Lauku attīstības plānošanai jābūt mazāk sarežģītai un vairāk uzmanības jāveltī rezultātiem

Kopsavilkums

ES lauku attīstības politikas mērķis ir uzlabot lauksaimniecības konkurētspēju, nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un panākt lauku ekonomikas un kopienu līdzsvarotu teritoriālo attīstību. Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES plāno lauku attīstības politikai izlietot gandrīz 100 miljardus EUR, izmantojot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA).

ELFLA finansiāli atbalsta pasākumus, kurus veic dalībvalstis, izmantojot valsts vai reģionālās lauku attīstības programmas (LAP), ko sagatavo dalībvalstis un apstiprina Komisija.

ES stratēģiskā satvara mērķis 2014.–2020. gadam bija vairāk koncentrēties uz rezultātiem. Tomēr centieni to panākt saskārās ar pastāvīgo problēmu, ka jaunā perioda plānošana sākās vēl pirms tam, kad bija pieejami pietiekami un atbilstīgi dati par izdevumiem un rezultātiem iepriekšējos periodos.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Palāta pētīja, vai jaunais tiesiskais regulējums 2014.–2020. gadam atspoguļoja lielāku uzsvaru uz izpildi un vai jaunais plānošanas process ļāva izstrādāt — un vai tika izstrādātas — kvalitatīvas LAP, kas potenciāli veicinātu labākus rezultātus. Lai gan stratēģiskā satvara mērķis ir veicināt uz rezultātiem balstītu pieeju, apstiprinātās LAP ir apjomīgi un sarežģīti dokumenti ar nepilnībām, kas traucēs sasniegt vērienīgo mērķi, proti, lielāku uzsvaru likt uz izpildi un rezultātiem. Palāta arī konstatēja, ka valstu iestādēm bija jāveic liels administratīvais darbs, lai ņemtu vērā daudzās prasības attiecībā uz saturu.

Palāta pievērsa uzmanību 2014.–2020. gada lauku attīstības politikas plānošanas procedūrai, pārbaudot, vai tā tika veikta tādā veidā, lai šo LAP īstenošana sāktos agrāk nekā iepriekšējos periodos un lai tādējādi izvairītos no negatīvajām sekām, kas saistītas ar novēlotu sākumu. Mēs konstatējām, ka, neraugoties uz Komisijas centieniem, LAP īstenošanu, tāpat kā iepriekšējā plānošanas ciklā, nesāka agrāk un ka plānoto izdevumu izpilde sākās vēl lēnāk nekā iepriekšējā periodā.

Šajā ziņojumā ir sniegti ieteikumi, kuru mērķis ir veicināt un uzlabot nākamo plānošanas procesu. Palāta iesaka Komisijai:

1. nodrošināt, lai tās politikas priekšlikumos būtu sīkāk izstrādātas prasības attiecībā uz saskaņotību starp atsevišķām programmām;
2. pārskatīt plānošanas dokumentu koncepciju nolūkā vienkāršot to saturu un samazināt prasību skaitu;
3. sadarbībā ar dalībvalstīm nodrošināt, lai pilnveidotā ikgadējā ziņošana par izpildi 2019. gadā sniegtu skaidru un visaptverošu informāciju par programmu sasniegumiem;
4. precīzāk noteikt dažādos rādītāju veidus, pamatojoties uz valstu iestāžu un starptautisko organizāciju iedibināto labo praksi;
5. pārskatīt un ņemt vērā pašreizējās sistēmas īstenošanas pieredzi, tostarp izpildes rezerves ietekmi, to rezultātu rādītāju piemērotību, kurus izmanto, lai piekļūtu izpildes rezervei, un finanšu sankciju pielietojumu nepietiekamu darbības rezultātu gadījumā;
6. savlaicīgi sagatavot tiesību aktu priekšlikumus lauku attīstības politikai pēc 2020. gada.

Mēs arī iesakām Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai apsvērt iespēju ilgtermiņa stratēģiju un politikas veidošanu saskaņot ar budžeta ciklu un veikt visaptverošu izdevumu pārskatīšanu, pirms ir noteikts jaunais ilgtermiņa budžets.

Ievads

ES lauku attīstības politika

ES atbalsts lauku attīstībai ir vērsts uz to, lai veicinātu lauksaimniecības konkurētspēju, nodrošinātu dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un rīcību klimata politikas jomā un panāktu lauku ekonomikas un kopienu līdzsvarotu teritoriālo attīstību, tostarp radot un saglabājot nodarbinātību³. Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES plāno izlietot gandrīz 100 miljardus EUR jeb 14–19 miljardus EUR gadā, izņemot 2014. gadu (sk. 1. tabulu). Lauku attīstības izdevumi veido vienu ceturto daļu no visiem kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) izdevumiem, un to nozīme ir redzama KLP finansējuma kontekstā (sk. 1. tabulu). Saskaņā ar Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta sniegto informāciju⁴ kopējais publiskais atbalsts lauksaimniecībai veido 36 % no kopējā lauksaimniecības faktoru ienākuma⁵.

Katra ES dalībvalsts saņem finanšu piešķīrumu septiņu gadu plānošanas periodam (sk. 1. attēlu).

Piezīme: noapaļošanas dēļ kopsumma var nesakrist ar atsevišķu skaitļu summu.

Avots: ELFLA regulas I pielikums (ietverot grozījumus, kas veikti ar Regulu (ES) 2015/791).

ELFLA finansiāli atbalsta pasākumus, kurus īsteno dalībvalstis, izmantojot valsts vai reģionālās lauku attīstības programmas (LAP). LAP nodrošina pamatu ieguldījumu veikšanai projektos saimniecībās vai lauku apvidos, pamatojoties uz ekonomiskajām, vides vai sociālajām vajadzībām, kas apzinātas valsts vai reģionālā līmenī. Tie ietver tādus projektus kā ieguldījumi saimniecībās un to modernizācija, darbības uzsākšanas dotācijas gados jauniem lauksaimniekiem, agrovides un klimata pasākums, pāreja uz bioloģisko lauksaimniecību, agrotūrisms, ciematu atjaunošana, platjoslas interneta pārklājuma nodrošināšana lauku apvidos vai sabiedrības virzīta vietējā attīstība. Šos pasākumus līdzfinansē no valsts, reģionālo vai privāto fondu līdzekļiem.

Plānošanas periodam no 2014. līdz 2020. gadam ir pieņemtas 118 dažādas LAP 28 dalībvalstīs; 20 dalībvalstīm ir pa vienai valsts programmai, bet astoņas izvēlējās izstrādāt reģionālās programmas⁶.

LAP tiek gatavotas sadarbībā ar ekonomiskajiem, sociālajiem un vides partneriem, un valsts vai reģionālās iestādes tās iesniedz Komisijai, kura ir atbildīga par programmu apstiprināšanu.

Lauku attīstība kā daļa no plašākas ES stratēģijas

ELFLA ir viens no pieciem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem); pārējie ir Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds (KF) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF). Agrāk ELFLA, EJZF un ERAF/KF/ESF darbojās neatkarīgi, pamatojoties uz atsevišķām regulām un to attiecīgajām LAP vai darbības programmām (DP). 2014.–2020. gada plānošanas periodā visi pieci ESI fondi ir apvienoti vienā jumta regulā — Kopīgo noteikumu regulā (KNR). Šajā regulā ir noteikts vienots stratēģiskais satvars⁷ (VSS, sk. 2. attēlu), ko piemēro visiem ESI fondiem, lai atvieglotu plānošanu un koordinēšanu.

Avots: ERP, pamatojoties uz AGRI ĢD norādījumu dokumentiem.

Šīs jaunās pieejas mērķis bija atvieglot ES intervences pasākumu teritoriālo koordināciju un veicināt visu ESI fondu ieguldījumu stratēģijā “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei⁸.

Kopš 2014. gada dalībvalstīm bija jānoslēdz partnerības nolīgumi (PN)⁹, kas paredz visa ES strukturālā un investīciju finansējuma (ESI fondu) koordināciju katrā valstī. Ar partnerības nolīgumiem valstu iestādēm tiek noteikti plāni par to, kā izlietojams ESI fondu finansējums. Partnerības nolīgumi tiek sagatavoti saskaņā ar vienotā stratēģiskā satvara¹⁰ pamatprincipiem, un katrai dalībvalstij ir viens partnerības nolīgums. Partnerības nolīgumi aptver visu plānošanas periodu un visus ESI fondus, un tajos ir aprakstīti dalībvalstu vispārīgie un tematiskie mērķi, tādējādi sniedzot pārskatu par informāciju, kas ir sīkāk izstrādāta individuālās programmās. Partnerības nolīgumus apstiprina Komisija.

