ES tiesību ceļvedis - 2023. gada marts

SAĪSINĀJUMU SARAKSTS

ĀKK valstis	Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstis
EAEK	Eiropas Atomenerģijas kopiena
ECB	Eiropas Centrālā banka
ECTK	Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (Eiropas Cilvēktiesību konvencija)
EDSO	Eiropas Drošības un sadarbības organizācija
EEK	Eiropas Ekonomikas kopiena
EESK	Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja
EESO	Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija
EK	Eiropas Kopiena
EK līgums	Eiropas Kopienas dibināšanas līgums
EOTK	Eiropas Ogļu un tērauda kopiena
EPPO	Eiropas Prokuratūra
ES	Eiropas Savienība
ESAO	Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija
ES līgums / LES	Līgums par Eiropas Savienību
ESM	Eiropas Stabilitātes mehānisms
Krājums	Tiesas judikatūras krājums
LESD	Līgums par Eiropas Savienības darbību
NATO	Ziemeļatlantijas Līguma organizācija
SAP	stabilizācijas un asociācijas process

HRONOLOĢIJA

1945. gada 26. jūnijs: Sanfrancisko parakstīti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti

1946. gada 9. septembris: Vinstona Čērčila (Winston Churchill) runa Cīrihē par Eiropas Savienoto Valstu priekšrocībām

1948. gada 17. marts: Briselē parakstīts Līgums par Rietumeiropas Savienības dibināšanu

1949. gada 4. aprīlis: Vašingtonā parakstīts Ziemeļatlantijas līgums, ar ko izveido NATO

1949. gada 16. aprīlis: Parīzē izveidota Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija

1949. gada 5. maijs: Strasbūrā parakstīts Eiropas Padomes dibināšanas līgums

1950. gada 9. maijs: Robēra Šūmana (Robert Schuman) deklarācija par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi kā pirmo soli ceļā uz Eiropas federāciju

1950. gada 4. novembris: Romā parakstīta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

1951. gada 18. aprīlis: Beļģija, Rietumvācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande Parīzē paraksta Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu (EOTK līgums), kura termiņš ir 50 gadi

1952. gada 23. jūlijs: Stājas spēkā EOTK līgums

1955. gada 1. jūnijs: Mesīnā notiek Ārlietu ministru konference, kas veltīta EEK līguma sagatavošanai

1957. gada 25. marts: Beļģija, Rietumvācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande Romā paraksta Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu (EEK līgums) un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu (EAEK līgums / Euratom līgums) (Romas līgumi)

1958. gada 1. janvāris: Stājas spēkā Romas līgumi

1960. gada 4. janvāris: Austrija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Zviedrija, Šveice un Lielbritānija Stokholmā izveido Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju

1960. gada 14. decembris: Parīzē parakstīta Konvencija par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju

1965. gada 8. aprīlis: Parakstīts Līgums par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi (Apvienošanās līgums)

1967. gada 1. jūlijs: Stājas spēkā Apvienošanās līgums

1973. gada 1. janvāris: Eiropas Kopienām pievienojas Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste

1975. gada 1. augusts: Helsinkos parakstīts Eiropas drošības un sadarbības konferences Nobeiguma akts

1978. gada 18. decembris: Izveidota Eiropas monetārā sistēma

1979. gada 7.–10. jūnijs: Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas

1981. gada 1. janvāris: Eiropas Kopienām pievienojas Grieķija

1985. gada 1. janvāris: Grenlande izstājas no Eiropas Ekonomikas kopienas

1985. gada 14. jūnijs: Šengenas nolīgums starp Beļģiju, Franciju, Rietumvāciju, Luksemburgu un Nīderlandi par pakāpenisku robežkontroles atcelšanu

1986. gada 1. janvāris: Eiropas Kopienām pievienojas Portugāle un Spānija

1987. gada 1. jūlijs: Stājas spēkā Vienotais Eiropas akts

1990. gada 3. oktobris: Austrumvācija pievienojas Vācijas Federatīvajai Republikai un tiek integrēta Eiropas Kopienās

1992. gada 7. februāris: Māstrihtā parakstīts Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums)

1992. gada 2. maijs: Portu parakstīts Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ līgums)

1993. gada 1. janvāris: Stājas spēkā Eiropas iekšējais tirgus

1993. gada 1. novembris: Stājas spēkā Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums)

1994. gada 1. janvāris: Stājas spēkā EEZ līgums

1995. gada 1. janvāris: Eiropas Savienībai pievienojas Austrija, Somija un Zviedrija

1995. gada 1. marts: Stājas spēkā Šengenas konvencija (līdz 2001. gada martam pievienojas Dānija, Grieķija, Spānija, Itālija, Austrija, Portugāle, Somija un Zviedrija)

1997. gada 16. jūlijs: Publicēta Eiropas Komisijas programma Agenda 2000 par ES paplašināšanos

1997. gada 2. oktobris: Parakstīts Amsterdamas līgums

1997. gada 12. decembris: Eiropadome Luksemburgā sāk Eiropas Savienības paplašināšanās procesu

1998. gada 1. oktobris: Stājas spēkā Eiropola Konvencija (policijas sadarbība ES)

1999. gada 1. janvāris: Ieviesta Eiropas vienotā valūta “eiro”

1999. gada 1. maijs: Stājas spēkā Amsterdamas Līgums

2000. gada 24. marts: Pieņemta Lisabonas stratēģija par ES ekonomisko, sociālo un vidisko atjaunotni

2000. gada 8. decembris: Svinīgi izsludināta Eiropas Savienības Pamat­tiesību harta

2001. gada 26. februāris: Parakstīts Nicas līgums

2002. gada 1. janvāris: Kā maksāšanas līdzeklis ieviestas eiro banknotes un monētas

2002. gada 28. februāris: Izveidota Eurojust (kopš 2019. gada Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās)

2003. gada 1. februāris: Stājas spēkā Nicas līgums

2004. gada 1. maijs: Eiropas Savienībai pievienojas Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovēnija un Slovākija

2004. gada 29. oktobris: Parakstīts Līgums par Konstitūciju Eiropai

2005. gada maijs/jūnijs: Referendumos Francijā (54,7 % “nē”) un Nīderlandē (61,7 % “nē”) Līgums par Konstitūciju Eiropai tiek noraidīts

2007. gada 1. janvāris: ES pievienojas Bulgārija un Rumānija

2007. gada 1. janvāris: Slovēnija ievieš eiro

2007. gada 1. marts: Izveidota Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra

2007. gada 12. decembris: Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija Strasbūrā svinīgi izsludina Eiropas Savienības Pamattiesību hartu

2007. gada 13. decembris: Parakstīts Lisabonas līgums

2007. gada 21. decembris: Šengenas zonai pievienojas Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovēnija un Slovākija

2008. gada 1. janvāris: Kipra un Malta ievieš eiro

2008. gada 12. jūnijs: Īrijā notiek pirmais referendums par Lisabonas līgumu (53,4 % “nē”)

2008. gada 12. decembris: Šengenas zonai pievienojas Šveice

2009. gada 1. janvāris: Slovākija ievieš eiro

2009. gada 2. oktobris: Īrijā notiek otrais referendums par Lisabonas līgumu (67,1 % “jā”)

2009. gada 1. decembris: Stājas spēkā Lisabonas līgums

2009. gada 1. decembris: Hermanis van Rompejs (Herman van Rompuy) kļūst par pirmo Eiropadomes priekšsēdētāju, baronese Ketrina Eštone (Catherine Ashton) kļūst par pirmo Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos

2010. gada 21. jūnijs: Izveidots Eiropas Ārējās darbības dienests

2011. gada 1. janvāris: Igaunija ievieš eiro

2011. gada 1. janvāris: Darbu sāk Eiropas Finanšu uzraudzības iestāde

2011. gada 25. marts: Pieņemts pakts “Euro plus” par ekonomiskās un monetārās savienības ekonomikas politikas koordināciju

2011. gada 19. decembris: Šengenas zonai pievienojas Lihtenšteina

2012. gada 30. janvāris: 25 dalībvalstis vienojas par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā

2012. gada 2. februāris: Parakstīts Līgums par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu

2013. gada 1. jūlijs: ES pievienojas Horvātija

2014. gada 1. janvāris: Latvija ievieš eiro

2014. gada 18. septembris: Referendums par Skotijas neatkarību: 55,3 % balso “pret”, 44,7 % balso “par”

2015. gada 1. janvāris: Lietuvā ievieš eiro

2015. gada 12. marts: Islande oficiāli atsauc savu dalības ES pieteikumu

2016. gada 23. jūnijs: Referendums par Apvienotās Karalistes izstāšanos (51,9 % balso “par”)

2016. gada 30. decembris: ES stājas spēkā Parīzes klimata nolīgums pēc tam, kad to ratificējušas dalībvalstis

2017. gada 29. marts: Apvienotās Karalistes premjerministres Terēzas Mejas (Theresa May) paziņojums par izstāšanās pieprasījumu

2020. gada 31. janvāris: Apvienotā Karaliste pēc 47 dalības gadiem izstājas no ES

2020. gada 9. maijs: Šūmana deklarācijas 70. gadadiena

2021. gada 1. janvāris : Apvienotā Karaliste pēc pārejas perioda beigām izstājas no ES vienotā tirgus un muitas savienības, kā arī no visām ES rīcībpolitikām un tirdzniecības nolīgumiem. To vietā stājas ES un Apvienotās Karalistes Tirdzniecības un sadarbības nolīgums

2021. gada 10. marts: EP, Padome un Komisija paraksta kopīgu de­klarāciju par konferenci par Eiropas nākotni

2021. gada 28. jūnijs: ES pieņem savu pirmo Klimata tiesību aktu

2023. gada 1. janvāris: Horvātija ievieš eiro (20. eirozonas dalībvalsts)

2023. gada 1. janvāris: Horvātija pievienojas Šengenas zonai

NO PARĪZES UZ LISABONU CAUR ROMU, MĀSTRIHTU, AMSTERDAMU UN NICU

Vēl neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām mūsu valsts un politiskā dzīve attīstījās, gandrīz pilnībā pamatojoties uz valstu konstitūcijām un likumiem. Tie mūsu demokrātiskajās valstīs noteica ētikas noteikumus, kas bija juridiski saistoši ne tikai iedzīvotājiem un partijām, bet arī valstij un tās iestādēm. Tikai pēc pilnīga Eiropas sabrukuma un vecā kontinenta ekonomiskā un politiskā kraha tika radīti priekšnoteikumi jaunam sākumam un dots spēcīgs impulss idejai par jaunu Eiropas kārtību.

Eiropas pūles apvienoties pēc otrā pasaules kara radīja sarežģītu un slikti pārredzamu organizāciju jucekli, ko grūti kontrolēt. Piemēram, līdzās bez īstas savstarpējas saiknes pastāv Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO), Eiropas Padome un Eiropas Savienība.

Šī organizāciju daudzveidība iegūst loģisku struktūru, tikai aplūkojot šo organizāciju konkrētos mērķus. Tās var iedalīt trīs lielās kategorijās.

Pirmā kategorija: Eiroatlantiskās organizācijas

Eiroatlantisko organizāciju pirmsākumi meklējami pēc Otrā pasaules kara izveidotajā aliansē starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu. Tāpēc tā nebija nejaušība, ka pirmās organizācijas pēckara Eiropā, t. i., 1948. gadā dibinātās Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijas (EESO), izveidi ierosināja Amerikas Savienotās Valstis. Toreizējais ASV ārlietu ministrs Džordžs Māršals (George Marshall) 1947. gadā aicināja Eiropas valstis apvienot centienus, lai atjaunotu ekonomiku, un solīja ASV atbalstu. Tas īstenojās “Māršala plānā” un bija Rietumeiropas ātrās atjaunošanas pamatā. Sākotnēji EESO galvenais uzdevums bija liberalizēt tirdzniecību starp valstīm. 1960. gadā, kad organizācijai pievienojās Kanāda un ASV, tika noteikts papildu mērķis veicināt trešās pasaules valstu ekonomiku, sniedzot attīstības palīdzību. EESO vēlāk kļuva par ESAO, kurā tagad ir 38 dalībvalstis.

1949. gadā kā militāra alianse ar ASV un Kanādu tika izveidota NATO. NATO mērķis ir kolektīvā aizsardzība jeb kolektīvā palīdzība. Tā bija iecerēta kā daļa no globālās drošības sistēmas padomju ietekmes ierobežošanai. Pēc “dzelzs priekškara” krišanas 1989. gadā un sekojošās Padomju Savienības izjukšanas NATO aizvien lielākā mērā kļuva par krīžu pārvarēšanas un stabilitātes stiprināšanas organizāciju. NATO ietilpst 31 valsts, to vidū 22 ES dalībvalstis (izņemot Īriju, Kipru, Maltu, Austriju un Zviedriju), kā arī Albānija, Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste, Islande, Kanāda, Melnkalne, Norvēģija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Lai nostiprinātu Eiropas valstu sadarbību drošības politikas jomā, 1954. gadā tika nodibināta Rietumeiropas Savienība (RES). RES iezīmēja drošības un aizsardzības politikas attīstības sākumu Eiropā. Tomēr tās loma netika tālāk izvērsta un lielākā daļa tās pilnvaru tika nodotas citām starptautiskām institūcijām, it īpaši NATO, Eiropas Padomei un ES. Tāpēc 2011. gada 30. jūnijā RES tika likvidēta.

Otrā kategorija: Eiropas Padome un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija

Otras Eiropas organizāciju kategorijas struktūra ir veidota tā, lai tajās varētu līdzdarboties iespējami vairāk valstu. Turklāt apzināti ņemts vērā, ka šo organizāciju darbība nesniedzas tālāk par tradicionālo starpvalstu sadarbību.

Šāda organizācija ir Eiropas Padome, kas 1949. gada 5. maijā dibināta kā politiska organizācija un kam patlaban pievienojušās 46 valstis, to vidū visas pašreizējās ES dalībvalstis. Eiropas Padomes statūtos nav nedz norādes uz centieniem izveidot federāciju vai savienību, nedz arī paredzēta valsts suverenitātes daļu nodošana vai apvienošana. Lēmumi visos būtiskos jautājumos tiek pieņemti, ievērojot vienprātības principu, kas nozīmē, ka katrai valstij ir veto tiesības. Līdz ar to Eiropas Padome pēc uzbūves saglabā starptautiskas sadarbības organizācijas statusu.

Eiropas Padomē ir noslēgtas daudzas konvencijas ekonomikas, kultūras, sociālās politikas un tiesību jomā. Nozīmīgākā un vienlaikus arī pazīstamākā ir 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kurai patlaban ir pievienojušās visas 46 Padomes dalībvalstis. Ar ECTK dalībvalstīm ne vien tika izveidots cilvēktiesību ievērošanas standartu minimums, bet nostiprināta arī tiesību aizsardzības sistēma, kas ar konvenciju Strasbūrā izveidotajām iestādēm – Eiropas Cilvēktiesību komisijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesai – konvencijas satvarā ļauj pieņemt nolēmumus par cilvēktiesību pārkāpumiem dalībvalstīs.

Pie šīs kategorijas pieder arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kas 1994. gadā dibināta kā “Eiropas Drošības un sadarbības konference” (EDSK). EDSO, kurā patlaban ir 57 valstis, darbojas saskaņā ar principiem un mērķiem, kas noteikti 1975. gada Helsinku deklarācijā un 1990. gada Parīzes hartā. Līdztekus uzticības veidošanas pasākumiem starp Eiropas valstīm bija paredzēts izveidot arī “drošības tīklu”, kas konfliktus ļautu noregulēt mierīgā ceļā.

Trešā kategorija: Eiropas Savienība

Eiropas organizāciju trešo kategoriju veido Eiropas Savienība (ES). Salīdzinājumā ar tradicionālām starptautiskām valstu apvienībām būtisks ES jaun­ievedums ir apstāklis, ka dalībvalstis ES nodod daļu savas suverenitātes un piešķir Savienībai no dalībvalstīm neatkarīgas varas pilnvaras. Īstenodama šīs pilnvaras, ES var pieņemt Eiropas tiesību aktus, kuriem ir tāds pats spēks kā suverēniem valsts tiesību aktiem.

ES izveides “pamatakmeni” lika toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman) ar 1950. gada 9. maija deklarāciju, kurā viņš iepazīstināja ar savu un Žana Monē (Jean Monnet) izstrādāto plānu Eiropas ogļu un tērauda rūpniecību apvienot Eiropas Ogļu un tērauda kopienā (EOTK). Šādi tika izteikts vēsturisks priekšlikums izveidot “organizētu un dzīvīgu Eiropu”, kas var dot “civilizācijai neaizstājamu ieguldījumu” un bez kuras “pasaules mieru nav iespējams nosargāt”.

Galu galā “Šūmana plāns” vainagojās ar EOTK dibināšanas līgumu, kuru 1951. gada 18. aprīlī Parīzē parakstīja sešas dibinātājvalstis (Beļģija, Vācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande) (“Parīzes līgums”) un kurš stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā. Šo kopienu izveidoja uz 50 gadiem, un, tās dibināšanas līguma termiņam beidzoties, 2002. gada 23. jūlijā tā tika “integrēta” Eiropas Kopienā. Dažus gadus vēlāk ar 1957. gada 25. marta Romas līgumiem izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (EAEK jeb Euratom). Tās sāka darbību 1958. gada 1. janvārī, kad šie līgumi stājās spēkā.

Eiropas Savienības dibināšana ar Māstrihtas līgumu bija sākums jaunam Eiropas politiskās apvienošanas posmam. Lai gan līgums tika parakstīts Māstrihtā 1992. gada 7. februārī, dažu ratifikācijas procesā radušos šķēršļu dēļ (Dānijas iedzīvotāji piekrita tam tikai otrajā referendumā; Vācijā par parlamenta piekrišanu līgumam tika iesniegta konstitucionāla sūdzība), tas varēja stāties spēkā tikai 1993. gada 1. novembrī. Līgums par Eiropas Savienību iezīmēja “jaunu posmu vēl ciešākas savienības izveidē starp Eiropas tautām”. Tas ietver Eiropas Savienības dibināšanas aktu, tomēr šo procesu nepabeidz. Eiropas Savienība nevis stājās Eiropas Kopienas vietā, bet gan apvienoja to zem viena kopīga jumta ar jaunām rīcībpolitikām un sadarbības formām. Tādējādi tika izveidoti trīs pīlāri, uz kuriem balstījās ES. Pirmais pīlārs bija Eiropas Kopienas: EEK (pārdēvēta par EK), EOTK (līdz 2002. gadam) un EAEK. Otro pīlāru veidoja dalībvalstu sadarbība kopējas ārpolitikas un drošības politikas jomā. Trešais pīlārs attiecās uz dalībvalstu sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā.

ES tālākā attīstība tika noteikta Amsterdamas līgumā un Nicas līgumā, kuri stājās spēkā attiecīgi 1999. gada 1. maijā un 2003. gada 1. februārī. Šajos līgumos paredzēto reformu mērķis bija saglabāt ES rīcībspēju arī pēc paplašināšanās ar daudzām dalībvalstīm. Tāpēc abi līgumi galvenokārt paredzēja institucionālas reformas. Salīdzinājumā ar iepriekšējām reformu kārtām politiskā griba Eiropas integrācijas padziļināšanai palika salīdzinoši vāja.

Šo procesu biežā kritika ierosināja debates par ES un tās institucionālās sistēmas nākotni. Pēc šīm debatēm valstu un valdību vadītāji 2001. gada 5. decembrī Beļģijas pilsētā Lākenā pieņēma Deklarāciju par Eiropas Savienības nākotni. Tajā ES apņēmās kļūt demokrātiskāka, pārredzamāka un efektīvāka, kā arī tika paredzēts sagatavot konstitūciju. Kā pirmais solis šā mērķa īstenošanai tika noteikts, ka Eiropas konstitūciju izstrādās Eiropas Konvents, kura priekšsēdētājs bija agrākais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valéry Giscard d’Estaing). Konventa izstrādātais “Līguma par Konstitūciju Eiropai” projekts 2003. gada 18. jūlijā oficiāli tika iesniegts Eiropadomes priekšsēdētājam, un 2004. gada 17. un 18. jūlijā šo projektu ar dažādām izmaiņām Briselē pieņēma valstu un valdību vadītāji.

Ar šo konstitūciju līdzšinējai Eiropas Savienībai un līdzšinējai Eiropas Kopienai bija jākļūst par jaunu, vienotu Eiropas Savienību, kurai jābalstās uz vienu vienīgu konstitucionālu līgumu. Turklāt bija jāsaglabā tikai Eiropas Atomenerģijas kopiena kā papildu patstāvīga kopiena, kurai tomēr – tāpat kā līdz šim – bija jāpaliek cieši saistītai ar jauno Eiropas Savienību. Tomēr vēlāk šī konstitūcijas koncepcija ratifikācijas procesā dalībvalstīs cieta neveiksmi. Pēc sākotnēji pozitīvajiem balsojumiem 13 no tālaika 25 dalībvalstīm līgums Francijā (ar 54,7 % balsu “pret”, piedaloties 69,34 % balsstiesīgo iedzīvotāju) un Nīderlandē (ar 61,7 % balsu “pret”, piedaloties 63 % balsstiesīgo iedzīvotāju) tika noraidīts.

Pēc analīzes posma gandrīz divu gadu garumā tikai 2007. gada pirmajā pusē izdevās sagatavot jaunu reformu paketi. Šī reformu pakete formāli aizstāj Eiropas Konstitūcijas koncepciju un saskaņā ar to visi esošie līgumi ir jāatceļ un jāaizstāj ar vienotu tekstu ar nosaukumu “Līgums par Konstitūciju Eiropai”. Tā vietā tika sagatavots reformu līgums, ar kuru, pilnībā pārņemot Māstrihtas, Amsterdamas un Nicas līgumu tradīcijas, esošajos ES līgumos tiek izdarīti būtiski grozījumi, lai palielinātu ES rīcībspēju gan pašā Savienībā, gan ārpus tās, nostiprinātu demokrātisko leģitimitāti un kopumā uzlabotu ES darbības efektivitāti. Ievērojot tradīciju, šis reformu līgums tika nosaukts tā parakstīšanas vietas vārdā par Lisabonas līgumu. Lisabonas līguma izstrāde notika neierasti strauji. Iemesls bija tas, ka valstu un valdību vadītāji jau 2007. gada 21. un 22. jūnijā Briselē notikušās Eiropadomes sanāksmes secinājumos bija detalizēti noteikuši veidu un apjomu, kādā sa­skaņotie reformu līguma grozījumi būtu jāiestrādā esošajos līgumos. Turklāt viņi rīkojās diezgan neraksturīgi un nenoteica – kā parasti – tikai vispārīgus uzdevumus, kas pēc tam būtu jāīsteno starpvaldību konferencei, bet noteica pat izdarāmo grozījumu struktūru un saturu, turklāt bieži tika precīzi formulēts pat tiesību normu teksts.

Īpaši strīdīga bija ES un dalībvalstu pilnvaru norobežošana, kopējās ārpolitikas un drošības politikas tālākā attīstība, valstu parlamentu jaunā loma integrācijas procesā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas iekļaušana Savienības tiesībās, kā arī iespējamais progress policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās. Līdz ar to 2007. gadā sasauktajai starpvaldību konferencei palika tikai neliela rīcības brīvība, un tā bija pilnvarota vienīgi tehniski īstenot vēlamos grozījumus. Tādēļ starpvaldību konferences darbu varēja pabeigt jau 2007. gada 18. un 19. oktobrī; tas ieguva politisku atbalstu Eiropadomes neoficiālajā sanāksmē, kas tajā pašā laikā notika Lisabonā.

Visbeidzot, toreiz vēl 27 ES dalībvalstu un valdību vadītāji 2007. gada 13. decembrī Lisabonā svinīgi parakstīja līgumu (Horvātija ES pievienojās tikai 2013. gadā). Tomēr arī šā līguma ratificēšanas process bija ārkārtīgi sarežģīts. Kaut arī Lisabonas līgums – atšķirībā no Līguma par Konstitūciju Eiropai – tika ratificēts Francijā un Nīderlandē, tomēr sākumā ratifikācija neizdevās Īrijas pirmajā referendumā 2008. gada 12. jūnijā (ar 53,4 % balsu “pret”, piedaloties 53,1 % balsstiesīgo iedzīvotāju). Tikai pēc dažām juridiskām garantijām par (ierobežotu) jaunā līguma tvērumu Īrijas pilsoņi tika aicināti balsot par līgumu 2009. gada oktobrī otrajā referendumā. Šoreiz līgums saņēma plašu Īrijas iedzīvotāju atbalstu (ar 67,1 % balsu “par”, piedaloties 59 % balsstiesīgo iedzīvotāju). Turklāt Īrijas referenduma sekmīgais iznākums pavēra ceļu Lisabonas līguma sekmīgai ratifikācijai Polijā un Čehijā. Polijā prezidents Lehs Kačiņskis (Lech Kaczyński) bija izvirzījis nosacījumu, ka ratifikācijas dokumentu parakstīs tikai tad, ja Īrijas referendumam būs sekmīgs iznākums. Arī Čehijas prezidents Vāclavs Klauss (Václav Klaus) vispirms gribēja sagaidīt Īrijas referenduma rezultātu un visbeidzot ratifikācijas dokumenta parakstīšanai papildus izvirzīja nosacījumu par garantiju, ka Lisabonas līgums, īpaši ar to Līgumā par Eiropas Savienību iekļautā Pamattiesību harta, nekādā veidā neietekmēs tā dēvētos 1945. gada Beneša dekrētus, ar kuriem tika aizliegtas teritoriālās pretenzijas uz kādreizējiem Vācijas apgabaliem Čehijā. Pēc tam, kad arī šai problēmai bija atrasts risinājums, V. Klauss 2009. gada 3. novembrī ratifikācijas dokumentu parakstīja. Līdz ar to ratifikācijas procesu bija iespējams sekmīgi pabeigt, un 2009. gada 1. decembrī Lisabonas līgums varēja stāties spēkā.

Ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienība un Eiropas Kopiena tika apvienotas vienotā Eiropas Savienībā. Jēdziens “Kopiena” visur tika aizstāts ar jēdzienu “Savienība”. Eiropas Savienība stājās Eiropas Kopienas vietā un kļuva par tās pēcteci. Tomēr Savienības tiesības arī turpmāk veido šādi trīs līgumi.

Spēkā esošie ES līgumi

LES un LESD ir vienāds juridiskais spēks, un neviens no tiem nav pārāks par otru vai pakārtots otram. Šāds nepārprotams juridisks paskaidrojums ir vajadzīgs, jo regulējuma blīvums abos līgumos un agrākā EK līguma jaunais nosaukums (Līgums par Eiropas Savienības darbību) rada iespaidu, ka LES ir tāda kā konstitūcija vai pamatlikums, kamēr LESD drīzāk šķiet veidots kā īstenošanas līgums. LES un LESD nav arī nekādas formālas konstitucionālas nozīmes. Līgumos lietotie jēdzieni atspoguļo šīs izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo konstitūcijas projektu: jēdziens “konstitūcija” netiek lietots, “Savienības ārlietu ministrs” tiek dēvēts par “Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos”, un apzīmējumi “likums” un “ietvarlikums” ir atmesti. Tāpat grozītajos līgumos nav pantu, kuros minēti tādi ES simboli kā karogs vai himna. Līgumu tekstā netiek nepārprotami noteikts ES tiesību pārākums, bet, tāpat kā līdz šim, tas izriet no deklarācijas, kurā norādīts uz attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.

Turklāt līdz ar Lisabonas līgumu beidz pastāvēt ES “trīs pīlāru modelis”. Tomēr paliek spēkā īpašās procedūras kopējās ārpolitikas un drošības politikas, arī Eiropas aizsardzības politikas, jomā; Līgumam pievienotās starpvaldību konferences deklarācijas uzsver šo politiku specifisko būtību un dalībvalstu īpašo atbildību šajās jomās.

Dalība ES

Pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās ES ir 27 dalībvalstis. Pirmkārt, tās ir sešas EEK dibinātājvalstis, proti, Beļģija, Vācija (pēc abu Vāciju apvienošanās 1990. gada 3. oktobrī tā ietver arī agrākās Austrumvācijas teritoriju), Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. 1973. gada 1. janvārī Kopienai pievienojās Dānija (izņemot Grenlandi, kuras iedzīvotāji 1982. gada februārī tautas aptaujā ar minimālu vairākumu noraidīja salas palikšanu EK), Īrija un Apvienotā Karaliste (kas 2020. gada 31. janvārī no ES izstājās); Norvēģijas plānotā pievienošanās tika noraidīta tautas balsošanā 1972. gada oktobrī (ar 53,5 % balsu “pret” dalību EK).

Tā dēvētā ES “paplašināšanās dienvidu virzienā” aizsākās 1981. gada 1. janvārī ar Grieķijas pievienošanos un noslēdzās 1986. gada 1. janvārī ar Spānijas un Portugāles pievienošanos. Nākamā paplašināšanās notika 1995. gada 1. janvārī, kad ES pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija. Norvēģijā, tāpat kā pirms 22 gadiem, iedzīvotāji ar minimālu balsu pārsvaru (52,4 %) balsoja pret Norvēģijas dalību ES. 2004. gada 1. maijā ES iestājās Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva, Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis Čehija, Ungārija, Polija, Slovēnija un Slovākija, kā arī divas Vidusjūras salu valstis Kipra un Malta. Pēc nedaudz vairāk nekā diviem gadiem paplašināšanās uz austrumiem turpinājās, proti, 2007. gada 1. janvārī, ES pievienojās Bulgārija un Rumānija.

2013. gada 1. jūlijā par ES jaunāko dalībvalsti kļuva Horvātija. Savienības iedzīvotāju skaits ir pieaudzis līdz 447 miljoniem. Ar šo vēsturisko ES paplašināšanos ir vainagojies ilgs process, kas ļauj atkalapvienoties Eiropas tautām, kuras ilgāk nekā pusgadsimtu bija šķīris dzelzs priekškars un aukstais karš. Līdz ar to ES paplašināšanās ir saistīta galvenokārt ar vēlmi nodrošināt mieru, stabilitāti un ekonomisko labklājību vienā apvienotā Eiropā.

ES var pievienoties arī citas valstis, ja tās izpilda pievienošanās kritērijus, ko 1993. gadā Kopenhāgenā noteica Eiropadome.

• Politiskie kritēriji. Stabilas iestādes, demokrātija, tiesiskums, garantētas cilvēktiesības un minoritāšu tiesību ievērošana un aizsardzība.
• Ekonomiskie kritēriji. Funkcionējoša tirgus ekonomika, kas spēj izturēt konkurences spiedienu un tirgus apstākļus ES.
• Juridiskie kritēriji. Spēja uzņemties ES dalībvalsts pienākumus, kas ietver arī politiskās, ekonomiskās un monetārās savienības mērķu ievērošanu.

Pievienošanās process notiek trijos posmos, kuros valstij jāsaņem visu līdzšinējo ES dalībvalstu piekrišana:

1. valstij piedāvā dalības iespēju;
2. tiklīdz valsts izpilda pievienošanās nosacījumus, tā kļūst par oficiālu ES kandidātvalsti, taču tas vēl nebūt nenozīmē, ka tiek sāktas oficiālas sarunas;
3. ar kandidātvalsti tiek sāktas oficiālas pievienošanās sarunas, kurās parasti iezīmējas to reformu aprises, kas jāveic, lai ieviestu spēkā esošos ES tiesību aktus.

Kad sarunas un vajadzīgās reformas ir pabeigtas un abas puses ir apmierinātas ar to iznākumu, to rezultāti un pievienošanās nosacījumi tiek iestrādāti pievienošanās līgumā. Šim pievienošanās līgumam vispirms jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana ar tā deputātu absolūtu balsu vairākumu. Pēc tam ir jāsaņem Padomes piekrišana, kurai jābūt vienprātīgai. Pievienošanās līgumu paraksta ES dalībvalstu un kandidātvalsts vadītāji un valdību vadītāji. Katrs pievienošanās līgums pēc tam ir “jāratificē” ES dalībvalstīm un kandidātvalstij saskaņā ar to konstitucionālajiem noteikumiem. Līdz ar ratifikācijas dokumentu deponēšanu pievienošanās process ir pabeigts un pievienošanās līgums stājas spēkā. Tad kandidātvalsts kļūst par dalībvalsti.

Patlaban risinās pievienošanās sarunas ar Turciju (kopš 2005. gada), Melnkalni (kopš 2012. gada), Serbiju (kopš 2014. gada), kā arī Albāniju un Ziemeļmaķedoniju (kopš 2022. gada).

Turcija pievienošanās pieteikumu iesniedza 1987. gada 14. aprīlī. Tomēr ES un Turcijas attiecību vēsture ir daudz senāka. Jau 1963. gadā tika noslēgts Turcijas un EEK asociācijas nolīgums, kurā norādīts uz iespējamu pievienošanos. 1995. gadā tika izveidota muitas savienība, un 1999. gada decembrī Helsinkos Eiropadome nolēma piešķirt Turcijai oficiālu kandidātvalsts statusu. Šādi tika izteikta pārliecība, ka šajā valstī ir demokrātiskas sistēmas pamati, pat ja saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu un mazākumtautību tiesību aizsardzību darāmā vēl ir ļoti daudz. Visbeidzot, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu, Eiropadome 2004. gada decembrī pieņēma lēmumu par pievienošanās sarunu sākšanu ar Turciju. Tās sākās 2005. gada oktobrī, bet joprojām ir sarežģītas. Daļēji tas ir saistīts ar joprojām vājo cilvēktiesību, tiesiskuma, plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošanu un cīņu pret korupciju. Papildu šķērslis ir tas, ka astoņas sarunu sadaļas varēs atvērt un jau apspriestās sadaļas provizoriski slēgt tikai pēc tam, kad Turcija būs ratificējusi papildprotokolu par Kipru, kas pievienots Ankaras nolīgumam. Šo sarunu galīgais mērķis ir pievienošanās ES, tomēr nav garantijas, ka šis mērķis tiks sasniegts.

2009. gada 17. jūlijā pievienošanās pieteikumu iesniedza Islande. Pievienošanās sarunas oficiāli tika sāktas 2010. gadā; sākotnēji arī tās noritēja labi, taču pēc valdības maiņas nonāca strupceļā un visbeidzot tika apturētas pavisam pēc tam, kad Islande 2015. gada 12. martā savu pievienošanās pieteikumu atsauca.

2022. gadā ES piešķīra kandidātvalsts statusu Bosnijai un Hercegovinai, Moldovai un Ukrainai.

Izredzes nākotnē pievienoties Eiropas Savienībai ir arī Kosovai (¹) un Gruzijai.

Ir pieņemts tiesiskais regulējums arī par izstāšanos no ES. LES ir ieviesta izstāšanās klauzula (LES 50. pants), kas dalībvalstij ļauj izstāties no ES. Izstāšanās no ES netiek saistīta ne ar kādiem nosacījumiem; šim nolūkam ir nepieciešama tikai ES un attiecīgās dalībvalsts vienošanās par izstāšanās kārtību. Ja šāda vienošanās netiek panākta – izstāšanās stājas spēkā pēc diviem gadiem no paziņojuma par nodomu izstāties, arī nepanākot vienošanos. Savukārt dalībvalsts izslēgšana no ES pret tās gribu nav paredzēta pat smagu un ilgstošu Līgumu pārkāpumu gadījumos.

Izstāšanās iespēja tika izmantota drīzāk, nekā varēja gaidīt. 2016. gada 23. jūnijā referendumā par Apvienotās Karalistes dalību ES 51,9 % Apvienotās Karalistes iedzīvotāju (piedaloties 72,2 %) balsoja pret Apvienotās Karalistes palikšanu Eiropas Savienībā. Tāpēc 2017. gada 29. martā Eiropadomei oficiāli tika iesniegts Apvienotās Karalistes paziņojums par izstāšanos no ES un Eiropas Atomenerģijas kopienas. Trīs gadus pēc Apvienotās Karalistes referenduma un pēc ļoti vētrainām sarunām par izstāšanās līgumu 2020. gada 31. janvārī galu galā tika noslēgta vienošanās par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES pēc 47 gadus ilgas dalības. Pārejas periods beidzās 2020. gada 31. decembrī, un Apvienotā Karaliste 2021. gada 1. janvārī no ES izstājās pilnībā, pirmām kārtām no Eiropas vienotā tirgus, muitas savienības, ES rīcībpolitikām un ES tirdzniecības nolīgumiem. ES turpmākās attiecības ar Apvienoto Karalisti kā trešo valsti ir noteiktas divpusējā tirdzniecības un sadarbības nolīgumā, kas kopā ar Izstāšanās līgumu, kurš reglamentē izstāšanās principus, un Politisko deklarāciju, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars, ir izstāšanās pamats.

Īpaša uzmanība jāpievērš diviem Izstāšanās līguma aspektiem.

