti lēni pārvietojas cauri iežu slāņiem, var paiet gadsimts vai pat ilgāks laiks, līdz piesārņojošās vielas sasniegs pazemes ūdensobjektus, un tādējādi aizkavējas lauksaimniecības prakses izmaiņu ietekme uz pazemes ūdeņu kvalitāti.

Nav vispārēja ES tiesiskā regulējuma augsnes aizsardzībai pret piesārņojumu

Avots: EVA izdevums “EEA Signals 2019”; Kopīgais pētniecības cetnrs, “Status of local soil contamination in Europe”, Eionet nacionālais references centrs darbam augsnes jomā.

Dažādas ES direktīvas un regulas veicina augsnes piesārņojuma novēršanu un mazināšanu nozarēs, kas rada lielāko negatīvo ietekmi uz augsni, piemēram, rūpniecības un lauksaimniecības nozarē (sk. 20.–25. punktu un 38. punktu). Komisija 2006. gadā ierosināja pieņemt Augsnes pamatdirektīvu, kas aptvertu augsnes piesārņojuma un degradācijas novēršanu un piesārņotu objektu apzināšanu, reģistrēšanu un atveseļošanu. Eiropas Parlaments pieņēma pozitīvu atzinumu par priekšlikumu, taču ne Padome. Komisija 2014. gada maijā priekšlikumu atsauca.

Nav kopīgu ES mēroga mērķu saistībā ar augsnes piesārņojumu un piesārņoto vietu attīrīšanu. Komisijas finansētā pētījumā³⁴ tika konstatēts, ka dažās dalībvalstīs bija spēkā patiešām visaptveroši tiesību akti, savukārt citās koordinēta rīcība augsnes aizsardzības jomā netika īstenota.

Piesārņotas augsnes attīrīšana ir dārga – Komisija 2006. gadā lēsa, ka piesārņotas augsnes attīrīšanas kopējās izmaksas ES varētu būt 119 miljardi EUR³⁵. No publiskā sektora līdzekļiem, tostarp ES līdzekļiem, tiek finansēti vairāk nekā 42 % attīrīšanas pasākumu³⁶ – daudzas piesārņojošās darbības ir veiktas pirms ilga laika, tātad pastāv lielāks risks, ka piesārņotāji vai nu vairs nepastāv, vai ir maksātnespējīgi, vai arī tos nevar identificēt. Turklāt PPM ir sarežģīti piemērot difūza augsnes piesārņojuma gadījumos, jo ir grūtības noteikt konkrētu piesārņotāju atbildību.

Komisijas rīcības plāns, kura mērķis ir uzlabot Direktīvas par atbildību vides jomā darbību, nenodrošināja gaidītos rezultātus

Mēs pārbaudījām 2016. gadā veikto Direktīvas par atbildību vides jomā (DAVJ) novērtējumu un vērtējām, vai darbības, ko Komisija ir veikusi, atbildot uz šo novērtējumu, ir risinājušas konstatētos trūkumus.

Pēc DAVJ izvērtēšanas Komisija pieņēma rīcības plānu konstatēto trūkumu risināšanai

Direktīva paredzēja

• pienākumu dalībvalstīm līdz 2013. gada aprīlim iesniegt Komisijai datus par visiem gadījumiem, kad nodarīts kaitējums videi, kas atlīdzināti saskaņā ar DAVJ 2007.–2013. gadā, pēc tam iesniegt šādus datus 2022. gadā un turpmāk reizi piecos gados, kā arī
• pienākumu Komisijai 2014. gadā un pēc tam 2023. gadā, un turpmāk vienu reizi piecos gados iesniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei.

Dalībvalstis ziņoja, ka 2007.–2013. gada periodā saskaņā ar DAVJ tika risināti 1230 gadījumi³⁷. Kā redzams 10. attēlā, gadījumu skaits dalībvalstīs būtiski atšķīrās, un divas valstis – Ungārija un Polija – ziņoja par vairāk nekā 85 % no kopējā gadījumu skaita. Komisijas dienestu darba dokumentā tika secināts, ka šādu būtisku atšķirību galvenais iemesls bija DAVJ nevienāda piemērošana dalībvalstīs³⁸.

Avots: ERP, pamatojoties uz Komisijas 2016. gada novērtējumu.

Komisijas 2016. gadā veiktajā DAVJ novērtējumā tika konstatēts, ka Direktīvai joprojām bija būtiska nozīme un ka dalībvalstis guva panākumus tās mērķu sasniegšanā. Tomēr Komisija arī konstatēja, ka daži aspekti, kas saistīti vai nu ar politikas plānošanu, vai arī ar īstenošanu, mazināja atbildības režīma efektivitāti un lietderību, un tie bija:

• saskaņotu un salīdzināmu datu par DAVJ īstenošanu trūkums;
• slikta ieinteresēto personu informētība par piemēroto kārtību;
• neskaidri galvenie jēdzieni un definīcijas;
• tvēruma ierobežojumi izņēmumu un aizsardzības pasākumu dēļ; kā arī
• finansiālās drošības trūkums maksātnespējas gadījumā.

Pamatojoties uz šo novērtējumu, Komisija, apspriežoties ar dalībvalstu ekspertiem, pieņēma DAVJ daudzgadu darba programmu 2017.–2020. gadam³⁹, lai risinātu konstatētos trūkumus. Komisija 2020. gadā apstiprināja jaunu darba programmu, paredzot darbības 2021.–2024. gada periodam⁴⁰.

