Zaļināšana: sarežģītāka ienākumu atbalsta shēma, kas vēl nav efektīva vides aizsardzības ziņā

Kopsavilkums

I

Zaļināšana (jeb zaļināšanas maksājums) ir jauna veida tiešais maksājums lauksaimniekiem, ko ieviesa līdz ar kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) 2013. gada reformu. Šā maksājuma ieviešanas nolūks bija piemērot principu, ka lauksaimniekiem pienākas atlīdzība par viņu sniegto sabiedrisko labumu. Tika paredzēts, ka ar šo mehānismu izdosies uzlabot KLP ekoloģiskos raksturlielumus.

II

Šajā ziņojumā ir aprakstīti konstatējumi, kurus esam formulējuši pēc zaļināšanas revīzijas. Galvenais revīzijas jautājums bija: vai zaļināšana varēja uzlabot KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus saskaņā ar ES tiesību aktos izvirzīto mērķi.

III

Lai rastu atbildi uz galveno revīzijas jautājumu, tika pārbaudīti šādi elementi:

• intervences loģika, tas, vai zaļināšanai bija izvirzīti skaidri un pietiekami tālejoši mērķi, un politikai piešķirtā budžeta pamatojums;
• ieguvumi, kādus no zaļināšanas var sagaidīt vides un klimata jomā;
• KLP sarežģīšanās zaļināšanas dēļ.

IV

Kopumā mēs secinām, ka zaļināšana tādā veidā, kādā to pašlaik īsteno, diezin vai ievērojami uzlabos KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus.

V

Mēs konstatējām, ka Komisija nebija izstrādājusi pilnīgu zaļināšanas maksājuma intervences loģiku. Tāpat Komisija nebija izvirzījusi skaidrus un pietiekami tālejošus mērķus vides jomā, kurus varētu sasniegt, piemērojot zaļināšanu. Turklāt budžeta piešķīrums zaļināšanai nav pamatots ar politikas saturu vides aspektā. Zaļināšanas maksājums pēc būtības ir un paliek ienākumu atbalsta shēma.

VI

Mēs secinājām arī, ka zaļināšana diezin vai dos nozīmīgus ieguvumus vides un klimata jomā, galvenokārt tāpēc, ka tā rada ievērojamu lieko palīdzību. Konkrēti, mēs lēšam, ka zaļināšana ir rosinājusi lauksaimniecības prakses izmaiņas tikai apmēram 5 % no ES lauksaimniecības zemēm.

VII

Visbeidzot, mēs konstatējām, ka politikas iespējamie rezultāti neattaisno to, ka zaļināšana ievērojami sarežģī kopējo lauksaimniecības politiku. Daļēji sarežģītību izraisa zaļināšanas pārklāšanās ar citiem KLP vides instrumentiem, tostarp laba lauksaimniecības un vides stāvokļa (LLVS) standartiem. Zaļināšana līdzinās LLVS standartiem tajā ziņā, ka tā arī pēc būtības ir pamata vides nosacījumu kopums, ko piemēro ienākumu atbalstam.

VIII

Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, esam formulējuši turpmāk uzskaitītos ieteikumus.

• Nākamās KLP reformas vajadzībām Komisijai jāizstrādā pilnīga intervences loģika KLP ieguldījumam ES mērķu sasniegšanā vides un klimata jomā, tostarp konkrēti mērķi, un šī loģika jāpamato ar aktuālāko zinātnisko izpratni par attiecīgajām norisēm.
• Gatavojoties izstrādāt priekšlikumu nākamajai KLP reformai, Komisijai jāpārskata pašreizējās KLP īstenošana un jāizdara attiecīgi secinājumi. Priekšlikuma izstrādē Komisijai jāvadās pēc turpmāk uzskaitītajiem principiem.
  • Lauksaimniekiem jādod iespēja saņemt KLP maksājumus tikai tad, ja viņi ievēro noteiktas vides aizsardzības pamatnormas, kas aptvertu pašreizējos LLVS standartus un vispārējās zaļināšanas prasības (šie standarti un prasības ir paredzēti kā pasākumi, kuri pārsniedz vides jomas tiesību aktu prasības). Sankcijām par šo apvienoto normu neievērošanu jābūt pietiekami atturošām. Turklāt visām šīm pamatnormām jābūt pilnībā iestrādātām vides bāzes līnijā, ko piemērotu visām plānotajām darbībām lauksaimniecības jomā.
  • Konkrētas vietēja mēroga ar vidi un klimatu saistītas vajadzības var pienācīgi risināt, labāk plānojot darbības lauksaimniecības jomā, un, lai to panāktu, jāņem vērā darbības mērķu sasniegšana un finansējums jāaprēķina, pamatojoties uz novērtējumu attiecībā uz vidējām notikušajām izmaksām un zaudētajiem ienākumiem, kas saistīti ar tādu darbību un prakses īstenošanu, kuri pārsniedz vides bāzes līniju.
  • Gadījumos, kad dalībvalstīm ir vairākas iespējas, kādā veidā īstenot KLP, tām vispirms ir jāprasa uzskatāmi parādīt, ka ar izvēlētajām iespējam varēs efektīvi un lietderīgi sasniegt politikas mērķus.

Ievads

01

Eiropas Savienība (ES) maksā tiešās subsīdijas lauksaimniekiem saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) 1. pīlāru¹. Tiešo maksājumu galvenais mērķis ir atbalstīt lauksaimnieku ienākumus. Taču kopējo lauksaimniecības politiku aizvien vairāk kritizē par to, ka ar šo politiku netiek darīts pietiekami daudz, lai ierobežotu dažu veidu lauksaimniecības prakses negatīvo ietekmi uz vidi un klimatu².

02

“Zaļināšanas maksājums” jeb “zaļināšana”³ – jauna veida tiešais maksājums, ko ieviesa ar 2013. gada KLP reformu – ir jaunākais mēģinājums risināt šo jautājumu. Šis ir vienīgais tiešais maksājums, kura galvenais mērķis ir “ekoloģisks”, proti, uzlabot KLP ekoloģiskos raksturlielumus⁴.

03

Tiesību akta priekšlikumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā⁵ Komisija skaidro, ka lauku saimniecībām “būs vajadzīgs atbalsts, lai ieviestu un turpmāk izmantotu tādas lauksaimniecības sistēmas un metodes, kas īpaši sekmē vides un klimata mērķu sasniegšanu, jo tirgus cenas neatspoguļo šādu sabiedrisku labumu nodrošināšanu”. Uzsverot publisko līdzekļu tērēšanu publiskam labumam un atalgojot lauksaimniekus par pozitīviem papildu pasākumiem (t. i., pozitīvu ietekmi, ko citādi neatlīdzinātu tirgus), tiek arī nostiprināta KLP izdevumu leģitimitāte kopumā.

04

Zaļināšana nav izvēles pasākums. Visiem lauksaimniekiem, kas piedalās KLP tiešo maksājumu shēmās (pamata maksājumu shēmā, vienotā platībmaksājuma shēmā u. c.) ir jāpiesakās arī uz zaļināšanas maksājumu. Taču mazākās lauku saimniecības var saņemt zaļināšanas atbalstu arī tad, ja tās neievēro visas zaļināšanas prasības vai pat nevienu no tām. Zaļināšanas prasības neattiecas arī uz tām saimniecībām, kuras uzskata par “zaļām pēc definīcijas”, piemēram, bioloģiskās saimniecības saņem zaļināšanas maksājumu, lai gan tām nav jāpierāda trīs zaļināšanas prakses veidu ievērošana.

05

Zaļināšanas prasības ietver trīs lauksaimniecības prakses veidus, kuriem visiem jābūt vienkāršiem, vispārinātiem, ārpuslīgumiskiem un ikgadējiem un ir jādod labums videi un klimatam.

1. Kultūraugu dažādošana nozīmē, ka lauksaimniekiem, kuriem ir vairāk nekā 10 hektāri aramzemes, ir jāaudzē vismaz divi kultūraugi. Ja saimniecībā ir vairāk nekā 30 hektāri zemes, ir jāievieš vismaz vēl viens (trešais) kultūraugs. Galvenajam kultūraugam lauksaimnieki var atvēlēt lielākais 75 % aramzemes. Ja saimniecībā jāaudzē vismaz trīs kultūraugi, abi galvenie kultūraugi kopā nedrīkst pārsniegt 95 % aramzemes. Galvenais definētais kultūraugu dažādošanas mērķis ir uzlabot augsnes kvalitāti⁶.
2. Ilggadīgo zālāju uzturēšana ietver divus atsevišķus mehānismus. Dalībvalstīm
   • jāuzrauga (valsts un reģionu līmenī) ilggadīgo zālāju proporcija kopējā lauksaimniecības platībā, uz kuru attiecas KLP tiešie maksājumi. Ja proporcija krītas par vairāk nekā 5 % no atskaites līmeņa, dalībvalsts prasa lauksaimniekam atjaunot ilggadīgo zālāju, kas pirms tam pārveidots par zemi citām vajadzībām;
   • jānosaka zālāju platības, kas ir visjutīgākās vides aizsardzības aspektā. Ekoloģiski jutīgu ilggadīgo zālāju (EJIZ) pārveidošana vai uzaršana ir aizliegta.

   Atbilstoši ES tiesību aktiem ilggadīgo zālāju uzturēšanas kā zaļināšanas prakses mērķis ir oglekļa dioksīda piesaiste⁷. Ekoloģiski jutīgu ilggadīgo zālāju aizsardzības primārais mērķis ir aizsargāt teritorijas, kurās ir vērtīga bioloģiskā daudzveidība (papildus vispārējam mērķim piesaistīt oglekļa dioksīdu);

3. Lauksaimniekiem, kuriem ir vairāk nekā 15 hektāri aramzemes, 5 % no tās ir jānosaka par ekoloģiski nozīmīgām platībām (ENP). ES tiesību aktos ir izdalīti 19 ENP veidi, ar kuriem lauksaimnieki var ievērot šo prasību, tostarp papuvē esoša zeme, starpkultūras, slāpekli piesaistoši kultūraugi un vairāku veidu ainavas elementi. Tomēr katra dalībvalsts var nolemt piedāvāt saviem lauksaimniekiem mazāk ENP opciju. ENP galvenais mērķis ir aizsargāt un uzlabot bioloģisko daudzveidību⁸.