• Īrijas robežas problēma

Lai starp Ziemeļīriju un Īriju nenāktos izveidot stingru robežu, ES pieprasīja kopējā atbalsta mehānisma priekšlikumu, kura rezultātā gandrīz visa Apvienotā Karaliste tomēr būtu spiesta palikt muitas savienībā ar ES. Šajā situācijā jebkāda vienošanās šķita neiespējama, taču pēdējā brīdī tika rasts abām pusēm pieņemams risinājums. Izstāšanās līgumam pievienotajā protokolā ir nepārprotami noteikts, ka Ziemeļīrija atrodas Apvienotās Karalistes muitas teritorijā. Tirdzniecības nolīgumi, kurus Apvienotā Karaliste varētu noslēgt pēc pārejas perioda beigām un izstāšanās no ES muitas savienības, neierobežoti attiecas arī uz Ziemeļīriju. Tāpēc Ziemeļīrijai būs robeža ar Īriju un tādējādi ar ES iekšējo tirgu un muitas savienību, tāpēc teorētiski uz šīs robežas būtu jāveic arī preču pārbaudes. Tomēr tas būtu pretrunā 1998. gada Lielās piektdienas (Belfāstas) nolīgumam, kas tika parakstīts pēc 30 gadus ilgušās vardarbības Ziemeļīrijā, kas zināma arī kā Ziemeļīrijas konflikts. Tāpēc Izstāšanās līgumā bija paredzēts, ka muitas robeža starp Apvienoto Karalisti un ES tiks pārvietota uz jūru starp Apvienoto Karalisti un Ziemeļīriju. Tādējādi uz Ziemeļīriju joprojām attiecas visi attiecīgie ES muitas un tirgus noteikumi, jo īpaši noteikumi par preču apriti, veselības standarti, ražošanas standarti, lauksaimniecības produktu pārdošanas kārtība, pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa noteikumi un noteikumi par valsts atbalsta kontroli. Ziemeļīrijā ražotas preces var ievest Īrijā (un izvest no turienes uz jebkuru vietu ES), neveicot robežpārbaudes. Visas pārējās preces un produktus, ko importē Ziemeļīrijā, Apvienotās Karalistes muita pārbaudīs jūras ostās vai lidostās. Galvenais uzdevums ir noteikt, vai šīs preces un produkti ir paredzēti tikai vienam no Apvienotās Karalistes tirgiem vai arī tie rada risku, ka tos caur Īriju ievedīs ES tirgus teritorijā. Apvienotā komiteja apņemas noteikt šā “riska” ierobežojumus, pamatojoties uz konkrētiem kritērijiem (produkta veids un vērtība, izmantošana tiešam patēriņam vai tālākai pārstrādei, ļaunprātīgas izmantošanas iespējamība utt.) un paredzēt izņēmumus. Tad muitas režīmu nosaka atkarībā no piekritības attiecīgajai muitas teritorijai: ja produkts ir paredzēts Ziemeļīrijas tirgum, pilnībā piemēro Apvienotās Karalistes muitas noteikumus; ja turpretī pastāv risks, ka šīs preces var nokļūt ES iekšējā tirgū, piemēro ES tiesību aktus muitas jomā. Pēc pārejas perioda Ziemeļīrijas parlaments ik pēc četriem gadiem ar vienkāršu balsu vairākumu var izlemt, vai tas vēlas turpināt piemērot ES noteikumus. Nelabvēlīga lēmuma gadījumā ES noteikumi pēc diviem gadiem zaudēs spēku arī Ziemeļīrijā. Šādā gadījumā, lai izvairītos no fiziskas robežas starp Ziemeļīriju un Īriju, divu gadu laikā būtu jārod cits risinājums.

• Pilsoņu savstarpējās tiesības

Ņemot vērā to, ka 3,2 miljoni ES pilsoņu dzīvo Apvienotajā Karalistē un 1,2 miljoni Apvienotās Karalistes pavalstnieku dzīvo ES, galvenā prioritāte ir jautājums par pilsoņu tiesību savstarpēju aizsardzību. Saskaņā ar Izstāšanās līgumu ES pilsoņiem un Apvienotās Karalistes pavalstniekiem, kuri pirms pārejas perioda beigām (2020. gada 31. decembris) ir izmantojuši savas uzturēšanās tiesības attiecīgajā teritorijā un kuri joprojām tur dzīvo, turpmāk saglabā visas tiesības, kas viņiem bija pirms izstāšanās. Šīs tiesības attiecas arī uz viņu ģimenes locekļiem. Arī pēc pārejas perioda beigām viņi tur var turpināt dzīvot, strādāt vai studēt. Viņu laulātais/laulātā, bērni vai mazbērni, kas dzīvo citā valstī, jebkurā laikā var pārcelties uz attiecīgā ģimenes locekļa teritoriju. Personas, kurām ir tiesības uzturēties valstī, saglabā arī visas tiesības uz veselības aprūpi un citiem sociālā nodrošinājuma pabalstiem. Ir nodrošināta profesionālo kvalifikāciju savstarpēja atzīšana. Jebkāda diskriminācija valstspiederības dēļ būs aizliegta arī pēc pārejas perioda. Pret iedzīvotājiem ir pilnīgi vienlīdzīga attieksme, jo īpaši attiecībā uz vienlīdzīgām tiesībām un iespējām attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un izglītībai. Tomēr šīs tiesības vairs nebūs piemērojamas automātiski. Tā vietā ES pilsoņiem līdz 2021. gada jūnijam bija, piemēram, jāpierāda, ka viņiem ir tiesības likumīgi uzturēties Apvienotajā Karalistē. Ja termiņš ir nokavēts, šo statusu var iegūt tikai tad, ja novēlotai pieteikuma iesniegšanai ir pamatoti iemesli.

Tirdzniecības un sadarbības nolīgums tika parakstīts 2020. gada 30. decembrī. To provizoriski piemēroja no 2021. gada 1. janvāra, un tas galīgi stājās spēkā 2021. gada 1. maijā.

Ar tirdzniecības un sadarbības nolīgumu cita starpā izveido visaptverošu tirdzniecības partnerību. Tā pamatā ir brīvās tirdzniecības nolīgums, kas neparedz tarifus vai kvotas un tādējādi novērš būtiskus tirdzniecības ierobežojumus. Tomēr šādai partnerībai ir vajadzīgi arī vienlīdzīgi pamatnosacījumi, un tāpēc, lai garantētu godīgu konkurenci, abas puses ir vienojušās par visaptverošiem noteikumiem. Tas attiecas uz valsts atbalstu un standartiem patērētāju aizsardzības, darba ņēmēju aizsardzības, vides un klimata jomā. Tomēr reālas ekonomiskās partnerattiecības nevarētu pastāvēt, ja turpmākās attiecības aprobežotos tikai ar tirdzniecības jautājumiem. Tāpēc ES un Apvienotā Karaliste ir vienojušās arī par turpmākās sadarbības satvaru daudzās citās jomās: pakalpojumi, profesionālās kvalifikācijas, publiskais iepirkums, vides un enerģētikas jautājumi, gaisa, jūras un dzelzceļa kravu pārvadājumi, kā arī noteikumi par sociālo nodrošinājumu, pētniecību un izstrādi. Saskaņā ar nolīgumu Apvienotā Karaliste nākotnē turpinās piedalīties vairākās ES programmās. Lai ņemtu vērā ES un Apvienotās Karalistes ciešās saiknes un ģeogrāfisko tuvumu, ar nolīgumu izveido arī ciešu partnerību drošības jomā, lai veicinātu sadarbību tieslietās un iekšlietās. Tas nozīmē, ka abas puses turpinās cieši sadarboties cīņā pret noziedzību un rīkosies saskaņoti cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, starptautisko noziedzību un terorismu, piemēram, ar Eiropola (Eiropas Savienības Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai) starpniecību. Nolīgums arī regulē datu, piemēram, pasažieru datu vai sodāmības reģistru, apmaiņu. Pretēji ES vēlmei, nolīgumā nav noteikumu par sadarbību ārpolitikas un drošības politikas jomā. ES un Apvienotā Karaliste joprojām ir nozīmīgi partneri NATO, EDSO vai Apvienoto Nāciju Organizācijā.

EIROPAS SAVIENĪBAS PAMATVĒRTĪBAS

Vienotas Eiropas izveides pamats ir pamatidejas un pamatvērtības, un LES 2. pantā dalībvalstis ir apņēmušās tās ievērot, uzticot to īstenošanu ES lēmēj­iestādēm. Šīs atzītās pamatvērtības ir cilvēka cieņa, vienlīdzība, brīvība un solidaritāte. ES atzītie mērķi ir nodrošināt visām dalībvalstīm kopīgus brīvības, demokrātijas un tiesiskuma principus un aizsargāt cilvēktiesības.

Šīs vērtības ir ne tikai mēraukla valstīm, kuras nākotnē vēlas pievienoties ES: saskaņā ar LES 7. pantu dalībvalstij, kas šīs vērtības un principus nopietni un ilgstoši pārkāpj, var piemērot sankcijas. Šim nolūkam valstu un valdību vadītājiem Eiropadomē ar vienprātīgu lēmumu vispirms ir jākonstatē nopietns un ilgstošs ES vērtību un principu pārkāpums. Šo lēmumu valstu un valdību vadītāji pieņem pēc trešdaļas dalībvalstu vai Eiropas Komisijas priekšlikuma un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu. Tad Eiropas Savienības Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var apturēt konkrētas tiesības, kas dalībvalstij piešķirtas LES un LESD, tostarp balsstiesības Padomē. Tas gan neietekmē no līgumiem izrietošos attiecīgās dalībvalsts pienākumus, kuri jāievēro arī turpmāk. Jo īpaši tiek ņemta vērā ietekme uz pilsoņu un uzņēmumu tiesībām un pienākumiem.

Eiropas Savienība kā miera garants

Nav labāka Eiropas apvienošanas motīva par vēlmi nodrošināt mieru (sk. LES 3. pantu). Eiropas valstis, kuras patlaban ir Eiropas Savienības dalībvalstis, pagājušajā gadsimtā ir pārcietušas divus pasaules karus. Tāpēc Eiropas politika līdztekus ir arī miera politika. Izveidojot ES, vienlaikus ir izveidots arī Eiropas miera partnerības kodols, kas karu starp dalībvalstīm padara neiespējamu. To apliecina vairāk nekā 70 miera gadi Eiropā. Jo vairāk Eiropas valstu pievienojas šai miera partnerībai, jo tā kļūst stiprāka. Šajā nozīmē pēdējās ES paplašināšanās ir devušas būtisku ieguldījumu Eiropas miera partnerības stiprināšanā. Par miera un izlīguma, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu Eiropā 2012. gadā Eiropas Savienībai tika piešķirta Nobela miera prēmija.

Tomēr, kā liecina Krievijas neprovocētā un nepamatotā militārā agresija pret Ukrainu, mieru Eiropā nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Savienībai drīzāk ir jāuzņemas miera uzturēšanas loma ārpus ES izveidotās miera zonas. Dalībvalstu sadarbībai ārpolitikas un drošības politikas jomā būtu jāpiedāvā šādas iespējas.

Vienotība un vienlīdzība kā vadmotīvi

Vienotība ir vadmotīvs. Būtiskas pašreizējās problēmas iespējams atrisināt tikai tad, ja Eiropas valstis runā un darbojas kopīgi, saglabājot savu daudzveidību. Daudzi uzskata, ka saglabāt un arī nākotnē nodrošināt mieru Eiropā un pasaulē, demokrātiju un tiesiskumu, ekonomisko labklājību un sociālo nodrošinājumu bez Eiropas integrācijas nav iespējams. Klimata pārmaiņas, bezdarbs, nepietiekamā izaugsme, energoapgādes drošība un vides piesārņojums jau sen nav tikai atsevišķu valstu problēmas, un valsts līmenī tās nevar atrisināt. Tikai ES kontekstā ir iespējams izveidot stabilu ekonomikas sistēmu, tikai ar kopīgām Eiropas pūlēm ir iespējams panākt tādu starptautisku ekonomikas politiku, kas uzlabo Eiropas ekonomisko sniegumu, vienlaikus atbalstot klimata mērķu sasniegšanu un stiprinot sociālo taisnīgumu. Bez iekšējas saliedētības Eiropa nevar saglabāt savu politisko un ekonomisko neatkarību no pārējās pasaules, atgūt ietekmi pasaulē un piedalīties pasaules politikā.

Vienotība var pastāvēt tikai tur, kur valda vienlīdzība. Neviens ES pilsonis nedrīkst izjust sliktāku attieksmi jeb diskrimināciju valstspiederības dēļ. Nedrīkst pieļaut atšķirīgu attieksmi dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir paredzēti arī papildu kritēriji. Saskaņā ar tiem ir aizliegta arī diskriminācija ādas krāsas, ģenētisko īpatnību, valodas, politisko vai citu uzskatu dēļ, kā arī diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes un diskriminācija īpašuma vai izcelsmes dēļ. Turklāt visi ES pilsoņi likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Attiecībā uz dalībvalstīm vienlīdzības princips nozīmē, ka neviena valsts nav pārāka par otru un tādas dabiskas atšķirības kā lielums, iedzīvotāju skaits un atšķirīgās struktūras ir jāņem vērā tikai saskaņā ar vienlīdzības principu.

Pamatbrīvības

Miers, vienotība un vienlīdzība vienlaikus sniedz brīvību. Izveidojot lielāku telpu un sasaistot tagad jau 27 valstis, vienlaikus tiek garantēta pārvietošanās brīvība, kas sniedzas pāri valstu robežām. Tas jo īpaši nozīmē darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, brīvību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību, preču brīvu apriti un kapitāla brīvu apriti. Šīs pamatbrīvības garantē, ka uzņēmējs var brīvi pieņemt lēmumus, darba ņēmējs var brīvi izvēlēties darbavietu un patērētāji var brīvi izvēlēties no visdaudzveidīgāko preču klāsta. Brīvā konkurence ļauj uzņēmējiem piedāvāt preces un pakalpojumus nesalīdzināmi plašākam patērētāju lokam. Darba ņēmēji meklē darbavietu un maina to atbilstīgi saviem priekšstatiem un interesēm visā ES teritorijā. Pateicoties lielākai konkurencei, patērētāji var izvēlēties lētāko un labāko piedāvājumu no ievērojami lielāka preču klāsta.

Tomēr, kad valsts pievienojas ES, pievienošanās līgumā bieži vien tiek ietverti pārejas noteikumi, jo īpaši par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šie noteikumi līdzšinējām ES dalībvalstīm ļauj ierobežot no jauna pievienojušos valstu pilsoņu pamatbrīvības uz laiku līdz septiņiem gadiem, pamatojoties uz valstu tiesību aktiem vai esošiem divpusējiem nolīgumiem.

Solidaritātes princips

Solidaritāte ir vajadzīga brīvības korekcija, jo brīvības bezatbildīga izmantošana vienmēr notiek uz citu rēķina. Tāpēc, ja vēlamies ilgstoši saglabāt ES kārtību, par tās pamatprincipu vienmēr jāatzīst arī tās dalībnieku solidaritāte, un gan priekšrocības, proti, labklājība, gan apgrūtinājumi starp visiem dalībniekiem jāsadala vienlīdzīgi un taisnīgi.

Nacionālās identitātes ievērošana

Tiek ņemta vērā dalībvalstu nacionālā identitāte. Dalībvalstīm ir nevis jāpazūd ES, bet gan jāiekļaujas tajā ar savām nacionālajām īpatnībām. Tieši nacionālo īpatnību un identitāšu daudzveidībā ES rod garīgo spēku, ko tā savukārt izmanto visas ES labā.

Tiekšanās pēc drošības

Visbeidzot visas šīs pamatvērtības ir atkarīgas no drošības. Jo īpaši kopš 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem Amerikas Savienotajām Valstīm un līdz ar aizvien nežēlīgāku terora aktu skaita pieaugumu Eiropā cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību arī Eiropā ir atkal aktualizējusies. Nemitīgi tiek padziļināta policijas un tiesu iestāžu sadarbība un nostiprināta ES ārējo robežu aizsardzība.

Tomēr drošība Eiropas kontekstā nozīmē arī visu ES dzīvojošo pilsoņu sociālo drošību, darbavietu drošību un drošību attiecībā uz pasākumiem, ko uzņēmēji veic, paļaujoties uz ekonomisko pamatnosacījumu stabilitāti. Šajā ziņā ES iestādes tiek aicinātas nodrošināt pilsoņiem un uzņēmumiem iespēju izdzīvot savu nākotni, radot nosacījumus, uz kuriem tie var paļauties.

Pamattiesības

Pamatvērtības un jēdzieni, uz kuriem balstīta ES, ietver arī pilsoņu individuālās pamattiesības. Eiropas vēsturē jau vairāk nekā divus gadsimtus ir raksturīgi nemitīgi centieni nostiprināt pamattiesību aizsardzību. Pamatojoties uz 18. gadsimta cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijām, pamattiesības un pamatbrīvības ir lielākās daļas civilizēto valstu konstitucionālo sistēmu neatņemama sastāvdaļa. Tas īpaši attiecas uz ES dalībvalstīm, kuru tiesību sistēmu pamats ir tiesību ievērošana, kā arī indivīda cieņa, brīvība un izaugsmes iespējas. Turklāt ir daudz starptautisku vienošanos par cilvēktiesību aizsardzību, no kurām ļoti liela nozīme ir ECTK.

Tikai 1969. gadā Eiropas Savienības Tiesa izveidoja pastāvīgo judikatūru kā pamattiesību sistēmu. Pirms tam Tiesa visus iebildumus par pamattiesībām bija noraidījusi ar pamatojumu, ka tā neizskata problēmas, kurām ir piemērojamas valstu konstitucionālās tiesības. Šī pieeja Tiesai bija jāpārskata, ņemot vērā arī ES tiesību pārākumu pār valstu tiesībām, ko Tiesa pamatojusi un ko var īstenot tikai tad, ja ES tiesības saviem spēkiem spēj nodrošināt pamattiesību aizsardzību, kas ir līdzvērtīga valstu konstitūcijās sniegtajai aizsardzībai.

Šīs judikatūras sākums ir spriedums lietā Stauder, kurā kāda persona, kas saņēma karā cietušā pabalstu, uzskatīja, ka prasība norādīt uzvārdu, reģistrējoties sviesta pirkumam par samazinātu cenu Ziemassvētku laikā, ir viņa cilvēka cieņas un vienlīdzības principa aizskārums. Kaut arī, interpretējot ES tiesību normu, Tiesa bija secinājusi, ka uzvārda norādīšana nav vajadzīga un līdz ar to faktiski vairs nebija jāpārbauda, vai ir noticis pamattiesību pārkāpums, galu galā tā secināja, ka arī pamattiesību ievērošana ir viens no ES kārtības vispārējiem principiem un Tiesai jānodrošina tā ievērošana. Tādējādi ES Tiesa pirmoreiz atzina, ka ES pastāv pamattiesību sistēma.

Pamattiesību garantijas Tiesa sākotnēji pamatoja ar dažiem līgumu noteikumiem. Vispirms tās attiecas uz daudzajiem diskriminēšanas aizliegumiem, kas izsaka īpaši būtiskus vispārējā vienlīdzības principa aspektus. Piemēri ir jebkādas diskriminēšanas aizliegums valstpiederības dēļ (LESD 18. pants); centieni apkarot diskriminēšanu dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ (LESD 10. pants); preču un personu vienlīdzība saistībā ar četrām pamatbrīvībām (LESD 34. pants); indivīdu pārvietošanās brīvība (LESD 45. pants); brīvība veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants) un pakalpojumu brīva aprite (LESD 57. pants); konkurences brīvība (LESD 101. pants un nākamie panti); kā arī vienāda darba samaksa vīriešiem un sievietēm (LESD 157. pants). Turklāt nepārprotami tiek garantētas arī tiesības apvienoties (LESD 169. pants), tiesības iesniegt lūgumrakstus (LESD 24. pants) un komercnoslēpumu un dienesta noslēpumu aizsardzība (LESD 339. pants).

Šīs pieejas attiecībā uz pamattiesību aizsardzību ES Tiesa ir turpinājusi nemitīgi attīstīt un papildinājusi, izmantojot ES tiesības. Tas notiek, atzīstot un piemērojot vispārējus juridiskos principus, pamatojoties uz dalībvalstu konstitūciju tradīcijām un dalībvalstu noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par cilvēktiesību aizsardzību. Tas jo īpaši attiecas uz ECTK, kas palīdzēja formulēt pamattiesības ES un to aizsardzības mehānismus. Pamatojoties uz to, par ES tiesību sistēmā garantētām pamattiesībām Tiesa ir atzinusi vairākas brīvības: īpašuma tiesības, brīvību izvēlēties profesiju, mājokļa neaizskaramību, vārda brīvību, vispārējas personiskās tiesības, tiesības uz ģimenes aizsardzību (piemēram, migrējošo darba ņēmēju ģimenes apvienošanās tiesības), ekonomisko brīvību, reliģijas un pārliecības brīvību, kā arī daudzas procesuālas pamattiesības, piemēram, tiesības tikt uzklausītam, klienta saziņas ar juristu konfidencialitātes principu (anglosakšu tiesību sistēmas jeb “common-law” valstīs zināms kā “legal privilege”), sankciju divkāršas piemērošanas aizliegumu vai ES tiesību aktu pamatošanas pienākumu.

Īpaša nozīme ir vienlīdzīgas attieksmes principam, kas joprojām bieži tiek aplūkots tiesvedībās. Saskaņā ar tā vispārīgāko definīciju šis princips paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme, izņemot gadījumus, ja šāda atšķirīga attieksme ir objektīvi pamatota. Pateicoties Tiesas judikatūrai, ES tiesībās ir arī nozīmīgs pamattiesībām radniecīgu tiesiskas valsts principu uzkrājums. Turklāt milzīga praktiska nozīme ir proporcionalitātes principam. Tas ietver izvirzīto mērķu un izmantoto līdzekļu izsvēršanu un līdzsvarošanu, lai pilsoņiem netiktu uzlikts pārmērīgs administratīvais slogs. ES tiesībās noteiktie pamatprincipi cita starpā ir vispārējie administratīvo tiesību un pienācīga procesa jeb due process principi: Eiropas Komisijas administratīvajos procesos un tiesvedībā Tiesā ir jāaizsargā tiesiskā paļāvība, ir aizliegti noteikumi, kas ar atpakaļejošu spēku uzliek indivīdam slogu vai atceļ likumīgi iegūtas priekšrocības, kā arī ir jāaizsargā tiesības tikt uzklausītam – ko parasti apzīmē ar terminu “natural justice”. Īpaša nozīme ir arī prasībai pēc lielākas pārredzamības, saskaņā ar ko lēmumi jāpieņem iespējami atklāti un tuvināti pilsoņiem. Šīs pārredzamības būtisks elements ir tas, ka katram ES pilsonim un katrai juridiskai personai, kas iedibināta dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Padomes vai Komisijas dokumentiem. Turklāt, izmantojot visiem ES pilsoņiem pieejamas datubāzes, privātās un juridiskās personas būtu jāinformē par visām no ES budžeta samaksātajām dotācijām un subsīdijām.

Neapšaubāmi atzīstot Tiesas veikumu nerakstīto pamattiesību izveidošanā, šim “Eiropas pamattiesību” iegūšanas procesam bija būtisks trūkums: Tiesa aprobežojās ar attiecīgo atsevišķo lietu. Tāpēc ne visās jomās, kur tas varēja būt vajadzīgs vai vēlams, tā spēja no vispārīgiem tiesību principiem attīstīt pamattiesības. Tā nespēja arī izstrādāt pamattiesību aizsardzības apjomu un robežas vajadzīgajā vispārīguma un sarežģītības līmenī. Tā rezultātā ES iestādes nespēja pietiekami precīzi novērtēt, vai tās riskē vai neriskē pārkāpt kādas pamattiesības. Arī attiecīgais ES pilsonis katrā gadījumā nespēja vienkārši novērtēt, vai ir noticis viņa pamattiesību pārkāpums.

Par izeju no šīs situācijas ilgu laiku tika uzskatīta ES pievienošanās ECTK. Tomēr Atzinumā 2/94 Tiesa par šo jautājumu secināja, ka toreizējā ES tiesību situācijā ES nebija tiesības pievienoties konvencijai. Tiesa norādīja, ka cilvēktiesību ievērošana ir ES aktu likumības nosacījums. Tomēr pievienošanās ECTK izraisītu pašreizējās Savienības sistēmas būtiskas izmaiņas, jo tas nozīmētu ES iekļaušanu starptautiskā cita veida institucionālā sistēmā un visu ECTK nosacījumu integrēšanu ES tiesību sistēmā. Šādām ES cilvēktiesību aizsardzības sistēmas izmaiņām, kurām būtu būtiskas institucionālas sekas gan ES, gan dalībvalstīs, pēc ES Tiesas domām, ir konstitucionāls raksturs, un tādējādi tās pēc savas būtības pat pārsniedz juridiskās pilnvaras LESD 352. panta nozīmē. Šis trūkums tika novērsts ar Lisabonas līgumu. Tagad ES pievienošanās ECTK ir skaidri paredzēta LES 6. panta 2. punktā. 2010. gadā nekavējoties tika atsāktas pievienošanās sarunas. 2013. gada pavasarī tika panākta vienošanās par pievienošanās nolīguma projektu. Komisija nosūtīja šo projektu Tiesai, lai saņemtu atzinumu par tā saderību ar ES tiesībām. Atzinumā 2/13 Tiesa secināja, ka nolīguma par ES pievienošanos ECTK projekts iecerētajā formā nav saderīgs ar ES tiesībām, jo tas vairākos aspektos rada risku, ka tiks apdraudētas ES tiesību īpašās pazīmes un autonomija.

Transporta uzņēmums Schmidberger prasīja Austrijas Republikai, kuras ie­stādes demonstrāciju nebija aizliegušas, atlīdzināt zaudējumus, ko tam nodarījusi satiksmes bloķēšana. Tiesa secināja, ka demonstrācijas neaizliegšana ir preču brīvas aprites ierobežojums, kas tomēr ir objektīvi attaisnots. Ar šo spriedumu tika ņemtas vērā tādas demonstrantu pamattiesības kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība, kas ir garantētas Austrijas Konstitūcijā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Tādēļ Austrijas iestādēm nevar pārmest tiesību pārkāpumu, kas pamatotu to atbildību.

Svarīgs arguments šajā sakarā bija tāds, ka gadījumā, ja notiktu ES pievienošanās ECTK, Tiesai būtu jāpakļaujas Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem un ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa būtu tiesīga pārbaudīt cilvēktiesību ievērošanu arī Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. Tiesnešu skatījumā tas būtu pretrunā būtiskiem ES strukturālajiem principiem. Saskaņā ar šo lēmumu Eiropas Savienība joprojām teorētiski var pievienoties ECTK, tomēr pagaidām šī iespēja praktiski ir izslēgta, jo pirms tam jāgroza vairāki tehniski pievienošanās nolīguma projekta aspekti.

Neatkarīgi no tā, vai ES pievienosies ECTK, Lisabonas līgums ir bijis izšķirošs solis ES pamattiesību sistēmas izveidē un ir izveidojis jaunu pamatu pamattiesību aizsardzībai ES. Jaunais LES pants par pamattiesībām (LES 6. pants) ar norādi uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu atzīst to par juridiski saistošu attiecībā uz ES iestāžu un dalībvalstu aktiem, ja vien tās piemēro un īsteno ES tiesības. Šīs Pamattiesību hartas pamatā ir projekts, kuru profesora Romāna Hercoga (Roman Herzog) vadībā izstrādāja konvents, ko veidoja 16 valstu un valdību vadītāju pilnvarotie un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, 16 Eiropas Parlamenta deputāti un 30 deputāti no valstu parlamentiem (pa diviem no 15 toreizējām dalībvalstīm). Šo projektu kā “Eiropas Savienības Pamattiesību hartu” Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji svinīgi proklamēja Eiropadomes sanāksmes sākumā 2000. gada 7. decembrī Nicā. Eiropas konstitūcijas apspriešanas procesā šī Pamattiesību harta tika pārstrādāta un kļuva par 2004. gada 29. oktobra Līguma par Konstitūciju Eiropai sastāvdaļu. Pēc Līguma par Konstitūciju Eiropai neveiksmes Pamattiesību hartu kā patstāvīgu tiesību aktu 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji atkārtoti proklamēja kā “Eiropas Savienības Pamattiesību hartu”, šoreiz kā atsevišķu aktu. LES patlaban ir juridiski saistoša norāde uz šo hartas redakciju. Līdz ar to šī Pamattiesību harta iegūst juridiski saistošu raksturu un vienlaikus nosaka pamattiesību piemērošanas jomu ES tiesībās. Tomēr tas neattiecas uz Poliju, jo šī dalībvalsts negribēja pakļauties hartā paredzētajai pamattiesību sistēmai, jo baidījās, ka tai liktu atteikties no konkrētas valsts nostājas, jo sevišķi reliģijas vai pārliecības jautājumos, vai vismaz mainīt to. Tāpēc Polijai pamattiesību saistošā nozīme izriet nevis no Pamattiesību hartas, bet gan, tāpat kā līdz šim, no Tiesas judikatūras.

EIROPAS APVIENOŠANAS METODES

Eiropas apvienošanu raksturo divas dažādas Eiropas valstu kopīgas darbošanās koncepcijas: “sadarbība” un “integrācija”. Turklāt kā papildu metode ir izveidojusies “ciešāka sadarbība”.

Dalībvalstu sadarbība

Sadarbības būtība ir tāda, ka dalībvalstis ir gatavas pārrobežu mērogā sadarboties ar citām dalībvalstīm, tomēr tikai tad, ja tās principā var saglabāt savu valsts suverenitāti. Tādējādi centieni apvienoties, balstoties uz sadarbību, ir vērsti nevis uz jaunas centralizētas valsts izveidi, bet ietver tikai suverēnu valstu apvienošanos valstu savienībā, saglabājot valstu struktūras (konfederācija). Atbilstoši sadarbības principam darbojas Eiropas Padome un ESAO.

Integrācijas koncepcija

Integrācijas koncepcija sniedzas tālāk par nacionālo valstu tradicionālo līdzās­pastāvēšanu. Tradicionālais uzskats par valstu suverenitātes neaizskaramību un nedalāmību atkāpjas par labu pārliecībai, ka cilvēku un valsts līdzāspastāvēšanas nepilnīgo kārtību, valsts sistēmas pašpietiekamības trūkumu un ļaunprātīgu varas izmantošanu, ko daudzkārt Eiropas vēsturē viena valsts ir īstenojusi pret otru (tā dēvēto hegemoniju), var pārvarēt tikai tad, ja atsevišķas valstu suverenitātes tiek sasaistītas kopējā suverenitātē un augstākā līmenī apvienotas pārvalstiskā kopienā (federācijā).

ES ir šīs integrācijas koncepcijas garabērns, kas radies, neapvienojot valstu suverenitātes. Dalībvalstis nebija gatavas par labu Eiropas konfederācijai atteikties no savas nacionālas valsts struktūras, ko tās tikai pēc Otrā pasaules kara atguva un pēc tam nostiprināja. Tātad atkal bija jārod kompromiss, kas bez pienākuma veidot Eiropas konfederāciju garantēja vairāk nekā tikai valstu sadarbību. Risinājums bija pakāpeniski pārvarēt pretrunu starp valsts autonomijas saglabāšanu un Eiropas konfederāciju. Dalībvalstīm tiek prasīts nevis pilnībā atteikties no savas suverenitātes, bet tikai no tās nedalāmības dogmas. Vispirms bija tikai jākonstatē, kurās jomās dalībvalstis bija gatavas brīvprātīgi atteikties no savas suverenitātes daļas par labu tām visām augstākstāvošai kopienai. Šo pūļu rezultātu atspoguļo triju organizāciju – EOTK, E(E)K un EAEK – dibināšanas līgumi.

Tajos un pašreizējos ES līgumos ir atsevišķi norādītas jomas, kurās suverēnās tiesības tiek nodotas ES. Šajā saistībā ES un tās iestādēm netiek piešķirtas vispārējas pilnvaras pieņemt līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamos pasākumus, bet rīcības pilnvaru veids un apjoms izriet no attiecīgajām līgumu normām (ierobežotu pilnvaru princips). Šādi dalībvalstīm saglabājas iespēja izprast un kontrolēt atteikšanos no savām pilnvarām.

Ciešāka sadarbība

Ar ciešākas sadarbības instrumentu tiek radīts pamats, lai īstenotu ideju par integrāciju dažādos tempos. Arī mazākam dalībvalstu skaitam ir jādod iespēja progresēt integrācijā kādā konkrētā jomā, kurā vara ir piešķirta ES, nepieļaujot, ka to traucē dalībvalstis, kas vilcinās vai izturas noraidoši.

Ja sākotnēji (Amsterdamas līgums) šā instrumenta izmantošanas noteikumi un procedūras vēl bija noteikti ļoti stingri, tad, ņemot vērā ES paplašināšanos, tie tika formulēti nedaudz atvērtāk (Nicas līgums). Lisabonas līgumā līdzšinējās normas par ciešāku sadarbību ir apvienotas LES 20. pantā (pamatnoteikumi) un LESD 326.–334. pantā (papildnoteikumi, iesaistīšanās, process, balsošanas noteikumi).

Ciešākas sadarbības noteikumus var rezumēt šādi.

• Šādu sadarbību var īstenot tikai saskaņā ar ES piešķirtajām tiesībām, un tai ir jāveicina Savienības mērķu sasniegšana un jāpastiprina integrācijas process (LES 20. pants). Tādēļ tā nav piemērota, lai novērstu ar ekonomisko un monetāro savienību saistītās ES Līgumu nepilnības. Ciešāka sadarbība nedrīkst apdraudēt iekšējo tirgu un ES ekonomisko un sociālo kohēziju. Turklāt tā nedrīkst radīt šķēršļus vai diskrimināciju tirdzniecībā starp dalībvalstīm un kropļot dalībvalstu savstarpējo konkurenci (LESD 326. pants). Ir jāievēro to dalībvalstu spējas, tiesības, pienākumi un intereses, kuras šādā sadarbībā neiesaistās (LESD 327. pants).
• Ciešākai sadarbībai jābūt pieejamai visām dalībvalstīm. Turklāt jāatļauj dalībvalstīm jebkurā laikā iesaistīties sadarbībā, ja attiecīgās dalībvalstis ievēros ciešākas sadarbības laikā pieņemtos lēmumus. Komisija un dalībvalstis gādā par to, lai ciešākā sadarbībā iesaistītos iespējami lielāks dalībvalstu skaits (LESD 328. pants).
• Ciešāku sadarbību kā galējo līdzekli var izmantot tikai tad, ja Padome secina, ka, piemērojot attiecīgās līgumu normas, šādas ciešākas sadarbības mērķus pieņemamā termiņā sasniegt nevar. Ciešākā sadarbībā jāpiedalās vismaz deviņām dalībvalstīm (LES 20. panta 2. punkts).
• Ciešākā sadarbībā pieņemtie akti nav uzskatāmi par ES acquis. Šie akti ir tieši saistoši tikai lēmumu pieņemšanā iesaistītajām dalībvalstīm (LES 20. panta 4. punkts). Tomēr dalībvalstis, kas šajā procesā nepiedalās, neliek šķēršļus šādu aktu īstenošanai.
• Izdevumus, kas radušies, īstenojot ciešāku sadarbību, un kas nav administratīvās izmaksas, sedz iesaistītās dalībvalstis, ja vien visi Padomes locekļi pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu vienprātīgi nenolemj ko citu (LESD 332. pants).
• Padomei un Komisijai jānodrošina ciešākas sadarbības procesā veikto pasākumu atbilstība pārējai Savienības rīcībpolitikai (LESD 334. pants).

Praksē šo instrumentu izmanto aizvien biežāk: pirmoreiz ES vēsturē dalībvalstis ciešākas sadarbības procesu izmantoja, lai pieņemtu tiesisko regulējumu, ar kuru laulātajiem, kas ir dažādu dalībvalstu valstspiederīgie, ļauj izvēlēties laulības šķiršanas gadījumā piemērojamos tiesību aktus. Pēc tam kad attiecīgais Komisijas priekšlikums, ko tā iesniedza 2006. gadā, vajadzīgo vienprātīgo atbalstu Padomē nesaņēma, Padome ar 2010. gada 12. jūlija lēmumu atļāva ciešāku sadarbību. Pamatojoties uz jaunu Komisijas priekšlikumu, sākumā 14 dalībvalstis (Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovēnija) vienojās par atbilstošām tiesību normām, ko piemēro dažādu dalībvalstu valstspiederīgo laulāto laulības šķiršanas vai atšķiršanas gadījumā; vēlāk pievienojās arī Lietuva (2014), Grieķija (2015) un Igaunija (2018). Rezultāts ir apkopots Regulā (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai. Šī ciešākā sadarbība 2016. gadā tika paplašināta, pieņemot Regulu (ES) 2016/1103, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās.

Vēl viens ciešākas sadarbības gadījums ir saistīts ar patentaizsardzību Eiropā. Izņemot Spāniju un Horvātiju un vēlāk iesaistoties Itālijai, pavisam 25 ES dalībvalstis ir vienojušās par ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību. Regula (ES) Nr. 1257/2012, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, un Regula (ES) Nr. 1260/2012 par piemērojamo tulkošanas kārtību stājās spēkā 2013. gada 20. janvārī. Tomēr regulas tiks piemērotas tikai pēc tam, kad stāsies spēkā Vienotās patentu tiesas izveides nolīgums. Lai tas notiktu, nolīgums ir jāratificē vismaz 13 dalībvalstīm.

Galu galā ciešākā sadarbībā tika izveidota arī Eiropas Prokuratūra (EPPO). Lisabonas līgumā ES tika pilnvarota izveidot Eiropas prokuratūru (LESD 86. pants) ar regulu, ko Padome vienprātīgi pieņem pēc tam, kad saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu. Ar Regulu (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei, Padome šo pilnvaru galu galā izmantoja ciešākas sadarbības kontekstā, jo vajadzīgo vienprātību Padomē nebija iespējams panākt. Līdz šim šajā ciešākajā sadarbībā ir iesaistījušās 22 dalībvalstis.