Visi 11 tematiskie mērķi (TM)¹¹, kas noteikti KNR, ir paredzēti tam, lai nodrošinātu saikni starp pieciem ESI fondiem un stratēģiju “Eiropa 2020”¹². Lauku attīstības politikas ilgtermiņa stratēģiskie mērķi 2014.–2020. gadam ir strukturēti sešās prioritātēs, kas sīkāk iedalītas 18 prioritārajās jomās (sk. I pielikumu), kuras atspoguļo VSS attiecīgos tematiskos mērķus un “palīdz sasniegt transversālos mērķus inovācijas, vides, klimata pārmaiņu (..) jomā”¹³.

Lielāks uzsvars uz izpildi

Viens no ES stratēģiskā satvara galvenajiem mērķiem 2014.–2020. gadam bija pārvaldīt ES budžetu, vairāk koncentrējoties uz izpildi un rezultātiem. Šis mērķis cita starpā atspoguļoja 2015. gadā uzsākto Komisijas iniciatīvu “Uz rezultātiem vērsts budžets”, kas vēl vairāk pastiprināja izmērāmu rezultātu un ES izdevumu efektivitātes un lietderības nozīmi. Mērķis bija atteikties no iesīkstējušās budžeta prakses “(..) galvenokārt koncentrēties uz apguvi un atbilstību un mazāk uz izpildi”, jo “ir steidzami jāmaina sistēma, kā mēs plānojam budžetu, izpildām budžetu un izmantojam resursus”.

Tomēr šī pieeja saskārās ar pastāvīgo problēmu, ka jaunā perioda plānošana sākās vēl pirms tam, kad bija pieejami pietiekami un atbilstīgi dati par izdevumiem un rezultātiem iepriekšējā periodā (sk. 1. izcēlumu). Tādējādi ir faktiski neiespējami veikt plānošanu, pamatojoties uz gūto pieredzi saistībā ar to, kas labāk palīdzēja sasniegt politikas mērķus. Šajos apstākļos ir lielāka iespēja, ka resursus piešķirs projektiem, par kuriem ir lielāka cerība, ka līdzekļi tiks izmantoti.

Revīzijas tvērums un pieeja

Palāta pārbaudīja, vai jaunais tiesiskais regulējums (KNR, ELFLA un saistītās Komisijas regulas) atspoguļoja pastiprinātu uzsvaru uz izpildi un vai jaunais plānošanas process ļāva izstrādāt — un vai tika izstrādātas — kvalitatīvas lauku attīstības programmas, tādējādi potenciāli veicinot labākus rezultātus. Šim nolūkam Palāta galvenokārt pārbaudīja:

• lauku attīstības programmu saskaņotību, papildināmību un sinerģiju ar augstāka līmeņa stratēģiskajiem dokumentiem¹⁵, kā arī
• pastiprinātās intervences loģikas noteikšanu un iekļaušanu lauku attīstības programmās.

Palāta arī analizēja, vai jaunais darbības rezultātu satvars varētu pastiprināt uzsvaru uz rezultātiem.

Visbeidzot, Palāta pārbaudīja lauku attīstības programmu apstiprināšanas savlaicīgumu.

Revīzija tika veikta no 2016. gada marta līdz 2017. gada februārim, un tās pamatā bija Komisijas un dalībvalstu sniegtās informācijas un dokumentu pārbaude attiecībā uz lauku attīstības programmu izlases apstiprināšanas procesu. Analizējot apstiprināšanas procesu, Palāta balstījās uz Komisijas Iekšējās revīzijas dienesta (IRD) veikto revīzijas darbu, ciktāl tā tvērums sakrita ar Palātas tvērumu.

Palātas veiktais darbs bija galvenokārt vērsts uz desmit apstiprinātu lauku attīstības programmu izlasi (gan valstu, gan reģionālo), ko papildināja divas IRD pārbaudītās lauku attīstības programmas¹⁶. Lai veiktu salīdzināšanu un izmantotu uzkrātās zināšanas un iepriekšējo revīziju rezultātus, vienlaikus aptverot lielu finansējuma daļu, lauku attīstības programmu pārbaude koncentrējās uz noteiktu pasākumu un apakšpasākumu kopumu¹⁷ un uz vairākām ES lauku attīstības prioritātēm un prioritārajām jomām.

Apsvērumi

2014.–2020. gada plānošanas satvara koncepcija bija vērienīgāka, bet īstenošanu ietekmēja būtiskas nepilnības

Vērienīgāks un stingrāks stratēģiskais satvars atspoguļo jauno, uz rezultātiem vērsto pieeju…

ELFLA iekļaušana vienā jumta regulā un partnerības nolīgumu slēgšana, kas nosaka visa ES strukturālā un investīciju finansējuma (ESI fondu) koordināciju un saskaņotību katrā valstī (sk. 6.–9. punktu), bija jauna prasība, kuras mērķis bija veicināt lauku attīstības politikas labāku ieguldījumu gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķu sasniegšanai.

Tiesiskais regulējums attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu ietvēra vairākas koncepcijas un prasības ar mērķi pastiprinātu uzmanību pievērst rezultātiem. Tajā tika izmantota iepriekšējos plānošanas periodos gūtā pieredze un ņemti vērā vairāki Palātas ieteikumi¹⁸ attiecībā uz ES intervences pasākumu piedāvāto ieguldīto līdzekļu atdevi.

Turpmāk ir uzskaitītas jaunās prasības attiecībā uz lauku attīstības programmu struktūru¹⁹ saistībā ar koncepciju par koncentrēšanos uz rezultātiem:

• pastiprināta intervences loģika būtu jāizsaka kā lauku attīstības pasākumu izvēle, kombinācija un prioritāšu noteikšana, atspoguļojot SVID analīzes rezultātus un konstatētās vajadzības ar mērķi sasniegt ES lauku attīstības prioritātes;
• lielāka koncentrēšanās uz rezultātiem programmās, izveidojot “darbības rezultātu satvaru”, kas balstīts uz jaunu kopīgo uzraudzības un novērtēšanas sistēmu, ietverot “izpildes rezervi”²⁰;
• “ex ante nosacījums ir (..) Savienības prioritātes (..) efektīvas un iedarbīgas sasniegšanas priekšnoteikums”²¹. Ja kāds no piemērojamajiem ex ante nosacījumiem LAP sagatavošanas laikā nav izpildīts, attiecīgajai dalībvalstij tas jāizpilda līdz 2016. gada 31. decembrim un 2017. gadā par to attiecīgi jāziņo Komisijai²².

…taču īstenošana ir ierobežojusi šo centienu ietekmi

Lauku attīstības programmas atbilst stratēģijai “Eiropa 2020” …

Lai nodrošinātu ESI fondu programmu atbilstību stratēģijai “Eiropa 2020”, partnerības nolīgumos un kohēzijas programmās informācijas strukturēšanai izmanto tematiskos mērķus. Savukārt lauku attīstības programmas ir balstītas uz sešām ES lauku attīstības prioritātēm, kas sīkāk iedalītas prioritārajās jomās. Tādējādi saikne starp tematiskajiem mērķiem un stratēģiju “Eiropa 2020” nav tik uzskatāma kā citiem ESI fondiem.

Tomēr lauku attīstības programmu atbilstību stratēģijai “Eiropa 2020” var izsekot, izmantojot:

1. iepriekš noteiktus pasākumus, kas paredzēti tam, lai veicinātu ES lauku attīstības prioritāšu sasniegšanu²³;
2. prioritārās jomas, ko var sasaistīt ar 11 tematiskajiem mērķiem²⁴.

Tā kā partnerības nolīgumos un lauku attīstības programmās izmantotās definīcijas bija vispārīgas, atbilstību starp lauku attīstības programmām un partnerības nolīgumiem bija viegli nodrošināt:

• lauku attīstības prioritātes un saistītās prioritārās jomas atbilda tematiskajiem mērķiem, kas partnerības nolīgumos noteikti kā būtiski ELFLA;
• ELFLA atbalsta indikatīvais sadalījums starp lauku attīstības prioritātēm atbilda finansējuma sadalījumam, kas noteikts partnerības nolīgumos.

… bet paredzēto ieguldījumu katrā tematiskajā mērķī ir grūti novērtēt

Kā paskaidrots iepriekš (sk. 20. punktu), lauku attīstības programmas nav strukturētas atbilstoši tematiskajiem mērķiem, tāpēc to sagaidāmais ieguldījums katrā tematiskajā mērķī ir jāvērtē lauku attīstības prioritāšu un prioritāro jomu līmenī. Informāciju par rezultātiem apkopo tikai attiecībā uz prioritārajām jomām. Dažos gadījumos viens tematiskais mērķis ir saistīts ar vairākām prioritārajām jomām, kas attiecas uz dažādām lauku attīstības prioritātēm. Turklāt viens pasākums var veicināt vairāku lauku attīstības prioritāšu sasniegšanu, un uz vienu lauku attīstības prioritāti var attiekties vairāki pasākumi.

Šo faktoru dēļ ir sarežģīti izteikt skaitļos lauku attīstības programmu gaidīto ieguldījumu konkrētā tematiskajā mērķī vai stratēģijā “Eiropa 2020” kopumā (sk. 2. izcēlumu).