06

Līdztekus zaļināšanai KLP ir vēl divi citi svarīgi instrumenti vides un klimata mērķu sasniegšanai.

1. Savstarpējā atbilstība ir mehānisms, ar ko lielāko daļu KLP maksājumu sasaista ar pamatstandartiem, kuru uzdevums ir nodrošināt labu lauksaimniecības un vides stāvokli (LLVS) un obligāto pārvaldības prasību (OPP) ievērošanu. OPP ir noteiktas ES tiesību aktos attiecībā uz vidi, klimata pārmaiņām, cilvēku, dzīvnieku un augu veselību un dzīvnieku labturību. Lauksaimniekiem, kuri neievēro šos standartus un prasības, var piemērot sankcijas, ar kurām tiek samazināti tiešie maksājumi, parasti par 1–5 %.
2. Atbilstoši lauku attīstībai (KLP 2. pīlārs) piemērotie vides pasākumi, piemēram, agrovides un klimata pasākums, līdzinās zaļināšanas maksājumam tādējādi, ka tā ir atlīdzība lauksaimniekam par noteiktu praksi, kas dod labumu videi un klimatam. Atšķirība ir tajā ziņā, ka šie pasākumi ir balstīti uz līgumiem un lauksaimnieka brīvprātīgu apņemšanos. Lauksaimniekam izmaksātā piemaksa pienākas par papildu izmaksām un ienākumu zaudējumu, ko rada minētā apņemšanās⁹.

07

Komisija uzskata zaļināšanu par vidējo posmu KLP “zaļo” instrumentu trīspakāpju piramīdā (sk. 1. attēlu). Savstarpējās atbilstības pamata standarti un prasības aptver visvairāk lauksaimnieku un platību un tādējādi veido piramīdas apakšējo pakāpi, savukārt tālejošākās vides aizsardzības saistības atbilstoši lauku attīstībai, kas aptver mazāk brīvprātīgo un platību, veido piramīdas augšējo pakāpi. Ir iecerēts, ka šie instrumenti cits citu papildina un tiem kopā ir apvienota ietekme.

08

ES izdod daudz līdzekļu par jauno zaļināšanas maksājumu, proti, 12 miljardus EUR gadā, kas ir 30 % no visiem KLP tiešajiem maksājumiem un gandrīz 8 % no visa ES budžeta. Lauksaimnieki saņēma pirmos zaļināšanas maksājumus 2016. finanšu gada laikā par 2015. gadā iesniegtajiem pieprasījumiem, un praksē viņi saņem vidēji 80 EUR par hektāru gadā, bet šī summa var atšķirties atkarībā no dalībvalsts un reizēm arī vienas dalībvalsts ietvaros. Kad zaļināšanu ieviesa, Eiropas Parlaments un Padome (budžeta lēmējiestādes) pārvietoja šos līdzekļus no citiem tiešajiem maksājumiem, tātad, kā parādīts 2. attēlā, KLP tiešo maksājumu kopējais budžets laikā no 2013. gada līdz 2017. gadam ir palicis samērā stabils.

09

Zaļināšanai piemēro dalīto pārvaldību, t. i., Komisijai ir galīgā atbildība par ES budžeta izpildi, bet īstenošanas uzdevumi ir deleģēti dalībvalstīm. Dalībvalstis izveido un darbina sistēmas, ar kurām ievāc pieprasījumus no lauksaimniekiem, veic administratīvās pārbaudes un pārbaudes uz vietas un pareizi aprēķina un izmaksā atbalsta summas. Zaļināšanas gadījumā dalībvalstīm arī jānosaka daži galvenie parametri, piemēram, EJIZ un ENP.

Revīzijas tvērums un pieeja

10

Revīzijā skatījām zaļināšanas koncepciju un pirmos divus īstenošanas gadus (2015. un 2016. pieprasījumu gadu), kā arī šīs shēmas saderību ar citiem KLP vides instrumentiem, proti, savstarpējo atbilstību un vides pasākumiem atbilstoši lauku attīstībai.

11

Mūsu galvenais mērķis bija novērtēt, vai zaļināšana varēja uzlabot KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus saskaņā ar attiecīgajos ES tiesību aktos izvirzīto mērķi. Lai rastu atbildi uz šo galveno revīzijas jautājumu, tika pārbaudīti šādi elementi:

1. intervences loģika, tas, vai zaļināšanai bija izvirzīti skaidri un pietiekami tālejoši mērķi, un politikai piešķirtā budžeta pamatojums;
2. ieguvumi, kādus no zaļināšanas var sagaidīt vides un klimata jomā;
3. KLP sarežģīšanās zaļināšanas dēļ.

12

Veicām šādu revīzijas darbu:

1. analizējām informāciju no dažādiem avotiem (tiesību akti, Komisijas vadlīnijas un darba dokumenti, Komisijas un dalībvalstu korespondences un informācijas apmaiņa, dati par zaļināšanas īstenošanu, attiecīgā literatūra);
2. apmeklējām attiecīgos Komisijas ģenerāldirektorātus (ĢD AGRI, ĢD CLIMA, ĢD ENV un Kopīgo pētniecības centru) un ES līmeņa ieinteresētās personas (COPA-COGECA un BirdLife);
3. iztaujājām dalībvalstu iestādes (aptaujas anketas, apmeklējumi vai videokonferences). Šīs dalībvalstis bija piecas: Grieķija, Spānija (Kastīlija un Leona), Francija (Akvitānija un Ziemeļi-Padekalē), Nīderlande un Polija;
4. administratīvajās pārbaudēs pievērsām uzmanību dubulta finansējuma riskam vēl desmit citās dalībvalstīs. Šīs dalībvalstis bija Beļģija (Valonija), Čehijas Republika, Vācija (Brandenburga), Īrija, Itālija (Kampānija), Lietuva, Austrija, Slovēnija, Somija un Apvienotā Karaliste (Velsa);
5. analizējām mūsu pašu revīzijas rezultātus, kas bija iegūti saistībā ar 2016. gada ticamības deklarāciju, īpaši lauksaimniecības prakses izmaiņas, ko izraisījusi zaļināšana.

Apsvērumi

Zaļināšanas shēmai trūkst pilnīgi izstrādātas intervences loģikas, kurā būtu skaidri definēti tālejoši mērķi, un tās budžets nav tieši saistīts ar politikas īstenošanā sasniegtiem vides un klimata jomas mērķiem

Zaļināšanas maksājumiem ir divi mērķi: uzlabot KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus un atbalstīt lauksaimnieku ienākumus

13

Zaļināšanas ieviešanas nolūks bija piemērot principu, ka lauksaimniekiem pienākas atlīdzība par viņu sniegto sabiedrisko labumu vides aizsardzības jomā. Šī jaunā pieeja izriet no attiecīgajos ES tiesību aktos definētā mērķa (sk. 2. punktu), proti, uzlabot KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus.

14

Zaļināšanai ir arī otrs mērķis: atbalstīt lauksaimnieku ienākumus. Kaut arī šis mērķis nav skaidri minēts tiesību aktos, to var izsecināt, jo zaļināšanu klasificē kā tiešo maksājumu.

Nav skaidri definēts, kā tieši ar zaļināšanu ir plānots dot ieguldījumu ES augsnes, klimata un bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā

15

Galvenie ar vidi un klimatu saistītie jautājumi, kurus paredzēts risināt ar zaļināšanu – augsnes kvalitāte, oglekļa dioksīda piesaiste un bioloģiskā daudzveidība – ir izklāstīti plašākās ES stratēģijās (sk. 1. izcēlumu).

16

Nav skaidrs, kā zaļināšana varētu palīdzēt sasniegt minētajos stratēģiskajos dokumentos definētos plašākos ES mērķus.

1. Komisija nav ne izstrādājusi pilnīgu zaļināšanas intervences loģiku, ne izvirzījusi konkrētus un izmērāmus šīs politikas mērķus¹⁷. Citiem vārdiem, nav plānu, kuros būtu konkrēti pateikts, kādus uzlabojumus ES sagaida no zaļināšanas saistībā ar bioloģisko daudzveidību, augsnes kvalitāti un neto oglekļa dioksīda emisiju no lauksaimniecības zemēm. Konkrētu mērķu izvirzīšana ir objektīvi grūta, jo ir iesaistīti daudzi faktori, daži no kuriem ir ārēji (t. i., ārpus politikas veidotāju kontroles) un daži – vāji izprasti.
2. Minēto mērķu izstrādāšanai ir nepieciešama metode, lai izmērītu attiecīgos parametrus, un zināšanas par pašreizējo stāvokli. Šīs zināšanas ir fragmentāras: nav precīzu ziņu par lauksaimniecības zemes kvalitāti, ilggadīgo zālāju oglekļa uzkrājumu un bioloģisko daudzveidību lauku saimniecībās laikā, kad tika ieviesta zaļināšana. Šīs problēmas ir aprakstītas 2. izcēlumā.

Sākotnējais Komisijas priekšlikums bija vērienīgāks vides aspektu ziņā …

17

Sākumā Komisija ierosināja zaļināšanu kā vērienīgāku un vairāk uz vides aizsardzību orientētu pasākumu ar stingrākām prasībām un mazāk izņēmumiem nekā tas ir tagad, kad piemēro pašreizējos zaļināšanas prakses veidus. 3. attēlā ir dots pārskats par svarīgākajām izmaiņām, ko ieviesa sākotnējā koncepcijā, kura aprakstīta 2011. gada ietekmes novērtējumā²⁴ (plašs pētījums, kurā analizētas politikas alternatīvas 2014.–2020. gada KLP reformai), un Komisijas likumdošanas priekšlikumā, salīdzinājumā ar beigās pieņemto tiesību aktu.

