ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus, – gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā

Kopsavilkums

Eiropas Savienība pašlaik risina nopietnus jautājumus, piemēram, ekonomikas un finanšu situācijas atlabšana, kā arī bēgļu krīzes pārvaldība. Tāpēc ES lēmumu pieņēmēji meklē risinājumus, kā palielināt pieejamā ES budžeta efektivitāti un lietderību; tas veido mazāk nekā 1 % no ES iekšzemes kopprodukta (IKP).

Finanšu instrumenti ir īstenošanas mehānisms finansiāla atbalsta sniegšanai no ES budžeta. Izmantojot finanšu in­strumentus, finansiālo atbalstu galasaņēmējiem var sniegt aizdevumu, garantiju un kapitālieguldījumu veidā.

Pareizi īstenoti finanšu instrumenti nodrošina divus īpašus ieguvumus salīdzinājumā ar dotācijām:

• iespēju daudzkāršot publiskos līdzekļus (proti, mobilizēt papildu privātos un publiskos līdzekļus, lai papildinātu sākotnējo publisko finansējumu), kā arī
• finanšu instrumentu kapitāla piešķīruma atkārtotas izmantošanas iespēju (proti, to pašu līdzekļu izmantošana vairākos ciklos).

Tam, ka aizdevumi ir jāatmaksā, garantijas jāatbrīvo un līdzdalība kapitālā jāatlīdzina, principā vajadzētu arī ietekmēt galasaņēmēju rīcību, nodrošinot labāku publisko līdzekļu izmantošanu un mazinot iespēju, ka galasaņēmēji kļūs atkarīgi no publiskā atbalsta.

2007.–2013. gada plānošanas periodā finanšu instrumentus, kas izveidoti saskaņā ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) un Eiropas Sociālo fondu (ESF), izmantoja 25 no 28 dalībvalstīm: ES tika izveidoti pavisam 972 ERAF un 53 ESF finanšu instrumenti. Līdz 2014. gada beigām no ERAF un ESF darbības programmām (DP) tika veiktas iemaksas šajos instrumentos aptuveni EUR 16 miljardu apmērā. Šīs iemaksas ir ievērojami palielinājušās salīdzinājumā ar aptuveni EUR 1,3 miljardiem, kas bija piešķirti šādiem instrumentiem 2000.–2006. gada plānošanas periodā, un EUR 0,6 miljardiem 1994.–1999. gada plānošanas periodā. Šajā pašā periodā, proti, 2007.–2013. gadā, kopējais ieguldījums no ES budžeta 21 finanšu instrumentā, ko tieši vai netieši pārvaldīja Komisija, bija aptuveni EUR 5,5 miljardi. Šie centralizēti pārvaldītie finanšu instrumenti tiek izmantoti visās ES dalībvalstīs.

Šīs revīzijas laikā Palāta pārbaudīja, vai finanšu instrumenti bija efektīvs mehānisms, lai izpildītu ES budžetu 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Palāta veica revīziju no 2014. gada oktobra līdz 2016. gada martam un pievērsās tādiem politikas virzieniem kā reģionālā, sociālā, transporta un enerģētikas politika. Palātas veiktā analīze aptver visus 1025 ERAF un ESF finanšu instrumentus, kas izveidoti 2007.–2013. gada plānošanas periodā dalītajā pārvaldībā, kā arī sešus centralizēti pārvaldītus finanšu instrumentus minētajās jomās. Šajā ziņojumā sniegtie dati ir balstīti uz jaunāko pieejamo informāciju, ko Komisija sniedza 2015. gada septembrī par situāciju 2014. gada beigās.

Šīs revīzijas laikā Palāta konstatēja vairākus būtiskus aspektus, kas ierobežoja finanšu instrumentu kā ES budžeta izpildes mehānisma efektivitāti 2007.–2013. gada plānošanas periodā:

• nozīmīgs skaits ERAF un ESF finanšu instrumentu bija pārāk lieli, un līdz pat 2014. gada beigām tiem joprojām bija lielas problēmas izmaksāt kapitāla piešķīrumus (vidēji tika izmantoti aptuveni 57 % no visa kapitāla piešķīruma, kas no DP tika izmaksāts finanšu instrumentiem). Faktors, kas veicināja pārmērīgus sākotnējos kapitāla piešķīrumus, bija dalībvalstu nodoms visā 2007.–2013. gada plānošanas periodā izvairīties no saistību atcelšanas;
• kopumā finanšu instrumentiem gan dalītās, gan arī centralizētās pārvaldības jomā bija grūti piesaistīt privāto kapitālu;
• līdz šim tikai nelielam skaitam ERAF un ESF finanšu instrumentu ir izdevies sniegt atkārtotu finansiālo atbalstu;
• ERAF un ESF finanšu instrumentiem bija augstas pārvaldības izmaksas un maksas salīdzinājumā ar faktisko finansiālo atbalstu galasaņēmējiem, tās ir arī ievērojami augstākas nekā centralizēti pārvaldītiem instrumentiem vai privātā sektora ieguldījumu fondiem.

Vienlaikus Palāta norāda, ka, pamatojoties uz 2007.–2013. gada periodā gūto pieredzi, tika panākti ar finanšu in­strumentiem saistītā tiesiskā regulējuma uzlabojumi 2014.–2020. gada plānošanas periodam, tomēr saglabājas daži problēmjautājumi.

Palāta ziņojumā formulē turpmāk minētos ieteikumus.

• Komisijas veiktajā centralizēti pārvaldīto instrumentu ex ante novērtējumā sistemātiski jāiekļauj līdz konkrētajam brīdim gūtās pieredzes analīze.
• Papildus gūtās pieredzes novērtējumam Komisijai jāvērtē arī būtisku sociāli ekonomisko pārmaiņu ietekme uz instrumenta pamatojumu un attiecīgo ieguldījumu, kas prasīts no ES budžeta; tas jāveic visiem centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem attiecīgo starpposma pārskatīšanu kontekstā.
• Komisijai un dalībvalstīm ir jācenšas optimizēt konkrētu ERAF un ESF fondu lielumu, lai, ja iespējams, būtiski ietaupītu fondu darbības izmaksas. Ir jāsniedz papildu norādījumi dalībvalstīm par to, kā izveidot šādus finanšu instrumentus dalībvalstu vai ES līmenī (kurus tieši vai netieši pārvalda Komisija).
• Komisijai Finanšu regulā (un pēc tam nozaru regulās) ir jāsniedz finanšu instrumentu sviras efekta definīcija, kas piemērojama visās ES budžeta jomās un skaidri izšķir starp līdzekļu piesaisti privātajos un valsts publiskajos ieguldījumos saskaņā ar DP un/vai papildu privātajos vai publiskajos kapitālieguldījumos, kā arī ņem vērā attiecīgā instrumenta veidu.
• Attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas perioda ERAF un ESF finanšu instrumentiem Komisijai slēgšanas laikā jānodrošina, ka dalībvalstis sniedz pilnīgus un ticamus datus par privātajiem ieguldījumiem kapitāla piešķīrumos, gan izmantojot DP, gan arī papildus tām.
• Attiecībā uz ERAF un ESF finanšu instrumentiem Komisijai jāsniedz papildu norādījumi dalībvalstīm par to, kā labāk piemērot noteikumus par preferenciālo režīmu, lai piesaistītu vairāk privātā kapitāla, nepakļaujot pārmērīgam riskam publiskos ieguldītājus finanšu instrumentu piešķīrumos.
• Attiecībā uz centralizēti pārvaldītajiem finanšu instrumentiem tiesību aktos, kas reglamentē attiecīgo instrumentu, ir jānosaka vispārējie riska dalīšanas principi, kam var būt ietekme uz ES budžetu.
• Attiecībā uz visiem instrumentiem, kas 2014.–2020. gada plānošanas periodā finansēti no ES budžeta, Komisijai ir jānodrošina, ka dalībvalstis, Komisija un EIB grupa īsteno tikai tās struktūras, kas atbilst Komisijas ieteikumiem un pasākumiem attiecībā uz nodokļu režīmu.
• Komisijai ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis noteiktajā astoņus gadus ilgajā laikposmā pēc attiecināmības perioda beigām 2014.–2020. gada plānošanas periodam saglabā līdzekļu apgrozības raksturu.
• Komisijai ir jāsniedz norādījumi attiecībā uz noteikumiem, kas ļauj finanšu instrumentus turpināt izmantot arī nākamajā plānošanas periodā, it īpaši gadījumos, kad fondu pārvaldnieki tiek izraudzīti publiskā iepirkuma procedūrā.
• Ņemot vērā 2007.–2013. gada plānošanas perioda paredzamo slēgšanu, Komisijai jānodrošina, lai dalībval­stis sniegtu visaptverošu informāciju par pārvaldības izmaksām un maksām, kas radušās un samaksātas līdz 2017. gada martam.
• Komisijai jāpaskaidro, ka pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs ir jāpiemēro finanšu instrumenta izmantotajam faktiskajam kapitāla piešķīrumam, t. i., DP ieguldījumam, kas izmantots, lai sniegtu finansiālu atbalstu galasaņēmējiem.
• Attiecībā uz fondu pārvaldnieku darbības rezultātos balstīto atlīdzību 2014.–2020. gada plānošanas periodā Komisijai ir jāiesniedz tiesību akta priekšlikums nolūkā pārskatīt spēkā esošos KNR noteikumus, lai stiprinātu šīs kārtības stimulējošo ietekmi.
• Dalībvalstu vadošajām iestādēm, apspriežot finansēšanas nolīgumus, ir plaši jāizmanto pašreizējie, uz darbības rezultātiem balstītie fondu pārvaldnieku atlīdzības elementi.
• Komisijai ir jāveic dotāciju un atmaksājamā finansiālā atbalsta (galvenokārt izmantojot finanšu instrumentus) īstenošanas izmaksu salīdzinošā analīze par 2014.–2020. gada plānošanas periodu, lai noteiktu to faktiskos līme­ņus. Šāda informācija būtu īpaši svarīga, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus periodam pēc 2020. gada un nosakot pienācīgu tehniskās palīdzības līmeni.

Ievads

Kas ir finanšu instrumenti

Eiropas Savienība pašlaik risina nopietnus jautājumus, piemēram, ekonomikas un finanšu situācijas atlabšana, kā arī bēgļu krīzes pārvaldība. Tāpēc ES lēmumu pieņēmēji meklē risinājumus, kā palielināt pieejamā ES budžeta efektivitāti un lietderību; tas veido mazāk nekā 1 % no ES iekšzemes kopprodukta (IKP).

Finanšu instrumenti⁷ ir īstenošanas mehānisms finansiāla atbalsta sniegšanai no ES budžeta aizdevumu, garantiju un kapitālieguldījumu (vai kvazikapitāla ieguldījumu) veidā projektu īstenošanai (sk. 1. tabulu)⁸.

I pielikumā parādīta dažādu finanšu instrumentu veidu darbība.

Salīdzinājumā ar dotācijām (kas ir tradicionālais finansējuma sniegšanas veids no ES budžeta) pareizi īstenoti finanšu instrumenti var nodrošināt divus īpašus ieguvumus:

• iespēju daudzkāršot publiskos līdzekļus (proti, mobilizēt papildu privātos un publiskos līdzekļus, lai papildinātu sākotnējo publisko finansējumu), kā arī
• finanšu instrumentu kapitāla piešķīruma atkārtotas izmantošanas iespēja (proti, to pašu līdzekļu izmantošana vairākos ciklos) ļauj katru finansējuma euro, ko piešķir, izmantojot finanšu instrumentus, būtībā izmantot vairāk nekā vienu reizi.

Tam, ka aizdevumi ir jāatmaksā, garantijas jāatbrīvo un līdzdalība kapitālā jāatlīdzina, principā vajadzētu arī ietekmēt galasaņēmēju rīcību, nodrošinot labāku publisko līdzekļu izmantošanu un mazinot iespēju, ka galasaņēmēji kļūs atkarīgi no publiskā atbalsta.

Finanšu instrumentu kopīgu definīciju pirmo reizi noteica, pārskatot Finanšu regulu 2012. gadā, kopš tā laika šo definīciju izmanto nozaru regulās attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu (sk. II pielikumu).

Finanšu instrumentu izmantošana ES budžeta izpildē kopš 2007. gada

No ES budžeta finansēto finanšu instrumentu izmantošana

ES budžetu var izpildīt, izmantojot dalīto pārvaldību (t. i., sadarbībā ar dalībvalstīm, piemēram, īstenojot kohēzijas politiku), tiešo pārvaldību (proti, uzticot uzdevumus saviem departamentiem vai izpildaģentūrām) vai netiešo pārvaldību (proti, uzticot budžeta izpildes uzdevumus trešām valstīm vai dažādām struktūrām)⁹. Pēdējos divus pārvaldības veidus sauc par centralizēto pārvaldību.

Finanšu instrumentus izmanto dažādās ES budžeta jomās:

• dalītās pārvaldības finanšu instrumentus kohēzijas jomā galvenokārt izveido saskaņā ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) un mazākā mērā saskaņā ar Eiropas Sociālo fondu (ESF). Kopš 2014.–2020. gada plānošanas perioda finanšu instrumentus var izmantot arī Kohēzijas fonda (KF) vajadzībām. Katrs instruments jāīsteno atbilstīgi darbības programmai (DP), kuru pieņem vadošās iestādes, kas atbildīgas par attiecīgo programmu, – šīs iestādes arī nosaka instrumenta lielumu un struktūru¹⁰. Finanšu instrumentus izmanto arī saskaņā ar Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF);
• centralizēti pārvaldītos finanšu instrumentus finansē no dažādām budžeta jomām, piemēram, pētniecības, uzņēmējdarbības un rūpniecības, izglītības un kultūras u. c. Komisija kopā ar saviem partneriem ir tieši iesaistīta šo in­strumentu plānošanā un to ieguldījumu stratēģijas izstrādē, kā arī finansējuma apmēra noteikšanā. Lēmumu par šādu instrumentu izveidi pieņem budžeta iestādes (proti, Eiropas Parlaments un Padome), pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu.

Noteikumi par finanšu instrumentu fondu pārvaldnieku izvēli

Dalītajā pārvaldībā finanšu instrumentus var veidot kā atsevišķus fondus vai līdzdalības fondu apakšfondus, kas turpmāk minēti kā īpašie fondi (sk. 1. attēlu). Līdzdalības fonds, ko reizēm sauc arī par “fondu fondu”, ir fonds, kas izveidots ar mērķi pārvaldīt dažādus instrumentu veidus. Šāds fonds arī nodrošina iespēju veikt ieguldījumus no vienas vai vairākām darbības programmām vienā vai vairākos finanšu instrumentos.

Finanšu instrumentus parasti pārvalda privātā vai publiskā sektora bankas vai citi finanšu starpnieki, nevis valsts pārvaldes iestādes. Izmantojot ERAF un ESF instrumentus, fonda pārvaldnieka izvēlei ir jānotiek atbilstīgi ES un dalībvalstu publiskā iepirkuma noteikumiem, ja fonda pārvaldnieku izvēlas konkursa kārtībā. Gadījumos, kad publiskā iepirkuma noteikumus nepiemēro (piemēram, gadījumos, kad fonda pārvaldības līgums nav publisko pakalpojumu līgums), vadošā iestāde var iecelt fonda pārvaldnieku saskaņā ar attiecīgajiem valsts atbalsta noteikumiem (sk. 10.–12. punktu).

EIB grupai (to pārstāv Eiropas Investīciju fonds (EIF) un Eiropas Investīciju banka (EIB)) ir īpašs statuss, jo šīs iestādes var iecelt par fondu pārvaldniekiem, nerīkojot publiskā iepirkuma procedūru¹¹. Šīs iestādes arī pārvalda lielāko daļu centralizēti pārvaldīto instrumentu, kuriem fonda pārvaldnieku ieceļ ar tiesību akta priekšlikumu.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta.

Finanšu instrumenti un ES valsts atbalsta noteikumi

ES finansējumu, ko pārvalda dalītā pārvaldībā, uzskata par daļu no valsts vai reģionālā budžeta, un tāpēc tas, iespējams, ir pakļauts valsts atbalsta kontrolei. Tādēļ, īstenojot finanšu instrumentu, vadošajām iestādēm ir jānodrošina atbilstība valsts atbalsta noteikumiem¹². Attiecīgie valsts atbalsta noteikumi ir iekļauti jaunajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (GBER)¹³ un Komisijas jaunajās pamatnostādnēs par riska finansējumu¹⁴; gan regula, gan arī pamatnostādnes stājās spēkā 2014. gada jūlijā.

Attiecībā uz katru ERAF un ESF finanšu instrumentu vadošajai iestādei ir jāsniedz kāds no šādiem pierādījumiem¹⁵:

• finanšu instruments atbilst parastai tirgus praksei (reāli tas nozīmē, ka fonda pārvaldības izraudzīšanai ir izmantota atklāta, pārredzama un nediskriminējoša procedūra) vai
• uz finanšu instrumentu attiecas De minimis regula¹⁶, vai
• finanšu instruments uzskatāms par atbalstu ar atbrīvojumu, jo tas atbilst GBER vai arī paziņotajai atbalsta shēmai saskaņā ar Komisijas pamatnostādnēm par riska finansējumu.

Uz centralizēti pārvaldītiem finanšu instrumentiem (to izveidei netiek izmantoti valsts vai reģionu resursi, un tādējādi tie neietilpst dalībvalstu budžetos) neattiecas ES valsts atbalsta noteikumi, jo nav izpildīts galvenais nosacījums, ko paredz LESD 107. pants, proti, “(..) atbalsts, ko piešķir dalībvalsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”.

Vispārīga informācija par finanšu instrumentu skaitu un to kapitāla piešķīrumu kopš 2007. gada

2007.–2013. gada plānošanas periods

2007.–2013. gada plānošanas periodā finanšu instrumentus izmantoja 25 no 28 ES dalībvalstīm. Tikai Horvātija, Īrija un Luksemburga neizmantoja šo finansēšanas mehānismu¹⁷. III un IV pielikumā sniegts pārskats par ERAF un ESF instrumentu izmantošanu dalībvalstīs.

