ES sadarbība ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā: attiecīgajiem pasākumiem ir ierobežoti rezultāti

Kopsavilkums

I

Efektīva un labi pārvaldīta atgriešanas politika ir visaptverošas migrācijas politikas būtiska daļa. ES atgriešanas sistēmas nepilnības veicina neatbilstīgu migrāciju. Grūtības sadarboties ar migrantu izcelsmes valstīm ir viens no iemesliem neatbilstīgo migrantu atgriešanas zemajam rādītājam, kā mēs norādījām Īpašajā ziņojumā Nr. 24/2019. Tā kā šis jautājums ir svarīgs, mēs nolēmām to izpētīt sīkāk nolūkā konstruktīvi sekmēt pašreizējos ES centienus un debates.

II

Šajā revīzijā izvērtējām, vai ES ir efektīvi uzlabojusi sadarbību ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā. Lai atbildētu uz šo galveno revīzijas jautājumu, mēs analizējām, vai ES ir guvusi panākumus, noslēdzot attiecīgus atpakaļuzņemšanas nolīgumus vai līdzīgus nolīgumus ar trešām valstīm, un vai ES rīcība ir palīdzējusi trešām valstīm efektīvi izpildīt atpakaļuzņemšanas pienākumus. Mēs pievērsām uzmanību tām 10 valstīm, kurās 2014.–2018. gada periodā bija vislielākais neatgrieztu neatbilstīgu migrantu absolūtais skaits. Mēs secinām, ka ES pasākumi, kas pieņemti, lai uzlabotu sadarbību ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā, bija būtiski, tomēr sniedza vien ierobežotus rezultātus.

III

Laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam ES panāca nelielu progresu sarunās par ES atpakaļuzņemšanas nolīgumiem. Būtisks šķērslis sarunās joprojām ir ilgstoši neatrisinātie jautājumi (galvenokārt “Trešās valsts valstspiederīgo” klauzula). Komisija ir guvusi labākas sekmes sarunās par juridiski nesaistošu vienošanos par atpakaļuzņemšanu, kas ir elastīgāks risinājums. Trešo valstu politiskā griba bija būtisks priekšnoteikums sekmīgām atpakaļuzņemšanas sarunām.

IV

Mēs konstatējām, ka sarunās ar trešām valstīm rezultāti nebija optimāli, jo netika pietiekami izmantotas sinerģijas ar dalībvalstīm un dažādās politikas jomās. ES līmenī ir gūti nelieli panākumi strukturālu stimulu radīšanai trešām valstīm, lai tās īstenotu savas atpakaļuzņemšanas saistības. Lielākie panākumi ir gūti vīzu politikas jomā, jo pārskatītais Vīzu kodekss nodrošināja Eiropas Savienībai mehānismu un instrumentus, ar kuriem regulāri novērtēt un stimulēt trešo valstu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā.

V

Mēs konstatējām, ka noslēgto ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu un vienošanos par atpakaļuzņemšanu saturs ir novērsis lielāko daļu kopīgo šķēršļu atpakaļuzņemšanas atvieglošanai. Šajā sakarā apvienotās atpakaļuzņemšanas komitejas vai darba grupas ir nodrošinājušas forumus, kuros periodiski novērtēt atpakaļuzņemšanas sadarbību. Tomēr dažu apspriesto jautājumu atkārtošanās liecināja, ka šo forumu efektivitāte ir ierobežota.

VI

ES tīkli atgriešanas jomā ir veiksmīgi apvienojuši valstu resursus, un iesaistītās valstis ir atzinīgi novērtējušas to rezultātus. Izmantojot savas secīgi paplašinātās pilnvaras, Frontex pakāpeniski pārņem tīklu darbības. Turklāt Frontex ir palielinājusi atbalstu dalībvalstīm pirmsatgriešanas darbību un atgriešanas operāciju jomā. Mēs konstatējām, ka Frontex palīdzēja dalībvalstīm īstenot identifikācijas misijas, kuru neefektivitātes cēlonis bija dalībvalstu grūtības atrast neatbilstīgos migrantus, neļaut tiem aizbēgt un nodrošināt, ka viņi ierodas uz pārrunām.

VII

Mēs izvērtējām sešus spēju veidošanas projektus un 14 Komisijas finansētus reintegrācijas projektus. Mēs konstatējām, ka projekti bija atbilstoši un lielākoties sasniedza plānotos tiešos rezultātus. Uzskatām, ka elektronisko atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēmu izveide, it īpaši ar trešām valstīm, var uzlabot atpakaļuzņemšanas sadarbību strukturālā līmenī.

VIII

Mēs konstatējām trūkumus ES datos par atgriešanu attiecībā uz to pilnīgumu un salīdzināmību starp dalībvalstīm. Pēdējos gados Komisija ir iesniegusi tiesību aktu priekšlikumus lielākās daļas pamatā esošo nepilnību novēršanai. Tomēr daudzas no piedāvātajām izmaiņām vēl nav pieņemtas vai nav pilnībā stājušās spēkā. Turklāt joprojām trūkst datu par atpakaļuzņemšanas procedūru ātrumu un par atgriezto migrantu reintegrācijas ilgtspēju.

IX

Kopš Vīzu kodeksa pārskatīšanas 2019. gadā Komisijai bijis regulāri jānovērtē trešo valstu sadarbība atpakaļuzņemšanas jomā, pamatojoties uz ticamiem datiem. Šis regulārais novērtējums var uzlabot ES datu vākšanu un apmaiņu, kā arī atvieglot uz pierādījumiem balstītu politisku lēmumu pieņemšanu atpakaļuzņemšanas sadarbības jomā. Tas, ka agrāk nebija līdzvērtīga procesa datu vākšanai par sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, kā arī trūkumi datos par atgriešanu, mums neļāva novērtēt vispārējo ietekmi, ko radījušas ES darbības, kuru mērķis bija uzlabot atpakaļuzņemšanas sadarbību ar trešām valstīm.

X

Pamatojoties uz veikto revīziju, mēs Komisijai sniedzam šādus ieteikumus:

• īstenot elastīgāku pieeju sarunās par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem;
• veidot sinerģijas ar dalībvalstīm, lai veicinātu sarunas par atpakaļuzņemšanu;
• stiprināt stimulus trešām valstīm sadarboties atpakaļuzņemšanas jomā;
• uzlabot datu vākšanu par atpakaļuzņemšanu un reintegrācijas ilgtspēju.
  

Ievads

Atgriešana un atpakaļuzņemšana

01

Efektīva un labi pārvaldīta atgriešanas politika ir visaptverošas migrācijas politikas būtiska daļa. Īpašajā ziņojumā Nr. 24/2019¹ mēs identificējām vairākus iemeslus neatbilstīgu migrantu zemajiem atgriešanas rādītājiem (sk. I pielikumu). Viens no šiem iemesliem ir grūtības sadarboties ar migrantu izcelsmes valstīm.

02

ES atgriešanas sistēmas nepilnības veicina neatbilstīgu migrāciju². Kopš 2008. gada vidēji aptuveni 500 000 ārvalstu valstspiederīgo gadā ir dots rīkojums pamest ES, jo viņi tajā bija ieceļojuši vai uzturējās bez atļaujas. Tomēr tikai trešā daļa no viņiem ir faktiski atgriezušies trešā valstī (2019. gadā 29 %). Attiecībā uz atgriešanu valstīs ārpus Eiropas kontinenta “faktiskais atgriešanas rādītājs” ir zemāks par 20 % (sk. 1. attēlu). Faktiskie atgriešanas gadījumi ir vairāk vai mazāk vienādi sadalīti starp brīvprātīgas atgriešanās un piespiedu atgriešanas gadījumiem.

03

Lietojot un interpretējot faktiskos atgriešanas rādītājus, ir jāievēro piesardzība. Pamatā esošie dati ne vienmēr ir precīzi un nav pilnībā salīdzināmi visās ES dalībvalstīs (sk. 108.–110. punktu). Turklāt zemi rādītāji ne vienmēr ir saistīti tikai ar problēmām sadarbībā ar trešām valstīm, bet arī ar tādām iekšējām problēmām kā trūkumi tiesību aktos patvēruma un atgriešanas jomā, kā arī dalībvalstu sistēmās, procedūrās un resursos (sk. 115. punktu, I pielikumu un Īpašo ziņojumu Nr. 24/2019). Tāpēc, balstoties tikai uz atgriešanas rādītāju, nevajadzētu izdarīt secinājumus par trešās valsts īstenotās atpakaļuzņemšanas sadarbības kvalitāti.

04

Tiesību akti atgriešanas jomā ir daļa no ES acquis, kas attiecas gan uz nelegālās imigrācijas pārvaldību, gan uz Šengenas zonas darbību. Atgriešanas process lielā mērā ir valsts iestāžu ziņā. Tomēr dažādos atgriešanas procesa posmos ir nepieciešama sadarbība ar trešām valstīm neatbilstīgu migrantu atpakaļuzņemšanā, it īpaši attiecībā uz migrantiem, kuriem nav derīgu ceļošanas dokumentu (sk. 2. attēlu). Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex) var atbalstīt dalībvalstis atgriešanas procesā.

05

Tiek uzskatīts, ka starptautiskās paražu tiesības paredz valstīm pienākumu uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos³. Lai pastiprinātu šo pienākumu, ES nolīgumos ar trešām valstīm kopš 1990. gada iekļauj klauzulu par migrāciju. Padome 1999. gadā nolēma iekļaut standarta atpakaļuzņemšanas klauzulas visos Eiropas asociācijas un sadarbības nolīgumos ar trešām valstīm⁴ (sk. 1. izcēlumu). Šāda klauzula bija ietverta arī Kotonū nolīgumā⁵

06

Eiropadome 2015. gadā aicināja Komisiju izveidot īpašu “Eiropas atgriešanas programmu”⁶. Reaģējot uz to, Komisija formulēja ES rīcības plānu par atgriešanu⁷. Plānā tika definēti tūlītēji un vidēja termiņa pasākumi ES atgriešanas sistēmas efektivitātes uzlabošanai. Komisija 2017. gadā pieņēma atjaunotu Rīcības plānu⁸, paredzot papildu darbības, kas īstenojamas līdztekus pašreizējam rīcības plānam.

Atpakaļuzņemšanas nolīgumi un vienošanās par atpakaļuzņemšanu

07

Valstis var noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumus, lai sekmētu savu atpakaļuzņemšanas saistību praktisku izpildi. Tomēr funkcionējoša sadarbība atpakaļuzņemšanas jomā starp valstīm var pastāvēt arī tad, ja īpašs atpakaļuzņemšanas nolīgums nav noslēgts. Savukārt atpakaļuzņemšanas nolīgums negarantē netraucētu sadarbību.

08

ES un trešo valstu starpā tiek noslēgti ES atpakaļuzņemšanas nolīgumi (EURA). Tie darbojas līdztekus, bet ir svarīgāki par divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, ko noslēgušas atsevišķas ES dalībvalstis⁹. ES ir noslēgusi 18 juridiski saistošus ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus. Padome ir devusi Komisijai pilnvaras sākt sarunas ar vēl sešām valstīm (sk. 3. attēlu).

09

Trešās valstis var nevēlēties iesaistīties sarunās par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem galvenokārt iekšēju politisku apsvērumu dēļ (dažās valstīs šādi nolīgumi var izraisīt sabiedrības naidīgumu). Tāpēc Komisija kopš 2016. gada galveno uzmanību ir pievērsusi praktiskās sadarbības pasākumu attīstīšanai ar trešām valstīm un ir vedusi sarunas par sešiem juridiski nesaistošu vienošanos par atgriešanu un atpakaļuzņemšanu dokumentiem (sk. 3. attēlu). Šādu praktisku vienošanos saturs ir konfidenciāls, izņemot attiecībā uz Afganistānu¹⁰.

Pārvaldība

10

Kad 1999. gadā stājās spēkā Amsterdamas līgums¹¹, ES tika piešķirtas pilnvaras vīzu, patvēruma un imigrācijas jomā, tostarp pilnvaras noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumus. Šīs pilnvaras savā starpā dala ES un dalībvalstis (“dalītā kompetence”)¹².

11

EURA tiek apspriests ar trešo valsti, pamatojoties uz sarunu pilnvarām, ko Padome piešķir Komisijai. Komisija (vadošajā pozīcijā) kopā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) ir atbildīga par sarunām par EURA un par sadarbības ar trešām valstīm uzlabošanu atpakaļuzņemšanas jomā. Atpakaļuzņemšanas nolīgumus pieņem ar Padomes lēmumu pēc tam, kad Eiropas Parlaments ir devis savu piekrišanu.

12

Attiecībā uz juridiski nesaistošu vienošanos par atpakaļuzņemšanu process ir vienkāršāks. Komisija pirms sarunu sākšanas pieprasa Padomes atļauju, un Padomei ir jāapstiprina iznākums. Tomēr Eiropas Parlamenta piekrišana nav nepieciešama.