18

Likumdošanas procesa galīgais iznākums neatbilst Komisijas sākotnējai pieejai, kas aprakstīta 2011. gada ietekmes novērtējumā: “Lai zaļināšana būtu efektīva, ir svarīgi nepiedāvāt izvēles iespējas, proti, pasākumu sarakstu, no kura dalībvalsts un/vai lauksaimnieks var izvēlēties sev vēlamo. Šāda pieeja ļoti vājinātu zaļināšanas efektivitāti, īpaši gadījumos, kad maksājums lauksaimniekam neprasītu nekādu lielu darbu, t. i., kad viņš varētu izvēlēties pasākumus, kuri jau viņa saimniecībā ir ievēroti, vai pasākumus ar viszemākajām izmaksām, tādējādi nedodot videi tik lielu labumu. Turklāt, jo lielāka izvēle tiktu piedāvāta, īstenojot zaļināšanu atbilstoši 1. pīlāram, jo sarežģītāk kļūtu nodrošināt saskaņu ar savstarpējo atbilstību, īpaši LLVS (risks, ka dažādās dalībvalstīs tiek noteiktas pārāk dažādas bāzes līnijas), un tātad arī saskaņu ar 2. pīlāru (dubultmaksājumu risks). Tāpēc būtu jāatbalsta tāda pieeja zaļināšanai, kurā tiktu piedāvāti tikai daži pasākumi ar ievērojamu labumu videi.” Faktiski, riska faktori, par kuriem Komisija brīdināja 2011. gadā, lielā mērā ir īstenojušies (sk. 24., 36., 37., 47.–49. un 59.–68. punktu).

… bet nebija skaidri norādīts, kas tiks panākts ar ierosināto zaļināšanas praksi

19

Kā minēts 16. punktā, ierosinātajai zaļināšanas praksei Komisija nedefinēja konkrētus un skaitļos izteiktus mērķus. Turklāt 2011. gada ietekmes novērtējumā tikai daļēji bija parādīta ierosinātās zaļināšanas prakses efektivitāte, galveno uzmanību pievēršot klimata pārmaiņu mazināšanai.

1. Attiecībā uz ilggadīgo zālāju uzturēšanu Komisija uzsvēra, ka oglekļa dioksīda piesaiste augsnē pēc tam, kad aramzeme ir pārveidota par zālājiem, ir ievērojami lēnāka nekā oglekļa zudums, kas rodas, ja ilggadīgos zālājus pārveido par aramzemi. Tāpēc Komisija atbalstīja oglekļa uzkrājuma aizsardzību, vēloties uzdot obligāti saglabāt esošos ilggadīgos zālājus lauku saimniecību līmenī, nevis sistēmu, kas balstītos uz proporcijas uzraudzību valsts vai reģionu līmenī.
2. Attiecībā uz ierosināto ekoloģisko zemes atstāšanu atmatā / ENP pasākumu ietekmes novērtējumā bija apspriesta šā pasākuma daļēji pozitīvā un daļēji negatīvā paredzamā ietekme uz klimata pārmaiņu mazināšanu, bet nebija skaidri parādīta efektivitāte vides aizsardzības aspektā, īpaši saistībā ar bioloģisko daudzveidību.
3. Ietekmes novērtējumā bija doti zinātniski pierādījumi par augsekas pozitīvo ietekmi, īpaši uz augsnes organisko vielu palielināšanos, ieskaitot oglekli. Tomēr praktisku apsvērumu dēļ Komisija ierosināja aizstāt augseku ar kultūraugu dažādošanu (sk. 41. punktu).

20

Īsāk sakot, ES likumdevēji (Eiropas Parlaments un Padome) saņēma priekšlikumu svarīgai KLP tiešo maksājumu reformai, bet bija ierobežota informācija par to, kas no jaunā pasākuma sagaidāms. Mēs piekrītam viedoklim, kas izteikts zaļināšanas likumdošanas procesa analīzē²⁵: “Tā kā Komisija procesa sākumā skaidri neaprakstīja no zaļināšanas sagaidāmo vides aizsardzības labumu, tad Komisijai un citiem vēlāk bija grūti skaidri noteikt, cik lielā mērā pakāpeniskā teksta mīkstināšana ietekmēja iznākumu sasniegšanu.”

21

Vēlākajām izmaiņām, ko galvenokārt ierosināja likumdevēji Parlaments un Padome, nebija zinātniska pamatojuma, kurš pierādītu, ka tādējādi tiktu efektīvāk aizsargāta vide – galvenais nolūks bija samazināt slogu lauksaimniekiem.

Tomēr budžeta piešķīrumu zaļināšanai nemainīja, jo tā pamatā bija politisks lēmums, nevis politikas īstenošanā sasniegtie vides un klimata jomas mērķi

22

Zaļināšanai tika paredzēti 30 % no visa KLP tiešajiem maksājumiem piešķirtā budžeta, un tas bija svarīgs elements ne tikai jaunākās KLP ietvaros, bet arī, izstrādājot daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam. Tieši daudzgadu finanšu shēmas plašākajā kontekstā Komisija šo piešķīrumu pirmo reizi ierosināja 2011. gadā²⁶, un Eiropadome to apstiprināja 2013. gadā²⁷.

23

Šis budžeta piešķīrums nemainījās un palika aptuveni 12 miljardi EUR gadā visā likumdošanas procesā, lai gan ievērojami mainījās politikas saturs vides un klimata aspektā, kā arī prasības (tās ar laiku mazinājās) un dažādo izņēmumu aptvērums (tas paplašinājās). Tas liecina, ka lēmums piešķirt 30 % KLP tiešo maksājumu zaļināšanai neatspoguļo jaunā instrumenta vērienīgumu saistībā ar vidi un klimatu. Zaļināšana pēc būtības ir un paliek ienākumu atbalsta pasākums.

24

Cita starpā mēs konstatējām, ka zaļināšanas maksājuma likme (vidēji apmēram 80 EUR par hektāru) nebalstījās uz izmaksām, kas lauksaimniekiem rodas, īstenojot zaļināšanu²⁸.

1. 2011. gada ietekmes novērtējumā šīs izmaksas aprēķināja vidēji apmēram 30 EUR par hektāru, pamatojoties uz stingrākajām prasībām, ko zaļināšanai izvirzīja sākotnēji (sk. 17. punktu).
2. Kopīgā pētniecības centra pētījumā²⁹, kurā modelēta pašreizējo zaļināšanas prasību ekonomiskā ietekme, teikts, ka 71 % lauksaimnieku zaļināšana neietekmē vispār un viņiem par tās īstenošanu nerodas nekādas izmaksas. No tiem 29 %, kurus zaļināšana ietekmē, vairāk nekā divām trešdaļām lauksaimnieku atbilstības nodrošināšanas izmaksas ir zem 25 EUR par hektāru. Vairāk nekā 40 % izmaksas ir zem 10 EUR par hektāru. Taču aptuveni 2 % lauksaimnieku šīs izmaksas pārsniedz 100 EUR par hektāru (tās bieži ir saimniecības ar mazu platību, kas specializējas tādās kapitālietilpīgās vai darbietilpīgās nodarbēs kā dārzeņu ražošana).
3. Zaļināšanas aplēstā ietekme uz lauksaimnieku ienākumiem (to aprēķina kā starpību starp ieņēmumiem (produkcijas pārdošana un subsīdijas) un dažādām ražošanas izmaksām (mēslojuma, pesticīdu, sēklu un barības iepirkšana)) ir ļoti ierobežota. Nesenā pētījumā³⁰ Kopīgais pētniecības centrs ir aplēsis, ka zaļināšanas ieviešana faktiski ir palielinājusi lauksaimnieku ienākumus par apmēram 1 % (galvenokārt tāpēc, ka mazliet pieaugušas cenas, ko izraisījis ierobežotais ražošanas samazinājums). 24. punkta b) apakšpunktā minētā ziņojuma projekta iespējamie rezultāti liecina, ka zaļināšanas ietekme uz lauksaimnieku ienākumiem varētu būt -1 %³¹.

25

Zaļināšanas budžets nebalstās uz aplēsi par paredzamo vides un klimata ieguvumu ekonomisko vērtību. Turpmāk uzskaitītie fakti paskaidro kontekstu šajā sakarā.

1. Politikas balstīšana uz paredzamo sabiedrisko labumu novērtējumu ir laba prakse. Vislabāk izstrādāt metodoloģiju ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības novērtēšanai ir izdevies TEEB³² projektā.
2. ES ir agrāk naudas izteiksmē novērtējusi dažus vidi ietekmējošus jautājumus, piemēram, ietekmes novērtējumā³³ saistībā ar ES 2006. gada tematisko stratēģiju augsnes aizsardzībai augsnes organiskās vielas samazināšanās izmaksas lēsa 3,4–5,6 miljardi EUR gadā (ieskaitot izmaksas gan lauku saimniecību līmenī, gan trešo personu un publiskās izmaksas).
3. Pamatojoties uz apjomīgu zinātniskās literatūras analīzi, Kopīgais pētniecības centrs novērtēja ES lauksaimnieciskās ainavas vērtību 134–201 EUR par hektāru un kopējo ES lauksaimnieciskās ainavas vērtību 24,5–36,6 miljardi EUR gadā³⁴.
4. Vides ieguvumus ir ļoti grūti pārvērst naudas izteiksmē. To ir vieglāk izdarīt tad, ja vides ieguvumus var tieši samērot ar reālajām izmaksām vai ieņēmumiem (piemēram, vērtību ūdens mazākam piesārņojumam ar nitrātiem var aprēķināt, pamatojoties uz piesārņotā ūdens attīrīšanas izmaksām). To ir grūtāk izdarīt, ja tieša samērošana nav iespējama, kā tas ir bioloģiskās daudzveidības palielināšanās vai saglabāšanas gadījumā.
5. Taču saistībā ar zaļināšanu vides ieguvumu ekonomiska novērtēšana nebija iespējama, jo, kā minēts 16. punktā, paši sagaidāmie vides ieguvumi nebija izteikti skaitliskos mērķos.