EIROPAS SAVIENĪBAS “KONSTITŪCIJA”

Ikvienam sociālam veidojumam ir konstitūcija. Konstitūcijā nosaka politiskās sistēmas struktūru, proti, tiek sakārtotas dažādu daļu savstarpējās attiecības un attiecības kopumā, tiek noteikti kopīgie mērķi un noteikumi, ar kuriem pieņem juridiski saistošus lēmumus. Tāpēc ES kā valstu apvienības, kurai uzticēti konkrēti uzdevumi un funkcijas, konstitūcijai ir jāspēj atbildēt uz tādiem pašiem jautājumiem kā valsts konstitūcijai.

Valsts sabiedrības dzīvē valda divi augstākie struktūras principi: tiesiskums (“rule of law”) un demokrātija. Tāpēc visam, ko dara ES, ir jāatbilst tiesiskuma un demokrātijas pamatprasībām un gan juridiski, gan demokrātiski jābūt likumīgam: dalībvalstu un to iestāžu dibināšanai, uzbūvei, pilnvarām, funkcionēšanai un statusam, kā arī pilsoņa statusam.

Pēc Līguma par Konstitūciju Eiropai neveiksmes 2004. gada 29. oktobrī ES “konstitūcija” atšķirībā no lielākās daļas tās dalībvalstu konstitūcijām joprojām nav apkopota vienā saistītā konstitucionālā dokumentā. To veido noteikumu un pamatvērtību summa, kuru atbildīgās personas uzskata par juridiski saistošu. Šīs normas ir daļēji iekļautas Eiropas līgumos, ES iestāžu pieņemtajos tiesību aktos vai ES Tiesas judikatūrā, bet daļēji tās ir iekļautas arī paražu tiesībās.

Eiropas Savienības juridiskais statuss

Nosakot ES juridisko statusu, vispirms ir jāaplūko tās raksturīgās īpašības. Lai gan ES juridiskais raksturs tika noteikts divos Eiropas Ekonomikas kopienas Tiesas 1963. un 1964. gada spriedumos, kas attiecas uz toreizējo Eiropas Ekonomikas kopienu, šie spriedumi joprojām ir spēkā attiecībā uz Eiropas Savienību tās pašreizējā veidolā.

Lieta Van Gend & Loos

Šajā juridiskajā strīdā Nīderlandes transporta uzņēmums Van Gend & Loos cēla prasību pret Nīderlandes muitas iestādi, kura par ķīmiska produkta importu no Vācijas bija iekasējusi lielāku muitas nodokli nekā par iepriekšējo importu. Uzņēmums šajā darbībā saskatīja Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma (EEK līgums) iepriekšējā 12. panta pārkāpumu, jo saskaņā ar šo pantu dalībvalstīm ir aizliegts kopējā tirgū ieviest jaunus un palielināt esošos muitas nodokļus. Nīderlandes tiesa tiesvedību apturēja un vērsās ES Tiesā ar lūgumu izskaidrot iepriekš minētā EEK līguma panta darbības jomu un juridisko iedarbību.

ES Tiesa izmantoja šo lietu, lai izdarītu dažus būtiskus secinājumus par EEK tiesību būtību. Spriedumā ES Tiesa norāda:

EEK līguma mērķis, kas vērsts uz to, lai izveidotu kopēju tirgu, kura darbība tieši skar Kopienas dalībvalstu pilsoņus, nozīmē, ka šis līgums ir kas vairāk nekā tikai nolīgums, kas rada savstarpējas saistības vienīgi starp līgumslēdzējām valstīm. Šī iecere ir apstiprināta arī preambulā līgumam, kas attiecas ne tikai uz valdībām, bet arī uz valstu iedzīvotājiem, un ar ko tiek izveidotas struktūras, kam piešķirtas suverēnas tiesības, kuru izmantošana ietekmē gan dalībvalstis, gan pilsoņus. (..) No iepriekš minētā var secināt, ka Kopiena veido jaunu starptautiski tiesisko kārtību, kurai par labu valstis, kaut arī tikai dažās jomās, ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi.”

Lieta Costa/ENEL

Jau gadu vēlāk lietā 6/64 Costa/ENEL ES Tiesai bija iespēja sīkāk izklāstīt savu nostāju. Šīs lietas pamatā bija šādi apstākļi. 1962. gadā Itālija nacionalizēja elektroenerģijas ražošanas un elektroapgādes sektoru un elektroenerģijas uzņēmumu iekārtas nodeva valsts elektroenerģijas iestādei ENEL. Costa kgs bija nacionalizētas akciju sabiedrības Edison Volta akcionārs un uzskatīja, ka viņam ir atņemtas dividendes, tāpēc viņš atteicās maksāt elektroenerģijas rēķinu 1926 Itālijas liru apmērā. Milānas miertiesā Costa kgs savu rīcību cita starpā pamatoja ar to, ka nacionalizācijas likumā ir pārkāptas vairākas EEK līguma normas. Lai varētu novērtēt Costa kga iebildumus, miertiesa lūdza ES Tiesai vairāku EEK līguma aspektu interpretāciju. Spriedumā ES Tiesa attiecībā uz EEK tiesību būtību norādīja:

Atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem ar EEK līgumu ir izveidota tiesību sistēma, kas (..) ir kļuvusi par dalībvalstu tiesību sistēmas sastāvdaļu un ir saistoša to tiesām. Uz neierobežotu laiku dibinot Kopienu, kurai ir savas iestādes, tiesībsubjektība, tiesībspēja un spēja būt starptautiski pārstāvētai, kā arī, it īpaši, reālas pilnvaras, kas izriet no suverenitātes ierobežošanas vai arī valsts pilnvaru nodošanas Kopienai, dalībvalstis, kaut arī tikai dažās nozarēs, ierobežoja savas suverēnās tiesības un tādējādi radīja tiesību aktu kopumu, kas ir saistošs gan attiecīgo valstu pilsoņiem, gan pašām valstīm.”

Secinājumus, kas izriet no šiem plašajiem apsvērumiem, ES Tiesa apkopo šādi:

No iepriekš minētā izriet, ka tiesības, kas izriet no līguma, t. i., neatkarīga tiesību avota, to specifikas un oriģinalitātes dēļ nevar pretstatīt kādam valsts tiesību aktam, nezaudējot Kopienas tiesību būtību un neliekot apšaubīt pašu Kopienas juridisko pamatu. No līguma noteikumiem izrietošo tiesību un pienākumu pāreja no valstu iekšējās tiesību sistēmas uz Kopienas tiesību sistēmu rada pastāvīgu to suverēno tiesību ierobežojumu, kam ir augstāks spēks nekā turpmākam vienpusējam aktam, kas nav saderīgs ar Kopienas jēdzienu.”

Elementi, kas kopumā raksturo ES īpatnējo juridisko statusu, saskaņā ar šiem spriedumiem ir šādi:

• institucionālā struktūra, kas nodrošina, ka gribas veidošanu ES nosaka un ietekmē arī Eiropas kopējās intereses, proti, mērķos ietvertās Savienības intereses,
• panāktā pilnvaru nodošana ES iestādēm, kas ir veikta plašākā apjomā nekā citās starptautiskās organizācijās un ietver arī daudzas parasti tikai valstu pārvaldītas jomas,
• savas tiesību sistēmas izveide, kas nav atkarīga no dalībvalstu tiesību sistēmām,
• ES tiesību tieša piemērojamība, saskaņā ar kuru ES tiesību normām ir tieša iedarbība visās dalībvalstīs un kas nosaka tiesības un pienākumus gan dalībvalstīm, gan to pilsoņiem,
• ES tiesību pārākums, kas garantē, ka ES tiesības nevar atcelt vai grozīt ar dalībvalstu tiesību aktiem un kolīzijas gadījumā tām ir augstāks spēks nekā valsts tiesībām.

Tādējādi ES ir patstāvīga struktūra ar suverēnām tiesībām un no dalībvalstīm neatkarīgu tiesību sistēmu, kas ES piešķirto uzdevumu jomās attiecas gan uz dalībvalstīm, gan to iedzīvotājiem.

ES pēc būtības ir dažas kopīgas īpašības gan ar tradicionālām starptautiskām organizācijām, gan federatīviem veidojumiem, taču ir arī daudz atšķirību.

ES nav “gatavs veidojums”, bet gan drīzāk sistēma tapšanas stadijā, un tās galīgais veidols vēl nav paredzams.

Ar tradicionālām starptautiskām organizācijām ES kopīgs ir vienīgi tas, ka arī tā ir izveidota ar starptautiskiem līgumiem. Tomēr no šīm starptautiskajām “saknēm” ES jau ir ļoti attālinājusies. Proti, ES dibināšanas līgumi ir veicinājuši patstāvīgas, ar savām suverēnām tiesībām un pienākumiem apveltītas Savienības izveidošanos. Par labu šai Savienībai dalībvalstis ir atteikušās no daļas savu suverēno tiesību un nodevušas tās ES kopējai īstenošanai.

Šīs ES atšķirības no tradicionālām starptautiskām organizācijām rada ES līdzību valstiskam veidojumam. Vispirms jau dalībvalstu daļējā atteikšanās no suverenitātes par labu ES tiek vērtēta kā pazīme, ka ES jau tagad ir federācijai līdzīga struktūra. Tomēr šis uzskats neņem vērā, ka ES iestādēm ir atsevišķas pilnvaras tikai līgumos noteikto mērķu sasniegšanai un tikai noteiktās jomās. Tāpēc tās nevar brīvi izvēlēties savus mērķus, kā to dara valstis, un atbilst visām prasībām, kādai mūsdienās būtu jābūt modernai valstij. ES trūkst gan valstij raksturīgo vispārējo pilnvaru, gan tiesību noteikt jaunas pilnvaras (tā dēvētās tiesības noteikt savas tiesības).

Tāpēc ES nav ne klasiska starptautiska organizācija, ne valstu federācija, bet gan starp šiem tradicionālajiem valstu apvienību modeļiem klasificējama suverēna struktūra. Lai raksturotu šo īpašo statusu, juridiskajā terminoloģijā ir ieviests jēdziens “pārvalstiska organizācija”.

Eiropas Savienības uzdevumi

ES uzticētie uzdevumi ir stipri līdzīgi valsts konstitucionālajai kārtībai. Tie nav šauri ierobežoti tehniski uzdevumi, kādus parasti uzņemas starptautiskas organizācijas, bet gan tiesību jomas, kas kopumā veido valstiskuma būtību.

ES uzdevumu saraksts ir ļoti plašs: tas ietver gan ekonomiskos, gan sociālos, gan politiskos uzdevumus.

Ekonomiskie uzdevumi

Galvenais ekonomiskais uzdevums ir izveidot kopēju tirgu, kurš apvieno dalībvalstu tirgus un kurā visas preces un pakalpojumus ir iespējams piedāvāt un pārdot ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iekšējā tirgū, un kuram vienādi un brīvi var piekļūt visi ES pilsoņi. Kopējā tirgus izveides koncepciju ierosināja toreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žaks Delors (Jacques Delors), un valstu un valdību vadītāju apstiprinātā iekšējā tirgus izveides pabeigšanas programma būtībā tika īstenota līdz 1992. gadam. ES iestādēm ir izdevies izveidot iekšējā tirgus darbībai vajadzīgo tiesisko regulējumu. Šis regulējums tagad lielā mērā ir izpildīts, īstenojot pasākumus dalībvalstīs, līdz ar to iekšējais tirgus jau tagad ir kļuvis par realitāti. Šis iekšējais tirgus ir kļuvis jūtams arī ikdienā, jo īpaši ceļojot pa ES, kur jau sen nav jāaizkavējas pie valstu robežām cilvēku un preču kontroles dēļ.

Iekšējo tirgu papildina ekonomiskā un monetārā savienība. ES uzdevums ekonomikas politikā nav ekonomikas politikas noteikšana un vadība, bet gan valstu ekonomikas politikas koordinēšana tādā mērā, lai vienas vai vairāku dalībvalstu politiskie lēmumi iekšējā tirgus darbību neietekmētu nelabvēlīgi. Šim nolūkam tika noslēgts Stabilitātes un izaugsmes pakts, kurā dalībvalstīm noteikti atsevišķi kritēriji, kas tām jāņem vērā savos budžeta politikas lēmumos. Ja tie netiek ievēroti, Eiropas Komisija var izteikt brīdinājumus, un ilgstoša pārmērīga budžeta deficīta gadījumos Padome var piemērot arī sankcijas.

Pēc pasaules finanšu un ekonomikas krīzes sadarbība ekonomikas politikā ES līmenī 2010.–2012. gadā tika vēl pastiprināta. Ekonomikas politikas koordinēšana ES līmenī tika papildināta ar pastāvīgu krīzes pārvaldības mehānismu, kuru galvenokārt veido šādi elementi: Komisijas lomas palielināšana, jaunu automātisku korekciju ieviešana, ekonomikas politikas koordinēšanas nostiprināšana augstākajā politiskajā līmenī, Eiropas pusgadā saskaņota koordinēšana ar stingrākiem dalībvalstu ziņošanas pienākumiem, valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomas pastiprināšana, kā arī brīvprātīgas apņemšanās, kas jānostiprina valsts tiesību aktos.

Šā jaunā krīzes mehānisma pamatā ir Eiropas pusgads. Eiropas pusgads ir ekonomiskās un fiskālās politikas koordinācijas cikls ES dalībvalstīs. Tas faktiski aptver gada pirmos sešus mēnešus, tāpēc to sauc par pusgadu. Eiropas pusgada laikā dalībvalstis pieskaņo savu budžeta un ekonomikas politiku tiem mērķiem un noteikumiem, par ko panākta vienošanās ES līmenī. Līdz ar to Eiropas pusgada mērķis ir veicināt valsts finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanu, veicināt ekonomikas izaugsmi un novērst Eiropas Savienībā pārmērīgu makroekonomikas nelīdzsvarotību.

Novembris un decembris ir gatavošanās posms, kad tiek analizēts stāvoklis un veikti ar iepriekšējo gadu saistīti pēcpasākumi. Šajā laikā Eiropas Komisija analizē budžeta politiku un struktūrpolitiku, veicot gada ilgtspējīgas izaugsmes pētījumu, gatavo ieteikumus eirozonai un novērtē makroekonomikas nelīdzsvarotību, uz ko norādīts brīdināšanas mehānisma ziņojumā. 1. posmā, kas ilgst no janvāra līdz martam, tiek gatavotas politikas norādes ES līmenī. ES Padome iepazīstas ar gada ilgtspējīgas izaugsmes pētījumu un pieņem secinājumus, savukārt Eiropas Parlaments sniedz atzinumu par nodarbinātības pamatnostādnēm. Pēc tam Eiropadome (valstu vai to valdību vadītāji) sniedz politikas ievirzes. Brīdināšanas mehānisma ziņojumā ir norādītas valstis, kurās pastāv makroekonomikas nelīdzsvarotības risks, kas būtu jāizpēta padziļināti. 2. posmā, kas ilgst no aprīļa līdz jūnijam, dalībvalstis izklāsta savus konkrētos mērķus, prioritātes un plānus, un Eiropas Komisija, pamatojoties uz tiem, sagatavo konkrētām valstīm adresētus ieteikumus. Eiropas Savienības Padome vienojas par konkrētām valstīm adresēto ieteikumu galīgo redakciju, un tad tos apstiprina Eiropadome un pieņem Eiropas Savienības Padome. 3. posmā notiek īstenošana. Dalībvalstis ņem vērā ieteikumus, gatavojot lēmumus par valsts budžetu nākamajam gadam. Gada beigās atkal sākas jauns cikls, kad Komisija savā GIP sniedz pārskatu par ekonomisko situāciju nākamajam gadam.

Gada beigās atkal sākas jauns cikls, kad Komisija savā GIP sniedz pārskatu par ekonomisko situāciju nākamajam gadam.

Avots: https://www.consilium.europa.eu/lv/policies/european-semester/

ES uzdevums monetārajā politikā bija un ir ieviest ES vienotu valūtu un centralizēti regulēt monetāros jautājumus. Daļēji panākumi šajā jomā jau ir gūti. 1999. gada 1. janvārī tika ieviests eiro kā vienota Eiropas valūta dalībvalstīs, kuras jau bija izpildījušas šajā saistībā noteiktos atbilstības kritērijus (inflācijas līmenis: 1,5 %, budžeta deficīts = jauni parādi gadā: 3 %, valsts parāds: 60 %, ilgtermiņa procentu likmes: 2 %). Šīs valstis bija Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija. 2002. gada 1. janvārī šajās valstīs nacionālā valūta tika aizstāta ar eiro banknotēm un monētām. Kopš tā laika arī ikdienas maksājumi un naudas darījumi notiek vairs tikai vienā valūtā, proti, eiro. Vēlāk aizvien vairāk dalībvalstu izpildīja eiro ieviešanas kritērijus: Grieķija (2001. gada 1. janvāris), Slovēnija (2007. gada 1. janvāris), Kipra (2008. gada 1. janvāris), Malta (2008. gada 1. janvāris), Slovākija (2009. gada 1. janvāris), Igaunija (2011. gada 1. janvāris), Latvija (2014. gada 1. janvāris), Lietuva (2015. gada 1. janvāris) un visbeidzot Horvātija (2023. gada 1. janvāris). Tā dēvētajā eirozonā, kuras valūta ir eiro, patlaban ir 20 dalībvalstis.

Arī pārējām dalībvalstīm faktiski ir pienākums ieviest eiro kā valsts valūtu, tiklīdz atbilstības kritēriji būs izpildīti. Izņēmums ir tikai Dānija, kas saglabāja tā dēvētās “opting out” jeb nepiedalīšanās tiesības, kas tai ļauj pašai izlemt, vai un kad tiks sākta pārbaudes procedūra par dalību vienotās valūtas sistēmā. Īpaša situācija ir Zviedrijā, kurai nav “opting out” tiesību. Pievienošanās eiro drīzāk ir atkarīga no tā, vai Komisija un Eiropas Centrālā banka (ECB) ieteiks Padomei Zviedrijas iesaistīšanos. Ja šāds ieteikums tiks sniegts un Padome tam piekritīs, Zviedrijai faktiski nebūs iespējas atteikties no eiro ieviešanas.

Neraugoties uz visām šaubām, eiro ir kļuvis par spēcīgu un starptautiski atzītu valūtu, kas vienlaikus ir stabils savienojošais posms starp eirozonas dalībvalstīm. Šo situāciju nemainīja arī valsts parādu krīze, kas sākās 2010. gadā. Tieši pretēji, ES uz šo krīzi reaģēja, ieviešot īslaicīgus glābšanas pasākumus, kurus 2013. gadā ilglaicīgi nomainīja Eiropas stabilizācijas mehānisms (ESM). ESM kā pastāvīgs krīzes pārvarēšanas instruments piešķir eirozonas dalībvalstīm ārēju finansiālu palīdzību, kuras pieejamā faktiskā aizdošanas spēja ir 500 miljardi EUR. Eirozonas dalībvalstis var saņemt šo finansiālo palīdzību tikai ar stingriem nosacījumiem, kuru mērķis ir precīzi konsolidēt valsts finanses un kuri ir paredzēti ekonomikas korekciju pro­grammā, kas saskaņota ar Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu ciešā sadarbībā ar ECB. ESM piešķir ES nepieciešamo rīcībspēju, lai spētu aizstāvēt eiro pat nopietnākajās spriedzes situācijās. Tas skaidri apliecina interešu kopību un solidaritāti eirozonā, kā arī katras dalībvalsts individuālu atbildību pret citām.

Papildus ekonomikas un monetārajai politikai ES uzdevumi attiecas arī uz virkni citu ekonomikas politikas jomu. Tie jo īpaši ietver klimata un enerģētikas politiku, lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, transporta politiku, patērētāju tiesību aizsardzības politiku, reģionālo un kohēzijas politiku, pētniecības un tehnoloģiju izstrādes politiku, kosmosa politiku, vides politiku, veselības aizsardzības politiku vai tirdzniecības politiku.

Sociālie uzdevumi

Sociālās politikas jomā ES uzdevums ir rūpēties par to, lai iekšējais tirgus veidotos arī sociālā dimensijā un lai ekonomiskās integrācijas priekšrocības baudītu ne tikai ekonomiski aktīvā sabiedrības daļa. Pirmais piesaistes punkts šajā ziņā ir, piemēram, migrējošo darba ņēmēju sociālās drošības sistēmas ieviešana. Šī sistēma gādā, lai nevienam darbiniekam, kurš savā darba dzīvē strādājis vairāk nekā vienā dalībvalstī un līdz ar to bijis iesaistīts dažādās sociālās apdrošināšanas sistēmās, nerastos nelabvēlīga situācija viņa sociālajā nodrošinājumā (saistībā ar vecuma pensiju, invaliditātes pensiju, veselības aprūpes pakalpojumiem, ģimenes pabalstiem, bezdarbnieka pabalstiem). Ņemot vērā jau vairākus gadus īpaši uztraucošo bezdarbu ES, par citu būtisku piesaistes punktu saistībā ar neatliekamo sociālās politikas uzdevumu ir kļuvusi Eiropas nodarbinātības stratēģijas izstrāde. Dalībvalstis un ES ir aicinātas izstrādāt nodarbinātības stratēģiju un vispirms veicināt darbinieku kvalifikāciju, izglītību un elastīgumu; turklāt darba tirgi ir jāpielāgo ekonomisko pārmaiņu prasībām. Nodarbinātības veicināšana ir kopīgu interešu jautājums. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm savi valsts pasākumi ir jāsaskaņo ar Padomi. ES ir jāpalīdz panākt augstu nodarbinātības līmeni, veicinot sadarbību starp dalībvalstīm un atbalstot to pasākumus, un – vajadzības gadījumā ievērojot dalībvalstu tiesības – papildinot tos.

Politiskie uzdevumi

Politikas jomā kā tādā ES uzdevumi ir saistīti ar cīņu pret klimata pārmaiņām, ES pilsonību, tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kā arī kopējo ārpolitiku un drošības politiku.

ES cenšas mazināt klimata pārmaiņas, savā teritorijā īstenojot vērienīgu rīcībpolitiku un cieši sadarbojoties ar starptautiskajiem partneriem. Klimatrīcība ir pamatā Eiropas zaļajam kursam: vērienīgam pasākumu kopumam, kas paredz gan vērā ņemamus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus, gan investīcijas progresīvā pētniecībā un inovācijā, gan Eiropas dabiskās vides saglabāšanu. Pirmās zaļā kursa klimatrīcības iniciatīvas ir šādas:

• Eiropas Klimata akts, ar ko ES tiesību aktos iestrādā 2050. gada klimatneitralitātes mērķrādītāju,
• Eiropas Klimata pakts, kura mērķis ir klimatrīcībā iesaistīt iedzīvotājus un visas sabiedrības jomas,
• 2030. gada klimata mērķrādītāja plāns, kura mērķis ir līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisiju neto samazinājumu palielināt vismaz līdz 55 %,
• Jaunā ES Klimatadaptācijas stratēģija, kuras mērķis ir līdz 2050. gadam padarīt Eiropu par klimatnoturīgu sabiedrību, kas pilnībā pielāgota nenovēršamajām klimata pārmaiņu sekām.

Ar ES pilsonību vēl vairāk tiek nostiprinātas dalībvalstu pilsoņu tiesības un intereses ES. Viņi izmanto tiesības brīvi pārvietoties ES (LESD 21. pants), tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās (LESD 22. pants), jebkuras dalībvalsts konsulāro iestāžu diplomātisko un konsulāro aizsardzību trešās valstīs (LESD 23. pants), iniciatīvas tiesības Eiropas Parlamentā (LESD 24. pants), kā arī saistībā ar vispārējo diskriminācijas aizliegumu ikvienā dalībvalstī viņiem ir tiesības uz tādu pašu attieksmi, kāda ir pret šīs dalībvalsts pilsoņiem (LESD 20. panta 2. punkts saistībā ar LESD 18. pantu).

Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās vispirms ir saistīta ar uzdevumiem, kuru izpildi ES uzņemas, jo tie ir Eiropas kopīgās interesēs. Šajā jomā jo īpaši ir cīņa pret organizēto noziedzību un cilvēku tirdzniecību, kā arī kriminālvajāšana. Organizēto noziedzību nav iespējams iedarbīgi apkarot vienīgi valsts līmenī, šim nolūkam nepieciešami kopīgi pasākumi ES līmenī. Divi ļoti daudzsološi pasākumi jau ir veikti, pieņemot Direktīvu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un izveidojot Eiropas Policijas biroju (Eiropols), kas darbojas kopš 1998. gada (LESD 88. pants). Eiropols ir ES aģentūra kopš 2010. gada, un tagad tas ir pazīstams kā Eiropas Savienības Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai. Turklāt šajā jomā runa ir par tiesas procesu un nolēmumu izpildes vienkāršošanu un paātrināšanu, izdošanas vienkāršošanu starp dalībvalstīm, noteikumu minimuma noteikšanu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz organizēto noziedzību, terorismu, cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu, nelegālu narkotiku un ieroču tirdzniecību, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un korupciju (LESD 83. pants).

Viens no nozīmīgākajiem sasniegumiem ES tiesu iestāžu sadarbības jomā bija EPPO izveide. Padome to izveidoja, īstenojot ciešāku sadarbību, kurā iesaistītas 22 dalībvalstis, ar Eiropas Parlamenta piekrišanu saskaņā ar Regulu (ES) 2017/1939. 2021. gada jūnijā, trīs gadus pēc EPPO regulas stāšanās spēkā, EPPO sāka darbību pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz Eiropas galvenā prokurora priekšlikumu. EPPO mītne ir Luksemburgā. EPPO ir organizēta centrālā līmenī un decentralizētā līmenī. Centrālajā līmenī ir centrālais dienests, ko veido kolēģija, pastāvīgās palātas, Eiropas galvenais prokurors, Eiropas galvenā prokurora vietnieki, Eiropas prokurori un administratīvais direktors. Decentralizētajā līmenī ir Eiropas deleģētie prokurori, kuri atrodas dalībvalstīs. EPPO atbild par ES finanšu intereses apdraudošu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu un tādu personu kriminālvajāšanu un saukšanu pie atbildības, kuras šādus noziegumus ir izdarījušas kā likumpārkāpēji vai līdzdalībnieki. Lai to izdarītu, EPPO veic izmeklēšanu, kriminālvajāšanas pasākumus un pilda prokurora pienākumus dalībvalstu kompetentajās tiesās, līdz tiesvedība ir galīgi pabeigta. EPPO nodrošina, ka tās darbībā tiek ievērotas Pamattiesību hartā noteiktās tiesības. Visās darbībās tai ir jāievēro tiesiskuma un proporcionalitātes principi. EPPO veic izmeklēšanu objektīvi un meklē visus būtiskos pierādījumus – gan apsūdzošus, gan attaisnojošus.

Vēl viens panākums ir Eiropas apcietināšanas orderis, ko ieviesa 2004. gada janvārī visā ES. Apcietināšanas orderi var izdot saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, par kuru var piespriest brīvības atņemšanu vismaz uz vienu gadu. Ar Eiropas apcietināšanas orderi tiek atrisinātas laikietilpīgās izdošanas procedūras.

Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā ES jo īpaši jārisina šādi uzdevumi: kopējo vērtību, ES būtisko interešu un neatkarības ievērošana, ES un tās dalībvalstu drošības stiprināšana, miera saglabāšana pasaulē un starptautiskās drošības stiprināšana, demokrātijas, tiesiskuma un starptautiskās sadarbības veicināšana, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana un kopīgas aizsardzības izveide.

Tā kā ES nav valstisks veidojums, šos uzdevumus var veikt tikai pakāpeniski. Ārpolitika un vispirms jau drošības politika tradicionāli ir jomas, kurās dalībvalstis īpašu uzmanību pievērš suverenitātei. Kopīgas intereses šajā jomā ir grūti definēt arī tāpēc, ka Francija ir vienīgā valsts ES, kurai joprojām ir kodolieroči. Vēl vienu problēmu rada tas, ka ne visas ES dalībvalstis ir NATO aizsardzības apvienības locekles. Tāpēc patlaban lēmumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku galvenokārt tiek pieņemti starpvalstu sadarbības kontekstā. Tomēr patlaban ir izstrādāts instrumentu klāsts, ar kuriem starpvalstu sadarbība ir saglabājusi stabilu tiesisko ietvaru.

Ņemot vērā mainīgo drošības vidi, ES globālā ārpolitikas un drošības politikas stratēģija bija sākums ciešākam sadarbības procesam drošības un aizsardzības jomā. Dalībvalstis ir vienojušās paplašināt ES darbību šajā jomā un ir atzinušas, ka šā mērķa sasniegšanā svarīga nozīme ir ciešākai saskaņošanai, lielākām investīcijām aizsardzībā un sadarbībai aizsardzības spēju attīstīšanā. Tas ir LES 42. panta 6. punktā, 46. pantā un 10. protokolā paredzētās pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) svarīgākais mērķis drošības uz aizsardzības jomā. Izmantojot PESCO, dalībvalstis var iedarbīgāk risināt drošības problēmas un ES labāk integrēt un stiprināt turpmāku sadarbību aizsardzības jomā. Padome 2017. gada 11. decembrī pieņēma lēmumu, ar ko pamato PESCO un tās dalībnieku sarakstu, tādējādi īstenojot vēsturiski nozīmīgu notikumu. PESCO ir izvēlējušās piedalīties pavisam 25 dalībvalstis: Beļģija, Bulgārija, Čehija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija, Somija un Zviedrija.

Eiropas Savienības pilnvaras

Eiropas Savienības dibināšanas līgumi ES iestādēm nepiešķir nekādas vispārējas tiesības veikt visus līgumos noteikto mērķu sasniegšanai vajadzīgos pasākumus, bet attiecīgajās sadaļās nosaka tikai atsevišķas īstenojamas pilnvaras. Pamatprincips ir tāds, ka ES un tās iestādes pašas nedrīkst lemt par savu tiesisko pamatojumu un pilnvarām: joprojām ir spēkā piešķirto pilnvaru princips (LESD 2. pants). Šo veidu dalībvalstis ir izvēlējušās, lai atteikšanos no savām pilnvarām padarītu labāk pārraugāmu un kontrolējamu.

Piešķirto pilnvaru materiālais apjoms atkarībā no ES nodoto uzdevumu jomas ir noteikts ļoti atšķirīgi. Ja ES nav piešķirta kompetence, tā ekskluzīvi saglabājas dalībvalstīm. LES ir skaidri noteikts, ka “valsts drošības” jautājumi paliek vienīgi dalībvalstu kompetencē.

Tas, protams, rada jautājumu par ES pilnvaru norobežošanu no dalībvalstu pilnvarām. Šī norobežošana notiek, ņemot vērā trīs kompetenču kategorijas.

• ES ekskluzīvā kompetence (LESD 3. pants) jomās, kurās var pieņemt, ka pasākums ES līmenī būs iedarbīgāks nekā nekoordinēts atsevišķas dalībvalsts pasākums. Šīs jomas ir precīzi norobežotas un ietver muitas savienību, iekšējā tirgus darbībai nepieciešamo konkurences noteikumu izveidi, eirozonas valstu monetāro politiku, kopējo tirdzniecības politiku un daļu no kopējās zivsaimniecības politikas. Šajās politikas jomās Eiropas Savienība viena pati var būt likumdevēja un izdot juridiski saistošus tiesību aktus. Dalībvalstis drīkst iejaukties tikai tad, ja ES tās šim nolūkam pilnvaro vai tām ir jāīsteno ES tiesību akti (LESD 2. panta 1. punkts).
• Dalītā kompetence starp ES un dalībvalstīm (LESD 4. pants) jomās, kur ES iejaukšanās dod papildu labumu salīdzinājumā ar dalībvalstu pasākumiem. Šāda dalītā kompetence ir paredzēta iekšējā tirgus noteikumiem, kas regulē ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, lauksaimniecību un zivsaimniecību, vidi, transportu, Eiropas komunikāciju tīklus, energoapgādi, brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Dalītā kompetence attiecas arī uz kopīgiem drošības apsvērumiem sabiedrības veselības aizsardzības jautājumos, pētniecību un tehnoloģijas attīstību, kosmosu, sadarbību attīstības jomā un humāno palīdzību. Visās šajās jomās ES ir prioritāras tiesības īstenot kompetenci, kas gan tomēr attiecas tikai uz elementiem, ko reglamentē attiecīgs Eiropas Savienības tiesību akts, nevis uz visu politikas jomu. Dalībvalstis savu kompetenci īsteno tādā mērā, kādā ES nav īstenojusi savu kompetenci vai ir nolēmusi to vairs neīstenot (LESD 2. panta 2. punkts). Lēmums neīstenot kompetenci nozīmē, ka ES attiecīgās iestādes nolemj atcelt leģislatīvu aktu, jo īpaši, lai ievērotu subsidiaritātes un proporcionalitātes principus. Padome pēc viena vai vairāku tās locekļu ierosinājuma var aicināt Komisiju iesniegt priekšlikumus par tiesību akta atcelšanu.
• Atbalsta kompetence (LESD 6. pants): īstenojot atbalsta kompetenci, ES iejaucas vienīgi, lai koordinētu vai papildinātu dalībvalstu pasākumus; ES nedrīkst veikt valstu tiesību aktu saskaņošanu jomās, kur var īstenot atbalsta kompetenci (LESD 2. panta 5. punkts). Līdz ar to atbildība par juridisko formu saglabājas dalībvalstīm, kurām turklāt ir nozīmīga rīcības brīvība. Šī kompetences kategorija ietver cilvēka veselības aizsardzību un uzlabošanu, rūpniecības politiku, kultūru, tūrismu, izglītību, jaunatni, sportu un arodmācības, civilo aizsardzību un administratīvo sadarbību. Ekonomikas un nodarbinātības politiku jomās dalībvalstis nepārprotami atzīst, ka to nacionālie pasākumi ir jākoordinē ES līmenī.

Papildus šīm īpašajām pilnvarām ES līgumi iestādēm sniedz iespēju rīkoties arī tad, ja tas ir obligāti nepieciešams iekšējā tirgus darbības un netraucētas konkurences nodrošināšanai (sk. LESD 352. pantu – tā dēvēto līguma paplašināšanas kompetenci vai elastīguma klauzulu). Tomēr šādā veidā nevienai iestādei netiek piešķirtas vispārējas pilnvaras, kas ļauj īstenot uzdevumus, kuri pārsniedz līgumos noteiktos mērķus. Tāpat ES iestādēm nav iespējams, atsaucoties uz šīm rīcības pilnvarām, paplašināt savu kompetenci uz dalībvalstu rēķina. Praksē šo rīcības pilnvaru iespējas agrāk tika izmantotas ļoti bieži, jo laika gaitā ES radās aizvien jauni uzdevumi, kurus dibināšanas līgumu noslēgšanas laikā vēl nevarēja paredzēt, un tāpēc attiecīgas individuālas pilnvaras līgumos nebija noteiktas. Šajā saistībā vispirms jānorāda uz vides un patērētāju tiesību aizsardzības jomām vai Eiropas reģionālās attīstības fonda dibināšanu, kura mērķis ir mazināt atšķirības starp vairāk un mazāk attīstītiem ES apgabaliem. Tomēr pašlaik minētajās jomās ir paredzētas īpašas pilnvaras. Ar šiem nepārprotamajiem noteikumiem ir būtiski samazinājusies līguma paplašināšanas kompetences nozīme. Šīs kompetences īstenošanai ir jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana.

Visbeidzot, ir arī citas pilnvaras tādu pasākumu pieņemšanai, kas vajadzīgi, lai iedarbīgi un lietpratīgi īstenotu jau skaidri piešķirtas pilnvaras (kompetence, pamatojoties uz faktisko saistību). Īpaša nozīme šīm pilnvarām ir ārpolitikas īstenošanā. Šādā veidā ES var uzņemties saistības arī attiecībā pret valstīm, kas nav ES dalībvalstis, vai citām starptautiskām organizācijām jomās, kas ietilpst ES uzdevumos. Uzskatāms piemērs ir lieta Kramer un citi, kas bija jāizskata ES Tiesai. Šajā lietā runa bija par ES kompetenci, nosakot nozvejas kvotas jūras zvejniecībā, sadarboties ar starptautiskām jūras tiesību organizācijām un vajadzības gadījumā uzņemties attiecīgas starptautiskas saistības. Tā kā ES līgumā nebija nepārprotama regulējuma, ES Tiesa secināja, ka šim nolūkam vajadzīgā ES pārrobežu kompetence izriet no tās iekšējās kompetences zivsaimniecības politikā kopējās lauksaimniecības politikas satvarā.