13

Kad EURA ir stājies spēkā, to uzrauga apvienotā atpakaļuzņemšanas komiteja (JRC). JRC piedalās eksperti un pārstāvji no ES dalībvalstīm un no trešās valsts, un to kopīgi vada Komisija un trešā valsts. Tāpat vienošanos par atpakaļuzņemšanu uzrauga apvienotās darba grupas (JWG).

Revīzijas tvērums un pieeja

14

Grūtības sadarboties ar migrantu izcelsmes valstīm ir viens no iemesliem neatbilstīgo migrantu atgriešanas zemajam rādītājam, kā mēs norādījām Īpašajā ziņojumā Nr. 24/2019. Tā kā šis jautājums ir svarīgs, mēs nolēmām to izpētīt sīkāk. Mēs ceram, ka mūsu ziņojums sekmēs pašreizējos ES centienus un debates par Komisijas jauno paktu migrācijas un patvēruma jomā, ar kuru tā iepazīstināja 2020. gada septembrī.

15

Šīs revīzijas mērķis bija noteikt, vai ES ir efektīvi uzlabojusi sadarbību ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā. Lai atbildētu uz šo galveno revīzijas jautājumu, mēs uzdevām divus apakšjautājumus, proti:

1. vai ES ir guvusi panākumus, noslēdzot attiecīgus atpakaļuzņemšanas nolīgumus vai līdzīgas vienošanās ar trešām valstīm?
2. Vai ES rīcība ir sekmējusi trešo valstu atpakaļuzņemšanas pienākumu efektīvu izpildi?

16

Revīzijā galvenā uzmanība tika pievērsta laikposmam no 2015. gada, kad Komisija sāka īstenot Rīcības plānu par atgriešanu, līdz 2020. gada vidum.

17

Lai izveidotu 10 pārbaudāmo trešo valstu sarakstu, mēs ņēmām vērā visu neatgriezto neatbilstīgo migrantu vidējo skaitu (sk. 4. attēlu). Šo 10 valstu (izņemot Sīriju) valstspiederīgajiem 2014.–2018. gada periodā tika izsniegti 38 % no visiem rīkojumiem atgriezties, un no šīm valstīm bija 46 % visu no ES neatgriezto neatbilstīgo migrantu. Savā revīzijā neiekļāvām Sīriju, jo 2011. gada maijā ES apturēja visu divpusējo sadarbību ar Sīrijas iestādēm.

18

Mūsu galvenās revidējamās vienības bija Komisija, EĀDD un Frontex. Tāpat mēs apspriedāmies ar pārstāvjiem no Integrētās atgriešanas pārvaldības sistēmas tīkla (sk. 80. punktu), Padomes sekretariāta, kā arī Vācijas, Francijas un Spānijas iestādēm. Mēs izvēlējāmies šīs trīs dalībvalstis, ņemot vērā to attiecīgo nozīmi migrācijas spiediena un atgriešanas ziņā (patvēruma pieteikumu skaits un atgriešanas lēmumi), kā arī mūsu iepriekšējās revīzijas tvērumu par Itāliju un Grieķiju šajā jautājumā.

19

Covid ierobežojumu dēļ mēs nevarējām doties plānotajās vizītēs uz trešām valstīm. Tāpēc mums lielā mērā bija jāpaļaujas uz pieejamo dokumentu pārbaudi un pārrunām ar ES ieinteresētajām personām. Tomēr mēs sazinājāmies ar triju trešo valstu vēstniecībām, lai uzzinātu to viedokli par atpakaļuzņemšanas sadarbību ar ES. Turklāt mēs apspriedāmies ar ieinteresētajām personām no Eiropas Parlamenta, Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) un Eiropas Padomes bēgļu un izsūtīto personu jautājumos.

20

Lai faktiski atgrieztu neatbilstīgos migrantus, ES atgriešanas politikai ir nepieciešama efektīva “iekšējā dimensija”, proti, neatbilstīgo migrantu identificēšana un atrašana, vēršanās pret nesekmīgiem patvēruma meklētājiem un dalībvalstu atgriešanas lēmumu īstenošana. Tā kā mēs jau esam apskatījuši šo ES atgriešanas politikas iekšējo dimensiju¹³, šajā revīzijā koncentrējāmies tikai uz sadarbību ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā.

21

Mēs neņēmām vērā atsevišķus atgriešanas lēmumus. Atgriešanas lēmumus pieņem valsts iestādes, par ko dalībvalstis uzņemas pilnu atbildību. Tāpat valsts iestādes ir atbildīgas par atgriešanas operāciju īstenošanu (iespējams, ar Frontex palīdzību). Uz atgriešanas lēmumiem attiecas administratīvie un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas paredzēti Eiropas un valstu tiesību aktos. Ja ir iesniegta apelācijas sūdzība, valsts iestādes vai tiesas izvērtē katru lietu, ņemot vērā tās pamatotību, tostarp to, vai migrantu var droši atgriezt trešā valstī.

22

Revīzijā netika skatīti ES dalībvalstu divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi, vienošanās, saprašanās memorandi vai cita veida divpusējā sadarbība starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Tie paliek pilnīgā dalībvalstu pārziņā, un Komisijai tie nav pieejami.

Apsvērumi

Sarunās ar trešām valstīm gūtie rezultāti nebija optimāli, jo netika pietiekami izmantotas sinerģijas ar dalībvalstīm un dažādās politikas jomās

23

Šajā iedaļā pārbaudām, vai Komisija un EĀDD

1. uzsāka atpakaļuzņemšanas sarunas ar 10 trešām valstīm, kurām ir visvairāk neatgrieztu neatbilstīgu migrantu;
2. efektīvi veda sarunas un
3. izstrādāja instrumentus, lai radītu stimulus atpakaļuzņemšanas saistību īstenošanai.

Komisija un EĀDD ir iesaistījušies dialogā par atpakaļuzņemšanu ar trešām valstīm, kurām ir visvairāk neatgrieztu neatbilstīgu migrantu

24

Desmit trešās valstis ar vislielāko skaitu neatgrieztu neatbilstīgu migrantu 2014.–2018. gada periodā (izņemot Sīriju) bija (pēc nozīmes) Afganistāna, Maroka, Pakistāna, Irāka, Alžīrija, Nigērija, Tunisija, Indija, Bangladeša un Gvineja (sk. 17. punktu un 4. attēlu). Padome un Komisija ir oficiāli norādījušas, ka astoņām no šīm valstīm ir prioritāte sarunās par EURA vai vienošanos. Komisija

• saņēma pilnvaras no Padomes vest sarunas par EURA ar Alžīriju (2002. gads), Maroku (2003. gads), Tunisiju (2014. gads) un Nigēriju (2016. gads). Ar Pakistānu EURA ir spēkā kopš 2010. gada;
• sāka sarunas par juridiski nesaistošu vienošanos ar Afganistānu (2016. gads), Bangladešu (2016. gads) un Gvineju (2017. gads);
• ir iesaistījusies dialogā par migrāciju ar Irāku un Indiju, lai gan oficiāli šīs valstis nav identificētas kā prioritāras sarunu vešanai (sk. 2. izcēlumu).

25

Papildus migrācijas radītajam spiedienam un to personu skaitam, kuras gaida atgriešanos, Komisija ir pamatoti apsvērusi citus faktorus, lemjot par to, vai iesaistīties atpakaļuzņemšanas sarunās ar trešo valsti un vai šādos gadījumos vest sarunas par EURA vai par juridiski nesaistošu vienošanos. Šie faktori ir šādi:

1. iespēja vest sarunas par nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu. Šādi nolīgumi var dot trešām valstīm stimulu noslēgt EURA (sk. 50. punktu);
2. politiskā griba. Dažas trešās valstis var būt ieinteresētas sarunās par EURA, nevis sarunās par atsevišķiem nolīgumiem ar atsevišķām dalībvalstīm. Turpretim vēl citām trešām valstīm politiski pieņemamāks risinājums var šķist juridiski nesaistoša vienošanās;
3. steidzamība. Atklāto nelikumīgas robežšķērsošanas, ierodoties ES, gadījumu skaits 2015. gadā pieauga līdz 1,8 miljoniem salīdzinājumā ar 0,3 miljoniem 2014. gadā. 5. attēlā ir parādītas attiecīgās izmaiņas valstīs, uz kurām attiecas mūsu revīzija. Gadījumos, kad sadarbība ar konkrētu izcelsmes valsti bija steidzami jāuzlabo, bet iespēja noslēgt EURA īstermiņā šķita neiespējama, Komisija centās parakstīt mazāk formālas (juridiski nesaistošas) vienošanās;
4. laiks. Komisija var nespēt uzsākt vai turpināt sarunas trešā valstī pastāvošo vai ar to saistīto politisko faktoru dēļ. Tāpat Komisija var sākt šādas sarunas, ja rodas izdevība (piemēram, labvēlīgs politiskais klimats), pat ja tajā laikā migrācijas plūsma nemudina to darīt.

Komisija un EĀDD guva nelielu progresu atpakaļuzņemšanas nolīgumu noslēgšanā, bet bija sekmīgāki sarunās par juridiski nesaistošu vienošanos par atpakaļuzņemšanu

26

Esam pārskatījuši sarunas par EURA/vienošanos ar valstīm, uz kurām attiecas mūsu revīzija, koncentrējoties uz laikposmu pēc 2015. gada. Atsevišķi vērtējām juridiski saistošos un nesaistošos nolīgumus, jo sarunu process būtiski atšķīrās. Sarunu laika grafiks ir atspoguļots 6. attēlā.

ES atpakaļuzņemšanas nolīgumi

27

Trešo valstu politiskā griba ir būtisks priekšnoteikums sekmīgām sarunām. Alžīrijas vēlme sadarboties ar dalībvalstīm atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā divpusēji, kā arī pašai pārvaldīt migrāciju bez ES atbalsta izskaidro, kāpēc sarunas oficiāli tā arī nesākās. Nesaistītu jautājumu dēļ 2015. gada decembrī tika apturēts augsta līmeņa dialogs starp ES un Maroku, un tāpēc arī sarunas par EURA tika apturētas uz laiku no 2015. līdz 2019. gadam. Ir nepieciešams augsta līmeņa politiskais atbalsts, jo pastāv risks, ka vēlēšanu laikā sarunas var tikt apturētas.

28

Sarunas par EURA tiek rīkotas oficiālās kārtās. Par trešo valstu iestāžu nevēlēšanos vest sarunas liecina ilgais laiks starp mandāta saņemšanu un sarunu faktisku uzsākšanu (Maroka, Pakistāna, Tunisija), kā arī starp sarunu kārtām. Tā iemesls var būt vietēja mēroga politiski apsvērumi, kurus nevar viegli risināt, kā arī ES stimuli, kas nav pietiekami, lai atbalstītu sarunas (sk. 47.–72. punktu). Mēs redzējām liecības tam, ka Komisija un EĀDD sniedz politisku atbalstu, lai atsāktu apturētās sarunas. Tomēr mūsu iztaujātās valstu ieinteresētās personas uzskatīja, ka ir jāpastiprina Komisijas un EĀDD politiskā iesaiste ar trešām valstīm, tostarp politiskā atzīšana un augsta līmeņa apmeklējumi, un ka vajadzīga ciešāka saskaņošana ar dalībvalstīm.

29

Komisija ved sarunas par EURA, ņemot vērā Padomes izdotās sarunu norādes un balstoties uz Komisijas priekšlikumu. Norāžu saturs kopumā bija līdzīgs visiem EURA. Divi norādēs iekļautie elementi, šķiet, ir īpaši pretrunīgi sarunu laikā: “trešās valsts valstspiederīgā” klauzula (TCN) (sk. 3. izcēlumu) un Eiropas ceļošanas dokumenta (EUTD) izmantošana atgriešanai¹⁶.

30

Komisijas vienīgais novērtējums par EURA tika veikts 2011. gadā¹⁷. Tajā konstatēja, ka galvenie cēloņi sarunu par EURA pārmērīgai kavēšanai ir “stimulu trūkums un zināms elastības trūkums no dalībvalstīm attiecībā uz dažiem (tehniskiem) jautājumiem” (galvenokārt TCN klauzulu). Komisija ieteica¹⁸ attiecībā uz katru valsti rūpīgi izvērtēt vajadzību konkrētajā gadījumā iekļaut TCN klauzulu un citas praksē plaši neizmantotas procedūras pirms to iekļaušanas sarunu norādēs. Tomēr, runājot par valstīm, uz kurām attiecas mūsu revīzija, tas netika izdarīts.