Viens no noteiktajiem rīcības pasākumiem bija saistīts ar datu ziņošanu. Novērtējumā tika konstatēts, ka ziņotajiem datiem bija slikta kvalitāte un tādēļ Komisija nevarēja izdarīt pamatotus secinājumus par DAVJ īstenošanu. Tāpat novērtējumā bija minēts, ka dažas dalībvalstis iesniedza sīki izstrādātus un labi strukturētus datus, savukārt citas nesniedza visu informāciju, kas vajadzīga pilnīgai novērtēšanai.

Lai uzlabotu datu saskaņotību un kvalitāti, Komisija 2017. gadā izstrādāja DAVJ informācijas sistēmu, taču tā nedarbojas. Komisija plāno veicināt informācijas sistēmas izmantošanu, rīkojot diskusijas ar dalībvalstīm par to, kā valsts līmenī organizēt datu vākšanu. Ņemot vērā tiesību sistēmu atšķirības, nav pārliecības, ka šī jaunā sistēma veicinās konsekventu analīzi Eiropas Savienībā.

Joprojām nav noteikti DAVJ būtiski jēdzieni

DAVJ ir noteikti trīs kaitējuma videi veidi, kas ir Direktīvas piemērošanas jomā, un tie ir kaitējums aizsargājamām sugām un dabiskajām dzīvotnēm, ūdenim un zemei⁴¹. Direktīvu piemēro, ja šāds kaitējums videi tiek uzskatīts par būtisku. Direktīvā nav noteikti kritēriji, pēc kuriem novērtēt ūdenim un zemei nodarītu kaitējumu vai tā būtiskuma slieksni.

Komisijas 2016. gadā veiktajā novērtējumā teikts, ka, tā kā trūkst skaidrības par DAVJ galvenajiem jēdzieniem (“kaitējums videi” un “būtisks kaitējums”) un tie nav piemēroti vienveidīgi, ir grūtāk sasniegt Direktīvas mērķi – augstu vides aizsardzības līmeni Eiropas Savienībā⁴².

Dalībvalstīs ļoti atšķiras būtiska kaitējuma videi interpretēšana un tādējādi arī PPM piemērošana saskaņā ar Direktīvu. Notikums, kas izraisa DAVJ piemērošanu vienā dalībvalstī, var nebūt iemesls tās piemērošanai citā dalībvalstī. Konkrēti attiecībā uz “kaitējuma zemei” definīciju DAVJ ir minēts tikai kaitējums, kurš rada nopietnu risku cilvēku veselībai, bet ne videi.

Saskaņā ar daudzgadu darba programmu 2017.–2020. gadam Komisija piesaistīja pakalpojumu sniedzēju, lai tas sagatavotu kopēju vienošanos par DAVJ galveno jēdzienu precizēšanu. Nedz Komisija, nedz dalībvalstis to neapstiprināja⁴³.

Eiropas Parlaments 2017. gadā noteica, ka “jēdziena “būtiskuma slieksnis” atšķirīga interpretācija un piemērošana attiecībā uz kaitējumu videi ir viens no galvenajiem šķēršļiem DAVJ efektīvai un vienādai piemērošanai”⁴⁴. Eiropas Parlaments aicināja Komisiju pārskatīt “kaitējuma videi” definīciju un precizēt jēdzienu “būtiskuma slieksnis”.

2019. gadā veiktie DAVJ grozījumi⁴⁵ uzlika pienākumu Komisijai līdz 2020. gada beigām izstrādāt pamatnostādnes par terminu “kaitējums videi”. Pēc apspriešanās ar dalībvalstīm Komisija 2021. gada martā pieņēma paziņojumu⁴⁶ par savu jēdziena “kaitējums videi” juridisko interpretāciju. Šī interpretācija nav saistoša un neparedz konkrētus kritērijus vai robežvērtības, kad jāsāk piemērot DAVJ, jo tam būtu vajadzīgas tiesību akta izmaiņas.

Eiropas Savienības Vides tiesību aktu īstenošanas un izpildes tīkls (IMPEL tīkls) noteica, ka dalībvalstu praktiķiem jāapmainās ar pieredzi saistībā ar kaitējuma videi atklāšanu, identificēšanu un noteikšanu. Šai sakarā IMPEL tīkls izstrādā rokasgrāmatu ieinteresētajām personām, kurā būs iekļauti kritēriji, pēc kuriem novērtēt kaitējumu videi. Rokasgrāmatu plānots publicēt 2021. gadā⁴⁷. Komisija darba programmā 2021.–2024. gadam noteica, ka plāno “sadarboties ar IMPEL projekta īstenotājiem un izmantot to sasniegtos rezultātus spēju veidošanai”. Komisija darba programmā 2021.–2024. gadam šai sakarā nav paredzējusi nekādas konkrētas darbības.

Dažas dalībvalstis prasa rūpnieciskajiem uzņēmumiem apdrošināties pret vides riskiem

Ja atlīdzināšanas izmaksas par videi nodarīto kaitējumu pārsniedz uzņēmuma aktīvu vērtību, maksātnespējas gadījumā uzņēmums nespēj pabeigt koriģējošās darbības, tādēļ izmaksas jāsedz no valsts līdzekļiem.