Zaļināšana tādā veidā, kādā to pašlaik īsteno, diezin vai dos ievērojamu labumu videi un klimatam

Zaļināšana tikai pavisam nedaudz ir izmainījusi lauksaimniecības praksi …

26

Noslēdzoties zaļināšanas īstenošanas pirmajam gadam, Komisija ziņoja³⁵ par politikas sākotnējiem tiešajiem rezultātiem, proti, par aptvertajām lauksaimniecības platībām un saimniecībām. 4. attēlā redzams, ka 2015. gadā uz 24 % ES lauku saimniecību attiecās vismaz viens zaļināšanas pienākums. Taču šīs saimniecības atbilst līdz pat 73 % ES lauksaimniecības platību³⁶. 2016. gadā to lauku saimniecībām piederošo lauksaimniecības platību īpatsvars, uz kurām attiecas vismaz viens zaļināšanas pienākums, pieauga līdz 77 %. Komisija šo skaitli uzskata par zaļināšanas galveno rezultatīvo rādītāju.

27

Mūsu Pārskatā par 2016. gadu³⁷ mēs aprakstījām rezultātus, ko ieguvām, analizējot zaļināšanas ietekmi uz zemes izmantojumu (saistībā ar kultūraugu dažādošanu un ENP), ņemot vērā stāvokli pēc pirmā īstenošanas gada. Analīzei par pamatu ņēmām lauksaimniecības prakses salīdzinājumu 2014. un 2015. gadā (t. i., pēdējā gadā pirms zaļināšanas ieviešanas un zaļināšanas īstenošanas pirmajā gadā)³⁸.

28

Šīs analīzes rezultāti ir parādīti 5. attēlā. Gan saistībā ar kultūraugu dažādošanu, gan ENP mēs konstatējām, ka lielākajā daļā mūsu izlasē iekļauto saimniecību (un lielākajā daļā platību³⁹) zaļināšanas ieviešanas dēļ nenācās mainīt lauksaimniecības praksi, jo attiecīgās saimniecības vai nu jau bija ievērojušas zaļināšanas prasības 2014. gadā, vai arī uz tām attiecās izņēmumi.

29

Kā atzīmēts mūsu Gada pārskatā⁴⁰, mēs konstatējām, “ka pēc šīs shēmas ieviešanas lauksaimniecības praksē ir notikušas dažas pozitīvas pārmaiņas, īpaši ENP jomā”. Tām saimniecībām, kurās zaļināšanas ieviešana izraisīja pozitīvas lauksaimniecības prakses izmaiņas, mēs aplēsām tādas aramzemes īpatsvaru, uz kuras notika izmaiņas. Mēs konstatējām, ka šis īpatsvars bija apmēram 15 %⁴¹ kultūraugu dažādošanas gadījumā un apmēram 4 %⁴² ENP gadījumā. Ņemot vērā saimniecības, kurās zaļināšanas ieviešanas dēļ nebija jāmaina lauksaimniecības prakse, kā arī faktu, ka aramzeme veido apmēram 60 %⁴³ visu lauksaimniecības platību Eiropas Savienībā, jāsecina, ka līdz ar zaļināšanas ieviešanu apmēram 1 % ES lauksaimniecības platību bija vajadzīga kultūraugu dažādošana un apmēram 1 % platību bija vajadzīgas jaunas ENP.

30

Mūsu aplēses ir ļoti tuvas Kopīgā pētniecības centra aplēsēm. Pamatojoties uz progresīvu agroekonomisko modelēšanu, Komisijas pētnieki lēš⁴⁴, ka kopā 4,5 % ES lauksaimniecības platību jauno zaļināšanas prasību dēļ bija vajadzīgas prakses izmaiņas, tostarp 1,8 % saistībā ar kultūraugu dažādošanu, 2,4 % saistībā ar ENP un 1,5 % saistībā ar ilggadīgajiem zālājiem⁴⁵ (sk. 6. attēlu).

31

Ir svarīgi atzīmēt, ka gan mūsu aplēses, gan Kopīgā pētniecības centra aplēses attiecas uz platībām, kurās līdz ar zaļināšanas ieviešanu notika lauksaimniecības prakses izmaiņas. Tas ir cits rādītājs nekā platības, kurās izmaiņas deva pozitīvu ietekmi. Īpaši ENP var dot labumu, kas sniedzas tālu ārpus šo platību robežām (piemēram, buferjosla, kurā aug savvaļas ziedi, var kļūt par dzīvotni apputeksnētājiem, un tādējādi labums aptver arī blakusesošās platības).

32

Šī aplēse, ka zaļināšana izraisījusi lauksaimniecības prakses izmaiņas tikai apmēram 5 % ES lauksaimniecības platību, asi kontrastē ar 26. punktā minēto Komisijas galveno rezultatīvo rādītāju (sk. arī 4. attēlu), proti, ka 2015. gadā zaļināšana aptver 73 % ES lauksaimniecības zemju(2016. gadā – 77 %).

33

Šo atšķirību var izskaidrot, jz iavērtē, kas tad tiek mērīts ar Komisijas rezultatīvo rādītāju. Ar to mēra tādu ES lauksaimniecības platību īpatsvaru, kas pieder saimniecībām, uz kurām attiecas vismaz viens zaļināšanas pienākums. Tātad, pat ja zaļināšanas pienākums attiecas tikai uz vienu konkrētu zemes gabalu neatkarīgi no tā lieluma, Komisijas rādītājā ieskaita visas saimniecības platību. Citiem vārdiem, ar šo rādītāju mēra visas platības, kas pieder saimniecībām, kuras nav pilnībā atbrīvotas no zaļināšanas jeb atrodas ārpus KLP sistēmas. Ņemot vērā pieejamos datus par ES lauku saimniecību struktūru un saskaņā ar zaļināšanas noteikumiem piemērojamos dažādos izņēmumus, Komisija būtu varējusi aprēķināt šā rādītāja vērtību pirms zaļināšanas politikas īstenošanas. Tagad šim skaitlim ir ierobežota noderība ar zaļināšanu sasniegto rezultātu uzraudzībā. Tā, šis rādītājs nepalīdz noteikt, cik faktiski izplatīta ir zaļināšanas prakse, un tas nemainītos, piemēram, ja ENP prasību palielinātu no 5 līdz 7 %.

… un tas liecina, ka šī politika rada ievērojamu lieko palīdzību

34

Tā kā zaļināšana ir izraisījusi tikai nelielas lauksaimniecības prakses izmaiņas, zaļināšanas maksājums rada ievērojamu lieko palīdzību⁴⁶.

35

Liekā palīdzība, ko rada zaļināšanas pārklāšanās ar savstarpējo atbilstību, ir aplūkota 59.–61. punktā. Ņemot vērā savstarpējās atbilstības nelielo tvērumu (tā attiecas potenciāli tikai uz dažu veidu ENP) un ierobežojošus faktorus (savstarpējās atbilstības prasības parasti nav identiskas zaļināšanas prasībām), pārklāšanās tikai daļēji izskaidro liekās palīdzības rašanos.

36

Lielākā daļa liekās palīdzības rodas tāpēc, ka zaļināšanas prasības ir pieticīgas: tās pārsvarā jau aptver ierastās lauksaimniecības darbības. Tas īpaši sakāms par kultūraugu dažādošanu. Kā minēts 30. punktā, Kopīgais pētniecības centrs ir aplēsis, ka pirms zaļināšanas ieviešanas tikai apmēram 1,8 % no visām ES lauksaimniecības platībām nebija ievērotas kultūraugu dažādošanas prasības.

37

Attiecībā uz ENP mēs konstatējām, ka Polijā dažāda veida lauksaimniecības prakse un darbības, kuras jau tika veiktas 2014. gadā, par 30 % pārsniedza zaļināšanas prasības. Visā ES lauksaimnieki, uz kuriem attiecās 5 % ENP pienākums, deklarēja divas reizes vairāk ENP nekā prasīts⁴⁷.

38

Turklāt, kā minēts 4. un 26. punktā, daudzām lauku saimniecībām zaļināšanas prasības nav jāpiemēro, jo uz tām attiecas izņēmumi, tomēr tās saņem zaļināšanas maksājumu. Saskaņā ar Komisijai 2015. gadā paziņotajiem dalībvalstu datiem 76 % ES saimniecībām, kuras aptver 27 % no visām ES lauksaimniecības platībām, vispār nebija piemērojams neviens zaļināšanas pienākums (sk. 4. attēlu). Šajos skaitļos ir ieskaitīti lauksaimnieki, kuri nav deklarējuši zemi KLP tiešo maksājumu saņemšanai⁴⁸. No zaļināšanas maksājuma saņēmējiem kopā 65 % lauksaimnieku, kuri apstrādāja 16 % ES lauksaimniecības platību un šīs platības bija deklarējuši tiešo maksājumu saņemšanai, bija pilnībā atbrīvoti no zaļināšanas pienākumiem.

39

Daži izņēmumi attiecas uz visiem zaļināšanas pienākumiem, citi – uz atsevišķiem zaļināšanas prakses veidiem. Svarīgi atzīmēt, (kā redzams 1. tabulā), ka daži izņēmumi attiecas uz saimniecībām, kuras ir “zaļas pēc definīcijas”, proti, tās sniedz sabiedrisko labumu vides aizsardzības ziņā, kas ir līdzvērtīgs zaļināšanai. Komisija pamato pārējos izņēmumus ar vajadzību pēc vienkāršošanas un izmaksu un ieguvumu sabalansēšanas. Attiecīgie lauksaimnieki saņem publiskos līdzekļus par zaļināšanu, lai gan no viņiem par to neprasa sniegt attiecīgu sabiedrisko labumu.