Kā norādīts 2. tabulā, līdz 2014. gada beigām aptuveni EUR 15,2 miljardi bija izmaksāti kā ieguldījums no ERAF darbības programmām un EUR 0,8 miljardi – kā ieguldījums no ESF darbības programmām. Tas ir būtisks palielinājums salīdzinājumā ar aptuveni EUR 1,3 miljardiem 2000.–2006. gada plānošanas periodā un EUR 0,6 miljardiem 1994.–1999. gada plānošanas periodā¹⁸.

ES ieguldījums finanšu instrumentos 2007.–2013. gada plānošanas periodā atbilst 5 % no kopējā ES finansējuma ERAF un 1 % no kopējā ES finansējuma ESF attiecīgajā periodā. ES budžets nodrošina attiecīgi 69 % un 56 % no kopējā ieguldījuma ERAF un ESF finanšu instrumentu kapitāla piešķīrumos 2007.–2013. gada periodā (sk. 2. tabulu). Ja aplūko finansiālo atbalstu galasaņēmējiem, ES ieguldījums veido attiecīgi 63 % (ERAF) un 65 % (ESF).

Saskaņā ar jaunākajiem Komisijas sniegtajiem datiem ES izveidoti 972 ERAF finanšu instrumenti un 53 ESF instrumenti. No tiem 903 instrumenti ir īpaši ERAF fondi un 49 – ESF fondi (sk. 3. tabulu). 31 ERAF instrumentu pārvalda EIB grupa (sk. 9. punktu).

Turklāt vēl 14 instrumenti tika finansēti no ELFLA un 6 – no EZF. 2007.–2013. gada plānošanas periodā šo divu fondu noteikumi neietvēra prasību dalībvalstīm ziņot par finanšu instrumentiem, tāpēc par tiem nav oficiālu datu¹⁹. Tomēr, pamatojoties uz Palātas apkopotajiem datiem, tiek lēsts, ka 2013. gada beigās kapitāla piešķīrums ELFLA līdzfinansētajiem fondiem bija aptuveni EUR 700 miljoni, savukārt EZF līdzfinansētajiem fondiem – aptuveni EUR 72 miljoni (abos gadījumos ir ņemti vērā dalībvalstu ieguldījumi programmu īstenošanā).

ES kopējais ieguldījums, kas piešķirts centralizēti pārvaldītiem instrumentiem 2007.–2013. gada periodā, visās budžeta jomās bija aptuveni EUR 5,5 miljardi²⁰, kas tika sadalīti 21 finanšu instrumentam²¹. Šie instrumenti tiek izmantoti visās ES dalībvalstīs.

2014.–2020. gada plānošanas periods

ES budžetā Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ir galvenais finansējuma avots kapitālieguldījumiem un infrastruktūrai, un to kopējais budžets 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir aptuveni EUR 450 miljardi.

Kopš 2011. gada Eiropas Parlaments un Eiropadome ir rosinājuši aktīvāk izmantot finanšu instrumentus²². Šī politiskā apņemšanās ir atspoguļota arī Kopīgo noteikumu regulā (KNR), kas paredz aktīvāk izmantot finanšu instrumentus, lai īstenotu visu piecu ESI fondu (arī Kohēzijas fonda) finansējumu un visus programmu tematiskos mērķus²³.

Komisija 2015. gada beigās bija aplēsusi, ka visam 2014.–2020. gada plānošanas periodam no pieciem ESI fondiem finanšu instrumentiem tiks piešķirts EUR 21 miljards²⁴. Tā kā 2007.–2013. gada plānošanas periodā vidējais ES ieguldījums šādu instrumentu kopējiem piešķīrumiem 2014. gada beigās bija aptuveni 68 %²⁵, Palāta lēš, ka EUR 21 miljards no ES budžeta, visticamāk, atbildīs kopējiem piešķīrumiem aptuveni EUR 31 miljardu apmērā (neņemot vērā papildu valstu un privāto finansējumu, kas var tikt sniegts fondiem ārpus ESI fondu programmām).

Salīdzinājumam – Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) mērķis ir mobilizēt vismaz EUR 315 miljardus privāto un publisko ilgtermiņa ieguldījumu veidā ES 2015.–2017. gada periodā un finansēt projektus turpmākajos gados.

Revīzijas tvērums un pieeja

Šīs revīzijas laikā Palāta pārbaudīja, vai finanšu instrumenti bija efektīvs mehānisms, lai izpildītu ES budžetu 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Ņemot to vērā, Palātas ziņojumā meklētas atbildes uz turpmāk norādītajiem galvenajiem revīzijas jautājumiem.

• Vai tika noteikts atbilstīgs finanšu instrumentu lielums, ņemot vērā tirgus vajadzības?
• Vai, izmantojot finanšu instrumentus, izdevās piesaistīt privāto kapitālu?
• Vai finanšu instrumenti sniedza atkārtotu finansiālo atbalstu?
• Vai finanšu instrumenti bija izmaksu ziņā efektīva ES budžeta izpildes metode?

Saistībā ar katru no šiem jautājumiem Palāta noteica, kādu pieredzi var gūt, ņemot vērā galvenos konstatētos trūkumus. Palāta arī vērtēja, cik lielā mērā tie risināti regulās, kas attiecas uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu.

Palātas veiktā revīzija aptver laikposmu no 2009. līdz 2015. gadam. Mēs pievērsāmies tādām politikas jomām kā reģionālā, sociālā, transporta un enerģētikas politika. Mūsu revīzijā konkrēti ietverti visi ERAF un ESF finanšu instrumenti, kā arī seši centralizēti pārvaldīti finanšu instrumenti sociālās, transporta un enerģētikas politikas jomā. Tomēr vairāki šajā ziņojumā izklāstītie jautājumi var attiekties arī uz citām ES budžeta jomām, kurās izmanto attiecīgos instrumentus.

Revīzijas darbu veidoja šādi elementi:

• dažādu Komisijas, EIB, EIF un trešo pušu analītisko pētījumu un publikāciju izskatīšana;
• jaunākā gada uzraudzības ziņojuma analīze, ko Komisija publicējusi 2015. gada septembrī; tas attiecas uz visiem 1025 ERAF un ESF finanšu in­strumentiem. Šo analīzi, kura bija balstīta uz Komisijas 2015. gada novembrī ziņotajiem datiem, veica arī sešiem²⁶ no 21 instrumenta, ko īsteno saskaņā ar centralizētu pārvaldību (ES ieguldījums šajos sešos instrumentos ir EUR 789 miljoni jeb 14 % no kopējā ieguldījuma 21 instrumentā)²⁷;
• 10 gadījumu izpēte saistībā ar finanšu instrumentiem, kas īstenoti kādā no ES budžeta jomām, uz ko attiecas šis ziņojums²⁸, tostarp apmeklējums uz vietas vienā dalībvalstī (Slovākijā);
• pēcpārbaude attiecībā uz 45 finanšu instrumentiem, kas pārbaudīti atbil­stības revīzijās, ko Palāta veikusi kopš 2009. gada (šo revīziju rezultāti jau ir sniegti Palātas gada pārskatos), kā arī pēcpārbaude attiecībā uz 54 finanšu instrumentiem, kas kopš 2012. gada pārbaudīti Palātas veiktajās lietderības revīzijās;
• apsekojums, kurā iekļautas 85 vadošās iestādes un fondu pārvaldnieki, kuri iesaistīti finanšu instrumentu īstenošanā. No 85 apsekotajām struktūrām 82 ir saistītas ar ERAF un ESF instrumentiem, ko pārvalda saskaņā ar dalītās pārvaldības modeli, un 3 struktūras ir saistītas ar centralizēto pārvaldību. Tika saņemtas 66 atbildes saistībā ar dalītās pārvaldības instrumentiem un 2 atbildes saistībā ar centralizētas pārvaldības instrumentiem, kā arī
• intervijas ar vairāk nekā 40 amatpersonām, kas pārstāvēja Komisiju, EIB un EIF, un vairāk nekā 10 ekspertiem no organizācijām ar īpašām zināšanām attiecīgajā jomā²⁹.

Palāta jau ir veikusi vairākas pārbaudes par finanšu instrumentu izmantošanu un kopš 2011. gada ir ziņojusi par konstatējumiem vairākos gada pārskatos³⁰ un īpašajos ziņojumos³¹. Turklāt arī Komisija, kā arī EIB, EIF, Eiropas Parlaments, dalībvalstu revīzijas iestādes un privātā sektora fondu pārvaldnieki pēdējos gados ir konstatējuši vairākas problēmas, kas kopā ierobežoja finanšu instrumentu efektivitāti 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Šis ziņojums ir balstīts arī uz minētajiem novērtējumiem.

Apsvērumi

Vai tika noteikts atbilstīgs finanšu instrumentu lielums, ņemot vērā tirgus vajadzības?

Finanšu instrumenti nav projekti, bet gan mehānisms finansējuma īstenošanai no ES budžeta. Kohēzijas politikā vadošās iestādes lēmums īstenot darbības programmas atbalstu, izmantojot finanšu instrumentu, ir nevis lēmums par to, vai ieguldīt vai neieguldīt darbības programmas resursus (tas jau iepriekš ir paredzēts darbības programmā), bet gan par to, kā veikt ieguldījumu, proti, piešķirot vienreizēju dotāciju vai atbalstu, izmantojot finanšu instrumentu, kas nodrošina atmaksājamu finansiālu atbalstu.

Tāpēc Palāta pārbaudīja, kādā mērā ir izmantots 1025 ERAF un ESF instrumentu kapitāla piešķīrums, lai dažādos veidos piedāvātu finansiālo atbalstu galasaņēmējiem, un analizēja vairākus faktorus, kas izraisīja instrumentu zemo izmaksas līmeni galasaņēmējiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā, un tie bija instrumentu sākotnējo kapitāla piešķīrumu līmenis, tas, vai vadošās iestādes pienācīgi novērtēja tirgus vajadzības, kā arī īpašās problēmas saistībā ar reģionālajiem finanšu instrumentiem. Palāta arī analizēja, kā tika risināti līdzīgi aspekti, izmantojot centralizēti pārvaldītus instrumentus.

Pārmērīgs kapitāla piešķīrums izraisīja zemu izmaksas līmeni, kā arī izvairīšanos no saistību atcelšanas un iespējamas atmaksas, slēdzot finanšu instrumentus

Finanšu instrumentu izmaksas līmenis jau ir pārbaudīts vairākos Palātas gada pārskatos un īpašajos ziņojumos³². Šajā ziņojumā Palāta analizē jaunāko pieejamo informāciju, ko dalībvalstis paziņojušas Komisijai līdz 2014. gada 31. decembrim un kas publicēta 2015. gada septembrī. Palātas veiktā šo jaunāko datu analīze apliecina, ka ievērojams skaits dalībvalstu joprojām saskaras ar grūtībām kapitāla piešķīrumu izlietošanā saskaņā ar plānu.

Izmaksas līmenis katrā no 25 dalībvalstīm, kuras īstenoja finanšu instrumentus 2007.–2013. gada plānošanas periodā³³, parādīts 4. tabulā. Norādītie procentpunkti ir visu ERAF un ESF instrumentu vidējie rādītāji attiecīgajās dalībvalstīs. Liels skaits finanšu instrumentu tika izveidoti tikai 2012. gadā vai pēc tam.

Līdz 2014. gada beigām – tikai vienu gadu pirms sākotnējā attiecināmības perioda beigām (2015. gada 31. decembris) – galasaņēmējiem bija izmaksāti tikai 57 % no ERAF un ESF instrumentu piešķīrumiem. Izmaksu līmenis bija īpaši zems finanšu instrumentiem Slovākijā (21 %), Spānijā (27 %) un Itālijā (32 %). Turklāt vēl trīs dalībvalstis (Grieķija, Nīderlande un Austrija) bija izmaksājušas mazāk nekā pusi no sākotnējiem piešķīrumiem.

Kopumā līdz 2014. gada beigām 177 gadījumos no 972 ERAF finanšu instrumentiem (18 %) un 16 gadījumos no 53 ESF finanšu instrumentiem (30 %) bija izmaksāta mazāk nekā trešā daļa piešķīrumu. Šo 177 instrumentu kopējā neizmantotā piešķīrumu summa 2014. gada 31. decembrī bija EUR 4,2 miljardi. Palāta uzskata, ka ir maz ticams, ka no šiem instrumentiem pieejamais finansējums tiks izmantots vienu reizi, lai gan Komisija ir pagarinājusi attiecināmības periodu līdz 2017. gada martam (sk. 43. punktu). Tomēr jāņem vērā, ka finanšu instrumentu galīgo izmak­sas līmeni var noteikt tikai to aprites cikla beigās, un tas jo īpaši attiecas uz finanšu instrumentiem, kuri izveidoti plānošanas perioda beigās.

Zemā izmaksas līmeņa iemesls bija pārmērīgi lielie finanšu instrumentu sākotnējie piešķīrumi

Palātas veikto iztaujāšanu laikā bieži vien tika apgalvots, ka būtiska ietekme ir bijusi finanšu un ekonomikas krīzei un ka tā negatīvi ietekmējusi izmaksas līmeni galasaņēmējiem. Tomēr, ņemot vērā problēmas lielumu, Palāta uzskata, ka tas nav ne vienīgais, ne arī galvenais zemā izmaksas līmeņa iemesls. Patiesībā zemā izmaksas līmeņa galvenais iemesls ir finanšu instrumentu pārmērīgi lielie piešķīrumi.

Palātas veiktā Komisijas 2015. gadā publicēto datu analīze parādīja, ka ir pozitīva saistība starp ERAF un ESF apguves līmeni dalībvalstu līmenī un finanšu instrumentu izmaksas līmeni galasaņēmējiem (sk. 2.a attēlu un 2.b attēlu). Šī analīze apliecina, ka tām dalībvalstīm, kuras jau saskaras ar grūtībām ERAF un ESF budžeta apguves jomā, bieži vien ir vēl problemātiskāk izmaksāt finanšu instrumentiem piešķirto kapitālu.

Piezīme. Apļu lielums atbilst kopējam ieguldījumam, kas no darbības programmām veikts finanšu instrumentos (sk. 4. tabulu). Korelācijas koeficients: 0,5.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta, pamatojoties uz Komisijas 2015. gada datiem.

Piezīme. Apļu lielums atbilst kopējam ieguldījumam, kas no darbības programmām veikts finanšu instrumentos (sk. 4. tabulu). Korelācijas koeficients: 0,9.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta, pamatojoties uz Komisijas 2015. gada datiem.

Finanšu instrumentu kapitāla piešķīrumi palielināti 21 no 25 dalībvalstīm

Palāta arī konstatēja, ka 21 no 25 dalībvalstīm sākotnējais piešķīrums kopš 2011. gada ir palielināts. Kopumā kopš tā laika no 2007.–2013. gada ERAF un ESF darbības programmām finanšu instrumentiem ir piešķirts papildu finansējums aptuveni EUR 7,1 miljarda apmērā.

Lielākais instrumentu kapitāla piešķīruma pieaugums tika konstatēts Itālijā (EUR 2,5 miljardi), Spānijā (EUR 0,9 miljardi), Grieķijā (EUR 0,9 miljardi), Apvienotajā Karalistē (EUR 0,7 miljardi) un Ungārijā (EUR 0,5 miljardi). Šīs piecas dalībvalstis vien veido 77 % no kopējā kapitāla piešķīruma palielinājuma visā periodā. Četrās no šīm piecām dalībvalstīm (Itālijā, Spānijā, Apvienotajā Karalistē un Ungārijā) 2014. gada beigās fondu apguves līmenis bija zemāks par vidējo (sk. 2.a attēlu).

Ar noteikumiem juridiskajā pamatā 2007.–2013. gada plānošanas periodam tika izveidoti stimuli dalībvalstīm izmantot finanšu instrumentus, lai izvairītos no ES fondu saistību atcelšanas

Juridiskais pamats 2007.–2013. gada plānošanas periodā nodrošināja iespēju dalībvalstīm sākumā apgūt ES ieguldījumu ERAF un ESF darbības programmās, izmantojot finanšu instrumentus. Šādus sākotnējos ieguldījumus dalībvalstis var izmantot kā mehānismu, lai izvairītos no saistību atcelšanas riska (noteikums “n+2”)³⁴ (sk. 1. izcēlumu).

Šāda kārtība ir radījusi stimulu dalībvalstīm vismaz daļu no ES ieguldījuma darbības programmās ieskaitīt banku un finanšu starpnieku (kuri pārvalda fondus) kontos, taču faktiski finanšu līdzekļi netiek izmantoti paredzētajiem mērķiem (sk. 2. izcēlumu).

Palāta arī konstatēja vienu gadījumu, kad finanšu instrumentu piešķīrums bija samazināts, lai ņemtu vērā tirgus apstākļus un paredzēto izmaksas līmeni, – šis gadījums uzskatāms par labu praksi (sk. 3. izcēlumu).

Finanšu instrumentu pārmērīgi lielajiem piešķīrumiem ir negatīva ietekme uz pārvaldības izmaksām un maksām gadījumos, kad tās nosaka, pamatojoties uz kapitālu, kas iemaksāts fondā, nevis uz fonda pārvaldnieka sniegumu. Pārmērīgi lielu piešķīrumu noteikšana rada iespēju fondu pārvaldniekiem gūt ienākumus, faktiski neveicot pakalpojumus, ko no tiem sagaida (sk. 116.–125. punktu).

Īpaši zems izmaksas līmenis finanšu instrumentiem, ko pārvalda EIB grupa

Palātas veiktā analīze arī parādīja, ka īpaši zems vidējais izmaksas līmenis bija 31 ERAF un ESF instrumentam, ko pārvaldīja EIB un EIF, proti, 43 % salīdzinājumā ar 60 % izmaksas līmeni instrumentiem, ko pārvaldīja citi fondu pārvaldnieki.