Dalībvalstīm 2007.–2013. gada ziņošanas ciklā nebija pienākuma sniegt informāciju par atlīdzināšanas izmaksām. Divpadsmit dalībvalstis sniedza informāciju par šādām izmaksām – 96 % vides stāvokļa izlabošanas projektu izmaksas bija zem 1 miljona EUR⁴⁸. Mūsu veiktā analīze par tādiem projektiem stāvokļa izlabošanai, kuru izmaksas tika segtas no ES budžeta, parādīja, ka šādos gadījumos bieži vien radās ievērojamas atlīdzināšanas izmaksas attiecībā pret uzņēmuma finansiālajām iespējām, kā arī nebija paredzēts finansiālais nodrošinājums (sk 68. punktu).

Saskaņā ar DAVJ dalībvalstīm ir prasīts veikt pasākumus, lai atbalstītu to, ka tiek pilnveidoti finansiālā nodrošinājuma instrumenti un tirgi, nolūkā ļaut uzņēmējiem izmantot finanšu garantijas, lai segtu viņu saistības⁴⁹. Finansiālais nodrošinājums cita starpā var būt apdrošināšanas polise, iemaksas vides fondā, bankas garantija, obligācija vai pašu rezerves. Dalībvalstīm nav pienākuma šādu finansiālo nodrošinājumu noteikt par obligātu.

Septiņas dalībvalstis (Čehija, Itālija, Īrija, Polija, Portugāle, Slovākija un Spānija) prasa finansiālo nodrošinājumu par visām vides aizsardzības saistībām vai daļu no tām – sk. 11. attēlu.

Avots: ERP, pamatojoties uz Stevens & Bolton LLP ziņojumā iekļautajiem datiem.

Eiropas Parlamentam sagatavotā pētījumā tika konstatēts, ka ar maksātnespēju saistīto problēmu var risināt, paredzot obligātu finansiālo nodrošinājumu. Piemēram, Portugāle paredz obligātu finansiālo nodrošinājumu par visām DAVJ noteiktajām darbībām, kas var radīt apdraudējumu videi. Portugāle atļauj izmantot dažādus finansiālā nodrošinājuma instrumentus, tostarp apdrošināšanas polises, banku garantijas, vides fondus vai pašu līdzekļus. Portugāle neziņoja par maksātnespējas gadījumiem, kuros nebija iespējams piemērot atbildību vides jomā⁵⁰.

Atbilstoši daudzgadu darba programmai 2017.–2020. gadam Komisija finansēja pētījumu par apdrošināšanas pakalpojumu pieejamību dalībvalstīs un to pieprasījumu⁵¹. Pētījumā tika konstatēts, ka DAVJ paredzētās atbildības apdrošināšana, kas ir populārākais finansiālā nodrošinājuma instruments, Eiropas Savienībā nebija plaši pieejama un vairākās dalībvalstīs vispār netika piedāvāta. Tika konstatēts arī, ka pakalpojumu pieejamība ne vienmēr bija atbilstīga pieprasījumam un ka dažās valstīs piedāvājums bija liels, taču pieprasījums bija zems. Tomēr pētījuma rezultāti arī parādīja, ka dalībvalstīs, kurās finansiālais nodrošinājums DAVJ paredzētajai atbildībai bija obligāts, šis pienākums veicināja apdrošināšanas tirgus attīstību.

Komisija 2021.–2024. gada darba programmā ir paredzējusi veikt papildu pētījumu, lai izvērtētu “spēkā esošo valsts tiesību aktu par atbildību vides jomā un DAVJ noteikumu pārklāšanos katrā dalībvalstī”. Tāpat Komisija plāno aicināt “dalībvalstis, kuras nav ieviesušas obligātu finansiālo nodrošinājumu DAVJ paredzētajai atbildībai (..), apsvērt iespēju paplašināt spēkā esošās obligātās prasības attiecībā uz finansiālo nodrošinājumu (..), iekļaujot to tvērumā arī prasības attiecībā uz DAVJ paredzēto atbildību”, kā arī “apsvērt sekundārās atbildības piemērošanu citām personām, piemēram, direktoriem un darbiniekiem, kā arī mātesuzņēmumiem”⁵².

ES ir finansējusi vides stāvokļa izlabošanas projektus

Dalībvalstu iestādēm būtu jānodrošina, ka piesārņotāji, kad vien iespējams, sedz izmaksas, kas saistītas ar radīto piesārņojumu. ES pamatnostādnēs par publiskā sektora finansējuma izmantošanu vides aizsardzībai⁵³ ir noteikti gadījumi, kad šādi ieguldījumi saistībā ar PPM ir iespējami, un tie ir:

• lai samazinātu rūpniecisko emisiju radīto piesārņojumu, publisko finansējumu atļauts izmantot, ja ieguldījumu mērķis ir pārsniegt ES standartus vai uzlabot vides aizsardzības līmeni, ja šādu standartu nav (sk. 23. punktu). Publisko finansējumu ir atļauts izmantot arī, lai sagatavotos gaidāmiem ES standartiem;
• publisko finansējumu ir atļauts izmantot, lai attīrītu piesārņotās vietas, ja piesārņotājs nav identificēts vai to nevar saukt pie juridiskas atbildības koriģējošas darbības finansēšanai;
• publisko finansējumu nevar izmantot atkritumu apsaimniekošanas projektiem, lai nodrošinātu iespēju uzņēmējam, kas rada atkritumus, samazināt atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