1. tabula

Zaļināšanas izņēmumu dažādie motīvi

Attiecīgā zaļināšanas prakse	IZŅĒMUMA PAMATOJUMS
	Saimniecība ir “zaļa pēc definīcijas”:	Vienkāršošana / izmaksu un ieguvumu analīze / citi iemesli:
Visa veida prakse	bioloģiskās saimniecības	uz saimniecību attiecas mazo saimniecību shēma saimniecībā audzē tikai ilggadīgos stādījumus
Kultūraugu dažādošana	saimniecības ar lielu zālāja īpatsvaru	saimniecības ar mazāk nekā 10 ha aramzemes
ENP	saimniecības ar lielu zālāja īpatsvaru saimniecības ar dabas ierobežojumiem valstīs, kurās ir liels mežu īpatsvars	saimniecības ar mazāk nekā 15 ha aramzemes

Avots: ERP, pamatojoties uz Eiropas Komisijas dokumentiem.

Augseka augsnei ir labāka nekā kultūraugu dažādošana

40

Kultūraugu dažādošanas zaļināšanas prakse aizstāja izvēles LLVS standartu attiecībā uz augseku, kas bija spēkā līdz 2014. gadam. Šīs divas prakses ievērojami atšķiras. Ja piemēro augseku, lauksaimnieks katru gadu maina konkrētajā zemes gabalā audzēto kultūraugu. Tas ierobežo augsnes noplicināšanos un patogēnu izplatību. Kultūraugu dažādošanas gadījumā, lai gan ir prasība konkrētā gadā saimniecībā audzēt vismaz divus kultūraugus, tomēr uz attiecīgās lauksaimniecības zemes netiek garantēta augsekai līdzvērtīga kultūraugu nomaiņa.

41

Komisija 2011. gada ietekmes novērtējumā atzina, ka “kultūraugu dažādošana, iespējams, nedos tādu pašu labumu vides aizsardzības ziņā kā augseka”, bet secināja, ka šī prakse labāk iederas tiešo maksājumu kā ikgadēju maksājumu kontekstā. Pastāvēja arī bažas par to, ka aizvien grūtāk nācās pārbadīt augsekas prasību ievērošanu, īpaši gadījumos, kad zemes gabaliem mainījās robežas un/vai īpašnieki.

42

Komisija arī atzina, ka pākšaugu audzēšanas prasība, piemērojot kultūraugu dažādošanu, varētu palielināt šā pasākuma dotos vides un klimata ieguvumus. Tomēr šis apsvērums netika iekļauts Komisijas tiesību akta priekšlikumā, jo radās bažas par tā saderību ar PTO noteikumiem⁴⁹. Beigās pākšaugus iekļāva zaļināšanā kā vienu no ENP veidiem (slāpekli piesaistoši kultūraugi).

Zālāju aizsardzības ietekmi uz neto emisijām no lauksaimniecības zemēm varētu uzlabot, ja to virzītu mērķtiecīgāk

43

Kā redzams 7. attēlā, ilggadīgo zālāju procentuālā daļa (pašlaik – apmēram 30 %) pēdējo desmit gadu laikā nav daudz mainījusies. Taču, ņemot vērā pieaugumu par 1,5 procentpunktiem, ja salīdzina 2007.–2014. gada atsauces īpatsvaru (tā pārsvarā balstās uz 2005. gada datiem) un 2016. gada īpatsvaru, jāsecina, ka ir zaudēti vairāk nekā 3 miljoni ha deklarēto ilggadīgo zālāju, kas ir samazinājums par 7,2 %.

44

Ilggadīgo zālāju īpatsvars pieauga galvenokārt tāpēc, ka deklarētās ilggadīgo zālāju platības (skaitītājs īpatsvara aprēķinā) samazinājās lēnāk nekā šā aprēķina saucējs, t. i., kopējās deklarētās lauksaimniecības platības, kuras samazinājās par 11,7 % (vairāk nekā 19 miljonu ha zudums). Turklāt ilggadīgo zālāju pašreizējā definīcija ir plašāka nekā agrāk un ietver arī ganības, kurās stiebrzāles vai citi lopbarības zālaugi nav dominējoši. ES mēroga skaitļos ir redzami vidējie rādītāji, lai gan dalībvalstīs ir ievērojamas atšķirības (sk. I pielikumu).

45

Ilggadīgo zālāju ieskaitīšana EJIZ kategorijā tagad novērš atsevišķu ilggadīgo zālāju platību pārveidošanu. Taču šī jaunā kārtība ir ierobežota: EJIZ aptver apmēram 16 % no visām ilggadīgo zālāju platībām Eiropas Savienībā (dažādās dalībvalstīs šis rādītājs ir ļoti atšķirīgs).

46

Turklāt, kā parādīts II pielikumā, apmēram 96 % EJIZ atrodas Natura 2000 teritorijās, kas aptver tikai 18 % no visām ES ilggadīgo zālāju platībām. Ņemot vērā, ka Natura 2000 platības noteica, pamatojoties uz kritērijiem, kuri ir saistīti ar bioloģisko daudzveidību, EJIZ koncentrācija šajās platībās ir pozitīva iezīme bioloģiskās daudzveidības ziņā. Taču, palūkojoties uz šo problēmu citā aspektā, proti, saistībā ar oglekļa uzkrājuma saglabāšanu, kas ir ilggadīgo zālāju uzturēšanas (viens no zaļināšanas prakses veidiem) galvenais definētais mērķis, ilggadīgo zālāju aizsardzība pret pārveidošanu vai uzaršanu būtu jākoncentrē zemes gabalos, kur augsnē jau ir augsts oglekļa saturs, un šādi zemes gabali, visticamāk, atrodas ārpus Natura 2000 tīkla. Līdz šim tikai sešas dalībvalstis ir nolēmušas noteikt EJIZ ārpus šā tīkla⁵⁰.

Zaļināšanas potenciālo devumu bioloģiskajai daudzveidībai mazina ražojošo ekoloģiski nozīmīgo platību dominance, kā arī nepietiekamas pārvaldības prasības

47

Kā minēts 9. punktā, viens no lēmumiem, kuri dalībvalstīm ir jāpieņem attiecībā uz zaļināšanas īstenošanu, ir ENP veidu izvēle. Dalībvalstis var izvēlēties no 19 dažādu veidu saraksta, kurā ietverti arī pieci veidi, kas ir saderīgi ar lauksaimniecisko ražošanu (sk. 8. attēlu). Visas 28 dalībvalstis savā izvēlē ir iekļāvušas ražojošās ENP.

48

Dalībvalstu paziņotie zaļināšanas tiešo rezultātu rādītāji (apkopoti III pielikumā) liecina, ka pārsvarā ir ražojošas ENP (galvenokārt slāpekli piesaistoši kultūraugi un starpkultūras). Lauksaimnieki 2015. gadā deklarēja, ka ražojošas ENP veidoja 54 % no visām ENP, 2016. gadā – 58 %. Slāpekli piesaistoši kultūraugi ir visizplatītākais ražojošo ENP veids, kam seko starpkultūras.

49

Divos 2016. gada pētījumos⁵¹ minēts, ka divi galvenie ražojošo ENP veidi – starpkultūras un slāpekli piesaistoši kultūraugi – ievērojami neveicina bioloģisko daudzveidību, bet var uzlabot ūdens un augsnes kvalitāti, vairojot organiskā oglekļa saturu aramzemē⁵².

50

Papildu prasībām attiecībā uz konkrētu apsaimniekošanas veidu (piemēram, mēslojuma un pesticīdu izmantošanas ierobežošana, minimālie periodi, kad uz lauka ir jābūt augu segumam) ir nozīmīga loma, nosakot, kā dažādas ENP ietekmē bioloģisko daudzveidību. No piecām pārbaudītajām dalībvalstīm tikai Nīderlande bija ieviesusi prasības attiecībā uz apsaimniekošanas praksi (bija ierobežota augu aizsardzības līdzekļu izmantošana, audzējot starpkultūras), kuras pārsniedza ES noteikumu obligātās prasības. Arī Komisijas nesenā ziņojumā par ENP⁵³secināts, ka tikai dažas dalībvalstis ir izvēlējušās īstenot ENP pienākumu efektīvāk vides aizsardzības ziņā. Komisija nesen ir risinājusi šo problēmu ar sekundārā tiesību akta grozījumu⁵⁴, ar kuru tika ieviests pesticīdu aizliegums ražojošās ENP. Ar to pašu grozījumu tika ieviesti arī vairāki vienkāršojumi (sk. 66. punktu).

Dalībvalstis izmanto zaļināšanas noteikumu elastību, lai mazinātu slogu lauksaimniekiem un valstij, nevis lai pēc iespējas palielinātu ieguvumus vides un klimata aspektā

51

Dalībvalstīm zaļināšanas piemērošanā ir dota liela rīcības brīvība, īpaši, izvēloties ENP veidus un nosakot EJIZ⁵⁵.

52

Piecās pārbaudītajās dalībvalstīs pieņemto lēmumu pamatā galvenokārt bija vēlme atvieglot lauksaimnieku un iestāžu slogu. Pārsvarā dalībvalstis izvēlējās tādus ENP veidus, kuri jau bija daļa no ierastās lauksaimniecības prakses. Vērā tika ņemtas arī tehniskās grūtības, kas rastos, pārbaudot noteiktas ENP un ieviešot IT sistēmas noteiktām ENP (sk. 67. pantu un 5. izcēlumu). Zaļināšanas dotie vides un klimata ieguvumi bija sekundāri apsvērumi.

53

No piecām pārbaudītajām dalībvalstīm tikai divas (Nīderlande un Polija) pasūtīja pētījumus vai ekspertu atzinumus, kuros bija analizēta dažādo zaļināšanas opciju ietekme uz vidi un klimatu. Abu šo dalībvalstu iestādes nolēma nesekot dažiem svarīgiem ieteikumiem, tā vietā izdarot izvēles, kas lauksaimniekiem prasīja mazāk pūļu (sk. 2. tabulu).