Dalītās pārvaldības finanšu instrumentu attiecināmības perioda pagarināšana līdz 2017. gada martam tikai saskaņā ar Komisijas pamatnostādnēm

ES ieguldījums, kas atbilst neizmantotajiem piešķīrumiem (proti, finansējums, kas nav izmaksāts vai garantēts galasaņēmējiem līdz attiecināmības perioda beigām), pēc slēgšanas ir jāatmaksā ES budžetā. Ņemot vērā zemo vidējo izmaksas līmeni, Palāta jau 2014. gada pārskatā norādīja, ka paredzams, ka līdz 2015. gada beigām ne visiem finanšu instrumentiem tiks pilnībā izmantots pieejamais finansējums³⁵.

Komisija 2015. gada aprīlī publicēja pārskatītās pamatnostādnes par slēgšanu, un ar šīm pamatnostādnēm tika pagarināts attiecināmības periods ar finanšu instrumentiem saistītiem izdevumiem, nosakot, ka termiņš ir nevis 2015. gada 31. decembris, bet gan 2017. gada 31. marts³⁶. Vispārējais attiecināmības periods ir noteikts saskaņā ar Vispārīgās regulas 56. panta 1. punktu. Palāta savā 2014. gada pārskatā norādīja, ka tiesisko regulējumu var grozīt tikai ar tiesību aktu ar tādu pašu vai augstāku juridisko spēku, lai pienācīgi tiktu ievērota tiesību normu hierarhija³⁷. Tādējādi tika secināts, ka ar Komisijas pamatnostādnēm nevar grozīt noteikumus, kas pieņemti Eiropas Parlamenta un Padomes likumdošanas procedūrā.

Pamatojoties uz Palātas veikto analīzi un veicot iepriekšējo gadu izmaksu lineāru prognozēšanu, Palāta lēš, ka 2015. gada beigās paliks neizmantoti vairāk nekā EUR 5 miljardi finansējuma, kas piešķirts ERAF un ESF instrumentiem, bez iespējas pagarināt attiecināmības periodu. No šīs summas EUR 3,9 miljardi ir ES budžeta ieguldījumi darbības programmās. Faktiskās summas, kas izmantotas laikposmā no 2015. gada janvāra līdz 2017. gada martam, būs zināmas, agrākais, 2017. gada beigās.

Vai šie jautājumi ir apsvērti 2014.–2020. gada plānošanas periodā?

Tā kā darbības programmu ieguldījumus tagad veic pa daļām, finanšu instrumentu lielumam būtu jābūt atbilstīgākam, tā rezultātā izmaksas līmenim būtu jāpaaugstinās (sk. 4. izcēlumu).

Pirms finansējuma piešķiršanas ERAF un ESF finanšu instrumentiem vadošās iestādes ne vienmēr pienācīgi novērtēja tirgus vajadzības

Palāta arī novērtēja, vai pirms finanšu instrumentu izveides un finansējuma piešķiršanas šiem instrumentiem tika pienācīgi novērtētas tirgus vajadzības. Tirgus vajadzību vai ex ante novērtējumiem būtu jānodrošina iespēja izprast tirgus vajadzības un apzināt, kāds atbalsta veids (aizdevumi, garantijas vai kapitālieguldījumi) ir piemērotākais, lai novērstu konstatētos trūkumus tirgū. Minētajiem novērtējumiem būtu jāļauj noteikt arī finansējuma vajadzības un galu galā novērtēt, vai paredzētos politikas mērķus piemērotāk var sasniegt, izmantojot kādu no finanšu instrumentiem. Šis aspekts uzsvērts arī Palātas iepriekšējos īpašajos ziņojumos un citos pētījumos kā priekšnosacījums šādu instrumentu sekmīgai īstenošanai³⁸.

2007.–2013. gada plānošanas periodā tirgus vajadzību novērtējums saistībā ar finanšu instrumentiem nebija obligāts

2007.–2013. gada plānošanas periodā vienīgā skaidri izteiktā regulatīvā atsauce uz tirgus vajadzību novērtējumu (dēvēts arī par “atšķirības novērtējumu”) attiecas uz līdzdalības fondiem³⁹.

Attiecībā uz visiem pārējiem īpašajiem fondiem līdz 2009. gadam bija iespējas piemērot netiešu pienākumu veikt šādu novērtējumu, pamatojoties uz nepieciešamību iesniegt uzņēmējdarbības plānu katram instrumentam⁴⁰. Taču 2009. gada septembrī, grozot juridisko pamatu, tika ieviestas atvieglotas prasības attiecībā uz šiem uzņēmējdarbības plāniem⁴¹. Kopš tā laika, lai gan joprojām tika piemērota obligāta prasība iesniegt uzņēmējdarbības plānu, gandrīz visas īpašās prasības tika atceltas (piemēram, par mērķa uzņēmumiem vai pilsētu projektiem, kritērijiem un nosacījumiem to finansēšanai, kā arī DP ieguldījuma pamatojumu un paredzēto izlietojumu). Palāta uzskata, ka uzņēmējdarbības plāna pievienotā vērtība bez šādas informācijas ir ierobežota.

Pienākums veikt tirgus vajadzību novērtējumu neattiecās arī uz centralizēti pārvaldītiem finanšu instrumentiem, kuri tika izveidoti 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Palāta konstatēja, ka attiecībā uz sešiem centralizēti pārvaldītiem instrumentiem, kas minēti šajā ziņojumā, tika izmantota atšķirīga prakse. Lai gan nebija noteikta juridiska prasība, Palāta kopumā konstatēja, ka attiecībā uz visiem šiem instrumentiem tika veikts zināms tirgus vajadzību novērtējums, piemēram, ietekmes novērtējumi, tirgus analīzes pētījumi, sabiedriskās apspriešanas u c.

Gandrīz pusē pārbaudīto gadījumu tirgus vajadzības bija novērtētas pārāk augstu

Iepriekšējos īpašajos ziņojumos Palāta jau ir norādījusi uz būtiskiem trūkumiem tirgus vajadzību novērtējumu pamatotībā⁴². Īpaši svarīgi ir tas, ka tirgus vajadzību novērtējumu pamatā būtu jābūt racionāliem un reāliem pamata pieņēmumiem. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka instrumenti neapmierina faktiskās tirgus vajadzības, veicinot instrumenta pārmērīgu kapitalizāciju un/vai radot niecīgu faktisko ietekmi vai neradot šādu ietekmi vispār.

Tirgus vajadzību novērtējumu veic vairāku iemeslu dēļ, tostarp, lai noteiktu tirgus nepilnības, kā arī lai noteiktu tirgus lielumu. Šajā saistībā Palātas vispārējā analīze parāda, ka tirgus vajadzību novērtējums 2007.–2013. gada plānošanas periodā nav bijis pietiekami pamatots. Lai gan vairākums Palātas apsekojuma respondentu (82 %) norādīja, ka ir veikuši tirgus vajadzību novērtējumu, tas nenovērsa pārmērīgi lielu instrumentu izveidi, proti, līdz 2014. gada beigām gandrīz pusei finanšu instrumentu (19 no 41), ko pārvaldīja Palātas apsekojuma respondenti, kuri bija veikuši tirgus vajadzību novērtējumu, izmaksas līmenis tomēr bija zemāks par 50 % no instrumentu kopējā piešķīruma. Tikai piecu instrumentu gadījumā (12 %) sākotnējais piešķīrums tika izmantots pilnībā (sk. 3. attēlu).

Piezīme. Apsekojums tika nosūtīts 50 lielāko ERAF finanšu instrumentu pārvaldniekiem/vadošajām iestādēm; atsaucības līmenis bija 80 %.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta, pamatojoties uz apsekojuma rezultātiem.

Iepriekšējā īpašajā ziņojumā Palāta jau norādīja, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā metodes, ko izmantoja, lai veiktu tirgus vajadzību novērtējumu, kā arī pamata pieņēmumu ticamību nepārbaudīja ar vadošo iestādi nesaistīta struktūra. Šī nepilnība, iespējams, veicināja to, ka daudzas vadošās iestādes izstrādāja pārmērīgi optimistiskus novērtējumus⁴³.

Vai šie jautājumi ir apsvērti 2014.–2020. gada plānošanas periodā?

2014.–2020. plānošanas periodā sīki izstrādāts ex ante novērtējums ir obligāta prasība attiecībā uz dalītās pārvaldības instrumentiem, lai gūtu pierādījumus tirgus nepilnībām (vai neoptimālām ieguldījumu situācijām), kā arī lai noteiktu publisko ieguldījumu vajadzību līmeni un apmēru. Šādā novērtējumā arī jānosaka finanšu instrumentu veidi, kuri ir piemērotākie situācijai. Turklāt ex ante novērtējums jāiesniedz DP uzraudzības komitejai informācijai, un tajā izdarīto konstatējumu un secinājumu kopsavilkums jāpublicē trīs mēnešu laikā pēc novērtējuma pabeigšanas (sk. V pielikumu). Tomēr joprojām nav noteikta prasība veikt ex ante novērtējuma un tā pamatā esošo pieņēmumu ticamības neatkarīgu pārbaudi, pirms tiek pieņemts lēmums par instrumenta sākotnējo kapitāla piešķīrumu.

Kopš 2013. gada 1. janvārī stājās spēkā jaunā Finanšu regula, ex ante novērtējuma veikšana ir obligāta arī attiecībā uz visiem jaunajiem centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem (sk. V pielikumu). Tomēr ex ante novērtējumā nav ne iekļauta gūtās pieredzes analīze, ne paredzēta pārskatīšanas iespēja būtisku sociāli ekonomisko pārmaiņu gadījumā, kā tas ir dalītās pārvaldības instrumentu gadījumā. Starpposma pārskatīšanu (kurā varētu apskatīt šādus aspektus) veic lielākajai daļai centralizēti pārvaldīto finanšu instrumentu, bet ne visiem.

Reģionālās ievirzes dēļ dalībvalstis 2007.–2013. gada plānošanas periodā izveidoja lielu skaitu mazu finanšu instrumentu

ERAF un ESF finanšu instrumenti ir ievērojami mazāki nekā centralizēti pārvaldītie fondi vai privātie ieguldījumu fondi

ERAF un ESF darbības programmas īsteno valstu vai reģionālās iestādes saskaņā ar dalīto pārvaldību, un tas nozīmē, ka finanšu instrumentiem, kuri izveidoti valstu vai reģionālo programmu īstenošanai, ir jāatbilst programmu ierobežojumiem ģeogrāfiskā un attiecināmības ziņā. Lai projekti būtu attiecināmi, tie jāīsteno reģionā, kas ir attiecināms saskaņā ar DP, no kuras finanšu instruments ir saņēmis piešķīrumu⁴⁴.

Eiropas Savienībā 2007.–2013. gada plānošanas periodā izveidoti 952 ERAF un ESF īpašie fondi (sk. 3. tabulu). Tas nozīmē, ka lielākajā daļā reģionu izveidoti vairāki fondi. Palātas analīze rāda, ka ERAF un it īpaši ESF finanšu instrumenti ir salīdzinoši nelieli. Vidējais ES ieguldījums ERAF instrumentā ir EUR 80 miljoni līdzdalības fondos un EUR 10 miljoni īpašajos fondos. Vidējais ES ieguldījums ESF instrumentā ir EUR 10 miljoni līdzdalības fondos un EUR 9 miljoni īpašajos fondos. Savukārt saskaņā ar Komisijas paziņotajiem datiem līdz 2014. gada beigām ES budžeta ieguldījums centralizēti pārvaldītos fondos, kuri teorētiski aptver visas dalībvalstis, ir līdz pat EUR 1,2 miljardiem. Privātie kapitāla fondi veic darbību vidēji ar EUR 150–500 miljoniem.

Taču tādu fondu izmantošana, kuriem ir augstāks kapitāla piešķīrums, var nodrošināt ievērojamus apjomradītus ietaupījumus, kā arī uzlabot efektivitāti. Tas tā ir tāpēc, ka pieskaitāmās izmaksas un saistītos riskus var sadalīt uz pietiekami lielu skaitu galasaņēmēju. Citiem vārdiem sakot, atsevišķi ERAF un ESF īpašie fondi bieži vien nav tik lieli, lai fondu pārvaldības jomā tos uzskatītu par pietiekami lieliem efektīvai darbībai.

Vai šie jautājumi ir apsvērti 2014.–2020. gada plānošanas periodā?

2014.–2020. gada plānošanas periodā dalībvalstīm ir nodrošināts lielāks elastīgums finanšu instrumentu izveidē. Piemēram, darbības programmās vienā tematiskajā mērķī var apvienot vienu vai vairākas savstarpēji papildinošas ieguldījumu prioritātes no ERAF, Kohēzijas fonda un ESF⁴⁵.

Turklāt tika ieviesti juridiski priekšnosacījumi tādu instrumentu izveidei, kuriem bija ievērojami lielāks kapitāla piešķīrums⁴⁶. Konkrēti, 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir paredzēta iespēja izveidot dalītās pārvaldības instrumentus ES līmenī⁴⁷ (sk. 5. izcēlumu).

Ir ieviesti arī nozīmīgi finanšu stimuli, lai dalībvalstis izveidotu instrumentus ar lielāku kapitāla piešķīrumu vai instrumentus, kuru tvērums ir plašāks par reģionālo līmeni. Ja darbības programmas visu prioritāro virzienu īsteno ar finanšu instrumentu, var piemērot stimulu, kas paredz par 10 % palielināt maksimālo līdzfinansējuma likmi. Ja izveido atsevišķu prioritāro virzienu, ko īsteno ar finanšu instrumentu ES līmenī un ko tieši vai netieši pārvalda Komisija, virzienam piemērotā līdzfinansējuma likme ir 100 %⁴⁸.

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāizmanto iespējas, ko sniedz juridiskais pamats, lai pēc iespējas izveidotu lielākus īpašos ERAF un ESF finanšu instrumentus nolūkā ievērojami samazināt šo instrumentu darbības izmaksas. Taču, iesaistot vairāk reģionu un iestāžu, juridiskā struktūra var kļūt sarežģītāka, kas savukārt var radīt jaunu kavējuma risku, un dalībvalstīm tas jāņem vērā, lai izstrādātu piemērotāko finansēšanas struktūru. 2007.–2013. gada regulatīvais pamats jau paredzēja iespēju veikt vairāku programmu ieguldījumus vienā finanšu instrumentā⁴⁹. Taču šādi mehānismi līdz šim nav guvuši popularitāti, jo tiek uzskatīts, ka tie ir sarežģītāki. Pamatojoties uz Palātas apsekojuma laikā sniegtajām atbildēm, ir vajadzīgas papildu Komisijas pamatnostādnes par to, kā 2014.–2020. gada periodā izveidot ES līmeņa instrumentus.

Vai, izmantojot finanšu instrumentus, izdevās piesaistīt privāto kapitālu?

Viena no finanšu instrumentu būtiskākajām priekšrocībām ir tā, ka var tikt piesaistīti papildu līdzekļi, proti, papildu privātie un publiskie līdzekļi var palielināt fondu kapitāla piešķīrumu. Sviras efekts rāda, cik lielā mērā publiskais finansējums mobilizē papildu līdzekļus. Sviras efektam būtu jāsniedz informācija par instrumenta spēju piesaistīt papildu finansējumu atkarībā no tā veida, izmantošanas vietas un galasaņēmējiem, kā arī atkarībā no lēmumiem, ko pieņem Komisija, vadošā iestāde un/vai fonda pārvaldnieks, izveidojot instrumentu. Attiecībā uz salīdzināmiem instrumentiem augstāks sviras efekts norādītu uz rezultatīvāku instrumentu papildu finansējuma piesaistes ziņā.

Tāpēc Palāta izpētīja, kā Komisija definē un uzrauga šo sviras efektu gan saistībā ar dalītās pārvaldības, gan arī centralizētās pārvaldības instrumentiem, un novērtēja, vai instrumentiem izdevās piesaistīt papildu privāto kapitālu. Šajā saistībā Palāta arī analizēja preferenciālā režīma un riska dalīšanas mehānismu izmantošanu, sadarbojoties ar privātajiem partneriem, kā arī vienošanās par nodokļiem izmantošanu.

Mērot finanšu instrumentu sviras efektu, Komisija pienācīgi neņem vērā to, cik lielā mērā publiskais finansējums mobilizē papildu līdzekļus

Lai iegūtu nozīmīgus mērījumus, ir vajadzīgi vairāk diferencēti sviras rādītāji

Grūtības, nosakot papildu privātā un publiskā kapitāla sviras efektu dalītās pārvaldības instrumentiem

2007.–2013. gada tiesību aktos nebija paredzēts, kā jāmēra sviras efekts dalītās pārvaldības instrumentiem. Komisija 2011. gadā spēra pirmos soļus, lai risinātu šo jautājumu, un ieteica “sviras efekta” pirmo definīciju, un divus gadus vēlāk iekļāva šo definīciju Finanšu regulā (sk. 6. izcēlumu).

Tomēr Palāta uzskata, ka visu dalībvalstu publiskā sektora finansējuma uzskatīšana par piesaistītajiem līdzekļiem, kā to ierosina Komisija dalītās pārvaldības instrumentu gadījumā, nav pareiza, – līdzfinansējuma likmes jau ir noteiktas DP prioritāro virzienu līmenī, un valsts ieguldījums finanšu instrumentu piešķīrumos parasti atbilst šīm likmēm. Tādējādi netiek izšķirts “parastais” valsts līdzfinansējums un valsts “papildu” ieguldījums (kas pārsniedz DP noteiktās likmes). Tomēr var uzskatīt, ka ES ieguldījums ir piesaistījis tikai pēdējo minēto finansējuma veidu. Palāta jau ir norādījusi iepriekšējā ziņojumā, ka Komisijas prakse, kas paredz no saucēja izslēgt valsts publiskā sektora finansējumu, ko piešķir DP īstenošanai, mākslīgi palielina noteikto sviras rādītāju⁵².

