ES tiesību ceļvedis - 2016. g. decembra izdevums

SAĪSINĀJUMI

EAEK, Euratom	Eiropas Atomenerģijas kopiena
EBTA	Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija
ECB	Eiropas Centrālā banka
ECPAK	Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija
EEK	Eiropas Ekonomikas kopiena
EESO	Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija
EK	Eiropas Kopiena
EOTK	Eiropas Ogļu un tērauda kopiena
EP	Eiropas Parlaments
ES	Eiropas Savienība
ESAO	Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija
ESM	Eiropas stabilizācijas mehānisms
Krājums	Tiesas vai Vispārējās tiesas judikatūras krājums
LES	Līgums par Eiropas Savienību
LESD	Līgums par Eiropas Savienības darbību
NATO	Ziemeļatlantijas Līguma organizācija
RES	Rietumeiropas Savienība
Tiesa	Eiropas Savienības Tiesa

NO PARĪZES UZ LISABONU CAURI ROMAI, MĀSTRIHTAI, AMSTERDAMAI UN NICAI

Vēl neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām mūsu valsts un politiskā dzīve attīstījās, gandrīz pilnībā pamatojoties uz valstu konstitūcijām un likumiem. Tie mūsu demokrātiskajās valstīs veidoja uzvedības noteikumus, kas bija juridiski saistoši ne tikai pilsoņiem un partijām, bet arī valstij un tās iestādēm. Tikai pilnīgais Eiropas sabrukums un vecā kontinenta ekonomikas un politikas krahs radīja priekšnoteikumus jaunam sākumam un deva spēcīgu impulsu idejai par jaunu Eiropas kārtību.

Eiropas pūles apvienoties pēckara periodā raksturoja sarežģītu un slikti pārredzamu organizāciju juceklis. Piemēram, līdzās un bez īstas savstarpējas saiknes pastāv ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), NATO (Ziemeļatlantijas līguma organizācija), Eiropas Padome un Eiropas Savienība (ES).

Šī Eiropas organizāciju daudzveidība iegūst loģisku struktūru, tikai iztēlojoties šo organizāciju konkrētos mērķus. Tās var iedalīt trīs lielās kategorijās.

Pirmā kategorija — eiroatlantiskās organizācijas

Eiroatlantisko organizāciju pirmsākumi meklējami pēc Otrā pasaules kara izveidotajā aliansē starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu. Tāpēc tā nebija nejaušība, ka pirmās pēckara Eiropas organizācijas, t. i., 1948. gadā dibinātās Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijas (EESO), izveides iniciatīvu izteica Amerikas Savienotās Valstis. Toreizējais ASV ārlietu ministrs Džordžs Maršals (George Marshall) 1947. gadā aicināja Eiropas valstis apvienot pūles ekonomikas atjaunošanā. Šim nolūkam viņš apsolīja ASV atbalstu, kas īstenojās “Maršala plānā” un bija pamats ātrai Rietumeiropas atjaunošanai. Sākotnēji EESO galvenais uzdevums bija liberalizēt tirdzniecību starp valstīm. 1960. gadā, kad organizācijai pievienojās ASV un Kanāda, tika noteikts papildu mērķis veicināt trešās pasaules valstu ekonomiku, sniedzot attīstības palīdzību. EESO kļuva par ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju), kurā pašlaik ir vairāk nekā 35 dalībvalstis.

Pēc EESO 1949. gadā kā militāra alianse ar ASV un Kanādu tika izveidota NATO. NATO mērķis ir kolektīvā aizsardzība jeb kolektīvā palīdzība. Tā tika veidota kā daļa no globālās drošības sistēmas padomju ietekmes ierobežošanai, un pēc “dzelzs priekškara” sabrukuma 1989. gadā un Padomju Savienības izjukšanas, kas sekoja pēc tam, NATO aizvien lielākā mērā kļuva par krīžu pārvarēšanas un stabilitātes stiprināšanas organizāciju. NATO ir pievienojušās 28 valstis, tostarp 22 ES dalībvalstis (nav pievienojusies Īrija, Kipra, Malta, Austrija, Somija un Zviedrija), kā arī Albānija, ASV, Islande, Kanāda, Norvēģija un Turcija. Lai nostiprinātu sadarbību starp Eiropas valstīm drošības politikas jomā, 1954. gadā tika nodibināta Rietumeiropas Savienība (RES). RES iezīmēja drošības un aizsardzības politikas attīstības sākumu Eiropā. Tomēr tās uzdevumu loks netika paplašināts, jo vairums tās kompetenču tika nodotas citām starptautiskām institūcijām, jo īpaši NATO, Eiropas Padomei un ES. Rezultātā 2011. gada 30. jūnijā RES tika likvidēta.

Otrā kategorija — Eiropas Padome un EDSO

Eiropas organizāciju otrai kategorijai ir raksturīgi, ka to struktūra ir veidota tā, lai tajās spētu darboties pēc iespējas vairāk valstis. Turklāt apzināti tika ņemts vērā, ka šo organizāciju darbība nepārsniedz tradicionālās starpvalstu sadarbības robežas.

Šāda organizācija ir 1949. gada 5. maijā kā politiska organizācija nodibinātā Eiropas Padome, kurai pašlaik ir pievienojušās 47 valstis, tostarp visas pašreizējās ES dalībvalstis. Eiropas Padomes statūtos nav ne norādes uz centieniem izveidot federāciju vai savienību, ne arī ir paredzēta valsts suverenitātes daļas nodošana vai apvienošana. Lēmumi Eiropas Padomē visos būtiskos jautājumos tiek pieņemti, ievērojot vienprātības principu. Saskaņā ar to katra valsts ar veto tiesībām var nepieļaut lēmumu pieņemšanu. Līdz ar to Eiropas Padome pēc uzbūves saglabā starptautiskas sadarbības organizācijas statusu.

Eiropas Padomes ietvaros ir noslēgtas daudzas konvencijas ekonomikas, kultūras, sociālās politikas un tiesību jomā. Nozīmīgākā un vienlaikus arī pazīstamākā ir 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECPAK), kurai pašlaik ir pievienojušās visas 47 Eiropas Padomes dalībvalstis. Ar to dalībvalstīm tika izveidots ne tikai praksē nozīmīgs cilvēktiesību ievērošanas standartu minimums, bet nostiprināta arī tiesību aizsardzības sistēma, kas ar konvenciju Strasbūrā izveidotajām iestādēm — Eiropas Cilvēktiesību komisijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesai — konvencijas ietvaros ļauj pieņemt nolēmumus par cilvēktiesību pārkāpumiem dalībvalstīs.

Šajā kategorijā ietilpst arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kas tika nodibināta 1994. gadā kā “Eiropas Drošības un sadarbības konference” (EDSK). EDSO, kurā pašlaik ietilpst 57 valstis, darbība ir balstīta uz principiem un mērķiem, kas noteikti 1975. gada Helsinku deklarācijā un 1990. gada Parīzes hartā. Līdztekus uzticības veidošanas pasākumiem starp Eiropas valstīm bija paredzēts izveidot arī “drošības tīklu”, kas ļautu noregulēt konfliktus ar mierīgiem līdzekļiem.

Trešā kategorija — Eiropas Savienība

Eiropas organizāciju trešo kategoriju veido Eiropas Savienība (ES). Salīdzinājumā ar tradicionālām starptautiskām valstu apvienībām būtisks ES jaunums ir apstāklis, ka dalībvalstis ES nodod daļu tās suverenitātes un piešķir Savienībai no dalībvalstīm neatkarīgas varas pilnvaras. Īstenojot šīs pilnvaras, ES var pieņemt Eiropas tiesību aktus, kuru spēks ir tāds pats kā suverēniem valsts tiesību aktiem.

ES izveides “pamatakmeni” lika toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman) ar 1950. gada 9. maija deklarāciju, kurā viņš iepazīstināja ar savu un Žana Monē (Jean Monnet) izstrādāto plānu apvienot Eiropas ogļu un tērauda rūpniecību Eiropas Ogļu un tērauda kopienā. Šādi tika izteikts vēsturisks priekšlikums izveidot “organizētu un dzīvu Eiropu”, kas var dot “civilizācijai neaizstājamu ieguldījumu” un bez kuras “nav iespējams nosargāt pasaules mieru”.

Galu galā “Šūmana plāns” īstenojās, slēdzot Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līgumu, kuru 1951. gada 18. aprīlī Parīzē parakstīja sešas dibinātājvalstis (Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande) (“Parīzes līgums”) un kurš stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā. Šī kopiena tika izveidota 50 gadu laikaposmam un, beidzoties tās dibināšanas līguma darbības laikam, 2002. gada 23. jūlijā tika “integrēta” Eiropas Kopienā. Pēc tam dažus gadus vēlāk šīs pašas valstis ar 1957. gada 25. marta Romas līgumiem (“Romas līgumi”) izveido Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (EAEK jeb Euratom), kas sāka darbību no šo līgumu spēkā stāšanās dienas 1958. gada 1. janvārī.

Eiropas Savienības dibināšana ar Māstrihtas līgumu bija sākums jaunam Eiropas politiskās apvienošanas posmam. Šis līgums, kas tika parakstīts jau 1992. gada 7. februārī Māstrihtā, bet ratifikācijas procesā radušos dažu šķēršļu dēļ (Dānijas iedzīvotāji deva piekrišanu tikai otrajā referendumā; Vācijā par parlamenta piekrišanu līgumam tika iesniegta konstitucionāla sūdzība) varēja stāties spēkā tikai 1993. gada 1. novembrī, dēvē sevi par “jaunu pakāpi, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību”. Tas ietver Eiropas Savienības dibināšanas aktu, tomēr nepabeidzot šo procesu. Eiropas Savienība nevis stājās Eiropas Kopienas vietā, bet gan apvienoja to zem viena kopīga jumta ar jauniem politikas virzieniem un sadarbības formām. Tēlaini runājot, tika izveidoti trīs pīlāri, uz ko balstījās Eiropas Savienība, proti, pirmais pīlārs bija Eiropas Kopiena: EEK (pārdēvēta par EK), EOTK (līdz 2002. gadam) un EAEK. Otro pīlāru veidoja dalībvalstu sadarbība kopējas ārpolitikas un drošības politikas jomā. Trešais pīlārs attiecās uz dalībvalstu sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā.

ES turpmākā attīstība tika noteikta Amsterdamas līgumā un Nicas līgumā, kuri stājās spēkā attiecīgi 1999. gada 1. maijā un 2003. gada 1. februārī. Šajos līgumos paredzēto reformu mērķis bija saglabāt ES rīcībspēju arī pēc paplašināšanās ar daudzām dalībvalstīm. Tāpēc abi līgumi galvenokārt paredzēja institucionālas reformas. Salīdzinājumā ar iepriekšējām reformu kārtām politiskā griba Eiropas integrācijas padziļināšanai palika salīdzinoši vāja.

Šo procesu biežā kritika kļuva par iemeslu debašu sākšanai par ES un tās institucionālās sistēmas nākotni. Debašu rezultātā valstu un valdību vadītāji 2001. gada 5. decembrī Beļģijas pilsētā Lākenā pieņēma Deklarāciju par Eiropas Savienības nākotni. Tajā ES apņēmās kļūt demokrātiskāka, pārredzamāka un efektīvāka, kā arī tika paredzēts sagatavot konstitūciju. Kā pirmais solis šā mērķa īstenošanai tika noteikts, ka Eiropas konstitūciju izstrādās Eiropas Konvents, kura priekšsēdētājs bija agrākais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valéry Giscard d’Estaing). Konventa izstrādātais “Līguma par Konstitūciju Eiropai” projekts 2003. gada 18. jūlijā oficiāli tika iesniegts Eiropadomes priekšsēdētājam, un 2004. gada 17. un 18. jūlijā šo projektu ar dažādām izmaiņām Briselē pieņēma valstu un valdību vadītāji.

Ar šo konstitūciju līdzšinējai Eiropas Savienībai un līdzšinējai Eiropas Kopienai bija jākļūst par jaunu, vienu Eiropas Savienību, kurai jābalstās uz vienu vienīgu konstitucionālu līgumu. Turklāt bija jāsaglabā tikai Eiropas Atomenerģijas kopiena kā papildu patstāvīga kopiena, kurai tomēr — tāpat kā līdz šim — bija jāpaliek cieši saistītai ar jauno Eiropas Savienību. Tomēr vēlāk šī konstitūcijas koncepcija ratifikācijas procesā dalībvalstīs cieta neveiksmi. Pēc sākotnēji pozitīvajiem balsojumiem 13 no toreiz vēl 25 dalībvalstīm ES konstitucionālais līgums tika noraidīts Francijā (ar 54,68 % “pret” balsu, piedaloties 69,34 % balsstiesīgo iedzīvotāju) un Nīderlandē (ar 61,7 % “pret” balsu, piedaloties 63 % balsstiesīgo iedzīvotāju).

Pēc analīzes posma gandrīz divu gadu garumā tikai 2007. gada pirmajā pusē izdevās sagatavot jaunu reformu paketi. Šī reformu pakete formāli aizstāj Eiropas Konstitūcijas koncepciju, un saskaņā ar to ir jāatceļ visi esošie līgumi un jāaizstāj ar vienotu tekstu ar nosaukumu “Līgums par Konstitūciju Eiropai”. Tā vietā tika sagatavots reformu līgums, ar kuru, pilnībā pārņemot Māstrihtas, Amsterdamas un Nicas līgumu tradīcijas, tiek izdarīti būtiski grozījumi esošajos ES līgumos, lai palielinātu ES rīcībspēju gan pašā ES, gan attiecībās ar pārējo pasauli, nostiprinātu demokrātisko leģitimitāti un kopumā uzlabotu ES darbības efektivitāti. Ievērojot labo tradīciju ņemt vērā līguma parakstīšanas vietu, šis reformu līgums tika nosaukts par Lisabonas līgumu. Lisabonas līguma izstrāde notika ļoti strauji. Iemesls bija tas, ka valstu un valdību vadītāji jau Eiropadomes sanāksmē Briselē 2007. gada 21. un 22. jūnijā secinājumos detalizēti bija noteikuši, kādā veidā un apjomā esošajos līgumos būtu jāiestrādā saskaņotie konstitucionālā līguma grozījumi. Turklāt viņi rīkojās pavisam neraksturīgi un nenoteica — kā parasti — tikai vispārīgus uzdevumus, kas pēc tam būtu jāīsteno starpvaldību konferencei, bet noteica pat izdarāmo grozījumu struktūru un saturu, turklāt bieži tika precīzi formulēts pat tiesību normu teksts.

Īpaši strīdīga bija ES un dalībvalstu pilnvaru norobežošana, kopējās ārpolitikas un drošības politikas turpmākā attīstība, valstu parlamentu jaunā loma integrācijas procesā, Pamattiesību hartas iekļaušana Savienības tiesībās, kā arī iespējamais progress policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā. Līdz ar to 2007. gadā sasauktajai starpvaldību konferencei palika tikai neliela rīcības brīvība, un tā bija pilnvarota vienīgi tehniski īstenot nepieciešamos grozījumus. Tādēļ starpvaldību konferences darbu varēja pabeigt jau 2007. gada 18. un 19. oktobrī; tas ieguva politisku atbalstu Lisabonā vienlaikus notiekošajā Eiropadomes neoficiālajā sanāksmē.

Visbeidzot toreiz vēl 27 ES dalībvalstu un valdību vadītāji 2007. gada 13. decembrī Lisabonā līgumu svinīgi parakstīja (Horvātija pievienojās ES tikai 2013. gadā). Tomēr arī šā līguma ratificēšanas process bija sarežģīts. Kaut arī Lisabonas līgums — atšķirībā no Konstitūcijas līguma — pārvarēja ratifikācijas šķēršļus Francijā un Nīderlandē, tomēr sākumā ratifikācija neizdevās Īrijā pirmajā referendumā 2008. gada 12. jūnijā (ar 53,4 % “pret” balsu, piedaloties 53,1 % balsstiesīgo iedzīvotāju). Tikai pēc dažām juridiskām garantijām par (ierobežotu) jaunā līguma darbības apjomu Īrijas pilsoņi 2009. gada oktobrī otrajā referendumā piekrita Lisabonas līgumam. Šoreiz līgums saņēma plašu Īrijas iedzīvotāju atbalstu (ar 67,1 % “par” balsu, piedaloties 59 % balsstiesīgo iedzīvotāju). Turklāt Īrijas referenduma veiksmīgais iznākums pavēra ceļu Lisabonas līguma veiksmīgai ratifikācijai Čehijā un Polijā. Polijā prezidents L. Kačinskis (L. Kaczinski) izteica nosacījumu, ka parakstīs ratifikācijas dokumentu tikai tad, ja Īrijas referendumam būs veiksmīgs iznākums. Arī Čehijas prezidents Vāclavs Klauss (Václav Klaus) vispirms gribēja sagaidīt Īrijas referenduma rezultātu un visbeidzot ratifikācijas dokumenta parakstīšanai papildus noteica nosacījumu par garantiju, ka Lisabonas līgums, īpaši ar to Līgumā par Eiropas Savienību iekļautā Pamattiesību harta, nekādā veidā neietekmēs tā dēvētos 1945. gada Beneša dekrētus, ar kuriem tika aizliegtas teritoriālās pretenzijas uz kādreizējiem Vācijas apgabaliem Čehijas Republikā. Pēc tam, kad arī šai problēmai tika atrasts risinājums, Čehijas Republikas prezidents 2009. gada 3. novembrī parakstīja ratifikācijas dokumentu. Līdz ar to ratifikācijas procesu bija iespējams sekmīgi pabeigt, un 2009. gada 1. decembrī Lisabonas līgums varēja stāties spēkā.

Ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienība un Eiropas Kopiena tiek sakausēta vienā vienīgā Eiropas Savienībā. Jēdziens “Kopiena” visur tiek aizstāts ar jēdzienu “Savienība”. Savienība stājas Eiropas Kopienas vietā un kļūst par tās pēcteci. Tomēr Savienības tiesības turpina veidot turpmāk minētie trīs līgumi.

Spēkā esošie ES līgumi

LES un LESD ir vienāds juridiskais spēks, un neviens no tiem nav pārāks par otru vai pakārtots otram. Šāds nepārprotams juridisks paskaidrojums ir nepieciešams, jo regulējuma blīvums abos līgumos un agrākā EK līguma jaunais nosaukums (Līgums par ES darbību) rada iespaidu, ka LES ir tāda kā konstitūcija vai pamatlikums, kamēr LESD drīzāk šķiet veidots kā īstenošanas līgums. LES un LESD nav arī nekādas formālas konstitucionālas nozīmes. Visi līgumos lietotie jēdzieni atspoguļo šīs izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo konstitūcijas projektu — netiek lietots jēdziens “konstitūcija”, “Savienības ārlietu ministrs” tiek dēvēts par “Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos”, un ir izzuduši apzīmējumi “likums” un “ietvarlikums”. Tāpat grozītajos līgumos nav pantu, kuros minēti tādi ES simboli kā karogs vai himna. Līgumu tekstā netiek nepārprotami noteikts ES tiesību pārākums, bet, tāpat kā līdz šim, tas izriet no deklarācijas, kurā norādīts uz attiecīgo ES Tiesas judikatūru.

Turklāt līdz ar Lisabonas līgumu beidz pastāvēt ES “trīs pīlāru modelis”. Tomēr paliek spēkā īpašās procedūras kopējās ārpolitikas un drošības politikas, tostarp Eiropas aizsardzības, jomā; Līgumam pievienotās starpvaldību konferences deklarācijas uzsver šo politiku specifisko būtību un dalībvalstu īpašo atbildību šajās jomās.

Pašlaik ES ir 28 dalībvalstis. Vispirms tās ir sešas EEK dibinātājvalstis, proti, Beļģija, Vācija (pēc abu Vāciju apvienošanās 1990. gada 3. oktobrī tā paplašinājās par agrākās VDR teritoriju), Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. 1973. gada 1. janvārī Kopienā iestājās Dānija (izņemot Grenlandi, kuras iedzīvotāji 1982. gada februārī tautas aptaujā ar minimālu vairākumu neatbalstīja salas palikšanu EK), Īrija un Apvienotā Karaliste; Norvēģijas plānotā pievienošanās tika noraidīta ar tautas nobalsošanu 1972. gada oktobrī (ar 53,5 % balsīm “pret”).

Tā dēvētā ES “paplašināšanās dienvidu virzienā” tika uzsākta, 1981. gada 1. janvārī iestājoties Grieķijai, un visbeidzot noslēdzās ar Spānijas un Portugāles pievienošanos 1986. gada 1. janvārī. Pēc paplašināšanās dienvidu virzienā 1995. gada 1. janvārī ES pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija. Norvēģijā tāpat kā pirms 22 gadiem iedzīvotāji ar minimālu balsu pārsvaru pateica “nē”, referendumā ar 52,4 % balsu vēlreiz balsojot pret Norvēģijas dalību ES. 2004. gada 1. maijā ES iestājās Baltijas valstis — Igaunija, Latvija un Lietuva, Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis — Čehija, Ungārija, Polija, Slovēnija un Slovākija, kā arī divas Vidusjūras salu valstis Kipra un Malta. Pēc nedaudz vairāk nekā diviem gadiem paplašināšanās uz austrumiem turpinājās, 2007. gada 1. janvārī pievienojoties Bulgārijai un Rumānijai.

2013. gada 1. jūlijā par ES jaunāko dalībvalsti kļuva Horvātija. Tādā veidā ES dalībvalstu skaits palielinājās līdz 28, un Savienības iedzīvotāju skaits pieauga līdz 510 miljoniem cilvēku. Šī vēsturiskā ES paplašināšanās ir ilga procesa kulminācija, ļaujot atkal apvienoties Eiropas tautām, kuras ilgāk nekā pusgadsimtu bija šķīris dzelzs priekškars un aukstais karš. Līdz ar to ES paplašināšanās ir saistīta galvenokārt ar gribu nodrošināt mieru, stabilitāti un ekonomisko labklājību vienā apvienotā Eiropā.

Eiropas Savienībai var pievienoties arī citas valstis, ja tās izpilda pievienošanās kritērijus, ko 1993. gadā Kopenhāgenā noteica Eiropadome:

• politiskos — stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu tiesību ievērošanu un aizsardzību;
• ekonomiskos — funkcionējoša tirgus ekonomika un spēja izturēt konkurences spiedienu un tirgus apstākļus Eiropas Savienībā;
• juridiskos — spēja uzņemties dalībvalsts pienākumus, tostarp politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķu ievērošana.

Pievienošanās process notiek trijos posmos, ja tajos valsts saņem visu līdzšinējo ES dalībvalstu piekrišanu.

1. Valstij piedāvā dalības iespēju.
2. Valsts kļūst par oficiālu ES kandidātvalsti, tiklīdz tā izpilda pievienošanās nosacījumus, kas gan vēl nenozīmē, ka tiek sāktas oficiālas sarunas.
3. Kandidātvalsts sāk oficiālas pievienošanās sarunas, kurās parasti izveidojas to reformu aprises, kas jāveic, lai ieviestu piemērojamos ES tiesību aktus.

Kad sarunas un vajadzīgās reformas ir pabeigtas un abas puses ir apmierinātas ar to iznākumu, to rezultāti un pievienošanās nosacījumi tiek iestrādāti pievienošanās līgumā. Šim pievienošanās līgumam vispirms jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana ar tā deputātu absolūtu balsu vairākumu. Pēc tam ir jāsaņem Padomes piekrišana, kurai jābūt vienbalsīgai. Pievienošanās līgumu paraksta ES dalībvalstu un kandidātvalsts vadītāji un valdību vadītāji. Katrs pievienošanās līgums pēc tam ir “jāratificē” ES dalībvalstīm un kandidātvalstij saskaņā ar to konstitucionālajiem noteikumiem. Līdz ar ratifikācijas dokumentu deponēšanu pievienošanās process ir pabeigts, un stājas spēkā pievienošanās līgums. Tad kandidātvalsts kļūst par dalībvalsti.

Pašlaik pievienošanās sarunas notiek ar Turciju (kopš 2005. gada), Serbiju (kopš 2014. gada) un Melnkalni (kopš 2014. gada).

Turcija pievienošanās pieteikumu iesniedza 1987. gada 14. aprīlī. Tomēr ES un Turcijas attiecību vēsture ir daudz senāka. Jau 1963. gadā tika noslēgts EEK un Turcijas Asociācijas līgums, kurā ir minēts par iespējamu pievienošanos. 1995. gadā tika izveidota muitas savienība, un 1999. gada decembrī Helsinkos Eiropadome oficiāli atzina Turciju par kandidātvalsti. Šādi tika izteikta pārliecība, ka šajā valstī ir demokrātiskas sistēmas pamati, pat ja vēl ir ļoti daudz darba saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu un mazākumtautību tiesību aizsardzību. Visbeidzot, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu, Eiropadome 2004. gada decembrī deva “zaļo gaismu” pievienošanās sarunu uzsākšanai ar Turciju. Tās sākās 2005. gada oktobrī. Šo sarunu galīgais mērķis ir pievienošanās ES. Tomēr nav garantijas, ka šis mērķis tiks sasniegts. 1999. gadā paredzētais iespējamās pievienošanās datums, proti, 2014. gads, ir pagājis, un jauns termiņš nav saskaņots. Turcijas pievienošanās ir ļoti rūpīgi jāsagatavo, lai Turcijas integrācija izdotos, neapdraudot to, kas ir panākts vairāk nekā 60 gadus ilgušajā Eiropas integrācijā.

2009. gada 17. jūlijā pievienošanās pieteikumu iesniedza Islande. Pievienošanās sarunas oficiāli tika sāktas 2010. gadā; sākotnēji tās noritēja labi, taču pēc valdības maiņas tās nonāca strupceļā un visbeidzot tika apturētas pavisam — pēc tam, kad Islande 2015. gada 12. martā bija atsaukusi savu pievienošanās pieteikumu.

Oficiāls kandidātvalsts statuss ir bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai (kopš 2009. gada) un Albānijai (kopš 2014. gada). Turklāt izredzes pievienoties Eiropas Savienībai ir arī Bosnijai un Hercegovinai, kā arī Kosovai (¹).

Ir pieņemts tiesiskais regulējums arī par izstāšanos no ES. LES ir ieviesta izstāšanās klauzula, kas dalībvalstij ļauj izstāties no ES. Turklāt izstāšanās netiek saistīta ne ar kādiem nosacījumiem, bet šim nolūkam ir nepieciešama tikai vienošanās starp ES un attiecīgo dalībvalsti par izstāšanās kārtību vai, ja šāda vienošanās netiek panākta, — divu gadu noilgums pēc paziņojuma par nodomu izstāties, lai izstāšanās būtu spēkā, arī nepanākot vienošanos. Šī iespēja, visticamāk, tiks izmantota ātrāk, nekā domāts. 2016. gada 23. jūnijā 52 % britu (piedaloties 71,8 % balsstiesīgo iedzīvotāju) nobalsoja pret Apvienotās Karalistes palikšanu Eiropas Savienībā. Tagad Apvienotās Karalistes valdībai ir jālemj par izstāšanās procesa uzsākšanu (LES 50. pants), paziņojot par izstāšanās nodomu.

Tomēr dalībvalsts izslēgšana no ES pret tās gribu nav paredzēta pat smagu un ilgstošu Līgumu pārkāpumu gadījumos.

EIROPAS SAVIENĪBAS PAMATVĒRTĪBAS

Vienotas Eiropas izveides pamats ir galvenās pamatvērtības, un LES 2. pantā dalībvalstis ir apņēmušās tās ievērot, uzticot to īstenošanu ES lēmējiestādēm. Šīs atzītās pamatvērtības ir cilvēka cieņa, vienlīdzība, brīvība un solidaritāte. ES nepārprotami atzīst savu atbildību, nodrošinot visām dalībvalstīm kopīgus demokrātijas un tiesiskuma principus, kā arī aizsargājot cilvēktiesības.

Šīs vērtības ir ne tikai mēraukla valstīm, kuras nākotnē vēlas pievienoties ES, bet saskaņā ar LES 7. pantu dalībvalstij var piemērot arī sankcijas, ja tā nopietni un ilgstoši neievēro šīs vērtības un principus. Šim nolūkam valstu un valdību vadītājiem Eiropadomē ar vienprātīgu lēmumu vispirms ir jākonstatē nopietns un ilgstošs Savienības vērtību un principu pārkāpums. Šo lēmumu valstu un valdību vadītāji pieņem pēc trešdaļas dalībvalstu vai Komisijas priekšlikuma un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu. Tad ES Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var apturēt konkrētas tiesības, kas dalībvalstij piešķirtas LES un LESD, tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. Tas gan neietekmē no līgumiem izrietošos attiecīgās dalībvalsts pienākumus, kuri jāievēro arī turpmāk. Jo īpaši tiek ņemta vērā arī ietekme uz pilsoņu un uzņēmumu tiesībām un pienākumiem.

ES kā miera garants

Nav labāka motīva Eiropas apvienošanai kā vēlme nodrošināt mieru (sk. LES 3. pantu). Eiropas valstis, kuras pašlaik ir ES dalībvalstis, pagājušajā gadsimtā ir pārcietušas divus pasaules karus. Tāpēc Eiropas politika līdztekus ir arī miera politika. Izveidojot ES, vienlaikus ir izveidots arī Eiropas miera partnerības kodols, kas padara neiespējamu karu starp dalībvalstīm. To apliecina 70 miera gadi Eiropā. Jo vairāk Eiropas valstu pievienojas šai miera partnerībai, jo tā kļūst stiprāka. Šajā nozīmē pēdējās ES paplašināšanās ir devušas būtisku ieguldījumu Eiropas miera partnerības stiprināšanā. Par miera un izlīguma, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu Eiropā 2012. gadā Eiropas Savienībai tika piešķirta Nobela miera prēmija.

Vienotība un vienlīdzība kā vadmotīvi

Vienotība ir vadmotīvs. Tikai tad, ja Eiropas valstis runā un darbojas kopīgi, saglabājot savu daudzveidību, ir iespējams atrisināt būtiskas pašreizējās problēmas. Daudzi uzskata, ka, neintegrējot Eiropu un bez ES, nav iespējams nodrošināt Eiropā un pasaulē mieru, demokrātiju un tiesiskumu, ekonomisko labklājību un sociālo drošību un līdz ar to rūpēties par nākotni. Bezdarbs, nepietiekamā izaugsme, energoapgādes drošība un vides piesārņojums jau sen nav tikai atsevišķu valstu problēmas, un tās arī nav iespējams atrisināt vienas valsts ietvaros. Tikai ES ietvaros ir iespējams izveidot stabilu ekonomikas sistēmu, tikai ar kopīgām Eiropas pūlēm ir iespējams panākt tādu starptautisku ekonomisko politiku, kas uzlabo Eiropas ekonomikas sniegumu un palīdz nostiprināt sociālo taisnīgumu. Bez iekšējas saliedētības Eiropa nevar saglabāt savu politisko un ekonomisko neatkarību no pārējās pasaules, atgūt ietekmi pasaulē un piedalīties pasaules politikā.

Vienotība var pastāvēt tikai tur, kur valda vienlīdzība. Neviens Savienības pilsonis nedrīkst izjust sliktāku attieksmi jeb “diskrimināciju” valstspiederības dēļ. Nedrīkst pieļaut atšķirīgu attieksmi dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Pamattiesību hartā ir paredzēti arī papildu kritēriji — saskaņā ar tiem ir aizliegta arī diskriminācija ādas krāsas, ģenētisko īpatnību, valodas, politisko vai citu uzskatu dēļ, kā arī diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes un diskriminācija īpašuma vai izcelsmes dēļ. Turklāt visi Savienības pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Attiecībā uz dalībvalstīm vienlīdzības princips nozīmē, ka neviena nav pārāka par otru un tādas dabiskas atšķirības kā lielums, iedzīvotāju skaits un atšķirīgās struktūras ir iespējams ņemt vērā tikai saskaņā ar vienlīdzības principu.

Pamatbrīvības

Miers, vienotība un vienlīdzība vienlaikus sniedz brīvību. Izveidojot lielāku telpu un sasaistot tagad jau 28 valstis, vienlaikus tiek garantēta pārvietošanās brīvība, kas sniedzas pāri valstu robežām. Vispirms tā ir darba ņēmēju brīva pārvietošanās, brīvība veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvība, preču brīva aprite un kapitāla brīva aprite. Šīs pamatbrīvības garantē, ka uzņēmējs var brīvi pieņemt lēmumus, darba ņēmējs var brīvi izvēlēties darbavietu un patērētāji var izdarīt brīvu izvēli preču daudzveidībā. Brīvā konkurence ļauj uzņēmējiem piedāvāt preces un pakalpojumus nesalīdzināmi plašākam patērētāju lokam. Darba ņēmējs meklē darbavietu un maina to atbilstīgi saviem priekšstatiem un interesēm visā ES teritorijā. Pateicoties lielākai konkurencei, patērētājs var izvēlēties no ievērojami lielāka preču piedāvājuma lētāko un labāko.

Tomēr, iestājoties ES, pievienošanās līgumā bieži vien tiek ietverti pārejas noteikumi, jo īpaši par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, kuri līdzšinējām ES dalībvalstīm ļauj ierobežot šīs pievienojušos valstu pilsoņu pamatbrīvības uz laiku līdz septiņiem gadiem, pamatojoties uz valstu tiesību aktiem vai esošiem divpusējiem nolīgumiem.