2. tabula

Dalībvalstu attieksme pret zinātniskajiem ieteikumiem attiecībā uz zaļināšanas piemērošanu

ENP veids	Ekspertu ieteikumi bioloģiskajai daudzveidībai	Dalībvalstu iestāžu izvēle	Ekspertu ieteikumi, kurus dalībvalstu iestādes ievēroja
Nīderlande
Laukmales	√	√	√
Papuve	×	×	√
Īscirtmeta atvasāji	×	√	×
Slāpekli piesaistoši kultūraugi	×	√	×
Starpkultūras	×	√	×
Polija
Buferjoslas	√	√	√
Grāvji	×	√	×
Īscirtmeta atvasāji	×	√	×

Avots: ERP revīzijas rezultāti.

54

Komisija uzrauga, kā dalībvalstis īsteno zaļināšanu. Šajā sakarā veiktais darbs ir aprakstīts 69. punktā. Tomēr, kā aprakstīts 3. izcēlumā, Komisijai ir ļoti ierobežotas pilnvaras mudināt dalībvalstis īstenot zaļināšanu videi labvēlīgākā veidā.

Zaļināšanai ir bijusi ierobežota ietekme uz II pīlāra vides pasākumiem

55

Viens pozitīvs iznākums, kādu būtu varējusi dot zaļināšanas ieviešana, būtu lauku attīstības izdevumu pārbīde tālejošākām ar vidi un klimatu saistītām darbībām. Mums nav izdevies iegūt liecības par to, ka šāda pozitīva pārbīde ir notikusi.

56

Piecās pārbaudītajās dalībvalstīs mēs salīdzinājām atbilstoši agrovides un klimata pasākumam veikto pašreizējo darbību veidus (t. i., dažādus saistību kopumus, uz ko lauksaimnieki var pieteikties) ar iepriekšējā plānošanas perioda (2007.–2013. g.) attiecīgajiem darbības veidiem. Uz šā pamata mēs novērtējām, vai dalībvalstis bija izvērsušas agrovides un klimata pasākuma bāzes līniju un vai šādas izmaiņas iemesls varētu būt zaļināšana.

57

Kopumā mūsu analīze liecināja, ka agrovides un klimata pasākuma darbības pārsvarā īstenotas kā iepriekš. Pašlaik lauksaimniekiem piedāvātās saistības bieži ir identiskas tām, kuras piemēroja 2007.–2013. gadā. Mēs konstatējām, ka gandrīz visu analizēto darbības veidu bāzes līnijas 2014.–2020. gadā nebija stingrākas (vismaz ne ar zaļināšanu saistītos aspektos). Lielākajā daļā gadījumu tas nebija vajadzīgs, jo iepriekšējā perioda bāzes līnijas jau pārsniedza zaļināšanas prasības. Citos gadījumos attiecīgajām saistībām nebija nekā kopīga ar zaļināšanu.

Zaļināšana sarežģī KLP

Zaļināšana pārklājas ar citiem KLP vides instrumentiem, bet Komisija un dalībvalsts mazina liekās palīdzības un dubultā finansējuma risku

58

KLP trīs zaļo instrumentu piramīdas modelis, kas parādīts 7. punktā un 1. attēlā, ideālā veidā attēlo principu, ka zaļināšanai vajadzētu pārsniegt savstarpējās atbilstības prasības un veidot lauku attīstības pasākumu atskaites līmeni⁵⁶. Realitātē tas tā ne vienmēr ir, un zaļināšana un abas pārējās piramīdas kārtas ievērojami pārklājas, kā tas parādīts 9. attēlā.

Zaļināšana bieži pārklājas ar savstarpējo atbilstību, bet liekās palīdzības risku mazina detalizēto prasību atšķirības

59

Zaļināšana un savstarpējā atbilstība pārklājas gadījumos, kad noteiktus elementus vai prakses veidus, kas ir aizsargāti vai prasīti ar LLVS standartiem vai OPP prasībām, vienlaikus var deklarēt arī kā atbilstošus ENP prasībai. Galvenie šādi ENP veidi ir starpkultūras, buferjoslas un dažādi ainavas elementi. Kā redzams 10. attēlā, mēs konstatējām šādu pārklāšanos četrās no revidētajām piecām dalībvalstīm.

60

Pārklāšanās rada lieko palīdzību, ko lielākajā daļā gadījumu mazina zaļināšanas un savstarpējās atbilstības detalizēto prasību atšķirības (piemēram, attiecībā uz starpkultūrām saskaņā ar zaļināšanu ir prasīti vismaz divu veidu augi, savukārt saskaņā ar 4. LLVS standartu vai 1. OPP – parasti pietiek ar vienu sugu).

61

Pārsvarā revidētās dalībvalstis neieviesa papildu ierobežojumus, procedūras vai pārbaudes, lai novērstu vai ierobežotu zaļināšanas maksājuma lieko palīdzību, ko izraisa pārklāšanās ar savstarpējās atbilstības prasībām. Mēs konstatējām vienu izņēmumu: Nīderlandē saskaņā ar 1. OPP noteiktās starpkultūras nevar deklarēt kā ENP.

Dalībvalstis pārsvarā pienācīgi administrē zaļināšanas un lauku attīstības (KLP II pīlārs) pārklāšanos

62

Zaļināšana var pārklāties ar lauku attīstības politikas vides pasākumiem, tostarp ar agrovides un klimata pasākumu⁵⁷, ja lauksaimnieks uzņemas II pīlāra saistības, kuras pēc būtības ir līdzīgas standarta zaļināšanas prasībām. Šāda pārklāšanās var notikt, jo ES tiesību aktos nav prasīts iekļaut zaļināšanas pienākumus attiecīgajā lauku attīstības bāzes līnijā⁵⁸. Tomēr saskaņā ar ES noteikumiem⁵⁹ dalībvalstīm ir jānovērš zaļināšanas prakses dubulta finansēšana, attiecīgos gadījumos samazinot summas, ko lauksaimniekam maksā atbilstoši lauku attīstībai. Komisija izstrādāja dalībvalstīm adresētas sīkas vadlīnijas par to, kā novērst dubultu finansējumu (sk. arī 68. punktu).

63

Revīzijā aplūkotajās 15 dalībvalstīs (piecās valstīs notika revīzijas apmeklējumi vai videokonferences, un attiecībā uz desmit valstīm veicām padziļinātas administratīvās pārbaudes – sk. 12. punktu) mēs pārbaudījām dažādus darbības veidus (t. i., dažādus saistību kopumus) atbilstoši agrovides un klimata pasākumam. Mēs konstatējām, ka no izlasē iekļautajiem darbību veidiem apmēram vienā trešdaļā darbību saistības pārklājās ar zaļināšanas prasībām. Dalībvalstis pārsvarā apzinājās šo pārklāšanos un izstrādāja procedūras – reizēm ļoti sarežģītas procedūras –, lai novērstu dubulta finansējuma iespēju.

64

Tipiski gadījumi, kad agrovides un klimata pasākuma saistības pārklājas ar zaļināšanas praksi, un dažādas metodes, ko dalībvalstis izmanto, lai novērstu dubultu finansējumu, ir aprakstīti 4. izcēlumā.

Zaļināšanas noteikumu sarežģītība rada īstenošanas problēmas, kuras Komisija ir daļēji atrisinājusi

65

Lauksaimnieki kritizē zaļināšanu sarežģīto noteikumu dēļ. Piedaloties sabiedriskajā apspriešanā par zaļināšanas īstenošanas pirmā gada pieredzi, COPA-COGECA – organizācija, kas pārstāv lauksaimniekus ES līmenī – novērtēja, ka visu veidu zaļināšanas prakses ieviešanas noteikumus ir grūti ne tikai ievērot, bet arī saprast.

66

Komisijas dokumentā “Zaļināšanas pārskatīšana pēc gada”⁶⁰ ir ierosināts vienkāršot un saskaņot dažas zaļināšanas prasības, ja to iespējams izdarīt, nemazinot vides aizsardzības ieguvumus. Dokumentā uzskaitīti iespējamie uzlabojumi, piemēram, varētu apvienot dažus līdzīgus ENP tipus (piemēram, buferjoslas un laukmales), atvieglot noteiktus saimniekošanas prakses ierobežojumus un termiņus, kā arī palielināt pielaidi attiecībā uz ainavas elementu izmēru un atrašanās vietu. Komisija iekļāva šos vienkāršošanas pasākumus nesenā sekundāro tiesību aktu grozījumā⁶¹. Ar šo pašu grozījumu tika arī aizliegta pesticīdu izmantošana ražojošās ENP (sk. 50. punktu).

67

Zaļināšanas ieviešana dalībvalstīm nebija viegls uzdevums. Pirmkārt, bija jāiegulda ievērojami finanšu līdzekļi un organizatoriskais darbs. Bija jāpielāgo esošās IT sistēmas, īpaši zemes gabalu identifikācijas sistēma (ZGIS)⁶², dalībvalstīs, kuras izvēlējās pastāvīga veida ENP (t. i., visi ainavas elementi (izņemot laukmales), kā arī terases, agromežsaimniecības hektāri, īscirtmeta atvasāju platības un apmežotas platības). 5. izcēlumā ir parādīts, kā ENP datu slāņa izveides slogs var ietekmēt dalībvalstu ENP izvēli.

68

Turklāt dažu zaļināšanas noteikumu piemērošana dalībvalstīs izraisīja apjukumu. Dalībvalstis uzdevuma daudz jautājumu Komisijai par zaļināšanas maksājuma ieviešanas dažādiem aspektiem. Komisija ievietoja šos jautājumus un atbildes īpaši šim nolūkam izveidotā tīmekļa platformā, kas bija pieejama visām dalībvalstīm. 6. izcēlumā ir doti uzdoto jautājumu piemēri. To pašu platformu izmantoja, lai izplatītu arī citus norādījumus par zaļināšanu: ekspertu grupu sanāksmju secinājumus un vadlīniju dokumentus, kuros apkopoti ieviešanas svarīgākie aspekti. Piecas revidētās dalībvalstis pārsvarā bija apmierinātas ar Komisijas sniegto norādījumu kvalitāti un savlaicīgumu.