31

Visas trešās valstis, kurās notiek sarunas par EURA un uz kurām attiecas mūsu revīzija, jau no paša sākuma ir kategoriski iebildušas pret TCN klauzulu (pat ja tā ir minēta dažos to divpusējos nolīgumos ar dalībvalstīm). Tāpēc Komisija un EĀDD ir izvēlējušies apturēt šo klauzulu, tāpat kā citu strīdīgu jautājumu izskatīšanu, kurus nav iespējams atrisināt tehniskā līmenī, lai tos apspriestu sarunu noslēgumā. Tomēr jautājums par TCN klauzulu tika regulāri aktualizēts, tādējādi apdraudot sarunas.

32

Pretēji TCN klauzulai, iespēja izmantot EUTD atgriešanai, kā norāda mūsu iztaujātās ieinteresētās personas, var būt efektīva, lai risinātu grūtības sadarbībā ar dažām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā (grūtību pārskatu sk. 74. punktā). Tomēr lielākā daļa trešo valstu uzstāj uz savu prerogatīvu apgādāt savus pilsoņus ar dokumentiem un iebilst pret EUTD pieņemšanu. Komisijai izdevās iekļaut EUTD tikai vienā no mūsu izlasē iekļautajiem nolīgumiem.

33

Kopumā laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam ES nav guvusi vērā ņemamus panākumus sarunās par EURA ar Alžīriju un Maroku. Sarunās par EURA ar Tunisiju un Nigēriju bija vērojams progress tehniskos jautājumos, bet strīdīgākie punkti tika atlikti. Turklāt, ņemot vērā sarunu ilgumu, vienā sarunu kārtā gūtos panākumus var nākties no jauna apstiprināt nākamajā kārtā (piemēram, sakarā ar izmaiņām sadarbības grupās vai trešās valsts politiskajā situācijā).

Vienošanās par atpakaļuzņemšanu

34

Sarunu process, lai panāktu vienošanos par atpakaļuzņemšanu, ir daudz elastīgāks nekā attiecībā uz EURA. Komisijai nav stingru sarunu norāžu, un netiek rīkotas oficiālas sarunu kārtas. Galvenā uzmanība tiek pievērsta sarunu tempam un pragmatisku risinājumu rašanai, lai uzlabotu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā.

35

Ar EĀDD atbalstu Komisija sekmīgi veda sarunas par trim mūsu revīzijā ietvertiem dokumentiem — juridiski nesaistošu vienošanos par atpakaļuzņemšanu ar Bangladešu, Afganistānu un Gvineju. Tehniskie jautājumi, kas radīja problēmas sarunu laikā, ietvēra EUTD izmantošanu (visos trīs gadījumos) un čārterreisu izmantošanu (divos gadījumos). Politiskā līmenī šķēršļus atrisināja, izmantojot pozitīvus stimulus, saskaņojot darbību ar dalībvalstīm (tostarp veicot kopīgas ES un dalībvalstu augsta līmeņa misijas, sk. 45. punktu) un vienā gadījumā izmantojot iespēju piemērot vīzu režīma atvieglojumus.

36

EURA (ES Atpakaļuzņemšanas nolīgumi) ir standartizēti publiski pieejami dokumenti. Vienošanās par atpakaļuzņemšanu ir elastīgāka, bet abiem šiem dokumentu veidiem ir arī kopīgas iezīmes. Izņemot ar Afganistānu noslēgto “Kopīgu turpmāko virzību”, vienošanās ir konfidenciālas, tāpēc mēs nevaram izpaust, ko paredz atsevišķas vienošanās. Tomēr, salīdzinot ar Pakistānu noslēgto EURA un “Kopīgu turpmāko virzību”, var gūt noderīgu ieskatu (sk. 7. attēlu).

37

Vienošanās par atpakaļuzņemšanu mērķis ir tāds pats kā EURA mērķis, proti, atvieglot sadarbību atgriešanas jomā. Būtiskas atšķirības ir šādas:

1. nav atsauces uz bēgļu starptautisko aizsardzību un cilvēktiesībām. No valstīm, uz kurām attiecas mūsu revīzija, tikai ar Afganistānu panāktā “Kopīga turpmākā virzība” ietver atsauces, kas ir līdzvērtīgas EURA;
2. savstarpības trūkums;
3. individuāla pielāgošanās katrai valstij, tekstā neiekļaujot dažus strīdīgus jautājumus (piemēram, TCN);
4. nav pielikumu, kuros uzskaitīti dokumenti valstspiederības noteikšanai;
5. lielāka elastība, lai vienotos par savstarpējiem mērķiem, iespējams, paredzot vienošanās valsts atbalsta paketi. Vienošanās ar Afganistānu ietvēra visaptverošus atbalsta pasākumus, ar kuriem risina atgriežamo personu un uzņēmējkopienu vajadzības īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā, tostarp ilgtspējīgu reintegrāciju un labākas nodarbinātības iespējas. Palīdzība par kopējo summu 219 miljoni EUR ir paredzēta arī iekšzemē pārvietotām personām Afganistānā, personām, kas atgriežas no Irānas un Pakistānas, un to uzņēmējkopienām¹⁹.

38

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas un Eiropas Parlaments ir pauduši kritiku par vienošanās dokumentiem, jo šādas vienošanās nav pārredzamas un var ietekmēt atgriežamo personu cilvēktiesības²⁰. Turpretim mūsu aptaujātās valstu ieinteresētās personas kopumā pauda gandarījumu par to, ka Komisija ir izstrādājusi juridiski nesaistošas vienošanās kā pragmatisku instrumentu, lai uzlabotu atpakaļuzņemšanas sadarbību ar trešām valstīm, it īpaši tad, ja nepieciešami ātri rezultāti. Gadījumos, kad sarunas par oficiālu atpakaļuzņemšanas nolīgumu nav virzījušās uz priekšu, dalībvalstis izvērtēja arī līdzīgas vienošanās iespējas. Tomēr Komisijas oficiālās sarunu pilnvaras neļauj tai atteikties no sarunām par oficiālu EURA, dodot priekšroku ātrākas vienošanās noslēgšanai.

Netika gūti pietiekami panākumi sinerģiju veidošanā ar dalībvalstīm un dažādās ES politikas jomās

39

Starptautisko attiecību jomā valstis parasti vienojas par savstarpēji izdevīgiem nolīgumiem. Turpretim atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kuri gan tiek rakstīti abpusēji, trešās valstis var uzskatīt par tādiem, kas izdevīgi galvenokārt Eiropas Savienībai. Turklāt dažās valstīs šādi nolīgumi (un piespiedu atgriešana) var izraisīt sabiedrības naidīgumu. Tas ir saistīts ar to, ka diasporas (tostarp neatbilstīgu migrantu) sūtītie pārvedumi var nodrošināt iztiku veselām kopienām, tie ir galvenais ārvalstu valūtas avots un ievērojami pārsniedz oficiālo attīstības palīdzību. Tas attiecas uz septiņām mūsu izlasē iekļautajām valstīm (8. attēls). Šie apsvērumi var ietekmēt trešo valstu viedokļus un izpratni par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, kā arī izskaidro, kāpēc ES ir jāizstrādā stimuli, ar ko atbalstīt sarunas par atpakaļuzņemšanu.

40

Eiropadome vairākkārt ir aicinājusi izveidot un piemērot nepieciešamos ietekmes līdzekļus, izmantojot attiecīgās ES rīcībpolitikas, instrumentus un rīkus, lai panāktu izmērāmus rezultātus neatbilstīgas migrācijas novēršanā un neatbilstīgo migrantu atgriešanā. Tāpat Komisija ir aicinājusi veikt turpmākus pasākumus, lai izmantotu ietekmes līdzekļus nolūkā pastiprināt atpakaļuzņemšanu (sk. II pielikumu).

41

Tālāk dokumentā mēs novērtējam Komisijas gūtos panākumus saistībā ar tās ietekmes palielināšanu atpakaļuzņemšanas sarunās:

• paužot vienotu viedokli un veidojot sinerģiju ar dalībvalstīm, un
• izstrādājot stimulus, izmantojot politiku savas kompetences ietvaros.

Vienots viedoklis un sinerģija ar dalībvalstīm

42

Iegūstot Padomes pilnvarojumu/atļauju sākt sarunas par EURA/vienošanos, Komisija nemēģināja vienlaikus vienoties ar dalībvalstīm Padomē par iespējamiem stimuliem un rīkiem sarunu atbalstam un, uzsākot sarunas ar trešām valstīm, tā neieskicēja “pielāgotu atbalsta paketi”. Dažas trešās valstis nelabprāt iesaistījās sarunās, jo neredzēja skaidru pievienoto vērtību EURA īstenošanai salīdzinājumā ar divpusēju sadarbību ar dalībvalstīm. Tas it īpaši attiecās uz Ziemeļāfrikas valstīm, kas ar dažām dalībvalstīm bija panākušas izdevīgus divpusējus darījumus.

43

Komisija un EĀDD 16 galvenajām izcelsmes un/vai tranzīta valstīm 2016. gadā sagatavoja kopīgus “neoficiālus dokumentus par sadarbības veicināšanu migrācijas, mobilitātes un atpakaļuzņemšanas jomā”. Tajos bija izklāstīti ES tiesību aktu kopuma iespējamie elementi ar pozitīviem un negatīviem stimuliem sarunu atbalstīšanai. Dalībvalstis tika aicinātas dot savu ieguldījumu, bet pārrunas²¹ par tiesību aktu kopumiem bija nepārliecinošas. Kopš tā laika līdzīgi pasākumi nav veikti.

44

Papildus apspriedēm Padomes darba grupās Komisija, veicinot sarunas ar trešām valstīm, nav sistemātiski iesaistījusi procesā galvenās dalībvalstis (attiecībā uz divpusējām attiecībām ar trešām valstīm un/vai migrācijas plūsmu ietekmi). Tāpēc Komisija sarunu atbalstīšanai nevarēja efektīvi izmantot dalībvalstu politisko nozīmi vai īstenot rīcībpolitiku, kas prasa to aktīvu iesaistīšanos (piemēram, vīzu režīma atvieglošanas vai darbaspēka migrācijas jomā; sk. arī 65. punktu).

45

Gadījumos, kad dalībvalstis ir bijušas iesaistītas atpakaļuzņemšanas sarunu atvieglošanā, tas ir uzlabojis ES kopīgo politisko ietekmi. Izrādījās, ka tas palīdzēja gūt rezultātus, lai noslēgtu vienošanos par atpakaļuzņemšanu vai atvērtu sarunas. Piemēram, 2017. gada aprīlī četras dalībvalstis kopā ar Komisiju piedalījās kopīgā misijā uz Gvineju, lai sekmīgi uzsāktu atpakaļuzņemšanas sarunas.

46

Turpretim kopīgas pieejas trūkums un paralēlas sarunas ar galvenajām dalībvalstīm par divpusējiem nolīgumiem, iespējams, ir kavējušas Eiropas Savienību sākt sarunas, piemēram, ar Alžīriju²².

Uz stimuliem balstīta pieeja

47

ES un tās dalībvalstis ir ne tikai lielākie attīstības palīdzības sniedzēji pasaulē, bet arī galvenie globālie tirdzniecības partneri un ārvalstu ieguldītāji²³. Atpakaļuzņemšanas sarunu atbalstam Komisija varēja ad hoc kārtā izmantot dažādas rīcībpolitikas. It īpaši attiecībā uz vienošanos par atpakaļuzņemšanu Komisija efektīvi izmantoja finansiālo palīdzību (projekti, kas atbalsta attīstību, reintegrāciju, migrācijas pārvaldību un spēju veidošanu). Turpretim attiecībā uz valstīm, kurām finansiālā palīdzība nav bijusi pietiekams stimuls, Komisija ir centusies izmantot citas rīcībpolitikas, lai efektīvi atbalstītu sarunas, pat ja tai bija plašas politiskas un ekonomiskas attiecības.

48

Turpmākajās iedaļās analizējam ES panākumus tās galveno rīcībpolitiku (vīzas, attīstība, tirdzniecība) piemērošanā, lai radītu strukturālus stimulus trešām valstīm izpildīt to atpakaļuzņemšanas saistības, kā to atkārtoti pieprasījusi Eiropadome (sk. II pielikumu). Tāpat mēs vērtējam likumīgu migrāciju, kas trešām valstīm ir primāri svarīgi, negatīvu stimulu izmantošanu un koordinācijas veicināšanas pasākumus.

Vīzu politika — svarīga virzība rīku izstrādē

49

Vīzu politika ir cieši saistīta ar migrācijas pārvaldību, un tāpēc to ir īpaši piemēroti izmantot nolūkā uzlabot sadarbību ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā.