Solidaritātes princips

Solidaritāte ir nepieciešamā brīvības korekcija, jo brīvības bezatbildīga izmantošana vienmēr notiek uz citu rēķina. Tāpēc par Savienības kārtības, ja to vēlas ilgi saglabāt, pamatprincipu vienmēr jāatzīst arī tās dalībnieku solidaritāte, un priekšrocības, proti, labklājība, tāpat kā apgrūtinājumi vienlīdzīgi un taisnīgi jāsadala visiem dalībniekiem.

Nacionālās identitātes ievērošana

Tiek ņemta vērā dalībvalstu nacionālā identitāte. Dalībvalstīm ir nevis “jāpazūd” ES, bet gan jāiekļaujas tajā ar savām nacionālajām īpatnībām. Tieši nacionālo īpatnību un identitāšu daudzveidībā ES rod garīgo un morālo spēku, ko tā savukārt izmanto vispārējas labklājības veicināšanai.

Drošības prasība

Visbeidzot visas šīs pamatvērtības ir atkarīgas no drošības. It īpaši kopš 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem Amerikai un, pieaugot aizvien nežēlīgāku terora aktu skaitam Eiropā, atkal ir aktualizējusies cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību arī Eiropā. Nemitīgi tiek padziļināta policijas un tiesu iestāžu sadarbība un nostiprināta ES kopējo ārējo robežu aizsardzība.

Tomēr drošība Eiropas kontekstā nozīmē arī visu ES dzīvojošo pilsoņu sociālo drošību, darbavietu drošību un drošību attiecībā uz pasākumiem, ko uzņēmēji veic, paļaujoties uz ekonomisko pamatnosacījumu stabilitāti. No šāda viedokļa ES iestādes tiek aicinātas nodrošināt pilsoņiem un uzņēmumiem prognozējamu nākotni un nemainīgus nosacījumus.

Pamattiesības

Pamatvērtības, uz kurām balstīta ES, ir arī Savienības pilsoņu individuālās pamattiesības. Eiropas vēsturē jau vairāk nekā divus gadsimtus ir raksturīgi nemitīgi centieni nostiprināt pamattiesību aizsardzību. Pamatojoties uz 18. gadsimta cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijām, pamattiesības un pamatbrīvības ir lielākās daļas civilizēto valstu konstitucionālo sistēmu neatņemama sastāvdaļa. Tas īpaši attiecas uz ES dalībvalstīm, kuru tiesību sistēmu pamats ir tiesību ievērošana, kā arī indivīda cieņa, brīvība un izaugsmes iespējas. Turklāt ir daudz starptautisku vienošanos par cilvēktiesību aizsardzību, no kurām izcila nozīme ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECPAK).

Kopienas pamattiesību sistēma ir izveidota, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas gan ir aizsākta salīdzinoši vēlu, proti, 1969. gadā. Pirms tam Tiesa bija noraidījusi visus iebildumus par pamattiesībām ar pamatojumu, ka tā neizskata problēmas, kurām ir piemērojamas valstu konstitucionālās tiesības. Šī pieeja Tiesai bija jāpārskata, ņemot vērā arī Savienības tiesību pārākumu pār valstu tiesībām, ko Tiesa pamatojusi un ko var īstenot tikai tad, ja Savienības tiesības saviem spēkiem spēj nodrošināt pamattiesību aizsardzību, kas ir līdzvērtīga valstu konstitūcijās sniegtajai aizsardzībai.

Šī judikatūra aizsākās ar spriedumu lietā Stauder, kurā runa bija par to, ka kāds karā cietušā kompensācijas saņēmējs par savas cilvēka cieņas un vienlīdzības principa aizskārumu uzskatīja to, ka, reģistrējoties “Ziemassvētku sviesta” pirkumam, viņam bija jānorāda savs uzvārds. Kaut arī, jau interpretējot Savienības tiesību normu, Tiesa bija secinājusi, ka uzvārda norādīšana nav nepieciešama un līdz ar to faktiski vairs nebija nepieciešams pārbaudīt, vai ir noticis pamattiesību pārkāpums, galu galā tā secināja, ka arī pamattiesību ievērošana ir viens no Savienības kārtības vispārējiem principiem un Tiesai jānodrošina tā ievērošana. Tādējādi Tiesa pirmoreiz atzina, ka ES pastāv pamattiesību sistēma.

Individuālās pamattiesību garantijas Tiesa sākotnēji pamatoja ar dažiem līgumu noteikumiem. Vispirms tās attiecas uz daudzajiem diskriminācijas aizliegumiem, kas izsaka īpaši būtiskus vispārējā vienlīdzības principa aspektus. Jāmin, piemēram, jebkādas diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ (LESD 18. pants), centieni apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ (LESD 10. pants), preču un personu vienlīdzība saistībā ar četrām pamatbrīvībām (preču brīva aprite, LESD 34. pants; darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, LESD 45. pants; brīvība veikt uzņēmējdarbību, LESD 49. pants; pakalpojumu brīva aprite, LESD 57. pants), konkurences brīvība (LESD 101. un nākamie panti), kā arī vienāda darba samaksa vīriešiem un sievietēm (LESD 157. pants). ES četras pamatbrīvības, kas garantē profesionālās dzīves galvenās brīvības, vienlaikus var uzskatīt arī par pārvietošanās brīvības un brīvības izvēlēties profesiju kopējām pamattiesībām. Turklāt nepārprotami tiek garantētas arī darba ņēmēju tiesības apvienoties (LESD 153. pants), tiesības iesniegt lūgumrakstus (LESD 24. pants) un komercnoslēpumu un dienesta noslēpumu aizsardzība (LESD 339. pants).

Šīs pieejas par Savienības pamattiesību aizsardzību Tiesa ir turpinājusi nemitīgi attīstīt un papildinājusi ar citām pamattiesībām. Tas notiek, atzīstot vispārējus tiesību principus, kuru konkretizēšanai Tiesa, pirmkārt, izmanto dalībvalstu konstitūciju tradīcijas un, otrkārt, arī dalībvalstu noslēgtos starptautiskos līgumus par cilvēktiesību aizsardzību. Tas jo īpaši attiecas uz ECPAK, kas ir būtisks orientieris, formulējot Savienības pamattiesības attiecībā uz to aizsardzības mehānismu. Pamatojoties uz to, par ES tiesību sistēmā garantētām tiesībām Tiesa, piemēram, ir atzinusi īpašuma tiesības, brīvību izvēlēties profesiju, mājokļa neaizskaramību, vārda brīvību, vispārējas personiskās tiesības, tiesības uz ģimenes aizsardzību (piemēram, migrējošo darba ņēmēju ģimenes apvienošanās tiesības), ekonomisko brīvību, reliģijas un pārliecības brīvību, kā arī daudzas procesuālas pamattiesības, piemēram, sacīkstes principu, “common-law” valstīs zināmo klienta saziņas ar juristu konfidencialitātes ievērošanu (tā dēvēto “legal privilege”), sankciju divkāršas piemērošanas aizliegumu vai Savienības tiesību aktu pamatošanas pienākumu.

Īpaša nozīme ir vienlīdzīgas attieksmes principam, kas joprojām bieži tiek aplūkots tiesas prāvās. Saskaņā ar tā vispārīgāko definīciju šis princips paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme, izņemot gadījumus, ja šāda atšķirīga attieksme ir objektīvi pamatota. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips neaizliedz to, ka pretēji līdzšinējai starptautiskai praksei attiecīgās valsts iedzīvotājiem vai attiecīgās valsts izstrādājumiem tiek piemērotas stingrākas prasības nekā citu dalībvalstu pilsoņiem vai importētām precēm (juridiskajā terminoloģijā šajā gadījumā runa ir par “atgriezenisko diskrimināciju”). Šis rezultāts ir uzskatāms par Savienības ierobežotās kompetences sekām, kas būtībā attiecas tikai uz pārrobežu darījumiem. Turpretim uz noteikumiem par attiecīgās valsts izstrādājumu ražošanu un tirdzniecību vai par tās pilsoņu juridisko statusu Savienības tiesiskais regulējums attiecas tikai tad, ja ir jau panākta saskaņošana Savienības līmenī.

Pateicoties Tiesas judikatūrai, Savienības tiesībās ir arī nozīmīgs pamattiesībām radniecīgu tiesiskas valsts principu uzkrājums. Turklāt milzīga praktiska nozīme ir samērīguma principam. Tas ietver tiesību un interešu līdzsvarošanu, kas savukārt ietver pasākuma piemērotības, nepieciešamības un proporcionalitātes aspektus. Pamattiesībām radniecīgi vispārēji tiesību principi ir arī vispārējie administratīvo tiesību un “due process” principi, piemēram, tiesiskās paļāvības princips, aizliegums pieņemt personas stāvokli pasliktinošu aktu ar atpakaļejošu datumu vai atcelt labvēlīgu aktu, kā arī sacīkstes princips, ko īsteno Eiropas Komisijas administratīvajos procesos un tiesvedībā Tiesā. Īpaša nozīme ir arī prasībai pēc lielākas pārskatāmības, saskaņā ar ko lēmumi jāpieņem iespējami atklāti un tuvināti pilsoņiem. Šīs pārskatāmības būtisks elements ir tas, ka katram Savienības pilsonim un katrai juridiskai personai, kas reģistrēta dalībvalstī, ir tiesības piekļūt ES Padomes un Eiropas Komisijas dokumentiem. Turklāt publiski pieejamiem ir jābūt visiem no ES budžeta veiktiem maksājumiem fiziskām vai juridiskām personām. Šim nolūkam tiek izveidotas datu bāzes, kurām var brīvi piekļūt jebkurš Savienības pilsonis.

Neapšaubāmi atzīstot Tiesas veikumu nerakstīto pamattiesību izveidošanā, šim “Eiropas pamattiesību” iegūšanas procesam bija būtisks trūkums: Tiesas kompetence palika ierobežota tikai individuālu gadījumu ietvaros. Tāpēc ne visās jomās, kur varētu būt nepieciešams vai vēlams, tā spēja no vispārīgiem tiesību principiem attīstīt pamattiesības. Tā nespēja arī izstrādāt pamattiesību aizsardzības apjomu un robežas nepieciešamajā vispārējā un sarežģītības līmenī. Tā rezultātā ES iestādes nespēja pietiekami precīzi novērtēt, vai tās riskē vai neriskē pārkāpt kādas pamattiesības. Arī attiecīgais Savienības pilsonis katrā gadījumā nespēja vienkārši novērtēt, vai ir noticis viņa pamattiesību pārkāpums.

Par izeju no šīs situācijas ilgu laiku tika uzskatīta ES pievienošanās ECPAK. Tomēr Atzinumā Nr. 2/94 Tiesa par šo jautājumu secināja, ka toreizējā Savienības tiesību situācijā ES neesot kompetences pievienoties konvencijai. Šajā saistībā Tiesa norādīja, ka, lai gan cilvēktiesību ievērošana esot ES aktu likumības nosacījums, tomēr pievienošanās ECPAK izraisītu pašreizējās Savienības sistēmas būtiskas izmaiņas, jo tas nozīmētu ES iekļaušanu starptautiskā, cita veida institucionālā sistēmā un visu ECPAK noteikumu pārņemšanu Savienības tiesību sistēmā. Šādām ES cilvēktiesību aizsardzības sistēmas izmaiņām, kurām būtu būtiskas institucionālas sekas gan Eiropas Savienībā, gan dalībvalstīs, pēc Tiesas domām, esot konstitucionāls raksturs, un tādējādi tās pēc savas būtības pat pārsniedz juridiskās pilnvaras LESD 352. panta izpratnē. Šis trūkums tika novērsts ar Lisabonas līgumu. ES pievienošanās ECPAK tagad ir nepārprotami paredzēta LES 6. panta 2. punktā. Tāpēc 2010. gadā nekavējoties tika uzsāktas pievienošanās sarunas. 2013. gada pavasarī tika panākta vienošanās par pievienošanās nolīguma projektu. Komisija nosūtīja šo projektu ES Tiesai, lai saņemtu atzinumu par tā saderību ar Savienības tiesībām. Atzinumā 2/13 Tiesa secina, ka nolīguma par ES pievienošanos ECPAK projekts iecerētajā formā nav saderīgs ar Savienības tiesībām. Nopietni tiek iebilsts pret to, ka pievienošanās ECPAK gadījumā Tiesai būtu jāpakļaujas Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa būtu tiesīga pārbaudīt saderību ar cilvēktiesību ievērošanu arī Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. Tiesnešu skatījumā tas būtu pretrunā būtiskiem ES struktūrprincipiem. Saskaņā ar šo lēmumu Eiropas Savienība joprojām teorētiski var pievienoties ECPAK, tomēr pagaidām šī iespēja praktiski ir izslēgta, jo pirms tam jāgroza vairāki tehniski pievienošanās nolīguma projekta aspekti.

Neatkarīgi no tā, vai ES pievienosies ECPAK, Lisabonas līgums ir bijis izšķirošs solis ES pamattiesību sistēmas izveidē un ir izveidojis jaunu pamatu pamattiesību aizsardzībai ES. Jaunais LES pants par pamattiesībām (LES 6. pants) ar norādi atzīst Eiropas Savienības Pamattiesību hartu par juridiski saistošu attiecībā uz ES iestāžu un dalībvalstu aktiem, ja vien tās piemēro un īsteno Savienības tiesības. Šīs Pamattiesību hartas sākums bija projekts, kuru izstrādāja konvents, ko veidoja 16 valstu un valdību vadītāju pilnvarotie un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, 16 Eiropas Parlamenta deputāti un 30 deputāti no valstu parlamentiem (pa diviem no katras toreizējās dalībvalsts), profesora Romāna Hercoga (Roman Herzog) vadībā. Šo projektu kā “Eiropas Savienības Pamattiesību hartu” Eiropas Parlamenta, ES Padomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji svinīgi izsludināja Eiropadomes sanāksmes sākumā 2000. gada 7. decembrī Nicā. Eiropas konstitūcijas apspriešanas procesā šī Pamattiesību harta tika pārstrādāta un kļuva par 2004. gada 29. oktobra konstitucionālā līguma neatņemamu sastāvdaļu. Pēc konstitucionālā līguma neveiksmes Pamattiesību hartu kā patstāvīgu tiesību aktu 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā Eiropas Parlamenta, ES Padomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji atkārtoti pasludināja par “Eiropas Savienības Pamattiesību hartu”. Uz šo hartas redakciju pašlaik ir juridiski saistoša norāde LES. Līdz ar to šī Pamattiesību harta iegūst juridiski saistošu raksturu un vienlaikus nosaka pamattiesību piemērošanas jomu Savienības tiesībās. Tomēr tas neattiecas uz Poliju un Apvienoto Karalisti. Abas šīs dalībvalstis nevarēja vai negribēja pakļauties hartā paredzētajam pamattiesību režīmam, jo baidījās, ka hartā noteiktās pamattiesības tām liktu atteikties no konkrētām nacionālajām nostājām, piemēram, reliģijas vai pārliecības jautājumos vai attieksmē pret minoritātēm, vai vismaz mainīt tās. Šīm abām dalībvalstīm pamattiesību saistošā nozīme izriet nevis no Pamattiesību hartas, bet gan tāpat kā līdz šim — no ES Tiesas judikatūras.

EIROPAS APVIENOŠANAS METODES

Eiropas apvienošanu raksturo divas dažādas Eiropas valstu sadarbības koncepcijas. Tām ir raksturīgi sadarbības un integrācijas jēdzieni. Turklāt kā papildu metode ir izveidojusies “ciešāka sadarbība”.

Sadarbība starp valstīm

Sadarbības būtība ir tāda, ka nacionālas valstis ir gatavas sadarboties pārrobežu mērogā ar citām valstīm, tomēr tikai tad, ja tās principā var saglabāt savu nacionālas valsts suverenitāti. Tādējādi centieni apvienoties, balstoties uz sadarbību, ir vērsti nevis uz jaunas centralizētas valsts izveidi, bet ietver tikai suverēnu valstu apvienošanos valstu savienībā, saglabājot nacionālo valstu struktūras (konfederācija). Atbilstoši sadarbības principam darbojas Eiropas Padome un ESAO.

Integrācijas koncepcija

Integrācijas koncepcija sniedzas tālāk par nacionālo valstu tradicionālo līdzāspastāvēšanu. Vēsturiskais uzskats par valstu suverenitātes neaizskaramību un nedalāmību atkāpjas par labu pārliecībai, ka cilvēku un valsts līdzāspastāvēšanas nepilnīgo kārtību, valsts sistēmas pašnepietiekamību un ļaunprātīgu varas izmantošanu, ko daudzkārt Eiropas vēsturē viena valsts ir īstenojusi pret otru (tā dēvēto hegemoniju), var pārvarēt tikai tad, ja atsevišķas valstu suverenitātes tiek sasaistītas kopējā suverenitātē un augstākā līmenī apvienotas pārvalstiskā kopienā (federācijā).

ES ir šīs integrācijas koncepcijas garabērns, kas radies, neapvienojot valstu suverenitātes. Dalībvalstis nebija gatavas atteikties no savas tikai pēc Otrā pasaules kara atgūtās un tieši tagad nostiprinātās nacionālas valsts struktūras par labu federālai Eiropas valstij. Tātad atkal bija jāatrod kompromiss, kas — bez pienākuma veidot federālu Eiropas valsti — garantēja vairāk nekā tikai sadarbību starp valstīm. Risinājums bija pakāpeniski pārvarēt pretrunu starp nacionālas valsts autonomijas saglabāšanu un federālu Eiropas valsti. Dalībvalstīm tiek prasīts nevis pilnībā atteikties no savas suverenitātes, bet tikai no tās nedalāmības dogmas. Vispirms bija tikai jākonstatē, kurās jomās dalībvalstis bija gatavas brīvprātīgi atteikties no savas suverenitātes daļas par labu tām visām augstākstāvošai kopienai. Šo pūļu rezultātu atspoguļo triju organizāciju — EOTK, E(E)K un EAEK — dibināšanas līgumi.

Tajos un pašreizējos Savienības līgumos ir atsevišķi norādītas jomas, kurās suverēnās tiesības tiek nodotas ES. Turklāt ES un tās iestādēm netiek piešķirtas vispārējas pilnvaras pieņemt līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamos tiesību aktus, bet rīcības pilnvaru veids un apjoms izriet no attiecīgajām līgumu normām (ierobežotas kompetences piešķiršanas princips). Šādi dalībvalstīm saglabājas iespēja izprast un kontrolēt atteikšanos no savām pilnvarām.

Ciešāka sadarbība

Ar ciešākas sadarbības instrumentu tiek radīts pamats, lai īstenotu ideju par integrāciju dažādos tempos. Arī mazākam dalībvalstu skaitam ir jādod iespēja progresēt integrācijā kādā konkrētā jomā, kurā kompetence ir piešķirta ES, nepieļaujot, ka to traucē dalībvalstis, kas vilcinās vai izturas noraidoši.

Ja sākotnēji (Amsterdamas līgums) šā instrumenta izmantošanas noteikumi un procedūras vēl bija noteikti ļoti stingri, tad, ņemot vērā ES paplašināšanos, tie tika formulēti nedaudz atvērtāk (Nicas līgums). Lisabonas līgumā līdzšinējās normas par ciešāku sadarbību ir apvienotas LES 20. pantā (pamatnoteikumi) un LESD 326.–334. pantā (papildnoteikumi, iesaistīšanās, process, balsošanas noteikumi).

Ciešākas sadarbības noteikumus var apkopot šādi.

• Šādu sadarbību var īstenot tikai saskaņā ar ES piešķirtajām kompetencēm, un tai ir jāveicina Savienības mērķu sasniegšana un jāpastiprina integrācijas process (LES 20. pants). Tādēļ tā nav piemērota, lai novērstu ES Līgumu nepilnības saistībā ar ekonomisko un monetāro savienību. Ciešāka sadarbība nedrīkst apdraudēt iekšējo tirgu un ES ekonomisko un sociālo kohēziju. Turklāt tā nedrīkst radīt šķēršļus vai diskrimināciju tirdzniecībā starp dalībvalstīm un traucējumus dalībvalstu savstarpējā konkurencē (LESD 326. pants). Ir jāievēro to dalībvalstu kompetence, tiesības un pienākumi, kuras šādā sadarbībā neiesaistās (LESD 327. pants).
• Ciešākai sadarbībai ir jābūt pieejamai visām dalībvalstīm. Turklāt dalībvalstīm ir jāatļauj jebkurā laikā iesaistīties sadarbībā, ja attiecīgās dalībvalstis ievēros ciešākas sadarbības laikā pieņemtos lēmumus. Komisija un dalībvalstis nodrošina, lai ciešākā sadarbībā iesaistītos iespējami lielāks dalībvalstu skaits (LESD 328. pants).
• Ciešāku sadarbību var izmantot tikai kā galējo līdzekli, ja Padome secina, ka, piemērojot attiecīgās līgumu normas, pieņemamā termiņā nevar sasniegt šādas ciešākas sadarbības mērķus. Ciešākā sadarbībā jāpiedalās vismaz deviņām dalībvalstīm (LES 20. panta 2. punkts).
• Ciešākas sadarbības ietvaros pieņemtie akti nav uzskatāmi par ES acquis. Šie akti ir tieši saistoši tikai lēmumu pieņemšanā iesaistītajām dalībvalstīm (LES 20. panta 4. punkts). Tomēr dalībvalstis, kas šajā procesā nepiedalās, nerada šķēršļus šādu aktu īstenošanai.
• Ciešākas sadarbības radītos izdevumus, izņemot administratīvās izmaksas, sedz iesaistītās dalībvalstis, ja vien visi Padomes locekļi pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu vienprātīgi nenolemj ko citu (LESD 332. pants).
• Padomei un Komisijai jānodrošina ciešākas sadarbības ietvaros veikto pasākumu atbilstība pārējai Savienības politikai (LESD 334. pants).

Praksē šis instruments līdz šim ir izmantots divos gadījumos: pirmoreiz ES vēsturē dalībvalstis izmantoja ciešākas sadarbības procesu, lai pieņemtu tiesisko regulējumu, kas laulātajiem, kuri ir dažādu dalībvalstu valstspiederīgie, laulības šķiršanas gadījumā ļauj izvēlēties piemērojamos tiesību aktus. Pēc tam, kad attiecīgais Komisijas priekšlikums, ko tā iesniedza 2006. gadā, neguva nepieciešamo vienprātīgo atbalstu Padomē, Padome ar 2010. gada 12. jūlija lēmumu atļāva ciešāku sadarbību. Pamatojoties uz jaunu Komisijas priekšlikumu, 14 dalībvalstis (Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovēnija) vienojās par atbilstīgām tiesību normām, ko piemēro laulāto, kuri ir dažādu dalībvalstu valstspiederīgie, laulības šķiršanas vai atšķiršanas situācijās. Rezultāts ir apkopots Padomes 2010. gada 20. decembra Regulā (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai.

Otrs izmantošanas gadījums attiecas uz patentaizsardzību Eiropā. Izņemot Spāniju un Horvātiju un vēlāk iesaistoties Itālijai, pavisam 26 ES dalībvalstis ir vienojušās par ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību. Regula, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, un regula par piemērojamo tulkošanas kārtību stājās spēkā 2013. gada 20. janvārī. Tomēr regulas tiks piemērotas tikai pēc tam, kad stāsies spēkā Vienotās patentu tiesas izveides nolīgums. Šim nolūkam nolīgums ir jāratificē vismaz 13 dalībvalstīm, no kurām pašlaik to ir izdarījušas 11.

EIROPAS SAVIENĪBAS “KONSTITŪCIJA”

Ikvienam sociālam veidojumam ir konstitūcija. Konstitūcijā nosaka politiskās sistēmas struktūru, proti, tiek sakārtotas apvienības locekļu savstarpējās attiecības un attiecības kopumā, tiek noteikti kopīgie mērķi un noteikumi, ar kādiem pieņem juridiski saistošus lēmumus. Tāpēc ES kā valstu apvienības, kurai uzticēti konkrēti uzdevumi un funkcijas, “konstitūcijai” ir jāspēj atbildēt uz tādiem pašiem jautājumiem kā valsts konstitūcijai.

Valsts sabiedrības dzīvē valda divi augstākie struktūras principi: tiesiskums (rule of law) un demokrātija. Tāpēc visam, ko dara Savienība, ir jāatbilst tiesiskuma un demokrātijas pamatprasībām un gan juridiski, gan demokrātiski jābūt likumīgam: dalībvalstu un to iestāžu dibināšanai, uzbūvei, pilnvarām, funkcionēšanai un statusam, kā arī pilsoņa statusam.

Pēc konstitucionālā līguma neveiksmes 2004. gada 29. oktobrī ES “konstitūcija” atšķirībā no lielākās daļas tās dalībvalstu konstitūcijām joprojām nav apkopota vienā saistītā konstitucionālā dokumentā. To veido noteikumu un pamatvērtību summa, kuru atbildīgās personas uzskata par juridiski saistošu. Šīs normas daļēji ir ietvertas Eiropas līgumos vai Savienības iestāžu pieņemtajos tiesību aktos, bet daļēji tās ir arī paražu tiesības.

ES juridiskais statuss

Nosakot juridisko statusu, nepieciešams veikt organizācijas juridisku analīzi, vadoties pēc tās raksturīgajām īpašībām. Tās tika izstrādātas jau divos būtiskos Eiropas Ekonomikas kopienas Tiesas 1963. un 1964. gada spriedumos par toreizējo Eiropas Ekonomikas kopienu, bet tāpat kā līdz šim tās attiecas arī uz Eiropas Savienību tās pašreizējā veidolā.

Lieta “Van Gend & Loos”

Šajā prāvā Nīderlandes transporta uzņēmums “Van Gend & Loos” cēla prasību Nīderlandes tiesā pret Nīderlandes muitas iestādi, kura par ķīmiska izstrādājuma importu no Vācijas bija iekasējusi lielāku muitas nodokli salīdzinājumā ar agrāk veiktiem importiem. Uzņēmums šajā darbībā saskatīja EEK līguma 12. panta pārkāpumu, jo saskaņā ar šo pantu dalībvalstīm ir aizliegts ieviest jaunus un palielināt esošos nodokļus kopējā tirgū. Nīderlandes tiesa apturēja tiesvedību un vērsās Tiesā ar lūgumu izskaidrot strīdīgās EEK dibināšanas līguma normas saturisko un juridisko iedarbību.

Tiesa izmantoja šo prāvu, lai izdarītu dažus būtiskus secinājumus par EEK tiesību būtību. Spriedumā Tiesa norāda:

EEK līguma mērķis, kas vērsts uz to, lai izveidotu kopēju tirgu, kura darbība tieši skar Kopienas dalībvalstu pilsoņus, nozīmē, ka šis līgums ir kas vairāk nekā tikai nolīgums, kas rada savstarpējas saistības vienīgi starp līgumslēdzējām valstīm. Šī iecere ir apstiprināta arī preambulā līgumam, kas attiecas ne tikai uz valdībām, bet arī uz valstu iedzīvotājiem un ar kuru tiek izveidotas struktūras, kam piešķirtas suverēnas tiesības, kuru izmantošana ietekmē gan dalībvalstis, gan pilsoņus. [..] No iepriekš minētā var secināt, ka Kopiena veido jaunu starptautiski tiesisko kārtību, kurai par labu valstis, kaut arī tikai dažās jomās, ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi.”

Lieta “Costa/ENEL”

Jau gadu vēlāk lieta Costa/ENEL deva Tiesai iespēju vēl vairāk padziļināt savu analīzi. Šīs lietas pamatā bija šādi apstākļi: 1962. gadā Itālija nacionalizēja elektroenerģijas ražošanas un izplatīšanas sektoru un elektroenerģiju ražojošo uzņēmumu iekārtas nodeva “ENEL” elektroenerģijas ražošanas rūpnīcām. Kostas kungs bija nacionalizētas akciju sabiedrības “Edison Volt” akcionārs un uzskatīja, ka viņam ir atņemtas dividendes, tāpēc viņš atteicās maksāt elektrības rēķinu 1926 Itālijas liru apmērā. Milānas miertiesā Kostas kungs pamatoja savu rīcību tostarp ar to, ka nacionalizācijas likumā ir pārkāptas vairākas EEK līguma normas. Lai varētu novērtēt Kostas kunga iebildumus, miertiesa iesniedza Tiesai dažādus jautājumus par EEK līguma interpretāciju. Savā spriedumā Tiesa par EEK tiesību būtību norādīja:

Atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem ar EEK līgumu ir izveidota tiesību sistēma, kas [..] ir kļuvusi par dalībvalstu tiesību sistēmas sastāvdaļu un ir saistoša to tiesām. Uz neierobežotu laiku dibinot Kopienu, kurai ir savas iestādes, tiesībsubjektība, tiesībspēja un spēja būt starptautiski pārstāvētai, kā arī, it īpaši, reālas pilnvaras, kas izriet no suverenitātes ierobežošanas vai arī valsts pilnvaru nodošanas Kopienai, dalībvalstis, kaut arī tikai dažās nozarēs, ierobežoja savas suverēnās tiesības un tādējādi radīja tiesību aktu kopumu, kas ir saistošs gan attiecīgo valstu pilsoņiem, gan pašām valstīm.”

Savus secinājumus no šiem plašajiem apsvērumiem Tiesa apkopo šādi:

No iepriekš minētā izriet, ka tiesības, kas izriet no līguma, t. i., neatkarīga tiesību avota, to specifikas un oriģinalitātes dēļ nevar pretstatīt kādam valsts tiesību aktam, nezaudējot Kopienas tiesību būtību un neliekot apšaubīt pašu Kopienas juridisko pamatu. No līguma noteikumiem izrietošo tiesību un pienākumu pāreja no valstu iekšējās tiesību sistēmas uz Kopienas tiesību sistēmu rada pastāvīgu to suverēno tiesību ierobežojumu, kam ir augstāks spēks nekā turpmākam vienpusējam aktam, kas nav saderīgs ar Kopienas jēdzienu.”

Elementi, kas kopumā raksturo ES īpatnējo juridisko statusu un tās oriģinalitāti, saskaņā ar šiem abiem Tiesas principiālajiem spriedumiem ir šādi:

• institucionālā struktūra, kas nodrošina, ka gribas veidošanu ES nosaka un ietekmē arī Eiropas kopējās intereses, proti, mērķos ietvertās Savienības intereses;
• panāktā pilnvaru nodošana Savienības iestādēm, kas ir veikta plašākā apjomā nekā citās starptautiskās organizācijās un ietver arī daudzas parasti tikai valstu pārvaldītas jomas;
• savas tiesību sistēmas izveide, kas nav atkarīga no dalībvalstu tiesību sistēmām;
• Savienības tiesību tieša piemērojamība, saskaņā ar kuru Savienības tiesību normām ir tieša iedarbība visās dalībvalstīs un kas nosaka tiesības un pienākumus gan dalībvalstīm, gan to pilsoņiem;
• Savienības tiesību pārākums, kas garantē, ka Savienības tiesības nevar atcelt vai grozīt ar dalībvalstu tiesību aktiem un kolīzijas gadījumā tām ir augstāks spēks nekā valsts tiesībām.

Līdz ar to ES ir patstāvīga struktūra ar suverēnām tiesībām un no dalībvalstīm neatkarīgu tiesību sistēmu, kas ES piešķirto uzdevumu jomās attiecas gan uz dalībvalstīm, gan to iedzīvotājiem.

ES pēc būtības ir dažas kopīgas īpašības gan ar tradicionālām starptautiskām organizācijām, gan federatīviem veidojumiem, bet ir arī daudz atšķirību.

ES nav gatavs veidojums, bet gan drīzāk “sistēma tapšanas stadijā”, un tās galīgais veidols vēl nav paredzams.

Ar tradicionālām starptautiskām organizācijām ES kopīgs ir vienīgi tas, ka arī tā ir izveidota ar starptautiskiem līgumiem. Tomēr no šīm starptautiskajām “saknēm” ES jau ir ļoti attālinājusies. Proti, ES dibināšanas akti ir veicinājuši patstāvīgas, ar savām suverēnām tiesībām un kompetenci apveltītas Savienības izveidošanos. Par labu šai Savienībai dalībvalstis ir atteikušās no daļas savu suverēno tiesību un nodevušas tās Eiropas Savienībai kopējai īstenošanai.

Šīs ES atšķirības no tradicionālām starptautiskām organizācijām rada ES līdzību valstiskam veidojumam. Vispirms jau dalībvalstu daļējā atteikšanās no suverenitātes par labu ES tiek vērtēta kā pazīme, ka ES jau tagad esot federācijai līdzīga struktūra. Tomēr šis uzskats neņem vērā, ka ES iestādēm ir atsevišķas pilnvaras tikai Savienības līgumos noteikto mērķu sasniegšanai un tikai noteiktās jomās. Tāpēc tās nevar brīvi izvēlēties savus mērķus, kā to dara valstis, un atbilst visām prasībām, kādai mūsdienās būtu jābūt modernai valstij. ES trūkst gan valstij raksturīgo vispārējo pilnvaru, gan tiesību noteikt jaunas pilnvaras (tā dēvētās kompetences noteikt savu kompetenci).

Tāpēc ES nav ne “klasiska” starptautiska organizācija, ne valstu federācija, bet gan starp šiem tradicionālajiem valstu apvienību modeļiem klasificējama suverēna struktūra. Juridiskajā terminoloģijā, lai raksturotu šo īpašo statusu, ir ieviests jēdziens “pārvalstiska organizācija”.