Koordinācija, papildināmība un sinerģija ar citiem ESI fondiem un citiem ES fondiem nav izveidota

Palātas 2014. gada pārskatā²⁵ ir norādīts, ka, lai gan partnerības nolīgumi ir īstā vieta papildināmības un sinerģijas noteikšanai starp visiem pieciem ESI fondiem, tomēr tajos šādiem jautājumiem nav pievērsta pienācīga uzmanība. Palāta arī minēja, ka nav darbības norādījumu par to, kā partnerības nolīgumos un programmās panākama nozaru savstarpēja papildināmība un sinerģija. Revīzija apstiprināja šos konstatējumus Palātas pārbaudītajos partnerības nolīgumos.

Atbildot uz šo gada pārskatu, Komisija norādīja, ka ESI fondu programmās ir jānosaka sīkāk izstrādāti mehānismi, lai nodrošinātu šādu koordināciju. Saskaņā ar KNR katrā programmā ir jāparedz kārtība, kādā tiks nodrošināta ESI fondu efektīva, lietderīga un koordinēta īstenošana²⁶.

Tomēr arī šajā ziņā lauku attīstības programmas ir ļoti vispārīgas un parasti nesniedz nekādu konkrētu pamatu papildināmības un sinerģijas nodrošināšanai ar citiem ESI fondiem, pirmā pīlāra atbalstu vai citiem publiskiem instrumentiem.

Lai gan vienotais stratēģiskais satvars veicina efektīvu koordināciju, lai palielinātu fondu ietekmi, Palātas pārbaudītās lauku attīstības programmas attiecās tikai uz demarkāciju un izvairīšanos no divkāršas finansēšanas, nevis uz papildināmības un sinerģijas meklēšanu. Palāta konstatēja, ka lauku attīstības programmās ir norādītas vairākas intervences jomas ar vairākiem iespējamiem finansējuma avotiem un noteikti ļoti vispārīgi demarkācijas principi (sk. 3. izcēlumu). Tomēr tajās nav sniegta informācija par pievienoto vērtību, ko varētu radīt, nodrošinot dažādo finansējuma avotu efektīvu koordināciju.

Saskaņā ar Komisijas stratēģiskās plānošanas pamatnostādnēm 2014.–2020. gada periodam lauku attīstības programmām būtu jāsniedz informācija par mehānismiem, kas turpmāk tiks izmantoti, lai ziņotu Komisijai par efektīvu koordināciju. Tomēr mūsu pārbaudītajās lauku attīstības programmās noderīgas informācijas par to ir maz.

Pastiprinātas intervences loģikas piemērošana nedeva gaidītos rezultātus

Saskaņā ar Komisijas norādījumiem²⁷ intervences loģika ir loģiskā saikne starp problēmu, kas jārisina, vai mērķi, kas jāsasniedz, problēmas pamatā esošajiem faktoriem un pieejamajām politikas iespējām (vai ES veiktajām darbībām), lai atrisinātu problēmu vai sasniegtu mērķi. Lauku attīstības kontekstā tas nozīmē to, ka lauku attīstības programmās būtu jāparāda skaidra saikne starp apzinātajām valsts/reģionālajām vajadzībām, atbalsta pasākumiem, kas izvēlēti, lai risinātu šīs vajadzības, noteiktajiem ieguldījuma/iznākuma mērķiem un gaidāmajiem rezultātiem.

Jaunajā plānošanas periodā, ņemot vērā koncentrēšanos uz izpildi un rezultātiem, Komisija liek uzsvaru uz saiknes stiprināšanu starp apzinātajām vajadzībām un pasākumiem, kas izvēlēti, lai tās risinātu.

Pastiprinātas intervences loģikas koncepcija ietver vairākas prasības attiecībā uz lauku attīstības programmu struktūru.

Palātas pārbaudītās lauku attīstības programmas ietvēra visus šos elementus. Tomēr tās skaidri neparādīja saikni starp vajadzību novērtēšanu un izvēlētajiem pasākumiem. Tādējādi intervences loģika palika neskaidra.

Vajadzību novērtēšana

Individuālām lauku attīstības programmām ir jāsniedz detalizēts vajadzību novērtējums, kas balstīts uz SVID analīzi, lai izvēlētos svarīgākās un būtiskākās vajadzības. Šīm vajadzībām ir jābūt saistītām ar konkrētām prioritārajām jomām, kā noteikts ELFLA regulā.

Palātas pārbaudītajās lauku attīstības programmās vajadzības tika apzinātas formālā, tautoloģiskā un vispārīgā veidā, bieži vien tikai pārformulējot iepriekš noteiktās prioritārās jomas. Daži piemēri ir sniegti 5. izcēlumā.

Nevienā no Palātas pārbaudītajām lauku attīstības programmām nebija sniegts apzināto vajadzību kvantitatīvs apraksts. Tādēļ ir grūti vai pat neiespējami plānošanas posmā novērtēt, vai plānotais finansiālais atbalsts ir samērīgs ar apzinātajām vajadzībām vai būtisks šo vajadzību izpildei. Tāpat arī šo vajadzību kvantitatīva apraksta trūkums neļaus novērtēt, cik lielā mērā apzinātās vajadzības tiek risinātas, īstenojot izvēlētos pasākumus.

No visām pārbaudītajām lauku attīstības programmām vajadzību prioritātes noteica tikai Spānija (Larjoha) un Itālija (Kampānija).

Lai gan regulās tas nav noteikts, Palāta uzskata, ka, apzinot vajadzības, plānošanas procesā būtu jāņem vērā arī iepriekšējos periodos gūtā pieredze. Lauku attīstības programmas ir periodiski politikas instrumenti, un lauku attīstības mērķi lielā mērā saglabājas nemainīgi. Tomēr Palātas pārbaudītajās lauku attīstības programmās iepriekšējos periodos īstenoto lauku attīstības pasākumu rezultāti nebija pieminēti.

Pasākumu izvēle

Lai pamatotu pasākumu izvēli, lauku attīstības programmās būtu arī jāpaskaidro saikne starp apzinātajām vajadzībām, noteiktajiem mērķiem un izvēlētajiem pasākumiem.

Tomēr praksē lauku attīstības programmu struktūras dēļ šo saistību noteikt ir grūti. Informācija par izvēlētajiem pasākumiem galvenokārt koncentrējas uz to, kādas darbības ir plānotas, un, izņemot vispārējas atsauces uz lauku attīstības mērķiem, tikai retos gadījumos skaidri norāda faktiski sagaidāmos rezultātus (sk. 6. izcēlumu). Tādējādi būs grūti uzskatāmi parādīt, kā un cik lielā mērā izvēlētie pasākumi (vai to apakšpasākumi) risina apzinātās vajadzības.

Lauku attīstības programmām būtu arī jāpamato pasākumiem piešķirtais finansējums. Nevienā no Palātas pārbaudītajām lauku attīstības programmām šāds pamatojums nebija sniegts un nebija analizēts, vai finansējums ir atbilstošs attiecīgajiem mērķiem un noteikts pareizajā līmenī. Palāta uzskata, ka konkrētiem pasākumiem piešķirto summu uzskaitīšana vien nav pamatojums un neparāda, ka finansējums ir noteikts pienācīgā līmenī.

Jaunajam darbības rezultātu satvaram ir ierobežotas iespējas pastiprināt uzsvaru uz rezultātiem

Kopīgā uzraudzības un novērtēšanas sistēma varētu panākt uzlabojumus, bet tai arī ir ierobežojumi attiecībā uz rezultātu novērtēšanu

Saskaņā ar regulām partnerības nolīgumos un lauku attīstības programmās ir jāietver novērtējums par to ex ante nosacījumu izpildi, kas ir tieši saistīti ar politikas mērķu efektīvu un lietderīgu sasniegšanu.

Šajā kontekstā ex ante nosacījums “Statistiskās sistēmas un rezultātu rādītāji” (G7), kas noteikts KNR, paredz efektīvu i) rezultātu rādītāju un ii) statistikas datu vākšanas sistēmu²⁸. Tomēr šī procedūra bija formalitāte, jo Komisija uzskatīja, ka ar to, ka pastāv kopīgā uzraudzības un novērtēšanas sistēma (CMES), pietiek, lai nodrošinātu ex ante nosacījuma G7 apmierinošu izpildi. Tāpēc Komisijas regulā dalībvalstīm šajā ziņā ir noteikts vispārējs atbrīvojums²⁹.

Tāpēc lielākajā daļā lauku attīstības programmu tika uzskatīts, ka, pamatojoties uz vispārējo atbrīvojumu, ex ante nosacījums G7 ir principā izpildīts, lai gan praksē tas netika novērtēts. Palātas īpašajā ziņojumā Nr. 12/2013 par ES līdzekļu izlietojumu lauku attīstības politikai ir secināts, ka par rezultātiem savāktie dati nav pietiekami ticami, un tas nozīmē, ka lielāko daļu lauku attīstības programmu Komisija apstiprināja bez papildu pierādījumiem vai pārbaudēm attiecībā uz to, vai pastāv efektīva statistikas datu vākšanas sistēma.