50

Iepriekš sekmīgu rezultātu ir devušas sarunas par vīzu atvieglotas izsniegšanas nolīgumu²⁴, kuras vestas līdztekus EURA sarunām²⁵. Kopš 2005. gada, kā dalībvalstis vienojās Pastāvīgo pārstāvju komitejā (Coreper), jebkuru piedāvājumu vest sarunas par šādu nolīgumu var pieņemt, ja vienlaikus tiek sāktas sarunas par EURA. Tomēr ES nolīgumi par vīzu atvieglotu izsniegšanu paši par sevi var nebūt pietiekami pievilcīgs stimuls trešām valstīm, kurām jau ir noslēgti izdevīgi divpusēji nolīgumi ar galvenajām dalībvalstīm.

51

Vīzu kodekss²⁶, ko pieņēma 2009. gadā, konsolidē procedūras un nosacījumus īstermiņa vīzu izsniegšanai. Tajā nav minēti piemēroti rīki vīzu politikas izmantošanai, lai uzlabotu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā²⁷. Komisija 2018. gadā iesniedza priekšlikumu pārskatam, kuru pieņēma 2019. gada jūnijā²⁸. Tagad pārskatītais Vīzu kodekss nodrošina Eiropas Savienībai mehānismu un rīkus, ar ko veicināt trešo valstu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā (iespēja izmantot ne tikai pozitīvus stimulus, bet arī ierobežojošus vīzu pasākumus).

Attīstības palīdzība – panākta zināma virzība

52

ES ir sniegusi attīstības palīdzību, izmantojot daudzus instrumentus. Tie galvenokārt veicina sociālekonomisko attīstību un kopumā neparedz saistīt palīdzību vai atsevišķām trešām valstīm piešķirtās summas ar trešo valstu sadarbību attiecībā uz migrācijas pārvaldību kopumā vai it īpaši sadarbību attiecībā uz atpakaļuzņemšanu.

53

Ņemot vērā migrācijas krīzi, Eiropas un Āfrikas valstu un valdību vadītāji 2015. gada novembrī Valletas samitā izveidoja ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai (ESTF)²⁹, lai mobilizētu līdzekļus neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņu novēršanai un sadarbības veicināšanai migrācijas pārvaldības jomā. Līdz 2020. gada oktobrim trasta fondam piešķirtie līdzekļi bija sasnieguši 5 miljardus EUR. ESTF ir palīdzējis atbalstīt diskusijas par sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā.

54

Attiecībā uz laikposmu no 2021. līdz 2027. gadam Komisija ir ierosinājusi pārskatīt ES attīstības palīdzības instrumentu struktūru. Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments (NDICI)³⁰, kura budžets ir 79,5 miljardi EUR, attieksies praktiski uz visu pasauli (sk. 9. attēlu).

55

Īpaši attiecībā uz “kaimiņreģiona valstīm” Komisija ierosināja piešķirt tām 10 % no saistītajiem līdzekļiem, lai atalgotu panākumus, kas gūti tādās jomās kā “demokrātija, cilvēktiesības, sadarbība migrācijas, ekonomikas pārvaldības un reformu jomā”. Saskaņā ar iepriekšējo Eiropas kaimiņattiecību instrumentu tika izmantota 10 % stimulos balstīta pieeja, lai atzītu progresu virzībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu. Sadarbība migrācijas un ekonomikas pārvaldības jomā ir jauns rādītājs. Citiem reģioniem Komisija šādu uz stimuliem balstītu pieeju neparedzēja.

56

Turklāt NDICI ietvaros Komisija ierosināja horizontālo izdevumu mērķi 10 % apmērā, lai dotu “Savienībai iespēju reaģēt uz problēmām, vajadzībām un iespējām saistībā ar migrāciju”³¹.

57

Kopš 2019. gada oktobra par NDICI notiek sarunas starp Padomi un Eiropas Parlamentu. Viens no sarunu strīdīgākajiem jautājumiem ir par to, vai noteikt, ka migrācija ir nosacītības elements³². Padome un Parlaments panāca vienošanos pēc tam, kad mūsu revīzija bija pabeigta, un 2021. gada jūnijā pieņēma NDICI regulu³³.

Tirdzniecība ir – progresa vēl nav

58

ES tirdzniecības nolīgumos (ES asociācijas nolīgumos, kā arī Partnerības un sadarbības nolīgumos) kopš 1990. gada ir iekļauta klauzula par atpakaļuzņemšanu (sk. 05. punktu). Kā teikts Eiropas Parlamenta pētījumā³⁴, “klauzulas nav pašizpildīgas (tas nozīmē, ka klauzulas nevar stāties spēkā, ja netiek īstenoti nolīgumi)”. Nolīgumos nav paredzēts funkcionējošs mehānisms sadarbības apbalvošanai vai trešo valstu sodīšanai par sadarbības trūkumu atpakaļuzņemšanas jomā.

59

Atbilstoši ES un Japānas ekonomisko partnerattiecību nolīgumam³⁵ fizisku personu atvieglota pārvietošanās uzņēmējdarbības nolūkos tika sasaistīta ar apņemšanos sadarboties atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā. Izņemot vienu partnerības un sadarbības nolīgumu, par kuru pašlaik notiek sarunas, citos nolīgumos līdzīgi noteikumi nav iekļauti.

60

Jaunattīstības valstu atbalstam Eiropas Kopiena 1971. gadā vispirms ieviesa vispārējo tarifa preferenču sistēmu. Tās sniegtās priekšrocības izmanto sešas no 10 valstīm, uz kurām attiecas mūsu revīzija. Sistēmai ir bijusi ievērojama ietekme uz darbavietu radīšanu, piemēram, ir aplēsts, ka tās īstenošanas rezultātā Bangladešā ir nodarbināti 5 miljoni cilvēku³⁶.

61

Visām saņēmējvalstīm ir jāievēro 15 galveno cilvēktiesību un darba tiesību konvenciju principi. Lai saņemtu papildu ieguvumus, atbalsttiesīgajām valstīm ir jāievēro arī 12 konvencijas, kuras attiecas uz vidi un pārvaldības principiem³⁷. Attiecībā uz sadarbību migrācijas pārvaldības un atpakaļuzņemšanas jomā nekādu nosacījumu nav.

62

Pašreizējā ES regula par vispārējo tarifa preferenču sistēmu būs spēkā līdz 2023. gada beigām. Revīzijas laikā Komisija nebija sagatavojusi novērtējumu par to, vai un kā sadarbību migrācijas un atpakaļuzņemšanas jomā varētu iekļaut nākamajā regulā (piemēram, atbilstība Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem; iespējamās izmaksas salīdzinājumā ar ieguvumiem).

Likumīga migrācija – darbaspēks un izglītība – nepieciešama sinerģija ar dalībvalstīm

63

Trešās valstis uzskata, ka ciešāka sadarbība legālās migrācijas jomā ir svarīga (un stimulējoša) daļa to sadarbībā ar Eiropas Savienību migrācijas pārvaldības jomā. Vairākās ES direktīvās ir saskaņotas noteiktu darba ņēmēju kategoriju ieceļošanas un uzturēšanās tiesības. Tomēr dalībvalstis saglabā svarīgas pilnvaras (piemēram, noteikt uzņemto darbaspēka migrantu skaitu), un šīs rīcībpolitikas īstenošanai ir nepieciešama to aktīva līdzdalība.

64

Saskaņā ar partnerības satvaru³⁸ Komisija 2017. gada septembrī uzsāka īstenot ideju par likumīgas migrācijas izmēģinājuma projektiem³⁹. Līdz šim saskaņā ar mobilitātes partnerības mehānismu⁴⁰ ir atbalstīti četri izmēģinājuma projekti, viens saskaņā ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu (AMIF)⁴¹ un viens saskaņā ar ESTF⁴². Projekti ir palīdzējuši izpētīt jaunas pieejas. Tomēr Komisija vēl nav spējusi paplašināt projektus, lai tos izmantotu kā efektīvu stimulu trešām valstīm.

65

Tajā pašā laikā dalībvalstis trešo valstu valstspiederīgajiem ir izsniegušas ievērojamu skaitu uzturēšanās atļauju, tostarp darbaspēka migrācijai (sk. 10. attēlu). Tomēr atpakaļuzņemšanas sarunu vajadzībām ES nav izmantojusi divpusējas sadarbības sekmīgās shēmas (sk. 44. punktu).

66

Interesants stimuls trešām valstīm ir dalība studentu apmaiņas programmās. Izmantojot Komisijas pārvaldītās populārās Erasmus+ programmas, kopumā 2019. gadā ES ieradās gandrīz 4000 studentu no 10 valstīm, uz kurām attiecas mūsu revīzija. Tomēr tie bija tikai 5,3 % no visām pirmreizējām uzturēšanās atļaujām, ko dalībvalstis tajā pašā gadā izsniegušas izglītības mērķiem tām pašām 10 valstīm.

Negatīvu stimulu izmantošana – atšķirīga dalībvalstu nostāja

67

ES nelabprāt izmanto negatīvus ietekmes līdzekļus, lai atbalstītu sarunas par atpakaļuzņemšanu. Tas attiecas pat uz valstīm, kuras saņem plašu politisku, ekonomisku un/vai militāru atbalstu, vienlaikus atsakoties sadarboties, lai uzņemtu atpakaļ neatbilstīgos migrantus no šīm valstīm. Bažas rada tas, ka negatīvu stimulu izmantošana kaitētu partnerattiecībām ar trešām valstīm un galu galā nebūtu produktīva. Tas varētu vēl vairāk saasināt smago sociālekonomisko situāciju trešās valstīs vai mazināt tranzīta trešo valstu gatavību sadarboties migrācijas pārvaldības jomā, tādējādi palielinot neatbilstīgu migrāciju uz ES. Tomēr iespēja piemērot ierobežojošus vīzu pasākumus palīdzēja turpināt sarunas par vienošanos par atpakaļuzņemšanu ar vienu valsti, uz kuru attiecas mūsu revīzija.

68

Mūsu iztaujātie valstu pārstāvji apstiprināja dalībvalstu atšķirīgo nostāju attiecībā uz negatīvu ietekmes līdzekļu izmantošanu sarunās. Lai gan daži uzskatīja, ka šī iespēja ir vajadzīga, citi pauda viedokli, ka tā ilgtermiņā var kaitēt attiecībām un ka galvenā uzmanība būtu jāpievērš vispārējo savstarpējo attiecību stiprināšanai, palielinot politisko līdzdalību un sadarbību visās jomās.

Lielāka koordinācija sinerģijas radīšanai un ietekmes līdzekļi

69

Komisija 2016. gada jūnijā izveidoja darba grupu, lai atbalstītu partnerības satvara īstenošanu. Darba grupa ir kalpojusi kā koordinēšanas un diskusiju forums starp Komisijas un EĀDD augstākā līmeņa vadītājiem, kuri ir atbildīgi gan par migrāciju, gan plašākām ārējām attiecībām. Iknedēļas sanāksmēs dalībnieki apsprieda svarīgākos notikumus (galvenokārt migrācijas programmā) attiecībā uz galvenajām uzmanības lokā esošajām valstīm. Nolūkā uzlabot koordināciju politiskā līmenī Komisija 2019. gada decembrī izveidoja pastāvīgu komisāru “projektu grupu” migrācijas jautājumos. Viens no grupas mērķiem ir “attīstīt ciešāku sadarbību ar izcelsmes un tranzīta valstīm un izveidot stabilāku atpakaļuzņemšanas un atgriešanas sistēmu”⁴³.

70

Padomē Coreper 2017. gadā izveidoja neoficiālu regulēšanas mehānismu attiecībā uz vīzām⁴⁴. Tas nodrošināja instrumentu kopumu iespējamiem vīzu pasākumiem gadījumos, kad trešās valsts sadarbība atpakaļuzņemšanas jomā bija neapmierinoša. Kā norāda mūsu aptaujātās ieinteresētās personas, sadarbība ar vairākām trešām valstīm kļuva labāka, jau tiklīdz tika pieminēta iespēja izmantot šo mehānismu. Mehānisms 2019. gadā tika iekļauts pārskatītajā Vīzu kodeksā (sk. 51. punktu).

71

Šī pozitīvā pieredze saistībā ar vīzu režīma regulēšanas mehānismu lika Coreper izstrādāt “visaptverošu sviras mehānismu”⁴⁵. Šis ir neoficiāls vispārējās sadarbības mehānisms dažādu politikas jomu (kas ietilpst ES un/vai dalībvalstu kompetencē) aktivizēšanai, lai uzlabotu trešo valstu sadarbību atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā. Revīzijas laikā mehānisms vēl nebija izmantots.

72

Komisija 2020. gada septembrī nāca klajā ar savu jauno Migrācijas un patvēruma paktu⁴⁶. Jaunās patvēruma un migrācijas pārvaldības regulas priekšlikuma⁴⁷ 7. pantā Komisija ierosināja mehānismu, ar kuru izstrādā neformālu Coreper visaptverošu sviras mehānismu.