ES uzdevumi

Savienībai uzticētie uzdevumi ir stipri līdzīgi valsts konstitucionālajai kārtībai. Tie nav šauri ierobežoti tehniski uzdevumi, kādus parasti uzņemas starptautiskas organizācijas, bet gan kompetences jomas, kas kopumā veido valstiskuma būtību.

ES uzdevumu saraksts ir ļoti plašs: tas ietver gan ekonomiskos, gan sociālos, gan politiskos uzdevumus.

Ekonomiskie uzdevumi

Galvenais ekonomiskais uzdevums ir izveidot kopēju tirgu, kurš apvieno “dalībvalstu tirgus” un kurā visas preces un pakalpojumus ir iespējams piedāvāt un pārdot ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iekšējā tirgū, un kuram vienādi un brīvi var piekļūt visi Savienības pilsoņi. Kopējā tirgus izveides koncepciju ierosināja toreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žaks Delors (Jacques Delors), un valstu un valdību vadītāju apstiprinātā iekšējā tirgus izveides pabeigšanas programma būtībā tika īstenota līdz 1992. gadam. Savienības iestādēm ir izdevies izveidot tiesisko regulējumu, lai darbotos iekšējais tirgus. Šis regulējums pašlaik lielā mērā ir izpildīts, īstenojot pasākumus dalībvalstīs, līdz ar to iekšējais tirgus jau tagad ir kļuvis par realitāti. Šis iekšējais tirgus ir kļuvis manāms arī ikdienā, jo īpaši ceļojot pa ES, kur jau sen nav jāaizkavējas pie valstu robežām personu un preču pārbaudes dēļ.

Iekšējo tirgu pavada ekonomiskā un monetārā savienība.

ES uzdevums ekonomikas politikā ir nevis noteikt un vadīt ekonomikas politiku, bet gan koordinēt valstu ekonomikas politikas tā, lai vienas vai vairāku dalībvalstu politikas lēmumi negatīvi neietekmētu iekšējā tirgus darbību. Šim nolūkam tika noslēgts Stabilitātes un izaugsmes pakts, kurā dalībvalstīm tiek noteikti atsevišķi kritēriji, kas tām jāņem vērā savos budžeta politikas lēmumos. Ja tie netiek ievēroti, Eiropas Komisija var izteikt brīdinājumus, un ilgstoša pārmērīga budžeta deficīta gadījumos ES Padome var piemērot arī sankcijas. Pasaules finanšu un ekonomikas krīzes rezultātā ES līmenī 2010.–2012. gadā vēl vairāk tika pastiprināta sadarbība ekonomikas politikā. Ekonomikas politikas koordinēšana ES līmenī tika papildināta ar pastāvīgu krīzes pārvaldības mehānismu, kuru galvenokārt veido šādi elementi: Komisijas lomas palielināšana, jaunu automātisku korekciju ieviešana, ekonomikas politikas koordinēšanas nostiprināšana augstākajā politiskajā līmenī, Eiropas pusgadā saskaņota koordinēšana ar stingrākiem dalībvalstu ziņošanas pienākumiem, valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomas pastiprināšana, kā arī brīvprātīgas apņemšanās, kas jānostiprina valsts tiesību aktos. Šā jaunā krīzes mehānisma pamatā ir “Eiropas pusgads”.

“Eiropas pusgads” ir ekonomikas un fiskālās politikas koordinācijas cikls Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas būtībā aptver sešu mēnešu laikposmu no katra gada sākuma — tāpēc to sauc par “pusgadu”. Eiropas pusgada laikā dalībvalstis pieskaņo savu budžeta un ekonomikas politiku tiem mērķiem un noteikumiem, par ko panākta vienošanās ES līmenī. Līdz ar to Eiropas pusgada mērķis ir veicināt valsts finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanu, veicināt ekonomikas izaugsmi un novērst Eiropas Savienībā pārmērīgu makroekonomikas nelīdzsvarotību.

Šis krīzes pārvaldības mehānisms ir jāsaprot kā ultima ratio; tā uzdevums galu galā ir aizsargāt ekonomisko un monetāro savienību. Tomēr normatīvais pamatprincips paliek tas pats: valsts atbildība par ekonomikas un finanšu politiku, turklāt dalībvalstīm savi pasākumi ir jāuzskata par kopēju interešu jautājumu.

ES uzdevums monetārajā politikā bija un ir ieviest ES vienotu valūtu un centralizēti regulēt monetāros jautājumus. Daļēji panākumi šajā jomā jau ir gūti. 1999. gada 1. janvārī tika ieviests eiro kā vienota Eiropas valūta dalībvalstīs, kuras jau bija izpildījušas šajā saistībā noteiktos atbilstības kritērijus (inflācijas līmenis: 1,5 %, budžeta deficīts: 3 %, valsts parāds: 60 %, ilgtermiņa procentu likmes: 2 %). Šīs valstis bija Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija. 2002. gada 1. janvārī šajās valstīs nacionālās valūtas tika aizstātas ar eiro banknotēm un eiro monētām. Kopš tā laika arī ikdienas maksājumi un naudas darījumi notiek vairs tikai vienā valūtā — eiro. Vēlāk aizvien vairāk dalībvalstu izpildīja eiro ieviešanas kritērijus: Grieķija (2001. gada 1. janvāris), Slovēnija (2007. gada 1. janvāris), Kipra (2008. gada 1. janvāris), Malta (2008. gada 1. janvāris), Slovākija (2009. gada 1. janvāris), Igaunija (2011. gada 1. janvāris), Latvija (2014. gada 1. janvāris) un visbeidzot Lietuva (2015. gada 1. janvāris). Tā dēvētā “eirozona”, kur valūta ir eiro, pašlaik ietver 19 dalībvalstis.

Arī pārējām dalībvalstīm principā ir pienākums ieviest eiro kā valsts valūtu, tiklīdz tiks izpildīti atbilstības kritērijus. Izņēmums ir tikai Dānija un Apvienotā Karaliste. Šīs dalībvalstis saglabāja tā dēvētās opting out tiesības, kas tām ļauj pašām izlemt, vai un kad tiks uzsākta pārbaudes procedūra par dalību vienotās valūtas sistēmā. Īpaša situācija ir Zviedrijā, kurai nav opting out tiesību. Pievienošanās eiro drīzāk ir atkarīga no tā, vai Komisija un Eiropas Centrālā banka ieteiks Padomei Zviedrijas iesaistīšanos. Ja šāds ieteikums tiek sniegts un tam piekrīt Padome, Zviedrijai faktiski nav iespējas atteikties no eiro ieviešanas. Tomēr Zviedrijas iedzīvotāji pašlaik neatbalsta pievienošanos eirozonai. Tautas aptaujā par eiro 2003. gadā 55,9 % aptaujāto noraidīja eiro ieviešanu. Pēc aptaujas 2005. gada decembrī noraidoši izturējās vairs tikai 49 %, bet 36 % piekrita pieņemt eiro.

Kas ko dara Eiropas pusgadā

Neraugoties uz visām šaubām, eiro ir kļuvis par spēcīgu un starptautiski atzītu valūtu, kas vienlaikus ir stabils savienojošais posms starp eiro zonas dalībvalstīm. Šo situāciju nemainīja arī valsts parādu krīze, kas aizsākās 2010. gadā. Tieši pretēji — ES reaģēja uz šo krīzi, ieviešot īslaicīgus glābšanas pasākumus, kurus 2013. gadā patstāvīgi nomainīja Eiropas stabilizācijas mehānisms (ESM). ESM kā pastāvīgs krīzes pārvarēšanas instruments piešķir eiro zonas dalībvalstīm ārēju finansiālu palīdzību, kurai pieejamā faktiskā aizdošanas spēja ir 500 miljardi eiro. Eirozonas valstis var saņemt šo finansiālo palīdzību tikai ar stingriem nosacījumiem, kuru mērķis ir precīzi konsolidēt valsts finanses un kuri ir paredzēti ekonomikas korekciju programmā, kas saskaņota ar Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu (SVF) ciešā sadarbībā ar Eiropas Centrālo banku. ESM piešķir ES nepieciešamo rīcībspēju, lai spētu aizstāvēt eiro pat nopietnākajās stresa situācijās. Tas skaidri apliecina interešu kopību un solidaritāti eirozonā, kā arī katras dalībvalsts individuālu atbildību pret citām.

Papildus ekonomikas un monetārajai politikai ES uzdevumi attiecas arī uz virkni citu ekonomikas politikas jomu. Te ietilpst vispirms jau lauksaimniecības un zivsaimniecības politika, transporta politika, patērētāju tiesību aizsardzības politika, reģionālā un kohēzijas politika, pētniecības un tehnoloģiskās attīstības politika, kosmosa politika, vides politika, veselības aizsardzības politika, tirdzniecības politika un enerģētikas politika.

Sociālie uzdevumi

Sociālās politikas jomā ES uzdevums ir rūpēties par to, lai iekšējais tirgus veidotos arī sociālā dimensijā un lai ekonomiskās integrācijas priekšrocības baudītu ne tikai ekonomiski aktīvā sabiedrības daļa. Pirmais piesaistes punkts šajā ziņā ir, piemēram, migrējošo darba ņēmēju sociālās drošības sistēmas ieviešana. Šī sistēma garantē, lai nevienam darbiniekam, kurš savā darba dzīvē ir strādājis vairāk nekā vienā dalībvalstī un līdz ar to ir bijis iesaistīts dažādās sociālās apdrošināšanas sistēmās, nerastos nelabvēlīga situācija viņa sociālajā drošībā (saistībā ar vecuma pensiju, invaliditātes pensiju, veselības aprūpes pakalpojumiem, ģimenes pabalstiem, bezdarbnieka pabalstiem). Ņemot vērā jau vairākus gadus īpaši uztraucošo bezdarbu ES, par citu būtisku piesaistes punktu saistībā ar neatliekamo sociālās politikas uzdevumu ir kļuvusi Eiropas nodarbinātības stratēģijas izstrāde. Dalībvalstis un ES ir aicinātas izstrādāt nodarbinātības stratēģiju un vispirms veicināt darbinieku kvalifikāciju, izglītību un elastīgumu; turklāt darba tirgi ir jāpielāgo ekonomisko pārmaiņu prasībām. Nodarbinātības veicināšana ir kopīgo interešu jautājums. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm savi valsts pasākumi ir jāsaskaņo ar ES Padomi. ES ir jāpalīdz panākt augstu nodarbinātības līmeni, veicinot sadarbību starp dalībvalstīm un atbalstot to pasākumus vai, nepieciešamības gadījumā un ievērojot dalībvalstu kompetenci, — papildinot tos.

Politiskie uzdevumi

Faktiskās politikas jomā ES uzdevumi ir saistīti ar Savienības pilsonību, tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kā arī kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Ar Savienības pilsonību vēl vairāk tiek nostiprinātas dalībvalstu pilsoņu tiesības un intereses ES. Viņi izmanto tiesības brīvi pārvietoties ES (LESD 21. pants), tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās (LESD 22. pants), jebkuras dalībvalsts konsulāro iestāžu diplomātisko un konsulāro aizsardzību trešās valstīs (LESD 23. pants), iniciatīvas tiesības Eiropas Parlamentā (LESD 24. pants), kā arī saistībā ar vispārējo diskriminācijas aizliegumu ikvienā dalībvalstī viņiem ir tiesības uz tādu pašu attieksmi, kāda ir pret šīs dalībvalsts pilsoņiem (LESD 20. panta 2. punkts saistībā ar LESD 18. pantu).

Kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros ES ir īpaši šādi uzdevumi: kopējo vērtību, ES būtisko interešu un neatkarības ievērošana, ES un tās dalībvalstu drošības stiprināšana, miera saglabāšana pasaulē un starptautiskās drošības stiprināšana, starptautiskās sadarbības veicināšana, demokrātijas un tiesiskuma veicināšana, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana un kopējas aizsardzības izveide.

Tā kā ES nav valstisks veidojums, šos uzdevumus var veikt tikai pakāpeniski. Ārpolitika un vispirms jau drošības politika tradicionāli ir jomas, kurās dalībvalstis īpašu uzmanību pievērš suverenitātei. Kopējas intereses šajā jomā ir grūti definēt arī tāpēc, ka ES tikai Francijai un Apvienotajai Karalistei ir atomieroči. Cita problēma ir tāda, ka ne visas ES dalībvalstis ietilpst NATO aizsardzības apvienībā. Tāpēc lēmumi par “Kopējo ārpolitiku un drošības politiku” pašlaik vēl galvenokārt tiek pieņemti starpvalstu sadarbības ietvaros. Tomēr pašlaik ir izstrādāti autonomi instrumenti, ar kuriem starpvalstu sadarbība ir saglabājusi stabilu tiesisko ietvaru.

Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās vispirms ir saistīta ar uzdevumiem, kuru izpildi ES uzņemas, jo tie ir Eiropas kopējās interesēs. Te jo īpaši ietilpst cīņa pret organizēto noziedzību un cilvēku tirdzniecību, kā arī kriminālvajāšana. Organizēto noziedzību nav iespējams efektīvi apkarot vienīgi valsts līmenī, bet šim nolūkam ir nepieciešami kopīgi pasākumi ES līmenī. Pirmie daudzsološie pasākumi jau ir veikti, pieņemot Direktīvu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un izveidojot Eiropas Policijas biroju (Eiropols), kas darbojas kopš 1998. gada (LESD 88. pants). Turklāt šajā jomā runa ir par tiesas procesu un nolēmumu izpildes vienkāršošanu un paātrināšanu, izdošanas vienkāršošanu starp dalībvalstīm, noteikumu minimuma noteikšanu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz organizēto noziedzību, terorismu, cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu, nelegālu narkotiku un ieroču tirdzniecību, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un korupciju (LESD 83. pants).

Viens no būtiskākajiem sasniegumiem tiesu iestāžu sadarbībā ES ietvaros ir Eurojust nodibināšana 2003. gada aprīlī (LESD 85. pants). Eurojust, kas atrodas Hāgā, veido tiesneši un prokurori no visām Eiropas Savienības valstīm. Eurojust uzdevums ir atvieglot sadarbību izmeklēšanā un apsūdzību izvirzīšanā smagu pārrobežu noziegumu gadījumos. Lai apkarotu noziedzīgus nodarījumus, kas skar ES finansiālās intereses, Padome no Eurojust var izveidot Eiropas Prokuratūru (LESD 86. pants). Cits panākums ir kopš 2004. gada ieviestais Eiropas apcietināšanas orderis. Apcietināšanas orderi var izdot saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, par kuru var piespriest brīvības atņemšanu vismaz uz vienu gadu. Ar Eiropas apcietināšanas orderi tiek atrisinātas laikietilpīgās izdošanas procedūras.

ES pilnvaras

ES dibināšanas līgumi Savienības iestādēm nepiešķir nekādas vispārējas tiesības veikt visus līgumos noteikto mērķu sasniegšanai nepieciešamos pasākumus, bet attiecīgajās sadaļās nosaka tikai atsevišķas īstenojamas pilnvaras. Princips ir tāds, ka ES un tās iestādes pašas nedrīkst lemt par savu tiesisko pamatojumu un pilnvarām: joprojām ir spēkā piešķirtās kompetences princips (LESD 2. pants). Šo veidu dalībvalstis ir izvēlējušās, lai atteikšanos no savām pilnvarām padarītu pārskatāmu un kontrolējamu.

Piešķirto pilnvaru materiālais apjoms atkarībā no ES nodoto uzdevumu jomas ir noteikts ļoti atšķirīgi. Ja ES nav piešķirta kompetence, tā ekskluzīvi saglabājas dalībvalstīm. LES ir skaidri noteikts, ka “valsts drošības” jautājumi paliek vienīgi dalībvalstu kompetencē.

Tas, protams, rada jautājumu par ES pilnvaru norobežošanu no dalībvalstu pilnvarām. Šī norobežošana notiek, ņemot vērā trīs pilnvaru kategorijas.

• ES ekskluzīvā kompetence (LESD 3. pants) jomās, kurās var pieņemt, ka pasākums ES līmenī būs efektīvāks nekā nekoordinēts jebkuras dalībvalsts pasākums. Šīs jomas ir precīzi norobežotas un ietver muitas savienību, iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu izveidi, valstu ar eiro naudas vienību monetāro politiku, kopējo tirdzniecības politiku un daļu kopējās zivsaimniecības politikas. Šo politiku jomās Eiropas Savienība viena pati var būt likumdevēja un izdot juridiski saistošus tiesību aktus. Dalībvalstis drīkst iejaukties tikai tad, ja Eiropas Savienība tās šim nolūkam pilnvaro vai tām ir jāīsteno Eiropas Savienības tiesību akti (LESD 2. panta 1. punkts).
• Dalītā kompetence starp ES un dalībvalstīm (LESD 4. pants) jomās, kur ES iejaukšanās dod papildu labumu salīdzinājumā ar dalībvalstu pasākumiem. Šāda dalītā kompetence ir paredzēta noteikumiem, kas regulē iekšējo tirgu, ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, lauksaimniecību un zivsaimniecību, vidi, transportu, Eiropas komunikāciju tīklus, enerģētiku, brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, attiecībā uz kopīgiem drošības apsvērumiem sabiedrības veselības aizsardzības jautājumos, pētniecību un tehnoloģiju attīstību, kosmosu, sadarbību attīstības jomā un humāno palīdzību. Visās šajās jomās ES ir prioritāras tiesības īstenot kompetenci, kas gan tomēr attiecas tikai uz elementiem, kas regulēti ar attiecīgu Savienības tiesību aktu, nevis uz visu politikas jomu. Dalībvalstis īsteno savu kompetenci tādā mērā, kādā ES nav īstenojusi tās kompetenci vai ir nolēmusi to vairs neīstenot (LESD 2. panta 2. punkts). Lēmums neīstenot kompetenci nozīmē, ka ES attiecīgās iestādes nolemj atcelt leģislatīvu aktu, jo īpaši, lai ievērotu subsidiaritātes un samērīguma principus. Pēc viena vai vairāku ES Padomes locekļu ierosinājuma tā var aicināt Komisiju iesniegt priekšlikumus tiesību akta atcelšanai.
• Atbalsta kompetence (LESD 6. pants) — īstenojot atbalsta kompetenci, ES iejaucas vienīgi, lai koordinētu vai papildinātu dalībvalstu pasākumus; ES nedrīkst veikt valstu tiesību aktu saskaņošanu jomās, kur var īstenot atbalsta kompetenci (LESD 2. panta 5. punkts). Līdz ar to atbildība par juridisko formu saglabājas dalībvalstīm, kurām turklāt ir nozīmīga rīcības brīvība. Šī kompetences kategorija ietver cilvēku veselības aizsardzību un uzlabošanu, rūpniecības politiku, kultūru, tūrismu, izglītību, jaunatni, sportu un arodmācības, civilo aizsardzību un administratīvo sadarbību. Ekonomikas un nodarbinātības politiku jomās dalībvalstis nepārprotami atzīst, ka to nacionālie pasākumi ir jākoordinē ES līmenī.

Papildus šīm īpašajām pilnvarām Savienības līgumi Savienības iestādēm sniedz iespēju rīkoties arī tad, ja tas ir obligāti nepieciešams iekšējā tirgus darbības un netraucētas konkurences nodrošināšanai (sk. LESD 352. pantu — tā dēvēto līguma paplašināšanas kompetenci vai elastīguma klauzulu). Tomēr šādā veidā nevienai iestādei netiek piešķirtas vispārējas pilnvaras, kas ļauj īstenot uzdevumus, kuri pārsniedz līgumos noteiktos mērķus. Tāpat Savienības iestādēm nav iespējams, atsaucoties uz šīm rīcības pilnvarām, paplašināt savu kompetenci uz dalībvalstu rēķina. Praksē šo rīcības pilnvaru iespējas agrāk tika izmantotas ļoti bieži, jo laika gaitā ES radās aizvien jauni uzdevumi, kurus vēl nevarēja paredzēt dibināšanas līgumu noslēgšanas laikā, un tāpēc līgumos nebija noteiktas attiecīgas individuālas pilnvaras. Šajā saistībā vispirms jānorāda uz vides un patērētāju tiesību aizsardzības jomām vai Eiropas reģionālās attīstības fonda dibināšanu, kura mērķis ir mazināt atšķirības starp vairāk un mazāk attīstītiem ES apgabaliem. Tomēr pašlaik minētajās jomās ir paredzētas īpašas pilnvaras. Ar šiem nepārprotamajiem noteikumiem ir būtiski samazinājusies līguma paplašināšanas kompetences nozīme. Šīs kompetences īstenošanai ir jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana.

Visbeidzot ir arī citas pilnvaras tādu pasākumu veikšanai, kas nepieciešami, lai efektīvi un lietderīgi īstenotu jau nepārprotami piešķirtas pilnvaras (kompetence, pamatojoties uz faktisko saistību). Īpaša nozīme šīm pilnvarām ir, īstenojot ārpolitiku. Šādā veidā ES var uzņemties saistības arī attiecībā pret valstīm, kas nav dalībvalstis, vai citām starptautiskām organizācijām jomās, kas ietilpst ES uzdevumos. Uzskatāms piemērs ir lieta Kramer, kas bija jāizskata Tiesai. Šajā lietā runa bija par ES kompetenci, nosakot zvejas kvotas jūras zivsaimniecībā, sadarboties ar starptautiskām jūras tiesību organizācijām un nepieciešamības gadījumā uzņemties attiecīgas starptautiskas saistības. Tā kā līgumā nebija nepārprotama regulējuma, Tiesa secināja, ka šim nolūkam nepieciešamā ES pārrobežu kompetence izriet no tās iekšējās kompetences zivsaimniecības politikā kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros.

Īstenojot savas pilnvaras, ES ir jāievēro no katoliskās sociālās mācības pārņemtais subsidiaritātes princips, kas pēc nostiprināšanas LES (LES 5. panta 3. punkts) ir ieguvis tikpat kā konstitucionālu nozīmi. Šim principam ir divas puses — pozitīvā un negatīvā. Pozitīvā, proti, kompetenci stimulējošā ES puse paredz, ka ES ir jārīkojas, ja izvirzītie mērķi “ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; bet negatīvā, proti, kompetenci aizsargājošā puse nozīmē, ka ES nedrīkst rīkoties, ja dalībvalstis nacionālā līmenī var pietiekami labi īstenot mērķus. Praksē tas nozīmē, ka visām Savienības iestādēm, jo īpaši Komisijai, ir jāpierāda, ka vispār ir nepieciešams Savienības tiesiskais regulējums un Savienības rīcība. Pārfrāzējot Monteskjē (Montesquieu), tas nozīmē — ja nav nepieciešamības pieņemt ES tiesisko regulējumu, tas nav jāpieņem. Pēc tam, kad tiesiskā regulējuma nepieciešamība tiek apstiprināta Savienības līmenī, ir jānoskaidro jautājums par Savienības iecerētā pasākuma intensitāti un veidu. Šajā gadījumā atbildi sniedz samērīguma princips, kas saistībā ar pilnvaru regulējumu ir nostiprināts LES 5. panta 4. punktā. Saskaņā ar šo principu ir sīki jāpārbauda, vai tiesiskais instruments ir nepieciešams un vai nebūtu pietiekami izmantot citus līdzekļus. Vispirms tas nozīmē, ka priekšroka jādod galvenajiem likumiem, standartu minimumam un regulējumam par valsts noteikumu savstarpēju atzīšanu un, ja iespējams, jāizvairās no pārmērīgi detalizētiem tiesību aktiem un saskaņojošiem tiesību aktiem.

Subsidiaritātes un samērīguma principu ievērošanu var kontrolēt arī valstu parlamenti. Šim nolūkam ir ieviesta agrīnās brīdināšanas sistēma, saskaņā ar kuru valstu parlamenti astoņu nedēļu laikā pēc paziņošanas par ES tiesību akta projektu var iesniegt pamatotu atzinumu par to, kāpēc attiecīgais tiesību akta projekts neatbilst subsidiaritātes un samērīguma prasībām. Ja šāds pamatots atzinums saņem vismaz divas trešdaļas valstu parlamentu balsu (turklāt katram valsts parlamentam ir divas balsis, palātu sistēmā — katrai palātai viena balss), tiesību akta projekts tā ierosinātājam (parasti Eiropas Komisijai) ir vēlreiz jāpārskata. Pamatojoties uz šo pārbaudi, projektu var saglabāt, grozīt vai atsaukt. Ja Eiropas Komisija nolemj saglabāt projektu, tai pamatotā atzinumā ir jāpamato, kāpēc šis projekts atbilst subsidiaritātes principam. Šis pamatotais atzinums kopā ar valstu parlamentu pamatotajiem atzinumiem tiek nodots ES likumdevējam turpmākai likumdošanas procedūrai. Ja ES likumdevējs ar 55 % ES Padomes balsu vairākumu vai Eiropas Parlamenta balsu vairākumu uzskata, ka projekts neatbilst subsidiaritātes principam, tiesību akta projekts turpmāk vairs netiek izskatīts.

ES iestādes un struktūras

Cits jautājums, kas rodas saistībā ar ES “konstitūciju”, ir par tās organizatorisko struktūru: kādas ir ES iestādes? Tā kā ES veic uzdevumus, kas citādi pienāktos tikai valstīm, rodas jautājums, vai ir arī valdība, parlaments, administratīvas iestādes un tiesas, kā tas ir dalībvalstīs. ES piešķirto uzdevumu veikšana un integrācijas procesa vadība apzināti netika atstāta vienīgi dalībvalstu iniciatīvai un kompetencei vai starptautiskai sadarbībai. Drīzāk ES ir institucionāla sistēma, kas tai ļauj dot jaunus impulsus un izvirzīt jaunus mērķus Eiropas apvienošanai, kā arī tās kompetencē ietilpstošajās jomās visām dalībvalstīm noteikt juridiski vienādi saistošus noteikumus.

ES institucionālās sistēmas galvenie dalībnieki ir ES iestādes, proti, Eiropas Parlaments, Eiropadome, ES Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Tiesa, Eiropas Centrālā banka un Revīzijas palāta. Kā papildu struktūras ES institucionālajā sistēmā vēl ir Eiropas Investīciju banka, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja.

Iestādes

Eiropas Parlaments (LES 14. pants)

Eiropas Parlaments pārstāv ES pilsoņus. Tā izcelsme ir saistīta ar EOTK kopējo asambleju, EEK sapulci un EAK sapulci, kuras ar 1957. gada līgumu par Eiropas Kopienas kopējām iestādēm (pirmais apvienošanās līgums) tika apvienotas vienā “sapulcē”. Oficiāli šo sapulci par “Eiropas Parlamentu” sāka dēvēt tikai Līgumā par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgumā); tomēr šādi tikai tika nostiprināts jau vispārēji ieviesies nosaukums, jo par “Eiropas Parlamentu” šī sapulce sevi nodēvēja jau 1958. gadā.

Sastāvs un ievēlēšana

Eiropas Parlamenta sastāvu uzskatāmi attēlo shēma, kurā redzama situācija pašreizējā 2014.–2019. gada pilnvaru termiņā:

Līdz 1979. gadam Eiropas Parlamentā bija valstu parlamentu pārstāvji, kuri attiecīgajā parlamentā tika iecelti un nosūtīti uz Eiropas Parlamentu. Jau līgumos paredzētās Eiropas Parlamenta deputātu vispārējās un tiešās vēlēšanas pēc daudzām neveiksmīgām iniciatīvām dalībvalstu iedzīvotāji spēja īstenot tikai 1979. gadā. Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979. gada jūnijā un kopš tā laika atbilstīgi “pilnvaru termiņa” ilgumam notiek reizi piecos gados. Juridiski Savienības vēlēšanu sistēma tikai pēc gadu desmitiem ilgām pūlēm tika ieviesta 1976. gadā ar Aktu par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās un tika būtiski reformēta 2002. gadā ar tā dēvēto “Tiešo vēlēšanu aktu”. Saskaņā ar to katra dalībvalsts joprojām nosaka savu vēlēšanu procedūru, piemērojot vienādus galvenos demokrātijas principus:

• vispārējas un tiešas vēlēšanas;
• proporcionālas vēlēšanas;
• aizklātas un brīvas vēlēšanas;
• minimālais vēlētāju vecums (visās dalībvalstīs tiesības vēlēt ir no 18 gadu vecuma, izņēmums ir Austrija, kur šis vecums ir samazināts līdz 16 gadiem);
• atjaunojams mandāta ilgums uz pieciem gadiem;
• neatbilstības (Eiropas Parlamenta deputāti vienlaikus nevar ieņemt divus amatus, piemēram, tiesneša, prokurora vai ministra amatu; turklāt uz viņiem attiecas savas valsts likumi, kuros papildus var tikt ierobežots mandātu vai amatu biežums);
• vēlēšanu datums;
• vīriešu un sieviešu vienlīdzība. Dažās valstīs ir noteikts pienākums piedalīties vēlēšanās (Beļģijā, Grieķijā un Luksemburgā).

Turklāt 2009. gadā ir stājies spēkā vienots deputātu nolikums, kurā deputātu darba nosacījumi ir ietverti pārskatāmos un skaidros noteikumos. Tāpat ar to visiem deputātiem tiek ieviesta vienota alga, ko izmaksā no ES budžeta.

Ar tiešām vēlēšanām Eiropas Parlaments ir ieguvis demokrātisku tiesisko statusu un var uzņemties tiesības būt par “ES dalībvalstu pilsoņu pārstāvības institūciju”. Tomēr tieši ievēlēta Eiropas Parlamenta esība vien nespēj izpildīt demokrātiskas konstitūcijas pamatprasību, saskaņā ar kuru visa valsts vara pieder tautai. Līdztekus lēmumu pieņemšanas procesu pārskatāmībai un lēmējiestāžu pārstāvības funkcijai te ietilpst arī Parlamenta veiktā parlamentārā kontrole un lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīto Savienības iestāžu leģitimitātes atzīšana. Pēdējos gados arī šajā jomā ir panākts būtisks progress. Tā nemitīgi tika paplašinātas ne tikai Eiropas Parlamenta tiesības, bet ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienības darbība kopumā nepārprotami tika saistīta ar pienākumu ievērot pārstāvības demokrātijas principu. Saskaņā ar to Eiropas Parlamentā ir tieši pārstāvēti visi Savienības pilsoņi, un viņiem ir tiesības aktīvi iesaistīties ES dzīvē. Tam jānodrošina, ka visi lēmumi ES līmenī tiek pieņemti iespējami pārskatāmi un tuvināti pilsoņiem. Politiskajām partijām ES līmenī jāveicina Eiropas politiskās apziņas veidošanās un jāpauž Savienības pilsoņu griba. Novērtējot ES pašreizējo demokrātijas sistēmu, vienīgā tās nepilnība ir tā, ka Eiropas Parlaments atšķirībā no parlamentāras demokrātijas valsts modeļa neievēl valdību, kas ir atbildīga parlamenta priekšā.

Tomēr šo “nepilnību” izskaidro vienkāršs apstāklis, ka valdības tradicionālā izpratnē ES nemaz nav. Drīzāk valdībai līdzīgās funkcijas, kas paredzētas Savienības līgumos, sadalot uzdevumus, īsteno ES Padome un Eiropas Komisija. Tomēr Lisabonas līgumā Eiropas Parlamentam tika noteiktas plašas pilnvaras attiecībā uz Eiropas Komisiju, sākot no Eiropas Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanas, ko Eiropas Parlaments dara pēc Eiropadomes priekšlikuma, līdz pat Eiropas Parlamenta apstiprinājumam attiecībā uz Eiropas Komisijas pilno sastāvu (tā dēvētās “investitūras (iecelšanas) tiesības”). Turpretim līdzīgas ietekmes attiecībā uz ES Padomes sastāvu Eiropas Parlamentam nav. Uz to parlamentārā kontrole attiecas tikai tiktāl, ciktāl katrs tās loceklis kā valsts ministrs ir pakļauts savas valsts parlamenta kontrolei.

Būtiski pastiprināta ir Eiropas Parlamenta nozīme ES likumdošanas procesā. Ar koplēmuma procedūru papildus parastajai ES likumdošanas procedūrai Eiropas Parlaments līdztekus ES Padomei ir kļuvis par “vienu no likumdevējiem”. Parastajā likumdošanas procedūrā Eiropas Parlamentam ir iespēja vairākos lasījumos noformulēt tiesību aktu grozījumus un konkrētās robežās arī veiksmīgi panākt ES Padomes piekrišanu. Nepanākot ES Padomes un Eiropas Parlamenta vienošanos, Savienības tiesību aktu nav iespējams pieņemt.

Turklāt tradicionāli ļoti stipra ir Eiropas Parlamenta pozīcija budžeta procedūrā. Ar Lisabonas līgumu Eiropas Parlamenta pilnvaras attiecībā uz budžetu ir vēl vairāk paplašinātas tādējādi, ka Eiropas Parlamentam ir jāapstiprina daudzgadu finanšu plāns un jālemj par visiem izdevumiem.

Eiropas Parlamentam ir tiesības sniegt piekrišanu visiem būtiskiem starptautiskiem līgumiem, kas skar jomu, uz kuru attiecas koplēmuma procedūra, kā arī pievienošanās līgumiem, ko noslēdz ar jaunām dalībvalstīm un kuros ir noteikti pievienošanās nosacījumi.