Lai pārbaudītu PPM piemērošanu gadījumos, kad projekti tiek līdzfinansēti no ES līdzekļiem, mēs izvērtējām 42 projektus (sk. 12. attēlu), kuru kopējais finansējums bija 180 miljoni EUR un kuri tika finansēti no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un programmas LIFE līdzekļiem. Projekti tika īstenoti triju dalībvalstu astoņos reģionos – 19 projekti Itālijā, 10 projekti Polijā un 13 projekti Portugālē. Mēs pārbaudījām, vai atbildīgā iestāde, finansējot šos projektus, bija ņēmusi vērā PPM piemērošanu, it īpaši, cenšoties identificēt piesārņotāju, pieprasot ierobežot piesārņojumu un attīrīt attiecīgo teritoriju, kā arī uzsākot procedūras izlietotā publiskā finansējuma atgūšanai.

Avots: ERP.

ES finansējums izlietots, lai attīrītu “pamesto piesārņojumu”

Tā dēvētais pamestais piesārņojums ir piesārņojums, kas radies pagātnē, un nav iespējams piemērot PPM, jo piesārņotājs ir vai nu nezināms, vairs nepastāv vai arī to nav iespējams saukt pie atbildības. DAVJ tas ir atzīts un attiecināts uz piesārņojumu, kas radies pēc 2007. gada. Galvenie pamestā piesārņojuma avoti ir kādreizējās rūpnieciskās darbības, kuru rezultātā augsne piesārņota ar metāliem, darvu un citām bīstamām vielām⁵⁴.

No 42 projektiem, ko pārbaudījām, 20 projekti bija saistīti ar pamesto piesārņojumu (to finansējums bija 62,1 miljons EUR). Šajos gadījumos PPM nevarēja piemērot, un tika izmantots publiskais finansējums – sk. 2. izcēlumu.

ES finansējums tika izmantots arī gadījumos, kad dalībvalstu iestādes nespēja panākt vides tiesību aktu izpildi un to, lai piesārņotāji maksātu

Mēs konstatējām, ka astoņi projekti Kampānijā (Itālija) saņēma ES finansējumu 27,2 miljonu EUR apmērā, lai attīrītu piesārņojumu, kas radies laikā, kad ES vides tiesību akti jau bija spēkā. Par sadzīves atkritumu poligoniem atbildīgie uzņēmēji nebija ievērojuši spēkā esošos vides tiesību aktus. Par šo poligonu uzraudzību atbildīgās valsts iestādes nepieprasīja šiem uzņēmējiem attīrīt piesārņojumu. Kā redzams 3. izcēlumā, ES finansējuma izlietojumā netika ievērots princips “piesārņotājs maksā”.

Finansiālā nodrošinājuma trūkums atbildības vides jomā segšanai palielina risku, ka izmaksas segs nodokļu maksātāji

Ja uzņēmējiem nav pietiekama finansiālā nodrošinājuma, pastāv iespēja, ka tie nevarēs segt pašu radītā piesārņojuma attīrīšanas izmaksas (sk. 56.–62. punktu). Mēs konstatējām, ka tika īstenoti četri šādi stāvokļa izlabošanas projekti par kopējo summu 33 miljoni EUR, kad uzņēmējs, kurš tika atzīts par atbildīgu par radīto piesārņojumu, bija bankrotējis. Tādēļ bija jāizmanto publiskais finansējums, lai attīrītu augsni un ūdeni. Kā redzams 4. izcēlumā, šajos gadījumos netika ievērots princips “piesārņotājs maksā”.

Secinājumi un ieteikumi

Princips “piesārņotājs maksā” (PPM) ir ES vides politikas pamatā, un saskaņā ar šo principu piesārņotājs sedz ar tā radīto piesārņojumu saistītās izmaksas, ieskaitot piesārņojuma novēršanas, kontroles un likvidēšanas pasākumu izmaksas, kā arī sabiedrībai piesārņojuma dēļ radušās izmaksas.

Mēs izvērtējām ES politikas satvaru attiecībā uz principu “piesārņotājs maksā”, pievēršoties tā piemērošanai ES vides politikas jomās un Komisijas darbībām saistībā ar Direktīvu par atbildību vides jomā (DAVJ), kā arī vērtējām, vai ES budžets tika aizsargāts pret tādu izdevumu finansēšanu, kas būtu jāsedz piesārņotājiem.

Kopumā mēs konstatējām, ka PPM dažādās ES vides politikas jomās ir atspoguļots un piemērots atšķirīgā mērā un ka PPM tvērums un piemērošana bija nepilnīga. Komisijas darbības, lai atbalstītu DAVJ īstenošanu dalībvalstīs, nebija novērsušas galvenos trūkumus. ES budžets reizēm tiek izmantots, lai finansētu piesārņojuma attīrīšanas darbības, ar kurām saistītās izmaksas saskaņā ar PPM būtu jāsedz piesārņotājiem.