Savas kompetences īstenošanā ES ir jāievēro no katoliskās sociālās mācības pārņemtais subsidiaritātes princips, kas pēc nostiprināšanas LES (LES 5. panta 3. punkts) ir ieguvis tikpat kā konstitucionālu nozīmi. Šim principam ir divas puses: pozitīvā un negatīvā. Pozitīvā, proti, kompetenci stimulējošā puse, paredz, ka ES ir jārīkojas, ja izvirzītie mērķi “ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; bet negatīvā, proti, kompetenci aizsargājošā puse, nozīmē, ka ES nedrīkst rīkoties, ja dalībvalstis mērķus var pietiekami labi īstenot nacionālā līmenī. Jomās, kas ir ES ekskluzīvā kompetencē, tā būtu jārīkojas automātiski, tāpēc subsidiaritātes pārbaude šajās jomās nav vajadzīga. Tomēr praksē tas nozīmē, ka visās pārējās kompetences jomās visām ES iestādēm, jo īpaši Komisijai, ir jāpierāda, ka kopīgs tiesiskais regulējums un rīcība vispār ir vajadzīga. Pārfrāzējot Monteskjē (Montesquieu), tas nozīmē: ja pieņemt ES tiesisko regulējumu nav nepieciešams, tas nav jāpieņem. Pēc tam, kad ES tiesiskā regulējuma nepieciešamība tiek apstiprināta Savienības līmenī, ir jānoskaidro jautājums par tā intensitāti un veidu. Šajā gadījumā atbildi sniedz proporcionalitātes princips, kas saistībā ar pilnvaru regulējumu ir nostiprināts LES (LES 5. panta 4. punkts). Saskaņā ar šo principu ir rūpīgi jāpārbauda, vai tiesiskais instruments ir vajadzīgs un vai nebūtu pietiekami izmantot citus līdzekļus. Vispirms tas nozīmē, ka priekšroka jādod pamatregulām, standartu minimumam un regulējumam par valsts noteikumu savstarpēju atzīšanu un, ja iespējams, jāizvairās no pārmērīgi detalizētiem tiesību aktiem un saskaņojošiem tiesību aktiem.

Eiropadomē ir 27 ES dalībvalstu valsts vai valdības vadītāji, kā arī Eiropadomes priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs. Eiropas Savienības Padomē ir 27 ministri, pa vienam no katras dalībvalsts. Eiropas Parlamentā ir 705 deputāti. Eiropas Komisijā ir 27 locekļi (komisāri), pa vienam no katras dalībvalsts. Viņus izvirza dalībvalstis. Reģionu komitejā ir 329 locekļi. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir 326 locekļi. Eiropas Savienības Tiesā ir 27 Tiesas tiesneši (pa vienam no katras dalībvalsts) un 54 Vispārējās tiesas tiesneši (pa diviem no katras dalībvalsts). Eiropas Revīzijas palātā ir 27 locekļi (pa vienam no katras dalībvalsts). Eiropas Centrālajā bankā darbojas 20 eirozonā ietilpstošo dalībvalstu centrālo banku vadītāji. Eiropas Investīciju bankas Valdē ir 27 locekļi (pa vienam no katras dalībvalsts).

Subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu var kontrolēt arī valstu parlamenti. Šim nolūkam ir ieviesta agrīnās brīdināšanas sistēma, saskaņā ar kuru valstu parlamenti astoņu nedēļu laikā pēc paziņošanas par ES tiesību akta projektu var iesniegt pamatotu atzinumu par to, kāpēc attiecīgais tiesību akta projekts neatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes prasībām. Ja šāds pamatots atzinums saņem vismaz vienu trešdaļu valstu parlamentu balsu (turklāt katram valsts parlamentam ir divas balsis, palātu sistēmā – katrai palātai viena balss), tiesību akta projekts tā ierosinātājam (parasti Eiropas Komisijai) ir vēlreiz jāpārskata. Pamatojoties uz šo pārbaudi, projektu var saglabāt, grozīt vai atsaukt. Ja Komisija nolemj projektu saglabāt, tai pamatotā atzinumā ir jāpamato, kāpēc šis projekts atbilst subsidiaritātes principam. Šis pamatotais atzinums kopā ar valstu parlamentu pamatotajiem atzinumiem tiek nodots ES likumdevējam turpmākai likumdošanas procedūrai. Ja ES likumdevējs ar 55 % Padomes balsu vairākumu vai Eiropas Parlamenta balsu vairākumu uzskata, ka projekts subsidiaritātes principam neatbilst, tiesību akta projekts vairs tālāk izskatīts netiek.

Eiropas Savienības iestādes un struktūras

Cits jautājums, kas rodas saistībā ar Eiropas Savienības “konstitūciju”, ir par tās organizatorisko struktūru: kas ir ES iestādes? Tā kā ES veic uzdevumus, kas citādi pienāktos tikai valstīm, rodas jautājums, vai arī tai ir valdība, parlaments, administratīvas iestādes un tiesas, kā tas ir pieņemts dalībvalstīs. ES piešķirto uzdevumu veikšana un integrācijas procesa vadība apzināti netika atstāta vienīgi dalībvalstu iniciatīvai un kompetencei vai starptautiskai sadarbībai. ES ir drīzāk institucionāla sistēma, kas tai ļauj dot jaunus impulsus un izvirzīt jaunus mērķus Eiropas apvienošanai, kā arī tās kompetencē ietilpstošajās jomās visām dalībvalstīm noteikt juridiski vienādi saistošus noteikumus.

ES institucionālās sistēmas galvenie dalībnieki ir ES iestādes, proti, Eiropas Parlaments, Eiropadome, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Tiesa, Eiropas Centrālā banka un Revīzijas palāta. Kā papildu struktūras ES institucionālajā sistēmā vēl ir Eiropas Investīciju banka, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Eiropas Reģionu komiteja.

Iestādes

Eiropas Parlaments (LES 14. pants)

Eiropas Parlaments pārstāv ES dalībvalstu pilsoņus. Tā izcelsme ir saistīta ar EOTK kopējo asambleju, EEK sapulci un EAEK sapulci, kuras ar 1957. gada līgumu par Eiropas Kopienas kopējām iestādēm (pirmais apvienošanās līgums) tika apvienotas vienā “sapulcē”. Oficiāli šo sapulci par Eiropas Parlamentu sāka saukt tikai LES (Māstrihtas līgumā); tomēr šādi tika vien nostiprināts jau vispārpieņemtais nosaukums, jo par Eiropas Parlamentu šī sapulce sevi nodēvēja jau 1958. gadā.

Sastāvs un ievēlēšana

Līdz 1979. gadam Eiropas Parlamentā bija valstu parlamentu pārstāvji, kuri attiecīgajā parlamentā tika iecelti un nosūtīti uz Eiropas Parlamentu. Jau līgumos paredzētās Eiropas Parlamenta deputātu vispārējās un tiešās vēlēšanas pēc daudzām nesekmīgām iniciatīvām dalībvalstu iedzīvotāji spēja īstenot tikai 1979. gada jūnijā. Kopš tā laika atbilstīgi pilnvaru termiņa ilgumam vēlēšanas notiek reizi piecos gados. Juridiski vienota vēlēšanu sistēma tikai pēc gadu desmitiem ilgām pūlēm galu galā tika ieviesta 1976. gadā ar Aktu par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās un tika būtiski reformēta 2002. gadā ar tā dēvēto Tiešo vēlēšanu aktu. Saskaņā ar to katra dalībvalsts joprojām nosaka savu vēlēšanu procedūru, piemērojot vienādus galvenos demokrātijas principus:

• vispārējas un tiešas vēlēšanas,
• proporcionālas vēlēšanas,
• aizklātas un brīvas vēlēšanas,
• minimālais vēlētāju vecums (visās dalībvalstīs aktīvās vēlēšanu tiesības ir no 18 gadu vecuma, izņemot Austriju un Maltu, kur šis minimālais vecums ir 16 gadi, un Grieķiju, kur šis minimālais vecums ir 17 gadi),
• atjaunojams mandāta ilgums uz pieciem gadiem,
• amatu nesavienojamība (Eiropas Parlamenta deputāti vienlaikus nevar ieņemt divus amatus, piemēram, tiesneša, prokurora vai ministra amatu; turklāt uz viņiem attiecas attiecīgās valsts likumi, kuros mandātu vai amatu daudzums var tikt ierobežots vēl papildus),
• vēlēšanu datums,
• vīriešu un sieviešu vienlīdzība.

Dažās valstīs (Beļģijā, Luksemburgā un Grieķijā) balsošana vēlēšanās ir obligāta.

Turklāt 2009. gadā ir stājies spēkā vienots deputātu nolikums, kurā deputātu darba nosacījumi ir ietverti pārredzamos un skaidros noteikumos. Tāpat ar to visiem deputātiem ir ieviesta vienota alga, ko izmaksā no ES budžeta.

Ar tiešām vēlēšanām Eiropas Parlaments ir ieguvis demokrātisku tiesisko statusu un var uzņemties tiesības būt par ES dalībvalstu pilsoņu pārstāvības institūciju. Tomēr tieši ievēlēta Eiropas Parlamenta esība vien nespēj izpildīt demokrātiskas konstitūcijas pamatprasību, saskaņā ar kuru visa valsts vara pieder tautai. Līdztekus lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamībai un lēmējiestāžu pārstāvības funkcijai te ietilpst arī Parlamenta veiktā parlamentārā kontrole un lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīto Savienības iestāžu leģitimitātes atzīšana. Pēdējos gados arī šajā jomā ir panākts ievērojams progress. Tā nemitīgi tika paplašinātas ne tikai Eiropas Parlamenta tiesības, bet ar Lisabonas līgumu ES darbība kopumā nepārprotami tika saistīta ar pienākumu ievērot pārstāvības demokrātijas principu. Saskaņā ar to Eiropas Parlamentā ir tieši pārstāvēti visi Eiropas Savienības pilsoņi, un viņiem ir tiesības aktīvi iesaistīties ES demokrātiskajā dzīvē. Tam jānodrošina, ka visi lēmumi ES līmenī tiek pieņemti iespējami atklāti un tuvināti pilsoņiem. Politiskajām partijām ES līmenī jāveicina Eiropas politiskās apziņas veidošanās un jāpauž ES pilsoņu griba. Novērtējot ES pašreizējo demokrātijas sistēmu, vienīgā tās nepilnība ir tā, ka, atšķirībā no parlamentārās demokrātijas valsts modeļa, Eiropas Parlaments neievēlē valdību, kura būtu atbildīga parlamenta priekšā.

Tomēr šo nepilnību izskaidro vienkāršs apstāklis, ka valdības tradicionālā izpratnē ES nemaz nav. Drīzāk valdībai līdzīgās funkcijas, kas paredzētas ES līgumos, sadalot uzdevumus, īsteno ES Padome un Eiropas Komisija. Tomēr Lisabonas līgumā Eiropas Parlamentam tika noteiktas plašas pilnvaras attiecībā uz Eiropas Komisiju, sākot no Eiropas Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanas, ko Eiropas Parlaments dara pēc Eiropadomes priekšlikuma, līdz pat Eiropas Parlamenta apstiprinājuma balsojumam attiecībā uz Eiropas Komisijas pilno sastāvu (tā dēvētās “investitūras (iecelšanas) tiesības”). Turpretim līdzīgas ietekmes attiecībā uz ES Padomes sastāvu Eiropas Parlamentam nav. Uz to parlamentārā kontrole attiecas tikai tiktāl, cik katrs tās loceklis kā valsts ministrs ir pakļauts savas valsts parlamenta kontrolei.

Eiropas Parlamenta loma ES likumdošanas procesā ir ievērojami pastiprināta. Ar koplēmuma procedūru papildus parastajai ES likumdošanas procedūrai Eiropas Parlaments līdztekus ES Padomei ir kļuvis par “vienu no likumdevējiem”. Parastajā likumdošanas procedūrā Eiropas Parlamentam ir iespēja vairākos lasījumos formulēt tiesību aktu grozījumus un konkrētās robežās arī sekmīgi panākt ES Padomes piekrišanu. Bez Eiropas Parlamenta un ES Padomes vienošanās pieņemt ES tiesību aktu nav iespējams.

Turklāt tradicionāli ļoti stipra ir Eiropas Parlamenta pozīcija budžeta procedūrā. Ar Lisabonas līgumu Eiropas Parlamenta pilnvaras attiecībā uz budžetu ir vēl vairāk paplašinātas tādējādi, ka Eiropas Parlamentam ir jāapstiprina daudzgadu finanšu shēma un jālemj par visiem izdevumiem.

Eiropas Parlamentam ir tiesības dot piekrišanu visiem būtiskiem starptautiskiem līgumiem, kas skar jomu, uz kuru attiecas koplēmuma procedūra, kā arī pievienošanās līgumiem, kurus noslēdz ar jaunām dalībvalstīm un kuros ir noteikti pievienošanās nosacījumi.

Laika gaitā ievērojami paplašinājušās ir arī Eiropas Parlamenta īstenotās uzraudzības funkcijas. Uzraudzība vispirms izpaužas tādā veidā, ka Eiropas Komisijai ir jāatbild uz Eiropas Parlamenta jautājumiem, jāaizstāv savi priekšlikumi tā priekšā un katru gadu Eiropas Parlamentā jāiesniedz apspriešanai Eiropas Savienības darbības pārskata ziņojums. Eiropas Parlaments ar divu trešdaļu balsu vairākumu var paust priekšlikumu izteikt neuzticību Eiropas Komisijai un piespiest to atkāpties (LESD 234. pants). Priekšlikumi izteikt neuzticību Eiropas Parlamentā ir iesniegti vairākas reizes, tomēr vajadzīgo balsu vairākumu neviens nav ieguvis (²). Tā kā praksē uz Eiropas Parlamenta jautājumiem nākas atbildēt arī ES Padomei, Eiropas Parlamentam ir iespēja tieši diskutēt ar divām būtiskām ES konstitucionālām iestādēm.

Šīs Eiropas Parlamenta politiskās uzraudzības pilnvaras tagad ir papildinātas. Saistībā ar iespējamiem ES tiesību pārkāpumiem vai nepienācīgu darbību Eiropas Parlamentam ir tiesības izveidot izmeklēšanas komitejas. Šāda komiteja, piemēram, tika izveidota 2016. gada jūnijā saistībā ar tā dēvētajiem “Panamas dokumentiem” (Panama Papers), ar kuriem atklātībā nonāca informācija par ārzonu uzņēmumiem un to slepenajiem īpašniekiem. Tās uzdevums ir izvērtēt iespējamos ES tiesību pārkāpumus saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu. Cita izmeklēšanas komiteja, kas arī tika izveidota 2016. gadā, izskatīja vieglo automobiļu emisiju skandāla lietu. Visbeidzot, 2020. gada jūnijā Eiropas Parlaments izveidoja izmeklēšanas komiteju par dzīvnieku pārvadāšanu ES, lai izmeklētu ES Regulas par dzīvu dzīvnieku pārvadāšanu (Regula (EK) Nr. 1/2005) pārkāpumus. Turklāt līgumos ir nodrošinātas ikviena pilsoņa vai juridiskas personas tiesības iesniegt Eiropas Parlamentam lūgumrakstus, kurus izskata pastāvīga Lūgumrakstu komiteja. Visbeidzot, Eiropas Parlaments ir izmantojis tam piešķirto iespēju un iecēlis Ombudu, kas izskata sūdzības par ES iestāžu vai institūciju, izņemot ES Tiesas, nepienācīgu darbību. Ombuds drīkst veikt izmeklēšanu un iesaistīt attiecīgo iestādi vai institūciju, un tam jāiesniedz Eiropas Parlamentam ziņojums par izmeklēšanu rezultātiem.

Mītnes vieta

Eiropas Parlamenta mītne atrodas Strasbūrā, kur notiek divpadsmit ikmēneša plenārsēdes, to vidū arī budžeta sēde. Papildu sēdes notiek Briselē, kur sanāk arī komitejas. Savukārt Eiropas Parlamenta ģenerālsekretariāts atrodas Luksemburgā. Šis Eiropadomes 1992. gada lēmums ir apstiprināts Lisabonas līguma 6. protokolā. Šā lēmuma rezultāts ir tāds, ka Eiropas Parlamenta deputātiem, kā arī daļai ierēdņu un darbinieku jāceļo starp Strasbūru, Briseli un Luksemburgu, un tas rada vērā ņemamas izmaksas.

Eiropadome (LES 15. pants)

Eiropadomē vismaz divreiz pusgadā Briselē sanāk dalībvalstu un valdību vadītāji, kā arī Padomes priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs.

Sastāvs un uzdevumi

Ar Lisabonas līgumu tika izveidots Eiropadomes priekšsēdētāja birojs. Atšķirībā no prezidentūras Eiropadomes priekšsēdētājam ir nevis valsts, bet Eiropas mandāts, kura ilgums ir divarpus gadi un kuru īsteno pilnu darba laiku. Priekšsēdētāja amatā ieceļ ievērojamu personību; tas notiek vēlēšanās ar Eiropadomes locekļu kvalificētu vairākumu. Pastāv iespēja tikt ievēlētam atkārtoti. Priekšsēdētāja uzdevums ir veikt Eiropadomes sanāksmju priekšdarbus un pēcdarbus; tāpat viņš pārstāv ES starptautiskās augstākā līmeņa sanāksmēs ārpolitikas un drošības politikas jomā.

Eiropadomei nav likumdevējas funkcijas. Tās uzdevums ir noteikt ES darbības vispārējas politiskās pamatnostādnes. Tas notiek “secinājumu” formā, ko pieņem, pamatojoties uz konsensu, un tie ietver principiālus politiskus lēmumus vai Padomes vai Komisijas darba pamatnostādnes un uzdevumus. Šādas iniciatīvas Eiropadome ir izvirzījusi par ekonomikas un monetāro savienību, Eiropas valūtas sistēmu, Eiropas Parlamenta tiešajām vēlēšanā un vairākiem pievienošanās jautājumiem.

Eiropas Savienības Padome (LES 16. pants)

Sastāvs un vadība

ES Padomē ir pārstāvētas dalībvalstu valdības. Visas 27 dalībvalstis nosūta vienu pārstāvi un parasti, taču ne obligāti, attiecīgajos jautājumos kompetentos ministrus vai valsts sekretārus. Būtiski ir tas, ka šie pārstāvjiem ir pilnvaroti uzņemties saistības attiecīgās dalībvalsts valdības vārdā. Dažādās iespējas pārstāvēt dalībvalsts valdību jau liecina, ka nav pastāvīgu Padomes locekļu; tieši pretēji – Padomes pārstāvji sanāk desmit dažādos sastāvos atkarībā no izskatāmajiem jautājumiem.

“Ārlietu padome”, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām stratēģiskām pamatnostādnēm, izstrādā ES ārpolitisko darbību un nodrošina ES rīcības konsekvenci. “Vispārējo lietu padome” nodrošina dažādu Padomes sastāvu darba konsekvenci un kopā ar Eiropadomes priekšsēdētāju un Komisijas priekšsēdētāju sagatavo Eiropadomes sanāksmes. Padomes prezidentūru, izņemot “Ārlietu padomi”, kuru vada Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstis noteiktā secībā vada sešus mēnešus. Padome vienprātīgi lemj par šo secību. Prezidējošās valsts maiņa notiek attiecīgā gada 1. janvārī un 1. jūlijā (2020. gadā Horvātija, Vācija; 2021. gadā Portugāle, Slovēnija; 2022. gadā Francija, Čehija; 2023. gadā Zviedrija, Spānija). Ņemot vērā prezidējošās valsts relatīvi biežo maiņu, attiecīgā prezidējošā valsts strādā, pamatojoties uz darba programmu, ko saskaņo divas nākamās prezidējošās valstis un kas līdz ar to ir spēkā 18 mēnešus (tā dēvētā “komandas prezidentūra”). Prezidentvalsts galvenais uzdevums ir atbildīgi organizēt Padomes un tās sanāksmes gatavojošo komiteju darbu. Turklāt Padomes prezidentūrai ir arī politiska nozīme, jo ES Padomes prezidējošā valsts iegūst vērību pasaules sabiedrībā, un tāpēc arī mazas valstis gūst izdevību politiski parādīt sevi šajā lomā salīdzinājumā ar “lielajām valstīm” un apliecināties Eiropas politikas līmenī.

Padomes darbu sagatavo daudzas sagatavošanas struktūras (komitejas un darba grupas), ko veido dalībvalstu pārstāvji. Galvenā darba sagatavošanas struktūra ir dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komiteja (Coreper I un II), kuras sanāksmes parasti notiek vismaz reizi nedēļā.

Padomei palīdz Ģenerālsekretariāts, ko vada Padomes iecelts ģenerālsekretārs.

Padomes mītne atrodas Briselē.

Uzdevumi

Padomei ir šādi pieci galvenie uzdevumi.

• Galvenais Padomes uzdevums ir tiesību aktu pieņemšana, ko tā kopā ar Eiropas Parlamentu veic parastajā likumdošanas procedūrā.
• Turklāt ES Padomei ir uzdevums koordinēt dalībvalstu ekonomikas politiku.
• Atbilstīgi Eiropadomes prasībām tā izstrādā ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku.
• Padomes kompetencē ir slēgt līgumus starp ES un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām.
• Pamatojoties uz Eiropas Komisijas projektu, Padome sagatavo budžetu, kas pēc tam gan vēl jāapstiprina Eiropas Parlamentam. Padome ir arī tā, kas sniedz ieteikumus Eiropas Parlamentam apstiprināt Komisijas budžeta plāna izpildi.

Padome atbild arī par Revīzijas palātas, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas locekļu iecelšanu.

Padomes apspriedes un lēmumu pieņemšana

Padomes apspriedēs tiek līdzsvarotas dalībvalstu individuālās intereses un ES intereses. Pat ja Padomē galvenokārt tiek īstenotas dalībvalstu intereses, vienlaikus Padomes locekļiem ir pienākums ievērot Eiropas Savienības kā kopuma mērķus un vajadzības. Padome ir ES iestāde, nevis valdību konference. Tāpēc arī Padomes apspriedēs ir jāmeklē nevis mazākais kopsaucējs starp dalībvalstīm, bet jācenšas ES intereses optimāli līdzsvarot ar atsevišķu dalībvalstu interesēm.

Padome apspriežas un pieņem lēmumus, tikai pamatojoties uz dokumentiem un projektiem, kas pieejami 24 darba valodās (angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, horvātu, igauņu, itāļu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru). Steidzamības gadījumā vienprātīgi ir iespējams novirzīties no šā daudzvalodības noteikuma. Tas attiecas arī uz grozījumu projektiem, kurus iesniedz un apspriež vēl Padomes sanāksmju laikā.

Padomes balsojumā ES līgumos faktiski ir paredzēts balsu vairākuma noteikums, turklāt pamatnoteikums ir kvalificēts balsu vairākums (LES 16. panta 3. punkts). Tikai dažās jomās (jo īpaši procesuālos jautājumos) pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu, turklāt katram Padomes loceklim ir viena balss (ar 27 dalībvalstīm vienkāršais vairākums ir 14 balsis).

Saskaņā ar divkāršā balsu vairākuma sistēmu kvalificētais balsu vairākums ir sasniegts, ja Komisijas priekšlikumu atbalsta vismaz 55 % Padomes locekļu no 15 dalībvalstīm, kas pārstāv vismaz 65 % ES iedzīvotāju (LES 16. panta 4. punkts) (³).

Lai nepieļautu, ka dažas dalībvalstis ar mazāku iedzīvotāju skaitu varētu aizkavēt lēmuma pieņemšanu, ir paredzēts, ka bloķējošais mazākums ir jāveido vismaz četrām dalībvalstīm, kas pārstāv vismaz 35 % ES iedzīvotāju. Sistēmu pilnveido papildu mehānisms: ja bloķējošais mazākums nav panākts, lēmuma pieņemšanas procedūru var apturēt. Šajā gadījumā ES Padome nebalso, bet saprātīgu laikposmu turpina pārrunas, ja to pieprasa Padomes locekļi, kas pārstāv vismaz 75 % iedzīvotāju vai vismaz 75 % dalībvalstu kopskaita, kas vajadzīgs, lai būtu panākts bloķējošais mazākums.

Lēmumiem īpaši jutīgās politikas jomās līgumos ir paredzēta vienprātība. Tomēr atturēšanās balsot nekavē lēmuma pieņemšanu. Vienprātība, piemēram, joprojām attiecas uz nodokļu jomu, darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu un sociālo aizsardzību, dalībvalsts izdarīta konstitucionālo principu pārkāpuma konstatēšanu, lēmumiem par kopējās ārpolitikas un drošības politikas principu noteikšanu un īstenošanu, kā arī konkrētiem lēmumiem par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (LES 18. pants)

Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos nav kļuvis par ES ārlietu ministru, kā tas bija iecerēts konstitūcijas projektā; tajā pašā laikā viņa statuss institucionālajā struktūrā ir būtiski nostiprināts un paplašināts. Augstais pārstāvis darbojas gan Padomē, kur viņš vada Ārlietu padomi, gan arī Komisijā, kur viņš ir Komisijas priekšsēdētājas vietnieks ārējo attiecību jautājumos. Augsto pārstāvi amatā, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, ieceļ Eiropadome ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja piekrišanu. Viņam palīdz 2011. gadā izveidotais Eiropas Ārējās darbības dienests, ko veido Eiropas Komisijas un Padomes ārpolitikas eksperti un dalībvalstu diplomātisko dienestu norīkoti pārstāvji.

Eiropas Komisija (LES 17. pants)

Sastāvs

Eiropas Komisijā ir 27 locekļi, pa vienam no katras dalībvalsts, proti, patlaban Komisijā strādā 27 komisāri (ar dažādām funkcijām) (LES 17. panta 4. punkts). Pamatojoties uz Eiropadomes lēmumu, no 2014. gada 1. novembra netika ieviests LES 17. panta 5. punktā paredzētais Komisijas locekļu skaita samazinājums līdz divām trešdaļām dalībvalstu skaita.

Komisiju vada priekšsēdētājs, kam Komisijā ir spēcīgs statuss. Viņš vairs nav tikai primus inter pares, bet viņa statuss ir tādā mērā izcelts, ka viņš nosaka pamatnostādnes, saskaņā ar kurām Komisijai jāstrādā, un lemj arī par Komisijas iekšējo organizāciju (LES 17. panta 6. punkta a) un b) apakšpunkts). Līdz ar to priekšsēdētājam ir tiesības izdot pamatnostādnes un organizatoriskās pilnvaras. Izmantojot šīs pilnvaras, priekšsēdētājs nodrošina konsekventu un efektīvu Komisijas darbību, kā arī koleģialitātes principa ievērošanu, kas jo īpaši izpaužas koleģiālu lēmumu pieņemšanā (LESD 250. panta pirmā daļa). Viņš strukturē un sadala Komisijai uzticētos pienākumus tās locekļu starpā un pilnvaru termiņā laikā var arī mainīt šo pienākumu sadalījumu (LESD 248. pants). Priekšsēdētājs ieceļ priekšsēdētāja izpildvietniekus un pārējos priekšsēdētāja vietniekus, izņemot Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kurš saistībā ar šo amatu vienlaikus ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Turklāt nepārprotami ir paredzēts, ka Komisijas loceklis atkāpjas no amata, ja to pieprasa priekšsēdētājs (LES 17. panta 6. punkta otrā daļa). Visbeidzot, priekšsēdētāja īpašo statusu apliecina viņa tiesības tikt uzklausītam, izvēloties citus Komisijas locekļus, un piederība Eiropadomei. Kopš 2019. gada decembra Eiropas Komisiju pirmo reizi vada priekšsēdētāja – Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen).

Priekšsēdētājas vietnieka vadībā strādā sešas komisāru komandas, kas neatkarīgi no koleģialitātes principa uzrauga un virza darbu saistībā ar galvenajām politiskajām prioritātēm:

• Eiropas zaļais kurss – vada Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Franss Timmermanss (Frans Timmermans),
• digitālajam laikmetam gatava Eiropa – vada izpildvietniece Margrēte Vestagere (Margrethe Vestager),
• ekonomika iedzīvotāju labā – vada priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis,
• spēcīga Eiropa pasaulē – vada Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzeps Borels Fοnteljess (Josep Borell Fontelles),
• Eiropas dzīvesveida veicināšana – vada priekšsēdētājas vietnieks Margaritis Shins (Margaritis Schinas),
• jauns impulss Eiropas demokrātijai – vada priekšsēdētājas vietniece Vera Jourova (Věra Jourová).

Priekšsēdētāju un Komisijas locekļus ieceļ amatā uz piecu gadu pilnvaru termiņu. Šajā nolūkā piemēro investitūras (iecelšanas) procedūru. Šai procedūrai ar Lisabonas līgumu ir pieņemts jauns regulējums LES 17. panta 7. punktā. Tā ir vairāku posmu procedūra. Vispirms tiek nominēts priekšsēdētājs; pēc tam tiek izraudzītas personas, kurām jākļūst par Komisijas locekļiem; trešajā posmā oficiāli tiek iecelts Komisijas priekšsēdētājs, Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī pārējie Komisijas locekļi.

Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu ar kvalificētu balsu vairākumu un pēc atbilstīgas apspriešanās Eiropas Parlamentam ierosina Eiropadome. Izvēloties priekšsēdētāja amata kandidātu, ir jāņem vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti. Šis jaunais nosacījums ir saistīts ar lielāku Komisijas politizēšanu. Galu galā tas nozīmē, ka Eiropas Parlamenta politiskajām grupām, kurām ir attiecīgais balsu vairākums, ir svarīga loma priekšsēdētāja nominēšanā.

Pēc priekšsēdētāja ievēlēšanas Eiropadome, ievērojot konsensa principu (LES 15. panta 4. punkts), pieņem pēc dalībvalstu priekšlikumiem sagatavotu sarakstu ar personām, kuras tā nolēmusi iecelt par Komisijas locekļiem. Turklāt šīs personas izraugās, ņemot vērā viņu vispārējo kompetenci un uzticību Eiropas idejai, un no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma. Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Eiropadome ieceļ, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu (LES 18. panta 1. punkts). Eiropadomei un ievēlētajam Komisijas priekšsēdētājam ir jāvienojas par kandidātu. Turklāt ir skaidri paredzēts: lai varētu iecelt Augsto pārstāvi, jāsaņem Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāta piekrišana. Ja ievēlētais Komisijas priekšsēdētājs nepiekrīt, nominēt pārējos Komisijas locekļus nav iespējams.

Pēc priekšsēdētāja ievēlēšanas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un pārējo Komisijas locekļu nominēšanas šo kolēģiju ar balsojumu apstiprina Eiropas Parlaments. Tomēr komisāru kandidātiem vispirms uzklausīšanā ir jāatbild uz Parlamenta deputātu jautājumiem. Tie parasti ir par paredzēto atbildības jomu, kā arī personīgo attieksmi pret ES nākotni. Pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas, kurai pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu, Eiropadome ar kvalificētu balsu vairākumu ieceļ priekšsēdētāju un pārējos Komisijas locekļus. Komisija sāk darbu no tās locekļu iecelšanas dienas.

Eiropas Komisijas mītne atrodas Briselē.

Uzdevumi

Vispirms Komisija ir ES politikas virzītājspēks. Jebkura Eiropas Savienības darbība sākas Komisijā, jo tai jāiesniedz ES Padomei priekšlikumi par ES tiesisko regulējumu (Komisijas “iniciatīvas tiesības”) un tā projekti. Turklāt Komisija nevar brīvi izvēlēties savas aktivitātes. Tai ir pienākums rīkoties, ja to prasa ES intereses. Arī Parlamentam (LESD 225. pants), Padomei (LESD 241. pants) un Savienības pilsoņu grupai (LES 11. panta 4. punkts), izmantojot pilsoņu iniciatīvu, ir iespēja aicināt Komisiju izstrādāt tiesību akta priekšlikumu. Sākotnējās likumdošanas iniciatīvas pilnvaras Komisijai ir piešķirtas konkrētās jomās (piemēram, ES budžeta un struktūrfondu jomā, saistībā ar nodokļu diskriminācijas novēršanu, valsts atbalstu, drošības klauzulām). Turpretim būtiski plašākas ir ES likumdošanas pilnvaras, kuras Komisijai deleģējuši Eiropas Parlaments un ES Padome (LESD 290. pants).

Komisija ir arī līgumu sargātāja un tādējādi ES tiesību sargātāja. Tā uzrauga, kā dalībvalstis piemēro un īsteno ES primārās un sekundārās tiesības, ierosina pārkāpuma procedūras jebkādu ES tiesību pārkāpuma gadījumā (sk. LESD 258. pantu) un vajadzības gadījumā vēršas Tiesā. Komisija iejaucas arī gadījumos, kad fiziskas vai juridiskas personas pārkāpj ES tiesības, jo īpaši konkurences tiesības, un var piemērot smagas sankcijas. ES tiesiskā regulējuma ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas centieni pēdējos gados ir kļuvuši par Komisijas darba būtisku jautājumu.

Ar tiesību sargātājas lomu ir cieši saistīts uzdevums pārstāvēt ES intereses. Komisija principā nedrīkst ņemt vērā nekādas citas intereses kā tikai ES. Tai nemitīgi jācenšas, bieži vien smagās apspriedēs Padomē, aizstāvēt ES intereses un jāatrod kompromisi, kas ņem vērā šīs intereses. Turklāt vienlaikus tai ir dalībvalstu starpnieka loma, kurai tā savas neitralitātes dēļ ir īpaši piemērota un noderīga.

Visbeidzot Komisija – lai gan ierobežotā mērā – ir izpildvaras iestāde. Tas galvenokārt attiecas uz konkurences tiesību jomu, kur Komisija īsteno parastas administratīvas iestādes darbības. Tā pārbauda faktus, izdod atļaujas vai nosaka aizliegumus un, ja vajadzīgs, pieņem lēmumus par sankcijām. Līdzīgas plašas administratīvas pilnvaras Komisijai ir arī Savienības struktūrfondu un budžeta izpildes jomā. Tomēr parasti dalībvalstīm pašām konkrētā gadījumā ir jānodrošina ES noteikumu izpilde. Šim ES līgumos izvēlētajam risinājumam ir tāda priekšrocība, ka joprojām svešā ES sistēmas realitāte pilsoņiem tiek tuvināta valstī ierastās sistēmas veidolā un ar tās darbības principiem.

Eiropas Savienības Tiesa (LES 19. pants)

Jebkura sistēma var pastāvēt ilgi tikai tad, ja tās noteikumus uzrauga neatkarīga vara. Turklāt valstu savienībā pastāv risks, ka, kopīgo noteikumu uzraudzību nododot valstu tiesu kompetencē, katra valsts tos interpretētu un piemērotu atšķirīgi. Līdz ar to visās dalībvalstīs vienāda ES tiesību piemērošana būtu apdraudēta. Ņemot vērā šos apsvērumus, jau 1952. gadā, dibinot pirmo Kopienu (EOTK), tika izveidota Tiesa. 1957. gadā tā kļuva par tiesu iestādi arī abām pārējām Kopienām (E(E)K un Euratom). Eiropas Savienības Tiesas mītne atrodas Luksemburgā.

Pašlaik tā ir ES tiesu iestāde. Tiesas uzdevumus divos līmeņos veic:

• Tiesa kā Eiropas Savienības jurisdikcijas augstākā tiesa (LESD 253. pants) un
• Vispārējā tiesa (LESD 254. pants).

Lai atslogotu Tiesu un uzlabotu ES tiesību aizsardzību, Padome 2004. gadā papildus Vispārējai tiesai izveidoja specializēto tiesu civildienesta lietu izskatīšanai (sk. LESD 257. pantu). Tomēr 2015. gadā ES likumdevējs nolēma Vispārējās tiesas tiesnešu skaitu pakāpeniski palielināt (līdz 54 tiesnešiem 2020. gadā) un Civildienesta tiesas pilnvaras nodot Vispārējai tiesai. Tāpēc Civildienesta tiesa 2016. gada 1. septembrī tika likvidēta.

ES Tiesa ir augstākā tiesu vara ES tiesību jautājumos. Tās pamatuzdevums ir nodrošināt, “ka tiek ievērots tiesiskums līgumu interpretēšanā un piemērošanā”.

Šis vispārīgais uzdevumu apraksts ietver trīs galvenās jomas:

• kontrole pār to, kā ES iestādes piemēro ES tiesību aktus, īstenojot līgumu noteikumus, un kā dalībvalstis un indivīdi pilda ES tiesību aktos tiem noteiktos pienākumus,
• ES tiesību aktu interpretācija,
• ES tiesību pilnveidošana.

Šos uzdevumus ES Tiesa īsteno gan juridiskas konsultēšanas, gan tiesu ie­stādes funkcijas ietvaros. Juridiska konsultēšana notiek, sniedzot juridiski saistošus atzinumus par nolīgumiem, kurus ES vēlas slēgt ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām. Tomēr nesalīdzināmi nozīmīgāka ir Tiesas kā tiesu iestādes funkcija. Pildot šo funkciju, ES Tiesa īsteno uzdevumus, kas dalībvalstu tiesību sistēmās piešķirti dažādiem tiesu veidiem atkarībā no valstu sistēmām Kā konstitucionālā tiesa ES Tiesa izšķir strīdus starp ES iestādēm un strīdus, kas rodas, uzraugot ES tiesību aktu likumīgumu; kā administratīvā tiesa tā izskata strīdus, kas rodas, pārbaudot Komisijas vai dalībvalstu iestāžu (pamatojoties uz ES tiesību aktiem) izdotus administratīvus aktus; kā darba un sociālo lietu tiesa tā izskata jautājumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un sociālo nodrošinājumu, kā arī par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm darbā; kā finanšu tiesa tā izskata jautājumus par nodokļu vai muitas tiesību jomā pieņemto direktīvu spēkā esību un interpretāciju; kā civillietu tiesa tā izskata prasības par kaitējuma atlīdzināšanu, strīdus par to, kā interpretējamas tiesību normas par tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

Vispārējā tiesa

Laika gaitā lietu skaits ES Tiesā ir nemitīgi audzis. Zinot, kādu konfliktu potenciālu slēpj daudzās direktīvas, kas pieņemtas iekšējā tirgus īstenošanai un iestrādātas valsts tiesību aktos, ir pamats domāt, ka tas turpinās pieaugt. Citi neskaidri jautājumi, uz kuriem galu galā būs jāatbild ES Tiesai, jau tagad iezīmējas saistībā ar LES. Tāpēc, lai atslogotu ES Tiesu, jau 1988. gadā papildus tika izveidota Vispārējā tiesa.