Tas, ka valstu iestādes, izstrādājot citas lauku attīstības programmās, kas nav ietvertas Palātas izlasē, izvēlējās atbrīvojumu neizmantot un novērtēja ex ante nosacījumu G7 kā neizpildītu³⁰, liecina par to, ka šo jautājumu nevajadzētu ignorēt.

Tāpat kā ir vajadzīga efektīva uzticamu datu vākšanas sistēma, ir jānosaka arī pienācīgi darbības rezultātu novērtēšanas rādītāji un par tiem ir jāziņo. Šajā saistībā revīzija apstiprina Palātas 2014. gada pārskatā ietverto secinājumu, ka “kopīgu rādītāju ieviešana katram fondam ir nozīmīgs solis”, tomēr to izstrāde ir ierobežota³¹.

Fakts, ka ELFLA regulā ir noteikti kopīgi rādītāji, kas piemērojami visām lauku attīstības programmām, ir vērtējams atzinīgi. Tas palīdzēs saskaņot ieguldījuma/iznākuma rādītājus lauku attīstības politikas līmenī un ir uzlabojums lauku attīstības politikas īstenošanas uzraudzībā.

Tāpat arī jaunajai prasībai 2017. un 2019. gadā iesniegt uzlabotus gada īstenošanas ziņojumus³² būtu jāpalīdz izmantot rezultātu rādītājus, lai kvantitatīvi novērtētu programmu sasniegumus un sniegtu atbildes uz kopējiem novērtējuma jautājumiem.

Papildus pašreizējo programmu uzraudzībai tas var laikus darīt pieejamu būtisku informāciju, kas vajadzīga lēmumu pieņemšanai par nākamo plānošanas periodu, un virzīties uz to, lai pārtrauktu apburto loku, kad jauno programmu saturu nosaka bez pietiekamas informācijas par rezultātiem, kas gūti iepriekšējos periodos (sk. 11. un 38. punktu).

Neraugoties uz iepriekš aprakstītajiem uzlabojumiem, kopīgie iznākuma un rezultātu rādītāji, kas paredzēti ELFLA regulā, sniedz ierobežotas iespējas (piemērus sk. 7. izcēlumā) novērtēt lauku attīstības programmu efektivitāti un lietderību rezultātu sasniegšanā, jo:

• daži no iznākuma rādītājiem patiesībā ir ieguldījuma rādītāji;
• lielākā daļa rezultātu rādītāju neatbilst rezultātu rādītāja definīcijai, bet vairumā gadījumu ir iznākuma rādītāji, kas izteikti procentos, un tāpēc īpaši nepalīdzēs atbildēt uz kopējiem novērtējuma jautājumiem.

Lai gan Palātas pārbaudītajās lauku attīstības programmās dalībvalstis iekļāva papildu rādītājus, lielākā daļa no tiem neatbilst rezultātu rādītāja definīcijai un tādējādi tie nenodrošinās labāku pamatu programmas tūlītējo rezultātu novērtēšanai attiecībā uz tiešajiem saņēmējiem, kā aprakstīts 8. izcēlumā.

Tomēr dažas dalībvalstis nosaka derīgus un būtiskus rezultātu rādītājus atbalsta pasākumu līmenī, tādus kā “atbalstīto saimniecību ekonomiskā lieluma (standarta produkcijas) vidējais procentuālais palielinājums” vai “vidējais atbalstīto saimniecību lielums pēc darījumdarbības plāna īstenošanas”³³. 2016. gada pārskatā³⁴ Palāta analizē un salīdzina darbības rezultātu ziņošanas praksi, ko izstrādājušas citas iestādes, tādas kā PVO, Pasaules Banka un ESAO. Šos labas prakses piemērus varētu izplatīt un izmantot Komisija un citas valstu iestādes.

“Izpildes rezervei” ir maza stimulējošā ietekme, ja tāda vispār ir

Attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu, lai veicinātu koncentrēšanos uz izpildi un mērķu sasniegšanu, partnerības nolīgumos un programmās ir jāiekļauj izpildes rezerve (aptuveni) 6 % apmērā no ESI fondiem piešķirtajiem resursiem. Pašlaik šie resursi ir bloķēti, bet var kļūt pieejami pēc 2019. gadā plānotās izvērtēšanas par katrā LAP noteikto darbības rezultātu satvaru, ja vien būs izpildītas vai pārsniegtas noteiktas prasības³⁵.

Jāuzsver, ka, lai gan pienākums veidot izpildes rezervi ir ieviests tikai 2014.–2020. gada plānošanas periodā, šis jēdziens pats par sevi nav nekas jauns, bet zināmā mērā jau izmantots iepriekšējos periodos, kaut arī ar ierobežotu ietekmi uz izpildi. Piemēram, izpildes rezerve, lai gan to regulēja citi procesi, bija ieviesta arī attiecībā uz struktūrfondiem 2000.–2006. gada plānošanas periodā. Tomēr, kā Palāta secināja īpašajā ziņojumā Nr. 1/2007³⁶, izpildes rezerve nebija vērsta uz izpildi, bet to “galvenokārt izmantoja, lai pēc iespējas palielinātu tēriņus, nevis tos koncentrētu jomās, kurās mērķi bija sasniegti īpaši efektīvi”. Arī Palātas 2013. un 2014. gada pārskatos³⁷ ir norādīts, ka “izpildes rezerves ietekme tādā nozīmē, kā tā veicinās orientāciju uz rezultātiem, šķiet, būs nenozīmīga”.

Darbības rezultātu rādītāji, kurus izmanto, lai noskaidrotu piekļuvi rezervei, nenovērtē rezultātus, bet tikai skaitliskā veidā izsaka ieguldījumus vai iznākumus

Nosakot starpposma mērķus un galamērķus, kurus izmanto, lai noskaidrotu piekļuvi izpildes rezervei, dalībvalstīm jāizmanto iepriekš noteikti darbības rezultātu rādītāji vai tie jāaizstāj un/vai jāpapildina ar citiem attiecīgiem iznākuma rādītājiem, kas noteikti LAP³⁸.

Visās atlasītajās lauku attīstības programmās tika izmantoti Komisijas regulā ierosinātie 15 iepriekš noteiktie rādītāji, tos papildinot ar dažiem papildu rādītājiem. Tomēr šie rādītāji maz noder darbības rezultātu novērtēšanai.

Pirmkārt, Komisijas regulā³⁹ ierosinātie iepriekš noteiktie rādītāji ir acīmredzami izstrādāti nevis kā rezultātu rādītāji, bet gan kā iznākuma rādītāji, piemēram, atbalsta saņēmēju vai ieguldījumu darbību skaits, lauksaimniecības zeme vai aptverto iedzīvotāju skaits. Piemēram, viens no ierosinātajiem rādītājiem — publiskā sektora izdevumi kopā katrai prioritātei — patiesībā ir ieguldījuma rādītājs (sk. 50. punktu), kas koncentrējas uz to, cik daudz naudas ir iztērēts, un tādējādi uz līdzekļu apguvi.

Otrkārt, saskaņā ar Komisijas regulu⁴⁰ visi papildu rādītāji, kurus dalībvalstis izmantoja atlasītajās lauku attīstības programmās, arī bija iznākuma rādītāji, tādi kā projektu vai atbalsta saņēmēju skaits, lauksaimniecības zeme vai aptverto iedzīvotāju skaits (sk. 9. izcēlumu).

Tādējādi piekļuve izpildes rezervei ir balstīta uz izdevumu un tiešā iznākuma, nevis rezultātu novērtēšanu. Darbības rezultātu satvars neattiecas uz lauku attīstības programmu mērķu vai sagaidāmo rezultātu sasniegšanu. Līdzīgs konstatējums ir ietverts īpašajā ziņojumā par ex ante nosacījumiem un izpildes rezervi kohēzijas politikas jomā⁴¹.

Lai iegūtu piekļuvi rezervei, dažas vadošās iestādes izvirza pieticīgus mērķus

Palāta un Komisija jau agrāk uzsvēra⁴² “objektīvus riskus, ka dalībvalstis izvirzīs nepietiekami ambiciozus starpposma atskaites punktus un mērķus, lai izvairītos no nesasniegšanas, un ka tās pietiekami necentīsies paziņot precīzus un ticamus datus, lai izvairītos no sankcijām sliktu darbības rezultātu gadījumā”.

Palāta konstatēja, ka tās pārbaudītajās lauku attīstības programmās valstu iestādes tiecās izvirzīt nepietiekami ambiciozus mērķus, tādējādi samazinot starpposma mērķu nesasniegšanas risku (sk. 4. attēlu); 2018. gadam izvirzītie mērķi (t. i., līdz septiņu gadu plānošanas perioda piektā gada beigām) veidoja tikai vidēji 28 % no kopējiem publiskā sektora izdevumiem, kas saistīti ar 2014.–2020. gada plānošanas periodu (no 22 % Grieķijai līdz 51 % Īrijai). Ļoti būtiska šā mērķa daļa neattiecas uz jaunajām saistībām saskaņā ar 2014.–2020. gada noteikumiem, bet gan uz darbībām, par kurām saistības uzņemtas saskaņā ar noteikumiem 2007.–2013. gada periodam⁴³.