Laika gaitā ir būtiski paplašinājušās arī Eiropas Parlamenta īstenotās kontroles funkcijas. Kontrole vispirms izpaužas tādā veidā, ka Komisijai ir jāsniedz atbildes uz Eiropas Parlamenta jautājumiem, jāpārstāv sava pozīcija atklātās plenārsēžu debatēs un katru gadu Eiropas Parlamentā jāiesniedz apspriešanai “Eiropas Savienības darbības pārskata ziņojums”. Eiropas Parlaments ar divu trešdaļu balsu vairākumu var izteikt neuzticību Eiropas Komisijai un piespiest to atkāpties (LESD 234. pants). Līdz šim Eiropas Parlamentā vairākas reizes ir iesniegti priekšlikumi izteikt neuzticību, tomēr pagaidām neviens nav ieguvis nepieciešamo balsu vairākumu (²). Tā kā Savienības praksē uz Eiropas Parlamenta jautājumiem nākas atbildēt arī ES Padomei, Eiropas Parlamentam ir iespēja tieši diskutēt ar divām būtiskām ES konstitucionālām iestādēm.

Šīs Eiropas Parlamenta politiskās kontroles iespējas pašlaik ir papildinātas ar papildu kontroles mehānismu. Saistībā ar pārkāpumiem vai nepienācīgu darbību ES ietvaros Eiropas Parlamentam ir tiesības izveidot izmeklēšanas komitejas. Šāda komiteja, piemēram, tika izveidota 2016. gada jūnijā saistībā ar tā dēvētajiem “Panamas dokumentiem” (Panama Papers), ar kuriem atklātībā nonāca informācija par ārzonu uzņēmumiem un to slepenajiem īpašniekiem. Tās uzdevums ir izvērtēt iespējamos Savienības tiesību pārkāpumus saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu. Turklāt Līgumos ir nodrošinātas ikviena pilsoņa vai juridiskas personas tiesības iesniegt Eiropas Parlamentam lūgumrakstus, kurus izskata pastāvīga Lūgumrakstu komiteja. Visbeidzot Eiropas Parlaments ir izmantojis tam piešķirto iespēju un iecēlis tiesībsargu (ombudu), kurš izskata sūdzības par iestāžu vai institūciju, izņemot Tiesu, nepienācīgu darbību. Tiesībsargs drīkst veikt izmeklēšanu un iesaistīt attiecīgo iestādi. Viņš iesniedz Eiropas Parlamentam ziņojumu par savu darbību.

Mītnes vieta

Eiropas Parlaments atrodas Strasbūrā, kur notiek divpadsmit ikmēneša plenārsēdes, tostarp budžeta sēde. Papildu sēdes notiek Briselē, kur sanāk arī komitejas. Turpretim Eiropas Parlamenta ģenerālsekretariāts atrodas Luksemburgā. Šis Eiropadomes 1992. gada lēmums ir apstiprināts Lisabonas līguma 6. protokolā. Šā lēmuma drīzāk neapmierinošais rezultāts ir tāds, ka Eiropas Parlamenta deputātiem, kā arī daļai no ierēdņiem un darbiniekiem jāceļo starp Strasbūru, Briseli un Luksemburgu, un tas rada būtiskas izmaksas.

Eiropadome (LES 15. pants)

Eiropadomē vismaz divreiz pusgadā Briselē sanāk dalībvalstu un valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs un Eiropadomes priekšsēdētājs.

Sastāvs un uzdevumi

EIROPADOMES SASTĀVS

Dalībvalstu un valdību vadītāji
Eiropadomes priekšsēdētājs
Eiropas Komisijas priekšsēdētājs
Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos

Uzdevumi

Vispārējo politisko mērķu un prioritāšu noteikšana

Ar Lisabonas līgumu tika izveidota Eiropadomes priekšsēdētāja institūcija. Atšķirībā no līdzšinējās kārtības Eiropadomes priekšsēdētājam ir nevis valsts, bet Eiropas mandāts, kura ilgums ir divarpus gadi un kuru īsteno pilnu darba laiku. Priekšsēdētāja amatā ieceļ ievērojamu personību; tas notiek vēlēšanās ar Eiropadomes locekļu kvalificētu vairākumu, turklāt pastāv iespēja pārvēlēt amatā atkārtoti. Viņa uzdevums ir sagatavot un novērtēt Eiropadomes sanāksmes; tāpat viņš pārstāv ES starptautiskās augstākā līmeņa sanāksmēs ārpolitikas un drošības politikas jomā.

Eiropadomei nav likumdevēja funkcijas. Tās uzdevums ir noteikt vispārējas politikas pamatnostādnes ES darbībai. Tas notiek tā dēvēto “secinājumu” formā, pamatojoties uz vienprātību, un tie ietver principiālus politiskus lēmumus vai noformulētas vadlīnijas un uzdevumus Padomes vai Eiropas Komisijas darbam. Šādas iniciatīvas Eiropadome ir izvirzījusi, piemēram, par ekonomikas un monetāro savienību, Eiropas valūtas sistēmu, Eiropas Parlamenta tiešajām vēlēšanām, kā arī sociālās politikas aktivitātēm un citu valstu pievienošanās jautājumiem.

Eiropas Savienības Padome (LES 16. pants)

Sastāvs un vadība

ES Padomē ir pārstāvētas dalībvalstu valdības. Visas 28 dalībvalstis nosūta vienu pārstāvi un regulāri, tomēr ne obligāti, — attiecīgajā tematā kompetentos ministrus vai valsts sekretārus. Būtiski ir tas, ka attiecīgās valdības pārstāvim ir jābūt pilnvarotam uzņemties saistības attiecīgās dalībvalsts vārdā. Dažādās iespējas pārstāvēt dalībvalsts valdību jau liecina, ka nav pastāvīgu Padomes locekļu; tieši pretēji — Padome sanāk desmit dažādos sastāvos gan personu, gan nozaru ziņā.

ES PADOMES DESMIT SASTĀVI

Pa vienam dalībvalstu valdību pārstāvim ministru līmenī, kuri tiekas Padomē dažādos sastāvos atkarībā no nozares

Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos vadībā:

• Ārlietas

Tās dalībvalsts vadībā, kura ir Padomes prezidējošā valsts:

• Vispārējās lietas
• Ekonomika un finanses
• Tieslietas un iekšlietas
• Nodarbinātība, sociālā politika, veselība un patērētāju tiesību aizsardzība
• Konkurētspēja
• Transports, telekomunikācijas un enerģētika
• Lauksaimniecība un zivsaimniecība
• Vide
• Izglītība, jaunatne, kultūra un sports

“Ārlietu padome” izstrādā ES ārpolitisko darbību, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām stratēģiskām pamatnostādnēm un nodrošina ES darbību konsekvenci. “Vispārējo lietu padome” nodrošina konsekvenci dažādu Padomes sastāvu darbā un kopā ar Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētājiem sagatavo Eiropadomes sanāksmes. Padomi, izņemot “Ārlietu padomi”, kuru vada Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstis secīgi vada sešus mēnešus. Padome vienprātīgi lemj par šo secību. Prezidējošās valsts maiņa notiek attiecīgā gada 1. janvārī un 1. jūlijā (2016. gadā: Nīderlande, Slovākija; 2017. gadā: Malta, Igaunija (³); 2018. gadā: Bulgārija, Austrija; 2019. gadā: Rumānija, Somija; 2020. gadā: Horvātija, Vācija). Ņemot vērā relatīvi biežo prezidējošās valsts maiņu, attiecīgā prezidējošā valsts strādā, pamatojoties uz darba programmu, ko saskaņo trīs secīgi prezidējošas valstis un kas līdz ar to ir spēkā 18 mēnešus (tā dēvētā “komandas prezidentūra”). Padomes vadības galvenais uzdevums ir atbildīgi organizēt Padomes un tās sanāksmes gatavojošo komiteju darbu. Turklāt Padomes vadībai ir arī politiska nozīme tādā mērā, kādā ES Padomes prezidējošā valsts tiek vērtēta pasaules sabiedrībā, un tāpēc arī mazas valstis gūst izdevību politiski parādīt sevi šajā lomā salīdzinājumā ar “lielajiem spēlētājiem” un apliecināties Eiropas politikas līmenī.

Padomes darbu sagatavo daudzas sagatavošanas struktūras (komitejas un darba grupas), ko veido dalībvalstu pārstāvji. Galvenā darba sagatavošanas struktūra ir dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komiteja (Coreper I un II), kuras sanāksmes parasti notiek vismaz reizi nedēļā.

Padomei palīdz Ģenerālsekretariāts ar aptuveni 2800 ierēdņiem, un to vada Padomes iecelts ģenerālsekretārs.

Padomes mītnes vieta atrodas Briselē.

Uzdevumi

ES Padomei ir pieci galvenie uzdevumi.

• Neatliekams ES Padomes uzdevums ir tiesību aktu pieņemšana, ko tā veic parastās likumdošanas procedūras ietvaros kopā ar Eiropas Parlamentu.
• Turklāt Padomei ir uzdevums koordinēt dalībvalstu ekonomikas politiku.
• Atbilstīgi Eiropadomes prasībām tā izstrādā ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku.
• Padome ir kompetentā iestāde līgumu noslēgšanai starp ES, no vienas puses, un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, no otras puses.
• Pamatojoties uz Eiropas Komisijas projektu, Padome sagatavo budžeta plānu, kurš pēc tam gan vēl jāapstiprina Eiropas Parlamentam. Padome ir arī tā, kas Eiropas Parlamentam iesaka apstiprināt Komisijas budžeta plāna izpildi.

Turklāt Padome ieceļ Revīzijas palātas, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas locekļus.

Padomes apspriedes un lēmumu pieņemšana

Padomes apspriedēs tiek līdzsvarotas dalībvalstu individuālās intereses un Savienības intereses. Pat ja Padomē galvenokārt tiek īstenotas dalībvalstu intereses, vienlaikus Padomes locekļiem ir pienākums kopumā ievērot ES mērķus un vajadzības. Padome ir Savienības iestāde, nevis valdību konference. Tāpēc arī Padomes apspriedēs ir jāmeklē nevis mazākais kopsaucējs starp dalībvalstīm, bet jācenšas optimāli līdzsvarot Savienības intereses ar atsevišķu dalībvalstu interesēm.

Padome apspriežas un pieņem lēmumus, tikai pamatojoties uz dokumentiem un projektiem, kas ir pieejami 24 darba valodās (angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, horvātu, igauņu, itāļu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru). Steidzamības gadījumā vienprātīgi ir iespējams novirzīties no šā daudzvalodības noteikuma. Tas attiecas arī uz grozījumu projektiem, kurus iesniedz un apspriež vēl Padomes sanāksmju laikā.

Lēmumu pieņemšanai Padomē ES līgumos principā ir paredzēts balsu vairākuma noteikums, turklāt pamatnoteikums ir kvalificēts balsu vairākums (LES 16. panta 3. punkts). Tikai dažās jomās (jo īpaši procesuālos jautājumos) pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu, turklāt katram Padomes loceklim ir viena balss (ar 28 dalībvalstīm vienkāršais vairākums ir 15 balsis).

Saskaņā ar divkāršā balsu vairākuma sistēmu kvalificētais balsu vairākums ir sasniegts, ja Komisijas priekšlikumu atbalsta vismaz 55 % Padomes dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65 % ES iedzīvotāju skaita (LES 16. panta 4. punkts).

Lai nepieļautu, ka dažas dalībvalstis ar lielu iedzīvotāju skaitu varētu traucēt lēmuma pieņemšanu, ir paredzēts, ka bloķējošais mazākums ir jāveido vismaz četrām dalībvalstīm, kas pārstāv vismaz 35 % ES iedzīvotāju skaita. Sistēmu pilnveido papildu mehānisms — ja nerodas bloķējošais mazākums, lēmuma pieņemšanas procedūru var apturēt. Šajā gadījumā ES Padome nebalso, bet “saprātīgā laikposmā” turpina pārrunas, ja to pieprasa Padomes locekļi, kas pārstāv vismaz 75 % iedzīvotāju vai vismaz 75 % dalībvalstu kopskaita, kas nepieciešams, lai būtu panākts bloķējošais mazākums.

Lēmumiem īpaši jutīgās politikas jomās Līgumos ir paredzēts vienprātības princips. Tomēr atturēšanās balsojot neaizkavē lēmuma pieņemšanu. Vienprātības princips, piemēram, vēl attiecas uz nodokļu jomu, noteikumiem par darba ņēmēju sociālo drošību un sociālo aizsardzību, Savienības pamatvērtību pārkāpuma, ko izdarījusi dalībvalsts, konstatēšanu, lēmumiem par principu un pamatnostādņu noteikšanu kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, kā arī konkrētiem lēmumiem policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā.

Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (LES 18. pants)

Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos nav kļuvis par ES ārlietu ministru, kā tas bija iecerēts konstitūcijas projektā; tajā pašā laikā viņa statuss institucionālajā struktūrā ir būtiski nostiprināts un paplašināts. Augstais pārstāvis darbojas gan ES Padomē, kur viņš vada Ārlietu padomi, gan arī Komisijā, kur viņš ir Komisijas priekšsēdētāja vietnieks ārējo attiecību jautājumos. Augsto pārstāvi amatā, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu un ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja piekrišanu, ieceļ Eiropadome. Viņam palīdz 2011. gadā jaunizveidots Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), ko veido Eiropas Komisijas un Padomes ārpolitikas eksperti un dalībvalstu diplomātisko dienestu norīkoti pārstāvji.

Eiropas Komisija (LES 17. pants)

SASTĀVS

28 locekļi,
tostarp
priekšsēdētājs,
priekšsēdētāja pirmais vietnieks,
ES Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, vienlaikus priekšsēdētāja vietnieks,
pārējie 5 priekšsēdētāja vietnieki,
20 komisāri

Uzdevumi

Sastāvs

Eiropas Komisijā ir 28 locekļi, pa vienam no katras dalībvalsts, proti, pašlaik Komisijā strādā 28 komisāri (ar dažādām funkcijām) (LES 17. panta 4. punkts). Pamatojoties uz Eiropadomes lēmumu, no 2011. gada 1. novembra netika ieviests LES 17. panta 5. punktā paredzētais Komisijas locekļu skaita samazinājums līdz divām trešdaļām dalībvalstu skaita.

Komisiju vada priekšsēdētājs, kuram kolēģijas ietvaros ir spēcīgs statuss. Viņš vairs nav tikai primus inter pares, bet viņa statuss ir tādā mērā izcelts, ka viņš nosaka pamatnostādnes, saskaņā ar kurām Komisijai jāstrādā, un lemj arī par Komisijas iekšējo organizāciju (LES 17. panta 6. punkta a) un b) apakšpunkts). Līdz ar to priekšsēdētājam ir direktīvu kompetence un organizatoriskās pilnvaras. Izmantojot šo kompetenci, priekšsēdētājs nodrošina konsekventu un efektīvu Komisijas darbību, kā arī koleģialitātes principa ievērošanu, kas jo īpaši izpaužas koleģiālu lēmumu pieņemšanā (LESD 250. panta pirmā daļa). Viņš strukturē un sadala Komisijai uzticētos pienākumus tās locekļu starpā un pilnvaru termiņā laikā var arī mainīt šo pienākumu sadalījumu (LESD 248. pants). Priekšsēdētājs ieceļ pirmo priekšsēdētāja vietnieku un pārējos priekšsēdētāja vietniekus, izņemot Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kurš saistībā ar šo amatu vienlaikus ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Turklāt nepārprotami ir paredzēts, ka Komisijas loceklis atkāpjas no amata, ja to pieprasa priekšsēdētājs (LES 17. panta 6. punkta otrā daļa). Visbeidzot priekšsēdētāja īpašo statusu apliecina viņa tiesības tikt uzklausītam, izvēloties citus Komisijas locekļus, un piederība Eiropadomei.

Komisāri veido projektu komandas, kuras vada priekšsēdētāja vietnieki un kuru ziņā ir viena no šādām politikas jomām: 1) enerģētikas savienība ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku, 2) darbavietas, izaugsme, ieguldījumi un konkurētspēja, 3) digitālais vienotais tirgus, 4) eiro un sociālais dialogs, 5) budžets un cilvēkresursi.

Priekšsēdētāja vietnieki darbojas priekšsēdētāja vārdā kā viņa pārstāvji. Savā kompetences jomā viņi vada un koordinē vairāku komisāru darbu. Īpašs statuss ir pirmajam priekšsēdētāja vietniekam, kurš ir priekšsēdētāja “labā roka” un kuram ir uzticēti tādi horizontāli uzdevumi kā labāks regulējums, iestāžu attiecības, tiesiskums un Pamattiesību harta. Piemēram, lai Komisija varētu sākt apspriest Komisijas kādu priekšlikumu, vispirms tas par nepieciešamu pasākumu ir jāatzīst pirmajam priekšsēdētāja vietniekam.

Priekšsēdētājs un Komisijas locekļi tiek iecelti amatā uz piecu gadu pilnvaru termiņu. Šajā sakarībā tiek piemērota investitūras (iecelšanas) procedūra. Šai procedūrai ar Lisabonas līgumu ir pieņemts jauns regulējums LES 17. panta 7. punktā. Tā ir vairāku posmu procedūra. Vispirms tiek nominēts priekšsēdētājs; pēc tam tiek izvēlētas personas, kurām jākļūst par Komisijas locekļiem; trešajā posmā oficiāli tiek iecelts Komisijas priekšsēdētājs, Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī pārējie Komisijas locekļi.

Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu ar kvalificētu balsu vairākumu un pēc atbilstīgas apspriešanās Eiropas Parlamentam piedāvā Eiropadome. Izvēloties priekšsēdētāja amata kandidātu, ir jāņem vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Šis jaunais nosacījums ir saistīts ar lielāku Komisijas politizēšanu. Galu galā tas nozīmē, ka Eiropas Parlamenta politiskajām grupām, kurām ir attiecīgais balsu vairākums, ir būtiska loma, nominējot priekšsēdētāju.

Ieceļot Žanu Klodu Junkeru (Jean Claude Juncker), Eiropas Parlaments pat panāca, ka Eiropadome Eiropas Parlamentam piedāvā tās politiskās grupas izvirzīto kandidātu, kurai Eiropas Parlamentā ir vairākums (Eiropas Tautas partija). Šim nolūkam Eiropas Parlaments piemēroja noteikumu, ka tad, ja Eiropas Parlaments noraida priekšsēdētāja amata kandidātu, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, viena mēneša laikā iesaka jaunu kandidātu, kuru ievēlē, ievērojot tādu pašu procedūru. Tādējādi lielāka nozīme ir tam, ka partijas nominē “vislabākos kandidātus” (Spitzenkandidaten) Eiropas Parlamenta vēlēšanās, savukārt pilsoņi var labāk redzēt, cik nozīmīga ir viņu dalība vēlēšanās, jo ar savu balsi viņi netieši lemj arī par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju. Piedāvāto kandidātu Eiropas Parlaments ievēlē ar deputātu vairākumu.

Pēc priekšsēdētāja ievēlēšanas Eiropadome, ievērojot konsensa principu (LES 15. panta 4. punkts), pieņem dalībvalstu sagatavoto to personu sarakstu, kuras tā iesaka iecelt par Komisijas locekļiem. Turklāt šīs personas izraugās, ņemot vērā viņu vispārējo kompetenci un uzticību Eiropas idejai, un no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma. Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Eiropadome ieceļ, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu (LES 18. panta 1. punkts). Eiropadomei un ievēlētajam Komisijas priekšsēdētājam ir jāvienojas par kandidātu. Lai varētu iecelt Augsto pārstāvi, nepārprotami pat ir paredzēts, ka ir jāsaņem nominētā Komisijas priekšsēdētāja piekrišana. Ja ievēlētais Komisijas priekšsēdētājs nepiekrīt, nav iespējams nominēt pārējos Komisijas locekļus.

Pēc priekšsēdētāja ievēlēšanas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un pārējo Komisijas locekļu nominēšanas šo kolēģiju ar balsojumu apstiprina Eiropas Parlaments. Tomēr komisāru kandidātiem vispirms “uzklausīšanā” ir jāatbild uz Parlamenta deputātu jautājumiem, kuri parasti ir par paredzēto atbildības jomu, kā arī personīgo attieksmi pret ES nākotni. Pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas, kurai pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu, Eiropadome ar kvalificētu balsu vairākumu ieceļ priekšsēdētāju un pārējos Komisijas locekļus. Komisija sāk darbu no tās locekļu iecelšanas dienas.

Eiropas Komisijas mītnes vieta atrodas Briselē.

Uzdevumi

Vispirms Komisija virza ES politiku. Jebkura Savienības darbība sākas Komisijā, jo tai jāsniedz ES Padomei priekšlikumi par Savienības tiesisko regulējumu (Komisijas tā dēvētās “iniciatīvas tiesības”). Turklāt Komisija nevar brīvi izvēlēties savas aktivitātes, bet tai ir pienākums rīkoties, ja to prasa Savienības intereses; arī Padomei (LESD 241. pants), Eiropas Parlamentam (LESD 225. pants) un Savienības pilsoņu grupai (LES 11. panta 4. punkts) pilsoņu iniciatīvas ietvaros ir iespēja aicināt Komisiju izstrādāt priekšlikumu. Sākotnējās likumdošanas pilnvaras Komisijai ir piešķirtas tikai ierobežoti (piemēram, ES budžeta un struktūrfondu jomā, saistībā ar nodokļu diskriminācijas novēršanu vai valsts atbalstu un drošības klauzulām). Turpretim būtiski plašākas par šīm sākotnējām likumdošanas pilnvarām ir likumdošanas pilnvaras, ko Komisijai deleģējusi Padome un Eiropas Parlaments to veikto pasākumu īstenošanai (sk. LESD 290. pantu).

Tāpat Komisija ir “Savienības tiesību sargātāja”. Tā kontrolē, kā dalībvalstis piemēro un īsteno Savienības primārās un sekundārās tiesības. Procedūras par valsts pienākumu neizpildi ietvaros tā izmeklē Savienības tiesību pārkāpumus (sk. LESD 258. pantu) un nepieciešamības gadījumā vēršas Tiesā. Komisija pievērš uzmanību arī fizisku un juridisku personu izdarītiem Savienības tiesību pārkāpumiem, jo īpaši ES konkurences tiesību pārkāpumiem, un var piemērot attiecīgas sankcijas. Savienības tiesiskā regulējuma ļaunprātīgas izmantošanas apkarošana pēdējos gados ir kļuvusi par Komisijas darba būtisku jautājumu.

Ar tiesību sargātājas lomu cieši saistīts ir uzdevums būt par Savienības interešu pārstāvi. Komisija principā nedrīkst ņemt vērā nekādas citas intereses kā vien tikai Savienības intereses. Tai nemitīgi jācenšas bieži vien smagās apspriedēs Padomē aizstāvēt Savienības intereses un jāatrod kompromisi, kas ņem vērā šīs intereses. Turklāt vienlaikus tai ir starpnieka loma starp dalībvalstīm, kurai, pateicoties neitralitātei, tā ir īpaši piemērota un aicināta.

Visbeidzot Komisija — kaut arī ierobežotā apjomā — ir izpildvaras iestāde. Tas galvenokārt attiecas uz konkurences tiesību jomu, kur Komisija īsteno administratīvas iestādes darbības. Tā pārbauda faktus, izsniedz atļaujas vai nosaka aizliegumus un, ja nepieciešams, pieņem lēmumus par sankcijām. Līdzīgas plašas administratīvas pilnvaras Komisijai ir arī Savienības struktūrfondu un budžeta izpildes jomā. Tomēr parasti dalībvalstīm pašām konkrētā gadījumā ir jānodrošina Savienības noteikumu izpilde. Šim Savienības līgumos izvēlētajam risinājumam ir tāda priekšrocība, ka joprojām “svešā” Eiropas sistēmas realitāte pilsoņiem tiek tuvināta valstī ierastās sistēmas veidolā un ar tās autoritāti.

EIROPAS KOMISIJAS ADMINISTRATĪVĀ STRUKTŪRA

Komisija
(28 locekļi) (kabineti)
Ģenerālsekretariāts
Juridiskais dienests
Preses dienests

Eiropas Savienības Tiesa (LES 19. pants)

Jebkura sistēma var pastāvēt ilgi tikai tad, ja tās noteikumus uzrauga neatkarīga vara. Turklāt valstu savienībā būtu tā, ka — ja kopējo noteikumu uzraudzība būtu valstu tiesu kompetencē — katrā valstī tie tiktu interpretēti un piemēroti atšķirīgi. Līdz ar to būtu apdraudēta Savienības tiesību piemērošana visās dalībvalstīs. Ņemot vērā šos apsvērumus, jau 1952. gadā, dibinot pirmo Kopienu (EOTK), tika izveidota Tiesa, kas 1957. gadā kļuva par tiesu iestādi arī abām pārējām Kopienām (E(E)K un EAK) un pašlaik ir ES tiesu iestāde.

Tiesas uzdevumus divos līmeņos veic:

• Tiesa kā Eiropas jurisdikcijas augstākā tiesa (LESD 253. pants) un
• Vispārējā tiesa (LESD 254. pants).

Lai atslogotu Tiesu un uzlabotu Eiropas Savienības tiesību aizsardzību, ES Padome 2004. gadā papildus Vispārējai tiesai izveidoja specializēto tiesu civildienesta lietu izskatīšanai (skatīt LESD 257. pantu). Tomēr 2015. gadā Savienības likumdevējs nolēma pakāpeniski palielināt Vispārējās tiesas tiesnešu skaitu līdz 56 tiesnešiem un Civildienesta tiesas pilnvaras nodot Vispārējai tiesai. Rezultātā Civildienesta tiesa tika likvidēta 2016. gada 1. septembrī.

Tiesai ir augstākā un vienlaikus vienīgā tiesu vara visos Savienības tiesību jautājumos. Tās pamatuzdevums ir raksturots tā, ka tā nodrošina, “ka tiek ievērots tiesiskums līgumu interpretēšanā un piemērošanā”.

Šis vispārīgais uzdevumu apraksts ietver trīs galvenās jomas.

• Uzraudzība, kā ES iestādes piemēro Savienības tiesību aktus, īstenojot līgumu noteikumus, un kā dalībvalstis un indivīdi pilda Savienības tiesību aktos tiem noteiktos pienākumus.
• Savienības tiesību aktu interpretācija.
• Savienības tiesību pilnveidošana.

Šos uzdevumus Tiesa īsteno gan juridiskas konsultēšanas, gan tiesu iestādes funkcijas ietvaros. Konsultēšana izpaužas, sniedzot juridiski saistošus atzinumus par nolīgumiem, kurus Savienība vēlas slēgt ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām. Tomēr nesalīdzināmi nozīmīgāka ir Tiesas kā tiesu iestādes funkcija. Šīs funkcijas ietvaros Tiesa īsteno uzdevumus, kas dalībvalstu tiesību sistēmās piešķirti dažādiem tiesu veidiem — piemēram, kā konstitucionālā tiesa Tiesa izšķir strīdus starp Savienības iestādēm un strīdus, kas rodas, uzraugot Savienības tiesību aktu likumīgumu, kā administratīvā tiesa tā izskata strīdus, kas rodas, pārbaudot Eiropas Komisijas vai netieši dalībvalstu iestāžu (pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem) izdotus administratīvus aktus, kā darba un sociālo lietu tiesa tā izskata jautājumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un sociālo drošību, kā arī par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm darbā, kā finanšu tiesa tā izskata jautājumus par nodokļu vai muitas tiesību jomā pieņemto direktīvu spēkā esību un interpretāciju un kā civillietu tiesa izskata kaitējuma novēršanas prasības, strīdus par to, kā interpretējamas tiesību normas par tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

Vispārējā tiesa

Laika gaitā lietu skaits Tiesā ir nemitīgi pieaudzis. Tas turpinās pieaugt, zinot, kādu konfliktu potenciālu slēpj daudzās direktīvas, kas pieņemtas iekšējā tirgus īstenošanai un iestrādātas valsts tiesību aktos. Citi neskaidri jautājumi, uz kuriem galu galā būs jāatbild Tiesai, pašlaik jau iezīmējas saistībā ar Līgumu par Eiropas Savienību. Tāpēc, lai atslogotu Tiesu, jau 1988. gadā papildus tika izveidota Vispārējā tiesa.

VISPĀRĒJĀ TIESA

Sastāvs

Pašlaik 44 tiesneši,
vismaz pa vienam tiesnesim no katras dalībvalsts, kurus, savstarpēji vienojoties, uz sešiem gadiem ieceļ dalībvalstu valdības

Tiesvedību veidi

Vispārējā tiesa nav jauna Savienības iestāde, bet gan ietilpst Eiropas Savienības Tiesas institūcijā. Vienlaikus tā ir patstāvīga un arī organizatoriski nošķirta no Tiesas. Tai ir sava kanceleja un savs reglaments. Atšķiršanas nolūkā Vispārējās tiesas lietas apzīmē ar “T” (Tribunal) (piemēram, T-1/99), bet Tiesas lietas apzīmē ar “C” (Cour) (piemēram, C-1/99).

Sākotnēji Vispārējā tiesa bija kompetenta izskatīt ļoti ierobežotu loku lietu, pašlaik tai ir šāda kompetence:

• pirmajā instancē, proti, Tiesas juridiskā kontrolē, Vispārējā tiesa izskata fizisko un juridisko personu prasības atcelt tiesību aktu un prasības saistībā ar bezdarbību pret Savienības iestādi, dalībvalstu prasības pret Komisiju un/vai Padomi valsts atbalsta, tirdzniecības aizsardzības pasākumu un īstenošanas pilnvaru jomā, prasības par nolēmumiem, kas balstīti uz šķīrējklauzulu, kas ietverta ES vai tās vārdā noslēgtā līgumā, kā arī kaitējuma novēršanas prasības, kas vērstas pret ES.
• Turklāt ir paredzēts, ka Vispārējai tiesai konkrētās jomās var nodot arī jurisdikciju prejudiciālā nolēmuma tiesvedībai; tomēr līdz šim šī iespēja vēl nav izmantota.

Eiropas Centrālā banka (LESD 129. un 130. pants)

Eiropas Centrālā banka (ECB) ar mītnes vietu Frankfurtē pie Mainas ir ekonomikas un monetārās savienības centrs. Tā regulē Eiropas valūtas eiro apgrozībā esošo daudzumu un ir atbildīga par šīs valūtas stabilitāti (LESD 128. pants).

Lai ECB varētu veikt šo uzdevumu, tās neatkarību garantē daudzas tiesību normas. Ne ECB, ne jebkuras dalībvalsts centrālā banka, īstenojot pilnvaras un veicot uzdevumus un pienākumus, nedrīkst pieņemt Savienības iestāžu, dalībvalstu valdību vai citu struktūru norādījumus. ES iestādes un dalībvalstu valdības apņemas atturēties no jebkādiem ietekmēšanas mēģinājumiem (LESD 130. pants).

Eiropas Centrālo banku sistēmā (ECBS) ir apvienojusies ECB un dalībvalstu centrālās bankas (LESD 129. pants). ECBS uzdevums ir definēt un īstenot Savienības monetāro politiku; vienīgi tai ir tiesības atļaut Savienībā emitēt banknotes un monētas. Turklāt ECBS jāpārvalda dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves un jārūpējas, lai Savienībā nevainojami darbotos norēķinu sistēmas (LESD 127. panta 2. punkts).

Revīzijas palāta (LESD 285. un 286. pants)

Revīzijas palāta tika izveidota 1975. gada 22. jūlijā un sāka darbu 1977. gada oktobrī Luksemburgā. Pašlaik tā ir ieguvusi Savienības iestādes statusu (LES 13. pants). Atbilstīgi pašreizējam dalībvalstu skaitam to veido 28 locekļi. Reizi sešos gados tos ieceļ amatā ES Padome, pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu ar kvalificētu balsu vairākumu apstiprinot atbilstīgi dalībvalstu priekšlikumiem izstrādātu locekļu sarakstu (LESD 286. panta 2. punkts). Revīzijas palātas locekļi no sava vidus uz trim gadiem ievēlē Revīzijas palātas priekšsēdētāju; ir iespējama atkārtota ievēlēšana.

Revīzijas palātas uzdevums ir pārbaudīt ES ieņēmumu un izdevumu likumību un pareizību; tāpat tā pārliecinās par budžeta izpildes pareizību. Revīzijas palātas patiesais ierocis ir sekas, ko rada publiskošana. Kontroles darba rezultāti katrreiz pēc budžeta gada noslēguma tiek apkopoti gada ziņojumā, kuru publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un kuri šādā veidā kļūst pieejami Eiropas sabiedrībai. Turklāt katrā laikā Revīzijas palāta var izteikt viedokli par noteiktiem jautājumiem īpašajos ziņojumos, kurus tāpat publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Padomdevējas struktūras

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (LESD 301. pants)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja rūpējas par to, lai ES institūcijās būtu pārstāvētas dažādas saimnieciskās un sociālās aprindas, jo īpaši darba devēji un darba ņēmēji, lauksaimnieki, transporta uzņēmumi, komersanti, amatnieki, brīvo profesiju pārstāvji un mazo un vidējo uzņēmumu vadītāji. Komitejā nozīmīgi ir arī patērētāji, vides organizācijas un dažādas apvienības.

Komiteju veido ne vairāk kā 350 locekļi (padomdevēji), kuri pārstāv ietekmīgākās atsevišķu valstu organizācijas. Komitejas locekļus uz pieciem gadiem ieceļ ES Padome, kura apstiprina atbilstīgi dalībvalstu priekšlikumiem izstrādātu sarakstu.

Komitejas locekļu skaits no katras dalībvalsts ir šāds.