ES pasākumi atpakaļuzņemšanas atvieglošanai bija būtiski, bet rezultāti bija nevienmērīgi un ietekmi nevarēja novērtēt

73

Šajā iedaļā mēs vērtējam, vai Komisija

1. sadarbībā ar Frontex un dalībvalstīm uzlaboja praktisku sadarbību ar trešām valstīm atpakaļuzņemšanas jomā;
2. sniedza trešām valstīm atbilstošu spēju veidošanas un reintegrācijas atbalstu atpakaļuzņemšanas atvieglošanai un
3. sadarbībā ar Frontex uzraudzīja, cik lielā mērā trešās valstis ir īstenojušas savas atpakaļuzņemšanas saistības.

Pasākumiem praktiskas sadarbības uzlabošanai atpakaļuzņemšanas jomā ir bijuši nevienmērīgi rezultāti

74

Lielākajā daļā gadījumu trešās valstis oficiāli neapstrīd savu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu. Tomēr tās dažādos veidos var traucēt atpakaļuzņemšanas procesu un faktisku atgriešanu, it īpaši attiecībā uz neatbilstīgiem migrantiem bez derīgiem ceļošanas dokumentiem (sk. 11. attēlu). Turklāt vairāki trūkumi ietekmē atgriešanas procesu dalībvalstīs (sk. Īpašo ziņojumu Nr. 24/2019 un I pielikumu).

75

ES un dalībvalstis ir centušās risināt problēmas atpakaļuzņemšanas sadarbības jomā šādos veidos:

• slēdzot atpakaļuzņemšanas nolīgumus un vienošanās par atpakaļuzņemšanu (lai gan to īstenošana praksē ne vienmēr bijusi apmierinoša);
• veidojot tādus tīklus, kas sekmīgi apvieno valstu resursus, un
• palielinot Frontex atbalstu.

Atpakaļuzņemšanas nolīgumi un vienošanās par atpakaļuzņemšanu

76

Esam pārskatījuši gan nolīgumus, kas noslēgti ar valstīm, uz kurām attiecas mūsu revīzija, gan JRC/JWG ziņojumus, lai novērtētu to efektivitāti sadarbības uzlabošanai atpakaļuzņemšanas jomā. Mēs konstatējām, ka EURA/vienošanās aptver lielāko daļu to kopējo šķēršļu, kuri kavē raitu atpakaļuzņemšanu. Vērā ņemami izņēmumi bija:

1. ES ceļošanas dokumentu pieņemšana atgriešanai, kā noteikts tikai vienā no četriem pārskatītajiem nolīgumiem (sk. arī 32. punktu);
2. vīzu prasības eskortam – vīzu nepieciešamība bija noteikta vienā nolīgumā, bet pārējos trijos nekas nebija teikts. Vīzu nepieciešamība negatīvi ietekmēja atpakaļuzņemšanas procesu divās no četrām trešām valstīm;
3. kvantitatīvi ierobežojumi maksimālajam atgriežamo personu skaitam vienā lidojumā un/vai mēnesī, kā to paredz divas vienošanās (praksē tas atpakaļuzņemšanu nekavēja); pārējās vienošanās netika precizēta iespēja piemērot ierobežojumus.

77

Tas, ka ar EURA noteikumiem ir izveidots konkrēts pienākums, vēl nenozīmē, ka tas tiks ievērots praksē un ka sadarbība būs raita. Dažreiz trešās valstis noteica papildu prasības, pārbaudes vai atļaujas, tādējādi vairāk apgrūtinot praktisku sadarbību.

78

Regulāri vienu vai divas reizes gadā tika rīkotas JRC/JWG sanāksmes, lai novērtētu EURA/vienošanos īstenošanu un apspriestu jaunāko politikas attīstību un sadarbību citās migrācijas pārvaldības jomās. Tomēr dažu JRC/JWG sanāksmēs apspriesto jautājumu atkārtošanās liecināja, ka šo sanāksmju efektivitāte bijusi ierobežota.

79

Valstīs, ar kurām ES nav noslēgusi atpakaļuzņemšanas nolīgumu vai vienošanos par atpakaļuzņemšanu, nav ieviestas JRC/JWG līdzīgas struktūras, kurās varētu pārrunāt praktisku sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā. Citos forumos notiekošo dialogu par migrāciju un mobilitāti parasti organizē augstākā līmenī, tā tvērums ir plašāks, un tas nerisina jautājumus par konkrētiem šķēršļiem atpakaļuzņemšanas sadarbībai.

Integrētas atgriešanas pārvaldības sistēmas tīkli

80

Lai uzlabotu praktisku sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, Komisija izmantoja AMIF, lai atbalstītu “Integrētas atgriešanas pārvaldības sistēmas” izstrādi. Sistēma ietver trīs ES tīklus, kuros dalībvalstis piedalās brīvprātīgi, un Komisija un Frontex pilda koordinējošu funkciju:

1. Eiropas Integrētas atgriešanas pārvaldības iniciatīvas tīkls (Eurint);
2. Eiropas Atgriešanas sadarbības koordinatoru tīkls (EURLO);
3. Eiropas Reintegrācijas tīkls (ERIN), kas ar paplašinātu tvērumu 2018. gadā kļuva par Eiropas Atgriešanas un reintegrācijas tīklu (ERRIN).

81

Līdz ar tā pilnvaru paplašināšanu (sk. 84. punktu) Frontex pakāpeniski pārņēma tīklu darbības. Eurint nodošana Frontex tika pabeigta 2019. gada decembrī, EURLO nodošana sākās 2019. gada decembrī (pakāpeniski nododot darbības līdz 2021. gada septembrim), un ERRIN nodošanu reintegrācijas darbībām plānots pabeigt līdz 2022. gada jūlijam.

82

Mūsu revīzijas laikā Eurint nodošana tika pabeigta un norisinājās EURLO nodošana. Tomēr 2019. vai 2020. gadā šo darbību izpildei Frontex Eiropas Atgriešanas centram netika piešķirts papildu personāls. Tas bija saistīts ar to, ka Komisija 2018. gadā būtiski mainīja Frontex štatu sarakstu⁴⁸, iepriekš neapspriežoties ar minēto aģentūru. 2019. gada martā Frontex (nesekmīgi) lūdza atlikt EURLO nodošanu cilvēkresursu un finanšu resursu trūkuma dēļ. Tā paša iemesla dēļ uz diviem gadiem ir atlikta ERRIN nodošanas pabeigšana.

83

ES tīkli ir sekmīgi apvienojuši valstu resursus, un iesaistītās valstis kopumā ir atzinīgi novērtējušas to rezultātus:

1. Eurint ir atklājis savu pievienoto vērtību kā zināšanu un informācijas apmaiņas platforma speciālistiem; tas ir priekšnoteikums integrētākas un koordinētākas pieejas izstrādei faktiskas atgriešanas⁴⁹ īstenošanai.
2. Lai gan EURLO ir bijusi ierobežota ietekme uz neatbilstīgu migrantu faktisko atgriešanu, ieinteresētās personas atzina EURLO programmas skaidru pievienoto vērtību, kā arī tās sniegtos efektivitātes un lietderīguma ieguvumus salīdzinājumā ar valsts īstenotajiem atgriešanas pasākumiem. Tā kā bija nodrošināta EURLO pastāvīga fiziskā klātbūtne uz vietas, bija iespējams izveidot attiecības ar trešo valstu iestādēm, un tas ir uzlabojis sadarbību. Tāpat ieinteresētās personas uzsvēra negaidītu papildu iznākumu: EURLO atbalstīja stratēģiskas iniciatīvas, piemēram, sarunas par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem ar vietējām iestādēm, vai uzlaboja Frontex reputāciju un pamanāmību izcelsmes valstīs⁵⁰.
3. ERRIN darbības un pievienotā vērtība galvenokārt ir saistīta ar to, lai nodrošinātu kopīgu iepirkumu reintegrācijas palīdzības līgumiem ar pakalpojumu sniedzējiem trešās valstīs, kā arī lai pārvaldītu un uzraudzītu tos (reintegrācijas palīdzības un atbilstības kritēriju parametrus noteica katra atsevišķā dalībvalsts). Kopš kļūšanas par ERRIN tīkla darbības ir paplašinātas, lai aptvertu atbalstu jaunām iniciatīvām un reintegrācijas pieejām. ERRIN ir lielā mērā sekmīgi īstenojis savas darbības un pārsniedzis mērķus attiecībā uz reintegrācijas palīdzības sniegšanu (līdz 2020. gada vidum bija izskatītas 22 000 atgriežamo personu lietas, lai gan mērķis bija aptvert 20 000 personu)⁵¹.

Frontex atbalsts

84

Kopš 2015. gada Frontex pilnvaras tika divas reizes pastiprinātas⁵². Līdz ar to Frontex arvien vairāk palīdz dalībvalstīm veikt pirmsatgriešanas pasākumus un īstenot atgriešanas operācijas uz trešām valstīm. Attiecībā uz pirmsatgriešanas pasākumiem Frontex ir sniegusi dalībvalstīm operatīvu atbalstu (piemēram, izvietojot atgriešanas speciālistus) un rīkus sadarbības uzlabošanai ar trešām valstīm (paraugprakse, konsulārie darbsemināri, videokonferenču identifikācija un identifikācijas misijas).

85

Atgriešanas speciālisti sniedz dalībvalstīm īpaši pielāgotu atbalstu ar atgriešanu saistītajiem pasākumiem, piemēram, stiprinot atgriešanas procedūras, uzlabojot konsulāro sadarbību ar trešām valstīm, kā arī nodrošinot IT un citu atbalstu. Speciālistu pirmā izvietošana tika veikta 2016. gadā, kad uz Grieķiju tika nosūtīt septiņi koordinatori. Kopš tā laika pasākumi ir lēnām paplašinājušies, un 2019. gadā Frontex piecās dalībvalstīs izvietoja kopumā 15 atgriešanas speciālistus. Ņemot vērā atgriešanas speciālistu darba specifiku, kopīgi to efektivitātes/lietderības rādītāji netika izstrādāti. Tomēr Frontex ziņojumos⁵³ ir minēti speciālistu konkrētie sasniegumi, tādējādi parādot to pievienoto vērtību.

86

No 10 trešām valstīm, uz kurām attiecas mūsu revīzija, Frontex ir “paraugprakses” dokumenti ar divām valstīm. Viens dokuments bija noderīgs, lai atvieglotu kopīgas atgriešanas operācijas, bet otrs kalpoja par pamatu viena konsulārā darbsemināra un vairāku identifikācijas misiju organizēšanai.

87

Lai saskaņotu veidu, kādā tiek piemēroti jaunie sarunu mehānismi, Komisija un/vai Frontex ir organizējušas darbseminārus attiecīgajiem konsulārajiem birojiem Eiropā. Šajos darbsemināros notika viedokļu apmaiņa par praktiskiem jautājumiem, piemēram, par ceļošanas dokumentu savlaicīgu izsniegšanu un čārterreisu organizēšanas kārtību. Tomēr rezultāti bija dažādi, jo turpmākajās JWG sanāksmēs dalībvalstis atzīmēja dažus uzlabojumus, bet norādīja arī uz pastāvīgām grūtībām.

88

Frontex sāka videokonferenču sistēmas izmēģinājuma projektu, lai 2018. gadā veiktu identifikācijas procesu. Izmēģinājuma projektu īstenoja sadarbībā ar EURLO programmu, kurā tika iegādātas videokonferences iekārtas, un ar IOM. Sistēma 2019. gadā efektīvi atviegloja migrantu identifikāciju. Tomēr trīs ceturtdaļas no identificētajām personām vēlāk pieteicās starptautiskajai aizsardzībai, tāpēc tās nevarēja atgriezt.

89

Dalībvalstis izstrādāja identifikācijas misiju koncepciju, lai risinātu jautājumus par konsulāro sadarbību ar trešām valstīm (piemēram, ja konsulāts nevēlas sadarboties identifikācijas jomā, tam nav pilnvaru to darīt vai tas fiziski neatrodas dalībvalstī). Frontex ir palīdzējusi dalībvalstīm īstenot identifikācijas misijas kopš 2016. gada beigām, kad tā šo darbību pārņēma no Eurint. Frontex atbalsta pamatā ir dalībvalstu pieprasījumi, un tā precīzu veidu nosaka katrā gadījumā atsevišķi.

90

Līdz 2020. gada vidum Frontex bija sniegusi atbalstu 25 īstermiņa misijām (parasti ir nepieciešamas viena–divas nedēļas, lai veiktu identifikācijas darbības vienā vai vairākās dalībvalstīs) un piecām ilgtermiņa misijām (izvietošana vienā vietā, iespējams, uz vairākiem gadiem). Misiju rezultāti ir redzami 12. attēlā.