PPM dažādās ES vides politikas jomās tiek piemērots atšķirīgi. Attiecībā uz rūpnieciskajām emisijām mēs konstatējām, ka PPM tiek piemērots lielākajai daļai piesārņojošo rūpniecisko iekārtu, uz kurām attiecas Rūpniecisko emisiju direktīva (RED). Iekārtu īpašniekiem ir jāsedz izmaksas, kas saistītas ar to atļaujās paredzēto nosacījumu izpildi, tostarp veicot pasākumus, lai ierobežotu emisijas zem emisiju robežvērtībām. RED neattiecas uz mazākām iekārtām, un Direktīvā nav prasīts, lai iekārtu saimnieki segtu sabiedrībai atlikušā piesārņojuma dēļ radušās izmaksas (sk. 20.–25. punktu). Lai gan ES tiesību akti atkritumu apsaimniekošanas jomā prasa dalībvalstīm pilnībā piemērot PPM, finansējuma trūkums joprojām ir liels, un ir vajadzīgi ievērojami publiskie ieguldījumi, lai sasniegtu atkritumu reciklēšanas mērķus (sk. 26.–31. punktu). Kaut arī ir panākts zināms progress saistībā ar konkrētam piesārņojošām vielām, daudziem uzņēmumiem ūdens cena nesedz izmaksas, ko rada piesārņojošās vielas, ko tie emitē ūdenī. Prasību atgūt ar ūdensapgādes pakalpojumiem saistītās izmaksas ir sarežģīti piemērot attiecībā uz piesārņojumu no difūziem avotiem, piemēram, lauksaimniecībā (sk. 32.–38. punktu). Nav vispārēja ES satvara augsnes aizsardzībai, lai gan daudzi tiesību akti netieši veicina uz vidi radītā spiediena samazināšanu (sk. 39.–41. punktu).

Komisijai jāizvērtē regulatīvās un administratīvās izmaiņas, kas vajadzīgas, lai labāk piemērotu principu “piesārņotājs maksā”, kā arī jāizvērtē iespējamās kopējās izmaksas un ieguvumi, tostarp jāizvērtē šādi aspekti:

1. emisiju robežvērtību pazemināšana, lai vēl vairāk samazinātu atlikušo piesārņojumu;
2. difūzā ūdens piesārņojuma no dažādiem avotiem, tostarp lauksaimniecības, mazināšana.

Īstenošanas termiņš: 2024. gada beigas.

DAVJ veido ES satvaru atbildībai vides jomā, pamatojoties uz PPM. Mēs konstatējām, ka DAVJ paredz PPM daļēju piemērošanu, ja tiek radīts kaitējums videi. Jaunākie pieejamie dati par DAVJ īstenošanu, kas tomēr ir nepilnīgi, liecina par trūkumiem DAVJ īstenošanā dalībvalstīs (sk. 44.–48. punktu). DAVJ nav skaidri definēti daži būtiski jēdzieni, un tādēļ tie dalībvalstīs tiek atšķirīgi interpretēti un piemēroti (sk. 49.–55. punktu). Obligāta finansiālā nodrošinājuma trūkums ES līmenī praksē nozīmē to, ka nodokļu maksātāji sedz kaitējuma atlīdzināšanas izmaksas gadījumos, kad uzņēmējs, kurš radījis kaitējumu videi, kļūst maksātnespējīgs (sk. 56.–62. punktu). Mēs konstatējām, ka Komisijas līdzšinējās darbības nav spējušas novērst DAVJ trūkumus.

Mēs iesakām, lai, novērtējot Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanu (novērtēšanas termiņš ir 2023. gada aprīlis), Komisija izpētītu, vai ir iespējams

1. uzlabot kritērijus, pēc kuriem definē videi nodarītu kaitējumu, kam būtu jāpiemēro Direktīva;
2. vairāk izmantot finansiālā nodrošinājuma instrumentus.

Īstenošanas termiņš: 2023. gada beigas.

Mēs konstatējām, ka ES finansē projektus, par kuriem būtu jāmaksā piesārņotājam (sk. 63.–68. punktu). Tā dēvētā pamestā piesārņojuma gadījumā, kad atbildīgo uzņēmēju nav iespējams identificēt vai saukt pie atbildības, publiskā finansējuma izmantošana bija pamatota un nepieciešama stāvokļa izlabošanai (sk. 65. un 66. punktu). Publiskais finansējums tika izmantots arī gadījumos, kad iestādes savlaicīgi nespēja panākt vides tiesību aktu izpildi (sk. 67. punktu). Arī finansiālā nodrošinājuma trūkums atbildības vides jomā segšanai bija iemesls, lai iestādes izmantotu publisko finansējumu piesārņoto teritoriju atjaunošanai gadījumos, kad piesārņotājs bija maksātnespējīgs (sk. 68. punktu).

Komisijai,

1. pildot uzraudzības funkciju, jāizmanto ES finansējums piesārņojuma likvidēšanai ar nosacījumu, ka sadarbībā ar dalībvalstīm ir pārbaudīts, vai attiecīgās iestādes ir veikušas visus vajadzīgos pasākumus, lai pieprasītu piesārņotājam samaksāt par piesārņojumu, par ko tas ir atbildīgs;
2. jāizvērtē, vai būtu iespējams grozīt tiesību aktus tā, lai uzņēmējiem prasītu izmantot finansiālo nodrošinājumu pret vidisko risku.

Īstenošanas termiņš: 2025. gads.

Šo ziņojumu 2021. gada 19. maijā Luksemburgā pieņēma I apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Samo Jereb.