Vispārējā tiesa nav jauna ES iestāde, bet gan ir iekļauta “Eiropas Savienības Tiesas” institūcijā. Vienlaikus tā ir patstāvīga un arī organizatoriski nošķirta no ES Tiesas. Tai ir sava kanceleja un savs reglaments. Atšķiršanas nolūkā Vispārējās tiesas lietas apzīmē ar “T” (Tribunal) (piemēram, T-1/20), bet ES Tiesas lietas apzīmē ar “C” (Cour) (piemēram, C-1/20).

Sākotnēji Vispārējā tiesa bija kompetenta izskatīt ļoti ierobežotu loku lietu, taču patlaban tai ir šāda kompetence.

• Pirmajā instancē, proti, ES Tiesas juridiskā kontrolē, Vispārējā tiesa izskata fizisko un juridisko personu prasības atcelt tiesību aktu un prasības sakarā ar ES iestādes bezdarbību, dalībvalstu prasības pret Padomi un/vai Komisiju valsts atbalsta, tirdzniecības aizsardzības pasākumu un īstenošanas pilnvaru jomā, prasības par nolēmumiem, kas balstīti uz šķīrējklauzulu, kas ietverta ES vai tās vārdā noslēgtā līgumā, kā arī pret ES vērstas prasības par kaitējuma atlīdzināšanu.
• Turklāt ir paredzēts, ka Vispārējai tiesai konkrētās jomās var nodot arī jurisdikciju prejudiciālā nolēmuma tiesvedībai; tomēr līdz šim šī iespēja vēl nav izmantota.

Eiropas Centrālā banka (LESD 129. un 130. pants)

Eiropas Centrālā banka ar mītnes vietu Frankfurtē pie Mainas ir ekonomikas un monetārās savienības centrs. Tā regulē Eiropas Savienības valūtas eiro apgrozībā esošo daudzumu un ir atbildīga par šīs valūtas stabilitāti (LESD 128. pants).

Lai ECB varētu veikt šo uzdevumu, tās neatkarību garantē daudzas tiesību normas. Ne ECB, ne kādas dalībvalsts centrālā banka, īstenojot pilnvaras un veicot uzdevumus un pienākumus, nedrīkst pieņemt ES iestāžu, dalībvalstu valdību vai citu struktūru norādījumus. ES iestādes un dalībvalstu valdības apņemas atturēties no jebkādiem ietekmēšanas mēģinājumiem (LESD 130. pants).

Eiropas Centrālo banku sistēmā ir apvienojušās ECB un dalībvalstu centrālās bankas (LESD 129. pants). Tās uzdevums ir definēt un īstenot ES monetāro politiku; vienīgi tai ir tiesības atļaut ES emitēt banknotes un monētas. Turklāt tā pārvalda dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves un nodrošina, lai norēķinu sistēmas Savienībā darbotos nevainojami (LESD 127. panta 2. punkts).

Revīzijas palāta (LESD 285. un 286. pants)

Revīzijas palāta tika izveidota 1975. gada 22. jūlijā un 1977. gada oktobrī sāka darbu Luksemburgā. Tagad tā ieguvusi ES iestādes statusu (LES 13. pants). Atbilstīgi pašreizējam dalībvalstu skaitam tajā ir 27 locekļi. Reizi sešos gados tos ieceļ amatā Padome, kas pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu ar kvalificētu balsu vairākumu apstiprina pēc dalībvalstu priekšlikumiem izstrādātu locekļu sarakstu (LESD 286. panta 2. punkts). Revīzijas palātas locekļi no sava vidus uz trim gadiem ievēlē Revīzijas palātas priekšsēdētāju; ir iespējama atkārtota ievēlēšana.

Revīzijas palātas uzdevums ir pārbaudīt ES ieņēmumu un izdevumu likumību un pareizību; tāpat tā pārliecinās par budžeta izpildes pareizību. Revīzijas palātas faktiskais “ierocis” ir tās atklājumu publiskošana. Kontroles darba rezultāti katrreiz pēc budžeta gada noslēguma tiek apkopoti gada ziņojumā, kuru publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un šādā veidā tie kļūst pieejami Eiropas sabiedrībai. Turklāt katrā laikā Revīzijas palāta savu viedokli par noteiktiem jautājumiem var izteikt īpašajos ziņojumos, kurus tāpat publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Padomdevējas struktūras

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (LESD 301. pants)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) rūpējas par to, lai ES institūcijās būtu pārstāvētas dažādas saimnieciskās un sociālās grupas, jo īpaši darba devēji un darba ņēmēji, lauksaimnieki, transporta uzņēmumi, komersanti, amatnieki, brīvo profesiju pārstāvji un mazo un vidējo uzņēmumu vadītāji. Komitejā pārstāvēti ir arī patērētāji, vides organizācijas un dažādas apvienības.

EESK sastāvā ir ne vairāk kā 350 locekļu (patlaban 326), kas pārstāv reprezentatīvākās atsevišķu dalībvalstu organizācijas. Komitejas locekļus uz pieciem gadiem ieceļ ES Padome, kura apstiprina pēc dalībvalstu priekšlikumiem izstrādātu sarakstu.

Komitejas locekļu skaits no katras dalībvalsts:
Vācija, Francija, Itālija	24
Spānija, Polija	21
Rumānija	15
Beļģija, Bulgārija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Zviedrija	12
Dānija, Īrija, Horvātija, Lietuva, Slovākija, Somija	9
Latvija, Slovēnija	7
Igaunija	6
Kipra, Luksemburga, Malta	5

Padomdevēji ir iedalīti trīs grupās (darba devēji, darba ņēmēji un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji). Plēnumā pieņemtie atzinumi ir jāizstrādā “izpētes grupām”. Turklāt EESK cieši sadarbojas ar Eiropas Parlamenta komitejām.

Konkrētos gadījumos šī komiteja ir jāuzklausa likumdošanas procedūrā. Turklāt tā sniedz atzinumus arī pēc savas iniciatīvas. Komitejas atzinumi atspoguļo dažkārt ļoti atšķirīgu sākotnējo nostāju sintēzi. Tāpēc ES Padomei un Eiropas Komisijai tie ir ļoti noderīgi, jo šādā veidā tās uzzina, kādus pielāgojumus vēlas kāda priekšlikuma tieši skartās aprindas.

EESK mītne ir Briselē.

Reģionu komiteja (LESD 305. pants)

Kā jauna padomdevēja iestāde ar LES (Māstrihtas līgumu) ir izveidota Eiropas Reģionu komiteja. Šī komiteja, tāpat kā EESK, nav ES iestāde tās faktiskajā izpratnē, jo tā īsteno tikai padomdevējas uzdevumus. Atšķirībā no ES iestādēm (Parlaments, Eiropadome, Padome, Eiropas Komisija, Tiesa, ECB, Revīzijas palāta) tai nav juridiski saistošā veidā jāpilda Savienībai piešķirtie uzdevumi.

Reģionu komitejā, tāpat kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā, ir ne vairāk kā 350 locekļu (patlaban 329). Tie ir dalībvalstu reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvji, kuriem ir vēlēšanās iegūts teritoriālas iestādes mandāts vai kuriem jābūt politiski atbildīgiem ievēlētas sapulces priekšā.

Komitejas locekļu skaits no katras dalībvalsts:
Vācija, Francija, Itālija	24
Polija, Spānija	21
Rumānija	15
Beļģija, Bulgārija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Zviedrija	12
Dānija, Īrija, Horvātija, Lietuva, Slovākija, Somija	9
Igaunija, Latvija, Slovēnija	7
Kipra, Luksemburga	6
Malta	5

Dažos gadījumos ir saistoši paredzēta Padomes vai Komisijas apspriešanās ar komiteju (“obligātā apspriešanās”): izglītības, kultūras, sabiedrības veselības, Eiropas komunikāciju tīklu, transporta, telekomunikāciju un enerģētikas infrastruktūras, ekonomiskās un sociālās kohēzijas, nodarbinātības politikas un sociālās politikas jomā. Padome ar Reģionu komiteju arī regulāri apspriežas par daudziem un dažādiem tiesību aktu projektiem (“fakultatīvā apspriešanās”).

Arī Reģionu komitejas mītne atrodas Briselē.

Eiropas Investīciju banka (LESD 308. pants)

Kā finanšu institūcija, kuras uzdevums ir veicināt “līdzsvarotu un noturīgu” ES attīstību, Savienības rīcībā ir Eiropas Investīciju banka, kuras mītne atrodas Luksemburgā. Banka piešķir aizdevumus un sniedz galvojumus visās tautsaimniecības nozarēs, īpaši mazāk attīstītu reģionu attīstībai, uzņēmumu modernizācijai vai pārveidošanai vai jaunu darbvietu izveidei, kā arī projektiem, kas ir vairāku dalībvalstu kopīgās interesēs.

EIROPAS SAVIENĪBAS TIESĪBU SISTĒMA

Iepriekš raksturotā ES “konstitūcija”, jo īpaši tās pamatvērtības, sākotnēji vēl šķiet ļoti abstrakta un ir jākonkretizē ar ES tiesību aktiem. Tāpēc ES ir tiesību fenomens divos aspektos: tā ir tiesību veidojums un tiesībās balstīta savienība.

Eiropas Savienība – tiesību veidojums un tiesībās balstīta savienība

Tas ir būtiskais jaunums, kas izceļ ES starp agrākiem Eiropas apvienošanas mēģinājumiem: par apvienošanas līdzekli tiek izmantota nevis vara vai pakļaušana, bet gan tiesību spēks. Tas tāpēc, ka izredzes pastāvēt ir tikai vienotībai, kas balstīta uz brīvu lēmumu, – vienotībai, kura balstīta uz tādām pamatvērtībām kā brīvība un vienlīdzība un kuru nodrošina un īsteno tiesības. Uz šādu uzskatu pamatojas dibināšanas līgumi kā Eiropas Savienības izveidošanas akti.

Tomēr ES ir ne tikai tiesību veidojums, arī savus mērķus tā tiecas sasniegt tikai ar tiesiskiem līdzekļiem. Tā ir savienība, kas balstās uz tiesībām. Nevis varas spēks regulē dalībvalstu tautu ekonomisko un sociālo dzīvi, bet gan Savienības tiesību akti. Savienības tiesības ir institucionālās sistēmas pamats. Tās nosaka lēmumu pieņemšanas kārtību ES iestādēs un regulē to savstarpējās attiecības. Regulās, direktīvās un lēmumos tās piešķir iestādēm rīcības iespējas, kuru ietvaros iestādes var izdot dalībvalstīm un to pilsoņiem juridiski saistošus tiesību aktus. Tādēļ arī indivīds kļūst par ES tiesību subjektu. ES tiesību sistēma aizvien vairāk tieši ietekmē indivīda dzīvi. Tā indivīdam piešķir tiesības un nosaka pienākumus, līdz ar to uz viņu kā uz valsts pilsoni un ES pilsoni attiecas dažādu pakāpju tiesību sistēmas, kā tas ir zināms no federatīvu valstu konstitūcijām. Kā jebkura tiesību sistēma arī ES tiesību sistēma piedāvā slēgtu tiesībaizsardzības sistēmu, risinot domstarpības par ES tiesībām un to īstenošanu. ES tiesības nosaka arī attiecības starp ES un dalībvalstīm. Dalībvalstīm ir jāveic visi piemērotie pasākumi, lai nodrošinātu no līgumiem vai no ES iestāžu aktiem izrietošo pienākumu izpildi. Tām jāsekmē ES darbība un jāatturas no jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt līgumos noteikto mērķu sasniegšanu. Dalībvalstis ir atbildīgas ES pilsoņu priekšā par jebkuru kaitējumu, kas radies ES tiesību aktu pārkāpuma dēļ.

Eiropas Savienības tiesību avoti

Jēdzienam “tiesību avots” ir divas nozīmes. Tā sākotnējā burtiskajā nozīmē tas ir tiesību rašanās iemesls, proti, motivācija radīt tiesības. Šajā nozīmē ES tiesību avots būtu griba saglabāt mieru un veidot labāku Eiropu ekonomiskas sasaistīšanas veidā: šiem abiem momentiem ES jāpateicas par savu eksistenci. Turpretim juridiskajā terminoloģijā ar jēdzienu “tiesību avots” saprot tiesību izcelsmi un nostiprināšanu.

Eiropas Savienības dibināšanas līgumi kā primārais ES tiesību avots

Kā pirmais ES tiesību avots jāmin ES dibināšanas līgumi, arī to pielikumi, pievienotie dokumenti un protokoli, kā arī to vēlākie papildinājumi un grozījumi. Šie dibināšanas līgumi, kā arī to papildinājumi un grozījumi, proti, Māstrihtas līgums, Amsterdamas līgums, Nicas līgums un Lisabonas līgums, kā arī dažādie pievienošanās līgumi ietver galvenās tiesību normas par ES mērķiem, organizāciju un darbības veidu, kā arī nodaļas par ekonomikas tiesībām. Tas attiecas arī uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kurai līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ir tāds pats juridiskais spēks kā līgumiem (LES 6. panta 1. punkts). Līdz ar to tie veido ES konstitucionālos pamatnoteikumus, kas Savienības interesēs jāpapildina ar likumdošanas un administratīvām pilnvarām apveltītajām ES iestādēm. Kā dalībvalstu tieši radītas tiesības šīs tiesību normas juridiskajā terminoloģijā dēvē par primārajām ES tiesībām.

ES tiesību avoti ir šādi. 1) Primārie tiesību akti, piemēram, ES līgumi, Eiropas Savienības Pamattiesību harta un vispārējie (konstitucionālie) tiesību principi. 2) ES starptautiskie līgumi. 3) Sekundārie tiesību akti, piemēram, leģislatīvie akti (regulas, direktīvas, lēmumi), neleģislatīvie akti (vienkāršie akti, deleģētie akti, īstenošanas akti), juridiski nesaistoši akti (ieteikumi un atzinumi) un citi akti, kas nav tiesību akti (iestāžu vienošanās, rezolūcijas, deklarācijas, rīcības programmas). 4) Vispārējie tiesību principi. 5) Dalībvalstu vienošanās, piemēram, starptautiski nolīgumi un dalībvalstu valdības pārstāvju lēmumi, kas pieņemti Padomes sanāksmēs.

ES tiesību akti kā sekundārais ES tiesību avots

ES iestādēm uzticēto pilnvaru īstenošanas rezultātā radītās tiesības dēvē par sekundārajiem tiesību aktiem, un tie ir otrs nozīmīgākais ES tiesību avots.

To veido leģislatīvie akti, neleģislatīvie akti (vienkāršie akti, deleģētie akti, īstenošanas akti), juridiski nesaistoši akti (atzinumi, ieteikumi) un citi akti, kas nav tiesību akti (piemēram, iestāžu vienošanās, rezolūcijas, deklarācijas, rīcības programmas). Turklāt “leģislatīvie akti” (LESD 289. pants) ir tikai tādi tiesību akti, kas pieņemti parastā vai īpašā likumdošanas procedūrā “Deleģētie tiesību akti” (LESD 290. pants) ir neleģislatīvi akti, bet tiem ir vispārējs un juridiski saistošs spēks, un ar tiem var grozīt vai papildināt konkrētas leģislatīva akta nebūtiskas normas. Tos pieņem Komisija, kas šim nolūkam nepārprotami jāpilnvaro leģislatīvā aktā. Ja juridiski saistoša ES tiesību akta ieviešanai ir jānosaka vienoti noteikumi, to dara ar attiecīgu īstenošanas tiesību aktu, kuru parasti pieņem Komisija vai izņēmuma gadījumos arī ES Padome (LESD 291. pants). Juridiski nesaistoša tiesību akta formā ES iestādes var pieņemt ieteikumus un atzinumus. Visbeidzot, ir virkne “aktu, kas nav tiesību akti”, kuri ES iestādēm ļauj sniegt juridiski nesaistošus viedokļus un paziņojumus vai kuri reglamentē ES vai tās iestāžu iekšējo kārtību, piemēram, iestāžu nolīgumi vai savstarpējas vienošanās, vai iestāžu reglamenti.

Leģislatīvajiem un neleģislatīvajiem aktiem var būt ļoti atšķirīga forma. Galvenie juridiskie akti ir uzskaitīt un definēti LESD 288. pantā. Kā juridiski saistoši akti tajā iekļautas regulas, direktīvas un lēmumi. Kā juridiski nesaistoši akti šajā katalogā iekļauti ieteikumi un atzinumi. Tomēr šis saraksts nekādā ziņā nav izsmeļošs. Tieši pretēji, ir vēl daudz citu juridisku aktu, kurus nevar klasificēt šajās kategorijās. Tādas ir, piemēram, rezolūcijas, deklarācijas, rīcības programmas vai baltās un zaļās grāmatas. Ir būtiskas atšķirības starp dažādiem juridiskiem aktiem attiecībā uz to izdošanas procedūru, tiesiskajām sekām un adresātu loku; tāpēc tālāk šīs atšķirības sīkāk tiks apskatītas sadaļā “Eiropas Savienības instrumenti”.

ES sekundāro tiesību aktu izstrāde notiek pakāpeniski. Šo aktu izdošana iedzīvina ES primārās tiesības, ko veido ES dibināšanas līgumi, un pakāpeniski īsteno un pilnveido Eiropas tiesību sistēmu.

Eiropas Savienības starptautiskie nolīgumi

Trešais tiesību avots ir saistīts ar ES lomu starptautiskā līmenī. Kā viens no galvenajiem punktiem pasaulē Eiropa nevar nodarboties tikai ar savu iekšējo lietu kārtošanu, bet tai jārūpējas arī par savām ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām attiecībām ar citām pasaules valstīm. Šim nolūkam ES slēdz starptautiskus nolīgumus ar valstīm, kuras nav ES dalībval­stis (trešām valstīm), un citām starptautiskām organizācijām. Šādu līgumu vidū īpaši nozīmīgi ir tālāk minētie.

Asociācijas nolīgumi

Asociācija ir daudz plašāka nekā tikai tirdzniecības politikas noregulēšana un ir vērsta uz ciešu ekonomisku sadarbību ar plašu ES finansiālo atbalstu attiecīgajai valstij (LESD 217. pants). Ir trīs dažādi asociācijas nolīgumu veidi.

Nolīgumi konkrētu ES dalībvalstu īpašās saiknes uzturēšanai ar trešām valstīm

Šāda asociācijas nolīguma izveides iemesls it īpaši bija ārpus Eiropas esošās zemes un teritorijas, kurām kā bijušajām kolonijām bija cieša ekonomiska saikne ar Dāniju, Franciju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti. Tā kā kopējas ES ārējās muitas ieviešana būtu būtiski traucējusi tirdzniecību ar šīm teritorijām, bija nepieciešams atsevišķs regulējums. Tāpēc šo zemju un teritoriju asociēšanas mērķis ir veicināt to ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī nodibināt ciešas ekonomiskas attiecības ar visu ES (LESD 198. pants). Piemēram, ir izveidotas vairākas preferenču sistēmas, kas ļauj preces no šīm zemēm un teritorijām importēt ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi vai pavisam bez ievedmuitas. ES finansiālo un tehnisko palīdzību sniedz Eiropas Attīstības fonds. Praksē nozīmīgākais ir ĀKK valstu un ES partner­attiecību nolīgums, kas ES saista ar 70 Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm. Šis nolīgums patlaban ir iekļauts reģionālu ekonomisku partnerattiecību nolīgumu vidū, kas ĀKK valstīm pakāpeniski nodrošina brīvu piekļuvi Eiropas iekšējam tirgum.

Nolīgumi par valsts iespējamas pievienošanās Eiropas Savienībai sagatavošanu vai muitas savienības izveidi

Asociēšanu izmanto arī, lai sagatavotu kādas valsts iespējamu pievienošanos ES. Tā vienlaikus ir pievienošanās priekšposms, kurā kandidātvalsts strādā pie tā, lai savu ekonomiku pietuvinātu ES līmenim. Šī stratēģija pašlaik tiek īstenota attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm (Bosniju un Hercegovinu, Kosovu, Melnkalni, Serbiju). Pievienošanās procesu pavada paplašinātais stabilizācijas un asociācijas process (SAP), kas veido visaptverošu pamatu Rietumbalkānu valstu virzībai uz ES līdz to turpmākas pievienošanās brīdim. SAP ir trīs mērķi: 1) stabilizācija un ātra pāreja uz funkcionējošu tirgus ekonomiku, 2) reģionālās sadarbības veicināšana, 3) izredzes uz dalību ES. SAP balstās uz pakāpenisku partnerību, kur ES piedāvā tirdzniecības koncesijas, ekonomisku un finansiālu atbalstu, kā arī līgumattiecības stabilizācijas un asociācijas nolīgumu formā. Lai izpildītu iespējamās dalības prasības, katrai valstij ir jāpanāk konkrēts progress SAP satvarā. Rietumbalkānu valstu progress virzībā uz iespējamo dalību Eiropas Savienībā tiek novērtēts ikgadējos ziņojumos.

Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ)

Līgums par EEZ iesaista ES iekšējā tirgū pārējās Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis (Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju) un, nosakot pienākumu pārņemt gandrīz divas trešdaļas no ES tiesībām, veido drošu pamatu, lai šīs valstis vēlāk varētu iestāties ES. EEZ teritorijā, pamatojoties uz ES primārajām un sekundārajām tiesībām (Savienības tiesību aquis), jāīsteno preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite, jānostiprina vienota konkurences un valsts atbalsta sniegšanas kārtība, kā arī jāstiprina sadarbība horizontālo un papildu rīcībpolitiku jomā (piemēram, vides aizsardzībā, pētniecībā un izstrādē, izglītībā).

Sadarbības nolīgumi

Ne tik plaši kā asociācijas nolīgumi ir sadarbības nolīgumi, kuru mērķis ir tikai intensīva ekonomiska sadarbība. Šādi nolīgumi ES saista cita starpā ar Magribas valstīm (Alžīriju, Maroku un Tunisiju), Mašrikas valstīm (Ēģipti, Jordāniju, Libānu un Sīriju) un Izraēlu.

Tirdzniecības nolīgumi

Visbeidzot, ir liels skaits tirdzniecības nolīgumu, ko slēdz ar atsevišķām trešām valstīm, trešo valstu grupām vai starptautisku tirdzniecības organizāciju ietvaros muitas un tirdzniecības politikas jomā. Nozīmīgākie tirdzniecības nolīgumi ir Līgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu un tā ietvaros noslēgtie daudzpusējie tirdzniecības nolīgumi, no kuriem būtiskākie ir: 1994. gada Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, Antidempinga un subsīdiju kodekss, Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību, Līgums par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem, kā arī Vienošanās par noteikumiem un procedūrām, kas reglamentē strīdu izšķiršanu. Turklāt aizvien vairāk pieaug divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu nozīme salīdzinājumā ar daudzpusējiem nolīgumiem. Ņemot vērā lielās grūtības, piemēram, saistībā ar daudzpusēju liberalizācijas nolīgumu noslēgšanu Pasaules Tirdzniecības organizācijas satvarā, visas tirdzniecības lielvalstis, to vidū ES, ir pievērsušās divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanai. Jaunākie piemēri ir sekmīga sarunu pabeigšana ar Kanādu, Čīli, Japānu, Meksiku, Singapūru, Dienvidkoreju, Vjetnamu, Mercosur valstīm (Argentīnu, Brazīliju, Paragvaju un Urugvaju) un Jaunzēlandi un noslēgtais ES un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu organizācijas (OACPS, iepriekš ĀKK valstis) partnerības nolīgums. Patlaban sarunas norisinās ar Austrāliju, Indiju un Indonēziju.

Nerakstītie tiesību avoti

Līdz šim raksturotajiem ES tiesību avotiem kopīgs ir tas, ka tie ir rakstītās Savienības tiesības. Tomēr, tāpat kā jebkura cita tiesību sistēma, arī ES tiesību sistēma nevar sastāvēt tikai no rakstītām tiesību normām, jo katrai tiesību sistēmai ir nepilnības, ko aizpilda nerakstītās tiesības.

Vispārējie tiesību principi

ES nerakstītie tiesību avoti vispirms ir vispārējie tiesību principi. Tās ir normas, kas izsaka vienkāršos priekšstatus par tiesībām un taisnīgumu, ko ievērot ir katras tiesību sistēmas pienākums. Rakstītās ES tiesības, kas būtībā reglamentē tikai ekonomiskos un sociālos apstākļus, šo pienākumu var pildīt tikai daļēji, tāpēc vispārējie tiesību principi ir viens no galvenajiem ES tiesību avotiem. Ar tiem var kompensēt esošās nepilnības vai ar taisnīguma principam atbilstīgu interpretāciju turpināt attīstīt esošās tiesības.

Tiesību principi tiek īstenoti tiesību piemērošanā, jo īpaši ES Tiesas judikatūrā, Tiesai pildot tai uzticēto uzdevumu nodrošināt, “ka tiek ievērots tiesiskums līgumu interpretēšanā un piemērošanā”. Galvenie pieturas punkti, nosakot vispārējos tiesību principus, ir dalībvalstu tiesību sistēmās nostiprinātie kopīgie tiesību principi. Tie ir uzskates līdzeklis, no kura tiek atvasināts problēmas atrisināšanai nepieciešamais tiesību noteikums ES līmenī.

Šie vispārējie tiesību principi ir ne tikai tādi konstitucionālie principi kā ES tiesību autonomija, tiešā piemērojamība un pārākums, bet arī pamattiesību garantija (vismaz attiecībā uz Poliju, kurai “opting out” iespējas dēļ Pamattiesību harta nav piemērojama), proporcionalitātes princips (kurš gan pašlaik ir ieguvis pozitīvu tiesisko regulējumu LES 5. panta 4. punktā), tiesiskās paļāvības princips, tiesības tikt uzklausītam vai princips, ka dalībvalstis ir atbildīgas par ES tiesību pārkāpumiem.

Paražu tiesības

Nerakstītas ES tiesības ir arī paražu tiesības. Ar tām saprot tiesības, kas ir izmantotos un akceptētas un attiecīgi radušās prakses un juridiskās izpratnes rezultātā un kas papildina vai groza primārās vai sekundārās tiesības. Faktiski tiek atzīta šādu ES paražu tiesību eksistences iespēja. Tomēr paražu tiesības ES tiesību līmenī faktiski veidojas noteiktās robežās. Pirmā šāda robeža izriet no tā, ka līgumus var grozīt īpašā procedūrā (LES 48. pants). Tas gan neizslēdz paražu tiesību veidošanos, tomēr šis fakts padara stingrākas prasības, kas izvirzāmas ilgstošas prakses un attiecīgas juridiskās izpratnes pierādīšanai. Cita robeža ES iestāžu veidotām paražu tiesībām izriet no fakta, ka ikvienu ES iestāžu darbību pamato tikai ES līgumi, nevis to faktiskā uzvedība un attiecīga griba noteikt juridiskas saistības. No tā izriet, ka paražu tiesības līgumtiesībām pielīdzinātā pakāpē nekādā ziņā nedrīkst rasties ES iestāžu līmenī, bet visos gadījumos ar tikko minētajiem stingrākajiem nosacījumiem tās var radīt tikai dalībvalstis. Tomēr ES iestāžu procedūras un juridisko izpratni var izmantot šo iestāžu radīto tiesību normu interpretācijas ietvaros, kā rezultātā noteiktos ap­stākļos tiek mainīta attiecīgā tiesību akta juridiskā un faktiskā darbības joma. Arī šajā gadījumā ir jāievēro ES primārajās tiesībās noteiktās prasības un robežas.

ES dalībvalstu vienošanās un nolīgumi

Kā pēdējais ES tiesību avots jāmin vienošanās starp dalībvalstīm. Tās noslēdz, pirmkārt, gadījumos, kad jānoregulē jautājumi, kas gan ir cieši saistīti ar ES darbību, tomēr ES iestādēm nav noteikta kompetence to noregulēšanai (piemēram, 2012. gada Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā jeb “Fiskālais pakts”, kas tika noslēgts bez Čehijas dalības). Otrkārt, starp dalībvalstīm ir noslēgti īsti starptautiski nolīgumi, ar kuriem jo īpaši jāpārvar valsts tiesiskā regulējuma teritoriāli ierobežotais raksturs un jārada vienotas tiesības ES līmenī. Tam galvenokārt ir nozīme starptautisko privāttiesību jomā (piemēram, Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (1980)).

Eiropas Savienības instrumenti

Lai sasniegtu Eiropas Savienības izvirzītos mērķus, ES iestādēm ir jārīkojas, lai līdzsvarotu dažādos un nevienlīdzīgos dalībvalstu ekonomiskos, sociālos un, ne mazāk svarīgi, vidiskos apstākļus. Tāpēc ES tiesībās ir jāparedz tiesību aktu instrumentu kopums, kāds vajadzīgs un pieejams arī valstu iestādēm, lai tās varētu izpildīt valsts līmeņa uzdevumus.

Tomēr šķietami pašsaprotamā dalībvalstu tradicionālo rīcības instrumentu izmantošana nebija iespējama tikai tāpēc, ka tās nacionālā līmenī izmantoja dažādus rīcības veidus un atsevišķas dalībvalsts modeļa pieņemšana diez vai varētu atbilst ES vajadzībām un interesēm. Tādēļ jau EEK dibināšanas laikā bija jārisina sarežģīts uzdevums, jo bija jāizstrādā rīcības instrumentu kopums, kas būtu piemērots Kopienas struktūrām un uzdevumiem. Šajā gadījumā galvenais jautājums bija, kādiem vajadzētu būt šiem juridiskajiem aktiem un kādai vajadzētu būt to iedarbībai. Bija jāņem vērā, ka, no vienas puses, iestādēm būtu jāspēj iedarbīgā veidā, proti, neatkarīgi no dalībvalstu norādījumiem, izlīdzināt dalībvalstu atšķirīgos un nevienlīdzīgos ekonomiskos, sociālos un arī vidiskos apstākļus, lai visiem ES iedzīvotājiem varētu radīt iespējami labākus dzīves apstākļus. Tomēr, no otras puses, valstu tiesību sistēmās nedrīkstētu iejaukties vairāk nekā nepieciešams. Tāpēc visai ES likumdošanas sistēmai ir jābūt balstītai uz principu, ka jomās, kur visām dalībvalstīm ir nepieciešams arī sīki izstrādāts kopīgs regulējums, valstu tiesību akti ir jāaizstāj ar ES tiesību aktiem, bet jomās, kur šādas nepieciešamības nav, būtu attiecīgi jāņem vērā dalībvalstu tiesību sistēmas.

Ņemot vērā šo aspektu, tika izstrādāti instrumentu kopums, kas ES iestādēm ļauj dažādā mērā iejaukties valstu tiesību sistēmās. Turklāt skarbākais veids ir valsts tiesiskā regulējuma aizstāšana ar ES tiesību normām. Pēc tam seko ES tiesību normas, ar kurām ES iestādes tikai netieši iejaucas dalībvalstu tiesību sistēmās. Tāpat konkrēta individuāla gadījuma noregulēšanai ir iespējams veikt pasākumus, kas paredzēti konkrētiem vai nosakāmiem adresātiem. Visbeidzot ir paredzēti arī tādi juridiski akti, kas neietver juridiski saistošus norādījumus dalībvalstīm vai ES pilsoņiem.

Aplūkojot juridiskos aktus atkarībā no tā, kam tie adresēti un kāda ir to iedarbība dalībvalstīs, saskaņā ar LESD 288. pantu ES juridisko aktu sistēma izskatās šādi.

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. pantu ES tiesību aktu sistēma izskatās šādi. Regulas: attiecas uz visām dalībvalstīm un visām fiziskām un juridiskām personām. Tieši piemērojamas un uzliek saistības kopumā. Direktīvas: attiecas uz visām vai dažām dalībvalstīm. Tās ir saistošas attiecībā uz prasīto rezultātu un tieši piemērojamas tikai īpašos apstākļos. Lēmumi (1. veids): adresēti visām vai kādām konkrētām dalībvalstīm un konkrētām fiziskām vai juridiskām personām. Tieši piemērojami un uzliek saistības kopumā. Lēmumi (2. veids): tiem nav konkrēta adresāta, un tie uzliek saistības kopumā. Ieteikumi: to adresāts ir visas vai kādas konkrētas dalībvalstis, citas ES iestādes, fiziskas personas. Tie nav saistoši. Atzinumi: to adresāts ir visas vai kādas konkrētas dalībvalstis, citas ES iestādes, konkrēti nenorādītas adresātu grupas. Tie nav saistoši.

Regulas kā Savienības “likumi”

Tiesību akti, ar kuriem ES iestādes visvairāk var iejaukties valstu tiesību sistēmās, ir regulas. Tām ir divas starptautiskajās tiesībās pavisam neraksturīgas īpašības.

• To ES tiesību akta raksturs, proti, spēja noteikt visā ES vienādas tiesības, neņemot vērā valstu robežas, kā arī vienoti un pilnīgi būt spēkā visās dalībvalstīs. Piemēram, dalībvalstīm ir aizliegts regulas noteikumus piemērot nepilnīgi vai izvēlēties piemērot tikai dažus no tiem, lai šādā veidā izvairītos no noteikumiem, pret kuriem dalībvalsts iebildusi jau to pieņemšanas procesā vai kuri ir pretrunā konkrētām valsts interesēm. Tāpat dalībvalstij, atsaucoties uz valsts tiesību normām un praksi, nav iespējams atteikties no juridiskajām saistībām, ko uzliek regulas noteikumi.
• To tiešā piemērojamība, kas nozīmē, ka regulas rada tiesības bez īpaša valsts mērogā pieņemta piemērošanas akta un ES pilsoņiem tieši piešķir tiesības vai nosaka pienākumus. Dalībvalstis, arī to iestādes, tiesas un struktūras, kā arī visas personas, uz kurām attiecas regulas piemērojamība personām, ir tieši saistītas ar ES tiesībām, un tām ES tiesības jāņem vērā tieši tāpat kā valsts tiesības.

Šo tiesību aktu līdzība ar valstu tiesībās raksturīgajiem likumiem ir ļoti liela. Tā kā tos kopīgi pieņem Eiropas Parlaments un Padome (tā dēvētajā parastajā likumdošanas procedūrā, kas sīkāk aprakstīta nākamajā nodaļā “Eiropas Savienības likumdošanas process”), tos dēvē par leģislatīviem aktiem. Regulām, kuras izdod tikai Padome vai Eiropas Komisija, nav šīs Parlamenta līdzatbildības, tāpēc vismaz formāli tām nepiemīt visas būtiskās likuma pazīmes.

Direktīvas

Līdztekus regulai būtiskākais ES instruments ir direktīva. Tā mēģina sasaistīt centienus panākt ES tiesību nepieciešamo vienveidību, no vienas puses, un saglabāt nacionālo īpatnību daudzveidību, no otras puses. Tāpēc direktīvas galvenais mērķis, atšķirībā no regulas, ir nevis tiesību unifikācija, bet gan tiesību salāgošana. Salāgojot tiesības, jānovērš pretrunas starp valstu tiesību un administratīviem aktiem un pakāpeniski jāizlīdzina atšķirības, lai dalībvalstīs būtu spēkā iespējami vienādi būtiskie noteikumi. Līdz ar to direktīva ir viens no iekšējā tirgus īstenošanas pamatinstrumentiem.

Dalībvalstīm direktīva ir saistoša tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi, taču tām atļauts izvēlēties formu un līdzekļus, kā ES līmenī noteiktos mērķus īstenot valsts tiesību sistēmā. Šī dalībvalstu iesaistīšana liecina par nodomu iejaukties valsts tiesību un administratīvajās struktūrās iespējami maigākā veidā. Dalībvalstīm tiek dota iespēja ES mērķu īstenošanā ņemt vērā valsts specifiku. Tas notiek tādējādi, ka direktīvas normas automātiski neaizstāj valsts tiesību aktus; tā vietā dalībvalstīm ir pienākums savas valsts tiesības pielāgot ES noteikumiem. Parasti tas notiek divpakāpju likumdošanas procedūrā.

Pirmajā pakāpē direktīvas iecerētais rezultāts ES līmenī juridiski saistoši tiek noteikts attiecīgajiem adresātiem, proti, vairākām vai visām dalībvalstīm, un tas jāsasniedz noteiktā termiņā. ES iestādes šo rezultātu var definēt arī tik sīki izstrādātos noteikumos, ka dalībvalstīm nepaliek izvēle savām formulējuma variācijām. Šī iespēja galvenokārt tiek izmantota tehnisko standartu un vides aizsardzības jomā.

Otrajā pakāpē – valsts līmenī ES līmenī definētais rezultāts saturiski tiek iestrādāts dalībvalstu tiesību aktos. Pat ja dalībvalstis principā var brīvi izvēlēties īstenošanas formu un līdzekļus, novērtēšana, vai attiecīgās tiesību normas tiešām ir īstenotas atbilstoši ES tiesībām, notiek saskaņā ar ES kritērijiem. Princips ir tāds, ka īstenošanas procesā jāveido tāds tiesību stāvoklis, kas ļauj pietiekami skaidri un konkrēti atpazīt direktīvā noteiktās tiesības un pienākumus un ES pilsoņiem dod iespēju šīs tiesības un pienākumus aizstāvēt valsts tiesās vai aizstāvēties pret tiem. Šim nolūkam parasti jāizdod juridiski saistošs valsts tiesību akts vai jāizdara grozījumi esošajos normatīvajos un administratīvos aktos. Nepietiek tikai ar admini­stratīvu praksi vien, jo pārvaldes iestādes to, protams, var brīvi mainīt un tai arī nav pietiekamas publicitātes.