91

Atgriešanas operāciju īstenošanā Frontex sniedz finansiālu un operatīvu atbalstu (piemēram, organizējot lidojumus, kā arī nodrošinot eskortu un uzraudzītājus). Parasti Frontex galvenokārt atbalsta čārterreisus. Tas lēš, ka pašlaik lielākā daļa šo lidojumu tiek veikti ar tā palīdzību. Tomēr čārterreisus var izmantot tikai tad, ja tam piekrīt katra atgriešanas valsts. Divas no 10 revīzijā ietvertajām valstīm noraidīja Frontex čārterreisus. Vairāki čārterreisi tika organizēti, pārvedot tikai dažas atgriežamās personas⁵⁴.

92

Atjaunotajā 2017. gada marta Rīcības plānā par atgriešanu Komisija aicināja Frontex “ieviest mehānismu, lai palīdzētu dalībvalstīm veikt atgriešanu komerciālos lidojumos”. Tāpēc Frontex noslēdza vajadzīgos līgumus ar lidsabiedrībām, kā arī izveidoja iekšējās sistēmas un 2017. gada decembrī organizēja pirmo komerciālo lidojumu. Kopš tā laika skaitļi ir ievērojami auguši (sk. 13. attēlu). Turklāt Frontex kopš 2019. gada sniedz palīdzību brīvprātīgas izceļošanas gadījumā, bet kopš 2020. gada – brīvprātīgas atgriešanās gadījumā. Atbalstīto gadījumu skaits ir strauji pieaudzis, proti, no 155 brīvprātīgas izceļošanas gadījumiem 2019. gadā līdz 1532 trešo valstu valstspiederīgajiem 2020. gadā, kuri brīvprātīgi atgriezušies (gan brīvprātīga izceļošana, gan atgriešanās). Tas daļēji izlīdzināja citu atgriešanas operāciju samazinājumu 2020. gadā, ko izraisīja Covid ierobežojumi.

Atbalsts spēju veidošanai un reintegrācijas projekti bija atbilstoši un lielākoties sasniedza plānotos tiešos rezultātus

Atbalsts spēju veidošanai

93

Komisija 2016. gadā uzsāka atpakaļuzņemšanas spēju veidošanas instrumenta (RCBF/EURCAP) darbību. Tā mērķis ir stiprināt partnervalstu spēju pārvaldīt atgriešanu un sadarboties ar ES atpakaļuzņemšanas jomā, un novērst neatbilstīgu migrāciju. Instrumenta budžets ir 38,5 miljoni EUR (to finansē AMIF ietvaros), un to īsteno IOM. 14. attēlā redzams RCBF atbalsta darbību pārskats. Mūsu vērtējums par sešām darbībām, kas īstenotas šajā revīzijā ietvertajās valstīs, ir sniegts III pielikumā. Mēs konstatējām, ka pasākumi bija atbilstoši un kopumā sasniedza plānotos tiešos rezultātus. Sasniegtais iznākums bija daļēji apmierinošs.

94

Trīs no mūsu pārbaudītajām RCBF darbībām bija vērstas uz to, lai izveidotu un izmantotu elektronisko atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēmu (RCMS). RCMS mērķis ir automatizēt atpakaļuzņemšanas procesus un procedūras, integrēt ieinteresētās personas (trešās valstīs un dalībvalstīs), samazināt vispārējo lietu apstrādes laiku un nodrošināt atjauninātus statistikas datus un informāciju. Tādējādi RCMS var strukturāli uzlabot atpakaļuzņemšanas sadarbību ar trešām valstīm.

95

Bangladešā kopš 2020. gada novembra RCMS ir sekmīgi izstrādāta un ieviesta, un dalībvalstis ir sākušas to izmantot atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniegšanai. Pakistānas RCMS ir sekmīgi izveidota, izstrādāta un tiek izmantota četrās izmēģinājuma projekta dalībvalstīs (kopš 2018. gada aprīļa). Mūsu aptaujātie valstu pārstāvji norādīja, ka izmēģinājuma posmā gūti atšķirīgi rezultāti. Viņi novērtēja RCMS kā instrumentu un uzskatīja, ka tas būtu jāpopularizē un jāpaplašina. Iestādēm bija lielāka iespēja atbildēt uz atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem, turklāt ātrāk. Tomēr daudzas problēmas nav atrisinātas. Galu galā RCMS ir tehnisks instruments, kura panākumi ir atkarīgi arī no trešo valstu iestāžu vēlmes sadarboties.

96

Komisija 2018. gada beigās apstiprināja Pakistānas RCMS projekta otro posmu nolūkā padarīt sistēmu pieejamu citām dalībvalstīm. Tomēr šis paplašinājums saskārās ar būtisku kavēšanos. Pakistānā pastāvošo šķēršļu dēļ IOM un Pakistānas iestādes vajadzīgo pakalpojumu līgumu parakstīja tikai aptuveni 18 mēnešus vēlāk – 2020. gada jūlijā.

97

Mēs pārskatījām vēl trīs spēju veidošanas darbības, kas reaģēja uz īpašām vajadzībām, par kurām vienojās JWG. Tās palīdzēja izveidot sadarbību saskaņā ar nesen apspriesto vienošanos par atpakaļuzņemšanu.

Reintegrācijas palīdzība

98

Saskaņā ar Atgriešanās direktīvu priekšroka būtu jādod brīvprātīgai atgriešanai, nevis piespiedu izraidīšanai⁵⁵. Arī sociālekonomiskā reintegrācija ir svarīgs stimuls, kas mudina migrantus atgriezties brīvprātīgi. Tas atgriežamajām personām nodrošina iztikas iespējas, tāpēc viņu atgriešanās var būt cieņpilna un ilgtspējīgāka. Sarunās par EURA un secīgajās JRC/JWG sanāksmēs valstis, uz kurām attiecās mūsu revīzija, regulāri uzsvēra to, cik svarīga ir to valstspiederīgo cieņpilna atgriešanās un reintegrācija. Mūsu novērtējums par reintegrācijas atbalstu, kas tiek sniegts revīzijā ietvertajās valstī, ir iekļauts IV pielikumā.

99

Komisija finansēja reintegrācijas palīdzību visās 10 valstīs, uz kurām attiecas mūsu revīzija. Tas tika darīts ar AMIF un ES attīstības fondu starpniecību.

1. AMIF ietvaros Komisija līdzfinansēja brīvprātīgu atgriešanu un dalībvalstu īstenotu piespiedu atgriešanu. No 2015. līdz 2019. gadam AMIF kopumā līdzfinansēja aptuveni 276 000 atgriešanas gadījumu visā pasaulē (no tiem 159 000 gadījumu bija brīvprātīga atgriešanās). Apmēram 40 % atgriežamo personu saņēma reintegrācijas palīdzību⁵⁶. Tomēr Komisija šādai palīdzībai neizvirzīja kopīgas minimālās prasības vai standartus, un tā galvenokārt bija izstrādāta valstu līmenī.
2. No Eiropas Attīstības fonda finansēja brīvprātīgu atgriešanos un reintegrācijas palīdzību valsts iekšienē pārvietotām personām, trešās valstīs izvietotiem migrantiem vai personām, kas iestrēgušas migrācijas ceļos. Pamatā esošajiem projektiem ir bijusi spēcīga humanitārā, attīstības un/vai migrācijas pārvaldības dimensija. Kopumā ņemot, to personu skaits, kas atgriezās no Eiropas, bija visai neliels un veidoja tikai mazu daļu palīdzības saņēmēju. Piemēram, 2018. gadā Afganistānā no Irānas un Pakistānas atgriezās vairāk nekā 820 000 personu⁵⁷ – pretstatā 3120 afgāņiem, kuri atgriezās no ES.

100

Mēs vērtējām 14 reintegrācijas projektus un konstatējām, ka tie atbilst atgriežamo personu un trešo valstu vajadzībām. Projektu mērķis bija atgriežamo personu ekonomiskā, sociālā un psihosociālā reintegrācija, uzņemšanas kopienu dzīves apstākļu uzlabošana un/vai izcelsmes valstu spēju stiprināšana, lai pārvaldītu migrāciju un no jauna integrētu atpakaļ atgriezušos migrantus.

101

Mēs konstatējām, ka 11 projektu plānotie tiešie rezultāti ir sasniegti (vai varētu tikt sasniegti). Tomēr divos no 11 gadījumiem projektu īstenošana kavējās (Afganistānas sarežģītās drošības situācijas dēļ). Trīs no 14 projektiem saskārās ar nopietnākām grūtībām. Revīzijas laikā šie trīs projekti tika turpināti, un Komisija un tās īstenošanas partneri, reaģējot uz grūtībām, īstenoja vairākus riska mazināšanas pasākumus.

102

Vairākos gadījumos (Afganistānā, Gvinejā un Nigērijā) pieprasījums pēc reintegrācijas palīdzības pārsniedza projektiem sākotnēji piešķirto budžetu. Šādos gadījumos Komisija un ESTF elastīgi reaģēja, sniedzot nepieciešamo papildu atbalstu (sk. 4. izcēlumu).

103

Revīzijas laikā reintegrācijas projekti tika turpināti, un mums pieejamā informācija neļāva novērtēt plānotā iznākuma sasniegšanas iespējamību. Šajā sakarā projektos Afganistānā, Bangladešā, Gvinejā, Irākā, Marokā, Nigērijā un Tunisijā bija iekļauti elementi migrācijas pārvaldības uzlabošanai, tostarp valsts iestāžu spēju stiprināšanai, lai tās varētu sniegt pēcierašanās un reintegrācijas palīdzību. Turklāt “atgriezušos migrantu ilgtspējīgas reintegrācijas” iznākuma sasniegšana būs atkarīga arī no ārējiem faktoriem un resursiem, kas būs pieejami tālākai pēcprojekta palīdzības nodrošināšanai.

104

Aptaujātās ieinteresētās personas uzsvēra, cik svarīga ir droša un cieņpilna atgriešana un atgriezušos personu ilgtspējīga reintegrācija. Visos mūsu pārbaudītajos reintegrācijas projektos, izņemot vienu, bija ietverts (attiecīgā gadījumā) uzraudzības komponents, lai novērtētu reintegrācijas ilgtspēju laika gaitā. Konkrētāk, IOM (kas īsteno septiņus no 14 reintegrācijas projektiem, kurus mēs revidējām) ir izstrādājusi visaptverošu metodiku reintegrācijas atbalsta ilgtspējas novērtēšanai un kopš 2017. gada ir to pakāpeniski piemērojusi reintegrācijas projektiem⁵⁹. Tas varētu ļaut salīdzināt sasniegtos rezultātus starp projektiem, valstīm un laika gaitā, kā arī labāk noteikt reintegrācijas veiksmes faktorus.

105

Atbilstoši IOM definīcijai “reintegrāciju var uzskatīt par ilgtspējīgu, kad atgriežamās personas ir sasniegušas ekonomiskās pašpietiekamības līmeni, sociālo stabilitāti savās kopienās un psihosociālo labklājību, kas ļauj tām tikt galā ar (re)migrācijas virzītājspēkiem”⁶⁰. IOM ziņojumi par reintegrāciju ES un IOM kopīgās iniciatīvas ietvaros⁶¹, kā arī provizoriskie dati no citām valstīm liecināja, ka attiecībā uz personām, kuru atrašanās vietu varēja noteikt un kuri piekrita piedalīties apsekojumā, kopumā ir sasniegti ilgtspējīgi rezultāti (lai gan ekonomikas reintegrācijas komponentes rādītāji bija salīdzinoši zemāki par sociālajiem un psihosociālajiem rādītājiem). Turpretim divu citu organizāciju Afganistānā īstenoto programmu vidusposma novērtējumā konstatēts, ka palīdzības ilgtspēja ir vāja.

Pieejamie dati neļāva visaptveroši uzraudzīt atpakaļuzņemšanu

106

Kopš 2018. gada Komisija (Eurostat) apkopo Eiropas statistiku par migrāciju un starptautisko aizsardzību. Dalībvalstis sniedz datus saskaņā ar 2020. gadā atjaunināto ES regulu⁶². Statistika par atgriešanu⁶³ ietver ikgadējus datus par:

1. trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuriem ir izsniegts rīkojums izbraukt, datu sadalījumā pēc attiecīgo personu pilsonības;
2. trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuri faktiski ir aizbraukuši pēc administratīva vai tiesas lēmuma vai akta, kā minēts a) apakšpunktā, datu sadalījumā pēc atgriežamo personu pilsonības (“atgrieztie trešo valstu valstspiederīgie”).

107

Atjauninātā regula paredz, ka no 2021. pārskata gada datus sniegs biežāk (nevis reizi gadā, bet reizi ceturksnī) un to sadalījums būs sīkāks (vecums, dzimums, nepavadīti nepilngadīgie, atgriešanas veids, saņemtā palīdzība, galamērķa valsts).