Revīzijas palātas vārdā –

Klaus-Heiner Lehne
priekšsēdētājs

Pielikums

I pielikums. Nozares, uz kurām attiecas Rūpniecisko emisiju direktīva

Rūpniecisko emisiju direktīva attiecas uz tālāk minētajām nozarēm. Dažās nozarēs direktīva attiecas tikai uz iekārtām, kas pārsniedz noteiktu lielumu.

• Enerģētikas nozare: kurināmā sadedzināšana iekārtās, minerāleļļas un gāzes pārstrāde, koksa ražošana, ogļu un cita kurināmā gazifikācija vai sašķidrināšana;
• metālu ražošana un pārstrāde: metāla rūdu kausēšana vai aglomerācija, čuguna vai tērauda ražošana un melno un krāsaino metālu pārstrāde;
• minerālu rūpniecība: cementa, kaļķa, magnija oksīda un azbesta ražošana, tādu izstrādājumu ražošana, kuru pamatā ir azbests, stikla ražošana, minerālvielu kausēšana, keramikas izstrādājumu ražošana, tos apdedzinot;
• ķīmiskā rūpniecība: organisko un neorganisko ķīmisko vielu ražošana, mēslošanas līdzekļu, augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu ražošana, farmaceitisko preparātu un sprāgstvielu ražošana;
• atkritumu apsaimniekošana: bīstamo atkritumu apglabāšana vai reģenerācija, atkritumu sadedzināšana vai reģenerācija atkritumu sadedzināšanas iekārtās vai līdzsadedzināšanas iekārtās, nebīstamie atkritumi un atkritumu poligoni;
• celulozes ražošana no koksnes vai citiem šķiedrainiem materiāliem, papīra un kartona ražošana un koksnes paneļu ražošana;
• šķiedru vai tekstilmateriālu pirmapstrāde vai krāsošana;
• ādu miecēšana;
• kautuvju darbība, dzīvnieku un augu izcelsmes izejvielu apstrāde un pārstrāde;
• dzīvnieku līķu vai dzīvnieku izcelsmes atkritumu apglabāšana un pārstrāde;
• intensīva putnu un cūku nobarošana audzētavās;
• vielu, objektu vai izstrādājumu virsmas apstrāde, izmantojot organiskos šķīdinātājus;
• ogles (cietās ogles) vai elektrografīta ražošana, izmantojot sadedzināšanu vai grafitizāciju;
• oglekļa dioksīda plūsmas uztveršana no iekārtām saistībā ar ģeoloģisku glabāšanu;
• koksnes un koksnes izstrādājumu konservācija, izmantojot ķīmiskas vielas;
• neatkarīgi veikta notekūdeņu attīrīšana īpašos gadījumos.

Akronīmi un saīsinājumi

DAVJ: Direktīva par atbildību vides jomā

DDP: daudzgadu darba programma

ESAO: Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

ESI fondi: Eiropas strukturālie un investīciju fondi

EVA: Eiropas Vides aģentūra

IMPEL tīkls: ES Vides tiesību aktu īstenošanas un izpildes tīkls

LPTP: labākie pieejamie tehniskie paņēmieni

PPM: princips “piesārņotājs maksā”

RED: Rūpniecisko emisiju direktīva

RPA: ražotāja paplašināta atbildība

ŪP: Ūdens pamatdirektīva

Glosārijs

Atbildība vides jomā: uzņēmēji, kas rada kaitējumu videi, ir atbildīgi par koriģējošo darbību izmaksu segšanu.

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF): ES fonds, kura mērķis ir veicināt ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā; no tā finansē investīcijas, kas mazina reģionu atšķirības.

Emisiju robežvērtība: kopums, kas izteikts ar konkrētiem rādītājiem, koncentrāciju un/vai emisijas līmeni un ko nedrīkst pārsniegt vienā vai vairākos laikposmos.

Finansiālais nodrošinājums: jebkurš finanšu instruments, piemēram, apdrošināšanas polise, iemaksa vides fondā, bankas garantija, obligācija vai pašu rezerve, kas nodrošina, ka uzņēmums spēs segt finansiālās saistības atbildības iestāšanās gadījumā.

Internalizācija: pasākumi, kas veikti, lai panāktu, ka preču un pakalpojumu cenas veidošanā tiek ņemti vērā neapmaksāti ieguvumi vai izmaksas.

Klimatrīcība: pasākumi, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un to ietekmi.

Kohēzijas fonds: ES fonds, kura mērķis ir samazināt ekonomiskās un sociālās atšķirības Eiropas Savienībā, finansējot investīcijas dalībvalstīs, kuru nacionālais kopienākums uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 90 % no ES vidējā līmeņa.

Kopējā lauksaimniecības politika: ES vienotā lauksaimniecības politika, kas ietver subsīdijas un virkni citu pasākumu, kuri tiek īstenoti, lai garantētu pārtikas nodrošinājumu, panāktu pietiekami augstu dzīves līmeni ES lauksaimniekiem, veicinātu lauku attīstību un aizsargātu vidi.

Labākie pieejamie tehniskie paņēmieni (LPTP): rūpnieciskā tehnoloģija, iekārtu konstrukcija un darbības pasākumi, kam ir vislabākais vidiskais sniegums, un to nosaka, izvērtējot labākās prakses attīstību laika gaitā. LPTP izmanto, lai definētu emisiju robežvērtības un atļauju izsniegšanas nosacījumus.