Attiecīgais locekļu skaits Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā un Reģionu komitejā
Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija, Vācija	24
Polija, Spānija	21
Rumānija	15
Austrija, Beļģija, Bulgārija, Čehija, Grieķija, Nīderlande, Portugāle, Ungārija, Zviedrija	12
Dānija, Horvātija, Īrija, Lietuva, Slovākija, Somija	9
Latvija, Slovēnija	7
Igaunija	6
Kipra, Luksemburga, Malta	5

Padomdevēji ir iedalīti trīs grupās (darba devēji, darba ņēmēji un dažādu interešu pārstāvji). Plēnumā pieņemtie atzinumi ir jāizstrādā “specializētajām grupām”. Turklāt Komiteja cieši sadarbojas ar Eiropas Parlamenta parlamentārajām komitejām un specializētajām grupām.

Konkrētos gadījumos šī komiteja ir jāuzklausa likumdošanas procedūrā. Turklāt tā sniedz atzinumus arī pēc savas iniciatīvas. Komitejas atzinumi atspoguļo dažkārt ļoti atšķirīgu sākotnējo pozīciju sintēzi. Tāpēc Eiropas Komisijai un ES Padomei tie ir ļoti noderīgi, jo šādā veidā tās uzzina, kādus pielāgojumus vēlas kāda priekšlikuma tieši skartās aprindas.

Reģionu komiteja (LESD 305. pants)

Kā cita padomdevēja iestāde ar Līgumu par ES dibināšanu (Māstrihtas līgumu) līdztekus jau esošajai Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ir izveidota Reģionu komiteja. Šī komiteja tāpat kā Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nav ES iestāde tās faktiskajā izpratnē, jo tā īsteno tikai padomdevējas uzdevumus. Atšķirībā no ES iestādēm (ES Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Tiesa, Revīzijas palāta, Eiropas Centrālā banka) tai nav juridiski saistošā veidā jāpilda Savienībai piešķirtie uzdevumi.

Tāpat kā Ekonomikas un sociālo lietu komiteju arī Reģionu komiteju veido ne vairāk kā 350 locekļi. Tie ir dalībvalstu reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvji, kuriem ir vēlēšanās iegūts teritoriālas iestādes mandāts vai kuriem jābūt politiski atbildīgiem ievēlētā sapulcē.

Dažos gadījumos normatīvi ir paredzēta Padomes vai Komisijas apspriešanās ar komiteju (“obligātā apspriešanās”), jo īpaši izglītības, kultūras, veselības aizsardzības, Eiropas infrastruktūras tīklu izveides, transporta, telekomunikāciju un enerģētikas infrastruktūras, ekonomiskās un sociālās kohēzijas, nodarbinātības politikas un sociālās politikas jomā. Turklāt arī bez juridiska pienākuma ar Reģionu komiteju regulāri notiek apspriešanās par dažādiem tiesību aktu projektiem (“fakultatīvā apspriešanās”).

Eiropas Investīciju banka (LESD 308. pants)

Kā finansēšanas institūts, lai veicinātu “līdzsvarotu un noturīgu” ES attīstību, Savienības rīcībā ir Eiropas Investīciju banka ar mītnes vietu Luksemburgā. Tās uzdevums ir piešķirt aizdevumus un dot galvojumus visās tautsaimniecības nozarēs, īpaši mazāk attīstītu reģionu attīstībai, uzņēmumu modernizācijai vai pārveidošanai vai jaunu darba vietu izveidei, kā arī projektiem, kas ir vairāku dalībvalstu kopējās interesēs.

EIROPAS SAVIENĪBAS TIESĪBU SISTĒMA

Tikko raksturotā ES “konstitūcija”, jo īpaši tās pamatvērtības, sākotnēji vēl šķiet ļoti abstrakta un ir jākonkretizē ar Savienības tiesību aktiem. Tāpēc ES ir tiesību fenomens divos aspektos — tā ir tiesību jaunrade un savienība, kas balstīta uz tiesībām.

ES kā tiesību jaunrade un savienība, kas balstīta uz tiesībām

Tas ir būtiskais jaunums, kas izceļ ES starp agrākiem Eiropas apvienošanas mēģinājumiem — kā līdzeklis tiek izmantota nevis vara vai pakļaušana, bet gan tiesību spēks. Tas tāpēc, ka izredzes pastāvēt ir tikai vienotībai, kas balstīta uz brīvu lēmumu — vienotībai, kas balstīta uz tādām fundamentālām vērtībām kā brīvība un vienlīdzība un kuru nodrošina un īsteno tiesības. Uz šādu apziņu balstās Eiropas Savienības dibināšanas līgumi kā jaunrades akti.

Tomēr ES ir ne tikai tiesību jaunrade, bet arī savus mērķus tiecas sasniegt vienīgi ar tiesību līdzekļiem. Tā ir savienība, kas balstīta uz tiesībām. Ne jau varas spēks regulē dalībvalstu tautu ekonomisko un sociālo dzīvi, bet gan Savienības tiesību akti. Savienības tiesības ir institucionālās sistēmas pamats. Tās nosaka lēmumu pieņemšanas kārtību Savienības iestādēs un regulē to savstarpējās attiecības. Regulās, direktīvās un lēmumos tās piešķir iestādēm rīcības iespējas, kuru ietvaros iestādes var izdot dalībvalstīm un to pilsoņiem juridiski saistošus tiesību aktus. Tādēļ arī indivīds kļūst par Savienības tiesību subjektu. Savienības tiesību sistēma aizvien vairāk tieši ietekmē indivīda dzīvi. Tā indivīdam piešķir tiesības un nosaka pienākumus, līdz ar to uz viņu kā uz valsts pilsoni un Savienības pilsoni attiecas dažādu pakāpju tiesību sistēmas, kā tas ir zināms no federatīvu valstu konstitūcijām. Kā jebkura tiesību sistēma arī ES tiesību sistēma piedāvā slēgtu tiesību aizsardzības sistēmu, risinot domstarpības par Savienības tiesībām un to īstenošanu. Savienības tiesības nosaka arī attiecības starp ES un dalībvalstīm. Dalībvalstīm ir jāveic visi atbilstīgie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem. Tām jāsekmē ES darbība un jāatturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt līgumos noteikto mērķu sasniegšanu. Dalībvalstis ir atbildīgas Savienības pilsoņu priekšā par jebkuru kaitējumu, kas radies Savienības tiesību aktu neievērošanas dēļ.

Eiropas Savienības tiesību avoti

Jēdzienam “tiesību avots” ir divas nozīmes. Tā sākotnējā burtiskajā nozīmē tas ir tiesību rašanās iemesls, proti, motivācija radīt tiesības. Šajā nozīmē Savienības tiesību avots būtu griba saglabāt mieru un veidot labāku Eiropu ekonomiskas sasaistīšanas veidā — šiem abiem momentiem ES jāpateicas par savu eksistenci. Turpretim juridiskajā terminoloģijā ar jēdzienu “tiesību avots” saprot tiesību izcelsmi un nostiprināšanu.

ES dibināšanas līgumi kā Savienības primārie tiesību akti

Kā pirmais tiesību avots jāmin ES dibināšanas līgumi, tostarp to pielikumi, pievienotie dokumenti un protokoli, kā arī to vēlākie papildinājumi un grozījumi. Šie dibināšanas līgumi, kā arī to papildinājumi un grozījumi, proti, Māstrihtas līgums, Amsterdamas līgums, Nicas līgums un Lisabonas līgums, kā arī dažādie pievienošanās līgumi ietver galvenās tiesību normas par ES mērķiem, organizāciju un darbības veidu, kā arī nodaļas par ekonomikas tiesībām. Tas attiecas arī uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kurai līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ir tāds pat juridiskais spēks kā līgumiem (LES 6. panta 1. punkts). Līdz ar to tie veido ES konstitucionālos pamatnoteikumus, kas Savienības interesēs jāpapildina ar likumdošanas un administratīvām pilnvarām apveltītajām Savienības iestādēm. Kā dalībvalstu tieši radītas tiesības šīs tiesību normas juridiskajā terminoloģijā dēvē par Savienības primārajiem tiesību aktiem.

ES tiesību akti kā Savienības sekundārie tiesību akti

ES iestādēm uzticēto pilnvaru īstenošanas rezultātā radītās tiesības dēvē par Savienības sekundārajiem tiesību aktiem, kas ir otrs nozīmīgākais ES tiesību avots.

To veido leģislatīvie akti, neleģislatīvie akti (vienkāršie akti, deleģētie akti, īstenošanas akti), juridiski nesaistošie akti (atzinumi, ieteikumi) un citi akti, kas nav tiesību akti (piemēram, iestāžu nolīgumi, rezolūcijas, deklarācijas, rīcības programmas). Turklāt “leģislatīvie akti” ir tikai tādi tiesību akti, kas pieņemti parastā vai īpašā likumdošanas procedūrā (LESD 289. pants). “Deleģētie tiesību akti” (LESD 290. pants) ir neleģislatīvi akti, bet tiem ir vispārējs un juridiski saistošs spēks, un ar tiem var grozīt vai papildināt konkrētas leģislatīva akta nebūtiskas normas. Tos pieņem Komisija, kas šim nolūkam nepārprotami jāpilnvaro leģislatīvā aktā. Ja juridiski saistoša ES tiesību akta ieviešanai ir jānosaka vienoti noteikumi, to dara ar attiecīgu īstenošanas tiesību aktu, kuru parasti pieņem Komisija vai izņēmuma gadījumos arī ES Padome (LESD 291. pants). Juridiski nesaistoša tiesību akta formā Savienības iestādes var pieņemt ieteikumus un atzinumus. Visbeidzot ir virkne “aktu, kas nav tiesību akti”, kuri Savienības iestādēm ļauj sniegt juridiski nesaistošus viedokļus un paziņojumus vai kuri regulē ES vai tās iestāžu iekšējo kārtību, piemēram, saskaņoti noteikumi vai iestāžu nolīgumi, vai iestāžu nolikumi.

Leģislatīvajiem un neleģislatīvajiem aktiem var būt ļoti atšķirīga forma. Galvenie juridiskie akti ir minēti un definēti katalogā (LESD 288. pants). Kā juridiski saistoši akti te ietilpst regulas, direktīvas un lēmumi. Kā juridiski nesaistoši akti šajā katalogā ietilpst ieteikumi un atzinumi. Tomēr šis katalogs nekādā ziņā nav galīgs. Tieši pretēji — ir vēl daudz citu juridisku aktu, kurus nevar klasificēt šajā katalogā. Tādas ir, piemēram, rezolūcijas, deklarācijas, rīcības programmas vai Baltās un Zaļās grāmatas. Ir būtiskas atšķirības starp dažādiem juridiskiem aktiem attiecībā uz to izdošanas procedūru, tiesiskajām sekām un adresātu loku; tāpēc turpmāk šīs atšķirības sīkāk tiks apskatītas atsevišķā, Savienības “instrumentiem” veltītā nodaļā.

Savienības sekundāro tiesību aktu jaunrade notiek pakāpeniski un progresīvi. Šo aktu izdošana iedzīvina Savienības primārās tiesības, ko veido Savienības dibināšanas līgumi, laika gaitā īstenojoties un pilnveidojoties Eiropas tiesību sistēmai.

Savienības starptautiskie līgumi

Šis trešais tiesību avots ir saistīts ar ES lomu starptautiskā līmenī. Kā viens no pievilkšanās punktiem pasaulē Eiropa nevar nodarboties tikai ar savu iekšējo lietu kārtošanu, bet vispirms tai jārūpējas arī par savām ekonomiskajām sociālajām un politiskajām attiecībām ar citām pasaules valstīm. Šim nolūkam ar valstīm, kuras nav ES dalībvalstis (tā dēvētajām “trešām valstīm”), un citām starptautiskām organizācijām ES slēdz starptautiskus līgumus, no kuriem īpaša nozīme ir turpmāk minētajiem līgumiem:

Asociācijas līgumi

Asociēšana ir daudz plašāka nekā tikai tirdzniecības politikas jautājumu noregulēšana un ir vērsta uz ciešu ekonomisku sadarbību ar plašu ES finansiālo atbalstu līgumpartnerim (LESD 217. pants). Ir trīs asociācijas līgumu veidi.

Līgums dažu ES dalībvalstu īpašās saiknes uzturēšanai ar trešām valstīm

Šāda asociēšanas instrumenta izveides iemesls it īpaši bija ārpus Eiropas esošās zemes un teritorijas, kurām kā bijušajām kolonijām bija cieša ekonomiska saikne ar Beļģiju, Dāniju, Franciju, Itāliju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti. Tā kā kopējas ES ārējās muitas ieviešana būtu būtiski traucējusi tirdzniecību ar šīm teritorijām, bija nepieciešams atsevišķs regulējums. Tāpēc šo zemju un teritoriju asociēšanas mērķis ir veicināt to ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī nodibināt ciešas ekonomiskas attiecības ar visu Savienību (LESD 198. pants). Piemēram, ir izveidotas vairākas preferenču sistēmas, kas ļauj importēt preces no šīm zemēm un teritorijām ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi vai pavisam bez ievedmuitas nodokļa. ES finansiālo un tehnisko palīdzību sniedz Eiropas Attīstības fonds. Praksē nozīmīgākais ir ĀAK valstu un ES partnerattiecību nolīgums, kas ES saista ar 70 Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm. Šis nolīgums pašlaik ir iekļauts reģionālu ekonomisku partnerattiecību nolīgumu vidū, kas ĀAK valstīm pakāpeniski nodrošina brīvu piekļuvi Eiropas iekšējam tirgum.

Līgums par valsts iespējamas pievienošanās sagatavošanu un muitas savienības izveidošanu

Asociēšanu izmanto arī, lai sagatavotu kādas valsts pievienošanos ES. Tā vienlaikus ir pievienošanās iepriekšējā pakāpe, kurā notiek centieni pietuvināt kandidātvalsts ekonomiskos apstākļus ES līmenim. Šī stratēģija pašlaik tiek īstenota attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm (Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Kosovu, Melnkalni, Serbiju). Pievienošanās procesu pavada paplašinātais stabilizācijas un asociācijas process (SAP), kas veido visaptverošu pamatu Rietumbalkānu valstu virzībai uz ES līdz to turpmākas pievienošanās brīdim. SAP ir trīs mērķi: 1) stabilizācija un ātra pāreja uz funkcionējošu tirgus ekonomiku, 2) reģionālas sadarbības veicināšana un 3) izredzes dalībai ES. SAP balstās uz pakāpenisku partnerību, kur ES piedāvā tirdzniecības koncesijas, ekonomisku un finansiālu atbalstu, kā arī līgumattiecības stabilizācijas un asociācijas nolīgumu formā. Lai izpildītu iespējamās dalības prasības, katrai valstij ir jāpanāk konkrēts progress SAP ietvaros. Rietumbalkānu valstu progress virzībā uz iespējamo dalību Eiropas Savienībā tiek novērtēts ikgadējos ziņojumos.

Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ)

Līgums par EEZ iesaista ES iekšējā tirgū pārējās Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis (Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju) un, nosakot pienākumu pārņemt gandrīz divas trešdaļas no Savienības tiesībām, veido drošu pamatu, lai šīs valstis vēlāk varētu iestāties ES. EEZ teritorijā, pamatojoties uz Savienības primārajām un sekundārajām tiesībām (Savienības tiesību aquis), jāīsteno preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite, jānostiprina vienota konkurences un valsts atbalsta sniegšanas kārtība, kā arī jāstiprina sadarbība horizontālo un papildu politiku jomā (piemēram, vides aizsardzībā, pētniecībā un attīstībā, izglītībā).

Sadarbības līgumi

Ne tik plaši kā asociācijas līgumi ir sadarbības līgumi, kuru mērķis ir tikai intensīva ekonomiska sadarbība. Šādi līgumi ES tostarp saista ar Magriba valstīm (Alžīriju, Maroku un Tunisiju), Mašrika valstīm (Ēģipti, Jordāniju, Libānu un Sīriju), kā arī Izraēlu.

Tirdzniecības līgumi

Visbeidzot ir liels skaits tirdzniecības līgumu, ko slēdz ar atsevišķām trešām valstīm, trešo valstu grupām vai starptautisku tirdzniecības organizāciju ietvaros muitas un tirdzniecības politikas jomā. Nozīmīgākie tirdzniecības līgumi ir Līgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu un tā ietvaros noslēgtie daudzpusējie tirdzniecības līgumi, no kuriem būtiskākie ir: Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (1994. gada GATT vai VVTT), Antidempinga kodekss, Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS), Vienošanās par intelektuālā īpašuma tiesībām saistībā ar tirdzniecību (TRIPS), kā arī Vienošanās par noteikumiem un kārtību, kas nosaka domstarpību izšķiršanu. Turklāt aizvien vairāk pieaug divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu nozīme salīdzinājumā ar daudzpusējiem nolīgumiem. Ņemot vērā lielās grūtības, piemēram, saistībā ar daudzpusēju liberalizācijas nolīgumu noslēgšanu PTO ietvaros, visas tirdzniecības lielvalstis, tostarp ES, ir pievērsušās divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanai. Jaunākie piemēri ir sekmīga sarunu pabeigšana ar Kanādu (CETA — Comprehensive Economic and Trade Agreement (Visaptverošs ekonomikas un tirdzniecības nolīgums)) un Singapūru, kā arī notiekošās sarunas ar ASV (TTIP — Transatlantic Trade and Investment Partnership (Transatlantiskā tirdzniecības un investīciju partnerība)) un Japānu.

Nerakstītie tiesību avoti

Līdz šim raksturotajiem Savienības tiesību avotiem kopīgs ir tas, ka tie ir rakstītās Savienības tiesības. Tomēr tāpat kā jebkura cita tiesību sistēma arī ES tiesību sistēma nevar sastāvēt tikai no rakstītām tiesību normām, jo katrai tiesību sistēmai ir nepilnības, ko aizpilda nerakstītās tiesības.

Vispārējie tiesību principi

Savienības nerakstītie tiesību avoti vispirms ir vispārējie tiesību principi. Tās ir normas, kas izsaka sākotnējos priekšstatus par tiesībām un taisnīgumu, ko ievērot ir katras tiesību sistēmas pienākums. Rakstītās Savienības tiesības, kas būtībā regulē tikai ekonomiskos un sociālos apstākļus, šo pienākumu var pildīt tikai daļēji, tāpēc vispārējie tiesību principi ir viens no galvenajiem Savienības tiesību avotiem. Ar tiem var kompensēt esošās nepilnības vai ar taisnīguma principam atbilstīgu interpretāciju turpināt attīstīt esošās tiesības.

Tiesību principi tiek īstenoti tiesību piemērošanā, jo īpaši Tiesas judikatūrā, Tiesai pildot tai uzticēto uzdevumu nodrošināt, “ka tiek ievērots tiesiskums līgumu interpretēšanā un piemērošanā”. Pieturas punkti, noskaidrojot vispārējos tiesību principus, galvenokārt ir dalībvalstu tiesību sistēmās nostiprinātie kopējie tiesību principi. Tie ir uzskates līdzeklis, no kura tiek atvasināts problēmas atrisināšanai nepieciešamais tiesību noteikums ES līmenī.

Šie vispārējie tiesību principi ir ne tikai tādi konstitucionālie principi kā Savienības tiesību autonomija, tiešā piemērojamība un pārākums, bet arī pamattiesību garantija (vismaz attiecībā uz Poliju un Apvienoto Karalisti, kurām Pamattiesību harta nav piemērojama, pamatojoties uz opting out tiesībām), samērīguma princips (kurš gan pašlaik ir ieguvis pozitīvu tiesisko regulējumu LES 5. panta 4. punktā), tiesiskās paļāvības princips, sacīkstes princips vai dalībvalstu atbildības princips par Savienības tiesību pārkāpumiem.

Paražu tiesības

Nerakstītas Savienības tiesības ir arī paražu tiesības. Ar tām saprot tiesības, kas radušās prakses un juridiskās izpratnes rezultātā un kas papildina vai groza primārās vai sekundārās tiesības. Principā tiek atzīta šādu Savienības paražu tiesību eksistences iespēja. Tomēr faktiski paražu tiesības Savienības tiesību līmenī veidojas noteiktās robežās. Pirmā šāda robeža izriet no tā, ka Līgumu var grozīt īpašā procedūrā (LES 54. pants). Tas gan neizslēdz paražu tiesību veidošanos, tomēr šis fakts padara stingrākas prasības, kas izvirzāmas ilgstošas prakses un attiecīgas juridiskās izpratnes pierādīšanai. Cita robeža Savienības iestāžu veidotām paražu tiesībām izriet no fakta, ka ikvienu Savienības iestāžu darbību pamato tikai Savienības līgumi, nevis to faktiskā uzvedība un attiecīga griba noteikt juridiskas saistības. No tā izriet, ka paražu tiesības līgumtiesībām pielīdzinātā pakāpē nekādā ziņā nedrīkst rasties Savienības iestāžu līmenī, bet visos gadījumos ar tikko minētajiem stingrākajiem nosacījumiem tās var radīt tikai dalībvalstis. Tomēr Savienības iestāžu procedūras un juridisko izpratni var izmantot šo iestāžu radīto tiesību normu interpretācijas ietvaros, kā rezultātā noteiktos apstākļos tiek mainīta attiecīgā tiesību akta juridiskā un faktiskā darbības joma. Arī šajā gadījumā ir jāievēro Savienības primārajās tiesībās noteiktās prasības un robežas.

Vienošanās un līgumi starp ES dalībvalstīm

Kā pēdējais ES tiesību avots jāmin vienošanās starp dalībvalstīm. Tās tiek slēgtas, pirmkārt, gadījumos, kad jānoregulē jautājumi, kas gan ir cieši saistīti ar ES darbību, tomēr Savienības iestādēm nav noteikta kompetence to noregulēšanai (piemēram, Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā — “2012. gada fiskālais pakts”, kurš tika noslēgts, nepiedaloties Apvienotajai Karalistei un Čehijai). Otrkārt, starp dalībvalstīm ir noslēgti īsti starptautiski līgumi, ar kuriem jo īpaši jāpārvar valsts tiesiskā regulējuma teritoriāli ierobežotais raksturs un jārada vienotas tiesības Savienības līmenī. Tam galvenokārt ir nozīme starptautisko privāttiesību jomā (piemēram, Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (1980)).

ES instrumenti

Dibinot ES, Savienības tiesību aktu sistēma bija “jāizdomā” no jauna. Šajā gadījumā galvenais jautājums bija — kādiem būtu jābūt šiem tiesību aktiem un kādai būtu jābūt to iedarbībai. Bija jāņem vērā, ka, no vienas puses, iestādēm būtu jāspēj efektīvā veidā, proti, neatkarīgi no dalībvalstu norādījumiem, izlīdzināt dalībvalstu atšķirīgos un nevienlīdzīgos ekonomiskos, sociālos un arī vides apstākļus, lai visiem Savienības pilsoņiem varētu radīt iespējami labākus dzīves apstākļus. Tomēr, no otras puses, valstu tiesību sistēmās nedrīkstētu iejaukties vairāk nekā nepieciešams. Tāpēc visiem ES juridiskiem aktiem un likumdošanas sistēmai ir jābūt balstītai uz principu, ka jomās, kur visām dalībvalstīm ir nepieciešams arī sīki izstrādāts kopējs regulējums, valstu tiesību akti ir jāaizstāj ar Savienības tiesību aktiem, bet jomās, kur šādas nepieciešamības nav, būtu attiecīgi jāņem vērā dalībvalstu tiesību sistēmas.

Ņemot vērā šo aspektu, tika izstrādāti instrumenti, kas Savienības iestādēm ļauj dažādā mērā iejaukties valstu tiesību sistēmās. Turklāt skarbākais veids ir valsts tiesiskā regulējuma aizstāšana ar Savienības tiesību normām. Pēc tam seko Savienības tiesību normas, ar kurām Savienības iestādes tikai netieši iejaucas dalībvalstu tiesību sistēmās. Tāpat konkrēta individuāla gadījuma noregulēšanai ir iespējams veikt pasākumus, kas paredzēti konkrētiem vai nosakāmiem adresātiem. Visbeidzot ir paredzēti arī tādi juridiski akti, kas neietver juridiski saistošus norādījumus dalībvalstīm vai Savienības pilsoņiem.

Aplūkojot juridiskos aktus atkarībā no tā, kam tie adresēti un kāda ir to iedarbība dalībvalstīs, saskaņā ar LESD 288. pantu ES juridisko aktu sistēma izskatās šādi.

Regulas kā “Savienības likumi”

Tiesību akti, ar kuriem Savienības iestādes visvairāk var iejaukties valstu tiesību sistēmās, ir regulas. Tām ir divas starptautiskajās tiesībās pavisam neraksturīgas īpašības.

• To Savienības tiesību akta raksturs, proti, spēja noteikt vienādas tiesības visā Savienībā, neņemot vērā valstu robežas, kā arī vienoti un pilnīgi būt spēkā visās dalībvalstīs. Piemēram, dalībvalstīm ir aizliegts nepilnīgi piemērot regulas noteikumus vai starp tiem izvēlēties, lai šādā veidā izvairītos no noteikumiem, kurus lēmumu pieņemšanas procesā dalībvalsts jau ir pārkāpusi vai kas ir pretrunā konkrētām valsts interesēm. Tāpat dalībvalstij, atsaucoties uz valsts tiesību normām un praksi, nav iespējams atteikties no juridiskajām saistībām, ko uzliek regulas noteikumi.
• To tiešā piemērojamība, kas nozīmē, ka regulas rada tiesības, nepieņemot īpašu piemērošanas aktu valsts mērogā, un Savienības pilsoņiem tieši piešķir tiesības vai nosaka pienākumus. Dalībvalstis, tostarp to iestādes, tiesas un struktūras, kā arī visas personas, uz kurām attiecas regulas piemērojamība personām, ir tieši saistītas ar Savienības tiesībām, un tām Savienības tiesības jāņem vērā tieši tāpat kā valsts tiesības.

Šo tiesību aktu līdzība ar valstu tiesībās raksturīgajiem likumiem ir ļoti liela. Ja regulas tiek izdotas, iesaistoties Eiropas Parlamentam (tā dēvētajā parastajā likumdošanas procedūrā, kas sīkāk tiks raksturota nākamajā nodaļā), tās dēvē par leģislatīviem aktiem. Regulām, kuras izdod tikai ES Padome vai Eiropas Komisija, nav šīs parlamenta līdzatbildības, tāpēc — vismaz formāli — tām nepiemīt visas likuma būtiskās pazīmes.

Direktīvas

Līdztekus regulai būtiskākais ES instruments ir direktīva. Tā mēģina sasaistīt centienus panākt Savienības tiesību nepieciešamo vienveidību, no vienas puses, un saglabāt nacionālo īpatnību daudzveidību, no otras puses. Tāpēc direktīvas galvenais mērķis — atšķirībā no regulas — ir nevis tiesību unifikācija, bet gan tiesību saskaņošana. Saskaņojot tiesības, jānovērš pretrunas starp valstu tiesību un administratīviem aktiem un pakāpeniski jāizlīdzina atšķirības, lai dalībvalstīs materiāli būtu spēkā iespējami vienādi noteikumi. Līdz ar to direktīva ir viens no pamatinstrumentiem, īstenojot iekšējo tirgu.

Dalībvalstīm direktīva ir saistoša tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi, ļaujot tām izvēlēties formu un līdzekļus, lai valsts tiesību sistēmā īstenotu Savienības līmenī noteiktos mērķus. Šī dalībvalstu iesaistīšana liecina par nodomu iejaukties valsts tiesību un administratīvajās struktūrās iespējami maigākā formā. Dalībvalstīm tiek ļauts, īstenojot Savienības mērķus, ņemt vērā valsts īpatnības. Tas notiek tādējādi, ka direktīvas normas automātiski neaizstāj valsts tiesību aktus; tā vietā dalībvalstīm ir pienākums pielāgot savas valsts tiesības Savienības noteikumiem. Parasti tas notiek divlīmeņu likumdošanas procedūrā.

Pirmajā līmenī direktīvas iecerētais rezultāts juridiski saistoši tiek definēts ES mērogā attiecīgajiem adresātiem, proti, vairākām vai visām dalībvalstīm, un noteiktā termiņā tas ir jāsasniedz. Savienības iestādes šo rezultātu var definēt arī tik sīki izstrādātos noteikumos, ka dalībvalstīm nepaliek izvēle savām formulējuma variācijām. Šī iespēja galvenokārt tiek izmantota tehnisko standartu un vides aizsardzības jomā.

Otrajā, valsts līmenī, ES mērogā definētais rezultāts saturiski tiek iestrādāts dalībvalstu tiesību aktos. Pat ja dalībvalstis principā var brīvi izvēlēties īstenošanas formu un līdzekļus, novērtēšana, vai attiecīgās tiesību normas arī ir īstenotas atbilstīgi ES tiesībām, notiek saskaņā ar ES kritērijiem. Princips ir tāds, ka īstenošanas procesā jāveido tāds tiesību stāvoklis, kas ļauj pietiekami skaidri un konkrēti atpazīt direktīvā noteiktās tiesības un pienākumus un Savienības pilsoņiem dod iespēju šīs tiesības un pienākumus aizstāvēt valsts tiesās vai aizstāvēties pret tiem. Šim nolūkam parasti jāizdod juridiski saistošs valsts tiesību akts vai jāizdara grozījumi esošos tiesību un administratīvos aktos. Nepietiek vienkārši ar administratīvu praksi, jo pārvaldes iestādes to, protams, var brīvi mainīt un tai arī nav pietiekamas publicitātes.

Parasti direktīva nepamato nekādas tiešas tiesības un pienākumus Savienības pilsoņiem un attiecībā pret tiem; tā nepārprotami vēršas tikai pie dalībvalstīm. Turpretim Savienības pilsoņi var iegūt tiesības un pienākumus tikai ar direktīvas īstenošanas aktiem, ko izdod dalībvalstu kompetentās iestādes. Direktīva nekādi neietekmē Savienības pilsoņus, kamēr dalībvalstis nav izpildījušas Savienības tiesību aktos noteiktos pienākumus. Tomēr Savienības pilsoņiem rodas neizdevīga situācija, ja direktīvā paredzētā mērķa īstenošana viņiem dotu labumu, bet nepieciešamais valsts īstenošanas akts vai nu nemaz nav pieņemts, vai arī ir pieņemts kļūdaini. Lai pēc iespējas izvairītos no šādām situācijām, Tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir nospriedusi, ka noteiktos apstākļos Savienības pilsoņi var tieši atsaukties uz direktīvas noteikumiem un izmantot tajos paredzētās tiesības, vajadzības gadījumā pat vēršoties valsts tiesās. Šīs tiešās iedarbības nosacījumus Tiesa raksturo šādi:

• direktīvas noteikumiem pietiekami skaidri un precīzi jādefinē Savienības pilsoņu/uzņēmumu tiesības;
• tiesību izmantošana nedrīkst būt saistīta ar nekādu nosacījumu vai pienākumu izpildi;
• valsts likumdevējam, formulējot tiesību saturu, nedrīkst būt piešķirta rīcības brīvība;
• jābūt pagājušam direktīvas īstenošanas termiņam.

Šī Tiesas judikatūra par direktīvu tiešo iedarbību būtībā ir balstīta uz apsvērumu, ka dalībvalsts rīkojas pretrunīgi un ļaunprātīgi, piemērojot savas tiesības, lai gan tai tās būtu jāpielāgo atbilstīgi direktīvas normu prasībām. Šāda nepieļaujama tiesību piemērošana no dalībvalsts puses tiek traucēta, atzīstot direktīvas normu tiešo iedarbību tiktāl, ciktāl ar to tiek novērsts, ka attiecīgā dalībvalsts, ļaunprātīgi neievērojot Savienības tiesības, gūst kādu labumu. Šajā nozīmē direktīvu tiešajai iedarbībai ir sankciju raksturs. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka Tiesa līdz šim ir atzinusi direktīvu tiešo iedarbību tikai indivīda attiecībās ar dalībvalsti un arī tikai tiktāl, ciktāl tiešā iedarbība Savienības pilsonim ir devusi labumu, nevis viņam kaitējusi, proti, tikai gadījumos, kad Savienības tiesības Savienības pilsonim paredz labvēlīgākus noteikumus nekā nesaskaņotās valsts tiesības (tā dēvētā “vertikālā tiešā iedarbība”).

Turpretī direktīvu tiešo iedarbību indivīdu savstarpējās attiecībās (tā dēvēto “horizontālo tiešo iedarbību”) Tiesa nav atzinusi. Tiešās iedarbības sankciju raksturu Tiesa saista ar secinājumu, ka šī iedarbība nevar iejaukties attiecībās starp privātpersonām, jo tās nevar būt atbildīgas par dalībvalsts neizdarībām. Tieši pretēji — indivīdi var pamatoties uz tiesiskās noteiktības principu un tiesiskās paļāvības principu. Savienības pilsoņiem ir jāspēj paļauties, ka direktīvas iedarbības sekas viņiem var piemērot tikai saskaņā ar valsts īstenošanas aktu noteikumiem. Tomēr Tiesa ir noteikusi primāro tiesību aktu principu, saskaņā ar kuru direktīvas saturs, ja tas precizē vispārēju diskriminācijas aizliegumu, ir piemērojams arī privāttiesību jautājumos. Tiesas izstrādātā konstrukcija ir plašāka par diskriminācijas aizliegumu, kas savā konkretizētajā, attiecīgajā direktīvā izklāstītajā formā valsts iestādēm un šajā gadījumā jo īpaši valsts tiesām uzliek pienākumu savu kompetenču ietvaros nodrošināt juridisko aizsardzību, kura indivīdiem izriet no ES tiesībām, un garantēt ES tiesību pilnīgu efektivitāti, vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru valsts tiesību aktu noteikumu, kas ir pretrunā šim aizliegumam. Tāpēc, ņemot vērā ES tiesību pārākumu, diskriminācijas aizliegums, kas formulēts attiecīgajā direktīvā, prevalē pār tam pretrunā esošām valsts tiesībām. Lai gan Tiesa neapšauba savu judikatūru par to, ka direktīvām nav horizontālas iedarbības, tomēr de facto tā secina, ka saistībā ar diskriminācijas aizliegumu visos gadījumos, kad šis aizliegums ir precizēts direktīvā, šāda horizontālā iedarbība ir. Šādu precizējumu Tiesa līdz šim ir atzinusi attiecībā uz direktīvām par klasisku diskrimināciju valstspiederības, dzimuma vai arī vecuma dēļ. Tomēr tas varētu attiekties uz visām direktīvām, kas pieņemtas, lai cīnītos pret LESD 19. pantā minētajiem diskriminācijas iemesliem.