Turklāt jābūt iespējai izmantot sviras efektu kā finanšu instrumenta rezultātu rādītāju attiecībā uz papildu privātā vai publiskā sektora finansējuma piesaisti (vēlreiz atkārtojam – papildus finansējumam, kas jau paredzēts DP kopumā). Ir acīmredzams, ka, veicot rezultātu novērtējumu, ir jāņem vērā atšķirības šāda in­strumenta īstenošanā. It īpaši šajā saistībā izšķiroša nozīme ir riska dalīšanas mehānismiem un preferenciālajam režīmam, ko izmanto attiecībā uz privātā sektora partneriem (sk. 74.–78. punktu). Turklāt sviras rādītājam būtu arī jāatšķiras atkarībā no finansiālā atbalsta dažādiem veidiem (piemēram, garantiju gadījumā sviras efektam būtu jābūt augstākam nekā aizdevumu gadījumā), atkarībā no ieguldījumu veidiem (riskantāku ieguldījumu gadījumā sviras efektam jābūt zemākam), atkarībā no atbalstīto galasaņēmēju attīstības pakāpes (piemēram, jaunizveidoti uzņēmumi ir riskantāki), kā arī atkarībā no ģeogrāfiskajiem tirgiem (piemēram, sviras efekts būs zemāks mazāk attīstītos reģionos).

Komisijas piedāvātais “sviras efekta” aprēķins tā pašreizējā veidā nevar nodrošināt ticamas norādes par faktiskajiem rezultātiem, kas gūti, piesaistot papildu privātos vai publiskos līdzekļus. Tāpēc tas neļauj izšķirt sekmīgus un mazāk sekmīgus finanšu instrumentus papildu privāto vai publisko ieguldījumu piesaistē instrumenta kapitāla piešķīruma palielināšanai.

Nekonsekventa sviras efekta aprēķināšana centralizēti pārvaldītiem instrumentiem

Palātas analīze rāda, ka attiecībā uz centralizēti pārvaldītiem instrumentiem Komisija izmanto dažādas metodes, lai aprēķinātu sviras efektu dažādiem instrumentiem, – sk. 5. tabulu⁵³.

Tādējādi sviras rādītāji, ko paziņojusi Komisija attiecībā uz centralizēti pārvaldītiem instrumentiem, nav savstarpēji salīdzināmi, turklāt tie nav salīdzināmi arī ar rādītājiem, ko izmanto attiecībā uz dalītās pārvaldības instrumentiem.

Ne visi finanšu avoti, ko rada ES un/vai valstu ieguldījums finanšu instrumentā, ir ņemti vērā

Ne visi projekta piesaistītie finanšu avoti ir ES un/vai valstu ieguldījuma rezultāts. Tomēr Komisijas veiktajā “sviras rādītāja” aprēķinā tas nav ņemts vērā. ESAO Attīstības palīdzības komiteja 2015. gadā ierosināja alternatīvu metodi, kur aprēķini ir atkarīgi no instrumenta veida (aizdevumi, garantijas vai pašu kapitāls)⁵⁴. Atšķirības starp šīm abām pieejām ir norādītas 7. izcēlumā minētajā piemērā.

Saskaņā ar Komisijas metodiku sviras efekts ir 39 (kopējais EUR 7846 miljonu finansējums dalīts ar ES garantiju EUR 200 miljonu apmērā).

Palātas uzskata, ka nav reāli pieņemt, ka par iemeslu valsts dotācijām, kuras veido lielāko daļu projekta finansējuma, būtu bijusi ES ierobežotā garantija. Šis jautājums skar Komisijas ziņojumus par finanšu instrumentiem gan centralizētās, gan arī dalītās pārvaldības jomā, tomēr tas ir vairāk novērojams centralizēti pārvaldītos finanšu instrumentos, jo projektos, kuros piemēro dalīto pārvaldību, privātais līdzfinansējums ir iesaistīts mazākā mērā.

Vai šie jautājumi ir apsvērti 2014.–2020. gada plānošanas periodā?

Attiecībā uz dalītās pārvaldības instrumentiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā Kopīgo noteikumu regulā nav ietverta skaidra atsauce uz sviras efekta definīciju ES Finanšu regulā. Taču KNR 37. panta 2. punkta c) apakšpunktā definētais jēdziens pēc būtības ir identisks: aplēse “par publiskā sektora un privātajiem papildu resursiem, ko finanšu instruments potenciāli varētu piesaistīt līdz galasaņēmēja līmenim (paredzamais sviras efekts)”. Tāpēc Komisija turpina uzskatīt, ka valsts līdzfinansējumu piesaista ES finansējums darbības programmā. Nav mainījies arī veids, kādā tiks novērtētas no privātā sektora mobilizētās summas. Palāta uzskata, ka Komisijai jāpārskata ar finanšu instrumentiem nodrošinātā ES un valstu publiskā finansējuma sviras efekta aprēķināšanas metodes, ņemot vērā alternatīvo metodiku, ko ierosināja ESAO 2015. gadā.

Palāta arī norāda, ka pašlaik dalībvalstīm ir jānosaka katra instrumenta “paredzamais sviras efekts” (sk. 8. izcēlumu). Šie elementi sniegs Komisijai datus, lai tā varētu salīdzināt, kā faktiskais sviras rādītājs atbilst plānotajam. Taču, tā kā Komisijai nav konsekventas metodikas sviras efekta aprēķināšanai, ir apšaubāms, ka, veicot šo darbību, tiks sniegti nozīmīgi dati, kurus varētu izmantot salīdzināšanai.

Grūtības piesaistīt privātā sektora ieguldītājus finanšu instrumentiem gan dalītās, gan arī centralizētās pārvaldības jomā

Viens no finanšu instrumentu noteiktajiem mērķiem ir piesaistīt papildu finansējumu no privātā sektora, lai papildinātu pieejamos publiskos līdzekļus, jo tādējādi vairāk projektu var saņemt finansējumu, pastāvot tādam pašam publisko ieguldījumu līmenim. Tāpēc gan dalītās pārvaldības, gan arī centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem Palāta mēģināja noteikt, cik lielā mērā publiskā sektora ieguldījumi instrumentos ir efektīvi mobilizējuši papildu privāto finansējumu.

Īpašā kārtība privātajiem ieguldītājiem attiecībā uz finanšu instrumentiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā nespēja piesaistīt ievērojamu papildu finansējumu

Palātas veiktā iztaujāšana un literatūras caurskatīšana apstiprina, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā privātais sektors joprojām nelabprāt ieguldīja līdzekļus finanšu instrumentos, jo uzskatīja, ka šie instrumenti tiek pārāk stingri reglamentēti (piemēram, īpaši ES un valstu noteikumi, valsts atbalsts, publiskais iepirkums). Jāatgādina, ka abu pušu mērķi atšķiras: ja publiskais sektors tiecas īstenot īpašu politiku un sasniegt ieguldījumu mērķus, tad privātajam sektoram ir jābūt vērstam uz peļņu nesošām darbībām. Turklāt abām pusēm var trūkt zināšanu. Publiskajam sektoram ne vienmēr ir padziļinātas zināšanas finanšu jomā, savukārt privātais sektors ne vienmēr labi pārzina ES tiesību aktus. Komisija uzskata, ka viens no veidiem, kā piesaistīt privāto kapitālu, ir piedāvāt preferenciālu režīmu un/vai “riska prēmijas” privātajiem ieguldītājiem. Tāpēc Palāta pārbaudīja īpašo kārtību privātā sektora ieguldītājiem, lai noskaidrotu, vai risks tika pienācīgi sadalīts starp publisko un privāto sektoru.

Komisija nav sniegusi norādījumus par to, kā noteikt preferenciālo režīmu ERAF un ESF instrumentiem

Attiecībā uz 2007.–2013. gada ERAF un ESF instrumentiem tiesību akti paredzēja iespēju ienākumus no ieguldījumiem vispirms piešķirt ieguldītājiem, kuri darbojas saskaņā ar tirgus ekonomikas ieguldītāju principu⁵⁶. Preferenciālu režīmu var īstenot, piemēram, īstenojot līgumus, ar kuriem publiskā sektora finansējuma partnerim netiek piešķirtas tādas pašas atmaksas tiesības kā privātā sektora partneriem, vai nevienlīdzīgi sadalot peļņu un zaudējumus starp privātā un publiskā sektora partneriem.

Preferenciāls režīms ir pamatots, ja tas ir vajadzīgs privāto ieguldījumu piesaistei neveiksmīgi funkcionējošos tirgos, kur privātais finansējums var palīdzēt sasniegt valsts politikas mērķus. Ja preferenciālais režīms nav pamatots, tas var izraisīt finanšu instrumenta sākotnējā kapitāla piešķīruma noplūdi un tādējādi samazināt mantoto līdzekļu apjomu, kas pieejams nākamajam ieguldījumu ciklam pēc tam, kad instruments ir slēgts. Taču ne juridiskajā pamatā attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu, ne arī Komisijas norādījumos nav sniegtas nekādas norādes par to, kā finansēšanas nolīgumā būtu jānosaka riska dalīšanas kārtība vai kā jāpārbauda preferenciālā režīma atbilstība.

Lai gan Komisija uzņēmās augstāku risku, privātie ieguldījumi centralizēti pārvaldīto instrumentu kapitālā bija ierobežoti

Eiropas Parlamenta un Padomes apstiprinātie tiesību akti attiecībā uz centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem parasti ietver tikai vispārīgus noteikumus par riska dalīšanu un/vai preferenciālo režīmu. Sīki izstrādāti noteikumi, kas attiecas uz Komisijas ieguldījumu šajos instrumentos (tostarp riska dalīšanas procentuālā attiecība), tikai vēlāk tiek ietverti atsevišķā nolīgumā, kas budžeta lēmējiestādei nav jāapstiprina (sk. 9. izcēlumu).

Attiecībā uz dažiem centralizēti pārvaldītajiem finanšu instrumentiem Palāta konstatēja, ka gandrīz viss faktiskais risks ir novirzīts uz Komisiju (sk. 10. izcēlumu). Tomēr, lai gan Komisija šāda veida instrumentos uzņēmās vairāk riska nekā tās partneri, Palātas veiktā analīze liecina, ka būtiska privātā sektora ieguldījuma tajos nebija.

Dažos gadījumos ir izmantoti nodokļu nolēmumi, lai finanšu instrumentus padarītu pievilcīgākus privātā sektora ieguldītājiem

Nodokļu nolēmums ir valsts nodokļu iestādes rakstisks lēmums par to, kā saskaņā ar šīs dalībvalsts piemērojamajiem nodokļu tiesību aktiem ir nosakāms kādas struktūras konkrēts darbības aspekts. Šādu procedūru var izmantot vairākās ES dalībvalstīs, lai gūtu pārliecību par to, kā darbībām tiks piemēroti nodokļi. Parasti ar nodokli apliekamās fiziskās personas vai uzņēmumi iesniedz savu interpretāciju par to, kā tiem vai konkrētam darījumam vai darbībai ir piemērojami nodokļu tiesību akti, un nodokļu iestāde atbild ar pozitīvu vai negatīvu lēmumu. Šādi nodokļu nolēmumi ir standarta prakse arī fondu nozarē. Lai gan nodokļu nolēmumi var būt pilnīgi likumīgi un tos izmanto vairākās jurisdikcijās, tie ir izmantoti arī ar mērķi veicināt agresīvu nodokļu plānošanu.

Jau 2012. gadā Komisija sniedza dalībvalstīm adresētu ieteikumu par agresīvu nodokļu plānošanu⁵⁸. Būtībā dalībvalstis tiek mudinātas grozīt savus tiesību aktus, lai pievērstos “(..) mākslīgām struktūrām” un nodokļu vajadzībām attiecībā uz šādām struktūrām rīkotos “atbilstīgi to ekonomiskajai būtībai”. Šajā saistībā tam sekoja vairāki konkrēti pasākumi:

• kopš 2014. gada Komisija ir uzsākusi vairākas izmeklēšanas, lai pārbaudītu, vai dalībvalstu nodokļu iestāžu lēmumi attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli, kas jāmaksā uzņēmumiem, atbilst ES noteikumiem par valsts atbalstu⁵⁹;
• Komisija 2015. gada martā nāca klajā ar pasākumu kopumu, lai uzlabotu nodokļu pārredzamību un ieviestu automātisku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par to pieņemtajiem nodokļu nolēmumiem⁶⁰;
• Komisija 2015. gada jūnijā pieņēma rīcības plānu taisnīgai un efektīvai uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmai ES⁶¹. Šajā dokumentā vairāku citu ar nodokļiem saistītu jautājumu vidū ir aplūkoti pasākumi nodokļu apiešanas un agresīvas nodokļu plānošanas apkarošanai.

Tomēr Palāta konstatēja finanšu instrumentus, attiecībā uz kuriem bija saņemti nodokļu nolēmumi (sk. 11. izcēlumu).

Palāta arī norāda, ka vairāki 2007.–2013. gada ERAF un ESF instrumenti savās izveidotajās struktūrās izmantoja SICAV⁶³ vai SICAR⁶⁴. Šīm struktūrām nodokļu nolēmumi ir ierasta prakse. Taču dalībvalstis neziņo Komisijai par to, vai to instrumenti ir izmantojuši vai izmantos iepriekšējus nodokļu nolēmumus.

Privātie ieguldījumi ERAF un ESF finanšu instrumentu kapitāla piešķīrumā veido aptuveni 2 % no kopējās summas

Iepriekšējos ziņojumos Palāta norādīja, ka privātā sektora sviras rādītājs 2007.–2013. gada plānošanas periodā bija ierobežots⁶⁵. Saskaņā ar jaunākajiem datiem, kurus dalībvalstis ir sniegušas Komisijai, tikai 154 no 1025 ERAF un ESF finanšu instrumentiem 11 dalībvalstīs savā finansēšanas struktūrā piesaistīja privāto finansējumu kā daļu no DP ieguldījuma.

Attiecībā uz privātajiem līdzekļiem, kas ieguldīti, izmantojot darbības programmas, par kurām ziņo dalībvalstis, pastāv arī divkāršas uzskaites risks, jo ir iespējams, ka privātais finansējums, kas norādīts īpašo fondu līmenī, ir vienkārši līdzekļu pārskaitījums no līdzdalības fonda. Ja analīze attiecas tikai uz līdzdalības fondiem, tādējādi novēršot divkāršas uzskaites risku, tikai deviņi no 73 pašreizējiem līdzdalības fondiem četrās no 18 dalībvalstīm, kurās ir šādi fondi, saņēma privātos ieguldījumus. Attiecībā uz šiem deviņiem līdzdalības fondiem privātā finansējuma daļa instrumenta piešķīrumā ir no 5 % līdz 50 %. Kopumā, izmantojot darbības programmas, līdzdalības fondiem tika piesaistīti EUR 325 miljoni privātā kapitāla. Vienlaikus Palāta norāda, ka neatkarīgi no sniegtās informācijas no valsts atbalsta noteikumiem izriet juridiskas saistības attiecībā uz kapitālieguldījumiem mazos un vidējos uzņēmumos – privātā līdzfinansējuma minimālajam līmenim atkarībā no reģiona ir jābūt 30 % vai 50 %⁶⁶.

Turklāt, pamatojoties uz 11 dalībvalstu brīvprātīgi sniegto informāciju, finanšu instrumentiem izmaksātie līdzekļi (privātie vai publiskie) papildus tiem, ko nodrošina DP, sasniedz EUR 342 miljonus⁶⁷. Taču dalībvalstīm šāda informācija nav obligāti jāsniedz, un arī brīvprātīgi sniegtos datus Komisija nepārbauda.

Palāta arī norāda, ka tiesību aktos attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu nav noteikts, ka finansēšanas nolīgumos starp vadošajām iestādēm un fondu pārvaldniekiem ir jānorāda papildu privāto ieguldījumu paredzamais sviras efekts. Turklāt maksas parasti nebija saistītas ar fondu pārvaldnieku panākumiem privāto ieguldītāju piesaistīšanā (sk. 136. punktu)⁶⁸. Tādējādi fondu pārvaldnieki nebija īpaši motivēti iesaistīt privātos ieguldītājus.

Centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem un jo īpaši pašu kapitāla finanšu instru­mentiem privātā sektora ieguldītāju kā ieguldītāju piesaistīšana ir izrādījusies sarežģīta, kā to apliecina gadījumu izpētes 12. izcēlumā.

Vai šie jautājumi ir apsvērti 2014.–2020. gada plānošanas periodā?

Attiecībā uz dalītās pārvaldības instrumentiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā tiesību aktu noteikumi joprojām atļauj piemērot preferenciālu režīmu, taču arī paredz, ka risks ir atbilstīgi jāsadala starp publiskā un privātā sektora partneriem (sk. 13. izcēlumu).

Dalībvalstu pienākums novērtēt vajadzību pēc preferenciālā režīma un riska dalīšanas kārtības un šo kārtību pamatot var noteikti tikt uzskatīts par panākumu virzībā uz finanšu instrumentu efektīvāku pārvaldību. Tomēr, pamatojoties uz veikto iztaujāšanu, Palāta uzskata, ka Komisijai ir jāsniedz norādījumi dalībvalstīm par to, kā labāk izmantot preferenciālo režīmu, lai piesaistītu vairāk privātā kapitāla, vienlaikus nepakļaujot pārmērīgam riskam publiskos ieguldītājus instrumentu piešķīrumos.

Attiecībā uz dažiem centralizēti pārvaldītiem instrumentiem tiesību aktos ir izklāstīts arī iespējamais riska dalīšanas apmērs starp Komisiju un tās partneriem. Šajā saistībā regula paredz, ka “riska sadales modeli atspoguļo (..) atbilstīgā sadalē starp Savienību un pilnvaroto vienību”, savukārt “maksimālais riska apjoms, ko sedz Savienības budžets, nepārsniedz 50 % no parāda instrumenta mērķa parādportfeļa”⁷⁵. Vēl nav zināms, vai šie grozītie noteikumi būs pietiekami, lai piesaistītu vairāk privātā sektora ieguldījumu nekā 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Kā jau minēts vienā no iepriekšējiem ziņojumiem, Palāta uzskata, ka konkrētajos tiesību aktos attiecībā uz katru centralizēti pārvaldīto instrumentu ir jānosaka galvenie aspekti riska dalīšanas kārtībai starp Komisiju un tās partneriem (piemēram, EIB)⁷⁶.