LIFE: finanšu instruments, ar ko atbalsta ES vides un klimata politikas īstenošanu, līdzfinansējot projektus dalībvalstīs.

Mēslošanas līdzeklis: jebkura viela (sintētiska vai organiska), kas satur vienu vai vairākas augu barības vielas un ar ko apstrādā augsni, lai uzturētu vai palielinātu tās auglību.

Princips “piesārņotājs maksā”: princips, saskaņā ar kuru piesārņotāji sedz ar to radīto piesārņojumu saistītās izmaksas, ieskaitot piesārņojuma novēršanas, kontroles un likvidēšanas pasākumu izmaksas, kā arī sabiedrībai piesārņojuma dēļ radušās izmaksas.

Ražotāja paplašināta atbildība (RPA): pieeja, saskaņā ar kuru ražotāja atbildība vides jomā tiek attiecināta arī uz produkta dzīves cikla posmu pēc produkta izlietošanas, tostarp reciklēšanu un apglabāšanu.

Revīzijas grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas virzienus un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekļa Samo Jereb vadītā I apakšpalāta “Dabas resursu ilgtspējīga izmantošana”. Revīziju vadīja ERP loceklis Viorel Ştefan, atbalstu sniedza locekļa biroja vadītāja Roxana Banica un locekļa biroja atašejs Olivier Prigent, atbildīgais vadītājs Colm Friel, darbuzdevuma vadītājs Frédéric Soblet, darbuzdevuma vadītāja vietnieks Roberto Resegotti, revidenti Georgios Karakatsanis, Katarzyna Radecka-Moroz un Anna Sfiligoi. Marika Meisenzahl veidoja grafisko dizainu. Lingvistisko atbalstu sniedza Cathryn Lindsay.

Beigu piezīmes

¹ Saskaņā ar redzējumu, kas izklāstīts vispārējā Savienības vides rīcības programmā līdz 2020. gadam .

² Vispārējā Savienības vides rīcības programma līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”, 14. lpp.

³ EVA, 2018 water assessment.

⁴ EVA, Contamination from local sources, 2020.

⁵ EVA, Air quality in Europe, 2019.

⁶ ESAO, Recommendation of the Council on Guiding Principles concerning International Economic Aspects of Environmental Policies, 2020.

⁷ Jans, Jan H. un Vedder, Hans H. B., European Environmental Law, 2008.

⁸ ESAO, The Polluter-Pays Principle, Analyses and Recommendations, 1992.

⁹ ESAO, Recommendation of the Council concerning the Application of the Polluter-Pays Principle to Accidental Pollution, 1989.

¹⁰ ANO Vides un attīstības konference (UNCED), Riodežaneiro Vides un attīstības deklarācija, 1992.

¹¹ Līgums par Eiropas Savienības darbību.

¹² Ekoloģijas institūts, “Updated Inventory and Assessment of Soil Protection Policy Instruments in EU Member States”, 2017.

¹³ “The costs of not implementing EU environmental law”, galīgais ziņojums, 2019.

¹⁴ Īpašais ziņojums Nr. 13/2020 “Lauksaimniecības zemes bioloģiskā daudzveidība: KLP maksājumi nav apturējuši tās samazināšanos”.

¹⁵ Komisijas informācija par vidi un resursu efektīvu izmantošanu kohēzijas politikā.

¹⁶ Regula (ES) 1293/2013.

¹⁷ Sk., piemēram, ERP īpašos ziņojumus Nr. 19/2018, Nr. 22/2016, Nr. 23/2015, Nr. 02/2015, Nr. 04/2014, Nr. 23/2012, Nr. 20/2012.

¹⁸ Sk., piemēram, īpašo ziņojumu Nr. 23/2018 “Gaisa piesārņojums: mūsu veselība joprojām nav pietiekami aizsargāta”, īpašo ziņojumu Nr. 18/2020 “ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma: kvotu bezmaksas piešķiršana ir jāizmanto mērķtiecīgāk”, kā arī īpašo ziņojumu Nr. XX/2021 par KLP un klimatu.

¹⁹ Eiropas Komisija, Evaluation of the Industrial Emissions Directive (IED), SWD(2020) 181 final.

²⁰ Ricardo Energy & Environment, Ex-post assessment of costs and benefits from implementing BAT under the IED, 2018.

²¹ Eiropas zaļais kurss.

²² Eiropas Komisija, Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam, OV C 200, 28.6.2014.

²³ Direktīva 2004/35/EK, 8. panta 4. punkta a) un b) apakšpunkts.

²⁴ EVA, Costs of air pollution from European industrial facilities 2008–2012, 2014.

²⁵ Galvenie saistošie mērķi dažādām atkritumu plūsmām ir apkopoti ERP apskatā Nr. 4 “ES rīcība plastmasas atkritumu problēmas risināšanai”.

²⁶ “Study on investment needs in the waste sector and on the financing of municipal waste management in Member States”, 2019.

²⁷ ESAO, Financing Water Supply, Sanitation and Flood Protection, 2020.

²⁸ ESAO, Financing Water Supply, Sanitation and Flood Protection, 2020.

²⁹ Fitness Check of the WFD, SWD(2019) 439 final, 64. lpp.

³⁰ EVA, Use of freshwater resources in Europe, 2020.