Direktīvas tiešā iedarbība obligāti nav saistīta ar nosacījumu, ka direktīvas normā ir jāpiešķir indivīdam kādas tiesības. Tieši pretēji — direktīvu noteikumu tieša iedarbība rodas arī tiktāl, ciktāl tie rada objektīvi tiesiskas sekas. Uz šīs iedarbības atzīšanu attiecas tie paši nosacījumi kā uz tiešas iedarbības atzīšanu ar vienīgo īpatnību, ka skaidri un precīzi definētu Savienības pilsoņa/uzņēmuma tiesību vietā ir noteikts skaidrs un precīzi definēts dalībvalstu pienākums. Ja tas tā ir, dalībvalstu iestādēm, proti, likumdevējam, pārvaldes iestādēm un tiesām, direktīva ir juridiski saistoša, oficiāli jāņem vērā un jāpiemēro kā pārākas Savienības tiesības. Konkrētāk, no tā, piemēram, izriet pienākums valsts tiesības interpretēt atbilstīgi direktīvām (“direktīvai atbilstīga interpretācija”) vai strīdīgai direktīvas normai noteikt prioritāru piemērošanu salīdzinājumā ar pretēju valsts tiesību normu. Turklāt vēl pirms īstenošanas termiņa beigām direktīvām attiecībā uz dalībvalstīm ir zināma bloķējoša iedarbība. Attiecībā uz direktīvā noteikto mērķu obligātumu un piemērojot lojālas sadarbības principu (LES 4. pants), dalībvalstis jau pirms īstenošanas termiņa beigām nedrīkst veikt nekādus pasākumus, kas būtiski apdraudētu direktīvā noteiktā mērķa sasniegšanu.

Visbeidzot 1991. gada spriedumos lietās Francovich un Bonifaci Tiesa ir atzinusi dalībvalstu pienākumu atlīdzināt kaitējumu, kas radies neīstenotas vai neatbilstīgi īstenotas direktīvas rezultātā. Minētajās lietās runa bija par Itālijas valsts atbildību par laikus neīstenotu 1980. gada 20. oktobra Direktīvu 80/987/EEK par darbinieku aizsardzību to darba devēju maksātnespējas gadījumā. Šī direktīva attiecas uz darbinieku tiesībām saņemt darba samaksu par periodu pirms darba devēja maksātnespējas iestāšanās vai attiecīgi pirms darba attiecību izbeigšanas šā iemesla dēļ. Šim nolūkam bija jāizveido garantiju iestādes, kurām nedrīkst piekļūt citi darba devēja kreditori, un kurās līdzekļi jāiemaksā darba devējiem un/vai valstij. Tiesai bija jāatrisina problēma, ka, lai gan šīs direktīvas mērķis bija darbiniekiem piešķirt subjektīvas tiesības saņemt darba samaksu no izveidojamās garantiju iestādes, tomēr šo tiesību tiešā piemērojamība, proti, to izmantošana bija jāatsaka arī valsts tiesās, jo šīs direktīvas neīstenošanas dēļ nebija izveidota garantiju iestāde un līdz ar to nebija noteikts parādnieks, kuram jāmaksā kompensācija darba devēja maksātnespējas gadījumā. Šajā gadījumā Tiesa spriedumā nosprieda, ka saistībā ar neīstenotu direktīvu nobloķējot darbiniekiem direktīvā noteiktās viņu tiesības, Itālijas valstij ir jākompensē attiecīgajiem darbiniekiem nodarītais kaitējums. Saskaņā ar Tiesas uzskatu kaitējuma novēršanas pienākums, kaut arī Savienības tiesībās tas nav nepārprotami paredzēts, ir ES tiesību sistēmas neatņemams elements, jo tas, ka Savienības pilsoņiem nebūtu iespējas saņemt kompensāciju gadījumā, kad dalībvalsts prettiesiskas rīcības rezultātā tiek pārkāptas viņu tiesības, negatīvi ietekmētu tā pilnīgu iedarbību un mazinātu ar to pamatoto tiesību aizsardzību (⁴).

Lēmumi

“Lēmumi” ir jauns tiesību aktu veids, kas ar Lisabonas līgumu tika iekļauts tiesību aktu katalogā. Ir divu kategoriju lēmumi: lēmumi konkrētiem adresātiem un vispārēji lēmumi nenoteiktam personu lokam (sk. LESD 288. panta ceturto daļu). Konkrētiem adresātiem paredzētie lēmumi aizstāj agrākos “lēmumus” (vācu valodā “Entscheidung”) individuālu gadījumu noregulēšanai, savukārt vispārējie lēmumi nenoteiktam personu lokam ietver dažādu veidu tiesiskos regulējumus, kuriem kopīgs ir tas, ka to mērķis nav reglamentēt individuālus gadījumus. Jāizsaka nožēla, ka diviem pilnīgi dažādiem tiesību aktu veidiem ir viens nosaukums, jo neizbēgamo nošķiršanas problēmu dēļ rodas būtiska juridiskā nenoteiktība. Būtu bijis labāk izmantot līdz šim lietoto jēdzienu (vāciski “Entscheidung”) attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti individuālu gadījumu regulējumam ar ārēju, juridiski saistošu spēku, un papildus ieviest jaunu jēdzienu (vāciski “Beschluss”), kurš attiecas uz pārējiem juridiski saistošiem tiesību aktiem.

Lēmumi konkrētiem adresātiem ir raksturīgs tiesību akts, ar kuru Savienības iestādes (jo īpaši Padome un Komisija) īsteno savas izpildpilnvaras. Ar šādu lēmumu no dalībvalsts, uzņēmuma vai Savienības pilsoņa var pieprasīt veikt pasākumus vai atturēties no to veikšanas, kā arī piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus. Tas precīzi atbilst situācijai valstu tiesību sistēmās. Arī te valsts pārvaldes iestādes, attiecībā pret pilsoņiem izdodot administratīvu aktu, nosaka juridiski saistošas sekas, kas izriet, piemēram, no likuma piemērošanas konkrētā gadījumā.

Šā veida lēmumam ir šādas strukturālas pazīmes.

• Lēmums ir spēkā individuāli, kas to atšķir no regulas. Lēmumam jābūt konkrētiem adresātiem, un saistības tie nosaka arī tikai individuāli. Šajā gadījumā pietiek ar to, ka lēmuma izdošanas brīdī ir iespējams noteikt attiecīgo personu loku un turpmāk to vairs nevar paplašināt. Turklāt vispirms jāņem vērā lēmuma saturs, kuram individuālā un tiešā veidā jāspēj ietekmēt tiesību subjektu stāvokli. Šajā nozīmē lēmums var individuāli ietekmēt arī trešās personas, ja tām ir konkrētas personiskas īpašības vai īpaši apstākļi, kas tās izceļ pārējo personu vidū, un līdz ar to tās var individualizēt līdzīgi kā pašu adresātu.
• Juridiski saistošas ir visas lēmuma daļas, kas to atšķir no direktīvām, kuras ir saistošas tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi.
• Lēmums ir tieši piemērojams saviem adresātiem. Turklāt dalībvalstij adresētam lēmumam ar tādiem pašiem nosacījumiem kā direktīvai var būt tieša iedarbība arī uz Savienības pilsoņiem.

Vispārēji lēmumi nenoteiktam personu lokam uzliek saistības kopumā, tomēr nav precizēts, kurām personām tie ir juridiski saistoši. To galu galā var noteikt tikai pēc attiecīgā lēmuma satura. Atkarībā no tiesiskā regulējuma veida vispārējos lēmumus var iedalīt šādi.

• Lēmumi par Līgumu noteikumu grozījumiem. Šie lēmumi ir abstrakti vispārēji piemērojami, proti, tie ir saistoši visām ES iestādēm, struktūrām un citām institūcijām, kā arī dalībvalstīm. Tādi, piemēram, ir lēmumi par vienkāršāku pieņemšanas procedūru (LESD 81. panta 3. punkts un 192. panta 2. punkta c) apakšpunkts) vai par vieglākām balsu vairākuma prasībām (LESD 312. panta 2. punkts un 333. panta 1. punkts).
• Lēmumi par līgumtiesību precizēšanu. Šie lēmumi ir saistoši visai ES kopumā vai attiecīgajām ES iestādēm, struktūrām vai citām institūcijām, ja lēmums attiecas uz to sastāvu; tiem nav ārējas iedarbības uz indivīdiem.
• Lēmumi, ar kuriem pieņem noteikumus, kas attiecas uz iestāžu iekšējo organizāciju un attiecībām starp tām. Šie lēmumi ir saistoši attiecīgajām un iesaistītajām ES iestādēm, struktūrām un citām institūcijām. Šādi lēmumi, piemēram, ir ES iestāžu reglaments, kā arī iestāžu nolīgumi, kurus savā starpā noslēdz ES iestādes.
• Lēmumi organizatorisko pilnvaru ietvaros. Šie lēmumi (piemēram, par iecelšanu amatā, atlīdzību) ir saistoši attiecīgajām amatpersonām vai institūciju locekļiem.
• Politikas veidošanas lēmumi. Šie lēmumi konkurē ar regulām un direktīvām, tomēr to mērķis nav juridiski saistoša ārēja iedarbība uz indivīdiem. Principā saistošais spēks attiecas tikai uz lēmumā iesaistītajām institūcijām, īpaši tad, ja runa ir par turpmākās politikas virzību vai vadlīnijām. Tikai izņēmuma veidā tiem ir abstraktas vispārējas tiesiskās sekas vai finansiāla ietekme.
• Ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku saistīti lēmumi. Šie lēmumi ir juridiski saistoši Eiropas Savienībai. Saistošo spēku attiecībā uz dalībvalstīm ierobežo īpašas normas (piemēram, LES 28. panta 2. un 5. punkts un 31. panta 1. punkts). Uz tiem neattiecas Tiesas jurisdikcija.

Ieteikumi un atzinumi

Juridisku aktu pēdējā kategorija, kas nepārprotami ir paredzēta Savienības līgumos, ir ieteikumi un atzinumi. Savienības iestādēm tie ļauj sniegt dalībvalstīm un dažos gadījumos arī Savienības pilsoņiem juridiski nesaistošus viedokļus, proti, nepamatojot nekādus juridiskus pienākumus.

Ieteikumos adresātiem tiek rekomendēta konkrēta uzvedība, tomēr juridiski nenosakot to par pienākumu. Piemēram, Eiropas Komisija gadījumos, kad tiesību vai administratīva akta izdošana vai grozījumi dalībvalstī var izkropļot konkurences noteikumus Eiropas iekšējā tirgū, var ieteikt attiecīgajai valstij veikt attiecīgus pasākumus, lai izvairītos no šā izkropļojuma (sk. LESD 117. panta 1. punkta otro teikumu).

Turpretim atzinumus Savienības iestādes sniedz tad, ja runa ir par pašreizējās situācijas vai konkrētu procesu novērtēšanu Savienībā vai dalībvalstīs. Daļēji tie ir paredzēti arī vēlāk juridiski saistošu tiesību aktu sagatavošanai vai arī ir nosacījums, lai varētu vērsties Tiesā (sk. LESD 258. un 259. pantu).

Ieteikumu un atzinumu būtiskākā nozīme ir galvenokārt politiska un morāla. Paredzot šos juridiskos aktus, līgumu izstrādātāji cerēja, ka attiecīgās personas, jau ņemot vērā Savienības autoritāti un tās plašo, pārnacionālo skatījumu un kompetenci, brīvprātīgi ievēros tām sniegtu padomu vai pēc konkrētas situācijas novērtēšanas izdarīs nepieciešamos secinājumus. Tomēr ieteikumi un atzinumi var izraisīt netiešas juridiskas sekas, ja tie definē nosacījumus turpmākiem juridiski saistošiem tiesību aktiem vai attiecīgā iestāde sev nosaka saistības, kā rezultātā noteiktos apstākļos var rasties tiesiska paļāvība.

Rezolūcijas, deklarācijas un rīcības programmas

Līdztekus Savienības līgumos minētajiem juridiskajiem aktiem Savienības iestādes var izdot citus aktus, lai ES tiesību sistēmai piešķirtu formu un struktūru. Savienības praksē nozīmīgākie šādi akti ir rezolūcijas, deklarācijas un rīcības programmas.

Rezolūcijas. Rezolūciju autori ir Eiropadome, ES Padome vai Eiropas Parlaments. Rezolūcijās ir izteikti kopējie uzskati un nodomi par integrācijas kopējo attīstību un konkrētiem uzdevumiem ES ietvaros un ārpus tās. Rezolūcijas ES iekšlietu jomā, piemēram, ir bijušas par politiskās savienības būtiskiem jautājumiem, reģionu politiku, enerģētikas politiku, kā arī Ekonomikas un monetāro savienību, jo īpaši Eiropas valūtas sistēmas izveidi. Šīm rezolūcijām kā orientējošām norādēm galvenokārt ir politiska nozīme Padomes turpmākā darbā. Kā kopējās politiskās gribas izpausmes šīs rezolūcijas pilnīgi noteikti atvieglo kompromisu panākšanu Padomē. Turklāt tās garantē minimālo saskaņotību kopējo un dalībvalstu lēmumu pieņemšanas līmenī. Jāņem vērā arī šīs funkcijas juridiskais novērtējums, proti, rezolūciju instrumentam jāsaglabā elastīgums un to nedrīkst pārāk apgrūtināt ar juridiskām prasībām un saistībām.

Deklarācijas. Ir divu veidu deklarācijas. Ja deklarācijas attiecas uz Savienības turpmāko attīstību, piemēram, deklarācijas par ES, demokrātiju vai pamattiesībām, atkarībā no to nozīmes tās būtībā atbilst rezolūcijām. Tās izmanto galvenokārt tad, kad jāuzrunā plaša sabiedrība vai konkrēts adresātu loks. Turklāt deklarācijas ES Padome pieņem arī saistībā ar lēmumu pieņemšanu. Šajā gadījumā runa ir par deklarācijām, kurās Padomes locekļi kopā vai vienpusēji pauž viedokli par Padomes pieņemto lēmumu interpretāciju. Šādas interpretējošas deklarācijas ES Padome praktizē pastāvīgi, un tās ir neaizstājams kompromisu panākšanas līdzeklis Padomē. Šo deklarāciju juridiskā nozīme ir jāvērtē saskaņā ar vispārējiem interpretācijas principiem. Saskaņā ar tiem tiesību normas interpretācijā būtiska nozīme ir arī tās autora gribai. Tomēr to var ņemt vērā tikai tiktāl, ciktāl interpretējošajām deklarācijām ir nepieciešamā publicitāte, jo, piemēram, Savienības sekundārās tiesības, kas indivīdam piešķir tiešas tiesības, nedrīkst ierobežot tikai tāpēc, ka nav publicētas papildu vienošanās.

Rīcības programmas. Šīs programmas pēc savas iniciatīvas vai Eiropadomes ierosinājuma izstrādā ES Padome vai Eiropas Komisija, un to mērķis ir konkretizēt Savienības līgumos ietvertās likumdošanas programmas un vispārējos mērķus. Ja šīs programmas ir nepārprotami paredzētas līgumos, Savienības iestādēm ir juridiski saistošs to iecerētais saturs. Turpretim citas programmas praksē tiek uztvertas vienīgi kā orientējošas norādes, kas nav juridiski saistošas. Tomēr šīs programmas izsaka Savienības iestāžu nodomu rīkoties atbilstīgi to saturam.

Turklāt Savienības praksē būtiska nozīme ir “baltajām grāmatām” un “zaļajām grāmatām”. Komisijas publicētās baltās grāmatas ietver konkrētus priekšlikumus ES pasākumiem konkrētā politikas jomā. Ja balto grāmatu Padome novērtē pozitīvi, tā var kļūt par Savienības rīcības programmas pamatu. Šādas baltās grāmatas ir, piemēram, par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (2004. gads), par Eiropas Savienības komunikācijas politiku (2006. gads) vai par Eiropas nākotni (2017. gads). Zaļo grāmatu mērķis Eiropas līmenī ir dot vielu pārdomām par konkrētiem jautājumiem un rosināt sabiedriskas apspriešanas un debates par zaļajā grāmatā aplūkotajām tematiem. Dažos gadījumos tās rada stimulu izstrādāt tiesību normas, kas pēc tam tiek izklāstītas baltajās grāmatās.

Publicēšana un paziņošana

Leģislatīvie akti tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, L sērijā (tiesību akti (L — législation)). Tie stājas spēkā tajos paredzētajā datumā vai citos gadījumos divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas.

Neleģislatīvos aktus paraksta tās iestādes priekšsēdētājs, kura tos ir izdevusi. Tie tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, C sērijā (“paziņojumi” (C — communication)).

Konkrētam adresātam adresētie tiesību akti tiek paziņoti personām, kurām tie ir paredzēti, un ir spēkā no paziņošanas datuma.

Uz juridiski nesaistošiem tiesību aktiem neattiecas publicēšanas vai paziņošanas pienākums. Tomēr arī tie parasti tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, C sērijā (“paziņojumi”).

ES likumdošanas process

Atšķirībā no valstī radušās gribas, kura īstenojas parlamentā, gribas veidošanās ES ilgu laiku bija atkarīga galvenokārt no ES Padomē sanākušajiem dalībvalstu valdību pārstāvjiem. Gluži vienkārši tāpēc, ka ES nav cēlusies no “Eiropas tautas”, bet par savu esību un uzbūvi tai jāpateicas dalībvalstīm. Daļu suverenitātes tās nav atdevušas ES tāpat vien, bet ir iedrošinājušās spert šo soli tikai, ievērojot savu spēcīgo pozīciju ES lēmumu pieņemšanas procesā. Vienlaikus ES tiesību sistēmas attīstības un padziļināšanas gaitā arī šī sākotnēji ļoti vienpusēji uz dalībvalstu interesēm orientētā pilnvaru sadale ES lēmumu pieņemšanas procesā, pateicoties nemitīgai Eiropas Parlamenta statusa uzlabošanai, ir kļuvusi par līdzsvarotu lēmumu pieņemšanas sistēmu. Tā sākotnējā apspriešanās ar Eiropas Parlamentu vispirms tika papildināta ar Eiropas Parlamenta sadarbību ar Padomi un visbeidzot ar Eiropas Parlamenta koplēmuma procedūru ES likumdošanas procesā.

Ar Lisabonas līgumu ES likumdošanas process tika pārkārtots un pārveidots. Ir jānošķir 1) parastā likumdošanas procedūra leģislatīvu aktu pieņemšanai (LESD 289. panta 1. punkts), kas būtībā atbilst agrākajai koplēmuma procedūrai un ir normālais likumdošanas process ES līmenī, kā arī īpašā likumdošanas procedūra (LESD 289. panta 2. punkts), kurā tiesību aktus pieņem Eiropas Parlaments, iesaistot Padomi, vai Padome, iesaistot Eiropas Parlamentu; 2) pirms konkrētu tiesību aktu stāšanās spēkā tie ir jāapstiprina Eiropas Parlamentam piekrišanas procedūrā; 3) neleģislatīvus aktus pieņem vienkāršotā procedūrā; 4) deleģēto tiesību aktu un īstenošanas tiesību aktu pieņemšanai ir paredzēta īpaša procedūra.

Procedūras gaita

Priekšlikuma rašanās posms

Procedūru sāk Komisija, kura izstrādā priekšlikumu par veicamo Savienības pasākumu (iniciatīvas tiesības). Priekšlikumu sagatavo attiecīgajā jomā kompetentais Komisijas dienests, kurš turklāt bieži konsultējas ar valstu ekspertiem. Šajā gadījumā saskaņošana ar valstu ekspertiem daļēji notiek šim nolūkam izveidotās komitejās vai izmantojot Komisijas dienestu ad hoc organizētas ekspertu aptaujas. Tomēr, izstrādājot priekšlikumus, Komisijai nav obligāti jāņem vērā konsultāciju ar valstu ekspertiem rezultāti. Komisijas izstrādāto projektu, kas pilnībā nosaka veicamo pasākumu saturu un formu, apspriež Komisijas locekļi un pēc tam pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Kā “Komisijas priekšlikums” ar argumentētu pamatojumu tas vienlaikus tiek nosūtīts Padomei un Eiropas Parlamentam, kā arī, ja nepieciešams, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

Pirmais lasījums Eiropas Parlamentā un Padomē

Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs nosūta projektu izskatīšanai Parlamenta atbildīgajā komitejā. Komitejā notikušo apspriežu rezultātu apspriež Eiropas Parlamenta plēnumā un apkopo atzinumā, kuru var apstiprināt, neapstiprināt vai grozīt. Pēc tam Eiropas Parlaments paziņo savu nostāju Padomei.

Leģislatīvu aktu pieņemšanas procedūra

Parastā likumdošanas procedūra
(LESD 294. pants).

Tagad Padome pirmajā lasījumā var rīkoties šādi.

• Ja Padome apstiprina Eiropas Parlamenta nostāju, attiecīgo tiesību aktu pieņem tādā redakcijā, kāda atbilst Eiropas Parlamenta nostājai, un līdz ar to likumdošanas process ir pabeigts. Praksē ir kļuvis ierasts, ka likumdošanas process faktiski tiek pabeigts jau pirmajā lasījumā. Šim nolūkam notiek “neoficiāla trīspusēja sanāksme”, kurā piedalās Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas pārstāvji, kuri jau šajā agrīnajā likumdošanas procesa posmā cenšas vienoties par kompromisu.
• Ja Padome neapstiprina Eiropas Parlamenta nostāju, tā pieņem savu nostāju pirmajā lasījumā un paziņo par to Eiropas Parlamentam.

Padome Eiropas Parlamentam pilnībā dara zināmus iemeslus, kas tai likuši pieņemt savu nostāju. Komisija Eiropas Parlamentam pilnībā dara zināmu savu nostāju.

Otrais lasījums Eiropas Parlamentā un Padomē

Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad Padome ir paziņojusi savu nostāju, otrajā lasījumā Eiropas Parlaments var rīkoties trejādi.

1. Eiropas Parlaments var apstiprināt Padomes nostāju vai nepieņemt lēmumu — tad uzskata, ka attiecīgais tiesību akts ir pieņemts redakcijā, kas atbilst Padomes nostājai.
2. Ar deputātu balsu vairākumu Eiropas Parlaments noraida Padomes nostāju — tad uzskata, ka ierosinātais tiesību akts nav pieņemts un likumdošanas process ir pabeigts.
3. Ar deputātu balsu vairākumu Eiropas Parlaments ierosina Padomes nostājas grozījumus — tad šādi grozīto tekstu nosūta Padomei un Komisijai, kas sniedz atzinumu par šiem grozījumiem.

Padome apspriežas par grozīto nostāju un trīs mēnešu laikā pēc Eiropas Parlamenta ierosināto grozījumu saņemšanas var rīkoties divējādi.

1. Padome var apstiprināt visus Eiropas Parlamenta ierosinātos grozījumus — tad attiecīgo tiesību aktu uzskata par pieņemtu; šajā gadījumā pietiek ar kvalificētu balsu vairākumu, ja arī Komisija piekrīt Eiropas Parlamenta ierosinātajiem grozījumiem; ja Komisija tiem nepiekrīt, Padome var apstiprināt Eiropas Parlamenta ierosinātos grozījumus tikai vienprātīgi.
2. Padome neapstiprina visus Eiropas Parlamenta ierosinātos grozījumus vai nav nepieciešamā balsu vairākuma — tad tiek sākta samierināšanas procedūra.

Samierināšanas procedūra

Samierināšanas procedūru sāk Padomes priekšsēdētājs, vienojoties ar Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju. Šim nolūkam sasauc Samierināšanas komiteju, kurā pašlaik ir 28 vienlīdzīgi Padomes un Eiropas Parlamenta pārstāvji. Samierināšanas komitejas uzdevums ir ar kvalificētu balsu vairākumu panākt vienošanos sešu nedēļu laikā pēc tās sasaukšanas, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes nostāju otrajā lasījumā. Runa ir par kompromisa risinājumu, kurš jāatrod, “izskatot visus nesaskaņu aspektus”. Turklāt vienmēr ir iespējams tikai viens kompromiss starp abām atšķirīgajām Eiropas Parlamenta un Padomes nostājām. Šajā gadījumā var izmantot arī jaunus elementus, kas atvieglo kompromisa panākšanu, ja vien tie iederas otrā lasījuma kopējā rezultātā. Turpretim nav iespējams iekļaut grozījumus, kuri otrajā lasījumā neguva nepieciešamo vairākuma atbalstu.

Komisija piedalās Samierināšanas komitejas sēdēs un uzņemas jebkuru iniciatīvu, kas vajadzīga, lai tuvinātu Eiropas Parlamenta un Padomes nostājas.

Ja Samierināšanas komiteja neapstiprina kopīgu dokumentu sešās nedēļās pēc tās sasaukšanas, uzskata, ka ierosinātais tiesību akts nav pieņemts.

Trešais lasījums Eiropas Parlamentā un Padomē

Ja minēto sešu nedēļu laikā Samierināšanas komiteja apstiprina kopīgu dokumentu, Eiropas Parlamentam un Padomei pēc apstiprināšanas ir sešas nedēļas laika, lai pieņemtu attiecīgo tiesību aktu saskaņā ar šo kopīgo dokumentu, šajā gadījumā Eiropas Parlamentā ir nepieciešams balsu vairākums un Padomē — kvalificētais balsu vairākums. Pretējā gadījumā uzskata, ka ierosinātais tiesību akts nav pieņemts un likumdošanas process ir pabeigts.

Publicēšana

Pieņemto tiesību aktu galīgajā redakcijā sagatavo pašreizējās 24 oficiālajās valodās: angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, horvātu, igauņu, īru, itāļu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru, to paraksta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Padomes priekšsēdētājs, un pēc tam tas tiek publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai, ja tiesību aktos ir norādīts konkrēts adresāts, tos “paziņo visiem, kam tie ir adresēti”.

Koplēmuma procedūra Eiropas Parlamentam vienlaikus ir izaicinājums un iespēja. Lai gan šīs procedūras veiksmīga iznākuma nosacījums ir vienošanās Samierināšanas komitejā, tomēr tai pat laikā tā būtībā maina attiecības starp Eiropas Parlamentu un Padomi. Abām iestādēm ir vienlīdzīgas likumdošanas tiesības. Eiropas Parlamentam un Padomei jāapliecina savas politiskā kompromisa spējas un Samierināšanas komitejā pēc iespējas jāvienojas par kopīgu dokumentu.

Īpašā likumdošanas procedūra

Īpašajai likumdošanas procedūrai parasti ir raksturīgs tas, ka Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem vienprātīgu lēmumu (piemērs: LESD 308. pants — Eiropas Investīciju bankas Statūti) vai ka Eiropas Parlaments pieņem tiesību aktu pēc Padomes piekrišanas (piemēram, LESD 226. panta trešā daļa — tiesību veikt izmeklēšanu īstenošana, izveidojot parlamentāru Izmeklēšanas komiteju; LESD 228. panta 4. punkts — ombuda pienākumu izpildes nosacījumi).

Vēl ir arī citi, no šiem parastajiem gadījumiem atšķirīgi veidi, kurus tomēr var uzskatīt par īpašu likumdošanas procedūru.

• Savienības gada budžeta apstiprināšana (LESD 314. pants) — šī procedūra ir sīki reglamentēta un lielā mērā ir līdzīga parastajai likumdošanas procedūrai.
• Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu (ja nepieciešams, arī ar citām ES iestādēm un padomdevējām struktūrām) ar balsu vairākumu pieņem lēmumu; tā ir sākotnējā konsultāciju procedūra, kas agrāk bija parastais likumdošanas process ES līmenī, bet tagad vairs tikai minimāli tiek izmantota kā īpaša likumdošanas procedūra (piemēram, LESD 140. panta 2. punkts — izņēmuma statuss ekonomiskās un monetārās savienības ietvaros; LESD 128. panta 2. punkts — monētu emisija).
• Padome pieņem lēmumu, neiesaistot Eiropas Parlamentu. Tomēr tas ir rets izņēmums, ko, izņemot kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomu, kurā Eiropas Parlaments tiek informēts par Padomes lēmumiem (LES 36. pants), izmanto vairs tikai ļoti nedaudzos gadījumos (piemēram, LESD 31. pants — kopējo muitas tarifu noteikšana; LESD 301. panta otrā daļa — Ekonomikas un sociālo lietu komitejas sastāva noteikšana).

Politikas jomās, kurām ir paredzēta īpaša likumdošanas procedūra, ar tā dēvētajām “pārejas klauzulām” var piemērot parasto likumdošanas procedūru vai arī vienprātības principu Padomē var aizstāt ar kvalificēto balsu vairākumu. Ir iespējamas divu veidu pārejas klauzulas: vispārējā pārejas klauzula, kas attiecas uz visām politikas jomām; lai piemērotu šo klauzulu, ir jāsaņem vienprātīgs Eiropadomes lēmums, kā arī īpašās pārejas klauzulas, kuras attiecas uz konkrētām politikas jomām (piemēram, daudzgadu finanšu shēma — LESD 312. pants; tiesu iestāžu sadarbība ģimenes tiesību jomā — LESD 81. pants; ciešāka sadarbība — LESD 333. pants; sociālo lietu joma — LESD 153. pants un vides joma — LESD 192. pants). No vispārējām pārejas klauzulām šīs klauzulas atšķiras ar to, ka valstu parlamentiem parasti nav veto tiesību un lēmumu var pieņemt arī Padome, nevis tikai Eiropadome.

Piekrišanas procedūra

Eiropas Parlamenta iesaistīšanas ES likumdošanā spēcīga forma ir arī piekrišanas procedūra. Saskaņā ar to tiesību aktu var pieņemt tikai tad, ja iepriekš ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana. Tomēr šī procedūra nesniedz Eiropas Parlamentam nekādu tiešu rīcības brīvību satura ziņā; tādējādi Eiropas Parlaments nevar ierosināt vai piekrišanas procedūrā panākt grozījumus, bet tas var vai nu tikai piekrist ierosinātajam tiesību aktam, vai to noraidīt. Šī procedūra ir paredzēta, piemēram, slēdzot starptautiskus līgumus (LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkts), veidojot ciešāku sadarbību (LESD 329. panta 1. punkts) vai izmantojot līgumu īstenošanas kompetenci (LESD 352. panta 1. punkts). Piekrišanas procedūra var būt gan daļa no īpašas likumdošanas procedūras leģislatīvu aktu pieņemšanai, gan daļa no vienkāršotas likumdošanas procedūras juridiski saistošu neleģislatīvu aktu pieņemšanai.

Neleģislatīvu aktu pieņemšanas procedūra

Neleģislatīvos aktus pieņem vienkāršotā procedūrā, kad ES iestāde vai cita struktūra pieņem tiesību aktu savu pilnvaru ietvaros. Attiecīgās pilnvaras izriet no ES līgumos noteiktās kompetences.

Šī procedūra vispirms attiecas uz (vienkāršajiem) juridiski saistošiem tiesību aktiem, ko ES iestāde izdod savu pilnvaru ietvaros (piemēram, Komisijas lēmums valsts atbalsta lietās, LESD 108. panta 2. punkts).

Tāpat vienkāršotajā procedūrā pieņem arī juridiski nesaistošus tiesību aktus, tātad jo īpaši ES iestāžu un padomdevēju struktūru ieteikumus un atzinumus.

Deleģēto aktu un īstenošanas aktu pieņemšanas procedūra

Prakse, saskaņā ar kuru Padome un Eiropas Parlaments piešķir Komisijai likumdošanas un īstenošanas pilnvaras, ir ierasta jau daudzus gadus. Piešķirtās pilnvaras līdz šim tika īstenotas, iesaistot komitoloģijas komitejas, kurās Komisijas, Padomes un dalībvalstu, kā arī Eiropas Parlamenta ietekme tika diderencēta. Tomēr līdz šim nebija skaidri nodalīta likumdošanas pilnvaru deleģēšana (likumdošanas vara) un īstenošanas pilnvaru piešķiršana (izpildvara). Ar Lisabonas līgumu primārajos tiesību aktos tika veikta šī sen gaidītā nošķiršana attiecībā uz likumdošanas un izpildes uzdevumu īstenošanu (LESD 290. un 291. pants).