Piezīme: tā kā 2023. gads ir 2014.–2020. gada plānošanas perioda attiecināmo izdevumu pēdējais gads, izdevumus vienlīdzīgi sadalot pa visu periodu (no katras LAP apstiprināšanas līdz 2023. gadam), vidējais līmenis 2018. gadā būtu 41 %.

Avots: ERP analīze, pamatojoties uz LAP datiem..

Turklāt atbrīvojums attiecībā uz ex ante nosacījumu G7 (sk. 42.–45. punktu) nozīmē to, ka pašreizējās darbības rezultātu novērtēšanas sistēmas efektivitāte un ticamība nav obligāti jāpārbauda. Valstu iestādēm nav lielas motivācijas veikt uzlabojumus savās pašreizējās sistēmās, jo, ja to darītu, droši vien būtu biežāk jāsniedz ziņojumi par sliktiem darbības rezultātiem.

Daži aspekti Kopīgo noteikumu regulas koncepcijā vēl vairāk ierobežoja stimulu sasniegt rezultātus

Citi konceptuālie trūkumi Kopīgo noteikumu regulā, uz kuriem Palāta jau ir norādījusi⁴⁴, vēl vairāk samazina izpildes rezerves potenciālo stimulējošo ietekmi:

1. ja attiecīgās prioritātes starpposma mērķi nav sasniegti, izpildes rezervi var pārdalīt citām prioritātēm⁴⁵ tajā pašā dalībvalstī;
2. finanšu sankcijas nevar balstīt uz rezultātu rādītājiem, un dažādas tiesību normas vēl vairāk ierobežo sankciju piemērošanas jomu⁴⁶.

Plānošanas procesā Komisija un dalībvalstis ieguldīja lielu darbu, bet lauku attīstības programmu īstenošana sākās lēnāk nekā iepriekšējā periodā

Lauku attīstības programmu ierobežotā loma plānošanas procesā

Atbalsts lauku attīstības plānošanā ir vairāku posmu process (sk. 5. attēlu). Par finanšu piešķīrumu katrai dalībvalstij un stratēģisko tiesisko regulējumu lemj EP un Padome pirms lauku attīstības programmu izstrādes. Tās dalībvalstis, kas izvēlējušās izstrādāt reģionālās programmas, pašas lemj par finanšu piešķīrumu katram reģionam pirms lauku attīstības programmu iesniegšanas Komisijai. Šī izvēle tām nav jāpamato.

Saskaņā ar ELFLA regulu⁴⁷ lauku attīstības programmās ir jāpamato vajadzības, kas jāapmierina, kā arī lauku attīstības prioritāšu, prioritāro jomu, pasākumu un attiecīgo mērķu izvēle. Tajās ir arī jāpaskaidro, kā izvēlētie pasākumi veicinās attiecīgo prioritāro jomu un lauku attīstības prioritāšu sasniegšanu. Tomēr galvenais LAP uzdevums ir faktiski noorganizēt iepriekš piešķirtā finanšu atbalsta izlietojumu iepriekš noteiktā satvarā.

Administratīvais slogs Komisijai un dalībvalstīm

Lai sakārtotu lauku attīstības programmu sagatavošanas un apstiprināšanas procesu saskaņā ar šo jauno sistēmu, Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts 2012. gadā izveidoja Darba grupu par lauku attīstību pēc 2013. gada, kuras uzdevums bija palīdzēt dalībvalstīm sagatavot savas lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam un nodrošināt koordināciju Komisijā. 2014. gadā Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts izveidoja arī Atbilstības valdi, lai nodrošinātu vispārēju atbilstību lauku attīstības programmu projektu novērtēšanas procesā.

Apstiprināšanas procesa agrīnā posmā Komisijas IRD veica revīziju, kurā secināja, ka, “lai gan lauku attīstības programmu novērtēšanas un pieņemšanas vispārējie procesi bija rūpīgi sagatavoti, tie bija jāpastiprina”. Galvenie konstatētie trūkumi bija saistīti ar tiesību aktos noteikto termiņu ievērošanu (sk. 81. punktu), ar darbības rezultātiem saistītu elementu novērtēšanu (piemēram, attiecībā uz dažiem ex ante nosacījumiem, rādītājiem un vajadzību pēc pastiprinātas koordinācijas starp ESI fondiem), kā arī ar objektīvo kļūdu risku tiesiskā regulējuma sarežģītības dēļ. Mazākā mērā IRD arī konstatēja jomas, kurās jāuzlabo iekšējie norādījumi⁴⁸.

Lai atvieglotu lauku attīstības programmu izstrādi, Komisija dalībvalstīm sagatavoja daudzus norādījumu dokumentus (revīzijas vajadzībām mēs izveidojām sarakstu ar 37 šādiem norādījumu dokumentiem, kuros kopumā ir vairāk nekā 1500 lappušu). Sagatavošanas process ietvēra arī regulu projektu un pamatnostādņu projektu pieejamības nodrošināšanu Komisijas un dalībvalstu pārstāvjiem, lai tos pārrunātu un tādējādi nodrošinātu vienotu izpratni par dažiem pamatjēdzieniem un dalītos informācijā par labu praksi un praksi, no kuras jāizvairās.

Sagatavošanās jaunajai plānošanas procedūrai ietvēra arī speciālo zināšanu un informācijas koordinēšanu un izplatīšanu Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorātā. Šim nolūkam Darba grupu par lauku attīstību atbalstīja tematiskās darba grupas, un svarīgi jautājumi, ko risina Atbilstības valde, tika darīti pieejami dažādām struktūrvienībām, izmantojot iekšējos biļetenus, kā arī dalībvalstīm ar Lauku attīstības komitejas starpniecību.

Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts izstrādāja rokasgrāmatu attiecībā uz 2014.–2020. gada lauku attīstības programmām un izveidoja 23 standartizētus kontrolsarakstus (ietverot ap 1400 dažādu pārbaužu, kas jāveic izvērtēšanas un apstiprināšanas procesā)⁴⁹, kuros sīki aprakstīti lauku attīstības programmu novērtēšanas un apstiprināšanas darbības uzdevumi. Tādējādi darbiniekiem tika sniegts praktisks atbalsts ar mērķi standartizēt procedūras ģenerāldirektorātā. Programmu apstiprināšanas un uzraudzības pārvaldības vajadzībām tika ieviesta iekšējā vadības informācijas sistēma (RDIS2).

Daudzās iepriekš aprakstītās darbības parāda Komisija ir ieguldījusi ievērojamu darbu, lai sniegtu atbalstu un saskaņotu procedūras. Šis process arī atspoguļo politikas satvara sarežģītību.

Arī tas, cik daudz galveno plānošanas dokumentu dalībvalstīm ir jāsagatavo un Komisijai jāapstiprina, atklāj šā procesa darbietilpību. Izpildot tiesību aktos noteiktās prasības, jo īpaši attiecībā uz informācijas daudzumu, kas jāsniedz dalībvalstīm ļoti detalizētā un sarežģītā LAP struktūrā, tika sagatavoti ļoti apjomīgi dokumenti — bieži vien tie pārsniedza tūkstoti lappušu.

Mūsu pārbaudītajās 12 lauku attīstības programmās bija vairāk nekā 9000 lappušu, bet attiecīgajos partnerības nolīgumos – 4000. To ekstrapolējot uz visām 28 dalībvalstīm un 118 LAP, plānošanas dokumentu (23 dažādās valodās) aptuvenais apjoms sasniegtu 100 000 lappušu, kas, visticamāk, vairāk nekā divas reizes pārsniedz attiecīgo apjomu iepriekšējā plānošanas periodā (sk. 2. tabulu).

Šī sarežģītība un apjoms, kā arī palielinātais administratīvais slogs ietvēra risku, ka īstenošanas iestādes pārmērīgi koncentrēsies uz birokrātiskajām prasībām⁵⁰. Tā dēļ arī aizkavējās lauku attīstības programmu apstiprināšanas process un tika atlikta jauno programmu faktiskā uzsākšana.

Jaunais tiesiskais regulējums tika pieņemts vēlāk nekā iepriekšējā periodā

6. attēlā ir sniegts abu periodu tiesiskā regulējuma izstrādes laikposmu salīdzinājuma kopsavilkums.

1) No Komisijas priekšlikuma līdz pieņemšanai.

2) No EK/ES regulas pieņemšanas līdz īstenošanas regulas pieņemšanai.

Avots: ERP.