Visbeidzot, attiecībā uz nodokļu nolēmumiem situācija salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada plānošanas periodu nav mainījusies. Palāta uzskata, ka, 2014.–2020. gada plānošanas periodā turpinot izmantot iepriekšējus nodokļu nolēmumus attiecībā uz centralizēti pārvaldītajiem un/vai dalītās pārvaldības finanšu instrumentiem, var tikt apdraudēta Komisijas reputācija, jo šie nolēmumi var tikt uzskatīti par tādiem, kas ir pretrunā Komisijas ieteikumiem un pasākumiem attiecībā uz nodokļu režīmu.

Vai finanšu instrumenti sniedza atkārtotu finansiālo atbalstu?

Viens no galvenajiem iemesliem publisko līdzekļu izmantošanai ar finanšu instrumentu starpniecību ir tas, ka naudu var izmantot vairākas reizes: tā “apgrozās”. Piemēram, ja izmaksātais aizdevums pēc trim gadiem tiek atmaksāts, naudu var izmantot, lai izsniegtu jaunu aizdevumu. Tāpēc Palāta pārbaudīja, vai šis apgrozības efekts faktiski īstenojās. Tas, cik lielā mērā līdzekļi var praktiski apgrozīties, ir atkarīgs ne tikai no finansiālā atbalsta veida, bet arī no instrumentu ieguldījumu perioda. Tāpēc Palāta analizēja, vai instrumentu ieguldījumu periodi atbilst parastai tirgus praksei un kādi faktori veicināja instrumentu faktiskā ieguldījumu perioda ierobežošanu.

Īstenošanas kavējumi būtiski saīsināja vairāku ERAF un ESF finanšu instrumentu faktisko ieguldījumu periodu

2007.–2013. gada plānošanas perioda sākumā valsts iestādēm vairākumā dalībvalstu bija tikai neliela pieredze apgrozības instrumentu strukturēšanā un vadīšanā kopā ar finanšu starpniekiem. Veicot revīzijas, Palāta konstatēja, ka kavēšanos vairumā gadījumu izraisīja laikietilpīgā finanšu instrumentu iekšējā strukturēšana, ilgstošās sarunas ar finanšu starpniekiem dažādos līmeņos (bieži vien pārrunājot pārvaldības izmaksas un maksas), sarežģītās publiskā iepirkuma procedūras, neskaidrība par atbilstību valsts atbalsta noteikumiem un grūtības piesaistīt privātā sektora ieguldījumus.

Daudzos gadījumos dažādas iesaistītās struktūras strauji apguva jaunu pieredzi, un vajadzēja daudz laika, lai saskaņotu daudzo ieinteresēto personu intereses un viedokļus un panāktu vienošanos par instrumenta ieguldījumu stratēģijām. Vairākas no šīm problēmām tika konstatētas arī citos pētījumos⁷⁷. Pēdējos gados veiktās revīzijas arī pierāda, ka, ja Komisija būtu savlaicīgāk sniegusi vairāk norādījumu, šīs problēmas vismaz daļēji varētu būt novērstas.

Zemais izmaksas līmenis daudzās dalībvalstīs un tādējādi arī instrumentu ierobežotā spēja apgrozīt līdzekļus ir šo grūtību acīmredzams rezultāts. Dažos gadījumos īstenošanas kavējumi ilga vairākus gadus, būtiski saīsinot periodu, kura laikā finanšu instrumenta piešķīrums varētu tikt izmaksāts galasaņēmējiem (sk. 14. izcēlumu).

ERAF un ESF finanšu instrumentu apgrozības efekts īstenošanas laikā bija ierobežots un ir nenoteikts pēc 2007.–2013. gada programmu slēgšanas

Mazāk nekā trešdaļa no visiem ERAF un ESF finanšu instrumentiem savus līdzekļus līdz 2014. gada beigām izmantoja vairāk nekā vienu reizi

Palātas veiktā analīze parādīja, ka kopumā ir 316 ERAF un ESF instrumenti (galvenokārt īpašie fondi) 19 dalībvalstīs, kas līdz 2014. gada 31. decembrim visu piešķīrumu paguva izmaksāt galasaņēmējiem. Taču pat šiem instrumentiem apgrozības efekts parādījās tikai plānošanas perioda beigās. Tādējādi tikai neliela daļa no sākotnējā piešķīruma līdz pagarinātā attiecināmības perioda beigām (t. i., 2017. gada martam) tiks izmantota vairāk nekā vienu reizi. Turklāt nevienā no 25 dalībvalstīm, kuras īsteno finanšu instrumentus, kopējais izmaksas līmenis nesasniedza 100 % (sk. 4. tabulu).

Laika ierobežojumi radīja īpašas problēmas pašu kapitāla instrumentiem

Palātas veiktā analīze arī pierāda, ka īpašas grūtības sasniegt apgrozības efektu bija pašu kapitāla instrumentiem. Eiropā vidējais kapitālieguldījumu turēšanas periods (piemēram, laiks starp akciju iegādi un pārdošanu) 2014. gadā bija aptuveni seši gadi⁷⁸. Taču lielākā daļa ERAF un ESF pašu kapitāla instrumentu darbojās ne vairāk kā astoņus gadus (no 2009. līdz 2017. gadam). Pat ja, piemēram, darbība tika uzsākta 2009. gada sākumā un instruments slēgts 2014. gada beigās, paliek mazāk nekā tikai trīs gadi līdz DP slēgšanai, lai uzsāktu jaunu kapitālieguldījumu ciklu. Tāpēc, ņemot vērā, cik gadi ir vajadzīgi instrumenta izveidei, maz ticams, ka DP ieguldījumi pašu kapitāla instrumentos vienā plānošanas periodā tiks izmantoti atkārtoti.

Savukārt centralizēti pārvaldīto pašu kapitāla instrumentu darbības laiks ir daudz ilgāks, labāk atspoguļojot pašu kapitāla instrumentu būtību⁷⁹ (piemēram, fonda “Marguerite” termiņš ir 20 gadi ar iespēju to par diviem gadiem pagarināt).

Lielā rīcības brīvība ERAF un ESF finanšu instrumentiem atkārtoti izmantot līdzekļus var apgrozības efektu izbeigt, tiklīdz ir slēgtas DP

Tiesiskais regulējums 2007.–2013. gadam attiecībā uz dalītās pārvaldības finanšu instrumentiem paredz, ka dalībvalsts var paturēt visus resursus, kas līdz slēgšanas laikam ir izmantoti vismaz vienu reizi, bet mērķgrupas interesēs tie ir jāizmanto atkārtoti⁸⁰. Komisijas norādījumos par finanšu instrumentiem⁸¹ un 2007.–2013. gada DP slēgšanu⁸² ir ierosināts, ka resursus no ERAF un ESF instrumentiem vajadzētu ieguldīt bezgalīgi.

Taču Palāta uzskata, ka attiecībā uz atkārtotu ieguldīšanu uz nenoteiktu laiku Vispārīgo regulu 2007.–2013. gadam šādi interpretēt nevar⁸³. Piemēram, noteikumi arī paredz, ka instrumenta kapitālu var samazināt un finanšu instrumentu resursus izmantot dotāciju veidā. Turklāt, raugoties no juridiskā viedokļa, ikviena darbība pēc programmu slēgšanas, kas neattiecas uz ES budžetu, ir tikai un vienīgi dalībvalsts atbildība un vairs nav pakļauta Komisijas uzraudzībai, ja vien juridiskajā pamatā nav noteikts citādi.

Vai šie jautājumi ir apsvērti 2014.–2020. gada plānošanas periodā?

Attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu vairāki jautājumi par līdzekļu atkārtotu izmantošanu ESI fondu instrumentiem pēc attiecināmības perioda beigām 2023. gadā ir precizēti KNR 44. un 45. pantā.

Turklāt tiesību aktos, kas attiecas uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu, ir skaidri atzīts finanšu instrumentu paredzamais apgrozības raksturs pēc attiecināmības perioda, ietverot noteikumus par iespēju atkārtoti izmantot līdzekļus, kas atmaksāti vismaz astoņus gadus ilgā laikposmā pēc attiecināmības perioda beigām⁸⁴. Šajā KNR noteikumā ir paredzēts minimālais periods finanšu instrumentiem piešķirto līdzekļu iezīmēšanai, taču nav sniegta sīkāka informācija par to, kā tas būtu jādara. Palāta uzskata, ka Komisijai šis aspekts būtu jāprecizē.

Izšķirošs faktors, lai novērstu pagātnes kļūdas, ir standartizācija – iespēja vadošajām iestādēm veidot finanšu instrumentus saskaņā ar Komisijas izstrādātajiem standarta noteikumiem un nosacījumiem būtiski optimizētu un atvieglotu izveides procesu.

Saskaņā ar juridisko pamatu 2014.–2020. gada plānošanas periodam finanšu in­strumentus var turpināt izmantot arī nākamajā plānošanas periodā, nevis pieprasīt tos slēgt un nomainīt ar jauniem⁸⁵. Tas var ietaupīt gan laiku, gan arī naudu, jo finanšu instrumenti plānošanas perioda sākumā jau ir gatavi un darboties spējīgi, un instrumenta piešķīrumu varētu palielināt atbilstīgi ex ante vajadzību novērtējumam. Taču gadījumos, kad fondu pārvaldnieks tiek izraudzīts atklātā konkursa procedūrā, laika ietaupījums var būt ierobežots, jo jebkurā gadījumā būtu vajadzīga jauna atklāta procedūra, lai izraudzītos jaunu fondu pārvaldnieku. Pamatojoties uz Palātas veiktās aptaujas rezultātiem (sk. 15. izcēlumu), fondu pārvaldnieki ļoti labprāt saņemtu Komisijas papildu norādījumus par to, kā pārcelt instrumentus uz 2014.–2020. gada periodu.

Visbeidzot, 2007.–2013. gada plānošanas periodā Komisija sāka organizēt dažādas prezentācijas un seminārus, lai izplatītu paraugpraksi un apmācītu dalībvalstu ierēdņus. Gadu pēc 2014.–2020. gada plānošanas perioda sākuma Komisija 2015. gada janvārī izveidoja arī tehnisko konsultantu platformu (www.fi-compass.eu), lai izplatītu zināšanas par ES tiesību aktu prasībām attiecībā uz finanšu instrumentiem.

Vai finanšu instrumenti bija izmaksu ziņā efektīva ES budžeta izpildes metode?

Atšķirībā no tradicionālajām dotācijām finanšu instrumentus pārvalda fondu pārvaldnieki (nevis valstu pārvaldes iestādes). Parasti tie ir finanšu starpnieki, piemēram, privātās vai valsts bankas. Par finanšu instrumentu pārvaldību ir jāmaksā, un fondu pārvaldniekiem ir tiesības saņemt atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem. Fondu pārvaldnieka pārvaldības izmaksu (kas tiek atlīdzinātas atbilstoši izdevumu pamatojumam) un maksu (saskaņotā cena vai kompensācija par sniegtajiem pakalpojumiem) līmenis parasti ir norādīts finansēšanas nolīgumā attiecībā uz katru finanšu instrumentu. Atlīdzībai ir jāsedz finanšu instrumenta administratīvās izmaksas (tostarp izdevumi par attiecībām ar ieguldītājiem, juridiskie izdevumi un izdevumi revidentiem), un privātā sektora fondu pārvaldnieku gadījumā ir jāparedz peļņas norma. To lielumam attiecībā uz dažādiem finanšu produktiem (t. i., garantijām, aizdevumiem vai pašu kapitālu) ir jābūt atšķirīgam, un to līmenim ir jābūt saistītam ar objektīviem kritērijiem (piemēram, daudz nelielu aizdevumu parasti ietver augstākas administratīvās izmaksas nekā maz lielu aizdevumu).

Pamatojoties uz jaunākajiem datiem, kurus dalībvalstis ir sniegušas Komisijai, Palāta analizēja faktisko pārvaldības izmaksu un maksu līmeni gan attiecībā uz dalītās pārvaldības, gan arī centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā un pārbaudīja, vai tās bija pietiekami saistītas ar fondu pārvaldnieka darbības rezultātiem. Turklāt attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu Palāta novērtēja, vai finanšu instrumentiem piešķirtā finansējuma palielinātā daļa (ko tāpēc parasti nepārvalda valsts vai reģionālās pārvaldes iestādes) ir atspoguļota, nosakot tehniskās palīdzības apmēru, kas tiek izmaksāts dalībvalstīm par ESI fondu īstenošanu.

Augsts pārvaldības izmaksu un maksu līmenis salīdzinājumā ar faktisko izmaksu līmeni galasaņēmējiem

Kumulatīvās pārvaldības izmaksas pārsniedza faktiskās izmaksas apmēru galasaņēmējiem aptuveni 2 % instrumentu

Dažu instrumentu pārvaldības izmaksas un maksas pat pārsniedza faktiskās summas, kas tika izmaksātas galasaņēmējiem. Veicot 1 025 ERAF un ESF finanšu instrumentu analīzi, Palāta konstatēja 23 šādus gadījumus (2,2 %) astoņās dalībvalstīs (Bulgārijā, Čehijas Republikā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Polijā un Apvienotajā Karalistē). Visi šie instrumenti kopā iekasēja EUR 28 miljonus par pārvaldības izmaksām un maksām, lai galasaņēmējiem izmaksātu EUR 4 miljonus. Vienlaikus ir līdzīgi instrumenti, kuros pārvaldības izmaksas vai maksas finanšu starpniekiem netiek segtas vispār (sk. 16. izcēlumu).

Kumulatīvās pārvaldības izmaksas un maksas sasniedz līdz pat 75 % no finansiālā atbalsta, kas izmaksāts galasaņēmējiem

Palāta veica Komisijas datu analīzi, pārvaldības izmaksas un maksas salīdzinot ar galasaņēmējiem faktiski izmaksātajām summām. Analīzes rezultāti dalībvalstu līmenī ir norādīti 6. tabulā.

Par 274 no 1025 ERAF un ESF instrumentiem 10 no 25 dalībvalstīm (Zviedrijā, Austrijā, Latvijā, Maltā, Somijā, Lietuvā, Rumānijā, Grieķijā, Ungārijā un Kiprā) Palāta konstatēja, ka Komisijai iesniegtie dati par pārvaldības izmaksām un maksām attiecībā uz visiem finanšu instrumentiem bija visaptveroši. Attiecībā uz sešām citām dalībvalstīm (Poliju, Portugāli, Vāciju, Slovākiju, Bulgāriju un Apvienoto Karalisti) šāda informācija tika sniegta par 392 finanšu instrumentiem, kas veido no 84 % līdz 98 % no kopējā kapitāla piešķīruma finanšu instrumentiem. Attiecībā uz visām pārējām dalībvalstīm ticama informācija par pārvaldības izmaksām un maksām tika sniegta par instrumentiem, kas veido līdz divām trešdaļām no kopē­jā piešķīruma⁸⁶. Par vairākiem finanšu instrumentiem dati vai nu netika sniegti vispār, vai arī nebija ticami (piemēram, par pārvaldības izmaksām un maksām, kas desmit reizes pārsniedza faktiski izmaksāto summu). Turklāt, ja tika norādīts, ka pārvaldības izmaksas un maksas ir “0”, tā faktiski varēja būt taisnība vai arī dati nebija sniegti. Šie dati no Palātas turpmākās analīzes tika izslēgti.

Pārvaldības izmaksu un maksu neatlīdzināšana no ES budžeta virs tiesību aktos noteiktā maksimālā apmēra slēgšanas laikā

Pārvaldības izmaksas un maksas būtībā bija ierobežotas līdz maksimāli 4 % gadā no finanšu instrumenta kopējā piešķīruma

Juridiskajā pamatā attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu noteikumi par atlīdzību fondu pārvaldniekam bija īsi aprakstīti galvenajā regulā⁸⁷, bet pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs bija noteikts jau Komisijas Īstenošanas regulā⁸⁸. Proti, bija noteikts šāds maksimālais gada apmērs:

• 2 % gadā no darbības programmas ieguldītā kapitāla līdzdalības fondos attiecībā uz garantiju fondiem;
• 4 % gadā no darbības programmas vai līdzdalības fonda ieguldītā kapitāla mikrokredīta instrumentos, kas paredzēti mikrouzņēmumiem, un
• 3 % gadā no darbības programmas vai līdzdalības fonda ieguldītā kapitāla visos pārējos gadījumos.

Komisija savā tiesību akta priekšlikumā noteica šo maksimālo apmēru, ņemot vērā 2000.–2006. gada plānošanas periodā gūto pieredzi. Tad pārvaldības izmaksu un maksu vispārējais maksimālais apmērs bija 5 % kapitāla fondiem un 2 % garantiju fondiem⁸⁹.

Dalītās pārvaldības gadījumā, nosakot fondu pārvaldnieka atlīdzību, vadošajām iestādēm ir jāievēro gan struktūrfondu, gan arī valsts atbalsta tiesiskais regulējums. Turklāt vadošajām iestādēm ir jāraugās, lai noteikumi par atlīdzību atbilstu instrumenta ieguldījumu stratēģijai, tādējādi nodrošinot, ka fondu pārvaldniekam ir finansiāls stimuls rīkoties saskaņā ar DP noteiktajiem mērķiem. Tāpēc sarunas par finansēšanas nolīgumu nav mazsvarīgas, un Palātas veiktās iztaujāšanas laikā daudzas vadošās iestādes norādīja, ka 2007.–2013. gada plānošanas perioda sākumā tām nebija šim nolūkam vajadzīgo zināšanu.

Konkrētos apstākļos tiesību aktos paredzētais pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs var tikt pārsniegts (piemēram, ja pārvaldības izmaksas un maksas atbilst tirgus noteikumiem un nepārsniedz tās, kas jāmaksā privātajiem ieguldītājiem, vai ja fondu pārvaldnieks ir izraudzīts publiskā iepirkuma procedūrā). Pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem Komisijai, nav informācijas par to, cik bieži tika pārsniegts maksimālais apmērs.