Deleģētus aktus Komisija pieņem, pamatojoties uz īpašu pilnvarojumu Padomes un Eiropas Parlamenta pieņemtā leģislatīvā aktā (LESD 290. pants). Pilnvaras var deleģēt tikai konkrētu, nebūtisku leģislatīva akta normu grozīšanai; pilnvaru deleģēšana neattiecas uz būtiskiem kādas jomas elementiem. Tas nozīmē, ka likumdošanas varai pašai ir jāpieņem pamatnoteikumi, nevis tie jādeleģē izdpildvarai. Tā tiek ievērots demokrātijas un varas dalīšanas princips. Eiropas Parlamentam un Padomei primārā atbildība par likumdošanu pašiem ir tieši jāuzņemas tad, kad runa ir par politiski nozīmīgiem lēmumiem ar tālejošām sekām. Tas jo īpaši attiecas uz likumdošanas darbību politiskajiem mērķiem, instrumentu izvēli mērķu sasniegšanai un noteikumu iespējamo ietekmi uz fiziskām un juridiskām personām. Turklāt ar deleģētiem aktiem drīkst tikai grozīt vai papildināt leģislatīvu aktu, nevis apdraudēt tā mērķus. Visbeidzot leģislatīvajā aktā ir jābūt nepārprotami noteiktām normām, kuras ir jābūt iespējamam grozīt vai papildināt. Tāpēc deleģētie akti var būt, piemēram, tiesību aktu pielāgojumi turpmākajai attīstībai (piemēram, izmaiņām tehniskajā attīstībā) un pielāgojumi prognozējamiem grozījumiem citos tiesību aktos, vai arī tos var pieņemt, lai nodrošinātu leģislatīvā akta noteikumu piemērošanu arī tad, ja rastos īpaši apstākļi vai jaunas atziņas. Pilnvaras var deleģēt uz noteiktu laiku vai — ja termiņš nav noteikts — deleģēšanu var atsaukt. Līdztekus iespējai atsaukt pilnvaru deleģēšanu Padome un Eiropas Parlaments var arī paredzēt iespēju izteikt iebildumus pret deleģētu Komisijas aktu stāšanos spēkā. Ja Padome un Eiropas Parlaments ir deleģējuši Komisijai likumdošanas pilnvaras, tā var pieņemt attiecīgos tiesību aktus. Primārajos tiesību aktos nav paredzēta citu institūciju iesaistīšana. Tomēr Komisija ir pilnvarota konsultēties ar valstu ekspertiem, kā tas parasti notiek praksē.

Komisijas pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus (LESD 291. pants) ir paredzētas kā izņēmums no dalībvalstu kompetences principa attiecībā uz ES tiesību administratīvo izpildi (LESD 289. panta 1. punkts), tāpēc tās kontrolē dalībvalstis. Tā ir būtiska atšķirība no līdzšinējās juridiskās situācijas, kurā komiteju procedūras ietvaros Padomei un Eiropas Parlamentam bija tiesības iesaistīties īstenošanas aktu pieņemšanā. Šī izmaiņa ir izskaidrojama ar to, ka skaidrā deleģēto un īstenošanas aktu nodalījuma rezultātā attiecīgi bija jāpārkārto arī kontroles un līdzdalības tiesības — ja Padomei un Eiropas Parlamentam kā ES likumdevējiem tiek piešķirta pieeja deleģētajiem aktiem, tad īstenošanas aktu gadījumā dalībvalstis ir atbildīgas par ES tiesību administratīvo īstenošanu saskaņā ar savu primāro kompetenci. Atbilstīgi savām likumdošanas pilnvarām ES likumdevējs (t. i., Padome un Eiropas Parlaments) Regulā (ES) Nr. 182/2011 (tā dēvētā “Komiteju procedūras regula”) ir noteicis vispārīgus noteikumus un principus īstenošanas pilnvaru izmantošanas kontrolei. Ar Komiteju procedūras regulu komiteju procedūru skaits ir samazināts līdz divām, proti, konsultēšanās procedūra un pārbaudes procedūra; turklāt ir noteiktas konkrētas prasības procedūras izvēlei.

Konsultēšanās procedūrā konsultējošā komiteja ar vienkāršu balsu vairākumu pieņem atzinumus, kurus ieraksta protokolā. Komisijai tie pēc iespējas jāņem vērā, tomēr tas nav obligāti.

Pārbaudes procedūrā lēmumu par Komisijas īstenošanas pasākumu projektu pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu kopā ar dalībvalstu pārstāvjiem izveidotā komitoloģijas komitejā. Ja tā sniedz piekrišanu, Komisija pieņem ierosināto pasākumu projektu. Ja lēmums netiek pieņemts kvoruma trūkuma dēļ, Komisija principā var pieņemt savu projektu. Ja komitejas atzinums ir negatīvs vai netiek saņemta tās piekrišana, Komisija pārbaudes komitejai var iesniegt jaunu projektu vai pārsūdzības komitejai iesniegt apspriešanai sākotnējo projektu.

Pārsūdzības komiteja ir pārbaudes procedūras otrā instance. Pārsūdzības komitejas atzinuma mērķis ir atrast kompromisu starp Komisiju un dalībvalstu pārstāvjiem, ja rezultātu nevar panākt pārbaudes komisijā. Ja pārsūdzības komiteja sniedz pozitīvu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas tiesību aktu. Tā to var pieņemt arī tad, ja pārsūdzības komiteja nesniedz atzinumu.

ES tiesību aizsardzības sistēma

Savienībā, ko saprot kā tiesisku kopienu, tās pilsoņiem ir jābūt pieejamai pilnīgai un efektīvai tiesību aizsardzības sistēmai. ES tiesību aizsardzības sistēma atbilst šai prasībai. Tā atzīst indivīda tiesības uz efektīvu to tiesību tiesisko aizsardzību, kas izriet no ES tiesību sistēmas. Šī Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātā aizsardzība ir vispārējs tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopīgām konstitucionālām tradīcijām un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK 6. un 13. pants). To garantē ES jurisdikcija (ar Tiesu un Vispārējo tiesu) (LES 19. panta 1. punkts). Šim nolūkam ir pieejamas vairākas procedūras, kas turpmāk tiks īsi raksturotas.

Procedūra saistībā ar valsts pienākumu neizpildi (LESD 258. pants)

Šīs procedūras mērķis ir konstatēt, vai dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Savienības tiesību aktos. To veic vienīgi Eiropas Savienības Tiesa. Ņemot vērā šā pārmetuma smagumu, pirms vēršanās Tiesā ir jāveic pirmstiesas procedūra, kurā attiecīgai dalībvalstij ir iespēja iesniegt savus paskaidrojumus par attiecīgo jautājumu. Ja šajā procedūrā strīdīgais jautājums netiek atrisināts, Komisija (LESD 258. pants) vai dalībvalsts (LESD 259. pants) var celt prasību Tiesā par valsts pienākumu neizpildi. Praksē galvenokārt iniciatīvu uzņemas Komisija. Tiesa izmeklē lietu un secina, vai attiecīgie pienākumi ir izpildīti vai ne. Ja tiek konstatēta valsts pienākumu neizpilde, attiecīgajai dalībvalstij nekavējoties ir jānovērš konstatētais trūkums. Ja attiecīgā dalībvalsts nepilda spriedumu, Komisijai ir iespēja pret pienākumus nepildošo dalībvalsti, kura jau nav izpildījusi vienu Tiesas spriedumu, vērsties Tiesā, lai panāktu otru spriedumu par soda naudas un/vai kavējuma naudas samaksu (LESD 260. pants). Līdz ar to Tiesas sprieduma par valsts pienākumu neizpildi ilgstoša neievērošana izraisa ievērojamas finansiālas sekas pienākumus nepildošajai dalībvalstij.

Prasība atcelt tiesību aktu (LESD 263. pants)

Prasība atcelt tiesību aktu sniedz iespēju īstenot objektīvu tiesas kontroli pār Savienības iestāžu darbībām (abstraktā normu kontrole) un indivīdiem sniedz iespēju, kaut arī ar dažiem ierobežojumiem, piekļūt ES jurisdikcijai (individuālas tiesību aizsardzības garantija).

Apstrīdēt var visus Savienības iestāžu aktus, kas izraisa saistošas tiesiskas sekas, kuras, iejaucoties prasītāja tiesiskajā stāvoklī, negatīvi ietekmē viņa intereses. Līdztekus dalībvalstīm, Eiropas Parlamentam, ES Padomei un Komisijai prasītājs var būt arī Eiropas Revīzijas palāta, Eiropas Centrālā banka un Reģionu komiteja, ja tās aizstāv savas prerogatīvas.

Turpretim Savienības pilsoņi un uzņēmumi var celt prasības atcelt tikai tiem adresētus lēmumus vai arī citiem adresētus lēmumus, kuri šos pilsoņus vai uzņēmumus skar tieši un individuāli. Tiešas un individuālas ietekmes nosacījums saskaņā ar Tiesas judikatūru ir izpildīts tad, ja persona ir individualizēta tā, ka tā izceļas citu uzņēmēju vidū. “Tiešuma” kritērijam ir jānodrošina, ka Tiesā vai Vispārējā tiesā var vērsties tikai tad, ja ir noteikti konstatēts gan prasītāja tiesiskā stāvokļa negatīvās ietekmes veids, gan tā īstenošanās. Turklāt “individualitātes” kritērijam ir jānodrošina, ka netiek celtas tā dēvētās “populārsūdzības”.

Ar Lisabonas līgumu tika ieviesti citas kategorijas akti, kuru atcelšanu var tieši prasīt arī fiziskas un juridiskas personas. Saskaņā ar minēto līgumu fiziskām un juridiskām personām ir tiesības celt prasību “par reglamentējošu aktu”, ja tas prasītāju “skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”. Ar šo kategoriju tiek novērsta “tiesību aizsardzības nepilnība”, ar ko Vispārējā tiesa saskārās jau lietā Jégo-Quéré, jo līdz šim aizsardzība tiesā nebija garantēta lietās, kur uzņēmējs, kaut arī to tieši ietekmēja ES tiesību akts, izmantojot pieejamās pārsūdzības iespējas, nevarēja likt pārbaudīt tā likumību: pārsūdzība, ceļot prasību atcelt tiesību aktu (LESD 263. pants), līdz šim netika apmierināta individuālas ietekmes trūkuma dēļ; prejudiciālā nolēmuma tiesvedību (LESD 267. pants) nebija iespējams piemērot neesoša valsts īstenošanas pasākuma dēļ (izņemot iespējama kriminālprocesa situācijā saistībā ar to, ka uzņēmējs nav izpildījis Savienības tiesībās noteiktus pienākumus, tomēr šāds gadījums nav jāņem vērā, jo no uzņēmēja nevar gaidīt, lai tas, prettiesiski rīkojoties, panāktu tiesību akta likumības pārbaudi); visbeidzot pilsoņa intereses apmierinošu risinājumu nevarētu panākt arī ar kaitējuma novēršanas prasību, jo ar to no ES tiesību sistēmas nevar izņemt arī nelikumīgu tiesību aktu.

Ar to, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu saistībā ar reglamentējošu aktu pārsūdzēšanu nav nepieciešama “individuāla ietekme”, bet tās vietā tiek prasīta tikai netieša ietekme un valsts īstenošanas pasākumu neesība, šī nepilnība daļēji ir novērsta.

Tomēr problemātisks ir jautājums, kā ir jāsaprot “reglamentējoši akti”. Daļēji saskaņā ar šauru interpretāciju tie ir tikai tādi vispārēji piemērojami akti, kas nav leģislatīvi akti, turpretim daļēji saskaņā ar plašu interpretāciju tie ir visi vispārēji piemērojamie akti, tostarp arī leģislatīvie akti. Spriedumā lietā Inuit Tapiriit Kanatami Vispārējā tiesa ir detalizēti aplūkojusi abas šīs pieejas un, pamatojoties uz gramatisko, vēsturisko un teleoloģisko interpretāciju, secinājusi, ka par “reglamentējošiem aktiem” var atzīt tikai tādus vispārēji piemērojamus aktus, kuri nav leģislatīvi akti. Te līdztekus deleģētajiem tiesību aktiem (sk. EKL 290. pantu) un īstenošanas tiesību aktiem (sk. LESD 291. pantu) ietilpst arī direktīvas, ja vien saskaņā ar judikatūru tās ir tieši piemērojamas, kā arī abstrakti vispārēji lēmumi, ja vien tie nav pieņemti likumdošanas procedūrā. Vispārējā tiesa nepārprotami ņem vērā reglamentējošā rakstura šauru izpratni. 2013. gada spriedumā par apelācijas sūdzību Tiesa apstiprināja šo secinājumu. Ņemot vērā efektīvas tiesību aizsardzības garantiju, par to jāizsaka nožēla, jo, izmantojot minēto šauro pieeju, konstatēto tiesību aizsardzības nepilnību var novērst tikai daļēji.

Tagad var pārbaudīt arī ES struktūru un citu institūciju, jo īpaši lielā skaitā izveidoto aģentūru, aktu likumību (LESD 263. panta piektā daļa). Tā tiek novērsta līdz šim tikai vāji ar judikatūru novērstā tiesību aizsardzības nepilnība un arī primārajās tiesībās tiek ņemts vērā fakts, ka šīm struktūrām daļēji ir pilnvaras, kas tām ļauj pieņemt aktus, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām, tādēļ, ievērojot pilnīgas tiesību aizsardzības sistēmas intereses, jābūt iespējai celt prasību arī par šiem aktiem.

Ja prasība ir pamatota, Tiesa vai Vispārējā tiesa pasludina apstrīdēto aktu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Pamatotos gadījumos Tiesa vai Vispārējā tiesa var ierobežot tiesību akta pasludināšanu par spēkā neesošu, sākot no sprieduma pasludināšanas datuma. Tomēr, lai ievērotu prasītāju tiesības un intereses, tas ir izņēmums no sprieduma par tiesību akta spēkā neesību sekām.

Prasība saistībā ar bezdarbību (LESD 265. pants)

Šī prasība papildina tiesību aizsardzību attiecībā pret Eiropas Parlamentu, Eiropadomi, ES Padomi, Komisiju un Eiropas Centrālo banku, sniedzot iespēju vērsties tiesā arī par nelikumīgu bezdarbību, kas izpaužas Savienības tiesību akta neizdošanā. Pirms prasības iesniegšanas ir jāveic pirmstiesas procedūra, kurā prasītājs attiecīgo Savienības iestādi aicina rīkoties. Institūciju iesniegtas prasības priekšmets ir pieteikums ar lūgumu konstatēt, ka attiecīgā iestāde, nepildot Līgumā noteiktu pienākumu, nav izdevusi tiesību aktu. Turklāt Savienības pilsoņi un uzņēmumi prasību saistībā ar bezdarbību var celt, iesniedzot pieteikumu konstatēt, ka, nepildot Līgumā noteiktu pienākumu, nav izdots prasītājam adresēts tiesību akts, proti, prasītājam adresēts Savienības iestādes lēmums. Ar galīgu spriedumu vienīgi tiek konstatēts konkrētas bezdarbības nelikumīgums. Tiesa un Vispārējā tiesa nav pilnvarota savā spriedumā noteikt pienākumu izdot nepieciešamo tiesību aktu. Lietas dalībniekam, kurš prāvu zaudējis, tikai ir pienākums veikt no Tiesas vai Vispārējās tiesas sprieduma izrietošos pasākumus (LESD 266. pants).

Kaitējuma novēršanas prasība (LESD 268. pants un 340. panta otrā daļa)

Savienības pilsoņiem un uzņēmumiem, kā arī dalībvalstīm, kurām ES ierēdņu izdarītas kļūdas rezultātā ir nodarīts kaitējums, ir iespēja vērsties Tiesā, pieprasot novērst šo kaitējumu. ES atbildības nosacījumi līgumos gan ir regulēti nepilnīgi; tie galvenokārt izriet no vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām. Tos ir izstrādājusi Tiesa. Atbilstīgi Tiesas judikatūrai uz ES pienākumu novērst kaitējumu attiecas šādi nosacījumi: 1) Savienības iestādes vai ES ierēdņa nelikumīga rīcība, pildot amata pienākumus. Nelikumīga rīcība ir tad, ja būtiski tiek pārkāpta Savienības tiesību norma, kas indivīdam, uzņēmumam vai dalībvalstij piešķir tiesības vai ir pieņemta tās aizsardzībai. Aizsargājošas normas raksturs galvenokārt piemīt iekšējā tirgus pamattiesībām un pamatbrīvībām vai tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam, kā arī jebkurai citai, tieši piemērojamai tiesību normai, kurā Savienības pilsonim tiek piešķirtas subjektīvās tiesības. Pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja Savienības iestāde, īstenojot savas pilnvaras, acīmredzami un smagi ir pārkāpusi šo pilnvaru izmantošanas robežas. Tiesa jo īpaši ņem vērā personu, kuras skar nelikumīgais pasākums, ierobežoto skaitu un nodarītā kaitējuma apjomu, kam jābūt lielākam par attiecīgajā ekonomikas nozarē parastajiem ekonomiskajiem riskiem; 2) kaitējuma esība; 3) cēloņsakarības esība starp radušos kaitējumu un Savienības rīcību; 4) Savienības iestāžu, kas īsteno savas pilnvaras, vaina nav jāpierāda.

Ierēdņu prasības (LESD 270. pants)

ES Tiesā var celt arī prasības, kas rodas ES civildienesta attiecību ietvaros starp ES un tās ierēdņiem vai viņu apgādājamiem. Šo prasību izskatīšana ir Vispārējās tiesas kompetencē.

Apelācijas tiesvedība (LESD 256. pants)

Attiecības starp Tiesu un Vispārējo tiesu ir noregulētas tā, ka par visiem Vispārējās tiesas nolēmumiem var iesniegt apelāciju par tiesību jautājumiem. Šo apelāciju var pamatot ar Vispārējās tiesas jurisdikcijas trūkumu, procesuālu pārkāpumu, kā rezultātā ir negatīvi ietekmētas apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī ar to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības. Ja apelācija ir pieņemama un pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Ja Tiesa ir gatava pieņemt nolēmumu, tā pati var izspriest lietu; pretējā gadījumā tā nosūta lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā, kurai ir juridiski saistošs Tiesas sniegtais tiesiskais pamatojums.

Pagaidu noregulējuma tiesvedība (LESD 278. un 279. pants)

Tiesā vai Vispārējā tiesā celtas prasības, kā arī par Vispārējās tiesas nolēmumiem Tiesā iesniegtas apelācijas neaptur attiecīgā akta piemērošanu. Tomēr kā kompensācija pastāv iespēja Tiesai vai Vispārējai tiesai lūgt dot rīkojumu apturēt apstrīdētā akta piemērošanu (LESD 278. pants) vai noteikt pagaidu pasākumus (LESD 279. pants).

Pieteikuma par pagaidu pasākumu noteikšanu pamatotība judikatūras praksē tiek novērtēta saskaņā ar šādiem trim kritērijiem: 1) izredzes panākt labvēlīgu iznākumu pamata lietā (fumus boni juris) — pietiekamas izredzes panākt labvēlīgu iznākumu tiek novērtētas, summāri pārbaudot pieteikuma iesniedzēja norādītos apstākļus; 2) rīkojuma steidzamība — steidzamību novērtē atkarībā no tā, vai lūgtais rīkojums ir nepieciešams, lai novērstu smagu un neatgriezenisku kaitējumu pieteikuma iesniedzējam. Turklāt novērtēšanas kritērijs ir tiesību pārkāpuma veids un smagums, kā arī tā izraisītās konkrētās un galīgās negatīvās sekas attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja mantu un citām tiesiski aizsargātām interesēm. Finansiāli zaudējumi principā tiek uzskatīti par smagu un neatgriezenisku kaitējumu tikai tad, ja pieteikuma iesniedzēja uzvaras pamata tiesvedībā gadījumā šos zaudējumus nav iespējams pilnībā atlīdzināt; 3) interešu līdzsvarošana — neizdevīgums, kas pieteikuma par pagaidu pasākumiem noraidījuma gadījumā rastos pieteikuma iesniedzējam, tiek salīdzināts ar ES interesēm veikt tūlītēju pasākumu un ar neizdevīgumu, kas rastos trešai personai rīkojuma par pagaidu pasākumiem izdošanas gadījumā.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība (LESD 267. pants)

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros Tiesā var vērsties valstu tiesas. Ja valsts tiesa izskata lietu par Savienības tiesību normām, tā var apturēt šo tiesvedību un iesniegt Tiesā jautājumu, vai Savienības iestāžu izdots tiesību akts ir spēkā un/vai kā šis tiesību akts un Savienības līgumi ir jāinterpretē. Turklāt valsts tiesas tiesnesis formulē tiesību jautājumu, uz kuru Tiesa atbild sprieduma, nevis atzinuma veidā, šādi arī ārēji paužot sava nolēmuma juridiski saistošo nozīmi. Vienlaikus prejudiciālā nolēmuma tiesvedība atšķirībā no citām tiesvedībām nav strīds, kas jāizšķir, bet ir tikai daļa no visas tiesvedības, kas tiek sākta un pabeigta valsts tiesā.

Šīs tiesvedības mērķis vispirms ir nodrošināt Savienības tiesību aktu vienotu interpretāciju un līdz ar to ES tiesību sistēmas vienveidību. Papildus uzdevumam nodrošināt vienotas tiesības ES ietvaros šai tiesvedībai ir nozīme arī individuālo tiesību aizsardzībā. Lai valstu tiesas varētu izmantot tām piešķirto iespēju pārbaudīt valsts tiesību atbilstību Savienības tiesībām un neatbilstības gadījumā piemērot pārākās, tieši piemērojamās Savienības tiesības, ir jābūt izpildītam nosacījumam, ka Savienības tiesību saturs un apjoms ir pietiekami skaidri definēts. Šo skaidrību parasti var sniegt Tiesa tikai ar prejudiciālu nolēmumu, tādējādi prejudiciālā nolēmuma tiesvedība sniedz iespēju arī Savienības pilsoņiem aizstāvēt sevi pret ES tiesībām neatbilstīgu savas valsts nelikumīgu rīcību un atsaukties uz Savienības tiesībām valstu tiesās. Ņemot vērā šo dubulto uzdevumu, prejudiciālā nolēmuma tiesvedība zināmā mērā izlīdzina privātpersonu ierobežotās tiesības tieši celt prasību Tiesā un iegūst galveno nozīmi indivīda tiesiskā aizsardzībā. Tomēr galu galā šīs tiesvedības panākumi ir atkarīgi no valstu tiesnešu un tiesu “atsaucības”, iesniedzot jautājumus.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības priekšmets. Pirmkārt, Tiesa lemj par Savienības tiesību interpretācijas jautājumiem un, otrkārt, pārbauda Savienības iestāžu juridisko aktu spēkā esību. Valsts tiesību normas nevar būt prejudiciālā nolēmuma priekšmets. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros Tiesai nav pilnvaru ne interpretēt valsts tiesības, ne novērtēt to atbilstību Savienības tiesībām. Prejudiciālajos jautājumos, kas tiek iesniegti Tiesā, tas bieži vien netiek ievērots. Jautājumi dažkārt ir par valsts tiesību normas atbilstību Savienības tiesību normai vai tiek jautāts par konkrēta Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanu valsts tiesā izskatāmā lietā. Šādus būtībā nepieņemamus jautājumus Tiesa nevis vienkārši noraida, bet gan pārkvalificē tā, ka iesniedzējtiesa būtībā meklē kritērijus attiecīgo Savienības tiesību interpretācijai, lai pēc tam pati spētu novērtēt valsts tiesību normas, kurām ir galvenā nozīme lietas izspriešanā, atbilstību Savienības tiesībām. Šajā gadījumā Tiesa rīkojas tā, ka no visiem valsts iesniegtajiem materiāliem, jo īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, izstrādā Savienības tiesību elementus, kuri jāinterpretē, ņemot vērā lietas priekšmetu.

Tiesības iesniegt prejudiciālus jautājumus. Jautājumus var iesniegt visas “dalībvalstu tiesas”. Šajā gadījumā tiesas jēdziens izriet no Savienības tiesību aktiem un tiek ņemts vērā nevis iestādes nosaukums, bet gan tās uzdevums un statuss dalībvalstu tiesību sistēmā. Saskaņā ar šo jēdzienu tiesa ir jebkura neatkarīga, proti, ar norādījumiem nesaistīta iestāde, kurai tiesiskā valstī paredzētā tiesvedībā ar galīgu spriedumu ir jāizspriež lietas. Līdz ar to prejudiciālos jautājumus var iesniegt arī konstitucionālās tiesas vai īpaši izveidotas tiesas, uz kurām neattiecas valsts jurisdikcija, tomēr ne privātas šķīrējtiesas. Tas, vai valsts tiesa izmanto tiesības iesniegt prejudiciālus jautājums, ir atkarīgs no to jautājumu nozīmīguma pamata lietas izspriešanā attiecīgajā valsts tiesā, kuri saistīti ar kopējām tiesībām. Lietas dalībnieki var sniegt tikai ierosinājumus. Tiesa pārbauda nozīmīgumu tikai attiecībā uz to, vai runa ir par prejudiciālu jautājumu, proti, vai uzdotais jautājums faktiski attiecas uz Savienības līgumiem vai Savienības iestādes akta likumīgumu, vai arī runa ir par īstu strīdu, proti, vai uzdotie jautājumi ir tikai teorētiski vai modelēti, lai dotu iespēju Tiesai prejudiciālā nolēmuma kārtībā sniegt juridisku atzinumu. Ņemot vērā šos apsvērumus, prejudiciālus jautājumus Tiesa noraida tikai izņēmuma gadījumos, jo, ņemot vērā tiesu sadarbības īpašo nozīmi, pārbaudot šos abus aspektus, Tiesa ir zināmā mērā atturīga. Tajā pašā laikā tieši jaunākā judikatūra liecina, ka Tiesa ir noteikusi stingrākas prejudiciālo jautājumu atbilstības prasības, jo tā ļoti precīzi prejudiciālajā nolēmumā ņem vērā jau agrāk kā prasību izvirzīto pietiekami skaidru un plašu faktisko un juridisko apstākļu paskaidrojumu pamata lietā un, ja šādas informācijas nav, atzīst, ka nespēj objektīvi interpretēt Savienības tiesības un noraida lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu kā nepieņemamu.

Pienākums iesniegt prejudiciālus jautājumus. Šāds pienākums ir ikvienai tiesai, kuras nolēmumu vairs nevar apstrīdēt ar valsts tiesībās paredzētām pārsūdzības iespējām. Pārsūdzības jēdziens nozīmē visas pārsūdzības iespējas, kuru rezultātā augstāka tiesu instance var pārskatīt zemākas instances tiesas pieņemtu nolēmumu faktu un tiesību ziņā (piemēram, apelācija) vai tikai tiesību ziņā (piemēram, kasācija). Tas neietver pārsūdzību vispārējā kārtībā ar ierobežotām un specifiskām sekām (piemēram, tiesvedības atjaunošana, konstitucionāla sūdzība). Tiesai, kurai jāiesniedz prejudiciālie jautājumi, tos var neiesniegt tikai tad, ja prejudiciālais jautājums nav būtisks lietas izlemšanā, Tiesa to jau ir izskatījusi vai nav iespējamas saprātīgas šaubas par Savienības tiesību normas interpretāciju. Turpretim nepārprotams pienākums iesniegt prejudiciālus jautājumus ir tad, ja valsts tiesa grib pamatoties uz Savienības tiesību akta spēkā neesību. No šāda viedokļa Tiesa viennozīmīgi ir atzinusi, ka tikai tā vienīgā ir tiesīga atzīt kādu Savienības tiesību aktu par nelikumīgu. Tāpēc valstu tiesām līdz brīdim, kad Tiesa ir atzinusi Savienības tiesību aktu par spēkā neesošu, ir jāpiemēro un jāņem vērā šis tiesību akts. Tiesām, kurās notiek pagaidu noregulējuma tiesvedības, ir raksturīga kāda īpatnība. Saskaņā ar Tiesas jaunāko judikatūru, ievērojot noteiktus nosacījumus, tām ir tiesības apturēt ar Savienības regulu pamatota valsts administratīva akta izpildi vai izdot rīkojumus par strīdīgā tiesiskā stāvokļa vai attiecību pagaidu noregulējumu, neņemot vērā esošu Savienības tiesisko regulējumu.

Pienākuma iesniegt prejudiciālus jautājumus neievērošana ir Savienības līgumu pārkāpums, kas tiek attiecināts uz attiecīgo dalībvalsti, un līdz ar to var tikt piemērotas sankcijas procedūras saistībā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros. Tomēr šādas rīcības praktiskās sekas ir ļoti ierobežotas, jo attiecīgās dalībvalsts valdība nevar izpildīt iespējamu Tiesas spriedumu tāpēc, ka, ņemot vērā tiesu neatkarību un varas sadalījuma principu, tās nevar sniegt norādījumus valsts tiesām. Kopš ir atzīta dalībvalstu atbildība saskaņā ar Savienības tiesībām par Savienības tiesību pārkāpumiem (sk. nākamo apakšnodaļu), daudzsološa ir indivīda iespēja prasīt attiecīgai dalībvalstij novērst iespējamo kaitējumu, kas radies, neievērojot pienākumu iesniegt prejudiciālus jautājumus.

Prejudiciālā nolēmuma sekas. Prejudiciālais nolēmums, kas tiek sniegts sprieduma veidā, vispirms ir juridiski saistošs iesniedzējtiesai un visām citām tiesām, kas izskata attiecīgo lietu. Turklāt prejudiciāliem nolēmumiem praksē ir būtiska precedenta ietekme arī attiecībā uz citām, līdzīgām lietām.

Dalībvalstu atbildība par Savienības tiesību pārkāpumiem

Dalībvalstu atbildību par kaitējumu, kas indivīdam radies saistībā ar to, ka valsts ir pārkāpusi Savienības tiesību aktus, Tiesa ir atzinusi 1996. gada 5. marta spriedumā apvienotajās lietās C-46/93, Brasserie du pêcheur, un C-48/93, Factortame. Šis spriedums par atbildību ir principiāls spriedums, kuram ir tāda pati nozīme kā vairākiem agrākiem Tiesas spriedumiem par Savienības tiesību pārākumu, Savienības tiesību normu tiešu iedarbību un Savienības pamattiesību atzīšanu. Tiesa pati to ir nosaukusi par “nepieciešamo papildinājumu tiešai iedarbībai, kas ir Savienības tiesību aktiem, kuru neievērošana ir radījusi kaitējumu”, un tas būtiski nostiprina indivīda iespējas pieprasīt, lai visas trīs varas (izpildvaru, likumdošanas varu un tiesu varu) pārstāvošās valsts iestādes ievērotu un piemērotu Savienības tiesības. Tiesa paplašina jau spriedumos lietās Francovich un Bonifaci iedibināto judikatūru. Ja toreiz dalībvalstu atbildība attiecās tikai uz gadījumu, kad indivīdiem ir radies kaitējums tāpēc, ka laikus nav īstenota direktīva, kurā indivīdam tiek piešķirtas subjektīvas tiesības, bet kurai nav tiešas iedarbības, jaunākais spriedums paredz vispārēju atbildību, kas ietver jebkuru uz valsti attiecināmu Savienības tiesību pārkāpumu.

Dalībvalstu atbildība par Savienības tiesību pārkāpumiem ir saistīta ar trim kritērijiem, kas būtībā atbilst atbildības nosacījumiem, kuri līdzīgās situācijās attiecas uz Savienību.

1. Savienības tiesību normas, kas ir pārkāpta, mērķim ir jābūt piešķirt tiesības indivīdam.
2. Pārkāpumam jābūt pietiekami būtiskam, kas nozīmē, ka dalībvalsts acīmredzami un smagi ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Šis novērtējums jāveic valstu tiesām, kuras vienīgās ir tiesīgas konstatēt faktus un kvalificēt attiecīgus Savienības tiesību aktu pārkāpumus. Tajā pašā laikā Tiesa savā spriedumā sniedz valstu tiesām dažas būtiskas norādes. Saskaņā ar to

   aspekti, kas kompetentajai tiesai cita starpā jāņem vērā, ir pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, rīcības brīvības, ko pārkāptais noteikums atstāj valsts vai Kopienas [Savienības] iestādēm, apjoms, veiktās pienākumu neizpildes vai nodarītā kaitējuma tīšais vai netīšais raksturs, iespējamās kļūdas tiesību piemērošanā attaisnojamība vai neattaisnojamība, kā arī apstāklis, ka Kopienu [Savienības] iestādes nostāja varēja veicināt Kopienu [Savienības] tiesībām pretēja valsts pasākuma vai prakses nepieņemšanu, pieņemšanu vai uzturēšanu spēkā. Katrā ziņā Kopienu [Savienības] tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas ir turpinājies, neraugoties uz tāda sprieduma pasludināšanu, ar ko tiek atzīta valsts pienākumu neizpilde, prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu vai Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā, no kā izriet, ka attiecīgajai rīcībai ir pārkāpuma raksturs.”

3. Jābūt tiešai cēloņsakarībai starp dalībvalstij noteiktā pienākuma neizpildi un cietušajām personām nodarīto kaitējumu. Netiek prasīta vaina (nodoms vai neuzmanība), kas pārsniedz pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma izpratni.