Eiropas Parlamentā un Padomē notiekošās diskusijas par tiesību aktu kopumu lauku attīstības politikas jomā bija cieši saistītas ar diskusijām par daudzgadu finanšu shēmu (DFS), kas nosaka plānošanas periodā pieejamā ES finansējuma kopējo apjomu. Padome un Eiropas Parlaments pieņēma DFS un Kopīgo noteikumu regulu 2014.–2020. gadam tikai 2013. gada decembrī — mēnesi pirms jaunā plānošanas perioda sākuma. Komisijas Īstenošanas regula tika publicēta 2014. gada jūlijā, kas nozīmē to, ka lielāko daļu no mūsu pārbaudītajām lauku attīstības programmām sagatavoja un sākotnēji iesniedza pirms Īstenošanas regulas stāšanās spēkā.

Lielāko daļu partnerības nolīgumu un lauku attīstības programmu iesniedza laikā

Pēc galveno regulu novēlotās pieņemšanas 2013. gada decembrī par termiņu partnerības nolīgumu iesniegšanai tika noteikts 2014. gada aprīlis. Valsts iestādes ievēroja šo termiņu⁵¹.

Pēc tam dalībvalstīm bija jāiesniedz savas lauku attīstības programmas ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc partnerības nolīgumu iesniegšanas⁵². Mūsu pārbaudītās lauku attīstības programmas valsts un reģionālās iestādes iesniedza laikā no 2014. gada aprīļa līdz oktobrim. Tās neievēroja trīs mēnešu termiņu trešdaļai no mūsu pārbaudītajām lauku attīstības programmām.

Šis grafiks nozīmēja to, ka partnerības nolīgumi bija jāsagatavo un daļēji jāpārrunā pirms attiecīgo ES regulu pieņemšanas. Arī lauku attīstības programmas bija jāsagatavo un jāpārrunā paralēli partnerības nolīgumiem, un lielākā daļa no tām tika iesniegtas pirms attiecīgās Komisijas īstenošanas regulas pieņemšanas.

Komisijas veiktās apstiprināšanas process pārsniedza termiņus

Pēc tam, kad valstu iestādes iesniedza LAP projektu, Komisijai bija trīs mēneši laika, lai sniegtu apsvērumus dalībvalstij, un seši mēneši, lai apstiprinātu LAP “ar noteikumu, ka ir pienācīgi ņemti vērā Komisijas apsvērumi”⁵³.

Vairākumā gadījumu Komisija pirmo triju mēnešu termiņu (apsvērumu nosūtīšana dalībvalstīm) nespēja ievērot. IRD revīzijas ziņojumā (sk. 67. punktu) ir norādīts, ka 98 lauku attīstības programmu gadījumā Komisijas apsvērumi tika pieņemti pēc tiesību aktos noteiktā trīs mēnešu termiņa. IRD šo kavēšanos saistīja ar tiesību aktu sarežģītību un pašu lauku attīstības programmu apjomu un sarežģītību.

Otro sešu mēnešu termiņu (galīgā apstiprināšana) novērtēt ir grūtāk, jo nav ņemts vērā laiks starp apsvērumu vēstuli un pieņemamu valsts atbildi — papildu informāciju un/vai pārskatītu LAP — (pieeja “apstādināt pulksteni”) un dalībvalstīm nav noteikts saistošs termiņš Komisijas apsvērumu ņemšanai vērā. Tāpēc, lai gan sakarā ar pieeju “apstādināt pulksteni” sešu mēnešu termiņš vairumā gadījumu tika ievērots, faktiskais laiks starp atlasīto lauku attīstības programmu iesniegšanu un apstiprināšanu bija daudz lielāks.

Kā parādīts 3. tabulā, vidējais laiks Palātas izlasē ietverto lauku attīstības programmu apstiprināšanai bija 11,3 mēneši no sākotnējās iesniegšanas datuma. Tas ir par diviem mēnešiem vairāk nekā vidējais laiks, kas attiecībā uz to pašu izlasi bija vajadzīgs iepriekšējā periodā.

Kopumā kopš pirmās LAP iesniegšanas 118 lauku attīstības programmas Komisija apstiprināja 20 mēnešos (no 2014. gada aprīļa līdz 2015. gada decembrim). Tas ir labāks rādītājs salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada plānošanas perioda 94 lauku attīstības programmām, kas tika apstiprinātas 24 mēnešos (no 2006. gada decembra līdz 2008. gada decembrim)⁵⁴.

Neraugoties uz ieguldīto darbu, lauku attīstības programmu īstenošana nesākās agrāk nekā iepriekšējā periodā

Tomēr šis darbs nenozīmēja to, ka lauku attīstības programmas tika apstiprinātas agrāk nekā iepriekšējā periodā (sk. 7. attēlu).

1) No Komisijas priekšlikuma līdz pieņemšanai.

2) No EK/ES regulas pieņemšanas līdz īstenošanas regulas pieņemšanai.

3) Periods no pirmā(-s) PN/LAP iesniegšanas līdz pēdējā(-s) PN/LAP pieņemšanai.

Avots: ERP.

Tā kā lauku attīstības programmas tika pieņemtas vēlu, lielāko daļu no tām valstu iestādes nevarēja uzsākt līdz 2015. gada vidum (tikai 37 % lauku attīstības programmu tika apstiprinātas līdz 2015. gada jūnija beigām). 20 % lauku attīstības programmu Komisija apstiprināja 2015. gada novembrī un decembrī, un tas nozīmē to, ka vairāku lauku attīstības programmu īstenošana sākās tikai 2016. gadā, kas bija plānošanas perioda trešais gads.

Neviena dalībvalsts nedeklarēja izdevumus 2014. gadā⁵⁵, un kumulatīvie deklarētie ELFLA izdevumi 2015.⁵⁶ un 2016. gadā⁵⁷ veidoja attiecīgi 3,8 % un 10,2 % no finanšu plāna 2014.–2020. gadam. Tas nozīmē, ka ap 90 % no ELFLA finanšu plāna 2017. gada sākumā paliek neizmantoti. Tas ir vairāk nekā iepriekšējā 2007.–2013. gada plānošanas periodā, kad 2010. gada sākumā neizmantoti palika 83 %. Tāpat kā iepriekšējā plānošanas periodā, šā novēlotā sākuma dēļ izdevumi koncentrēsies plānošanas perioda otrajā pusē.

Tas, ka lauku attīstības programmas lielākoties tiek īstenotas plānošanas perioda otrajā pusē, palielina risku pārāk lielu uzmanību pievērst piešķirto līdzekļu apguvei plānošanas perioda beigās⁵⁸.

Novēlota programmu sākšana ir pastāvīga problēma

DFS programmu īstenošana ar kavēšanos ir pastāvīga problēma, ko Palāta jau agrāk konstatējusi daudzās politikas jomās.

Informatīvajā paziņojumā⁵⁹ par daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskatu Palāta norādīja uz diviem galvenajiem riskiem, ko radījusi šī situācija:

Lai novērstu šos riskus, Palāta iesaka ilgtermiņa stratēģiju un politikas veidošanu saskaņot ar budžeta ciklu un veikt visaptverošu izdevumu izvērtēšanu, pirms ir noteikts jaunais ilgtermiņa budžets.

Šie priekšlikumi varētu būt noderīgi, izstrādājot turpmāko lauku attīstības politiku.

Secinājumi un ieteikumi

ES lauku attīstības politikas mērķis ir uzlabot lauksaimniecības konkurētspēju, nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un rīcību klimata politikas jomā un panākt lauku ekonomikas un kopienu līdzsvarotu teritoriālo attīstību, tostarp radot un saglabājot nodarbinātību. Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES plāno izlietot gandrīz 100 miljardus EUR, tomēr pašlaik tā atpaliek no grafika (sk. 86. un 87. punktu).

ELFLA finansiāli atbalsta pasākumus, kurus veic dalībvalstis, izmantojot valsts vai reģionālās lauku attīstības programmas, ko sagatavo dalībvalstis un apstiprina Komisija.

ES stratēģiskā satvara mērķis 2014.–2020. gadam bija vairāk koncentrēties uz rezultātiem. Tomēr centieni to panākt saskārās ar pastāvīgo problēmu, ka jaunā perioda plānošana sākās vēl pirms tam, kad bija pieejami pietiekami un atbilstīgi dati par izdevumiem un rezultātiem iepriekšējos periodos.

Palāta pētīja, vai jaunais tiesiskais regulējums 2014.–2020. gadam atspoguļoja lielāku uzsvaru uz izpildi un vai jaunais plānošanas process ļāva izstrādāt — un vai tika izstrādātas — kvalitatīvas lauku attīstības programmas, kas potenciāli veicinātu labākus rezultātus. Lai gan stratēģiskā satvara mērķis ir veicināt uz rezultātiem balstītu pieeju, apstiprinātās LAP ir apjomīgi un sarežģīti dokumenti ar nepilnībām, kas traucēs sasniegt vērienīgo mērķi, proti, lielāku uzsvaru likt uz izpildi un rezultātiem.