Pārvaldības izmaksas un maksas tiek izmaksātas no finanšu instrumenta kapitāla piešķīruma – tās neiekasē no galasaņēmēja. Šīs izmaksas uzskata par attiecināmām līdz fonda darbības izbeigšanai, kas vairumā gadījumu ir programmas slēgšana⁹⁰. 2007.–2013. gada plānošanas periodā izveidotajiem fondiem pieprasīto pārvaldības izmaksu un maksu attiecināmību Komisija pārbaudīs tikai tad, kad tā analizēs slēgšanas dokumentus 2017. un 2018. gadā.

Dažos gadījumos, slēdzot instrumentu, kumulatīvās pārvaldības izmaksas, iespējams, pārsniegs tiesību aktos paredzēto maksimālo apmēru

Pārvaldības izmaksas un maksas, kas radušās un segtas līdz 2017. gada 31. martam, var tikt deklarētas kā tās ERAF un ESF darbības programmas attiecināmās izmaksas, saskaņā ar kuru ir izveidots finanšu instruments⁹¹. Regulā ir norādīts, ka pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs ir saistīts ar “darbības programmas ieguldīto kapitālu”. Komisija uzskata, ka Īstenošanas regulas 43. pantā minētais maksimālais apmērs ir attiecināms uz visu kapitāla ieguldījumu finanšu instrumentā, nevis uz faktisko ieguldījumu, kas izmantots, lai sniegtu finansiālu atbalstu galasaņēmējiem. Esošie norādījumi 2007.–2013. gada plānošanas periodam par pārvaldības izmaksām un maksām apstiprina šo viedokli⁹².

Palāta uzskata, ka Komisijai Regulā izklāstītos noteikumus par pārvaldības izmaksu un maksu maksimālo apmēru bija jāinterpretē kā tādus, kas attiecas uz faktiski izmantoto kapitāla piešķīrumu, kas no DP ir ieguldīts finanšu instrumentā, t. i., faktisko piešķīrumu, kas izmantots, lai sniegtu finansiālu atbalstu galasaņēmējiem. Fondu pārvaldniekiem nevajadzētu saņemt atlīdzību par neizmantoto instrumenta kapitāla piešķīrumu.

Uz darbības rezultātiem balstīta atlīdzība 2007.–2013. gada plānošanas periodā nebija tiesību aktos noteikta prasība

Finanšu instrumentu pareiza finanšu pārvaldība un fondu pārvaldnieka faktiskie darbības rezultāti kā faktors pārvaldības izmaksu un maksu noteikšanai 2007.–2013. gada plānošanas periodā bija pieminēti tikai Komisijas norādījumos, bet ne tiesību aktos⁹³.

Pamatojoties uz finanšu instrumentu lietderības un atbilstības revīzijām, Palāta konstatēja, ka ar darbības rezultātiem saistītās atlīdzības shēmas bija drīzāk izņēmums nekā likums: no deviņiem instrumentiem, kas tika pārbaudīti laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam, tikai viens bija ieviesis uz darbības rezultātiem balstītu atlīdzību fondu pārvaldniekam.

Ja atlīdzība fondu pārvaldniekiem nav balstīta uz darbības rezultātiem, viņiem nav lielas motivācijas līdzekļus faktiski pārskaitīt galasaņēmējiem. Tam varēja būt negatīva ietekme uz finanšu instrumentu darbības rezultātiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Turklāt ERAF un ESF instrumentu pārvaldība šādā gadījumā kļūst samērā pievilcīga arī nepieredzējušiem fondu pārvaldniekiem (sk. arī 86. punktu).

Komisija 2012. gadā ieteica vadošajām iestādēm fondu pārvaldnieka atlīdzību piesaistīt faktiski veikto ieguldījumu kvalitātei, ko nosaka kā ieguldījumu DP stratēģisko mērķu sasniegšanā, un to resursu vērtībai, kas no instrumentā veiktajiem ieguldījumiem ir atmaksāti attiecīgajai darbībai⁹⁴. Taču šis ieteikums tika sniegts Fondu koordinācijas komitejas norādījumos, tāpēc tas nav juridiski saistošs.

Komisijas veiktajā pārvaldības izmaksu un maksu novērtējumā netiek pienācīgi ņemtas vērā atšķirības instrumentu veidos un galasaņēmējiem sniegtā atbalsta faktiskais līmenis

Komisijas aplēse par kumulatīvajām pārvaldības izmaksām EUR 631 miljona apmērā kopš 2007. gada varētu būt pārāk zema

Pamatojoties uz dalībvalstu sniegtajiem datiem par 2014. gadu, Komisija 2015. gada decembrī aplēsa, ka ERAF un ESF instrumentu kumulatīvās pārvaldības izmaksas un maksas kopš plānošanas perioda sākuma ir bijušas vismaz EUR 631 miljons⁹⁵.

Saskaņā ar Komisijas datiem tas ir 4,7 % no DP ieguldījumiem attiecīgajos instrumentos 2007.–2013. gada plānošanas periodā.

Ja aprēķinā netiek ietvertas summas, ko savstarpēji maksā līdzdalības fondi un īpašie fondi, jo tās jau ir ietvertas kā DP ieguldījumi līdzdalības fondos, šis kopējais pārvaldības izmaksu un maksu līmenis palielinās līdz 6,2 %. Turklāt fondu pārvaldnieki var iekasēt maksu arī no galasaņēmējiem, bet par to var nebūt ziņojuši Komisijai. Tādējādi, tā kā Komisijas aprēķina pamatā ir tikai daļēji dati, faktiskie skaitļi (gan absolūtās summas, gan arī DP ieguldījumu daļa), visticamāk, būs lielāki.

Pārvaldības izmaksas un maksas ievērojami pārsniedz Komisijas ziņotos līmeņus, ja tās aprēķina, pamatojoties uz finansiālo atbalstu, kas sniegts galasaņēmējiem

Kopumā, pamatojoties uz 764 ERAF un ESF instrumentiem, kas ietverti 6. tabulā, Palāta konstatēja, ka kumulatīvās pārvaldības izmaksas un maksas veido līdz pat 75 % no galasaņēmējiem sniegtā finansiālā atbalsta un vidējais gada rādītājs ir līdz 16 %.

Attiecībā uz tām 10 dalībvalstīm, kuras par visiem 274 ERAF un ESF fondiem sniedza pamatotus datus, Palāta konstatēja, ka kumulatīvās pārvaldības izmaksas un maksas ir 2 % līdz 17 % no galasaņēmējiem sniegtā finansiālā atbalsta. Tādējādi vidējais gada rādītājs ir no 1 % līdz 3 %.

Būtiskas atšķirības dažāda veida finanšu instrumentu pārvaldības izmaksās un maksās

Pārvaldības izmaksu un maksu līmenis ir saistīts arī ar instrumenta veidu. Ņemot vērā Komisijas sniegtos ticamos datus, Palāta aprēķināja vidējās vērtības, kas ir iekļautas 7. tabulā. Mazākais vidējais pārvaldības izmaksu un maksu īpatsvars ir garantijas instrumentiem, savukārt lielākais – pašu kapitāla instrumentiem.

Turklāt finanšu instrumenti, kurus īsteno ar līdzdalības fondu, ir dārgāki, jo pārvaldības izmaksas un maksas ir jāsedz abos līmeņos (t. i., līdzdalības fonda un īpašā fonda līmenī). Palāta arī norāda, ka pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs 2007.–2013. gada plānošanas periodā nebija atkarīgs no finanšu instrumenta ieguldījumu apmēra, jo tās maksāja kā procentuālo daļu no DP ieguldījuma (sk. 108. punktu).

Balstoties uz sniegto finansiālo atbalstu, pārvaldības izmaksas un maksas ERAF un ESF instrumentiem ir ievērojami augstākas nekā centralizēti pārvaldītajiem finanšu instrumentiem vai ieguldījumu fondiem privātajā sektorā

Palātas veiktā analīze arī liecināja, ka vidējās pārvaldības izmaksas un maksas centralizēti pārvaldītajiem finanšu instrumentiem vai privātā sektora ieguldījumu fondiem bija ievērojami zemākas nekā ERAF un ESF instrumentiem, ja salīdzina ar finansiālo atbalstu, kas līdz 2014. gada beigām sniegts galasaņēmējiem:

• kumulatīvās darbības izmaksas, kuras kopš darbības uzsākšanas 2011. gadā iekasēja EEF, bija aptuveni 5 % no kopējās ieguldītās summas. Tādējādi gada izmaksas bija 1,2 %;
• attiecībā uz EPMI (aizdevumu un garantiju instrumentiem kopā) Komisija lēš, ka vidējās gada izmaksas, ko sedz no ES budžeta, ir maksimāli 0,5 % līdz 0,7 % no kapitāla piešķīruma⁹⁶. Tas atbilst gada izmaksām 0,2 % no garantiju summas, ko EPMI sniedzis galasaņēmējiem.

Palātas veiktā analīze arī parādīja, ka pat EIB un EIF pārvaldības izmaksas un maksas attiecībā uz ERAF instrumentiem parasti bija augstākas nekā to iekasētās summas, kad tie darbojās kā centralizēti pārvaldīto instrumentu fondu pārvaldnieki.

Izskatot divus 2015. gadā publicētus pētījumus par fondu pārvaldnieku atlīdzību privātā sektora ieguldījumu fondos, Palāta noskaidroja, ka vidējā gada pārvaldības maksa visu veidu fondos (tostarp līdzdalības fondos) ir no 0,6 % līdz 1 %⁹⁷. Abos pētījumos ir arī norādīts, ka pārvaldības maksas pēdējos gados ir samazinātas. Citā pētījumā, kas publicēts 2013. gadā, ir norādīts, ka vidējā pārvaldības maksa riska kapitāla fondos ir no 2,0 % līdz 2,5 %⁹⁸.

Palātas analīze arī norāda, ka pastāv ievērojamas atšķirības iekasētajās pārvaldības izmaksās un maksās starp individuāliem ERAF un ESF instrumentiem. Pamatojoties uz pieejamo informāciju par individuālu ERAF un ESF finanšu instrumentu faktiskajām īstenošanas izmaksām, Komisija nevar novērtēt, vai šādas izmaksu atšķirības ir pamatotas. Palāta iepriekš ir formulējusi līdzīgu apsvērumu citā īpašajā ziņojumā⁹⁹.

Dalībvalstu sniegtā informācija par pārvaldības izmaksām un maksām ir ierobežota

Tikai aptuveni 60 % no visiem ERAF un ESF instrumentiem sniedz informāciju Komisijai par pārvaldības izmaksām un maksām

Komisija 2011. gadā ieviesa pienākumu dalībvalstīm katru gadu ziņot par dalītās pārvaldības instrumentiem¹⁰⁰. Vadošajām iestādēm šī informācija pirmo reizi bija jāietver ziņojumos par 2011. gadu. Komisijas pieprasītie dati cita starpā ietvēra informāciju par pārvaldības izmaksām un maksām, ko ERAF un ESF vadošās ie­stā­des varēja sniegt pēc izvēles. Dati par pārvaldības izmaksām un maksām 2014. ga­dā tika sniegti tikai attiecībā uz instrumentiem, kas veido 63 % no kopējās ERAF un ESF DP maksājumu summas finanšu instrumentos (salīdzinājumā ar 50 % 2013. gadā)¹⁰¹.

Turklāt Palāta norāda, ka tikai samaksātās summas ir jānorāda kā pārvaldības izmaksas un maksas. Taču ir arī gadījumi, kad izmaksas un maksas ir uzkrātas, taču vēl nav samaksātas. Tās faktiski nav ietvertas ziņojumos, ietekmējot to pilnīgumu un radot situāciju, ka Komisijai paziņotās pārvaldības izmaksas un maksas tiek novērtētas pārāk zemu.

Vai šie jautājumi ir apsvērti 2014.–2020. gada plānošanas periodā?

Saistībā ar pārvaldības izmaksu un maksu jautājumiem attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu ir veikti vairāki pasākumi.

Saīsināti ziņošanas termiņi dalībvalstīm un pagarināti Komisijai

Ziņojums par finanšu instrumentu īstenošanu 2014.–2020. gada plānošanas periodā dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai kā daļa no gada īstenošanas ziņojuma. Tas nozīmē, ka ziņojumu iesniedz vienu mēnesi agrāk (līdz 31. maijam, nevis 30. jūnijam, kā tas bija iepriekšējā periodā, kad šis ziņojums nebija iekļauts gada īstenošanas ziņojumā; 2017. un 2019. gada termiņš joprojām ir 30. jūnijs)¹⁰². Turklāt tika noteikts sešu mēnešu termiņš, kurā Komisijai jāizskata dalībvalstu paziņotie dati. Tas nozīmē, ka Komisijai noteiktais termiņš konsolidētā finanšu instrumentu īstenošanas ziņojuma iesniegšanai, izņemot 2017. un 2019. gadu, tika mainīts no 1. oktobra uz 30. novembri. Tātad svarīga informācija par finanšu instrumentu īstenošanu kļūs pieejama budžeta izpildes apstiprinātājiestādēm pat vēlāk nekā tas ir tagad.

Vadošajām iestādēm ir jāziņo Komisijai par pārvaldības izmaksām un maksām

Vadošajām iestādēm gada īstenošanas ziņojuma pielikumā ir jāpublicē dati par 2014.–2020. gada finanšu instrumentu pārvaldības izmaksām un maksām¹⁰³. Tas ir būtisks uzlabojums, kas ļaus Komisijai turpmākajos gados daudz labāk analizēt un uzraudzīt finanšu instrumentu īstenošanas izmaksas.

Samazināts pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs, kas diferencēts atbilstoši finanšu instrumentu veidam

Attiecībā uz pārvaldības izmaksu un maksu maksimālo apmēru Palāta konstatēja divas galvenās atšķirības salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada plānošanas periodu. Pirmkārt, fondu pārvaldnieka maksimālā atlīdzība ir diferencēta atbilstoši finanšu instrumentu veidam¹⁰⁴ (sk. 8. tabulu).

Otrkārt, maksimālais apmērs (kas pašlaik ir kumulatīvs, nevis gada apmērs) ir ievērojami mazāks par to, kas tika piemērots 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Kopumā Palāta uzskata, ka samazinātais maksimālais apmērs, ko piemēro fondu pārvaldnieka atlīdzības kumulatīvajai summai, ir uzlabojums, bet Komisija nepamatoja, kā šis maksimālais apmērs tika noteikts. Analizējot faktiskos datus, kas līdz šim sniegti par 2007.–2013. gada plānošanas periodu, Palāta konstatēja, ka praksē procentuālā daļa ir mazāka (sk. 120. punktu).

Uz darbības rezultātiem balstīto fondu pārvaldnieka atlīdzības elementu stimulējošā ietekme ir ierobežota

Attiecībā uz 2014.–2020. gadu KNR arī paredz, ka fondu pārvaldnieka darbības rezultāti ir jāizmanto par kritēriju, nosakot pārvaldības izmaksas un maksas. Proti, visas pārvaldības izmaksas un maksas, kuras slēgšanas brīdī deklarē kā attiecināmas, jāpamato ar darbības rezultātos balstītu aprēķina metodiku (sk. arī 6. tabulu)¹⁰⁵.

Sīkāki norādījumi par darbības rezultātos balstītiem kritērijiem pārvaldības izmaksu un maksu noteikšanai un par piemērojamo maksimālo apmēru ir sniegti deleģētā aktā¹⁰⁶.

Turklāt saskaņā ar Komisijas pamatnostādnēm par riska finansējuma ieguldījumiem¹⁰⁷ šim darbības rezultātos balstītajam atlīdzības komponentam ir jābūt nozīmīgam un vērstam uz to, lai atalgotu par iepriekš noteiktu konkrētu politikas mērķu sasniegšanu, kā arī atalgotu fondu pārvaldnieka finansiālās darbības rezultātus. Pēdējie būtu jānovērtē, ne tikai ņemot vērā sākotnējā piešķīruma veiksmīgu izmaksu vai piesaistītā privātā kapitāla summu, bet arī pamatojoties uz faktiskajiem ienākumiem no ieguldījumiem.

Tomēr Palāta konstatēja, ka, nosakot fondu pārvaldnieka kopējo atlīdzību, kuru atlīdzina no ES budžeta, šiem jaunajiem, uz darbības rezultātiem balstītajiem elementiem ir otršķirīga nozīme šādu iemeslu dēļ:

• ņemot vērā līdzdalības vai īpašā fonda parasto ilgumu, Komisijas deleģētajā aktā noteiktais maksimālais apmērs parasti tiek sasniegts viegli, nesaņemot uz darbības rezultātiem balstīto atlīdzības daļu. Tādējādi fondu pārvaldnieks ar labākiem darbības rezultātiem maksimālo atlīdzības summu būs sasniedzis agrāk nekā tas, kura darbības rezultāti ir vājāki, un kopš tā brīža samaksu par saviem pakalpojumiem vairs nesaņems;
• nav ieturējuma par vājiem darbības rezultātiem, kas nodrošinātu to, ka fondu pārvaldnieks sedz daļu no finansiālajiem zaudējumiem, kas var rasties finanšu instrumentam. Faktiski, pamatojoties uz pašreizējo atlīdzības shēmu, pat fondu pārvaldnieks, kura darbības rezultāti ir negatīvi, var saņemt maksimālo atlīdzību;
• tiesiskais regulējums neparedz, ka vadošajai iestādei ir iepriekš jānosaka minimālie darbības rezultātu kritēriji (jeb robežlikmes), kas jāsasniedz, pirms fondu pārvaldnieks var saņemt ar darbības rezultātiem saistīto atlīdzības daļu.

Tāpēc Palāta kopumā uzskata, ka fondu pārvaldnieka atlīdzības daļa, kura balstīta uz darbības rezultātiem un kuru līdzfinansē no ES budžeta, pašlaik sniedz tikai ļoti ierobežotu stimulējošu ietekmi un ir jāpārskata.