Parasti direktīva nepamato nekādas tiešas tiesības un pienākumus ES pilsoņiem un attiecībā pret tiem; tā nepārprotami ir paredzēta tikai dalībvalstīm. Turpretim ES pilsoņi tiesības un pienākumus var iegūt tikai ar direktīvas īstenošanas aktiem, ko izdod dalībvalstu kompetentās iestādes. ES pilsoņus šis aspekts principā neskar, kamēr vien dalībvalstis faktiski izpilda ES tiesību aktos noteiktos pienākumus. Tomēr ES pilsoņiem rodas neizdevīga situācija, ja direktīvā paredzētā mērķa īstenošana viņiem dotu labumu, bet vajadzīgais valsts īstenošanas akts nav pieņemts nemaz vai ir pieņemts nepilnīgi. Lai šādas situācijas pēc iespējas nepieļautu, ES Tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir nospriedusi, ka noteiktos apstākļos ES pilsoņi var tieši atsaukties uz direktīvas noteikumiem un izmantot tajos paredzētās tiesības, vajadzības gadījumā pat vēršoties valsts tiesās. Šīs tiešās iedarbības nosacījumus ES Tiesa raksturo šādi:

• direktīvas noteikumiem pietiekami skaidri un precīzi jādefinē ES pilsoņu/uzņēmumu tiesības,
• izmantošana nedrīkst būt saistīta ar nosacījumu vai pienākumu izpildi,
• valsts likumdevējam, formulējot tiesību saturu, nedrīkst būt piešķirta rīcības brīvība,
• jābūt pagājušam direktīvas īstenošanas termiņam.

Šī ES Tiesas judikatūra par direktīvu tiešo iedarbību būtībā ir balstīta uz vispārēju pieņēmumu, ka dalībvalsts rīkojas pretrunīgi un nelikumīgi, piemērojot savas tiesības, lai gan tai tās būtu jāpielāgo atbilstīgi direktīvas normu prasībām. Atzīstot direktīvas normu tiešo iedarbību, šāda nepieļaujama tiesību piemērošana no dalībvalsts puses tiek novērsta, jo tādējādi netiek pieļauts, ka attiecīgā dalībvalsts, ļaunprātīgi neievērodama ES tiesības, gūst kādu labumu. Šajā nozīmē direktīvu tiešajai iedarbībai ir sankciju raksturs. Šajā gadījumā jāņem vērā, ka ES Tiesa līdz šim ir atzinusi direktīvu tiešo iedarbību tikai indivīda attiecībās ar dalībvalsti un arī tikai tiktāl, cik tiešā iedarbība ES pilsonim ir devusi labumu, nevis viņam kaitējusi, proti, tikai gadījumos, kad ES tiesības Savienības pilsonim paredz labvēlīgākus noteikumus nekā nesalāgotās valsts tiesības (tā dēvētā “vertikālā tiešā iedarbība”).

Turpretī direktīvu tiešo iedarbību indivīdu savstarpējās attiecībās (tā dēvēto “horizontālo tiešo iedarbību”) ES Tiesa nav atzinusi. Tiešās iedarbības sankciju raksturu ES Tiesa saista ar secinājumu, ka šī iedarbība nevar iejaukties attiecībās starp privātpersonām, jo tās nevar būt atbildīgas par dalībvalsts neizdarību. Tieši pretēji, indivīdi var pamatoties uz tiesiskās noteiktības principu un tiesiskās paļāvības principu. ES pilsoņiem ir jāspēj paļauties, ka direktīvas iedarbības sekas viņiem var piemērot tikai saskaņā ar valsts īstenošanas aktu noteikumiem. Tomēr ES Tiesa ir noteikusi primāro tiesību aktu principu, saskaņā ar kuru direktīvas saturs, ja tas precizē vispārēju diskriminācijas aizliegumu, ir piemērojams arī privāttiesību jautājumos. ES Tiesas izstrādātā konstrukcija ir plašāka par diskriminēšanas aizliegumu, kas savā konkretizētajā, attiecīgajā direktīvā izklāstītajā formā valsts iestādēm – un šajā gadījumā jo īpaši valsts tiesām – uzliek pienākumu savu kompetenču ietvaros nodrošināt juridisko aizsardzību, kura indivīdiem izriet no ES tiesībām, un garantēt ES tiesību pilnīgu efektivitāti, vajadzības gadījumā nepiemērojot nevienu valsts tiesību aktu noteikumu, kas ir pretrunā šim aizliegumam. Tāpēc, ņemot vērā ES tiesību pārākumu, diskriminācijas aizliegums, kas formulēts attiecīgajā direktīvā, prevalē pār tam pretrunā esošām valsts tiesībām. Lai gan ES Tiesa neapšauba savu judikatūru par to, ka direktīvām nav horizontālas iedarbības, tomēr de facto tā secina, ka saistībā ar diskriminēšanas aizliegumu visos gadījumos, kad šis aizliegums ir precizēts direktīvā, šāda horizontālā iedarbība ir. Šādu precizējumu ES Tiesa līdz šim ir atzinusi attiecībā uz direktīvām par klasisku diskriminēšanu valstspiederības, dzimuma vai arī vecuma dēļ. Tomēr tas varētu attiekties uz visām direktīvām, kas pieņemtas, lai cīnītos pret LESD 19. pantā minētajiem diskriminācijas iemesliem.

Direktīvas tiešā iedarbība nav obligāti saistīta ar nosacījumu, ka direktīvas normā ir jāpiešķir indivīdam kādas tiesības. Tieši pretēji, direktīvu noteikumu tieša iedarbība rodas arī tiktāl, cik tie rada objektīvi tiesiskas sekas. Uz šīs iedarbības atzīšanu attiecas tie paši nosacījumi, kas uz tiešas iedarbības atzīšanu, ar vienīgo īpatnību, ka skaidri un precīzi definētu ES pilsoņa/uzņēmuma tiesību vietā ir noteikts skaidrs un precīzi definēts dalībvalstu pienākums. Ja tas tā ir, dalībvalstu iestādēm, proti, likumdevējam, pārvaldes iestādēm un tiesām, direktīva ir juridiski saistoša, oficiāli jāņem vērā un jāpiemēro kā pārākas ES tiesības. Konkrētāk, no tā, piemēram, izriet pienākums valsts tiesības interpretēt atbilstīgi direktīvām (“direktīvai atbilstīga interpretācija”) vai strīdīgai direktīvas normai noteikt prioritāru piemērošanu salīdzinājumā ar pretēju valsts tiesību normu. Turklāt vēl pirms īstenošanas termiņa beigām direktīvām attiecībā uz dalībvalstīm ir zināma bloķējoša iedarbība. Attiecībā uz direktīvā noteikto mērķu obligātumu un piemērojot lojālas sadarbības principu (LES 4. pants), dalībvalstis jau pirms īstenošanas termiņa beigām nedrīkst veikt nekādus pasākumus, kas būtiski apdraudētu direktīvā noteiktā mērķa sasniegšanu.

Visbeidzot 1991. gada spriedumos lietās C-6/90 un C-9/90 Francovich un Bonifaci ES Tiesa ir atzinusi dalībvalstu pienākumu atlīdzināt kaitējumu, kas radies netransponētas vai neatbilstīgi transponētas direktīvas rezultātā. Minētajās lietās runa bija par Itālijas valsts atbildību par laikus neīstenotu 1980. gada 20. oktobra Direktīvu 80/987/EEK par darbinieku aizsardzību to darba devēju maksātnespējas gadījumā. Šī direktīva attiecas uz darbinieku tiesībām saņemt darba samaksu par periodu pirms darba devēja maksātnespējas iestāšanās vai attiecīgi pirms darba attiecību izbeigšanas šā iemesla dēļ. Šim nolūkam bija jāizveido garantiju iestādes, kurām citi darba devēja kreditori nevar piekļūt un kurās līdzekļi jāiemaksā darba devējiem un/vai valstij. ES Tiesa šajā gadījumā saskārās ar problēmu, ka, lai gan šīs direktīvas mērķis bija darbiniekiem piešķirt subjektīvas tiesības saņemt darba samaksu no izveidojamās garantiju iestādes, tomēr šo tiesību tiešo piemērojamību, proti, to izmantošanu, nebija iespējams panākt arī valsts tiesās, jo šīs direktīvas neīstenošanas dēļ garantiju iestāde nebija izveidota un līdz ar to nebija noteikts parādnieks, kuram jāmaksā kompensācija darba devēja maksātnespējas gadījumā. Šajā gadījumā ES Tiesa spriedumā nosprieda, ka attiecīgajiem darbiniekiem nodarītais kaitējums ir jākompensē Itālijas valstij, kas direktīvas neīstenošanas dēļ ir darbiniekiem atņēmusi direktīvā noteiktās tiesības. ES Tiesas ieskatā kaitējuma novēršanas pienākums, kaut arī ES tiesībās tas nav nepārprotami paredzēts, ir ES tiesību sistēmas neatņemams elements, jo tas, ka Savienības pilsoņiem nebūtu iespējas saņemt kompensāciju gadījumā, kad dalībvalsts prettiesiskas rīcības rezultātā tiek pārkāptas viņu tiesības, negatīvi ietekmētu tā pilnīgu iedarbību un mazinātu ar to pamatoto tiesību aizsardzību (⁴).

Lēmumi

“Lēmumi” ir jauns tiesību aktu veids, kas tiesību aktu katalogā tika iekļauts ar Lisabonas līgumu. Ir divu kategoriju lēmumi: lēmumi konkrētiem adresātiem un vispārēji lēmumi nenoteiktam personu lokam (sk. LESD 288. panta ceturto daļu). Konkrētiem adresātiem domātie lēmumi aizstāj agrākos “lēmumus” (vācu valodā “Entscheidung”) individuālu gadījumu noregulēšanai, savukārt vispārējie lēmumi nenoteiktam personu lokam ietver dažādu veidu tiesiskos regulējumus, kuriem kopīgs ir tas, ka to mērķis nav reglamentēt individuālus gadījumus. Jāizsaka nožēla, ka diviem pilnīgi dažādiem tiesību aktu veidiem ir viens nosaukums, jo neizbēgamo nošķiršanas problēmu dēļ rodas būtiska juridiskā nenoteiktība. Būtu bijis labāk līdz šim lietoto jēdzienu (vācu valodā “Entscheidung”) izmantot attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti individuālu gadījumu regulējumam ar ārēju juridiski saistošu spēku, un papildus ieviest jaunu jēdzienu (vācu valodā “Beschluss”), kurš attiecas uz pārējiem juridiski saistošiem tiesību aktiem.

Lēmumi konkrētiem adresātiem ir raksturīgs tiesību akts, ar kuru ES ie­stādes (jo īpaši Padome un Komisija) īsteno savas izpildpilnvaras. Ar šādu lēmumu dalībvalstij, uzņēmumam vai ES pilsonim var pieprasīt veikt pasākumus vai atturēties no to veikšanas, kā arī piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus. Tas precīzi atbilst situācijai valstu tiesību sistēmās. Arī te valsts pārvaldes iestādes, attiecībā pret pilsoņiem izdodot administratīvu aktu, nosaka juridiski saistošas sekas, kas izriet, piemēram, no likuma piemērošanas konkrētā gadījumā.

Šā veida lēmumam piemīt turpinājumā izklāstītās pazīmes.

• Lēmumu piemēro individuāli, un ar to tas atšķiras no regulas. Lēmumam jābūt konkrētiem adresātiem, un saistības tie nosaka arī tikai individuāli. Šajā gadījumā pietiek ar to, ka lēmuma izdošanas brīdī ir iespējams noteikt attiecīgo personu loku, kuru turpmāk vairs paplašināt nevar. Turklāt vispirms jāņem vērā lēmuma saturs, kuram individuālā un tiešā veidā jāspēj ietekmēt tiesību subjektu stāvokli. Šajā nozīmē lēmums var individuāli ietekmēt arī trešās personas, ja tām ir konkrētas personiskas īpašības vai īpaši apstākļi, kas tās izceļ pārējo personu vidū, un līdz ar to tās var individualizēt līdzīgi kā pašu adresātu.
• Visas lēmuma daļas ir juridiski saistošas, un ar to tas atšķiras no direktīvām, kuras ir saistošas tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi.
• Lēmums ir tieši piemērojams saviem adresātiem. Turklāt dalībvalstij adresētam lēmumam ar tādiem pašiem nosacījumiem kā direktīvai var būt tieša iedarbība arī uz ES pilsoņiem.

Vispārēji lēmumi nenoteiktam personu lokam uzliek saistības kopumā, tomēr nav precizēts, kurām personām tie ir juridiski saistoši. To galu galā var noteikt tikai pēc attiecīgā lēmuma satura. Atkarībā no tiesiskā regulējuma veida vispārējos lēmumus var iedalīt šādās kategorijās.

• Lēmumi par līguma noteikumu grozījumiem. Šie lēmumi ir abstrakti vispārēji piemērojami, proti, tie ir saistoši visām ES iestādēm, struktūrām un citām institūcijām, kā arī dalībvalstīm. Tādi, piemēram, ir lēmumi par vienkāršāku pieņemšanas procedūru (LESD 81. panta 3. punkts un 192. panta 2. punkta c) apakšpunkts) vai par vieglākām balsu vairākuma prasībām (LESD 312. panta 2. punkts un 333. panta 1. punkts).
• Lēmumi par līgumtiesību precizēšanu. Šie lēmumi ir saistoši visai ES kopumā vai attiecīgajām ES iestādēm, struktūrām vai citām institūcijām, ja lēmums attiecas uz to sastāvu; tiem nav ārējas iedarbības uz indivīdiem.
• Lēmumi, ar kuriem pieņem noteikumus, kas attiecas uz iestāžu iekšējo organizāciju un attiecībām starp tām. Šie lēmumi ir saistoši attiecīgajām un iesaistītajām ES iestādēm, struktūrām un citām institūcijām. Šādi lēmumi, piemēram, ir ES iestāžu reglaments (reglamentē iestāžu iekšējo organizāciju), kā arī ES iestāžu noslēgtie savstarpējie nolīgumi (reglamentē iestāžu savstarpējās attiecības).
• Lēmumi, ar ko īsteno organizatoriskās pilnvaras. Šie lēmumi (piemēram, par iecelšanu amatā, atlīdzību) ir saistoši attiecīgajām amatpersonām vai institūciju locekļiem.
• Politikas veidošanas lēmumi. Šie lēmumi konkurē ar regulām un direktīvām, tomēr to mērķis nav juridiski saistoša ārēja iedarbība uz indivīdiem. Principā saistošais spēks attiecas tikai uz lēmumā iesaistītajām institūcijām, īpaši tad, ja runa ir par turpmākās politikas virzību vai vadlīnijām. Tikai izņēmuma gadījumos tiem ir abstraktas vispārējas tiesiskās sekas vai finansiāla ietekme.
• Ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku saistīti lēmumi. Šie lēmumi ir juridiski saistoši ES. Saistošo spēku attiecībā uz dalībvalstīm ierobežo īpašas normas (piemēram, LES 28. panta 2. un 5. punkts un 31. panta 1. punkts). Uz tiem neattiecas ES Tiesas jurisdikcija.

Ieteikumi un atzinumi

Juridisko aktu pēdējā kategorija, kas ir skaidri paredzēta ES līgumos, ir ieteikumi un atzinumi. Tie ļauj ES iestādēm izteikt dalībvalstīm un dažos gadījumos arī ES pilsoņiem juridiski nesaistošus viedokļus, taču tie neuzliek tiem nekādus juridiskus pienākumus.

Ieteikumos adresātiem tiek rekomendēta konkrēta uzvedība, tomēr juridiski nenosakot to par pienākumu. Piemēram, Komisija gadījumos, kad tiesību vai administratīva akta izdošana vai grozījumi dalībvalstī var kropļot konkurences noteikumus iekšējā tirgū, var ieteikt attiecīgajai valstij veikt attiecīgus pasākumus, lai šādu izkropļojumu nepieļautu (sk. LESD 117. panta 1. punkta otro teikumu).

Turpretim atzinumus ES iestādes sniedz tad, ja runa ir par ES vai dalībvalstīs pastāvošas situācijas vai konkrētu procesu novērtēšanu. Daļēji tie paredzēti arī vēlāk juridiski saistošu tiesību aktu sagatavošanai vai arī ir nosacījums, lai varētu vērsties ES Tiesā (sk. LESD 258. un 259. pantu).

Ieteikumu un atzinumu būtiskākā nozīme ir galvenokārt politiska un morāla. Paredzot šos juridiskos aktus, līgumu izstrādātāji cerēja, ka attiecīgās personas, ņemot vērā ES iestāžu tiesības un to plašāko skatījumu un apjomīgās zināšanas par apstākļiem ne tikai pašu valstī, brīvprātīgi ievēros tām sniegtos ieteikumus un atbilstoši reaģēs uz ES iestādes konkrētas situācijas novērtējuma. Tomēr ieteikumi un atzinumi var izraisīt netiešas juridiskas sekas, ja tie definē nosacījumus turpmākiem juridiski saistošiem tiesību aktiem vai attiecīgā iestāde pati sev uzliek saistības, kā rezultātā noteiktos apstākļos var rasties tiesiska paļāvība.

Rezolūcijas, deklarācijas un rīcības programmas

Līdztekus ES līgumos minētajiem juridiskajiem aktiem ES iestādes var izdot citus aktus, lai ES tiesību sistēmai piešķirtu formu un struktūru. ES praksē nozīmīgākie šāda veida akti ir rezolūcijas, deklarācijas un rīcības programmas.

Rezolūcijas. Rezolūcijas var izdot Eiropas Parlaments, Eiropadome un Padome. Rezolūcijās tiek izteikti kopīgie uzskati un nodomi par integrācijas kopējo attīstību un konkrētiem uzdevumiem ES ietvaros un ārpus tās. Rezolūcijas ES iekšlietu jomā, piemēram, ir bijušas par politiskās savienības būtiskiem jautājumiem, reģionu politiku, enerģētikas politiku, kā arī Ekonomikas un monetāro savienību, jo īpaši Eiropas valūtas sistēmas izveidi. Šīm rezolūcijām kā orientējošām norādēm galvenokārt ir politiska nozīme Padomes turpmākā darbā. Kā kopējās politiskās gribas izpausmes šīs rezolūcijas pilnīgi noteikti atvieglo konsensa panākšanu Padomē. Turklāt tās garantē minimālo saskanību ES un dalībvalstu lēmumu pieņemšanas līmenī. Jāņem vērā arī šīs funkcijas juridiskais novērtējums, proti, rezolūciju instrumentam jāsaglabā elastīgums un to nedrīkst pārāk apgrūtināt ar juridiskām prasībām un saistībām.

Deklarācijas. Ir divu veidu deklarācijas. Ja deklarācijas attiecas uz ES tālāko attīstību, piemēram, deklarācijas par ES, demokrātiju vai pamattiesībām, atkarībā no to nozīmes tās būtībā atbilst rezolūcijām. Tās izmanto galvenokārt tad, kad jāuzrunā plaša sabiedrība vai konkrēts adresātu loks. Turklāt deklarācijas Padome pieņem arī saistībā ar lēmumu pieņemšanu. Šajā gadījumā runa ir par deklarācijām, kurās Padomes locekļi kopīgi vai vienpusēji pauž viedokli par Padomes pieņemto lēmumu interpretāciju. Šādas interpretējošas deklarācijas Padome praktizē pastāvīgi, un tās ir neaizstājams kompromisu panākšanas līdzeklis. Šo deklarāciju juridiskā nozīme ir jāvērtē saskaņā ar vispārējiem interpretācijas principiem. Saskaņā ar tiem tiesību normas interpretācijā būtiska nozīme ir arī tās autora gribai. Tomēr to var ņemt vērā tikai tiktāl, cik interpretējošajām deklarācijām ir vajadzīgā publicitāte, jo, piemēram, sekundāros ES tiesību aktus, kas indivīdam piešķir tiešas tiesības, nedrīkst ierobežot tikai tāpēc, ka nav publicētas papildu vienošanās.

Rīcības programmas. Šīs programmas pēc savas iniciatīvas vai Eiropadomes ierosinājuma izstrādā ES Padome vai Komisija, un to mērķis ir konkretizēt ES līgumos ietvertās likumdošanas programmas un vispārējos mērķus. Ja šīs programmas ir nepārprotami paredzētas līgumos, to iecerētais saturs ES iestādēm ir juridiski saistošs. Turpretim citas programmas praksē tiek uztvertas vienīgi kā vispārējas pamatnostādnes, kas nav juridiski saistošas. Tomēr šīs programmas izsaka ES iestāžu nodomu rīkoties atbilstīgi to saturam.

Savienības praksē būtiska nozīme ir arī “baltajām grāmatām” un “zaļajām grāmatām”. Komisijas publicētās baltās grāmatas ietver konkrētus priekšlikumus ES pasākumiem konkrētā politikas jomā. Ja Padome balto grāmatu novērtē pozitīvi, tā var kļūt par ES rīcības programmas pamatu. Šādas baltās grāmatas ir, piemēram, par Eiropas nākotni (2017) vai par mākslīgo intelektu (2020). Zaļo grāmatu mērķis ES līmenī ir dot vielu pārdomām par konkrētiem jautājumiem un rosināt sabiedriskas apspriešanas un debates par zaļajā grāmatā aplūkotajiem tematiem. Dažos gadījumos tās rada stimulu izstrādāt tiesību normas, kas pēc tam tiek izklāstītas baltajās grāmatās.

Publicēšana un paziņošana

ES tiesību aktus un juridiski saistošus aktus publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijā (leģislatīvie akti (L = Législation)). Tie stājas spēkā tajos paredzētajā datumā vai citos gadījumos divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas.

Uz nesaistošajiem aktiem publicēšanas vai paziņošanas pienākums neattiecas, tomēr tos parasti publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā (paziņojumi (C = Communication)). C sērijā publicē arī visus ES iestāžu, struktūru un aģentūru oficiālos dokumentus.

Konkrētam adresātam adresētos tiesību aktus paziņo personām, kurām tie paredzēti, un tie ir spēkā no paziņošanas dienas.

Eiropas Savienības likumdošanas process

Atšķirībā no valstī radušās gribas, kura īstenojas parlamentā, gribas veidošanās ES ilgu laiku bija atkarīga galvenokārt no Padomē sanākušajiem dalībvalstu valdību pārstāvjiem. Gluži vienkārši tāpēc, ka ES nav cēlusies no “Eiropas tautas”, bet par savu esību un uzbūvi tai jāpateicas dalībvalstīm. Daļu suverenitātes tās nav atdevušas ES tāpat vien, bet ir iedrošinājušās spert šo soli tikai, ievērojot savu spēcīgo pozīciju ES lēmumu pieņemšanas procesā. Vienlaikus ES tiesību sistēmas attīstības un padziļināšanas gaitā arī šī sākotnēji ļoti vienpusēji uz dalībvalstu interesēm orientētā pilnvaru sadale ES lēmumu pieņemšanas procesā, pateicoties nemitīgai Eiropas Parlamenta statusa uzlabošanai, ir kļuvusi par līdzsvarotu lēmumu pieņemšanas sistēmu. Tā sākotnējā apspriešanās ar Eiropas Parlamentu vispirms tika papildināta ar Eiropas Parlamenta sadarbību ar Padomi un visbeidzot ar Eiropas Parlamenta koplēmuma procedūru ES likumdošanas procesā.

Tiesību aktu pieņemšanas procedūrai ir šādi posmi. Eiropas Komisija iesniedz priekšlikumus Eiropas Parlamentam (pirmajam lasījumam), lai Parlaments paustu savu nostāju. Tos iesniedz arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Reģionu komitejai, lai saņemtu abu šo struktūru atzinumu. Tad priekšlikumus pārsūta Padomei pirmajam lasījumam. Ja Parlaments neierosina grozījumus vai ja Padome piekrīt visiem grozījumiem, tad pēc trialoga sarunām, kurās piedalās Parlaments, Padome un Komisija, tiesību akts var tikt pieņemts. Pretējā gadījumā Padome iepazīstina ar savu nostāju Parlamentu, un priekšlikums tiek nosūtīts atpakaļ Parlamentam otrajam lasījumam. Ja Parlaments Padomes nostājai piekrīt, tad tiesību akts tiek pieņemts tādā redakcijā, kas atbilst Padomes nostājai. Savukārt tad, ja Eiropas Parlamenta deputātu vairākums Padomes nostāju noraida, likumdošanas process beidzas un tiesību akts nav pieņemts. Ja deputātu vairākums ierosina grozījumus, Komisija apstiprina vai noraida Parlamenta ierosinātos grozījumus. Tad priekšlikumu nosūta Padomei otrajam lasījumam. Ja Padome ar kvalificētu balsu vairākumu vai vienprātīgi šos grozījumus apstiprina, tiesību akts ir pieņemts. Ja Padome grozījumus noraida, priekšlikumu nodod Samierināšanas komitejai (kurā ir gan Parlamenta, gan Padomes pārstāvji). Ja tad tiek panākta vienošanās, rezultātu trešajā lasījumā apstiprina gan Parlaments, gan Padome. Ja Samierināšanas komitejai neizdodas panākt vienošanos, tiesību aktu uzskata par noraidītu un likumdošanas process ar to beidzas.

Ar Lisabonas līgumu ES likumdošanas process tika pārkārtots un pārveidots. Ir jānošķir:

1. parastā likumdošanas procedūra, ko izmanto leģislatīvu aktu pieņemšanai (LESD 289. panta 1. punkts), kas būtībā atbilst agrākajai koplēmuma procedūrai un ir normālais likumdošanas process ES līmenī, kā arī īpašā likumdošanas procedūra (LESD 289. panta 2. punkts), kurā tiesību aktus pieņem Eiropas Parlaments, iesaistot Padomi, vai Padome, iesaistot Eiropas Parlamentu;
2. konkrētus tiesību aktus, kuri pirms stāšanās spēkā ir jāapstiprina Parlamentam piekrišanas procedūrā;
3. neleģislatīvus aktus, ko pieņem vienkāršotā procedūrā;
4. īpašas procedūras, kas paredzētas deleģēto aktu un īstenošanas aktu pieņemšanai.

Procedūras norise

Priekšlikuma sagatavošanas posms

Procedūru sāk Komisija, kura izstrādā priekšlikumu par veicamo ES pasākumu (iniciatīvas tiesības). Priekšlikumu sagatavo attiecīgajā jomā kompetentais Komisijas dienests, kurš turklāt bieži konsultējas ar valstu ekspertiem. Šajā gadījumā saskaņošana ar valstu ekspertiem daļēji notiek šim nolūkam izveidotās komitejās vai izmantojot Komisijas dienestu ad hoc organizētas ekspertu aptaujas. Tomēr rezultāti, kas gūti, apspriežoties ar valstu ekspertiem, Komisijai nav obligāti jāņem vērā priekšlikumu izstrādē. Komisijas izstrādāto projektu, kas pilnībā nosaka veicamo pasākumu saturu un formu, apspriež Komisijas locekļi un pēc tam pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Kā Komisijas priekšlikums ar argumentētu pamatojumu tas vienlaikus tiek nosūtīts Eiropas Parlamentam un Padomei, attiecīgā gadījumā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

Pirmais lasījums Eiropas Parlamentā un Padomē

Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs nosūta projektu izskatīšanai Parlamenta atbildīgajā komitejā. Komitejā notikušo apspriežu rezultātu apspriež Eiropas Parlamenta plēnumā un apkopo atzinumā, kuru var apstiprināt, neapstiprināt vai grozīt. Pēc tam Eiropas Parlaments paziņo savu nostāju Padomei.

Tagad Padome pirmajā lasījumā var rīkoties divējādi.

• Ja Padome Eiropas Parlamenta nostājai piekrīt, attiecīgo tiesību aktu pieņem tādā redakcijā, kāda atbilst Eiropas Parlamenta nostājai, un līdz ar to likumdošanas process ir pabeigts. Praksē ir kļuvis ierasts, ka likumdošanas process faktiski tiek pabeigts jau pirmajā lasījumā. Šim nolūkam notiek neoficiāla trīspusēja sanāksme, kurā piedalās Parlamenta, Padomes un Komisijas pārstāvji, kuri jau šajā agrīnajā likumdošanas procesa posmā cenšas vienoties par kompromisu. Vairākumā gadījumu šādu vienošanos izdodas panākt, tāpēc parastā likumdošanas procedūra jāpiemēro tikai attiecībā uz ļoti strīdīgiem tiesību aktu priekšlikumiem.
• Ja Padome Eiropas Parlamenta nostājai nepiekrīt, tā pieņem savu nostāju pirmajā lasījumā un paziņo to Eiropas Parlamentam.

Padome Eiropas Parlamentam pilnībā dara zināmus iemeslus, kas tai likuši pieņemt savu nostāju. Komisija Eiropas Parlamentam pilnībā dara zināmu savu nostāju.

Otrais lasījums Eiropas Parlamentā un Padomē

Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad Padome ir paziņojusi savu nostāju, otrajā lasījumā Eiropas Parlaments var rīkoties vienā no tālāk minētajiem veidiem.

1. Eiropas Parlaments var apstiprināt Padomes nostāju vai savu nostāju neizteikt: tad uzskata, ka attiecīgais tiesību akts ir pieņemts redakcijā, kas atbilst Padomes nostājai.
2. Eiropas Parlaments ar deputātu balsu vairākumu noraida Padomes nostāju: tad uzskata, ka ierosinātais tiesību akts nav pieņemts un likumdošanas process ir pabeigts.
3. Eiropas Parlaments ar deputātu balsu vairākumu ierosina Padomes nostājas grozījumus: tad šādi grozīto tekstu nosūta Padomei un Komisijai, kas sniedz atzinumu par šiem grozījumiem.

Padome apspriežas par grozīto nostāju un trīs mēnešu laikā pēc Eiropas Parlamenta ierosināto grozījumu saņemšanas var rīkoties divējādi.

1. Padome var apstiprināt visus Eiropas Parlamenta ierosinātos grozījumus, un tad attiecīgo tiesību aktu uzskata par pieņemtu; šajā gadījumā pietiek ar kvalificētu balsu vairākumu, ja arī Komisija piekrīt Eiropas Parlamenta ierosinātajiem grozījumiem; ja Komisija tiem nepiekrīt, Padome var apstiprināt Eiropas Parlamenta ierosinātos grozījumus tikai vienprātīgi.
2. Padome neapstiprina visus Eiropas Parlamenta ierosinātos grozījumus vai nav nepieciešamā balsu vairākuma: tiek sākta samierināšanas procedūra.

Samierināšanas procedūra

Samierināšanas procedūru sāk Padomes priekšsēdētājs, vienojoties ar Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju. Šim nolūkam sasauc Samierināšanas komiteju, kurā patlaban ir 27 vienlīdzīgi Eiropas Parlamenta un Padomes pārstāvji. Samierināšanas komitejas uzdevums ir ar kvalificētu balsu vairākumu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes nostāju otrajā lasījumā, panākt vienošanos sešu nedēļu laikā pēc tās sasaukšanas. Runa ir par kompromisa risinājumu, kurš jāatrod, “izskatot visus nesaskaņu aspektus”. Turklāt vienmēr ir iespējams tikai viens kompromiss starp abām atšķirīgajām Eiropas Parlamenta un Padomes nostājām. Šajā gadījumā var izmantot arī jaunus elementus, kas atvieglo kompromisa panākšanu, ja vien tie iederas otrā lasījuma kopējā rezultātā. Turpretim iekļaut grozījumus, kuri otrajā lasījumā vajadzīgo vairākuma atbalstu nesaņēma, nav iespējams.

Komisija piedalās Samierināšanas komitejas sēdēs un uzņemas jebkuru iniciatīvu, kas vajadzīga, lai Eiropas Parlamenta un Padomes nostājas tuvinātu.

Ja Samierināšanas komiteja kopīgu dokumentu neapstiprina sešās nedēļās pēc tās sasaukšanas, uzskata, ka ierosinātais tiesību akts nav pieņemts.

Trešais lasījums Eiropas Parlamentā un Padomē

Ja minēto sešu nedēļu laikā Samierināšanas komiteja apstiprina kopīgu dokumentu, Eiropas Parlamentam un Padomei pēc apstiprināšanas ir sešas nedēļas laika, lai pieņemtu attiecīgo tiesību aktu saskaņā ar šo kopīgo dokumentu. Šajā gadījumā Eiropas Parlamentā ir nepieciešams balsu vairākums un Padomē – kvalificētais balsu vairākums. Pretējā gadījumā uzskata, ka ierosinātais tiesību akts nav pieņemts un likumdošanas process ir pabeigts.

Publicēšana

Pieņemto tiesību aktu galīgajā redakcijā sagatavo pašreizējās 24 oficiālajās ES valodās: angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, horvātu, igauņu, īru, itāļu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, nīderlandiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru, to paraksta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Padomes priekšsēdētājs, un pēc tam tas tiek publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Koplēmuma procedūra Eiropas Parlamentam vienlaikus ir izaicinājums un iespēja. Lai gan šīs procedūras sekmīga iznākuma nosacījums ir vienošanās Samierināšanas komitejā, tomēr tajā pašā laikā tā būtībā maina attiecības starp Eiropas Parlamentu un Padomi. Abām iestādēm ir vienlīdzīgas likumdošanas tiesības. Eiropas Parlamentam un Padomei jāapliecina savas politiskā kompromisa spējas un Samierināšanas komitejā pēc iespējas jāvienojas par kopīgu dokumentu.

Īpašā likumdošanas procedūra

Īpašajai likumdošanas procedūrai parasti ir raksturīgs tas, ka Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem vienprātīgu lēmumu (piemēram, LESD 308. pants: Eiropas Investīciju bankas statūti) vai ka Eiropas Parlaments pieņem tiesību aktu pēc Padomes piekrišanas (piemēram, LESD 226. panta trešā daļa: tiesību veikt izmeklēšanu īstenošana, izveidojot parlamentāru Izmeklēšanas komiteju; LESD 228. panta 4. punkts: Ombuda pienākumu izpildes nosacījumi).

Vēl ir arī citi, no šiem parastajiem gadījumiem atšķirīgi veidi, kurus tomēr var uzskatīt par īpašu likumdošanas procedūru.

• Savienības gada budžeta apstiprināšana (LESD 314. pants): šī procedūra ir sīki reglamentēta un lielā mērā ir līdzīga parastajai likumdošanas procedūrai.
• Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu (vajadzības gadījumā arī ar citām ES iestādēm un padomdevējām struktūrām) ar balsu vairākumu pieņem lēmumu; tā ir sākotnējā apspriešanās procedūra, kas sākotnēji bija parastā likumdošanas procedūra, bet tagad to izmanto tikai laiku pa laikam kā īpašu likumdošanas procedūru (piemēram, LESD 140. panta 2. punkts: izņēmuma statuss ekonomiskās un monetārās savienības ietvaros; LESD 128. panta 2. punkts: monētu emisija).
• Padome lēmumu pieņem bez Eiropas Parlamenta piedalīšanās. Tomēr tas ir rets izņēmums, ko, izņemot kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomu, kurā Eiropas Parlaments tiek informēts par Padomes lēmumiem (LES 36. pants), izmanto vairs tikai ļoti nedaudzos gadījumos (piemēram, LESD 31. pants: kopējo muitas tarifu noteikšana; LESD 301. panta otrā daļa: Ekonomikas un sociālo lietu komitejas sastāva noteikšana).

Politikas jomās, kurām ir paredzēta īpaša likumdošanas procedūra, ar tā dēvētajām “pārejas klauzulām“ var piemērot parasto likumdošanas procedūru vai arī vienprātības principu Padomē var aizstāt ar kvalificētu balsu vairākumu. Ir iespējamas divu veidu pārejas klauzulas: 1) vispārējā pārejas klauzula, kas attiecas uz visām politikas jomām un kas jāapstiprina ar vienprātīgu Eiropadomes lēmumu, kā arī 2) īpašās pārejas klauzulas, kuras attiecas uz konkrētām politikas jomām (piemēram, daudzgadu finanšu shēma – LESD 312. pants; tiesu iestāžu sadarbība ģimenes tiesību jomā – LESD 81. panta 3. punkts; ciešāka sadarbība – LESD 333. pants; sociālo lietu joma – LESD 153. pants; un vides joma – LESD 192. pants). No vispārējām pārejas klauzulām šīs klauzulas atšķiras ar to, ka valstu parlamentiem parasti nav veto tiesību, un lēmumu var pieņemt arī Padome, nevis tikai Eiropadome.

Piekrišanas procedūra

Eiropas Parlamenta iesaistīšanas ES likumdošanā spēcīga forma ir arī piekrišanas procedūra. Saskaņā ar to tiesību aktu var pieņemt tikai tad, ja iepriekš ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana. Tomēr šī procedūra nesniedz Eiropas Parlamentam nekādu tiešu rīcības brīvību tiesību aktu noteikumu satura ziņā; piemēram, Eiropas Parlaments nevar ierosināt grozījumus vai piekrišanas procedūrā panākt grozījumu apstiprināšanu, bet tas var vai nu tikai piekrist ierosinātajam tiesību aktam, vai to noraidīt. Šī procedūra ir paredzēta, piemēram, slēdzot starptautiskus nolīgumus (LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkts), veidojot ciešāku sadarbību (LESD 329. panta 1. punkts) vai izmantojot līgumu īstenošanas kompetenci (LESD 352. panta 1. punkts). Piekrišanas procedūra var būt gan daļa no īpašas likumdošanas procedūras, kurā pieņem leģislatīvus aktus, gan daļa no vienkāršotas likumdošanas procedūras, kurā pieņem juridiski saistošus neleģislatīvus aktus.