Palāta pievērsa uzmanību arī 2014.–2020. gada lauku attīstības politikas plānošanas procedūrai, pārbaudot, vai tā tika veikta tādā veidā, lai šo lauku attīstības programmu īstenošanu sāktu agrāk nekā iepriekšējos periodos un lai tādējādi izvairītos no negatīvajām sekām, kas saistītas ar novēlotu sākšanu.

Mēs konstatējām, ka, neraugoties uz Komisijas centieniem, lauku attīstības programmu īstenošanu, tāpat kā iepriekšējā plānošanas ciklā, sāka novēloti un plānoto izdevumu izpildes līmenis pirmajos trijos gados bija zemāks nekā iepriekšējā periodā.

Par KLP pēc 2020. gada pašlaik notiek politiskās debates, un šajā posmā vēl nav zināms, tieši kāda tā būs turpmāk. Palātas ieteikumi ir sagatavoti, pieņemot, ka turpmākā lauku attīstības politika lielā mērā balstīties uz pašreizējo satvaru.

2014.–2020. gada plānošanas satvara koncepcija bija vērienīgāka, bet īstenošanu ietekmēja būtiskas nepilnības

ELFLA integrēja ar citiem ESI fondiem, lai palielinātu ES izdevumu tematisko koncentrāciju, nodrošinot lauku attīstības programmu skaidru ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēs, kā arī lai veicinātu programmu koordināciju, papildināmību un sinerģiju. Lai gan līdz ar to lauku attīstības programmas atbilst tādiem stratēģiskajiem dokumentiem kā partnerības nolīgumi, praksē lauku attīstības programmu ieguldījumu tematisko mērķu sasniegšanā ir grūti novērtēt, jo dažādu plānošanas dokumentu savstarpējā saikne ir sarežģīta. Papildināmība, sinerģija un koordinācija starp lauku attīstības programmām un citu ESI fondu programmām nav apmierinoši izveidota (17.–29. punkts).

1. ieteikums

Gatavojoties plānošanas periodam pēc 2020. gada, lai pastiprinātu uzsvaru uz izpildi un rezultātiem, veicinātu integrāciju starp lauku attīstības programmām un citām programmām un uzlabotu novērtējumu par lauku attīstības programmu ieguldījumu stratēģisko mērķu sasniegšanā:

1. Komisijai ir jānodrošina, ka tās politikas priekšlikumos ir sīkāk izstrādātas prasības attiecībā uz saskaņotību starp atsevišķām programmām;
2. dalībvalstīm ir jānorāda, kā tiks īstenoti un uzraudzīti koordinācijas, papildināmības un sinerģijas mehānismi un kā par tiem tiks sniegti ziņojumi ES noteikumu kontekstā.

Ieteikuma īstenošanas termiņš: a) daļai – 2020. gada beigas un b) daļai – 2022. gads.

Lai gan Komisija centās līdzsvarot lauku attīstības programmās sniegtās informācijas apjomu, mūsu pārbaudītās lauku attīstības programmas bija apjomīgas un valstu iestādēm bija jāveic liels administratīvais darbs, lai izpildītu daudzās jaunās prasības attiecībā uz saturu.

Tomēr galvenais mērķis — vairāk ņemt vērā konkrētās teritoriālās vajadzības un skaidrāk parādīt saikni starp apzinātajām vajadzībām un izvēlētajiem atbalsta pasākumiem — nav sasniegts (30.–41. punkts).

2. ieteikums

Lai vienkāršotu lauku attīstības stratēģijas un palielinātu to lietderību, plānošanas procesu vienlaikus padarot pārvaldāmu un efektīvu, Komisijai ir jāpārskata plānošanas dokumentu koncepcija nolūkā vienkāršot to saturu un samazināt prasību skaitu plānošanas periodam pēc 2020. gada. Konkrētāk, tai ir jāierobežo plānošanas dokumentu struktūra, atstājot tikai tos elementus un iespējas, kas ir būtiski lauku attīstības izdevumu pareizai plānošanai, izpildei un uzraudzībai.

Ieteikuma īstenošanas termiņš: 2020. gada beigas.

Jaunajam darbības rezultātu satvaram ir ierobežotas iespējas pastiprināt uzsvaru uz izpildi un rezultātiem

Kopīgā uzraudzības un novērtēšanas sistēma varētu uzlabot lauku attīstības politikas uzraudzību, jo tas varētu būt solis ceļā uz to, lai pārtrauktu apburto loku, kad jauno programmu saturu nosaka bez savlaicīgas informācijas par rezultātiem, kas gūti iepriekšējos periodos. Tomēr politikas rezultātu novērtēšanu un to ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā būtiski ierobežo vairāki trūkumi: datu vākšanas kvalitāte netiek pienācīgi novērtēta, un arī rādītāju izvēle ir nepilnīga, turklāt lielākā daļa rezultātu rādītāju neatbilst rezultātu rādītāja definīcijai (42.–52. punkts).

“Izpildes rezerve” ir neatbilstošs nosaukums, jo ar darbības rezultātu izvērtēšanai izmantotajiem rādītājiem nenovērtē politikas rezultātus, bet gan nepārprotami cenšas novērtēt izdevumus un tiešo iznākumu. Tāpēc darbības rezultātu satvars nesniedz informāciju par lauku attīstības programmu mērķiem un gaidāmajiem rezultātiem. Turklāt revīzijā apstiprinājās objektīvais risks, ka lauku attīstības programmās ir izvirzīti nepietiekami vērienīgi starpposma mērķi un galamērķi, lai izvairītos no iespējamām sankcijām sliktu darbības rezultātu gadījumā. Tomēr, ja attiecīgie starpposma mērķi nav sasniegti, izpildes rezerve netiek zaudēta, jo to var pārdalīt citām prioritātēm, un iespējamās finanšu sankcijas nav balstītas uz rezultātu rādītājiem (53.–63. punkts).

3. ieteikums

Komisijai ir jāstrādā kopā ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka uzlabotajos ikgadējos īstenošanas ziņojumos 2019. gadā tiek sniegta skaidra un visaptveroša informācija par programmas sasniegumiem un ka pieprasītās atbildes uz kopējiem novērtējuma jautājumiem sniedz labāku pamatu nākamajam plānošanas periodam.

Ieteikuma īstenošanas termiņš: 2018. gada beigas.

4. ieteikums

Gatavojoties plānošanas periodam pēc 2020. gada, Komisijai ir precīzāk jādefinē dažādu veidu rādītāji, lai izveidotu uz rezultātiem vērstu kopējo rādītāju kopumu, kas ir vairāk piemērots lauku attīstības intervences pasākumu rezultātu un ietekmes novērtēšanai. Šajā procesā tā varētu izmantot pieredzi un risinājumus, ko jau izstrādājušas citas starptautiskās organizācijas (piemēram, PVO, Pasaules Banka un ESAO), galveno uzsvaru liekot uz izpildi un rezultātiem.

Komisijai ir arī jāveicina un jāsekmē valstu sadarbība un tīklu veidošana, lai izplatītu labu praksi attiecībā uz valsts līmenī izstrādāto darbības rezultātu novērtēšanu.

Ieteikuma īstenošanas termiņš: 2019. gada beigas.

5. ieteikums

Attiecībā uz plānošanas periodu pēc 2020. gada Komisijai ir jāpārskata un jāņem vērā pašreizējās sistēmas īstenošanā gūtā pieredze, tostarp:

1. izpildes rezerves ietekme;
2. to rezultātu rādītāju piemērotība, kurus izmanto, lai piekļūtu izpildes rezervei, un
3. finanšu sankciju pielietojums nepietiekamu darbības rezultātu gadījumā.

Ieteikuma īstenošanas termiņš: 2020. gada beigas.

Plānošanas procesā Komisija un dalībvalstis ieguldīja lielu darbu, bet lauku attīstības programmu īstenošana sākās lēnāk nekā iepriekšējā periodā

Atbalsts lauku attīstības plānošanā ir vairāku posmu process, kura pēdējais posms ir lauku attīstības programmas. Par finanšu piešķīrumu katrai dalībvalstij un stratēģisko tiesisko regulējumu lemj EP un Padome pirms programmu izstrādes. Tāpēc lauku attīstības programmas būtu vairāk jāuzskata par instrumentu valsts un Eiropas perspektīvu saskaņošanai, nevis par dokumentu, ar kuru valsts lauku attīstības stratēģijas izstrādes procesu sāk no nulles (64. un 65. punkts).

Lai gan lauku attīstības programmu loma iepriekš aprakstītajā daudzposmu procesā bija samērā ierobežota, Komisijai un dalībvalstīm bija jāveic liels administratīvais darbs, lai sagatavotu un apstiprinātu visas lauku attīstības programmas. Ilgā kavēšanās, pieņemot tiesisko regulējumu (2013. gada decembris), ietekmēja plānošanas dokumentu iesniegšanas un apstiprināšanas laiku; kopā ar sarežģītajām prasībām attiecībā uz LAP saturu tas nozīmē, ka lauku attīstības programmas tika apstiprinātas un jaunās programmas īstenotas pēc tam, kad plānošanas periods jau bija sācies (66.–74. punkts).