108

Atgriešanas politikas efektivitātes galvenais rādītājs ir “faktiskais atgriešanas rādītājs”, ko aprēķina, dalot to personu skaitu, kuras faktiski ir atstājušas ES teritoriju, ar to personu skaitu, kuras saņēmušas rīkojumu izbraukt (b) rādītājs pret a) rādītāju). Komisija savos dokumentos⁶⁴ izmanto šo rādītāju, vienlaikus atzīstot problēmas, kas ietekmē pamatdatus⁶⁵. Šo problēmu iemesls ir atšķirības valstu procedūrās un tiesību aktos, kā arī ES tiesiskā regulējuma un robežu pārvaldības informācijas sistēmu nepilnības. Galvenie jautājumi un Komisijas pēdējos gados veiktie pasākumi to risināšanai ir apkopoti V pielikumā.

109

Lai veiktu uzraudzību, kad nav pieejami atbilstoši Eiropas līmeņa dati, Frontex riska analīzes vienība kopš 2011. gada katru mēnesi vāc datus no dalībvalstīm par lēmumiem par tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri valstī uzturas nelikumīgi, un par viņu faktisko atgriešanu.

110

Riska analīzes tīklā (FRAN) Frontex vāc datus, izmantojot dažādus kanālus un no Eurostat atšķirīgas metodes. Tas nozīmē, ka dati nav salīdzināmi (sk. 15. attēlu). Kā Eurostat, tā arī Frontex dati ir nepilnīgi⁶⁶. Turklāt vairākas dalībvalstis nesniedz datus⁶⁷.

111

Dalībvalstis, Komisija un Frontex dažādos forumos ir apmainījušās ar informāciju par atpakaļuzņemšanas sadarbību ar prioritārām trešām valstīm. Konkrētāk, Komisija reizi mēnesī organizē Atpakaļuzņemšanas ekspertu grupas sanāksmes, lai ar valstu ekspertiem apmainītos ar operatīvo informāciju. Tomēr šī informācija netika vākta un sniegta sistemātiski, un tā bija nepilnīga.

112

Pārskatītajā Vīzu kodeksā (sk. 51. punktu) noteikts, ka Komisija “regulāri, vismaz reizi gadā, novērtē trešo valstu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, balstoties uz uzticamiem datiem⁶⁸”. Rādītāji attiecas uz:

1. atgriešanas lēmumu skaitu;
2. faktisko piespiedu atgriešanu skaitu, kas izteikts procentos no izdotajiem lēmumiem;
3. atpakaļuzņemšanas pieprasījumu skaitu, ko pieņēmusi trešā valsts, kurš izteikts procentos no attiecīgajai valstij iesniegto šādu pieprasījumu skaita;
4. praktiskas sadarbības līmeni attiecībā uz atgriešanu dažādos atgriešanas procedūras posmos (identifikācija, ceļošanas dokumenta izdošana un ES ceļošanas dokumenta pieņemšana, personu atpakaļuzņemšanas pieņemšana, kā arī atgriešanas lidojumu un darbību akceptēšana).

113

Tomēr prasītie dati par atgriešanu un sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā nav ne pilnīgi, ne salīdzināmi visās dalībvalstīs (iepriekš a) un b) apakšpunkts; sk. 108. punktu un V pielikumu), vai nav pastāvējuši ES līmenī (c)⁶⁹ un d) apakšpunkts).

114

Lai kompensētu pieejamo datu trūkumu, Komisija kopā ar Frontex 2020. gada janvārī uzsāka datu vākšanas apsekojumu, ko papildināja ar izvērstām kvalitatīvām anketām par to, cik lielā mērā dalībvalstis un 39 uzmanības lokā esošās trešās valstis sadarbojas atpakaļuzņemšanas jomā.

115

Savāktie kvantitatīvie dati ir šādi: izdotie atgriešanas rīkojumi (lēmumu un personu ziņā); faktiskie atgriešanas gadījumi; pagaidu ceļošanas dokumentu (PCD) pieprasījumi un izdotie PCD. Rādītāji par atgriešanas rīkojumiem (lēmumiem) un faktisko atgriešanu atbilst rādītājiem, kas iepriekš savākti Frontex riska analīzes tīklā, un to nepilnības ir tādas pašas (sk. 108. punktu). Rādītāji par pieprasītajiem un izdotajiem PCD ir jauni, un šos datus ir sniegušas tikai 20 dalībvalstis. Dati liecina, ka dalībvalstis ir pieprasījušas PCD tikai attiecībā uz daļu izdoto atgriešanas lēmumu (12 dalībvalstīm šis rādītājs bija mazāks par 3 %). Lai gan PCD ne vienmēr ir vajadzīgi (piemēram, migrantiem var būt ceļošanas dokumenti, tie var atgriezties brīvprātīgi vai aizbēgt) un vienai un tai pašai personai varētu būt izdoti vairāki atgriešanas lēmumi, dati liecina, ka vairākums dalībvalstu nemeklēja izcelsmes valstu sadarbību attiecībā uz neatbilstīgu migrantu atkārtotu dokumentēšanu un atpakaļuzņemšanu lielākā daļā gadījumu. Gadījumos, kad tika meklēta sadarbība, informācija par saņemto un pieprasīto PCD skaitu starp dalībvalstīm ievērojami atšķīrās, un attiecīgie rādītāji svārstījās no 13 % līdz 100 %.

116

Kvalitatīvajā anketā bija iekļauti 14 detalizēti jautājumi par atpakaļuzņemšanas sadarbību katrā no 39 trešām valstīm. Viens no jautājumiem bija par ceļošanas dokumentu izdošanas termiņu ievērošanu, kā noteikts atpakaļuzņemšanas nolīgumos. Tomēr dati par faktisko (vidējo) procesa ilgumu nav apkopoti.

117

Komisija 2021. gada 10. februārī pabeidza un nosūtīja Padomei aptaujas rezultātu novērtējumu⁷⁰. Padome, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu un ņemot vērā Savienības vispārējās attiecības ar trešo valsti, var aktivizēt pozitīvos vai negatīvos stimulus, ko paredz pārskatītais Vīzu kodekss⁷¹.

118

Šis jaunais process var uzlabot ES atpakaļuzņemšanas sadarbību ar trešām valstīm šādā veidā:

1. stiprinot datu vākšanu un apmaiņu starp dalībvalstīm atpakaļuzņemšanas sadarbības jomā. Pirmo reizi ES līmenī būs pieejami kvantitatīvi un kvalitatīvi dati par atpakaļuzņemšanas sadarbību ar prioritārām trešām valstīm;
2. sagatavojot regulāru gada novērtējumu par attiecīgo trešo valstu sadarbību, kas (pēc vairākiem šādiem novērtējumiem) ļautu noteikt skaidras sadarbības tendences;
3. dodot iespēju pieņemt uz pierādījumiem balstītus politiskus lēmumus atpakaļuzņemšanas sadarbības jomā.

119

Tā kā līdz šim nav bijis līdzvērtīgs datu vākšanas process attiecībā uz atpakaļuzņemšanas sadarbību, turklāt dati par atgriešanu ir nepilnīgi (sk. 108.–110. punktu un V pielikumu), mēs nevarējām novērtēt to ES darbību vispārējo ietekmi, kas īstenotas, lai uzlabotu atpakaļuzņemšanas sadarbību ar trešām valstīm.

Secinājumi un ieteikumi

120

Kopumā mēs konstatējām, ka ES pasākumi ar mērķi atpakaļuzņemšanas jomā uzlabot sadarbību ar trešām valstīm bija būtiski, tomēr gūtie rezultāti bija ierobežoti.

121

Mēs izvēlējāmies 10 valstis, kurām 2014.–2018. gada periodā ir vislielākais neatgrieztu neatbilstīgu migrantu absolūtais skaits (sk. 17. punktu). Mēs konstatējām, ka Padome un Komisija prioritāti oficiāli noteica astoņām no šīm 10 trešām valstīm un uzsāka ar tām sarunas par atpakaļuzņemšanu. Tāpat Komisija ir iesaistījusies dialogā par migrāciju ar pārējām divām valstīm, bet taustāmi rezultāti atpakaļuzņemšanas jomā vēl nav gūti (24. un 25. punkts).

122

Laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam ES guva nelielu progresu atpakaļuzņemšanas nolīgumu noslēgšanā, bet sekmīgāk veda sarunas par juridiski nesaistošu vienošanos par atpakaļuzņemšanu. Trešo valstu politiskā griba bija būtisks priekšnoteikums sekmīgām atpakaļuzņemšanas sarunām. Lai gan Komisija un EĀDD politiski atbalstīja atlikto sarunu atsākšanu, mūsu aptaujātās valstu ieinteresētās personas uzskatīja, ka ir jāpastiprina Komisijas un EĀDD politiskā līdzdalība ar trešām valstīm (26.–28. punkts).

123

Komisija un dalībvalstis pietiekami neņēma vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar iepriekšējiem EURA, un ilgstoši neatrisinātie jautājumi (pirmkārt, prasība ievērot TCN klauzulu un trešo valstu nevēlēšanās to pieņemt, pat ja klauzula ir paredzēta divpusējos nolīgumos) joprojām ir galvenie šķēršļi sarunās par EURA. Turpretim Komisija un dalībvalstis nav uzstājušas, lai pārrunātajos nolīgumos iekļautu EUTD, neraugoties uz to, ka ar EUTD var efektīvi risināt ar atpakaļuzņemšanas sadarbību saistītās grūtības (29.–33. punkts).

124

Vienošanās par atpakaļuzņemšanu mērķis ir tāds pats kā EURA mērķis, bet vienošanās saturs ir elastīgāks. Tomēr Komisijas oficiālais sarunu pilnvarojums neļauj tai pārtraukt nesekmīgas EURA sarunas un izvēlēties ātrāku vienošanos par atpakaļuzņemšanu (34.–38. punkts).

1. ieteikums. Īstenot elastīgu pieeju EURA sarunās

Komisijai jāvienojas ar Padomi par elastīgāku pieeju EURA sarunās:

• ar attiecīgo trešo valsti jāpielāgo EURA saturs konkrētām atpakaļuzņemšanas sadarbības iezīmēm un, ierosinot Padomei sarunu norāžu projektu, jānovērtē faktiskā vajadzība iekļaut (vai neiekļaut) TCN klauzulu, EUTD un citas jutīgas klauzulas;
• ilgstoši nesekmīgu EURA sarunu gadījumā jāvienojas par procedūru, lai vajadzības gadījumā izvēlētos alternatīvus atpakaļuzņemšanas pasākumus.

Termiņš: 2022. gada 31. decembris.

125

Komisija un dalībvalstis neizstrādāja stratēģisku pieeju, kas ietvertu ES un valstu politiku ar mērķi izveidot visaptverošus tiesību aktu kopumus EURA sarunu atbalstam. Turklāt Komisija un dalībvalstis nav sistemātiski trešām valstīm “paudušas vienotu viedokli”, un Komisija ne vienmēr iekļāva galvenās dalībvalstis sarunu ar trešām valstīm atvieglošanas procesā. Kad dalībvalstis piedalījās šajās sarunās, tas uzlaboja ES kopīgo politisko ietekmi un palīdzēja sasniegt labākus rezultātus (39.–46. punkts).

2. ieteikums. Izveidot sinerģiju ar dalībvalstīm

Komisijai jārada sinerģija ar dalībvalstīm, lai veicinātu EURA sarunas un vienošanās par atpakaļuzņemšanu:

• pirms sarunu sākšanas, vienojoties ar dalībvalstīm par ES un valstu politiku, ko varētu izmantot kā stimulu;
• sistemātiski iekļaujot galvenās dalībvalstis sarunu ar trešām valstīm atvieglošanas procesā.

Termiņš: nekavējoties.

126

ES ir guvusi nelielus panākumus strukturālu stimulu radīšanā trešām valstīm, lai tās īstenotu savas atpakaļuzņemšanas saistības. Vīzu politikas jomā pārskatītais Vīzu kodekss nodrošināja Eiropas Savienībai mehānismu un instrumentus trešo valstu sadarbības stimulēšanai atpakaļuzņemšanas jomā. Jaunajā Kaimiņattiecību, attīstības un starptautiskās sadarbības instrumentā Komisija ierosināja saglabāt uz rezultātiem balstītu stimulu kaimiņvalstīm, tajā pašā laikā pievienojot sadarbību migrācijas jomā kā kritēriju tam, lai atlīdzinātu par panākumiem labas pārvaldības jomā. Tā arī ierosināja horizontālo izdevumu mērķi 10 % apmērā, lai dotu “Savienībai iespēju reaģēt uz problēmām, vajadzībām un iespējām saistībā ar migrāciju”. Tirdzniecības politikas jomā kopš 2015. gada nav gūti taustāmi panākumi attiecībā uz tādu stimulu radīšanu, kas veicinātu trešo valstu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā. Attiecībā uz likumīgu migrāciju dalībvalstu divpusējās darba un izglītības shēmas nav bijis atbilstīgs ietekmes līdzeklis ES līmenī. ES nelabprāt izmanto negatīvus ietekmes līdzekļus sarunu par atpakaļuzņemšanu atbalstīšanai, lai tie neizrādītos neproduktīvi (47.–68. punkts).