Neleģislatīvu aktu pieņemšanas procedūra

Neleģislatīvos aktus pieņem vienkāršotā procedūrā, kad ES iestāde vai cita struktūra pieņem tiesību aktu savu pilnvaru ietvaros. Attiecīgās pilnvaras izriet no ES līgumos noteiktās kompetences.

Šī procedūra vispirms attiecas uz (vienkāršiem) juridiski saistošiem tiesību aktiem, ko ES iestāde izdod, īstenojot savas pilnvaras (piemēram, Komisijas lēmums valsts atbalsta lietās, LESD 108. panta 2. punkts).

Tāpat vienkāršotajā procedūrā pieņem arī juridiski nesaistošus tiesību aktus, jo īpaši ES iestāžu un padomdevēju struktūru ieteikumus un atzinumus.

Deleģēto aktu un īstenošanas aktu pieņemšanas procedūra

Prakse, saskaņā ar kuru Eiropas Parlaments un Padome piešķir Komisijai likumdošanas un īstenošanas pilnvaras, ir ierasta jau daudzus gadus. Piešķirtās pilnvaras līdz šim tika īstenotas, iesaistot komitoloģijas komitejas, kurās Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas un dalībvalstu ietekme tika diferencēta. Tomēr līdz šim likumdošanas pilnvaru deleģēšana (likumdošanas vara) un īstenošanas pilnvaru piešķiršana (izpildvara) nebija skaidri nodalīta. Ar Lisabonas līgumu primārajos tiesību aktos tika veikta šī likumdošanas un izpildes uzdevumu īstenošanas sen gaidītā nošķiršana (LESD 290. un 291. pants).

Deleģētus aktus Komisija pieņem, pamatojoties uz īpašu pilnvarojumu Eiropas Parlamenta un Padomes pieņemtā leģislatīvā aktā (LESD 290. pants). Pilnvaras var deleģēt tikai konkrētu nebūtisku leģislatīva akta normu grozīšanai; pilnvaru deleģēšana neattiecas uz būtiskiem kādas jomas elementiem. Tas nozīmē, ka likumdošanas varai pašai ir jāpieņem pamatnoteikumi, nevis tie jādeleģē izpildvarai. Tā tiek ievērots demokrātijas un varas dalīšanas princips. Parlamentam un Padomei primārā atbildība par likumdošanu pašiem ir tieši jāuzņemas tad, kad runa ir par politiski nozīmīgiem lēmumiem ar tālejošām sekām. Tas jo īpaši attiecas uz likumdošanas darbību politiskajiem mērķiem, instrumentu izvēli mērķu sasniegšanai un noteikumu iespējamo ietekmi uz fiziskām un juridiskām personām. Turklāt ar deleģētiem aktiem drīkst tikai grozīt vai papildināt leģislatīvu aktu, nevis apdraudēt tā mērķi. Visbeidzot, leģislatīvajā aktā ir jābūt nepārprotami noteiktām normām, kuras ir jāvar grozīt vai papildināt. Tāpēc deleģētie akti var būt, piemēram, tiesību aktu pielāgojumi turpmākajai attīstībai (piemēram, izmaiņām tehniskajā attīstībā) un pielāgojumi prognozējamiem grozījumiem citos tiesību aktos, vai arī tos var pieņemt, lai nodrošinātu leģislatīvā akta noteikumu piemērošanu arī tad, ja rastos īpaši apstākļi vai jauna informācija. Pilnvaras var deleģēt uz noteiktu laiku vai – ja termiņš nav noteikts – deleģēšanu var atsaukt. Līdztekus iespējai atsaukt pilnvaru deleģēšanu Eiropas Parlaments un Padome var arī paredzēt iespēju izteikt iebildumus pret deleģētu Komisijas aktu stāšanos spēkā. Ja Parlaments un Padome ir deleģējuši Komisijai likumdošanas pilnvaras, tā var pieņemt attiecīgos tiesību aktus. Primārajos tiesību aktos nav paredzēta citu institūciju iesaistīšana. Tomēr Komisija ir pilnvarota konsultēties ar valstu ekspertiem, kā tas parasti notiek praksē.

Komisijas pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus (LESD 291. pants) ir paredzētas kā izņēmums no dalībvalstu kompetences principa attiecībā uz ES tiesību administratīvo izpildi (LESD 197. pants), tāpēc tās kontrolē dalībvalstis. Tā ir būtiska atšķirība no līdzšinējās juridiskās situācijas, kurā Eiropas Parlamentam un Padomei bija tiesības komiteju procedūras ietvaros iesaistīties īstenošanas pasākumu pieņemšanā. Šīs izmaiņas ir izskaidrojamas ar to, ka deleģēto un īstenošanas aktu skaidrā nodalījuma rezultātā attiecīgi bija jāpārkārto arī kontroles un līdzdalības tiesības. Ja Eiropas Parlamentam un Padomei kā ES likumdevējiem tiek piešķirta pieeja deleģētajiem aktiem, tad īstenošanas aktu gadījumā dalībvalstis ir atbildīgas par ES tiesību administratīvo īstenošanu saskaņā ar savu primāro kompetenci. Atbilstīgi savām likumdošanas pilnvarām ES likumdevēji (t. i., Parlaments un Padome) Regulā (ES) Nr. 182/2011 (“Komiteju procedūras regula”) ir noteikuši vispārīgus noteikumus un principus īstenošanas pilnvaru izmantošanas kontrolei. Ar šo regulu komiteju procedūru skaits ir samazināts līdz divām, proti, konsultēšanās procedūra un pārbaudes procedūra; turklāt attiecībā uz procedūras izvēli ir noteiktas konkrētas prasības.

Konsultēšanās procedūrā konsultējošā komiteja ar vienkāršu balsu vairākumu pieņem atzinumus, kurus ieraksta protokolā. Komisijai tie pēc iespējas jāņem vērā, tomēr tas nav obligāti.

Pārbaudes procedūrā lēmumu par Komisijas īstenošanas pasākumu projektu pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu kopā ar dalībvalstu pārstāvjiem izveidotā komitoloģijas komitejā. Ja tā sniedz piekrišanu, Komisijai jāpieņem ierosināto pasākumu projekts. Ja lēmums netiek pieņemts kvoruma trūkuma dēļ, Komisija principā var pieņemt savu projektu. Ja komitejas atzinums ir nelabvēlīgs vai netiek saņemta tās piekrišana, Komisija var iesniegt jaunu projektu pārbaudes komitejā vai sākotnējo projektu iesniegt apspriešanai pārsūdzības komitejā.

Pārsūdzības komiteja ir pārbaudes procedūras otrā instance. Pārsūdzības komitejas atzinuma mērķis ir atrast kompromisu starp Komisiju un dalībvalstu pārstāvjiem, ja rezultātu nevar panākt pārbaudes komisijā. Ja pārsūdzības komiteja sniedz labvēlīgu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas aktu. Tā to var pieņemt arī tad, ja pārsūdzības komiteja atzinumu nesniedz.

Eiropas Savienības tiesību aizsardzības sistēma

Savienībā, ko saprot kā tiesisku kopienu, tās pilsoņiem ir jābūt pieejamai pilnīgai un iedarbīgai tiesību aizsardzības sistēmai. ES tiesību aizsardzības sistēma atbilst šai prasībai. Tā atzīst indivīda tiesības uz to tiesību faktisku tiesisko aizsardzību, kas izriet no ES tiesību sistēmas. Šī Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātā aizsardzība ir vispārējs tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopīgām konstitucionālām tradīcijām un ECTK (6. un 13. pants). To garantē ES jurisdikcija (ar ES Tiesu un Vispārējo tiesu) (LES 19. panta 1. punkts). Šim nolūkam ir pieejamas vairākas procedūras, kas īsi raksturotas tālāk.

Pārkāpuma procedūra (LESD 258. pants)

Šīs procedūras mērķis ir konstatēt, vai dalībvalsts nav pārkāpusi pienākumus, kas tai noteikti ES tiesību aktos. To veic vienīgi Eiropas Savienības Tiesa. Ņemot vērā šīs apsūdzības smagumu, pirms vēršanās ES Tiesā ir jāveic pirmstiesas procedūra, kurā attiecīgai dalībvalstij ir iespēja iesniegt savus paskaidrojumus. Ja šajā procedūrā strīdīgais jautājums netiek atrisināts, Komisija (LESD 258. pants) vai dalībvalsts (LESD 259. pants) var ES Tiesā celt prasību par pārkāpumu. Praksē iniciatīvu uzņemas galvenokārt Komisija. ES Tiesa izmeklē lietu un secina, vai pārkāpums ir izdarīts vai nav. Ja tiek konstatēts, ka valsts izdarījusi pārkāpumu, attiecīgajai dalībvalstij konstatētais trūkums nekavējoties jānovērš. Ja attiecīgā dalībvalsts spriedumu nepilda, Komisijai ir iespēja pret pārkāpēju dalībvalsti, kura jau nav izpildījusi vienu ES Tiesas spriedumu, vērsties ES Tiesā, lai panāktu otru spriedumu par soda naudas un/vai kavējuma naudas samaksu (LESD 260. pants). Līdz ar to pārkāpuma procedūrā pieņemta ES Tiesas sprieduma ilgstoša neievērošana pārkāpējai dalībvalstij rada ievērojamas finansiālas sekas.

Prasības atcelt tiesību aktu (LESD 263. pants)

Prasība atcelt tiesību aktu dod iespēju īstenot objektīvu tiesas kontroli pār ES iestāžu darbībām (vispārējā tiesiskā kontrole) un indivīdiem dod iespēju – kaut arī ar zināmiem ierobežojumiem – piekļūt ES jurisdikcijai (individuālas tiesību aizsardzības garantija).

Apstrīdēt var visus ES iestāžu aktus, kas izraisa saistošas tiesiskas sekas, kuras, iejaucoties prasītāja tiesiskajā stāvoklī, kaitē viņa interesēm. Līdztekus dalībvalstīm, Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai prasītājs var būt arī Eiropas Revīzijas palāta, Eiropas Centrālā banka un Reģionu komiteja, ja tās aizstāv savas prerogatīvas.

Turpretim ES pilsoņi un uzņēmumi var celt prasību atcelt tikai tiem adresētus lēmumus vai arī citiem adresētus lēmumus, kuri šos pilsoņus vai uzņēmumus skar tieši un individuāli. Tiešas un individuālas ietekmes nosacījums saskaņā ar ES Tiesas judikatūru ir izpildīts tad, ja persona ir individualizēta tā, ka tā izceļas citu ekonomikas dalībnieku vidū. “Tiešuma” kritērijam ir jānodrošina, ka ES Tiesā vai Vispārējā tiesā var vērsties tikai tad, ja ir noteikti konstatēts gan prasītāja tiesiskā stāvokļa negatīvā ietekmējuma veids, gan tā īstenošanās. Turklāt “individualitātes” kritērijam ir jānodrošina, ka netiek celtas tā dēvētās “populārsūdzības”.

Ar Lisabonas līgumu tika ieviesti citas kategorijas akti, kuru atcelšanu var tieši prasīt arī fiziskas un juridiskas personas. Saskaņā ar minēto līgumu fiziskām un juridiskām personām ir tiesības celt prasību pret reglamentējošu aktu, ja tas prasītāju “skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”. Ar šo kategoriju tiek novērsta “tiesību aizsardzības nepilnība”, ar ko Vispārējā tiesa saskārās jau lietā Jégo-Quéré, jo līdz šim aizsardzība tiesā nebija garantēta lietās, kur uzņēmējs, kaut arī to tieši ietekmēja ES tiesību akts, izmantojot pieejamās pārsūdzības iespējas, nevarēja likt pārbaudīt tā likumību, izmantojot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Pārsūdzība, ceļot prasību atcelt tiesību aktu (LESD 263. pants), līdz šim netika apmierināta individuālas ietekmes trūkuma dēļ; prejudiciālā nolēmuma tiesvedību (LESD 267. pants) nebija iespējams piemērot neesoša valsts īstenošanas pasākuma dēļ (izņemot iespējama kriminālprocesa gadījumā saistībā ar to, ka ekonomikas dalībnieks nav izpildījis ES tiesībās noteiktus pienākumus, tomēr šāds gadījums nav jāņem vērā, jo no ekonomikas dalībnieka nevar gaidīt, lai tas panāktu tiesību akta likumības pārbaudi, rīkodamies prettiesiski); visbeidzot, ES pilsoņa intereses apmierinošu risinājumu nevarētu panākt arī ar kaitējuma novēršanas prasību, jo ar to no ES tiesību sistēmas nevar izņemt arī nelikumīgu tiesību aktu.

Ar to, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu saistībā ar reglamentējošu aktu pārsūdzēšanu nav nepieciešama “individuāla ietekme”, bet tās vietā tiek prasīta tikai netieša ietekme un valsts īstenošanas pasākumu neesība, šī nepilnība daļēji ir novērsta.

Tomēr problemātisks ir jautājums, kā ir jāsaprot “reglamentējoši akti”. Daļēji saskaņā ar šauru interpretāciju tie ir tikai tādi vispārēji piemērojami akti, kas nav leģislatīvi akti, turpretim daļēji saskaņā ar plašu interpretāciju tie ir visi vispārēji piemērojamie akti, to vidū arī leģislatīvie akti. Spriedumā lietā Inuit Tapiriit Kanatami Vispārējā tiesa ir detalizēti aplūkojusi abas šīs pieejas un, pamatojoties uz gramatisko, vēsturisko un teleoloģisko interpretāciju, secinājusi, ka par “reglamentējošiem aktiem” var atzīt tikai tādus vispārēji piemērojamus aktus, kuri nav leģislatīvi akti. Tie līdztekus deleģētajiem aktiem (sk. LESD 290. pantu) un īstenošanas aktiem (sk. LESD 291. pantu) ir arī direktīvas, ja vien saskaņā ar judikatūru tās ir tieši piemērojamas, kā arī abstrakti vispārēji lēmumi, ja vien tie nav pieņemti likumdošanas procedūrā. Vispārējā tiesa nepārprotami vadās pēc reglamentējošā rakstura šaurās izpratnes. 2013. gada spriedumā par apelācijas sūdzību ES Tiesa apstiprināja šo secinājumu. Ņemot vērā faktiskas tiesību aizsardzības garantiju, par to jāizsaka nožēla, jo konstatēto tiesību aizsardzības nepilnību līdz ar šādu šauru pieeju var novērst tikai daļēji.

Tagad iespējams pārbaudīt arī ES struktūru un citu institūciju, jo īpaši lielā skaitā izveidoto aģentūru, aktu likumību (LESD 263. panta piektā daļa). Tā tiek novērsta līdz šim tikai vāji ar judikatūru novērstā tiesību aizsardzības nepilnība un arī primārajās tiesībās tiek ņemts vērā fakts, ka šīm struktūrām daļēji ir pilnvaras, kas tām ļauj pieņemt aktus, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām, tādēļ, ievērojot pilnīgas tiesību aizsardzības sistēmas intereses, jābūt iespējai celt prasību arī par šiem aktiem.

Ja prasība ir pamatota, ES Tiesa vai Vispārējā tiesa pasludina apstrīdēto aktu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu spēku. Pamatotos gadījumos ES Tiesa vai Vispārējā tiesa var ierobežot tiesību akta pasludināšanu par spēkā neesošu, sākot no sprieduma pasludināšanas dienas. Tomēr, lai ievērotu prasītāju tiesības un intereses, tas ir izņēmums no sprieduma par tiesību akta spēkā neesību sekām.

Prasība sakarā ar bezdarbību (LESD 265. pants)

Šī prasība papildina tiesību aizsardzību attiecībā pret Parlamentu, Eiropadomi, ES Padomi, Komisiju un Eiropas Centrālo banku. Pirms prasības iesniegšanas ir jāveic pirmstiesas procedūra, kurā prasītājs attiecīgo ES iestādi aicina rīkoties. Institūciju iesniegtas prasības priekšmets ir pieteikums ar lūgumu konstatēt, ka attiecīgā iestāde, nepildot līgumā noteiktu pienākumu, nav izdevusi tiesību aktu. Turklāt ES pilsoņi un uzņēmumi prasību sakarā ar bezdarbību var celt, iesniedzot pieteikumu konstatēt, ka, nepildot līgumā noteiktu pienākumu, nav izdots prasītājam adresēts tiesību akts, proti, prasītājam adresēts ES iestādes lēmums. Ar galīgu spriedumu vienīgi tiek konstatēts konkrētas bezdarbības nelikumīgums. ES Tiesa un Vispārējā tiesa nav pilnvarota savā spriedumā noteikt pienākumu izdot vajadzīgo tiesību aktu. Lietas dalībniekam, kurš prāvu zaudējis, ir pienākums veikt tikai no ES Tiesas vai Vispārējās tiesas sprieduma izrietošos pasākumus (LESD 266. pants).

Prasība par kaitējuma atlīdzināšanu (LESD 268. pants un 340. panta 2. punkts)

ES pilsoņiem un uzņēmumiem, kā arī dalībvalstīm, kurām ES ierēdņu izdarītas kļūdas rezultātā ir nodarīts kaitējums, ir iespēja vērsties ES Tiesā un pieprasīt šo kaitējumu atlīdzināt. ES atbildības nosacījumi līgumos ir regulēti nepilnīgi; tie galvenokārt izriet no vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām. Tos ir izstrādājusi ES Tiesa. Atbilstīgi ES Tiesas judikatūrai uz ES pienākumu atlīdzināt kaitējumu attiecas šādi nosacījumi:

1. ES iestādes vai ES ierēdņa nelikumīga rīcība, pildot amata pienākumus. Nelikumīga rīcība ir tad, ja būtiski tiek pārkāpta ES tiesību norma, kas indivīdam, uzņēmumam vai dalībvalstij piešķir tiesības vai ir pieņemta to aizsardzībai. Aizsargājošas normas raksturs galvenokārt piemīt iekšējā tirgus pamattiesībām un pamatbrīvībām vai tiesiskās paļāvības principam un proporcionalitātes principam, kā arī jebkurai citai tieši piemērojamai tiesību normai, kurā ES pilsonim tiek piešķirtas subjektīvās tiesības. Pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja ES iestāde, īstenodama savas pilnvaras, acīmredzami un smagi ir pārkāpusi šo pilnvaru izmantošanas robežas. Tiesa jo īpaši ņem vērā personu, kuras skar nelikumīgais pasākums, ierobežoto skaitu un nodarītā kaitējuma apjomu, kam jābūt lielākam par attiecīgajā ekonomikas nozarē parastajiem ekonomiskajiem riskiem;
2. jābūt nodarītam faktiskam kaitējumam;
3. jābūt cēloņsakarībai starp ES institūcijas rīcību un radušos kaitējumu;
4. nodoms vai nolaidība nav jāpierāda.

Eiropas Savienības ierēdņu celtās prasības (LESD 270. pants)

ES Tiesā var celt arī prasības, kas rodas ES civildienesta attiecību ietvaros starp ES un tās ierēdņiem vai viņu apgādājamiem. Šo prasību izskatīšana ir Vispārējās tiesas kompetencē.

Apelācijas tiesvedība (LESD 256. pants)

Attiecības starp ES Tiesu un Vispārējo tiesu ir noregulētas tā, ka par visiem Vispārējās tiesas nolēmumiem var iesniegt apelāciju par tiesību jautājumiem. Šo apelāciju var pamatot ar Vispārējās tiesas jurisdikcijas trūkumu, procesuālu pārkāpumu, kā rezultātā ir negatīvi ietekmētas apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī ar to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi ES tiesības. Ja apelācija ir pieņemama un pamatota, ES Tiesa Vispārējās tiesas nolēmumu atceļ. Ja Tiesa ir gatava pieņemt nolēmumu, tā pati var izspriest lietu; pretējā gadījumā tā nosūta lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā, kurai ir juridiski saistošs Tiesas sniegtais tiesiskais pamatojums.

Pagaidu noregulējuma tiesvedība (LESD 278. un 279. pants)

ES Tiesā vai Vispārējā tiesā celtas prasības, kā arī par Vispārējās tiesas nolēmumiem ES Tiesā iesniegtas apelācijas neaptur attiecīgā akta piemērošanu. Tomēr kā kompensācija pastāv iespēja lūgt ES Tiesai vai Vispārējai tiesai izdot rīkojumu apturēt apstrīdētā akta piemērošanu (LESD 278. pants) vai noteikt pagaidu pasākumus (LESD 279. pants).

Pieteikuma par pagaidu pasākumu noteikšanu pamatotība judikatūras praksē tiek novērtēta saskaņā ar šādiem trim kritērijiem:

1. izredzes panākt labvēlīgu iznākumu pamata lietā (fumus boni juris). Pietiekamas izredzes panākt labvēlīgu iznākumu tiek novērtētas, summāri pārbaudot pieteikuma iesniedzēja norādītos apstākļus;
2. rīkojuma steidzamība. Steidzamību novērtē atkarībā no tā, vai lūgtais rīkojums ir nepieciešams, lai novērstu smagu un neatgriezenisku kaitējumu pieteikuma iesniedzējam. Turklāt novērtēšanas kritērijs ir tiesību pārkāpuma veids un smagums, kā arī tā izraisītās konkrētās un galīgās negatīvās sekas attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja mantu un citām tiesiski aizsargātām interesēm. Finansiāli zaudējumi principā tiek uzskatīti par smagu un neatgriezenisku kaitējumu tikai tad, ja pieteikuma iesniedzēja uzvaras pamata tiesvedībā gadījumā šos zaudējumus nav iespējams pilnībā atlīdzināt;
3. interešu līdzsvarošana. Neizdevīgums, kas pieteikuma iesniedzējam rastos gadījumā, kad pieteikums uz pagaidu pasākumiem tiek noraidīts, tiek salīdzināts ar ES interesēm veikt tūlītēju pasākumu un ar neizdevīgumu, kas trešai personai rastos gadījumā, kad tiek izdots rīkojums par pagaidu pasākumiem.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība (LESD 267. pants)

Izmantojot prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, valstu tiesas var vērsties ES Tiesā. Ja valsts tiesai jāizskata lieta par ES tiesību normām, tā var apturēt šo tiesvedību un iesniegt ES Tiesā jautājumu, vai ES iestāžu izdots tiesību akts ir spēkā un/vai kā šis tiesību akts un ES līgumi ir jāinterpretē. Turklāt valsts tiesas tiesnesis formulē tiesību jautājumu, uz kuru ES Tiesa atbild sprieduma, nevis atzinuma veidā, šādi arī ārēji paužot sava nolēmuma juridiski saistošo nozīmi. Vienlaikus prejudiciālā nolēmuma tiesvedība atšķirībā no citām tiesvedībām nav strīds, kas jāizšķir, bet ir tikai daļa no visas tiesvedības, kas tiek sākta un pabeigta valsts tiesā.

Šīs tiesvedības mērķis vispirms ir nodrošināt ES tiesību aktu vienotu interpretāciju un līdz ar to ES tiesību sistēmas vienveidību. Papildus uzdevumam nodrošināt vienotas tiesības ES ietvaros šai tiesvedībai ir nozīme arī individuālo tiesību aizsardzībā. Lai valstu tiesas varētu izmantot tām piešķirto iespēju pārbaudīt valsts tiesību atbilstību ES tiesībām un neatbilstības gadījumā piemērot pārākās, tieši piemērojamās ES tiesības, ir jābūt izpildītam nosacījumam, ka ES tiesību saturs un apjoms ir pietiekami skaidri definēts. Šo skaidrību ES Tiesa parasti var sniegt tikai ar prejudiciālu nolēmumu, tādējādi prejudiciālā nolēmuma tiesvedība sniedz iespēju arī ES pilsoņiem aizstāvēt sevi pret ES tiesībām neatbilstošu savas dalībvalsts nelikumīgu rīcību un atsaukties uz ES tiesībām valstu tiesās. Ņemot vērā šo dubulto uzdevumu, prejudiciālā nolēmuma tiesvedība zināmā mērā izlīdzina privātpersonu ierobežotās tiesības tieši celt prasību ES Tiesā un iegūst galveno nozīmi indivīda tiesiskā aizsardzībā. Tomēr galu galā šīs tiesvedības panākumi ir atkarīgi no valstu tiesnešu un tiesu atsaucības, iesniedzot jautājumus.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības priekšmets. Pirmkārt, ES Tiesa lemj par ES tiesību interpretācijas jautājumiem un, otrkārt, pārbauda ES iestāžu juridisko aktu spēkā esību. Valsts tiesību normas nevar būt prejudiciālā nolēmuma priekšmets. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības satvarā ES Tiesai nav pilnvaru ne interpretēt valsts tiesības, ne novērtēt to atbilstību ES tiesībām. Prejudiciālajos jautājumos, kas tiek iesniegti ES Tiesā, tas bieži vien netiek ievērots. Jautājumi dažkārt ir par valsts tiesību normas atbilstību ES tiesību normai vai arī tiek jautāts par konkrēta ES tiesiskā regulējuma piemērošanu valsts tiesā izskatāmā lietā. Šādus būtībā nepieņemamus jautājumus ES Tiesa nevis vienkārši noraida, bet gan pārkvalificē tā, ka iesniedzējtiesa būtībā meklē attiecīgo ES tiesību interpretācijas kritērijus, lai pēc tam pati spētu novērtēt, vai valsts tiesību normas, kurām ir galvenā nozīme lietas izspriešanā, atbilst ES tiesībām. Šajā gadījumā ES Tiesa rīkojas tā, ka no visiem valsts iesniegtajiem materiāliem, jo īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, izstrādā ES tiesību elementus, kuri jāinterpretē, ņemot vērā lietas priekšmetu.

Tiesības iesniegt prejudiciālus jautājumus. Jautājumus var iesniegt visas “dalībvalstu tiesas”. Šajā gadījumā tiesas jēdziens izriet no ES tiesību aktiem un tiek ņemts vērā nevis iestādes nosaukums, bet gan tās uzdevums un statuss dalībvalstu tiesību sistēmā. Saskaņā ar šo jēdzienu tiesa ir jebkura neatkarīga, proti, ar norādījumiem nesaistīta, iestāde, kurai tiesiskā valstī paredzētā tiesvedībā ar galīgu spriedumu ir jāizspriež lietas. Līdz ar to prejudiciālos jautājumus var iesniegt arī konstitucionālās tiesas vai īpaši izveidotas tiesas, uz kurām neattiecas valsts jurisdikcija, tomēr ne privātas šķīrējtiesas. Tas, vai valsts tiesa izmanto tiesības iesniegt prejudiciālus jautājums, ir atkarīgs no ES tiesību aktu nozīmīguma pamata lietas izspriešanā attiecīgajā valsts tiesā, kuri saistīti ar kopējām tiesībām. Lietas dalībnieki var sniegt tikai ierosinājumus. ES Tiesa pārbauda nozīmīgumu tikai attiecībā uz to, vai runa ir par prejudiciālu jautājumu, proti, vai uzdotais jautājums faktiski attiecas uz ES līgumiem vai ES iestādes akta likumīgumu, vai arī runa ir par īstu strīdu, proti, vai uzdotie jautājumi ir tikai hipotētiski vai modelēti, lai dotu ES Tiesai iespēju prejudiciālā nolēmuma kārtībā sniegt juridisku atzinumu. Ņemot vērā šos apsvērumus, prejudiciālus jautājumus ES Tiesa noraida tikai izņēmuma gadījumos, jo, ņemot vērā tiesu sadarbības īpašo nozīmi, šo abu aspektu pārbaudīšanā ES Tiesa ir zināmā mērā atturīga. Tajā pašā laikā tieši jaunākā judikatūra liecina, ka ES Tiesa ir noteikusi stingrākas prejudiciālo jautājumu atbilstības prasības, jo prejudiciālajā nolēmumā tā ļoti precīzi ņem vērā jau agrāk kā prasību izvirzīto pietiekami skaidru un plašu faktisko un juridisko apstākļu paskaidrojumu pamata lietā un – ja šādas informācijas nav – atzīst, ka objektīvi interpretēt ES tiesību aktus nespēj un lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu noraida kā nepieņemamu.

Pienākums iesniegt prejudiciālus jautājumus. Šāds pienākums ir ikvienai tiesai, kuras nolēmumu vairs nevar apstrīdēt ar valsts tiesībās paredzētām pārsūdzības iespējām. Pārsūdzības jēdziens nozīmē visas pārsūdzības iespējas, kuru rezultātā augstāka tiesu instance var pārskatīt zemākas instances tiesas pieņemtu nolēmumu faktu un tiesību ziņā (piemēram, apelācija) vai tikai tiesību ziņā (piemēram, kasācija). Tas neietver pārsūdzību vispārējā kārtībā ar ierobežotām un specifiskām sekām (piemēram, tiesvedības atjaunošana, konstitucionālas sūdzības). Tiesai, kurai jāiesniedz prejudiciālie jautājumi, tos var neiesniegt tikai tad, ja prejudiciālais jautājums nav būtisks lietas izlemšanā, ES Tiesa to jau ir izskatījusi vai nav iespējamas saprātīgas šaubas par ES tiesību normas interpretāciju. Turpretim nepārprotams pienākums iesniegt prejudiciālus jautājumus ir tad, ja valsts tiesa grib pamatoties uz ES tiesību akta spēkā neesību. Šādā ziņā ES Tiesa ir visnotaļ skaidri paudusi, ka tikai tā vienīgā ir tiesīga atzīt kādu ES tiesību aktu par nelikumīgu. Tāpēc līdz brīdim, kad ES Tiesa ir atzinusi ES tiesību aktu par spēkā neesošu, valstu tiesām šis tiesību akts ir jāpiemēro un jāņem vērā. Tiesām, kurās notiek pagaidu noregulējuma tiesvedības, ir raksturīga kāda īpatnība. Saskaņā ar ES Tiesas jaunāko judikatūru, ievērojot konkrētus nosacījumus, tām ir tiesības apturēt ar ES regulu pamatota valsts admini­stratīva akta izpildi vai izdot rīkojumus par strīdīgā tiesiskā stāvokļa vai attiecību pagaidu noregulējumu, neņemot vērā esošu ES tiesisko regulējumu.

Pienākuma iesniegt prejudiciālus jautājumus neievērošana ir ES līgumu pārkāpums, kas tiek attiecināts uz attiecīgo dalībvalsti, un līdz ar to var tikt piemērotas sankcijas pārkāpuma procedūrā. Tomēr šādas rīcības praktiskās sekas ir ļoti ierobežotas, jo attiecīgās dalībvalsts valdība nevar izpildīt iespējamu ES Tiesas spriedumu tāpēc, ka, ņemot vērā tiesu neatkarību un varas sadalījuma principu, tās nevar sniegt norādījumus valsts tiesām. Kopš ir atzīta dalībvalstu atbildība saskaņā ar ES tiesībām par ES tiesību pārkāpumiem (sk. apakšnodaļu “Dalībvalstu atbildība par ES tiesību pārkāpumiem”), daudzsološa ir indivīda iespēja prasīt attiecīgai dalībvalstij atlīdzināt iespējamo kaitējumu, kas radies, neievērojot pienākumu iesniegt prejudiciālus jautājumus.

Prejudiciālā nolēmuma sekas. Prejudiciālais nolēmums, kas tiek sniegts sprieduma veidā, vispirms ir juridiski saistošs iesniedzējtiesai un visām citām tiesām, kas izskata attiecīgo lietu. Turklāt prejudiciāliem nolēmumiem praksē ir būtiska precedenta ietekme arī attiecībā uz citām līdzīgām lietām.

Dalībvalstu atbildība par ES tiesību pārkāpumiem

Dalībvalstu atbildību par kaitējumu, kas indivīdam radies tāpēc, ka valsts ir pārkāpusi ES tiesību aktus, ES Tiesa ir atzinusi 1996. gada 5. marta spriedumā apvienotajās lietās C-46/93 Brasserie du pêcheur un C-48/93 Factortame. Šis spriedums par atbildību ir principiāls spriedums, kuram ir tāda pati nozīme kā vairākiem agrākiem ES Tiesas spriedumiem par ES tiesību pārākumu, ES tiesību normu tiešu iedarbību un ES pamattiesību atzīšanu. ES Tiesa pati to ir nosaukusi par “nepieciešamo papildinājumu tiešai iedarbībai, kas ir Kopienas tiesību aktiem, kuru neievērošana ir radījusi kaitējumu”, un tas būtiski nostiprina indivīda iespējas pieprasīt, lai visas trīs varas (izpildvaru, likumdošanas varu un tiesu varu) pārstāvošās valsts iestādes ievērotu un piemērotu ES tiesības. ES Tiesa paplašina jau spriedumā apvienotajās lietās C-6/90 un C-9/90 Francovich un Bonifaci iedibināto judikatūru. Ja toreiz dalībvalstu atbildība attiecās tikai uz gadījumu, kad indivīdiem ir radies kaitējums tāpēc, ka laikus nav īstenota direktīva, kura indivīdam piešķir subjektīvas tiesības, bet kurai nav tiešas iedarbības, šis spriedums paredz vispārēju atbildību, kas ietver jebkuru uz valsti attiecināmu ES tiesību pārkāpumu.

Dalībvalstu atbildība par ES tiesību pārkāpumiem ir saistīta ar trim kritērijiem, kas būtībā atbilst atbildības nosacījumiem, kuri līdzīgās situācijās attiecas uz ES.

1. Pārkāptās ES tiesību normas mērķim jābūt tiesību piešķiršanai indivīdam.
2. Pārkāpumam jābūt pietiekami nopietnam, kas nozīmē, ka dalībvalsts acīmredzami un smagi ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Šis novērtējums jāveic valstu tiesām, kuras vienīgās ir tiesīgas konstatēt faktus un kvalificēt attiecīgus ES tiesību aktu pārkāpumus. Tajā pašā laikā ES Tiesa spriedumā lietā Brasserie du pêcheur sniedz valstu tiesām dažas būtiskas norādes. Saskaņā ar to:
   

   aspekti, kas kompetentajai tiesai cita starpā jāņem vērā, ir pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, rīcības brīvības, ko pārkāptais noteikums atstāj valsts vai Kopienas [Savienības] iestādēm, apjoms, veiktās pienākumu neizpildes vai nodarītā kaitējuma tīšais vai netīšais raksturs, iespējamās kļūdas tiesību piemērošanā attaisnojamība vai neattaisnojamība, kā arī apstāklis, ka Kopienu [Savienības] iestādes nostāja varēja veicināt Kopienu [Savienības] tiesībām pretēja valsts pasākuma vai prakses nepieņemšanu, pieņemšanu vai uzturēšanu spēkā. Katrā ziņā Kopienu [Savienības] tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas ir turpinājies, neraugoties uz tāda sprieduma pasludināšanu, ar ko tiek atzīta valsts pienākumu neizpilde, prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu vai Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā, no kā izriet, ka attiecīgajai rīcībai ir pārkāpuma raksturs.”

3. Jāpastāv tiešai cēloņsakarībai starp dalībvalstij noteiktā pienākuma neizpildi un cietušajām personām nodarīto kaitējumu. Netiek prasīta vaina (nodoms vai neuzmanība), kas pārsniedz pietiekami būtiska ES tiesību pārkāpuma izpratni.

ES Tiesa nepieļauj nekādas šaubas, ka izstrādātie atbildības principi attiecas arī uz pēdējo minēto no rīts galvenajām varām, proti, tiesām. Tagad to spriedumus var pārskatīt ne tikai vispārējā instanču kārtībā, bet – ja nav ievērotas vai ir pārkāptas ES tiesību normas – arī dalībvalstu kompetentajās tiesās ierosināmā kaitējuma novēršanas tiesvedībā. Šādā tiesvedībā, konstatējot ES tiesību pārkāpumu apstrīdētā spriedumā, atkārtoti ir jāpārskata arī materiālie jautājumi, kas attiecas uz ES tiesībām, lai kompetentā tiesa nevarētu atsaukties uz lietu izskatījušās tiesas sprieduma iespējamām saistošām sekām. Savukārt kontaktpersona iespējamos jautājumos par strīdīgu ES tiesību normu interpretāciju un/vai spēkā esību vai arī par ES tiesību atbilstību valsts noteikumiem, kas regulē atbildību, kompetentajām tiesām būtu ES Tiesa, kura var sniegt atbildes prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (LESD 267. pants). Tomēr atbildība par nelikumīgu spriedumu ir izņēmums. Ņemot vērā stingros atbildības kritērijus, atbildību var piemērot tikai tad, ja tiesa patvaļīgi neņem vērā spēkā esošus ES tiesību aktus vai, kā lietā C-224/01 Köbler, pēdējās instances tiesa, neievērojot ES tiesības, pieņem galīgu, ES pilsonim nelabvēlīgu nolēmumu, pirms tam nelūdzot ES Tiesai skaidrojumu par lietas izspriešanā būtiskiem ES tiesību jautājumiem. Šajā gadījumā ES pilsoņa, kurš atsaucas uz ES tiesībām, tiesību aizsardzības obligāts nosacījums ir atlīdzināt šim ES pilsonim ar galīgo spriedumu nodarīto kaitējumu.