69

Komisijai ir jāuzrauga, kā dalībvalstis īsteno zaļināšanu. Lai veiktu šo uzdevumu, Komisijai ir regulāri jāpārbauda dažādos no dalībvalstīm prasītos paziņojumus par zaļināšanas piemērošanas izvēlēm un tiešajiem rezultātiem saimniecību līmenī. Mēs konstatējām, ka Komisija šo darbu bija darījusi labi. Tostarp Komisija bija sistemātiski apzinājusi un risinājusi gadījumus, kad dalībvalstīm bija bijušas dažādas problēmas ar informācijas vēlu iesniegšanu⁶³ vai ES noteikumu nepareizu piemērošanu. Tomēr, kā aprakstīts 54. punktā un 3. izcēlumā, Komisija nevar obligāti likt dalībvalstīm izvēlēties tās zaļināšanas alternatīvas, kuras ir videi un klimatam labvēlīgākas.

Zaļināšanas prakse līdzinās laba lauksaimniecības un vides stāvokļa standartiem, bet par zaļināšanas pārkāpumiem var piemērot lielākas sankcijas

70

Pirms zaļināšanas ieviešanas vienīgā saikne starp KLP tiešajiem maksājumiem un ES vides un klimata mērķiem bija savstarpējā atbilstība. Tāpat kā tas ir ar zaļināšanu, arī savstarpējā atbilstība ir obligāta prasība lauksaimniekiem, kuri saņem KLP tiešos maksājumus. Atšķirība ir tā, ka par savstarpējās atbilstības pienākumu pildīšanu nepienākas atlīdzība. Par savstarpējās atbilstības neievērošanu var piemērot sankcijas un samazināt visus atbalsta saņēmējam piešķirtos tiešos maksājumus (parasti par 1–5 %). Piemērojot zaļināšanu, lauksaimnieks saņem īpašu maksājumu par obligātas prakses ievērošanu. Maksājuma samazināšana par noteikumu neievērošanu aptuveni atbilst pārkāpumam atbilstošajai platībai, kas izteikta kā daļa no kopējās lauksaimniecības platības, kurai piemēro zaļināšanas pienākumus, un šis samazinājums var skart maksājumu 100 % apmērā⁶⁴. Sākot ar 2017. pieprasījumu gadu, kopā ar šo samazinājumu piemēros arī administratīvu sodu gadījumos, kad sākotnējais samazinājums pārsniedz 3 %. Sankcijas nedrīkstēs pārsniegt 20 % no lauksaimnieka zaļināšanas maksājuma par 2017. pieprasījumu gadu un 25 %, sākot ar 2018. pieprasījumu gadu.

71

Praksē zaļināšana darbojas diezgan līdzīgi savstarpējai atbilstībai⁶⁵. Zaļināšanas maksājums tiek uzskatīts par atlīdzību, ko maksā par lauksaimnieka sniegto videi un klimatam labvēlīgo sabiedrisko labumu. Taču šo shēmu var uzlūkot arī kā mehānismu, ar kuru tiek sodīti gadījumi, kad lauksaimnieks neievēro pamata vides un klimata jomas nosacījumu kopumu (līdzīgi LLVS), ko paredz ienākumu atbalsta shēma. Vienīgā lielākā atšķirība, salīdzinājumā ar savstarpējo atbilstību, ir tas, ka sankcijas par nopietniem zaļināšanas pārkāpumiem parasti ir stingrākas.

Secinājumi un ieteikumi

72

Mūsu galvenais revīzijas jautājums šajā ziņojumā bija, vai zaļināšana varēja uzlabot KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus saskaņā ar ES tiesību aktos izvirzīto mērķi.

73

Kopumā mēs secinām, ka zaļināšana tādā veidā, kādā to pašlaik īsteno, diezin vai ievērojami uzlabos KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus.

74

Lai rastu atbildi uz galveno revīzijas jautājumu, tika pārbaudīti šādi elementi:

1. intervences loģika, tas, vai zaļināšanai bija izvirzīti skaidri un pietiekami tālejoši mērķi, un politikai piešķirtā budžeta pamatojums (sk. 13.–25. punktu);
2. ieguvumi, kādus no zaļināšanas var sagaidīt vides un klimata jomā (sk. 26.–57. punktu);
3. KLP sarežģīšanās zaļināšanas dēļ (sk. 58.–71. punktu).

75

Zaļināšanai ir divi atsevišķi mērķi. No vienas puses, zaļināšanas uzdevums ir uzlabot KLP ekoloģiskos un klimata raksturlielumus. No otras puses, tā kā zaļināšana ir KLP tiešais maksājums, tas ir arī lauksaimnieku ienākumu atbalsta instruments. Tiesību aktos skaidri definēts tikai pirmais no šiem minētajiem mērķiem (sk. 13. un 14. punktu).

76

Zaļināšanas maksājumam nav pilnībā izstrādāta intervences loģika. Komisija nav izvirzījusi konkrētus mērķus vai kā citādi norādījusi, ko ar zaļināšanu ir paredzēts sasniegt vides un klimata jomā. Politikas efektivitātes novērtēšanu turklāt apgrūtinās fakts, ka ir tikai fragmentāras zināšanas par izejas jeb atskaites stāvokli, kas īpaši attiecas uz bioloģisko daudzveidību un augsnes kvalitāti, tostarp organiskā oglekļa saturu (sk. 15. un 16. punktu).

77

Sākotnējais Komisijas priekšlikums attiecībā uz zaļināšanu bija vērienīgāks vides aizsardzības ziņā. Lai gan politikas saturs vides aspektā pamazām tika pavājināts, ierosinātais finansējuma apmērs nemainījās. To jau no sākuma noteica kā 30 % no KLP tiešajiem maksājumiem. Caurmērā zaļināšanas subsīdijas ievērojami pārsniedz lauksaimnieku izmaksas (ieskaitot ienākumu zaudējumu) par zaļināšanas prasību ievērošanu. Tas tāpēc, ka zaļināšanas budžetu noteica, to nesaistot ar politikas aptvērumu vides aspektā. Zaļināšana pēc būtības ir un paliek ienākumu atbalsta shēma (sk. 17.–25. punktu).

78

Zaļināšana diezin vai dos nozīmīgus ieguvumus vides un klimata jomā, galvenokārt tāpēc, ka šī politika rada ievērojamu lieko palīdzību. Galvenais iemesls liekajai palīdzībai ir tas, ka zaļināšanas prasības pārsvarā nav stingras un lielā mērā aptver jau ierasto lauksaimniecības praksi. Turklāt, ņemot vērā daudzos izņēmumus, lielākā daļa lauksaimnieku (65 %) var saņemt zaļināšanas maksājumu, lai gan reāli viņiem nav jāpilda zaļināšanas pienākumi. Tā rezultātā zaļināšana pozitīvi izmaina lauksaimniecības praksi tikai nelielā daļā ES lauksaimniecības platību. Mēs lēšam, ka lauksaimnieki izveidoja jaunas ENP un izvērsa kultūraugu dažādošanu tikai apmēram 3,5 % aramzemju, t. i., apmēram 2 % no visām ES lauksaimniecības platībām. Saskaņā ar Kopīgā pētniecības centra pētījumu jaunās zaļināšanas prasības attiecībā uz ilggadīgajiem zālājiem izraisīja lauksaimniecības prakses izmaiņas tikai 1,5 % ES lauksaimniecības platību. Kopā apmēram 5 % ES lauksaimniecības zemju mainījās izmantojums zaļināšanas rezultātā (sk. 26.–39. punktu).

79

Mēs arī konstatējām, ka triju zaļināšanas prakses veidu efektivitāti mazināja daži konceptuāli ierobežojumi. Kultūraugu dažādošana nedod tādus pašus videi labvēlīgus ieguvumus kā augseka. EJIZ noteikšana balstījās galvenokārt tikai uz kritērijiem, kuri bija saistīti ar bioloģisko daudzveidību, bet nepietiekami tika ņemti vērā ar oglekli piesātināti ilggadīgie zālāji ārpus Natura 2000 tīkla. Ražojošo ENP veidu dominance apstākļos, kad netika izvirzītas izsvērtas prasības attiecībā uz apsaimniekošanu, ierobežoja ENP pozitīvo devumu bioloģiskajai daudzveidībai (sk. 40.–50. punktu).

80

Dalībvalstīm zaļināšanas piemērošanā ir dota liela rīcības brīvība, īpaši, izvēloties ENP veidus un nosakot EJIZ. Mēs konstatējām, ka kopumā dalībvalstis neizmanto šo elastību tam, lai pēc iespējas palielinātu politikas devumu vides un klimata jomā. Dalībvalstis necenšas apzināt un ar zaļināšanas praksi mērķtiecīgi risināt konkrētas ar vidi un klimatu saistītas vajadzības. Tā vietā dalībvalstis vēlas piemērot zaļināšanu tā, lai pēc iespējas samazinātu valsts un lauksaimnieku slogu. Komisijai ir ierobežotas pilnvaras mudināt dalībvalstis izvēlēties videi labvēlīgākas zaļināšanas alternatīvas (sk. 51.–54. punktu).

81

Zaļināšanai ir bijusi ierobežota ietekme uz II pīlāra vides pasākumu bāzes līniju galvenokārt tāpēc, ka saskaņā ar šiem pasākumiem ierosinātās saistības lauksaimniekiem jau pirms zaļināšanas maksājuma ieviešanas pārsniedza zaļināšanas prasības (sk. 55.–57. punktu).