Pārvaldības izmaksas un maksas rodas papildus ERAF un ESF darbības programmu īstenošanas administratīvajām izmaksām

ERAF un ESF DP pārvaldība, kontrole, uzraudzība un novērtēšana ietver izmaksas: šīs valsts iestāžu administratīvās izmaksas ietver personāla atalgojumu, darbības izmaksas (piemēram, transporta un apmācības izmaksas) un ar informācijas un komunikācijas pasākumiem saistītās izmaksas. Lai segtu šīs administratīvās izmaksas, dalībvalstīm ir iespēja izmantot tehnisko palīdzību saskaņā ar ERAF un ESF DP¹⁰⁸.

2007.–2013. gada plānošanas periodā tehniskā palīdzība varēja sasniegt 4 % no ERAF vai ESF DP kopējā finansējuma¹⁰⁹. Tas pats līmenis ir saglabāts arī 2014.–2020. gada plānošanas periodam. To noteica, pamatojoties uz pētījumu, kas Komisijas uzdevumā tika veikts 2010. gadā, par ietekmes novērtējumu attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu¹¹⁰. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija lēš, ka dalībvalstis tehniskajai palīdzībai visā periodā var iztērēt līdz pat EUR 13,6 miljardiem.

Tomēr 2014.–2020. gada plānošanas periodā ar finanšu instrumentu starpniecību tiks izmantota ievērojami lielāka ERAF un ESF budžeta daļa (sk. 21. punktu). Tas nozīmē, ka uz dotācijām balstītajām ERAF un ESF DP finansēšanas darbībām būs pieejams salīdzinoši lielāks tehniskās palīdzības līdzekļu apjoms, jo lielāko daļu finanšu instrumentu administratīvo darbību veic fondu pārvaldnieks. Šo darbību pārvaldības izmaksas un maksas fondu pārvaldnieki tieši iekasē no DP (vai galasaņēmējiem). Tāpēc ar finanšu instrumentiem nodrošinātā finansējuma palielinājums netieši paaugstina arī kopējās administratīvās izmaksas ES budžetam, jo tas palielina tehniskās palīdzības atbalstu, kas no ES budžeta tiek sniegs dalībvalstīm par pārējām uz dotācijām balstītajām finansēšanas darbībām.

Palāta arī norāda, ka attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu valstu pārvaldes iestādēm nav pienākuma sniegt sīki izstrādātu ziņojumu par to, kā ir iztērēti tehniskās palīdzības līdzekļi¹¹¹. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Palāta jau konstatēja, ka Komisijai nav pieejama salīdzinoša informācija par faktiskajām administratīvajām izmaksām katrai dalībvalstij, katrai DP vai katram finansēšanas mehānismam (t. i., dotācijām vai finanšu instrumentiem)¹¹². Tādējādi ir grūti novērtēt, vai tehniskās palīdzības līmeņi ir pamatoti, ņemot vērā faktiskās izmaksas, kas radušās dalībvalstīm, īstenojot ERAF un ESF DP.

Tāpēc Palāta atkārto savu iepriekšējo ieteikumu Komisijai veikt dotāciju un finanšu instrumentu (centralizētās un dalītās pārvaldības jomā) īstenošanas izmaksu salīdzinošo analīzi par 2014.–2020. gada plānošanas periodu, lai noteiktu to faktiskos līmeņus¹¹³. Šāda informācija būtu īpaši svarīga, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus periodam pēc 2020. gada.

Secinājumi un ieteikumi

Kopumā Palāta konstatē, ka finansiālais atbalsts, kas galasaņēmējiem tiek sniegts ar finanšu instrumentu starpniecību, sniedz būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar dotācijām, jo ikvienu finanšu instrumenta nodrošinātā finansējuma euro var principā izmantot vairāk nekā vienu reizi. Turklāt tam, ka aizdevumi ir jāatmaksā, garantijas jāatbrīvo un līdzdalība kapitālā jāatlīdzina, principā vajadzētu arī ietekmēt galasaņēmēju rīcību, nodrošinot labāku publisko līdzekļu izmantošanu un mazinot iespēju, ka galasaņēmēji kļūs atkarīgi no publiskā atbalsta.

Šīs revīzijas laikā Palāta tomēr konstatēja vairākus būtiskus aspektus, kas ierobežoja finanšu instrumentu kā ES budžeta izpildes mehānisma efektivitāti 2007.–2013. gada plānošanas periodā:

• nozīmīgs skaits ERAF un ESF finanšu instrumentu bija pārāk lieli, un līdz pat 2014. gada beigām tiem joprojām bija lielas problēmas izmaksāt kapitāla piešķīrumus (vidēji tika izmantoti aptuveni 57 % no visa kapitāla piešķīruma, kas no DP tika izmaksāts finanšu instrumentiem). Faktors, kas veicināja pārmērīgus sākotnējos kapitāla piešķīrumus, bija dalībvalstu nodoms visā 2007.–2013. gada plānošanas periodā izvairīties no saistību atcelšanas;
• kopumā finanšu instrumentiem gan dalītās, gan arī centralizētās pārvaldības jomā bija grūti piesaistīt privāto kapitālu;
• līdz šim tikai nelielam skaitam ERAF un ESF finanšu instrumentu ir izdevies sniegt atkārtotu finansiālo atbalstu;
• ERAF un ESF finanšu instrumentiem bija augstas pārvaldības izmaksas un maksas salīdzinājumā ar faktisko finansiālo atbalstu galasaņēmējiem, un tās ir arī ievērojami augstākas nekā centralizēti pārvaldītiem instrumentiem vai privātā sektora ieguldījumu fondiem.

Vienlaikus Palāta norāda, ka, pamatojoties uz 2007.–2013. gada periodā gūto pieredzi, tika panākti ar finanšu instrumentiem saistītā tiesiskā regulējuma uzlabojumi 2014.–2020. gada plānošanas periodam, tomēr saglabājas daži problēmjautājumi. Palātas galvenie secinājumi attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu un 2014.–2020. gada plānošanas periodu kopā ar ieteikumiem ir sniegti atbilstoši ziņojuma struktūrai.

Vai tika noteikts atbilstīgs finanšu instrumentu lielums, ņemot vērā tirgus vajadzības?

Palāta uzskata, ka nozīmīgs skaits finanšu instrumentu bija pārmērīgi lieli. Tas norāda uz to, ka vadošās iestādes pirms ERAF un ESF DP līdzekļu piešķiršanas finanšu instrumentiem ne vienmēr pienācīgi novērtēja tirgus vajadzības. Tas radīja pārmērīgus kapitāla piešķīrumus, kad tika veidoti finanšu instrumenti, kā rezultātā izmaksas līmenis bija zems. Faktors, kas veicināja šos pārmērīgos kapitāla piešķīrumus, bija dalībvalstu nodoms apiet noteikumu n+2.

Obligāto ex ante novērtējumu ieviešana 2014.–2020. gada plānošanas periodā finanšu instrumentiem gan dalītās, gan arī centralizētās pārvaldības jomā palīdzēs novērst finanšu instrumentu pārmērīgus piešķīrumus plašā mērogā. Tomēr panākumi būs atkarīgi no tā, vai to pamatā ir pareizi pieņēmumi un analīze. Attiecībā uz dalītās pārvaldības instrumentiem arī pakāpeniskā maksājumu pieeja (kas maksājumus no ES budžeta sasaista ar līdzekļu izmaksu galasaņēmējiem) ir vērsta uz to, lai atrisinātu pārmērīga piešķīruma problēmu. Turklāt ex ante novērtējumu regulāra pārskatīšana ekonomikas vai tirgus vides pārmaiņu gadījumā ir paredzēta kā iespēja Kopīgo noteikumu regulā, bet ne attiecībā uz centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem. Starpposma pārskatīšanu (kurā varētu apskatīt šādus aspektus) veic lielākajai daļai centralizēti pārvaldīto finanšu instrumentu, bet ne visiem. Visbeidzot, ex ante novērtējumu neatkarīga pārskatīšana nav paredzēta nevienā gadījumā.

Finanšu instrumentu reģionālās ievirzes dēļ dalībvalstis 2007.–2013. gada plānošanas periodā izveidoja lielu skaitu mazu finanšu instrumentu. Bieži vien šie individuālie ERAF un ESF īpašie fondi nebija tik lieli, lai fondu pārvaldības jomā tos uzskatītu par pietiekami lieliem, lai to darbība būtu efektīva (sk. 27.–61. punktu).

1. ieteikums

Attiecībā uz finanšu instrumentu ex ante novērtējumiem:

a) Komisijas veiktajā centralizēti pārvaldīto instrumentu ex ante novērtējumā sistemātiski jāiekļauj līdz konkrētajam brīdim gūtās pieredzes analīze.

Plānotais īstenošanas termiņš: kad būs izveidots jauns instruments.

b) Papildus gūtās pieredzes novērtējumam Komisijai jāvērtē arī būtisku sociāli ekonomisko pārmaiņu ietekme uz instrumenta pamatojumu un attiecīgo ieguldījumu, kas prasīts no ES budžeta; tas jāveic visiem centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem attiecīgo starpposma pārskatīšanu kontekstā.

Plānotais īstenošanas termiņš: kad tiks veiktas starpposma pārskatīšanas.

2. ieteikums

Komisijai un dalībvalstīm ir jācenšas optimizēt konkrētu ERAF un ESF fondu lielumu, lai, ja iespējams, būtiski ietaupītu fondu darbības izmaksas. Komisijai ir jāsniedz papildu norādījumi dalībvalstīm par to, kā izveidot šādus finanšu instrumentus dalībvalstu vai ES līmenī (kurus tieši vai netieši pārvalda Komisija).

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2016. gada beigām (Komisijai), kad tiks noteikti finanšu instrumenti (dalībvalstīm).

Vai, izmantojot finanšu instrumentus, izdevās piesaistīt privāto kapitālu?

Palāta konstatēja, ka Komisija un dalībvalstis 2007.–2013. gada plānošanas periodā saskārās ar lielām grūtībām piesaistīt privātā sektora ieguldītājus finanšu in­str­umentiem gan dalītās, gan arī centralizētās pārvaldības jomā. Pat preferenciālā režīma piemērošana privātajiem ieguldītājiem attiecībā uz finanšu instrumentiem nespēja piesaistīt būtisku papildu finansējumu. Turklāt Palāta uzskata, ka Komisijas veiktais sviras efekta novērtējums attiecībā uz finanšu instrumentiem pienācīgi neņem vērā to, cik lielā mērā publiskais finansējums no ES budžeta mobilizē papildu līdzekļus. Turklāt dalībvalstīm nav pienākuma sniegt informāciju Komisijai par privātajiem ieguldījumiem ERAF un ESF instrumentu kapitāla piešķīrumā.

Šajā posmā, šķiet, maz ticams, ka 2014.–2020. gada plānošanas periodā tiks piesaistīti ievērojami privātie līdzekļi ar darbības programmu starpniecību vai papildu ieguldījumu veidā. Komisijas 2014. gada aprīlī izdotie norādījumi nav pieteikami balstīti uz “labu praksi”, kas novērota 2007.–2013. gada plānošanas periodā, par to, kā vislabāk piemērot preferenciālā režīma noteikumus, lai piesaistītu vairāk privātā kapitāla, nepakļaujot pārmērīgam riskam publisko sektoru.

Iepriekšēju nodokļu nolēmumu izmantošana 2014.–2020. gada plānošanas periodā attiecībā uz finanšu instrumentiem, kura zināmos apstākļos var izraisīt izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, būtu pretrunā pašas Komisijas politikai šajā jomā (sk. 62.–91. punktu).

3. ieteikums

Komisijai Finanšu regulā (un pēc tam nozaru regulās) ir jāsniedz finanšu instrumentu sviras efekta definīcija, kas piemērojama visās ES budžeta jomās un skaidri izšķir starp līdzekļu piesaisti privātajos un valsts publiskajos ieguldījumos saskaņā ar DP un/vai papildu privātajos vai publiskajos kapitālieguldījumos, kā arī ņem vērā attiecīgā instrumenta veidu. Šajā definīcijā ir skaidri jānorāda, kā tiek noteiktas ES un valsts publisko ieguldījumu mobilizētās summas, iespējams, ievērojot ESAO pamatnostādnes par šo jautājumu.

Plānotais īstenošanas termiņš: pārskatot Finanšu regulu un attiecībā uz nozaru regulām – sagatavojot vidusposma pārskatu.

4. ieteikums

Attiecībā uz 2007.–2013. gada perioda ERAF un ESF finanšu instrumentiem Komisijai jānodrošina, ka dalībvalstis sniedz pilnīgus un ticamus datus par privātajiem ieguldījumiem kapitāla piešķīrumos, gan izmantojot DP, gan arī papildus tām.

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2017. gada beigām.

5. ieteikums

Attiecībā uz ERAF un ESF finanšu instrumentiem Komisijai jāsniedz papildu norādījumi dalībvalstīm par to, kā labāk piemērot noteikumus par preferenciālo režīmu, lai piesaistītu vairāk privātā kapitāla, nepakļaujot pārmērīgam riskam publiskos ieguldītājus finanšu instrumentu piešķīrumos.

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2016. gada beigām.

6. ieteikums

Attiecībā uz centralizēti pārvaldītajiem finanšu instrumentiem tiesību aktos, kas reglamentē attiecīgo instrumentu, ir jānosaka vispārējie riska dalīšanas principi, kam var būt ietekme uz ES budžetu.

Plānotais īstenošanas termiņš: sagatavojot priekšlikumus jaunu finanšu instrumentu izveidei vai esošo finanšu instrumentu pārskatīšanai.

7. ieteikums

Attiecībā uz visiem instrumentiem, kas 2014.–2020. gada plānošanas periodā finansēti no ES budžeta, Komisijai ir jānodrošina, ka dalībvalstis, Komisija un EIB grupa īsteno tikai tās struktūras, kas atbilst Komisijas ieteikumiem un pasākumiem attiecībā uz nodokļu režīmu.

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2016. gada beigām.

Vai finanšu instrumenti sniedza atkārtotu finansiālo atbalstu?

Lielākajai daļai ERAF un ESF instrumentu nekāds būtisks līdzekļu apgrozības efekts līdz 2014. gada beigām netika konstatēts. Tas bija tāpēc, ka īstenošanas kavējumi 2007.–2013. gada plānošanas periodā apgrūtināja ERAF un ESF finanšu instrumentu piešķīrumu izmaksu pilnā apmērā. Attiecināmības periods bija jāpagarina no 2015. gada decembra līdz 2017. gada martam, lai palielinātu iespēju, ka lielākā daļa finanšu instrumentu vienu reizi iztērēs savus sākotnējos piešķīrumus. Turklāt pēc finanšu instrumentu slēgšanas 2017. gada martā to īstenošana būs dalībvalstu ziņā, un vēl nav zināms, cik lielā mērā tiks īstenots apgrozības efekts.

Attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu juridiskā pamata noteikumi samazina risku, ka tiks izveidoti instrumenti ar pārmērīgiem kapitāla piešķīrumiem, un tādējādi arī palielina iespēju, ka tiks panākts apgrozības efekts. Taču šim nolūkam ir jāņem vērā 2007.–2013. gada plānošanas periodā konstatētie trūkumi, un vadošās iestādes reālāk apsver to ESI fondu daļu, kas var tikt īstenota, izmantojot finanšu instrumentus.

Ir veiktas arī citas izmaiņas, kas varētu palīdzēt efektīvāk veidot instrumentus, taču Palāta uzskata, ka attiecībā uz diviem konkrētiem aspektiem ir vajadzīgi papildu norādījumi (sk. 92.–105. punktu).

8. ieteikums

Komisijai ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis noteiktajā astoņus gadus ilgajā laikposmā pēc attiecināmības perioda beigām 2014.–2020. gada plānošanas periodam saglabā līdzekļu apgrozības raksturu. To varētu panākt, finansēšanas nolīgumā prasot ietvert skaidru noteikumu, lai nodrošinātu, ka finansējums tiek izmantots tam paredzētajiem mērķiem.

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2016. gada beigām.

9. ieteikums

Komisijai ir jāsniedz norādījumi attiecībā uz noteikumiem, kas ļauj finanšu instrumentus turpināt izmantot arī nākamajā plānošanas periodā, it īpaši gadījumos, kad fondu pārvaldnieki tiek izraudzīti publiskā iepirkuma procedūrā.

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2016. gada beigām.

Vai finanšu instrumenti bija izmaksu ziņā efektīva ES budžeta izpildes metode?

Palāta konstatēja, ka būtiska daļa no ERAF un ESF finanšu instrumentu sākotnējiem piešķīrumiem tika iztērēta, sedzot pārvaldības izmaksas un maksas. Turklāt maksu līmenis bija ievērojami augstāks nekā centralizēti pārvaldītajiem instrumentiem vai privātā sektora ieguldījumu fondiem, ja salīdzina ar finansiālo atbalstu, kas faktiski sniegts galasaņēmējiem. Ņemot vērā 2014. gada beigās konstatēto augsto līmeni, pastāv būtisks risks, ka daudzi ERAF un ESF instrumenti pārsniegs pārvaldības izmaksu un maksu maksimālo apmēru, kas noteikts 2007.–2013. gada juridiskajā pamatā. Augstais pārvaldības izmaksu un maksu līmenis var norādīt uz būtisku problēmu saistībā ar to, kādā veidā šis finansēšanas mehānisms tika īstenots 2007.–2013. gada plānošanas periodā.

Pārvaldības izmaksas un maksas, kas radušās un segtas līdz 2017. gada 31. martam, var tikt deklarētas kā tās ERAF un ESF darbības programmas attiecināmie izdevumi, saskaņā ar kuru ir izveidots finanšu instruments. Regulā ir norādīts, ka pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs ir saistīts ar “kapitālu, kas no darbības programmas ieguldīts” instrumentos.

Komisija uzskata, ka Īstenošanas regulas 43. pantā minētais maksimālais apmērs ir attiecināms uz visu kapitāla ieguldījumu finanšu instrumentā, nevis uz faktisko ieguldījumu, kas izmantots, lai sniegtu finansiālu atbalstu galasaņēmējiem. Palāta uzskata, ka, slēdzot instrumentu, Regulā noteiktais maksimālais apmērs ir jāinterpretē kā tāds, kuru piemēro faktiski izmantotajam kapitāla piešķīrumam, kas no DP ir ieguldīts finanšu instrumentā, t. i., tam, kas izmantots, lai sniegtu finansiālu atbalstu galasaņē­mējiem. Fondu pārvaldniekiem nevajadzētu saņemt atlīdzību par neizmantoto instrumenta kapitāla piešķīrumu.