EIROPAS SAVIENĪBAS TIESĪBU STATUSS KOPĒJĀ TIESĪBU SISTĒMĀ

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ko esam uzzinājuši par ES struktūru un tiesību sistēmu, nav nemaz tik vienkārši ES tiesībām ierādīt vietu kopējā tiesību sistēmā un norobežot tās no citām tiesību sistēmām. Divi klasifikācijas mēģinājumi jāatmet jau uzreiz: tāpat kā ES tiesības nevar uzskatīt par vienkāršu starpvalstu līgumu kopumu, tās nevar uzskatīt arī par valstu tiesību sistēmu daļu vai piedēkli.

Eiropas Savienības tiesību sistēmas autonomija

Izveidojot ES, dalībvalstis ir ierobežojušas savu suverenitāti un radījušas autonomu tiesību sistēmu, kas ir saistoša to pilsoņiem un pašām valstīm un jāpiemēro to tiesām.

To ES Tiesa ir secinājusi slavenajā un jau iepriekš minētajā 1964. gada spriedumā lietā 6/64 Costa/ENEL, kurā Costa vērsās pret Itālijas elektroenerģijas ražošanas un elektroapgādes nacionalizāciju un ar to saistīto elektroenerģijas uzņēmumu iekārtu nodošanu valsts elektroenerģijas iestādei ENEL.

ES tiesību sistēmas autonomijai ES pastāvēšanā ir būtiska nozīme, jo, tikai pateicoties tai, valstu tiesības nespēj vājināt ES tiesības un ir iespējams nodrošināt ES tiesību vienotu spēkā esību visās dalībvalstīs. Pamatojoties uz ES tiesību sistēmas autonomiju, Savienības tiesību jēdzieni tiek noteikti atbilstīgi ES tiesību prasībām un Savienības mērķiem. Šāda Savienībai raksturīga jēdzienu noteikšana ir vajadzīga, jo ES tiesību aktos garantētās tiesības tiktu apdraudētas, ja katra dalībvalsts pati varētu galīgi noteikt jēdzienu saturu un ES tiesībās garantēto brīvību piemērošanas jomu. Kā piemēru var minēt “darba ņēmēja” jēdzienu, kas nosaka brīvas pārvietošanās tiesību tvērumu. Ar ES tiesībās raksturīgo saturu darba ņēmēja jēdzienu var pilnībā atšķirt no dalībvalstu tiesību sistēmās lietotajiem un pazīstamajiem jēdzieniem. Arī ES tiesību aktu pārbaudes kritērijs ir tikai pašas ES tiesības, nevis valstu likumi un konstitucionālās tiesības.

Tomēr kā, ņemot vērā šo ES tiesību sistēmas autonomiju, var raksturot ES tiesību attiecības ar valstu tiesībām?

Pat ja attiecībā pret dalībvalstu tiesību sistēmām ES tiesības ir autonoma tiesību sistēma, to nevar uztvert tā, it kā ES tiesību sistēma un dalībvalstu tiesību sistēmas pārklātos tāpat kā pamatiežu slāņi. Pret šādu stingru šo tiesību sistēmu norobežošanu, no vienas puses, ir tas, ka tās attiecas uz tiem pašiem cilvēkiem, kuri vienlaikus ir gan valsts, gan ES pilsoņi; no otras puses, šāda pieeja neņem vērā, ka ES tiesības var kļūt “dzīvas” tikai tad, ja tās tiek ietvertas dalībvalstu tiesību sistēmās. Patiesībā ES tiesību sistēma un valstu tiesību sistēmas ir cieši savijušās un savstarpēji atkarīgas.

Eiropas Savienības tiesību un valsts tiesību mijiedarbība

Šis Savienības tiesību un valsts tiesību attiecību aspekts aptver attiecības, kurās abas sistēmas viena otru savstarpēji papildina. LES 4. panta 3. punktā šīs attiecības ir ļoti uzskatāmi raksturotas ar vārdiem:

Šis vispārējais lojālas sadarbības princips ir nostiprināts politiskajā apziņā tāpēc, ka ES tiesību sistēma viena pati nespēj sasniegt mērķus, kas izvirzīti, dibinot ES. Atšķirībā no valstu tiesību sistēmām ES tiesību sistēma nav slēgta sistēma, bet tās īstenošanai ir vajadzīgs pamats, ko veido valstu tiesību sistēmas. Tāpēc iestādēm visos trīs pārvaldes līmeņos – likumdevējam, valdībai (ieskaitot administrāciju) un tiesu varai – ir jāsaprot, ka ES tiesību sistēma tām nav nekas “ārējs” vai “svešs”, bet kopējo mērķu sasniegšanai dalībvalstis un Savienības iestādes ir solidāri saistītas nedalāmā veselumā. ES ir ne tikai interešu apvienība, bet vispirms arī solidāra kopiena. Tas nozīmē, ka Savienības līgumi un sekundārie tiesību akti dalībvalstu iestādēm ir ne tikai jāievēro, bet arī jāīsteno un jāiedzīvina. Šī abu sistēmu mijiedarbība ir tik daudzveidīga, ka šeit to var raksturot tikai ar dažiem būtiskiem piemēriem.

Ciešā saikne un ES tiesību sistēmas papildināšana ar valstu tiesību sistēmām un otrādi – valstu tiesību sistēmu papildināšana ar ES tiesību sistēmu – vispirms izpaužas kā direktīva, kas mums jau ir pazīstama saistībā ar juridiskiem aktiem. Kamēr pati direktīva juridiski saistošā formā dalībvalstīm nosaka tikai sasniedzamo rezultātu, valstu iestāžu, tātad valstu tiesību ziņā ir noteikt, kādā formā un ar kādiem līdzekļiem šīs mērķis tiek sasniegts. Jurisdikcijas jomā ciešu saikni rada prejudiciālā nolēmuma tiesvedība saskaņā ar LESD 267. pantu. Šajā procedūrā valstu tiesas var (tām ir pienākums) iesniegt ES Tiesā tādus jautājumus par ES tiesību interpretāciju un spēkā esību, kuri var būt būtiski attiecīgajā valsts tiesā izskatītās lietas izspriešanā. Ir skaidras divas lietas: pirmkārt, dalībvalstu tiesām ir jāievēro un jāpiemēro ES tiesības, un, otrkārt, ka ES tiesību interpretācija un spēkā esības novērtēšana ir ES Tiesas ekskluzīvā kompetencē. Visbeidzot, ES tiesību sistēmas un valstu tiesību sistēmu savstarpējā atkarība parādās arī tad, ja runa ir par ES tiesību sistēmas nepilnību novēršanu: ES tiesību aktos attiecīgo normu pilnveidošanai ietver norādes uz jau dalībvalstu tiesību sistēmās paredzētu tiesisko regulējumu. Līdz ar to ES tiesiskā regulējuma likteni nosaka attiecīgā valsts tiesību akta konkrēts punkts. Kopumā tas attiecas uz visu ES tiesību īstenošanu, ja vien nav savu ES noteikumu par ES tiesību aktu īstenošanu. Visos šajos gadījumos valsts iestādes, īstenojot ES noteikumus, rīkojas atbilstīgi valsts tiesību noteikumiem. Taču princips ir atkarīgs no viena nosacījuma: ES tiesību akti jāpiemēro vienādi, jo nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka iedzīvotājiem un uzņēmumiem tiek piemēroti atšķirīgi kritēriji un tātad arī atšķirīga attieksme.

Savienības tiesību un valsts tiesību kolīzija

ES tiesību un valstu tiesību attiecībām ir raksturīgs arī tas, ka ES tiesību sistēma un valstu tiesību sistēmas ik pa laikam ir konfliktā. Šāda situācija vienmēr rodas tad, kad ES tiesību norma Savienības pilsoņiem tieši piešķir tiesības un nosaka pienākumus, lai gan satura ziņā tā ir pretrunā valsts tiesību normai. Šī it kā vienkāršā problēmsituācija slēpj divus principiālus ES uzbūves jautājumus, un to atbildēm ir jāliecina par ES tiesību sistēmas eksistenci ES tiesību tiešā piemērojamība un ES tiesību pārākums pār pretējām valsts tiesībām.

Eiropas Savienības tiesību tiešā piemērojamība valsts tiesībās

ES tiesību tieša piemērojamība nozīmē, ka ES tiesību akti tieši piešķir tiesības un nosaka pienākumus gan ES iestādēm un dalībvalstīm, gan ES pilsoņiem.

Tas ir viens no ES Tiesas lielākajiem sasniegumiem, ka, neraugoties uz dalībvalstu sākotnējo pretestību, tā ir panākusi ES tiesību aktu tiešu piemērojamību un līdz ar to nodrošinājusi ES tiesību sistēmas eksistenci. Tās judikatūras sākums bija jau minētā lieta par Nīderlandes transporta uzņēmumu Van Gend & Loos. Uzņēmums vērsās Nīderlandes tiesā pret Nīderlandes muitas iestādēm, kas piemēroja palielinātu nodokli ķīmiska produkta importa no Vācijas Federatīvās Republikas. Galīgajā analīzē šīs lietas iznākums bija atkarīgs no tā, vai arī indivīds var atsaukties uz EEK līguma 12. pantu, kurā dalībvalstīm bija nepārprotami aizliegts kopējā tirgū ieviest jaunus vai palielināt esošos muitas nodokļus. ES Tiesa – pretēji daudzu valdību un sava ģenerāladvokāta iebildumiem –, atsaucoties uz Savienības būtību un mērķiem, ir atzinusi ES tiesību normu tiešu piemērojamību visos gadījumos. Šā sprieduma pamatojumā ES Tiesa norādīja:

Kopiena veido jaunu starptautiski tiesisko kārtību, (..) kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi. Neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem Kopienu tiesības indivīdiem ne tikai uzliek pienākumus, bet to mērķis ir arī radīt tiesības (..) Minētās tiesības rodas ne tikai tad, ja tās skaidri piešķirtas Līgumā, bet izriet arī no pienākumiem, ko Līgums tieši un skaidri uzliek gan indivīdiem, gan dalībvalstīm un Kopienas iestādēm.”

Protams, šis atzinums viens pats vēl nenozīmēja uzvaru, jo netika pateikts, kādas ES tiesību normas ir tieši piemērojamas. ES Tiesa šo jautājumu vispirms ir vērtējusi attiecībā uz ES primārajiem tiesību aktiem un atzinusi, ka indivīdiem var tieši piemērot visas tās ES līgumu normas, kas ii) ir skaidri formulētas, ii) ir saturiski un juridiski pilnīgas un tāpēc iii) to izpildei vai iedarbībai nav nepieciešami citi dalībvalstu vai ES iestāžu akti.

ES Tiesa nolēma, ka bijušais EEK līguma 12. pants atbilst šiem kritērijiem un ka uzņēmums “Van Gend & Loos” varēja pamatoties uz šajā normā piešķirtajām tiesībām, kuras bija jāaizsargā Nīderlandes tiesai, kura līdz ar to Līgumam neatbilstīgi iekasēto muitas nodokli atzina par nelikumīgu. Turpmāk ES Tiesa izmantoja šo pamatojumu attiecībā uz citām EEK līguma normām, kurām ir lielāka nozīme attiecībā uz ES pilsoņiem nekā EEK līguma 12. pantam. Jo īpaši jāuzsver spriedumi, kuros runa bija par pārvietošanās brīvības (LESD 45. pants), brīvības veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants) un pakalpojumu sniegšanas brīvības (LESD 56. pants) tiešu piemērošanu.

Attiecībā uz pārvietošanās brīvības garantēšanu ES Tiesa ir noteikusi tiešu piemērojamību spriedumā lietā 41/74 van Duyn. Šīs lietas fakti bija šādi. Nīderlandes valstspiederīgajai van Deinai (van Duyn) 1973. gadā tika atteikta atļauja ieceļot Apvienotajā Karalistē, kas toreiz vēl bija ES dalībvalsts, jo viņa gribēja strādāt par sekretāri scientoloģijas baznīcā, kuras darbību Lielbritānijas Iekšlietu ministrija uzskatīja par “sociāli bīstamu”. Atsaucoties uz ES tiesību normām par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, van Deinas kundze iesniedza prasību Augstajā tiesā (High Court). Viņa lūdza Augstāko tiesu atzīt, ka viņai ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē algota darba veikšanai un saņemt atļauju ieceļošanai šajā valstī. Uz Augstās tiesas iesniegtiem prejudiciālajiem jautājumiem ES Tiesa sniedza atbildi, ka EEK līguma 48. pants (tagad LESD 45. pants) ir tieši piemērojams un arī indivīdiem piešķir tiesības, uz kurām viņi var atsaukties dalībvalsts tiesās.

Par brīvības veikt uzņēmējdarbību tiešu piemērojamību ES Tiesai deva iespēju lemt Beļģijas Valsts padome (Conseil d’État). Tai bija jāizskata Nīderlandes advokāta J. Reinersa (Reyners) prasība, kurā viņš atsaucās uz savām tiesībām, kas noteiktas EEK līguma 52. pantā (LESD 49. pantā). J. Reinerss iesniedza prasību pēc tam, kad viņam – lai gan viņš bija nokārtojis nepieciešamos Beļģijas eksāmenus – ārvalsts pilsonības dēļ tika atteikta atļauja praktizēt advokāta profesijā Beļģijā. 1974. gada 21. jūnija spriedumā ES Tiesa šajā lietā nosprieda, ka uzņēmējdarbības brīvības jautājumā vairs nedrīkst būt nevienlīdzīga attieksme pret attiecīgās valsts pilsoņiem un ārvalstniekiem, jo pēc pārejas posma beigām EEK 52. pants ir tieši piemērojams un tāpēc ES pilsoņiem piešķir tiesības uzsākt un veikt profesionālu darbību arī citā dalībvalstī tāpat kā attiecīgās valsts pilsonim. Pamatojoties uz šos spriedumu, J. Reinersam bija jāatļauj strādāt Beļģijas advokatūrā.

Lietā 33/74 Van Binsbergen ES Tiesai radās izdevība nepārprotami atzīt arī pakalpojumu sniegšanas brīvības tiešu piemērojamību. Šajā lietā cita starpā runa bija par jautājumu, vai Nīderlandes tiesību norma, ar kuru saskaņā apelācijas instances tiesā lietas dalībniekus varēja pārstāvēt tikai Nīderlandē dzīvojošas personas, atbilst ES noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību. ES Tiesas atbilde uz šo jautājumu bija noliedzoša, pamatojoties uz to, ka jebkuri ierobežojumi, kurus ES pilsoņiem piemēro viņu pilsonības vai dzīvesvietas dēļ, neatbilst EEK līguma 59. pantam (LESD 56. pantam) un tātad nav spēkā.

Liela praktiska nozīme ir arī preču brīvas aprites (LESD 26. pants), principa par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm (LESD 157. pants), vispārēja diskriminācijas aizlieguma (LESD 45. pants) un konkurences brīvības (LESD 101. pants) tiešas piemērojamības atzīšanai.

Sekundāro tiesību jomā tiešas piemērojamības jautājums rodas tikai attiecībā uz direktīvām un dalībvalstīm adresētiem lēmumiem, jo šī iedarbība attiecībā uz regulām un indivīdiem adresētiem lēmumiem jau tieši izriet no ES līgumiem (LESD 288. panta otrā un ceturtā daļa). Kopš 1970. gada ES Tiesa savus tiešas piemērojamības principus ir attiecinājusi arī uz direktīvām un dalībvalstīm adresētiem lēmumiem.

ES tiesību tiešajai piemērojamībai ES Tiesas veiksmīgi izveidotajā formā būtībā ir nenovērtējama praktiskā nozīme. Tā uzlabo indivīda stāvokli, iekšējā tirgus brīvības atzīstot par tiesībām, uz kurām indivīdi var atsaukties valsts tiesās. Līdz ar to ES tiesību tiešā piemērojamība ir viens no ES tiesību sistēmas pīlāriem.

Eiropas Savienības tiesību pārākums pār valsts tiesībām

ES tiesību normas tieša piemērojamība ir saistīta ar otru, tikpat būtisku jautājumu. Kas notiek tad, kad ES tiesību norma ES pilsoņiem pamato tiešas tiesības un pienākumus un satura ziņā ir pretrunā valsts tiesību normai?

Šādu konfliktu starp ES tiesībām un valsts tiesībām var atrisināt tikai tad, ja kāda no abām tiesību sistēmām piekāpjas. Šajā ziņā ES tiesību akti neparedz nekādu skaidru regulējumu. Piemēram, nevienā no ES līgumiem nav normas, kas paredzētu, ka ES tiesības ir vai nav pārākas par valsts tiesībām. Tomēr kolīziju starp ES tiesībām un valsts tiesībām var atrisināt tikai tādā veidā, ka ES tiesībām tiek piešķirts pārākums pār valsts tiesībām un līdz ar to tās aizstāj visas valsts tiesību normas, kuras atšķiras no ES tiesību normas, un ieņem to vietu valsts tiesību sistēmā. Jo būtībā nekas nepaliktu pāri no ES tiesību sistēmas, ja tā būtu zemāka par valsts tiesībām. ES tiesību normas būtu iespējams atcelt ar jebkādu valsts likumu. Vairs nevarētu runāt par vienotu un vienveidīgu ES tiesību spēkā esību visās dalībvalstīs. Arī ES nebūtu iespējams izpildīt dalībvalstu uzticētos uzdevumus. ES funkcionēšana būtu apdraudēta, un ar lielām cerībām saistītā Eiropas tiesību kopīga sistēma būtu sagrauta.

Starptautisko tiesību un valsts tiesību attiecībās šāda problēma nerodas. Tā kā starptautiskās tiesības par valsts tiesību sistēmu elementu kļūst tikai ar iestrādāšanas vai transponēšanas aktu, pārākuma jautājums atrisinās, pamatojoties tikai uz valsts tiesību sistēmu. Atkarībā no pārākuma pakāpes, kāda valsts tiesībās ir piešķirta starptautiskajām tiesībām valsts tiesību sistēmā, tās ir pārākas par konstitucionālajām tiesībām vai hierarhijā atrodas starp konstitucionālajām tiesībām un parastajiem likumiem, vai arī tām ir tikai vienkārša likuma spēks. Vienāda juridiskā spēka iestrādātu vai transponētu starptautisko tiesību un valsts tiesību savstarpējās attiecības nosaka noteikums, ka laika ziņā vēlāk pieņemta tiesību norma ir pārāka par agrāk pieņemtu tiesību normu (lex posterior derogat legi priori). Tomēr šo valsts tiesību normu kolīzijas atrisināšanas noteikumu nevar piemērot attiecībām starp ES tiesībām un valsts tiesībām, jo ES tiesības nav valsts tiesību sistēmu elements. Tāpēc kolīziju starp ES tiesībām un valsts tiesībām var atrisināt, pamatojoties tikai uz ES tiesību sistēmu.

Tā atkal bija ES Tiesa, kas, ņemot vērā šīs sekas un neņemot vērā dažu dalībvalstu pretestību, ir atzinusi ES tiesību sistēmas eksistencei vajadzīgo ES tiesību pārākuma principu. Tādējādi līdztekus tiešai piemērojamībai ES tiesību sistēmā tā ir izveidojusi otro pīlāru, kurš šai tiesību sistēmai ļauj kļūt par izturīgu veidojumu.

Jau minētajā lietā Costa/ENEL ES Tiesa ir izdarījusi divus nozīmīgus secinājumus par ES tiesību attiecībām ar valsts tiesībām.

Pirmkārt, dalībvalstis savas suverēnās tiesības ir galīgi nodevušas pašu izveidotajai kopienai un vēlāki vienpusēji pasākumi nebūtu atbilstīgi ES tiesību koncepcijai.

Otrkārt, Līguma princips, ka neviena dalībvalsts nedrīkst apšaubīt to, ka ES tiesības ir sistēma, kas vienoti un pilnībā jāpiemēro visā ES teritorijā.

No iepriekš minētā izriet, ka ES tiesības, kas pieņemtas atbilstīgi līgumos paredzētajām pilnvarām, ir pārākas pār jebkurām pretējām dalībvalsts tiesībām. Tām ir ne tikai augstāks juridiskais spēks nekā agrāk pieņemtām valsts tiesībām, bet arī bloķējoša iedarbība attiecībā uz vēlāk pieņemtām tiesībām.

Lai gan iznākumā ES Tiesa ar spriedumu lietā Costa/ENEL nav apšaubījusi Itālijas elektroenerģijas ražošanas nozares nacionalizāciju, tomēr pilnīgi noteikti ir atzinusi ES tiesību pārākumu pār valsts tiesībām.

Šā pārākuma noteikuma tiesiskās sekas tiesību kolīzijas gadījumā izpaužas tā, ka Savienības tiesībām pretējas valsts tiesības nav piemērojamas un jaunu valsts tiesību aktu pieņemšana netiek pieļauta tiktāl, cik tie būtu pretrunā ES tiesībām.

Kopš tā laika ES Tiesa ir ievērojusi šo secinājumu pastāvīgajā judikatūrā, un tā pat to ir attīstījusi tālāk. Tā kā Costa spriedumā ES Tiesai bija jāizskata vienīgi jautājums par ES tiesību pārākumu pār valsts likumiem, tā atzina pārākuma principu arī attiecībās starp ES tiesībām un valsts konstitucionālajām tiesībām. Pēc sākotnējas vilcināšanās valstu tiesas šo ES Tiesas viedokli ir akceptējušas. Nīderlandē grūtības nevarēja rasties nekādā gadījumā, jo ES tiesību pārākums pār valsts likumiem ir nepārprotami nostiprināts Nīderlandes Konstitūcijā (65.–67. pants). Arī citās dalībvalstīs valstu tiesas ir atzinušas principu par ES tiesību pārākumu pār valsts likumiem. Turpretim Vācijas un Itālijas konstitucionālās tiesas sākotnēji atteicās pieņemt ES tiesību pārākumu pār valsts konstitucionālajām tiesībām, jo īpaši pār valsts pamattiesību aizsardzības garantijām. Tās atsauca savus iebildumus tikai pēc tam, kad pamattiesību aizsardzība ES tiesību sistēmā sasniedza standartu, kas būtībā atbilst valstu konstitūcijās nostiprinātajam standartam. Tomēr Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa saglabāja atrunas attiecībā uz padziļinātu integrāciju, galvenokārt spriedumos par Māstrihtas līgumu un Lisabonas līgumu skaidri formulējot to kā ultra vires kontroli, saskaņā ar kuru Federālā konstitucionālā tiesa pati pārbauda, vai ES iestāžu un struktūru pieņemtie tiesību akti, tai skaitā ES Tiesas spriedumi, atbilst tām piešķirtās suverēnās varas robežām un vai ES tiesas līgumu interpretāciju ir paplašinājušas tā, ka tā līdzinās nelikumīgam autonomam Līguma grozījumam. Pēc tam Federālā konstitucionālā tiesa šo ultra vires kontroli pakārtoja atbilstīgi prasībai pēc “vajadzīgajiem pasākumiem”, ar kuru saskaņā šo pārbaudi var veikt tikai Federālā konstitucionālā tiesa (nevis citas valsts tiesas), to var veikt tikai piesardzīgi un atbilstīgi ES tiesībām. Konkrētāk, veicami šādi uzdevumi.

1. Federālajai konstitucionālajai tiesai ES Tiesas nolēmumi jāuzskata par ES tiesību saistošu interpretāciju;
2. pirms ultra vires akta pieņemšanas ir jādod ES Tiesai iespēja prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (LESD 267. pants) interpretēt nolīgumu un lemt par attiecīgā tiesību akta spēkā esību un interpretāciju;
3. pārbaude ir iespējama tikai tad, ja ir skaidrs, ka ES iestāžu akti ir pieņemti, pārsniedzot šo iestāžu deleģēšanas pilnvaras.

Ņemot vērā šo šauro nosacījumu tīklu, faktiski varētu pieņemt, ka šāds ultra vires tiesību akta gadījums drīzāk paliktu tikai teorētisks. Tomēr faktiskā situācija ir izrādījusies citādāka. Federālā konstitucionālā tiesa 2020. gada 5. maija spriedumā par Eiropas Centrālās bankas obligāciju iegādes pro­grammu konstatēja, ka ECB veiktā valsts obligāciju iegāde ir pretrunā tās kompetencei un pārkāpj Vācijas Pamatlikumu. Federālā konstitucionālā tiesa uzskatīja, ka ES Tiesas spriedums, atbildot uz Federālās Konstitucionālās tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par obligāciju iegādes programmas atbilstību ES tiesību aktiem saistībā ar iegādes programmas īstenošanai pieņemto tiesību aktu proporcionalitātes pārbaudi, ir kvalificējams kā “absolūti nesaprotams”, un tādēļ to noraidīja. Ar šo spriedumu Federālā Konstitucionālā tiesa attiecībā pret ES Tiesu izmanto skaidru konfrontācijas pieeju un vienlaikus skaidri norāda, ka tā vēlas katrā gadījumā atsevišķi pārbaudīt ES tiesību pārākumu pār valsts tiesību aktiem, kurus tā pati agrākā lēmumā ir uzskatījusi par būtiskiem ES darbībai. Turklāt tā nebaidās ignorēt ES Tiesas spriedumu šajā lietā. Joprojām ir jācer, ka abas tiesas drīz spēs pārvarēt Federālās Konstitucionālās tiesas sprieduma radīto plaisu un atgriezties pie patiesas sadarbības un savstarpējas cieņas, jo īpaši tāpēc, ka Federālā Konstitucionālā tiesa nešaubās par ES tiesību pārākumu pār valsts konstitucionālajām tiesībām, bet dažos ļoti retos gadījumos patur galīgās kontroles tiesības. Citāda situācija savukārt ir pēc Polijas Konstitucionālās tiesas 2021. gada 7. oktobra sprieduma, kurā Polijas Konstitucionālā tiesa paziņoja, ka konkrētas ES tiesību aktu daļas nav saderīgas ar Polijas Konstitūciju. Polijas Konstitucionālā tiesa pauda uzskatu, ka ES Tiesas mēģinājums iejaukties Polijas tiesu iestāžu darbā ir pretrunā konstitūcijas pārākuma principam un Polijas suverenitātei. ES Tiesa 2021. gada martā konstatēja, ka ar ES tiesību aktiem var piespiest dalībvalstis neņemt vērā atsevišķas valsts tiesību, tostarp konstitucionālo tiesību, normas. Proti, ES tiesneši pauda bažas par to, ka Polijas Augstākās tiesas tiesnešu iecelšanas procedūra varētu neatbilst ES tiesību normām. Tāpēc ES Tiesa varētu piespiest Poliju atcelt apstrīdētās reformas daļas. Pēc šā sprieduma pasludināšanas Eiropas Komisija nekavējoties paziņoja, ka valstu tiesas, tostarp konstitucionālās tiesas, nevar lemt par ES tiesību sistēmas pamatprincipiem, un ka ES tiesības ir pārākas par valsts tiesībām, arī valsts konstitucionālajām tiesībām. Komisija ir saglabājusi visas iespējas izmantot pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar Līgumiem, un nodrošināt ES tiesību vienādu piemērošanu un integritāti.

Eiropas Savienības tiesībām atbilstīga valsts tiesību interpretācija

Lai nerastos ES tiesību un valsts tiesību kolīzija, piemērojot pārākuma noteikumu, visām valsts iestādēm, kuras nodarbojas ar konkrētu tiesību piemērošanu vai veido judikatūru, vispirms ir jāpiemēro princips par valsts tiesību interpretāciju atbilstīgi ES tiesībām.

ES tiesībām atbilstīgas interpretācijas principu ES Tiesa ir atzinusi un ieviesusi Savienības tiesību sistēmā relatīvi vēlu. Pēc tam, kad ES Tiesa sākotnēji uzskatīja, ka ir lietderīgi nodrošināt valsts tiesību aktu vienotu interpretāciju, piemērojot direktīvu, tikai tad, kad to lūdz valstu tiesas, tā pirmoreiz 1984. gadā lietā 14/83 von Colson un Kamann noteica pienākumu valsts tiesības interpretēt atbilstīgi direktīvai. Šajā lietā runa bija par kaitējuma atlīdzības apmēru, kas bija jānosaka saistībā ar sieviešu diskrimināciju darbā pieņemšanas kontekstā. Kamēr Vācijas tiesiskais regulējums paredzēja atlīdzināt tikai kaitējumu, kas saistīts ar tiesisko paļāvību, ka darba attiecības tiks nodibinātas (tātad tikai ar darbā pieteikšanos saistītos izdevumus, Direktīvā 76/207/EEK bija ietverta prasība, ka valsts tiesībās iespēju vienlīdzības īstenošanai attiecībā uz pieeju darbam ir jāparedz iedarbīgas sankcijas. Tomēr, tā kā sankcijas nebija sīkāk konkretizētas, šo direktīvas normu nevarēja atzīt par tieši piemērojamu un radās bažas, ka ES Tiesa pieņems nolēmumu, kas gan atzīs valsts tiesību neatbilstību ES tiesībām, taču valsts tiesām netiks dots pamats neņemt vērā attiecīgo valsts tiesību normu. Tāpēc ES Tiesa nosprieda, ka valsts tiesām ir pienākums interpretēt un piemērot valsts civiltiesību normas tā, lai būtu nodrošinātas iedarbīgas sankcijas par diskrimināciju dzimuma dēļ. Lai izpildītu direktīvas faktiskas īstenošanas prasību, nepietiek ar simbolisku kompensāciju vien.

Par tiesisko pamatojumu ES tiesībām atbilstīgai interpretācijai ES Tiesa uzskata lojālas sadarbības vispārējo principu (LES 4. panta 3. punkts). Saskaņā ar šo pantu dalībvalstīm jāveic visi vajadzīgie vispārīgie un konkrētie pasākumi, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no LES vai ES iestāžu aktiem. Tas nozīmē arī to, ka valstu iestādēm, interpretējot un piemērojot valsts tiesības, kas pārklājas ar ES tiesībām, ir jāņem vērā ES tiesību normu formulējums un mērķis (jāievēro lojālas sadarbības princips – apvienotās lietas C-397/01-C-403/01 Pfeiffer un citi). Attiecībā uz valstu tiesām šeit atspoguļojas to kā Eiropas tiesu uzdevums nodrošināt ES tiesību pareizu piemērošanu un ievērošanu.

ES tiesībām atbilstīgas interpretācijas īpaša forma ir direktīvām atbilstīga interpretācija. Saskaņā ar to dalībvalstu pienākums ir īstenot direktīvas. Tiesību piemērotāji un tiesas var palīdzēt attiecīgajām dalībvalstīm pildīt šo pienākumu pilnā apjomā, piemērojot direktīvām atbilstīgas interpretācijas principu. Direktīvām atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas mērķis ir panākt atbilstību direktīvām tiesību piemērošanas līmenī un tādējādi nodrošināt valstu īstenošanas tiesību aktu vienotu interpretāciju un piemērošanu visās dalībvalstīs. Tas ļauj valsts līmenī vairs nedalīt to, kas ar direktīvu jau ir saskaņots ES līmenī.

Savienības tiesībām atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas robežas nosaka nepārprotams valsts tiesību normas teksts, kas nepieļauj interpretāciju; pat ja ES tiesībās ir paredzēts ES tiesībām atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas pienākums, valsts tiesības nedrīkst interpretēt contra legem. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad valsts likumdevējs kategoriski atsakās transponēt direktīvu valsts tiesībās. No tā izrietošo Savienības tiesību un valsts tiesību kolīziju var novērst tikai ar tiesvedību pret attiecīgo dalībvalsti par Līgumā paredzēto pienākumu nepildīšanu (LESD 258. un 259. pants).

NOBEIGUMS

Kāda tad īsti ir ES tiesību sistēma?

ES tiesību sistēma ir Savienības faktiskais pamats, un tai ir tiesiskas kopienas būtība. Tikai radot un aizsargājot jaunas tiesības, ir iespējams sasniegt mērķus, kas izvirzīti, izveidojot ES. ES tiesību sistēma šajā ziņā jau ir paveikusi ļoti daudz. Šīs jaunās tiesību sistēmas nopelns ir tas, ka lielā mērā atvērtās robežas, plašā apmaiņa ar precēm un pakalpojumiem, darba ņēmēju migrācija un starp uzņēmumiem izveidoto pārrobežu attiecību lielais skaits Eiropas iekšējo tirgu jau ir padarījis par ikdienu 447 miljoniem cilvēku. Cita, pašlaik jau vēsturiska ES tiesību sistēmas iezīme ir tās mieru veicinošais spēks. Ņemot vērā mērķi garantēt mieru un brīvību, spēks kā konfliktu risināšanas līdzeklis šeit ir aizstāts ar tiesību normām, kas gan indivīdus, gan dalībvalstis apvieno solidārā kopienā. Līdz ar to ES tiesību sistēma kļūst par būtisku miera nodrošināšanas un veicināšanas instrumentu.

ES tiesību sistēma un tās izveidotā tiesiskā kopiena var izdzīvot tikai tad, ja tiek garantēta šīs tiesiskās kārtības ievērošana un aizsardzība. To garantē abi Savienības tiesību sistēmas pīlāri: ES tiesību tiešā piemērojamība un ES tiesību pārākums pār valstu tiesībām. Abi šie principi, par kuru eksistenci un uzturēšanu ļoti izlēmīgi rūpējas ES Tiesa, garantē ES tiesību vienotu un pārāku juridisko spēku visās dalībvalstīs.

Neraugoties uz visām nepilnībām, ES tiesību sistēmas devums Eiropas Savienības dalībvalstu politisko, ekonomisko un sociālo problēmu risināšanā ir nenovērtējams.

MINĒTĀ JUDIKATŪRA

Visi Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi ir pieejami tiešsaistē (www.eur-lex.europa.eu). Turklāt EUR-Lex vietnē 24 ES oficiālajās valodās bez maksas ir pieejami:

• ES tiesību akti (ES līgumi, regulas, direktīvas, lēmumi, konsolidētie tiesību akti utt.),
• sagatavošanas dokumenti (tiesību aktu priekšlikumi, ziņojumi, zaļās un baltās grāmatas utt.),
• starptautiski nolīgumi,
• ES tiesību aktu kopsavilkumi, ar kuriem tiek parādīts tiesību aktu politiskais konteksts.

ES tiesību juridiskais statuss un pārākums

ES kompetence

Juridisko aktu iedarbība

Pamattiesības

Tiesību aizsardzība

BEIGU PIEZĪMES

⁽¹⁾ Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244/1999 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.

⁽²⁾ Žaka Santēra (Jacques Santer) vadītās Komisijas atkāpšanās 1999. gadā notika pēc Parlamenta atteikšanās apstiprināt budžeta izpildi; šajā gadījumā vienlaikus pieprasītā neuzticības izteikšana cieta neveiksmi, lai gan ar tikai nelielu balsu pārsvaru.

⁽³⁾ Iedzīvotāju skaitu un aprēķinu var skatīt, sekojot šai hipersaitei: https://www.consilium.europa.eu/lv/council-eu/voting-system/voting-calculator/.

⁽⁴⁾ Sīkāk sk. apakšnodaļā “Dalībvalstu atbildība par ES tiesību pārkāpumiem”.

PAR ŠO PUBLIKĀCIJU

“ES tiesību ceļvedis” ir publicēts tīmekļa vietnē https://op.europa.eu/lv/publications.

Eiropas Komisija
Komunikācijas ģenerāldirektorāts
Redakcionālais dienests un mērķtiecīgi informatīvie pasākumi
1049 Brisele
BEĻĢIJA

Manuskripts pabeigts 2023. gada martā.

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2023

Par šajā publikācijā atspoguļoto informāciju un uzskatiem ir atbildīgs vienīgi autors, un tie var atšķirties no Eiropas Savienības oficiālā viedokļa.

Print	ISBN 978-92-76-10151-2	doi:10.2775/74337	NA-03-19-655-LV-C
PDF	ISBN 978-92-76-10120-8	doi:10.2775/341338	NA-03-19-655-LV-N
HTML	ISBN 978-92-76-11134-4	doi:10.2775/792531	NA-03-19-655-LV-Q

© Eiropas Savienība, 2023

Eiropas Komisijas dokumentu atkalizmantošanas politiku īsteno, pamatojoties uz Komisijas Lēmumu 2011/833/ES (2011. gada 12. decembris) par Komisijas dokumentu atkalizmantošanu (OV L 330, 14.12.2011., 39. lpp.). Ja vien nav norādīts citādi, šo dokumentu atkalizmantot atļauts ar Creative Commons Attribution 4.0 International (CC BY 4.0) licenci (https://creativecommons.org/licenses/by/4.0/). Tas nozīmē, ka ir atļauta atkalizmantošana ar pienācīgu atsaukšanos uz dokumentu un norādēm uz grozījumiem.

Atļauts reproducēt, norādot avotu. Tādu elementu izmantošanai vai reproducēšanai, kuri nepieder Eiropas Savienībai, var būt jāsaņem atļauja tieši no attiecīgajiem tiesību turētājiem.

 

ES tiesību ceļvedis

Eiropas Savienības tiesību sistēma veido mūsu politisko un sociālo realitāti. Indivīds ir ne tikai savas valsts, pilsētas vai novada pilsonis, bet arī Savienības pilsonis.

ES tiesību ceļvedis ir profesora Klausa Dītera Borharta (Klaus-Dieter Borchardt) monogrāfija, kurā viņš pievēršas Eiropas projekta pirmsākumiem un tā tapšanai par tiesību sistēmu, un tas ir atsauces materiāls par šo tematu.

Tas ir paredzēts visiem ieinteresētajiem lasītājiem, kuri vēlas gūt sākotnēju priekšstatu par Eiropas Savienības uzbūvi un Eiropas tiesību sistēmas pīlāriem.