Visas 118 lauku attīstības programmas Komisija apstiprināja 20 mēnešos (no 2014. gada aprīļa līdz 2015. gada decembrim); tas ir labāks rādītājs salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada plānošanas perioda 94 lauku attīstības programmām, kas tika apstiprinātas 24 mēnešos. Tomēr, neraugoties uz ieguldīto darbu, lauku attīstības programmas tika apstiprinātas vēlāk nekā iepriekšējā periodā, un lielāko daļu no tām sāka īstenot tikai 2015. gada otrajā pusē, turklāt dažas tikai 2016. gadā (75.–84. punkts).

Tādējādi ap 90 % no ELFLA finanšu plāna 2017. gada sākumā (plānošanas perioda ceturtais gads) palika neizmantoti; attiecīgais rādītājs iepriekšējā periodā bija 83 %. Tas nozīmē risku, ka finanšu plāns var netikt pilnībā īstenots, kā arī uzsvaru uz apguvi, tādējādi apdraudot Komisijas apstiprināto, uz rezultātiem vērsto pieeju (85.–88. punkts).

Daudzgadu finanšu shēmas programmu novēlota īstenošana ir vispārēja un pastāvīga problēma, kas palielina risku pārmērīgi koncentrēties uz apguvi un plānot jauno DFS, pirms ir zināmi ES izdevumu rezultāti saistībā ar iepriekšējo shēmu (89.–93. punkts).

6. ieteikums

Parlamentam, Padomei un Komisijai jāapsver iespēja ilgtermiņa stratēģiju un politikas veidošanu saskaņot ar budžeta ciklu un veikt visaptverošu izdevumu pārskatīšanu, pirms ir noteikts jaunais ilgtermiņa budžets.

Lai lauku attīstības programmas varētu apstiprināt nākamā plānošanas perioda sākumā, Komisijai ir savlaicīgi jāsagatavo tiesību aktu priekšlikumi lauku attīstības politikai pēc 2020. gada.

Ieteikuma īstenošanas termiņš Komisijai: līdz 2018. gada beigām.

Šo ziņojumu 2017. gada 27. septembra sēdē Luksemburgā pieņēma I apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Phil WYNN OWEN.

Revīzijas palātas vārdā —

Klaus-Heiner LEHNE
priekšsēdētājs

Saīsinājumi un glosārijs

AGRI ĢD — Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts.

CMEF — kopīgā uzraudzības un novērtēšanas sistēma (Common Monitoring and Evaluation Framework): uzraudzības un novērtēšanas sistēma, ko 2007.–2013. gada plānošanas periodam kopīgi izstrādāja Komisija un dalībvalstis, izmantojot rādītājus, lai novērtētu lauku attīstības programmu progresu, efektivitāti un lietderību saistībā ar to mērķiem.

CMES — kopīgā uzraudzības un novērtēšanas sistēma (Common Monitoring and Evaluation System): uzraudzības un novērtēšanas sistēma, ko 2014.–2020. gada plānošanas periodam izstrādāja Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm, lai cita starpā parādītu lauku attīstības politikas progresu un sasniegumus un novērtētu lauku attīstības politikas pasākumu ietekmi, efektivitāti, lietderību un atbilstību.

DFS — daudzgadu finanšu shēma: budžeta plāns, kas izveidots saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. nodaļu.

“Eiropa 2020” — Eiropas Savienības nodarbinātības un izaugsmes stratēģija desmit gadiem, ko sāka īstenot 2010. gadā, lai radītu apstākļus gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. Tā ietver piecus pamatmērķus, kas Eiropas Savienībai jāsasniedz līdz 2020. gada beigām un kas attiecas uz nodarbinātību, pētniecību un attīstību, klimatu un enerģētiku, izglītību, sociālo iekļautību un nabadzības samazināšanu.

ELFLA regula — Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005¹.

ELFLA — Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai.

ESAO — Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija.

ESI fondi — Eiropas strukturālie un investīciju fondi, kas ietver šādus ES fondus: Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF), Kohēzijas fondu (KF) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF).

Ex ante nosacījumi (EAC — ex ante conditionalities) paredz, ka pirms līdzekļu saņemšanas no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem dalībvalstij ir jāizpilda noteikti nosacījumi. Sagatavojot programmas 2014.–2020. gada plānošanas periodam, dalībvalstīm ir jānovērtē, vai šie nosacījumi ir izpildīti. Ja tie nav izpildīti, ir jāsagatavo rīcības plāni, lai nodrošinātu nosacījumu izpildi līdz 2016. gada 31. decembrim.

Intervences loģika — loģiskā saikne starp problēmu, kas jārisina (vai mērķi, kas jāsasniedz), problēmas pamatcēloņiem un pieejamajām politikas iespējām (vai faktiski veiktajām ES darbībām), lai atrisinātu problēmu vai sasniegtu mērķi.

KLP — kopējā lauksaimniecības politika: tiesību akti un prakse, ko pieņēmusi Eiropas Savienība, lai nodrošinātu kopēju un vienotu politiku lauksaimniecības jomā.

KNR — Kopīgo noteikumu regula: Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006².

LAP — lauku attīstības programma: plānošanas dokuments, ko sagatavojusi dalībvalsts un apstiprinājusi Komisija, lai plānotu un uzraudzītu ES lauku attīstības politikas īstenošanu reģionālā vai valsts līmenī.

Pasākums — politikas īstenošanas atbalsta shēma. Pasākums paredz noteikumus, tādus kā atbilstības un atlases kritēriji, attiecībā uz projektiem, kurus var finansēt.

Pīlāri (saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku) — kopējā lauksaimniecības politika ietver divus pīlārus. Pirmais pīlārs ir atbalsts lauksaimnieku ienākumiem. Šo atbalstu sniedz tiešo maksājumu un tirgus pasākumu veidā, un to pilnībā finansē no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda. Otrais pīlārs ir atbalsts lauku apvidu attīstībai. Šo atbalstu sniedz lauku attīstības programmu veidā, un to līdzfinansē no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai.

Plānošanas periods — lauku attīstības politikas īstenošanas periods, kas sakrīt ar DFS. Pašreizējais plānošanas periods aptver laikposmu no 2014. līdz 2020. gadam, un tas seko 2007.–2013. gada plānošanas periodam.

PN — partnerības nolīgumi, ko slēdz starp Eiropas Komisiju un katru dalībvalsti attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu. Tajos ir izklāstīti valsts iestāžu plāni par to, kā izmantot finansējumu no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, un norādīti katras valsts stratēģiskie mērķi un investīciju prioritātes, tos sasaistot ar stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei vispārējiem mērķiem.

Prioritārās jomas — ikvienu no sešām ES lauku attīstības prioritātēm var sīkāk iedalīt vairākās tematiskās prioritārajās jomās. Pavisam ir 18 šādas prioritārās jomas.

PVO — Pasaules Veselības organizācija.

SVID analīze — stipro un vājo pušu, iespēju un draudu analīze ģeogrāfiskajā apgabalā, uz ko attiecas LAP.

Tematiskie mērķi (TM) — struktūrelementi, kas noteikti tiesiskajā regulējumā. Lai sekmētu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu, ESI fondu atbalsts tiek novirzīts ierobežotam skaitam kopēju tematisko mērķu.

VSS — vienotais stratēģiskais satvars: stratēģisko pamatprincipu kopums, kura mērķis ir atvieglot plānošanas procesu un ES intervences pasākumu nozaru un teritoriālo koordināciju saskaņā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un ar citiem ES politikas virzieniem un instrumentiem.

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai vadības aspektus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu un izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo ziņojumu pieņēma I revīzijas apakšpalāta, kuru vada ERP loceklis Phil Wynn Owen un kura revidē dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Revīziju vadīja ERP loceklis Janusz Wojciechowski, un revīzijas vadības darbā piedalījās arī locekļa biroja vadītāja Kinga Wiśniewska-Danek, locekļa biroja atašejs Katarzyna Radecka-Moroz, atbildīgais vadītājs Davide Lingua un darbuzdevuma vadītājs Paulo Oliveira. Revīzijas darba grupā piedalījās Felipe Andres Miguelez, Ramona Bortnowschi, Eric Braucourt, Ioannis Papadakis, Anne Poulsen, Matteo Tartaggia, Paul Toulet-Morlanne un Anna Zalega.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2017. gads

© Eiropas Savienība, 2017. gads

Lai izmantotu vai reproducētu fotoattēlus vai citus materiālus, uz kuriem neattiecas Eiropas Savienības autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā http://europa.eu/contact

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: http://europa.eu/contact

KĀ ATRAST INFORMĀCIJU PAR ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama vietnē Europa: http://europa.eu

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt vietnē EU Bookshop: http://op.europa.eu/eubookshop. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. http://europa.eu/contact).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1951. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atvērtie dati
ES Atvērto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot gan komerciāliem, gan nekomerciāliem mērķiem.