Komisijai nav visaptveroša pārskata par ERAF un ESF finanšu instrumentu īstenošanas izmaksām un par to, kā tiek noteiktas pārvaldības izmaksas un maksas, un vai tās ir pamatotas. Tāpat Komisijai trūkst informācijas par katras dalībvalsts kopējām administratīvajām izmaksām, īstenojot ESI fondus 2014.–2020. gada plānošanas periodā, atkarībā no tā, kā ir izmantoti alternatīvie finansēšanas mehānismi (t. i., dotācijas vai atmaksājams finansiālais atbalsts, galvenokārt izmantojot finanšu instrumentus).

Palāta arī norāda, ka šīs pārvaldības izmaksas un maksas rodas papildus ERAF un ESF darbības programmu vispārējām administratīvajām izmaksām. Tā kā pārvaldības izmaksas tiek izmaksātas no instrumentu sākotnējā piešķīruma, tās samazina no ES budžeta piešķirtā finansējuma līmeni, kas ir pieejams galasaņēmējiem.

Attiecībā uz 2014.–2020. gada periodu ziņošanas termiņi dalībvalstīm ir samazināti, jo ziņošana par finanšu instrumentiem tagad ietilpst gada īstenošanas ziņojumā. Šo ziņojumu, izņemot 2017. un 2019. gadu, iesniedz Komisijai mēnesi agrāk nekā kādreizējo ziņojumu par finanšu instrumentiem. Vienlaikus ir noteikts sešu mēnešu termiņš Komisijas ziņojuma iesniegšanai budžeta izpildes apstiprinātājiestādēm. Salīdzinājumam: 2007.–2013. gada plānošanas periodā Komisijas rīcībā bija trīs mēneši, lai pārbaudītu datus un iesniegtu savu konsolidēto īstenošanas ziņojumu par finanšu instrumentiem. Tas nozīmē, ka svarīga informācija par finanšu instrumentu īstenošanu un ar to saistītajām izmaksām ir pieejama vēlāk nekā iepriekšējā periodā.

Attiecībā uz pārvaldības izmaksām un maksām tiesību akti tika būtiski uzlaboti, paredzot tādu maksimālo apmēru kumulatīvajām summām, kas ir mazāks par to, kurš tika piemērots 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Tomēr uz darbības rezultātiem balstītie elementi vēl nav pietiekami spēcīgi, un Komisijai ir jāsniedz papildu skaidrojums par to, kā vadošajām iestādēm būtu jāizmanto šie noteikumi, apspriežot finansēšanas nolīgumus (sk. 106.–145. punktu).

10. ieteikums

Ņemot vērā 2007.–2013. gada plānošanas perioda paredzamo slēgšanu, Komisijai ir:

a) jānodrošina, ka dalībvalstis sniedz visaptverošu informāciju par pārvaldības izmaksām un maksām, kas radušās un samaksātas līdz 2017. gada martam,

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2017. gada beigām.

b) jāpaskaidro, ka pārvaldības izmaksu un maksu maksimālais apmērs ir jāpiemēro finanšu instrumenta izmantotajam faktiskajam kapitāla piešķīrumam, t. i., DP ieguldījumam, kas izmantots, lai sniegtu finansiālu atbalstu galasaņēmējiem.

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2017. gada marta beigām.

11. ieteikums

Attiecībā uz darbības rezultātos balstīto fondu pārvaldnieku atlīdzību 2014.–2020. gada plānošanas periodā:

a) Komisijai ir jāiesniedz tiesību akta priekšlikums, kura mērķis ir pārskatīt spēkā esošos KNR noteikumus, lai stiprinātu šīs kārtības stimulējošo ietekmi;

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2016. gada beigām.

b) dalībvalstu vadošajām iestādēm, apspriežot finansēšanas nolīgumus, ir plaši jāizmanto pašreizējie, uz darbības rezultātiem balstītie fondu pārvaldnieku atlīdzības elementi. To varētu papildināt, brīvprātīgi izmantojot papildu elementus.

Plānotais īstenošanas termiņš: nekavējoties.

12. ieteikums

Komisijai ir jāveic dotāciju un atmaksājamā finansiālā atbalsta (galvenokārt izmantojot finanšu instrumentus) īstenošanas izmaksu salīdzinošā analīze par 2014.–2020. gada plānošanas periodu, lai noteiktu to faktiskos līmeņus. Šāda informācija būtu īpaši svarīga, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus periodam pēc 2020. gada un nosakot pienācīgu tehniskās palīdzības līmeni.

Plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2017. gada beigām.

Visbeidzot, 2014.–2020. gada plānošanas periodā ļoti svarīgi būs arī tas, lai Komisija un EIB no ES budžeta finansēto finanšu instrumentu izmantošanu dalītās un centralizētās pārvaldības jomā efektīvi saskaņotu ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); to dēvē arī par “Junkera plānu”. Tikai tad no ES budžeta finansētie finanšu instrumenti varēs efektīvākajā veidā veicināt tik ļoti vajadzīgos ieguldījumus ES infrastruktūrā.

Šo ziņojumu 2016. gada 1. jūnija sēdē Luksemburgā pieņēma Revīzijas palātas II apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Henri GRETHEN.

Revīzijas palātas vārdā –

Vítor Manuel da SILVA CALDEIRA

Priekšsēdētājs

Saīsinājumi

COCOF: Fondu koordinācijas komiteja

DFS: daudzgadu finanšu shēma

DP: darbības programma

EaSI: Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma

EEF: Eiropas Energoefektivitātes fonds

EEPEA: Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai, piešķirot Kopienas finansiālo palīdzību enerģētikas jomā

EIB: Eiropas Investīciju banka

EIF: Eiropas Investīciju fonds

EISI: Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments

ELFLA: Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai

EPMI: Eiropas progresa mikrofinansēšanas instruments nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai

ERAF: Eiropas Reģionālās attīstības fonds

ESF: Eiropas Sociālais fonds

ESI fondi: Eiropas strukturālie un investīciju fondi

ESI fondu EG: ekspertu grupa Eiropas strukturālo un investīciju fondu jautājumos

ESIF: Eiropas Stratēģisko investīciju fonds

EZF: Eiropas Zivsaimniecības fonds

GBER: Vispārējā grupu atbrīvojuma regula

JEREMIE: Eiropas apvienotie resursi mazajiem, vidējiem un mikrouzņēmumiem

KF: Kohēzijas fonds

KNR: Kopīgo noteikumu regula

LESD: Līgums par Eiropas Savienības darbību

LGTT: Aizdevumu garantijas instruments Eiropas transporta tīklu projektiem

“Marguerite” fonds: 2020. gada Eiropas Fonds enerģētikai, klimata pārmaiņām un infrastruktūrai

MVU: mazie un vidējie uzņēmumi

PFLP: portfeļa pirmās kārtas zaudējumu laidiens

POI: Projektu obligāciju iniciatīva

SICAR: Société d’investissement en capital à risque (riska kapitāla ieguldījumu sabiedrība)

SICAV: Société d’investissement à capital variable (ieguldījumu sabiedrība ar mainīgu kapitālu)

TD: ticamības deklarācija

TEN-E/T: Eiropas enerģētikas tīkls; Eiropas transporta tīkls

Glosārijs

Aizdevums ir līgums, kas uzliek aizdevējam pienākumu aizņēmējam uz noteiktu laikposmu darīt pieejamu konkrētu naudas summu. Aizņēmējam ir pienākums noteiktajā laikā atmaksāt minēto summu. Parasti aizņēmējs maksā procentus no aizdevuma summas.

Darbības programmā (DP) ir izklāstītas dalībvalsts prioritātes, īpašie mērķi un plāns, kā noteiktā periodā, parasti septiņos gados, tiks izmantoti līdzekļi, lai finansētu projektus. Šiem projektiem ir jāpalīdz sasniegt vienu vai vairākus no darbības programmas prioritārā virziena līmenī noteiktajiem mērķiem. Programmas jāizstrādā katram fondam, kas darbojas kohēzijas politikas jomā, t. i., Eiropas Reģionālās attīstības fondam, Kohēzijas fondam un Eiropas Sociālajam fondam. Darbības programmas sagatavo dalībvalstis, un pirms jebkādu maksājumu veikšanas no ES budžeta tās apstiprina Komisija. Attiecīgajā periodā tās var grozīt tikai tad, ja abas puses tam piekrīt.

Deleģētā regula ir Komisijas 2014. gada 3. marta Deleģētā regula (ES) Nr. 480/2014, ar kuru papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu.¹

Eiropas apvienotie resursi mazajiem, vidējiem un mikrouzņēmumiem (JEREMIE) ir Komisijas iniciatīva, ko tā izstrādājusi kopā ar Eiropas Investīciju fondu. Šī iniciatīva veicina finansēšanas vadības instrumentu izmantošanu, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam, izmantojot struktūrfondus.

Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) mērķis ir stiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā, izlīdzinot galvenās reģionālās atšķirības un sniedzot finansiālu atbalstu infrastruktūras izveidei un produktīviem ieguldījumiem darbvietu radīšanā, galvenokārt uzņēmumiem.

Eiropas Sociālā fonda (ESF) mērķis ir stiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā, uzlabojot nodarbinātību un darba iespējas, galvenokārt īstenojot apmācības pasākumus un veicinot augstāku nodarbinātības līmeni un jaunu un labāku darbvietu radīšanu.

Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) mērķis ir mobilizēt vismaz EUR 315 miljardus privāto un publisko ilgtermiņa ieguldījumu veidā ES 2015.–2017. gada periodā un nodrošināt projektu finansēšanu turpmākajos gados. ESIF ir izveidots Eiropas Investīciju bankā (EIB) kā trasta fonds ar neierobežotu darbības laiku, lai finansētu projektu riskantākās daļas. Papildu risks, ko uzņemsies EIB, tiks kompensēts ar ES budžeta finansētu garantiju līdz EUR 16 miljardu apmērā. Dalībvalstis var veikt papildu iemaksas šajā fondā.

Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ietver piecus atsevišķus fondus, kuru mērķis ir visā Savienībā mazināt reģionālās atšķirības 2014.–2020. gada plānošanas periodā. ESI fondi ietver Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu.

Eiropas strukturālo un investīciju fondu ekspertu grupu (ESI fondu EG) izveidoja Komisijā, lai tā sniegtu konsultācijas Komisijai par jautājumiem, kas saistīti ar tādu programmu īstenošanu, kuras pieņemtas un īstenotas saskaņā ar Eiropas strukturālo un investīciju fondu regulām. Tā ir viena no divām grupām, kas aizstāj Fondu koordinācijas komiteju (otrā grupa ir ESI fondu KK – Eiropas strukturālo un investīciju fondu koordinācijas komiteja).

EISI regula ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010.²

Finanšu regula ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu.³

Finanšu starpnieks ir struktūra, kas rīkojas kā starpnieks starp vadošo iestādi vai līdzdalības fondu un tā finansējuma galasaņēmējiem, ko novirza, izmantojot finanšu instrumentus dalītā pārvaldībā.

Fondu koordinācijas komiteja (COCOF) ir pastāvīga uzraudzības komiteja Komisijā. Tās uzdevums ir izskatīt jautājumus, kas saistīti ar tādu noteikumu īstenošanu, kuri reglamentē Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu.

Galasaņēmējs ir jebkura juridiska vai fiziska persona, kas nav līdzdalības fonds vai finanšu starpnieks un kas saņem finansējumu ar finanšu instrumenta starpniecību.

Garantija ir trešās puses (ko sauc par garantijas devēju) apņemšanās atmaksāt aizņēmēja parādu, ja aizņēmējs nevar segt savas parādsaistības. Garantijas devējs uzņemas atbildību par aizņēmēja parādsaistību daļēju vai pilnīgu atmaksu saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti līgumā starp garantijas devēju, aizdevēju un/vai aizņēmēju.

Garantijas nepārsniedzamā likme ir procentuālā daļa no kopējās aizdevumu portfeļa vērtības, ko faktiski sedz garantija.

Īpaši fondi ir fondi, kas nav līdzdalības fondi.

Īstenošanas regula ir Komisijas 2006. gada 8. decembra Regula (EK) Nr. 1828/2006, kas paredz noteikumus par to, kā īstenot Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu.⁴

Kapitāla piešķīrums ir finansējuma summa, ko iemaksā finanšu instrumentā (no ES budžeta, valsts budžeta vai privāto ieguldītāju līdzekļiem), lai atbalstītu tā darbības. Kapitāla piešķīrumam būtu jāatspoguļo tā spēja veikt ieguldījumus, kā arī tam jābūt samērīgam ar tirgu, kuram instruments paredzēts.

Kapitālieguldījums ir kapitāla sniegšana uzņēmumam, ko tieši vai netieši investē, pretī iegūstot pilnīgas vai daļējas īpašumtiesības šajā uzņēmumā, turklāt šis kapitālieguldītājs var uzņemties veikt arī atsevišķas uzņēmuma pārvaldības kontroles funkcijas un var saņemt daļu no uzņēmuma peļņas.

Kohēzijas politika 2007.–2013. gada plānošanas periodā aptvēra Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Eiropas Sociālo fondu (proti, divus struktūrfondus), kā arī Kohēzijas fondu. 2014.–2020. gada plānošanas periodā tika uzlabota kohēzijas politikas un citu tādu ES politikas virzienu koordinēšana, kas veicina reģionālo attīstību, proti, lauku attīstības un zivsaimniecības un jūrlietu politikas; to veica, paredzot kopīgus noteikumus Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem.

Kopīgo noteikumu regula (KNR) 2014.–2020. gada periodam ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006.⁵

Līdzdalības fonds ir fonds, ko izveido, lai veiktu ieguldījumus vairākos riska kapitāla fondos, garantiju fondos, aizdevumu fondos, pilsētu attīstības fondos, fondos vai citās atbalsta shēmās, kas izsniedz aizdevumus, atmaksājamu ieguldījumu garantijas vai līdzvērtīgus instrumentus energoefektivitātes jomā un atjaunojamās enerģijas izmantošanai ēkās, tostarp pašreizējos mājokļos.

Mantotie līdzekļi ir kapitāla piešķīruma daļa, kas nonākusi līdz galasaņēmējiem, pēc tam atmaksāta finanšu instrumentā un tādējādi ir pieejama jaunam ieguldījumu ciklam.

Nosacīta kredītlīnija ir kredītlīnija, ko var izmantot ar nosacījumu, ka iestājas iepriekš noteikts notikums.

Portfeļa pirmās kārtas zaudējumu laidiens (PFLP): ja aizdevumu portfeli sadala vairākās riska daļās, PFLP ir daļa, kas absorbē portfeļa pirmos zaudējumus (tie var rasties, piemēram, ja netiek atmaksāti aizdevumi).

Prioritārais virziens ir viena no darbības programmas stratēģijas prioritātēm, kura ietver saistītu darbību kopumu ar konkrētiem un izmērāmiem mērķiem.

Robežlikme ir projekta vai ieguldījumu atdeves minimālā likme, ko pieprasa pārvaldītājs vai ieguldītājs.

Société d’investissement à capital variable (SICAV) ir tāds atvērtais ieguldījumu fonds, kura kapitāla vērtība mainās atkarībā no ieguldītāju skaita un tā bāzes ieguldījumu vērtības. Fonda daļas tiek pirktas un pārdotas, pamatojoties uz fonda pēdējo noteikto neto aktīvu vērtību.

Société d’investissement en capital à risque (SICAR) ir struktūra, kas izveidota privātā pašu kapitāla un riska kapitāla ieguldījumiem, uz ko neattiecas nedz ieguldījumu dažādošanas noteikumi, nedz arī aizdevumu vai saistību īpatsvara palielināšanas ierobežojumi.

Vadošā iestāde ir valsts, reģionālā vai vietējā valsts sektora iestāde vai jebkura cita valsts vai privāta struktūra, ko darbības programmas pārvaldībai ir izraudzījusies dalībvalsts. Tās pienākumi ir atlasīt finansējamos projektus, uzraudzīt projektu īstenošanu un ziņot Komisijai par finanšu aspektiem un sasniegtajiem rezultātiem.

Valsts atbalsts jebkādā veidā ir tiešs vai netiešs finansiāls atbalsts, ko sniedz valsts iestādes privātā sektora uzņēmumiem. Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) būtībā aizliedz valsts atbalstu kopējā tirgū, ja vien tas nav pienācīgi pamatots. ES valsts atbalsta noteikumos ir izklāstīti gadījumi, kad šāds atbalsts nerada (vai nedraud radīt) konkurences traucējumus. Eiropas Komisija vienīgā ir kompetenta novērtēt dalībvalstu piešķirtā valsts atbalsta atbilstību minētajiem noteikumiem. Eiropas Komisijas pieņemtos procesuālos lēmumus un darbības pārskata Vispārējā tiesa un Eiropas Savienības Tiesa.

Vispārīgā regula 2007.–2013. gada plānošanas periodam ir Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999.⁶

Revīzijas darba grupa

Eiropas Revīzijas palātas (ERP) īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti atsevišķu budžeta jomu vai vadības aspektu lietderības un atbilstības revīzijās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu un izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekļa Henri Grethen vadītā II apakšpalāta, kura revidē struktūrpolitikas, transporta un enerģētikas izdevumu jomas. Revīziju vadīja par ziņojuma sagatavošanu atbildīgā locekle Iliana Ivanova, un tajā piedalījās biroja vadītājs Tony Murphy un atašejs Mihail Stefanov, atbildīgais vadītājs Niels-Erik Brokopp, darbuzdevuma vadītājs Rares Rusanescu un revidenti Agathoclis Argyrou, Marcel Bode, Viorel Cirje un Maria Ploumaki.

Par šo publikāciju

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditorsECA

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2016. gads

© Eiropas Savienība, 2016. gads

Reproducēšana ir atļauta, ja tiek norādīts avots.