82

Zaļināšana ļoti sarežģī KLP, un tas nav pamatoti, ņemot vērā no zaļināšanas sagaidāmos rezultātus (sk. 78.–81. punktu). Sarežģītību lielā mērā izraisa zaļināšanas pārklāšanās ar pārējiem KLP vides instrumentiem (savstarpējo atbilstību un II pīlāra vides pasākumiem), kas rada liekās palīdzības un dubulta finansējuma risku. Komisija un dalībvalstis ir pieņēmušas dažus lēmumus un īstenojušas pasākumus, ar kuriem šis risks ir mazināts. Ar nesenu sekundāro tiesību aktu grozījumu ir atrisinātas dažas problēmas, kas lauksaimniekiem un dalībvalstīm bija saistībā ar politikas sarežģītību. Mēs konstatējām arī, ka Komisija labi pārraudzīja, kā dalībvalstis īstenoja zaļināšanu (sk. 58.–69. punktu).

83

Zaļināšana līdzinās LLVS tajā ziņā, ka tā arī pēc būtības ir pamata vides nosacījumu kopums, ko piemēro ienākumu atbalstam. Zaļināšana atšķiras no LLVS ar to, ka sankcijas par prasību neizpildi var būt lielākas (sk. 70. un 71. punktu).

1. ieteikums

Nākamās KLP reformas vajadzībām Komisijai jāizstrādā pilnīga intervences loģika ES vides un klimata rīcībai saistībā ar lauksaimniecību, tostarp konkrēti mērķi, un šī loģika jāpamato ar aktuālāko zinātnisko izpratni par attiecīgajām norisēm.

1. Izstrādājot intervences loģiku, Komisijai jādefinē vajadzības, ieguldījumi, procesi, iznākumi, rezultāti, ietekme un attiecīgie ārējie faktori.
2. Komisijai jāizvirza konkrēti mērķi KLP ieguldījumam ES mērķu sasniegšanā vides un klimata jomā.
3. Lai būtu iespējams izstrādāt efektīvu politiku un pēc tam to uzraudzīt un novērtēt tās īstenošanu, Komisijai jāizstrādā modeļi un datu kopumi attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, augsnes stāvokli (tostarp augsnes oglekļa saturu) un citiem nozīmīgiem ar vidi un klimatu saistītiem jautājumiem.

Izpildes mērķtermiņš – 2019. gada beigas.

2. ieteikums

Gatavojoties izstrādāt priekšlikumu nākamajai KLP reformai, Komisijai jāpārskata pašreizējās KLP īstenošana un jāizdara attiecīgi secinājumi. Priekšlikuma izstrādē Komisijai jāvadās pēc turpmāk uzskaitītajiem principiem.

1. Lauksaimniekiem jādod iespēja saņemt KLP maksājumus tikai tad, ja viņi ievēro noteiktas vides aizsardzības pamatnormas.
   1. Šīm normām ir jāaptver pašreizējie LLVS standarti un vispārējās zaļināšanas prasības (šie standarti un prasības ir paredzēti kā pasākumi, kuri pārsniedz vides jomas tiesību aktu prasības). Tādējādi tiktu vienkāršota KLP tiešo maksājumu sistēma, novēršot mākslīgas un mulsinošas atšķirības starp instrumentiem, kas pēc būtības ir līdzīgi.
   2. Sankcijām par šo apvienoto normu neievērošanu jābūt pietiekami atturošām.
   3. Lai novērstu dubultu finansēšanu, visām šīm pamatnormām jābūt pilnībā iestrādātām vides bāzes līnijā, ko piemērotu visām plānotajām darbībām lauksaimniecības jomā.
2. Konkrētas vietēja mēroga ar vidi un klimatu saistītas vajadzības var pienācīgi risināt, labāk plānojot darbības lauksaimniecības jomā, un, lai to panāktu,
   1. jāņem vērā darbības mērķu sasniegšana un
   2. finansējums jāaprēķina, pamatojoties uz novērtējumu attiecībā uz vidējām notikušajām izmaksām un zaudētajiem ienākumiem, kas saistīti ar tādu darbību un prakses īstenošanu, kuri pārsniedz vides bāzes līniju.
3. Gadījumos, kad dalībvalstīm ir vairākas iespējas, kādā veidā īstenot KLP, tām vispirms ir jāprasa uzskatāmi parādīt, ka ar izvēlētajām iespējām varēs efektīvi un lietderīgi sasniegt politikas mērķus.

Izpildes mērķtermiņš – 2019. gada beigas.

Šo ziņojumu 2017. gada 15. novembra sēdē Luksemburgā pieņēma Revīzijas palātas I apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Phil WYNN OWEN.

Glosārijs un saīsinājumi

EJIZ: ekoloģiski jutīgi ilggadīgie zālāji ir ilggadīgo zālāju platības, kas galvenokārt ietilpst Natura 2000 teritorijās un ko dalībvalstis ir izraudzījušās, jo tās ir svarīgas bioloģiskās daudzveidības veicināšanai, īpaši attiecībā uz aizsargājamām zālāju sugām un dzīvotnēm. Piemērojot zaļināšanu, šīs platības nedrīkst izmantot citādi vai uzart.

ENP: ekoloģiski nozīmīga platība ir lauku saimniecību zeme, kurā ievēro īpašu praksi vai kurai ir īpašas pazīmes, kas ir videi labvēlīgas. Piemērojot zaļināšanu, saimniecībām parasti jāatvēl ENP vismaz 5 % aramzemes.

ES: Eiropas Savienība.

ĢD AGRI: Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts.

ĢD CLIMA: Eiropas Komisijas Klimata politikas ģenerāldirektorāts.

ĢD ENV: Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts.

JRC: Kopīgais pētniecības centrs – Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāts.

KLP 1. pīlārs: kopējās lauksaimniecības politikas daļa, kas aptver tiešos maksājumus lauksaimniekiem un tirgus pasākumus.

KLP 2. pīlārs: kopējās lauksaimniecības politikas daļa, kas aptver lauku attīstības pasākumus.

KLP: kopējā lauksaimniecības politika ir tiesību akti un prakse, ko Eiropas Savienība ir pieņēmusi, lai nodrošinātu kopēju un vienotu politiku lauksaimniecības jomā. Sākotnējie pasākumi tika ieviesti 1962. gadā. Kopš tā laika šī politika ir grozīta un attīstīta, un tā ir piedzīvojusi vairākas reformas.

Lauku attīstība: ES politika, ko dēvē par KLP 2. pīlāru un ar ko risina ES lauku apvidu ekonomiskās, vides un sociālās vajadzības. Lauku attīstības maksājumus veic no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, un dalībvalstis piešķir līdzfinansējumu.

Liekā palīdzība: situācija, kad subsidēto darbību vai projektu būtu bijis pilnīgi vai daļēji iespējams īstenot bez publiskā atbalsta.

LLVS: labs lauksaimniecības un vides stāvoklis ir kopējs apzīmējums pamatstandartu kopumam, ko piemēro saskaņā ar savstarpējo atbilstību un kas raksturo zemes labu lauksaimniecības un vides stāvokli.

Natura 2000: pasaulē lielākais saskaņots ekoloģiskais tīkls, kurā ietilpst Eiropā aizsargājamas teritorijas, kopā veidojot 18 % no ES zemes un aptverot arī plašas jūras teritorijas.

OPP: obligātās pārvaldības prasības. OPP ir kopējs apzīmējums prasību kopumam, kas noteikts ES tiesību aktos attiecībā uz vidi, klimata pārmaiņām, cilvēku, dzīvnieku un augu veselību un dzīvnieku labturību un ko piemēro saskaņā ar savstarpējo atbilstību.

Saimniecība: lauku saimniecība, proti, visa zeme un dzīvnieki, kas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā, ko vada viens lauksaimnieks (fiziska vai juridiska persona vai šādu personu grupa) un ko izmanto lauksaimnieciskām darbībām.

Savstarpējā atbilstība: sistēma, kurā lielākā daļa KLP maksājumu ir sasaistīti ar pamatstandartiem, kuru uzdevums ir nodrošināt labu lauksaimniecības un vides stāvokli (LLVS) un obligāto pārvaldības prasību (OPP) ievērošanu. OPP ir noteiktas ES tiesību aktos attiecībā uz vidi, klimata pārmaiņām, cilvēku, dzīvnieku un augu veselību un dzīvnieku labturību.

Tiešie maksājumi: lauksaimniekiem tieši piešķirts atbalsts, kura nolūks ir radīt drošības tīklu. Tiešie maksājumi parasti ir pamata ienākumu atbalsts, kas nav saistīts ar saražoto apjomu. Ar šiem maksājumiem stabilizē lauksaimnieku ienākumus, ko viņi iegūst, pārdodot savu produkciju tirgū, kurš var būt nestabils. Tiešos maksājumus piešķir no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda, kas ir tā dēvētais KLP 1. pīlārs.

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai vadības aspektus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu un izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo ziņojumu pieņēma I revīzijas apakšpalāta, kuru vada ERP loceklis Phil Wynn Owen un kura revidē dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Revīziju vadīja ERP loceklis Samo Jereb, un revīzijas vadības darbā piedalījās arī locekļa biroja atašejs Jerneja Vrabic, atbildīgais vadītājs Robert Markus un darbuzdevuma vadītājs Michal Machowski. Revīzijas darba grupā strādāja Aris Konstantinidis, Paivi Piki, Carlos Sanchez Rivero, Dainora Venckeviciene un Krzysztof Zalega.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2017. gads

PDF	ISBN 978-92-872-8688-8	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/294347	QJ-AB-17-021-LV-N
HTML	ISBN 978-92-872-8694-9	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/87399	QJ-AB-17-021-LV-Q

© Eiropas Savienība, 2017. gads

Lai izmantotu vai reproducētu fotoattēlus vai citus materiālus, uz kuriem neattiecas Eiropas Savienības autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

 

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā http://europa.eu/contact

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: http://europa.eu/contact

KĀ ATRAST INFORMĀCIJU PAR ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama vietnē Europa: http://europa.eu

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt vietnē EU Bookshop: http://publications.europa.eu/eubookshop. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. http://europa.eu/contact).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1951. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atvērtie dati
ES Atvērto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot gan komerciāliem, gan nekomerciāliem mērķiem.