Tiesa nepieļauj nekādas šaubas, ka izstrādātie atbildības principi attiecas arī uz trešo varu, proti, tiesām. Pašlaik to spriedumus var pārskatīt ne tikai vispārējā instanču kārtībā, bet — ja nav ievērotas vai ir pārkāptas Savienības tiesību normas — arī dalībvalstu kompetentajās tiesās ierosināmas kaitējuma novēršanas tiesvedības ietvaros. Šādā tiesvedībā, konstatējot Savienības tiesību pārkāpumu apstrīdētā spriedumā, atkārtoti ir jāpārskata arī materiālie jautājumi, kas attiecas uz Savienības tiesībām, lai kompetentā tiesa nevarētu atsaukties uz lietu izskatījušās tiesas sprieduma iespējamām saistošām sekām. Savukārt kontaktpersona iespējamos jautājumos par strīdīgu Savienības tiesību normu interpretāciju un/vai spēkā esību vai arī par Savienības tiesību atbilstību valsts noteikumiem, kas regulē atbildību, kompetentajām tiesām būtu Tiesa, kura var sniegt atbildes prejudiciālā nolēmuma kārtībā (LESD 267. pants). Tomēr atbildība par nelikumīgu spriedumu ir izņēmums. Ņemot vērā stingros atbildības kritērijus, atbildību var piemērot tikai tad, ja tiesa patvaļīgi neņem vērā spēkā esošus Savienības tiesību aktus vai, kā lietā Köbler, pēdējās instances tiesa, neievērojot Savienības tiesības, pieņem galīgu, Savienības pilsonim nelabvēlīgu nolēmumu, pirms tam nelūdzot Tiesai skaidrojumu par lietas izspriešanā būtiskiem Savienības tiesību jautājumiem. Šajā gadījumā Savienības pilsoņa, kurš atsaucas uz Savienības tiesībām, tiesību aizsardzības obligāts nosacījums ir atlīdzināt šim Savienības pilsonim ar galīgo spriedumu nodarīto kaitējumu.

SAVIENĪBAS TIESĪBU STATUSS KOPĒJĀ TIESĪBU SISTĒMĀ

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ko esam uzzinājuši par ES struktūru un tiesību sistēmu, nav nemaz tik vienkārši Savienības tiesībām ierādīt vietu kopējā tiesību sistēmā un norobežot tās no citām tiesību sistēmām. Divi klasifikācijas mēģinājumi jāatmet jau uzreiz — tāpat kā Savienības tiesības nevar uztvert kā vienkāršu starpvalstu līgumu kopumu, tās nevar uzskatīt arī par valstu tiesību sistēmu daļu vai piedēkli.

ES tiesību sistēmas autonomija

Izveidojot Savienību, dalībvalstis ir ierobežojušas savu suverenitāti un radījušas autonomu tiesību sistēmu, kas ir saistoša to pilsoņiem un pašām valstīm un jāpiemēro to tiesām.

To Tiesa ir secinājusi slavenajā un jau iepriekš minētajā 1964. gada spriedumā lietā Costa/ENEL, kurā Kostas kungs vērsās pret Itālijas elektroenerģijas ražošanas un izplatīšanas nacionalizāciju un ar to saistīto elektroenerģiju ražojošo uzņēmuma iekārtu nodošanu “ENEL” elektroenerģijas ražošanas rūpnīcām.

ES judikatūras autonomijai ir būtiska nozīme ES pastāvēšanā, jo, tikai pateicoties tai, valstu tiesības nespēj vājināt Savienības tiesības un ir iespējams nodrošināt Savienības tiesību vienotu spēkā esību visās dalībvalstīs. Pamatojoties uz ES tiesību sistēmas autonomiju, Savienības tiesību jēdzieni tiek noteikti atbilstīgi Savienības tiesību prasībām un Savienības mērķiem. Šāda Savienībai raksturīga jēdzienu noteikšana ir nepieciešama, jo Savienības tiesību aktos garantētās tiesības tiktu apdraudētas, ja katra dalībvalsts pati varētu galīgi noteikt jēdzienu saturu un Savienības tiesībās garantēto brīvību piemērošanas jomu. Kā piemēru var minēt “darba ņēmēja” jēdzienu, kas nosaka brīvas pārvietošanās tiesību apjomu. Ar Savienības tiesībās raksturīgo saturu darba ņēmēja jēdzienu var pilnībā atšķirt no dalībvalstu tiesību sistēmās lietotajiem un pazīstamajiem jēdzieniem. Arī Savienības tiesību aktu pārbaudes kritērijs ir tikai pašas Savienības tiesības, nevis valstu likumi un konstitucionālās tiesības.

Tomēr kā, ņemot vērā šo ES tiesību sistēmas autonomiju, var raksturot Savienības tiesību attiecības ar valstu tiesībām?

Pat ja attiecībā pret dalībvalstu tiesību sistēmām Savienības tiesības ir autonoma tiesību sistēma, to nevar uztvert tā, it kā ES tiesību sistēma un dalībvalstu tiesību sistēmas pārklātos tāpat kā pamatiežu slāņi. Pret šādu stingru šo tiesību sistēmu norobežošanu, no vienas puses, ir tas, ka tās attiecas uz tiem pašiem cilvēkiem, kuri vienlaikus ir gan valsts, gan Savienības pilsoņi; no otras puses, šāda pieeja neņem vērā, ka Savienības tiesības var kļūt “dzīvas” tikai tad, ja tās tiek ietvertas dalībvalstu tiesību sistēmās. Patiesībā ES tiesību sistēma un valstu tiesību sistēmas ir cieši savijušās un ir savstarpēji atkarīgas.

Savienības tiesību un valsts tiesību mijiedarbība

Šis Savienības tiesību attiecību ar valsts tiesībām aspekts ietver attiecības, kurās Savienības tiesību akti un valsts tiesību akti cits citu savstarpēji papildina. LES 4. panta 3. punktā šīs attiecības ir ļoti uzskatāmi raksturotas ar vārdiem:

Saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka līgumos. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem. Dalībvalstis sekmē Savienības uzdevumu izpildi un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu.”

Šis vispārējais lojālas sadarbības princips ir nostiprināts politiskajā apziņā tāpēc, ka ES tiesību sistēma viena pati nespēj sasniegt mērķus, kas izvirzīti, dibinot ES. Atšķirībā no valstu tiesību sistēmām ES tiesību sistēma nav slēgta sistēma, bet tās īstenošanai ir vajadzīgs pamats, ko veido valstu tiesību sistēmas. Tāpēc visām valsts iestādēm — likumdevējam, valdībai (tostarp administrācijai) un tiesu varai — ir jāsaprot, ka ES tiesību sistēma tām nav nekas “ārējs” vai “svešs”, bet kopējo mērķu sasniegšanai dalībvalstis un Savienības iestādes ir solidāri saistītas nedalāmā veselumā. Līdz ar to ES ir ne tikai interešu apvienība, bet vispirms arī solidāra kopiena. Tas nozīmē, ka dalībvalstu iestādēm ir ne tikai jāievēro, bet arī jāīsteno un jāiedzīvina Savienības līgumi un to īstenošanai izdotie Savienības iestāžu akti. Šī Savienības tiesību un valstu tiesību mijiedarbība ir tik daudzveidīga, ka šeit to var raksturot tikai ar dažiem būtiskiem piemēriem.

Ciešā saikne un ES tiesību sistēmas papildināšana ar valstu tiesību sistēmām un otrādi — valstu tiesību sistēmu papildināšana ar ES tiesību sistēmu — vispirms izpaužas kā direktīvas sistēma, kas mums jau ir pazīstama saistībā ar juridiskiem aktiem. Kamēr pati direktīva juridiski saistošā formā dalībvalstīm nosaka tikai sasniedzamo rezultātu, valstu iestāžu, proti, valstu tiesību ziņā ir noteikt, kādā formā un ar kādiem līdzekļiem šīs mērķis tiek sasniegts. Jurisdikcijas jomā ciešu saikni rada prejudiciālā nolēmuma tiesvedība saskaņā ar LESD 267. pantu. Šajā procedūrā valstu tiesas var (tām ir pienākums) iesniegt Tiesā tādus jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju un spēkā esību, kuri var būt būtiski attiecīgajā valsts tiesā izskatītās lietas izspriešanā. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība liecina, ka, pirmkārt, arī dalībvalstu tiesām ir jāievēro un jāpiemēro Savienības tiesības, un, otrkārt, ka Savienības tiesību interpretācija un spēkā esības novērtēšana ir Tiesas ekskluzīvā kompetencē. Visbeidzot ES tiesību sistēmas un valstu tiesību sistēmu savstarpējā atkarība parādās arī tad, ja runa ir par nepilnību novēršanu ES tiesību sistēmā. Tas notiek, piemēram, Savienības tiesību aktos attiecīgo normu pilnveidošanai ietverot norādes uz attiecīgi jau dalībvalstu tiesību sistēmās paredzētu tiesisko regulējumu. Līdz ar to Savienības tiesiskā regulējuma likteni nosaka attiecīgā valsts tiesību akta konkrēts punkts. Kopumā tas attiecas uz visu Savienības tiesību īstenošanu, ja vien nav savu Savienības noteikumu par Savienības tiesību aktu īstenošanu. Visos šajos gadījumos valsts iestādes, īstenojot Savienības noteikumus, rīkojas atbilstīgi valsts tiesību noteikumiem. Protams, šis princips ir piemērojams tikai tiktāl, ciktāl netiek apdraudēta Savienības noteikumu iedarbība un tiek ņemtas vērā Savienības tiesību vienotas piemērošanas prasības, jo katrā ziņā ir jāizvairās no tā, ka uzņēmējiem tiek piemēroti atšķirīgi kritēriji un līdz ar to atšķirīga attieksme.

Savienības tiesību un valsts tiesību kolīzija

Savienības tiesību un valstu tiesību attiecībām ir raksturīgs arī tas, ka ES tiesību sistēma un valstu tiesību sistēmas ik pa laikam ir konfliktā. No šāda viedokļa runā par Savienības tiesību un valsts tiesību kolīziju. Šāda situācija vienmēr rodas tad, kad Savienības tiesību norma Savienības pilsoņiem pamato tiešas tiesības un pienākumus un satura ziņā ir pretrunā valsts tiesību normai. Šī it kā vienkāršā problēmsituācija slēpj divus principiālus ES uzbūves jautājumus, un to atbildēm ir jāliecina par ES tiesību sistēmas eksistenci — Savienības tiesību tiešā piemērojamība un Savienības tiesību pārākums pār pretējām valsts tiesībām.

Savienības tiesību tiešā piemērojamība valsts tiesībās

Savienības tiesību tieša piemērojamība nozīmē, ka Savienības tiesību akti tieši piešķir tiesības un nosaka pienākumus gan Savienības iestādēm un dalībvalstīm, gan Savienības pilsoņiem.

Tas ir viens no Tiesas lielākajiem sasniegumiem, ka, neņemot vērā dalībvalstu sākotnējo pretestību, tā ir panākusi Savienības tiesību aktu tiešu piemērojamību un līdz ar to nodrošinājusi ES tiesību sistēmas eksistenci. Tās judikatūras sākums bija jau minētā lieta par Nīderlandes transporta uzņēmumu “Van Gend & Loos”, kas vērsās Nīderlandes tiesā saistībā ar Nīderlandes muitas nodokļa palielināšanu par ķīmisku izstrādājumu importu no Vācijas. Šīs lietas iznākums bija atkarīgs no tā, vai saistībā ar neatbilstīgi iekasētu muitas nodokli arī indivīds varēja atsaukties uz EEK līguma agrāko 12. pantu, kurā dalībvalstīm bija nepārprotami aizliegts ieviest jaunus vai palielināt esošos muitas nodokļus kopējā tirgū. Tiesa — pretēji daudzu valdību un sava ģenerāladvokāta iebildumiem —, atsaucoties uz Savienības būtību un mērķiem, ir atzinusi Savienības tiesību normu tiešu piemērojamību. Pamatojumā Tiesa norādīja, ka

…Kopiena veido jaunu starptautiski tiesisko kārtību, [..] kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi. No tā izriet, ka neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem Kopienu tiesības indivīdiem ne tikai uzliek pienākumus, bet to mērķis ir arī radīt tiesības, kas ir daļa no indivīdu tiesību un pienākumu kopuma. Minētās tiesības rodas ne tikai tad, ja tās skaidri piešķirtas Līgumā, bet izriet arī no pienākumiem, ko Līgums tieši un skaidri uzliek gan indivīdiem, gan dalībvalstīm un Kopienas iestādēm.”

Protams, šis atzinums viens pats vēl nenozīmēja uzvaru, jo netika pateikts, kādi Savienības tiesību akti ir tieši piemērojami. Tiesa vispirms šo jautājumu ir vērtējusi attiecībā uz Savienības primāro tiesību aktiem un atzinusi, ka indivīdiem var tieši piemērot visas tās Savienības līgumu normas, kas, pirmkārt, ir skaidri formulētas, otrkārt, ir saturiski un juridiski pilnīgas un tāpēc, treškārt, to izpildei vai iedarbībai nav nepieciešami citi dalībvalstu vai Savienības iestāžu akti.

Tas tika apstiprināts attiecībā uz EEK līguma 12. pantu, līdz ar to arī uzņēmums “Van Gend & Loos” varēja pamatoties uz šajā normā piešķirtajām tiesībām, kuras bija jāaizsargā Nīderlandes tiesai, kura līdz ar to Līgumam neatbilstīgi iekasēto muitas nodokli atzina par nelikumīgu. Turpmākā judikatūrā Tiesa atzina, ka tieši piemērojamas ir arī citas Līguma normas, kurām tāpat kā EEK līguma 12. pantam ir nozīme attiecībā uz Savienības pilsoņiem. Jāuzsver spriedumi, kuros runa bija par brīvas pārvietošanās (LESD 45. pants), brīvības veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants) un pakalpojumu sniegšanas brīvības (LESD 56. pants) tiešu piemērošanu.

Attiecībā uz brīvas pārvietošanās garantēšanu Tiesa ir noteikusi tiešu piemērojamību spriedumā lietā Van Duyn. Šīs lietas pamatā bija šādi apstākļi: nīderlandietei van Dainai 1973. gadā tika atteikta atļauja iebraukt Apvienotajā Karalistē, jo viņa gribēja strādāt par sekretāri scientoloģijas baznīcā, kuras darbību Lielbritānijas Iekšlietu ministrija uzskatīja par “sociāli bīstamu”. Atsaucoties uz Savienības tiesību normām par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, van Dainas kundze iesniedza prasību Anglijas Augstākajā tiesā (High Court). Viņa lūdza Augstāko tiesu atzīt, ka viņai ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē algota darba veikšanai un saņemt atļauju iebraukšanai šajā valstī. Uz Augstākās tiesas iesniegtiem prejudiciālajiem jautājumiem Tiesa sniedza atbildi, ka EEK līguma 48. pants (LESD 45. pants) ir tieši piemērojams un arī indivīdiem piešķir tiesības, uz kurām viņi var atsaukties dalībvalsts tiesās.

Par brīvības veikt uzņēmējdarbību tiešu piemērojamību Tiesai deva iespēju lemt Beļģijas Valsts padome (Conseil d’État). Tai bija jāizskata Nīderlandes advokāta J. Reinersa (Reyners) prasība, kurā viņš atsaucās uz savām tiesībām, kas noteiktas EEK līguma 52. pantā (LESD 49. pantā). Reinersa kungs iesniedza prasību pēc tam, kad viņam — lai gan viņš bija nokārtojis nepieciešamos Beļģijas eksāmenus — ārvalsts pilsonības dēļ tika atteikta atļauja praktizēt advokāta profesijā Beļģijā. 1974. gada 21. jūnija spriedumā Tiesa šajā lietā nosprieda, ka uzņēmējdarbības brīvības jautājumā vairs nedrīkst būt nevienlīdzīga attieksme pret attiecīgās valsts pilsoņiem un ārvalstniekiem, jo pēc pārējas posma beigām EEK 52. pants ir tieši piemērojams un tāpēc Savienības pilsoņiem piešķir tiesības uzsākt un veikt profesionālu darbību arī citā dalībvalstī tāpat kā attiecīgās valsts pilsonim. Pamatojoties uz šos spriedumu, Reinersa kungam bija jāļauj strādāt Beļģijas advokatūrā.

Lietā Van Binsbergen Tiesai radās izdevība nepārprotami atzīt arī pakalpojumu sniegšanas brīvības tiešu piemērojamību. Šajā lietā cita starpā runa bija par jautājumu, vai Nīderlandes tiesību norma, saskaņā ar kuru apelācijas instances tiesā lietas dalībniekus varēja pārstāvēt tikai Nīderlandē dzīvojošas personas, atbilst pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumiem. Tiesas atbilde uz šo jautājumu bija noliedzoša, pamatojumā norādot, ka jebkuri ierobežojumi, kurus piemēro Savienības pilsoņiem viņu pilsonības vai dzīvesvietas dēļ, neatbilst EEK līguma 59. pantam (LESD 56. pantam), un līdz ar to nav spēkā.

Visbeidzot liela praktiska nozīme ir arī preču brīvas aprites (LESD 41. pants), vienādas darba samaksas vīriešiem un sievietēm principa (LESD 157. pants), vispārēja diskriminācijas aizlieguma (LESD 25. pants) un konkurences brīvības (LESD 101. pants) tiešas piemērojamības atzīšanai.

Sekundāro tiesību jomā tiešas piemērojamības jautājums rodas tikai attiecībā uz direktīvām un dalībvalstīm adresētiem lēmumiem, jo šī iedarbība attiecībā uz regulām un indivīdiem adresētiem lēmumiem jau tieši izriet no Savienības līgumiem (LESD 288. panta otrā un ceturtā daļa). Sākot no 1970. gada, Tiesa ir attiecinājusi Savienības primāro tiesību tiešas piemērojamības principus arī uz direktīvām un dalībvalstīm adresētiem lēmumiem.

Savienības tiesību tiešajai iedarbībai Tiesas veiksmīgi izveidotajā formā būtībā ir nenovērtējama praktiskā nozīme. Tā uzlabo indivīda stāvokli, iekšējā tirgus brīvības atzīstot par tiesībām, uz kurām indivīdi var atsaukties valsts tiesās. Līdz ar to Savienības tiesību tiešā piemērošana it kā kļūst par vienu no ES tiesību sistēmas pīlāriem.

Savienības tiesību pārākums pār valsts tiesībām

Savienības tiesību normas tieša piemērojamība ir saistīta ar otru, tikpat būtisku jautājumu. Kas notiek tad, kad Savienības tiesību norma Savienības pilsoņiem pamato tiešas tiesības un pienākumus un satura ziņā ir pretrunā valsts tiesību normai?

Šādu konfliktu starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām var atrisināt tikai tad, ja kāda no abām tiesību sistēmām piekāpjas. Šajā ziņā Savienības rakstītās tiesības neparedz nekādu skaidru regulējumu. Piemēram, nevienā no Savienības līgumiem nav normas, kas paredz, ka Savienības tiesības ir vai nav pārākas par valsts tiesībām. Tomēr kolīziju starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām var atrisināt tikai tādā veidā, ka Savienības tiesībām tiek piešķirts pārākums pār valsts tiesībām un līdz ar to tās aizstāj visas valsts tiesību normas, kuras atšķiras no Savienības tiesību normas, un ieņem to vietu valsts tiesību sistēmā. Jo kas tad paliktu pāri no ES tiesību sistēmas, ja Savienības tiesības būtu “zemākas” par valsts tiesībām? Būtībā nekas! Savienības tiesību normas būtu iespējams atcelt ar jebkādu valsts iekšējo likumu. Vairs nevarētu runāt par vienotu un vienveidīgu Savienības tiesību spēkā esību visās dalībvalstīs. Arī ES nebūtu iespējams izpildīt dalībvalstu uzticētos uzdevumus. Būtu apdraudēta Savienības funkcionalitāte, un ar lielām cerībām saistītā Eiropas tiesiskā kopiena būtu sagrauta.

Šādas problēmas nav starptautisko tiesību un valsts tiesību attiecībās. Tā kā starptautiskās tiesības par valsts tiesību sistēmu elementu kļūst tikai ar inkorporācijas vai transformācijas aktu, pārākuma jautājums atrisinās saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem. Atkarībā no pakāpes, kāda valsts tiesībās ir piešķirta starptautiskajām tiesībām valsts tiesību sistēmā, tās ir pārākas par konstitucionālajām tiesībām vai hierarhijā atrodas starp konstitucionālajām tiesībām un parastajiem likumiem, vai arī tām ir tikai vienkārša likuma spēks. Vienāda juridiskā spēka inkorporētu vai transformētu starptautisko tiesību un valsts tiesību savstarpējās attiecības nosaka noteikums, ka laika ziņā vēlāk pieņemta tiesību norma ir pārāka par agrāk pieņemtu tiesību normu (lex posterior derogat legi priori). Tomēr šo valsts tiesību normu kolīzijas atrisināšanas noteikumu nevar piemērot uz attiecībām starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām, jo Savienības tiesības nav valsts tiesību sistēmu elements. Tāpēc konfliktu starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām var atrisināt, pamatojoties tikai uz ES tiesību sistēmu.

Tā atkal bija Tiesa, kas, ņemot vērā šīs sekas un neņemot vērā dažu dalībvalstu pretestību, ir atzinusi ES tiesību sistēmas eksistencei nepieciešamo Savienības tiesību pārākuma principu. Tādējādi līdztekus tiešai piemērojamībai ES tiesību sistēmā tā ir izveidojusi otro pīlāru, kurš šai tiesību sistēmai ļauj kļūt par izturīgu ēku.

Jau minētajā lietā Costa/ENEL Tiesa ir izdarījusi divus nozīmīgus secinājumus par Savienības tiesību attiecībām ar valsts tiesībām.

• Pirmkārt, valstis ir galīgi nodevušas to suverēnās tiesības pašu izveidotajai kopienai un vēlāki vienpusēji pasākumi nebūtu atbilstīgi Savienības tiesību koncepcijai.
• Otrkārt, visā Savienības teritorijā vienoti un pilnībā jāpiemēro Līguma princips, ka neviena dalībvalsts nedrīkst ietekmēt Savienības tiesību savdabīgumu.

No iepriekš minētā izriet, ka Savienības tiesības, kas pieņemtas atbilstīgi līgumos paredzētajām pilnvarām, ir pārākas pār jebkurām pretējām dalībvalsts tiesībām. Tām ir ne tikai augstāks juridiskais spēks nekā agrāk pieņemtām valsts tiesībām, bet arī bloķējoša iedarbība attiecībā uz vēlāk pieņemtām tiesībām.

Lai gan iznākumā Tiesa ar spriedumu lietā Costa/ENEL nav apšaubījusi Itālijas elektroenerģijas ražošanas nozares nacionalizāciju, tomēr pilnīgi noteikti ir atzinusi Savienības tiesību pārākumu pār valsts tiesībām.

Šā pārākuma noteikuma tiesiskās sekas kolīzijas gadījumā izpaužas tā, ka nav piemērojamas Savienības tiesībām pretējas valsts tiesības un jaunu valsts tiesību aktu efektīva pieņemšana netiek pieļauta tiktāl, ciktāl tie būtu pretrunā Savienības tiesību aktiem.

Kopš tā laika Tiesa ir ievērojusi šo secinājumu pastāvīgajā judikatūrā. Tā pat to ir attīstījusi tālāk. Laikā, kad tikko minētajā spriedumā Tiesai bija jāizskata vienīgi jautājums par Savienības tiesību pārākumu pār valsts likumiem, tā atzina pārākuma principu arī attiecībās starp Savienības tiesībām un valsts konstitucionālajām tiesībām. Pēc sākotnējas vilcināšanās valstu tiesas ir ņēmušas vērā šo Tiesas viedokli. Nīderlandē tāpat nevarēja rasties grūtības, jo Nīderlandes konstitūcijā nepārprotami ir nostiprināts Savienības tiesību pārākums pār valsts likumiem (65.–67. pants). Arī citās dalībvalstīs valstu tiesas ir atzinušas principu par Savienības tiesību pārākumu pār vienkāršiem valsts likumiem. Turpretim Savienības tiesību pārākums pār valsts konstitucionālajām tiesībām, jo īpaši pār valsts pamattiesību garantijām, sākotnēji sastapa pretestību Vācijas un Itālijas konstitucionālajās tiesās. Tā zuda tikai pēc tam, kad pamattiesību aizsardzība ES tiesību sistēmā sasniedza standartu, kas būtībā atbilst valstu konstitūcijās nostiprinātajam standartam. Tajā pašā laikā Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa saglabāja atrunas attiecībā uz padziļinātu integrāciju, skaidri formulējot to galvenokārt spriedumos par Māstrihtas līgumu un Lisabonas līgumu.

Savienības tiesībām atbilstīga valsts tiesību interpretācija

Tomēr, lai izvairītos no Savienības tiesību normu un valsts tiesību normu konfliktu atrisināšanas, piemērojot pārākuma noteikumu, visām valsts iestādēm, kuras nodarbojas ar konkrētu tiesību piemērošanu vai veido judikatūru, vispirms ir jāpiemēro princips par valsts tiesību interpretāciju atbilstīgi Savienības tiesībām.

Savienības tiesībām atbilstīgas interpretācijas principu Tiesa ir atzinusi un ieviesusi Savienības tiesību sistēmā relatīvi vēlu. Pēc tam, kad attiecībā uz valstu tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa sākotnēji uzskatīja, ka ir “lietderīgi” nodrošināt valsts tiesību aktu vienotu interpretāciju, piemērojot direktīvu, direktīvai atbilstīgas interpretācijas pienākums pirmoreiz tika noteikts 1984. gadā lietā Von Colson un Kamann. Šajā lietā runa bija par zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanu saistībā ar sieviešu diskrimināciju, pieņemot darbā. Kamēr Vācijas tiesiskais regulējums paredzēja atlīdzināt tikai zaudējumus saistībā ar tiesisko paļāvību, ka darba attiecības tiks nodibinātas (tātad tikai ar pieteikšanos darbā saistītos izdevumus), Direktīvā 76/207/EEK bija ietverta prasība, ka valsts tiesībās iespēju vienlīdzības īstenošanai attiecībā uz pieeju darbam ir jāparedz efektīvas sankcijas. Tomēr, tā kā sankcijas nebija sīkāk konkretizētas, šo direktīvas normu nevarēja atzīt par tieši piemērojamu un radās bažas, ka tiks pieņemts nolēmums, kas gan atzīs valsts likuma neatbilstību Savienības tiesībām, taču valsts tiesai netiks dots pamats neņemt vērā attiecīgo valsts tiesību normu. Tāpēc Tiesa nosprieda, ka valsts tiesām ir pienākums interpretēt un piemērot valsts civiltiesību normas tā, lai būtu nodrošināta efektīva sankcija par diskrimināciju dzimuma dēļ. Simboliska kompensācija nav pietiekama, lai ievērotu direktīvas efektīvas īstenošanas prasību.

Par tiesisko pamatojumu Savienības tiesībām atbilstīgai interpretācijai Tiesa uzskata lojālas sadarbības principu (LES 4. panta 3. punkts). Saskaņā ar to dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no LES vai Savienības iestāžu aktiem. Tas nozīmē arī to, ka valstu iestādēm, interpretējot un piemērojot valsts tiesības, kas pārklājas ar Savienības tiesībām, ir jāņem vērā Savienības tiesību normu formulējums un mērķis (jāievēro lojālas sadarbības princips — lieta Pfeiffer). Vienlaikus šeit atspoguļojas valstu tiesu arī kā Eiropas tiesu uzdevums uzraudzīt Savienības tiesību pareizu piemērošanu un ievērošanu.

Savienības tiesībām atbilstīgas interpretācijas īpaša forma ir direktīvām atbilstīga interpretācija. Saskaņā ar to dalībvalstu pienākums ir īstenot direktīvas. Papildus direktīvām atbilstīgai interpretācijai tiesību piemērotājiem un tiesām ir jāveicina, lai attiecīgā dalībvalsts pildītu šo pienākumu pilnā apjomā. Direktīvām atbilstīgas interpretācijas mērķis ir panākt atbilstību direktīvām tiesību piemērošanas līmenī un tādējādi nodrošināt valstu īstenošanas tiesību aktu vienotu interpretāciju un piemērošanu visās dalībvalstīs. Valsts līmenī vairs nav jādala tas, kas ar direktīvu jau ir saskaņots Savienības līmenī.

Savienības tiesībām atbilstīgas interpretācijas robežas nosaka nepārprotams valsts tiesību normas teksts, kas nepieļauj interpretāciju; pat ja Savienības tiesībās ir paredzēts Savienības tiesībām atbilstīgas interpretācijas pienākums, valsts tiesības nedrīkst interpretēt contra legem. Tas attiecas arī uz gadījumu, kad valsts likumdevējs kategoriski atsakās īstenot direktīvu valsts tiesībās. Šādā situācijā konfliktu starp Savienības tiesībām un valsts tiesībām var atrisināt tikai procedūras saistībā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros (LESD 258. un 259. pants).

SECINĀJUMI

Kāda tad īsti ir ES tiesību sistēma?

ES tiesību sistēma ir ES faktiskais pamats, un tai ir tiesiskas kopienas būtība. Tikai radot un aizsargājot jaunas tiesības, ir iespējams sasniegt mērķus, kas izvirzīti, izveidojot ES. ES tiesību sistēma šajā ziņā jau ir paveikusi ļoti daudz. Šai jaunajai tiesību sistēmai ir jāpateicas par to, ka būtībā atvērtās robežas, plašā apmaiņa ar precēm un pakalpojumiem, darbaspēka migrācija un starp uzņēmumiem izveidoto pārrobežu attiecību lielais skaits Eiropas iekšējo tirgu jau ir padarījis par ikdienu 510 miljoniem cilvēku. Cita, pašlaik jau vēsturiska Savienības tiesību sistēmas iezīme ir tās mieru veicinošais spēks. Ņemot vērā mērķi garantēt mieru un brīvību, vara kā konfliktu risināšanas līdzeklis šeit ir aizvietota ar tiesību noteikumiem, kas gan indivīdus, gan dalībvalstis apvieno solidārā kopienā. Līdz ar to Savienības tiesību sistēma kļūst par būtisku instrumentu miera nodrošināšanai un veicināšanai.

ES tiesību sistēma un tās izveidotā tiesiskā kopiena var izdzīvot tikai tad, ja tiek garantēta šīs tiesiskās kārtības ievērošana un aizsardzība. To garantē abi Savienības tiesību sistēmas pīlāri — Savienības tiesību tiešā piemērojamība un Savienības tiesību pārākums pār valstu tiesībām. Abi šie principi, par kuru eksistenci un uzturēšanu ļoti izlēmīgi rūpējas Tiesa, garantē Savienības tiesību vienotu un pārāku juridisko spēku visās dalībvalstīs.

Neņemot vērā nepilnības, no kurām Savienības tiesību sistēma tāpat nevar izvairīties, nav novērtējams Savienības tiesību sistēmas sniegtais ieguldījums ES dalībvalstu politisko, ekonomisko un sociālo problēmu risināšanā.

MINĒTĀ JUDIKATŪRA

Visi Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi ir pieejami interneta vietnē: www.eur-lex.europa.eu Turklāt EUR-Lex 24 ES oficiālajās valodās bez maksas ir pieejami:

• ES tiesību akti (ES līgumi, regulas, direktīvas, lēmumi, konsolidētie tiesību akti utt.);
• sagatavošanas dokumenti (tiesību aktu priekšlikumi, ziņojumi, zaļās un baltās grāmatas utt.);
• starptautiski nolīgumi;
• ES tiesību aktu kopsavilkumi, ar kuriem tiek parādīts tiesību aktu politiskais konteksts.

Savienības tiesību juridiskais statuss un pārākums

ES kompetence

Juridisko aktu iedarbība

Pamattiesības

Tiesību aizsardzība

BEIGU PIEZĪMES

(1) Atbilstoši ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1244 definētajam statusam.

(2) Ž. Santēra (J. Santer) vadītās Komisijas atkāpšanās 1999. gadā notika pēc atteikšanās apstiprināt budžeta izpildi; šajā gadījumā vienlaikus pieprasītā neuzticības izteikšana cieta neveiksmi, kaut arī ar samērā nelielu balsu pārsvaru.

(3) Brexit referenduma dēļ Apvienotā Karaliste ir atteikusies būt par Padomes prezidējošo valsti 2017. gada otrajā pusgadā.

(4) Sīkāk sk. apakšnodaļā par dalībvalstu atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem.

PAR ŠO PUBLIKĀCIJU

“ES tiesību ceļvedis” ir publicēts tīmekļa vietnē https://op.europa.eu/lv/web/general-publications/publications

Eiropas Komisija
Komunikācijas ģenerāldirektorāts
Iedzīvotāju informācijas dienests
1049 Brisele
BEĻĢIJA

Manuskripts pabeigts 2016. gada decembrī.

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2017

Šīs publikācijas saturs var atšķirties no Eiropas Savienības oficiālā viedokļa. Par tajā atspoguļoto informāciju un uzskatiem ir atbildīgs vienīgi autors.

Fotoattēli

Print	NA-07-16-024-LV-C	ISBN 978-92-79-63671-4	doi:10.2775/113150
PDF	NA-07-16-024-LV-N	ISBN 978-92-79-63628-8	doi:10.2775/03527
EPUB	NA-07-16-024-LV-E	ISBN 978-92-79-63654-7	doi:10.2775/26128
Site	NA-07-16-024-LV-Q	ISBN 978-92-79-71663-8	doi:10.2775/874613

© Eiropas Savienība, 2017

Pārpublicēšana atļauta. Lai varētu izmantot vai pavairot atsevišķus fotoattēlus, ir jāsaņem tieša autortiesību īpašnieku atļauja.