³¹ Assessing water pollution costs of farming in France, République Française, Ministère de l'écologie, Department for the Economics, Assessment and Integration of Sustainable Development, Studies and documents n. 52, 2011.

³² Fitness Check of the WFD, SWD(2019) 439 final.

³³ Ascott, M.J., Gooddy, D.C., Wang, L. un citi, Global patterns of nitrate storage in the vadose zone, 2017.

³⁴ Ekoloģijas institūts, “Updated Inventory and Assessment of Soil Protection Policy Instruments in EU Member States”, 2017.

³⁵ Aplēse par ES 25 dalībvalstīm (tostarp Apvienoto Karalisti, izņemot Bulgāriju, Horvātiju un Rumāniju), “Tematiskās stratēģijas par augsnes aizsardzību ietekmes novērtējums”, SEC(2006) 620.

³⁶ Kopīgais pētniecības centrs, Status of local soil contamination in Europe, 2018.

³⁷ SWD(2016) 121 final, 21. lpp.

³⁸ SWD(2016) 121 final, 37. un 70. lpp.

³⁹ DAVJ daudzgadu darba programma (DDP) 2017.–2020. gadam.

⁴⁰ DAVJ mainīgā daudzgadu darba programma (MDDP) 2021.–2024. gadam.

⁴¹ Direktīva 2004/35/EK, 2. pants.

⁴² SWD(2016) 121 final, 60. lpp.

⁴³ Valdību ekspertu grupas DAVJ jautājumos 18.–22. sanāksmes ziņojumi.

⁴⁴ Eiropas Parlamenta 2017. gada 26. oktobra rezolūcijas 9. punkts.

⁴⁵ Regula (ES) 2019/1010.

⁴⁶ Komisijas paziņojums 2021/C 118/01.

⁴⁷ IMPEL projekta uzdevuma ietvari.

⁴⁸ SWD(2016) 121 final, 35. lpp.

⁴⁹ Direktīva 2004/35/EK, 14. pants.

⁵⁰ Fogleman, V., “Improving financial security in the context of the Environmental Liability Directive”, 2020, 127.–128. lpp.

⁵¹ Fogleman, V., “Improving financial security in the context of the Environmental Liability Directive”, 2020.

⁵² DAVJ mainīgā daudzgadu darba programma (MDDP) 2021.–2024. gadam, 8. un 9. lpp.

⁵³ Komisijas paziņojums “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam”, 2014/C 200/01.

⁵⁴ EVA, “Soil contamination: the unsettling legacy of industrialisation”, 2019.

⁵⁵ Tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums lietā C-135/05.

⁵⁶ Identifying Europe’s recovery needs, COM(2020) 456.

Laika grafiks

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2021

AUTORTIESĪBAS

© Eiropas Savienība, 2021.

Eiropas Revīzijas palātas (ERP) atkalizmantošanas politiku īsteno ar Eiropas Revīzijas palātas Lēmumu Nr. 6–2019 par atvērto datu politiku un dokumentu atkalizmantošanu.

Ja vien nav norādīts citādi (piem., individuālās autortiesību norādēs), ERP saturs, kurš pieder ES, ir licencēts saskaņā ar šādu starptautisku licenci: Creative Commons Attribution 4.0 International (CC BY 4.0) licence. Tas nozīmē, ka atkalizmantošana ir atļauta, ja tiek sniegtas pienācīgas atsauces un norādītas izmaiņas. Atkalizmantošana nedrīkst sagrozīt dokumentu sākotnējo nozīmi vai jēgu. ERP nav atbildīga par atkalizmantošanas sekām.

Jums ir jānoskaidro papildu tiesības, ja konkrētā saturā attēlotas identificējamas privātpersonas, piem., ERP darbinieku fotoattēlos, vai ja tas ietver trešās personas darbu. Ja atļauja ir saņemta, tā atceļ un aizstāj iepriekš minēto vispārējo atļauju un skaidri norāda uz visiem izmantošanas ierobežojumiem.

Lai izmantotu vai reproducētu saturu, kas nepieder ES, jums var būt jāprasa atļauja tieši autortiesību īpašniekiem.

Programmatūra vai dokumenti, uz kuriem attiecas rūpnieciskā īpašuma tiesības, proti, patenti, preču zīmes, reģistrēti dizainparaugi, logotipi un nosaukumi, nav iekļauti ERP atkalizmantošanas politikā un jums nav licencēti.

Eiropas Savienības iestāžu un struktūru tīmekļa vietnēs, kas izvietotas domēnā europa.eu, ir atrodamas saites uz trešo personu vietnēm. Tā kā ERP šīs vietnes nekontrolē, iesakām rūpīgi iepazīties ar to privātuma un autortiesību politiku.

Eiropas Revīzijas palātas logotipa izmantošana

Eiropas Revīzijas palātas logotipu nedrīkst izmantot bez Eiropas Revīzijas palātas iepriekšējas piekrišanas.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā https://europa.eu/european-union/contact_lv

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: https://europa.eu/european-union/contact_lv

KĀ ATRAST INFORMĀCIJU PAR ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: https://europa.eu/european-union/index_lv

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt šeit: https://op.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. https://europa.eu/european-union/contact_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1952. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atvērtie dati
ES atvērto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot kā komerciāliem, tā nekomerciāliem mērķiem.