127

Ir gūti panākumi Komisijas departamentu un dalībvalstu savstarpējās koordinācijas uzlabošanā. Komisijas darba grupa, kas tika izveidota 2016. gadā nolūkā atbalstīt partnerības satvara īstenošanu, ir kalpojusi kā forums koordinācijai un diskusijām starp Komisijas departamentiem un EĀDD. Nolūkā uzlabot koordināciju politiskā līmenī Komisija 2019. gada decembrī izveidoja pastāvīgu komisāru “projektu grupu” migrācijas jautājumos. Coreper neoficiālais mehānisms attiecībā uz vīzām nodrošināja instrumentu kopumu vīzu pasākumiem gadījumā, ja trešās valstis nesadarbojas atpakaļuzņemšanas jomā. Mehānisma esamība vairākkārt palīdzēja uzlabot atpakaļuzņemšanas sadarbību. Ņemot vērā šo pozitīvo pieredzi, tika izveidots neoficiāls Coreper “visaptverošs sviras mehānisms”, kas varētu nodrošināt dažādu rīcībpolitiku īstenošanu nolūkā uzlabot trešo valstu sadarbību atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā (69.–72. punkts).

3. ieteikums. Stiprināt stimulus trešo valstu sadarbībai atpakaļuzņemšanas jomā

Komisijai sākumposmā jānovērtē visu to jauno nolīgumu, instrumentu un rīcībpolitiku potenciāls, kas attiecas uz trešām valstīm un ko izmanto kā stimulu migrācijas pārvaldībai un sadarbībai atpakaļuzņemšanas jomā.

Termiņš: 2022. gada 31. decembris.

128

Atpakaļuzņemšanas efektivitāti var kavēt vairākas problēmas. Ar EURA/vienošanās saturu risina lielāko daļu to kopējo šķēršļu, kuri kavē raitu atpakaļuzņemšanu. Šajā sakarā JRC/JWG nodrošināja forumus periodiskai atpakaļuzņemšanas sadarbības novērtēšanai. Tomēr dažu apspriesto jautājumu atkārtošanās liecināja, ka šo forumu efektivitāte ir ierobežota (74.–79. punkts).

129

ES atgriešanas tīkli (Eurint, EURLO, ERRIN) ir sekmīgi apvienojuši valstu resursus, un iesaistītās valstis ir atzinīgi novērtējušas to rezultātus. Līdz ar tā pilnvaru paplašināšanu Frontex pakāpeniski pārņēma tīklu darbības. Tomēr EURLO un ERRIN pārvedumi saskārās ar problēmām Frontex cilvēkresursu un finanšu resursu trūkuma dēļ (80.–83. punkts).

130

Kopš 2015. gada Frontex pilnvaras tika divas reizes pastiprinātas, kā rezultātā tika palielināts atbalsts dalībvalstīm attiecībā uz pirmsatgriešanas darbībām un atgriešanas operācijām. Attiecībā uz identifikācijas misijām dalībvalstīm bija lielas grūtības noteikt neatbilstīgo migrantu atrašanās vietu, atturēt viņus no aizbēgšanas un nodrošināt, ka viņi ierodas uz pārrunām. Runājot par atgriešanas operācijām, kā arī ņemot vērā Frontex atbalstu atgriešanai ar plānotiem lidojumiem un brīvprātīgu izceļošanu, atgriešanas gadījumu skaits ir strauji pieaudzis (84.–92. punkts).

131

Mēs konstatējām, ka visi seši pārskatītie projekti, kurus Komisija finansēja saskaņā ar RCBF, bija būtiski atpakaļuzņemšanas sadarbības uzlabošanai. Mēs uzskatām, ka elektronisko atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēmu izveide, it īpaši ar trešām valstīm, var uzlabot sadarbību strukturālā līmenī (93.–97. punkts).

132

Komisija finansēja reintegrācijas palīdzības projektus visās 10 valstīs, uz kurām attiecas mūsu revīzija. Mēs konstatējām, ka mūsu pārbaudītie projekti atbilst atgriežamo personu un trešo valstu vajadzībām. No izskatītajiem 14 projektiem 11 gadījumos tika sasniegta (vai varētu tikt sasniegta) lielākā daļa plānoto tiešo rezultātu, lai gan divos gadījumos tas notika ar kavēšanos (98.–103. punkts).

133

Mūsu revīzijas vajadzībām aptaujātās ieinteresētās personas uzsvēra, cik svarīga ir droša un cieņpilna atgriešana un atgriezušos personu ilgtspējīga reintegrācija. Visos mūsu pārbaudītajos reintegrācijas projektos, izņemot vienu, bija ietverts uzraudzības komponents, ar kuru novērtēt reintegrācijas ilgtspēju laika gaitā. Tā kā revīzijas laikā projekti vēl tika īstenoti, galīgie ilgtspējas rezultāti vēl nav pieejami. Tomēr sākotnējie dati liecina, ka rezultāti ir iepriecinoši (104. un 105. punkts).

134

Mēs konstatējām trūkumus ES datos par atgriešanu attiecībā uz to pilnīgumu un salīdzināmību starp dalībvalstīm. Tā iemesls ir atšķirības valstu procedūrās un tiesību aktos, kā arī ES tiesiskā regulējuma un robežu pārvaldības informācijas sistēmu nepilnības. Pēdējos gados Komisija ir iesniegusi tiesību aktu priekšlikumus, lai novērstu lielāko daļu šo nepilnību. Tomēr daudzas no piedāvātajām izmaiņām vēl joprojām ir likumdošanas cikla posmā vai nav pilnībā stājušās spēkā. Turklāt joprojām trūkst datu par atpakaļuzņemšanas procedūru ātrumu un atgriezto migrantu reintegrācijas ilgtspēju (106.–110. punkts un V pielikums).

135

Dalībvalstis, Komisija un Frontex, regulāri tiekoties, ir apmainījušās ar operatīvu informāciju par atpakaļuzņemšanas sadarbību ar prioritārām trešām valstīm. Tomēr šī informācija netika vākta un sniegta sistemātiski, un tā bija nepilnīga. Līdz ar Vīzu kodeksa pārskatīšanu 2019. gadā Komisijas uzdevums ir regulāri novērtēt trešo valstu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, pamatojoties uz ticamiem datiem. Šis regulārais novērtējums var uzlabot ES datu vākšanu un apmaiņu, kā arī atvieglot uz pierādījumiem balstītu politisku lēmumu pieņemšanu atpakaļuzņemšanas sadarbības jomā. Tas, ka agrāk nebija līdzvērtīga datu vākšanas procesa par sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā, kā arī trūkumi datos par atgriešanu, mums neļāva novērtēt vispārējo ietekmi, ko radījušas ES darbības, kuru mērķis bija uzlabot atpakaļuzņemšanas sadarbību ar trešām valstīm (111.–119. punkts).

4. ieteikums. Uzlabot datu vākšanu

Komisijai jāuzlabo datu vākšana par atpakaļuzņemšanu un reintegrācijas ilgtspēju:

• ieviešot papildu sadalījumu par atpakaļuzņemšanas procedūru ātrumu, izmantojot dalībvalstu sniegtos datus; un
• sistemātiski vācot datus par atgriezto migrantu reintegrācijas ilgtspēju.

Termiņš: 2023. gada 31. decembris.

Šo ziņojumu 2021. gada 6. jūlijā Luksemburgā pieņēma III apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas locekle Bettina JAKOBSEN.

Pielikumi

I pielikums. Galvenie iemesli nelielajam no Grieķijas un Itālijas atgriezto personu skaitam

Avots: ERP īpašais ziņojums Nr. 24/2019 “Patvērums, migrantu pārcelšana un atgriešana: laiks rīkoties aktīvāk, lai novērstu neatbilstības starp mērķiem un rezultātiem”, 25. attēls.

II pielikums. Aicinājums izstrādāt un piemērot stimulus

Eiropadomes secinājumi

Eiropadomes sanāksme (2018. gada 18. oktobris) – Secinājumi, EUCO 13/18
“Būtu jāpieliek lielākas pūles, lai veicinātu faktisku atgriešanu. Būtu jāuzlabo spēkā esošo atpakaļuzņemšanas nolīgumu īstenošana nediskriminējošā veidā attiecībā pret visām dalībvalstīm un jānoslēdz jauni nolīgumi un vienošanās, un vienlaikus jāizveido un jāpiemēro vajadzīgie ietekmes līdzekļi, izmantojot visas attiecīgās ES rīcībpolitikas, instrumentus un rīkus, tostarp attīstību, tirdzniecību un vīzas."

Eiropadomes sanāksme (2017. gada 19. oktobris) – Secinājumi, EUCO 14/17
“Eiropadome arī aicina (..) radīt un piemērot nepieciešamos ietekmes līdzekļus, šim nolūkam izmantojot visas relevantās ES rīcībpolitikas, instrumentus un rīkus, tostarp attīstības, tirdzniecības un vīzu jautājumos, lai panāktu izmērāmus rezultātus nelikumīgas migrācijas novēršanā un neatbilstīgu migrantu atgriešanā.”

Eiropadomes sanāksme (2017. gada 22. un 23. jūnijs) – Secinājumi, EUCO 8/17
“(..) ES līmenī nevilcinoties tiks izveidoti labi funkcionējoši atpakaļuzņemšanas nolīgumi un pragmatiski mehānismi ar trešām valstīm, izmantojot visus iespējamos ietekmes līdzekļus, tostarp pēc vajadzības no jauna izvērtējot vīzu politiku attiecībā uz trešām valstīm.”

Eiropadomes sanāksme (2016. gada 20. un 21. oktobris) – Secinājumi, EUCO 31/16
“Eiropadome atgādina, cik svarīgi ir turpināt strādāt, lai īstenotu partnerības satvaru sadarbībai ar atsevišķām izcelsmes vai tranzīta valstīm (..), radīt un piemērot nepieciešamos ietekmes līdzekļus, izmantojot visas attiecīgās ES rīcībpolitikas, instrumentus un rīkus, tostarp attīstības un tirdzniecības jomā.”

Eiropadomes sanāksme (2016. gada 28. jūnijs) – Secinājumi, EUCO 26/16
“ES ieviesīs un ātri īstenos šo [partnerības] satvaru, kas būs balstīts uz efektīviem stimuliem un adekvātiem nosacījumiem, sākot ar nelielu skaitu prioritāru izcelsmes un tranzīta valstu (..), [ar mērķi] radīt un piemērot vajadzīgos ietekmes līdzekļus, izmantojot visas attiecīgās ES rīcībpolitikas, instrumentus un rīkus, tostarp attīstību un tirdzniecību.”

Eiropadomes sanāksme (2015. gada 25. un 26. jūnijs) – Secinājumi, EUCO 22/15
“(..) ir jāmobilizē visi instrumenti, lai veicinātu neatbilstīgu migrantu atpakaļuzņemšanu izcelsmes un tranzīta valstīs. (..) pamatojoties uz principu “vairāk par vairāk”, tiks izmantota ES palīdzība un politikas, lai radītu stimulus esošu atpakaļuzņemšanas nolīgumu īstenošanai un jaunu noslēgšanai.”

Komisijas paziņojumi

Komisijas paziņojums “Par efektīvāku atgriešanas politiku Eiropas Savienībā – atjaunināts rīcības plāns”, COM(2017) 200 final
“Sadarbība ar trešām valstīm partnerības satvara ietvaros, izmantojot visus pieejamos politikas virzienus un instrumentus, sekmēs labāku sadarbību nolūkā identificēt, apgādāt ar dokumentiem un uzņemt atpakaļ šo valstu valstspiederīgos. Kopumā, īpaši pielāgotas pieejas būtu jāizmanto, lai apzinātu visas iesaistītās intereses, stimulus un ietekmi attiecībā uz partnervalsti nolūkā (..) vēl vairāk uzlabot[u] sadarbību atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā.”

Komisijas paziņojums par jauna satvara partnerībai ar trešām valstīm izveidi, COM(2016) 385 final
“ES un tās dalībvalstīm būtu kombinēti jāizmanto attiecīgie instrumenti un rīki, lai ar mērķi labāk pārvaldīt migrāciju noslēgtu paktus ar trešām valstīm. Tas nozīmē, ka attiecībā uz katru partnervalsti jānosaka pozitīvie un negatīvie stimuli, kuru izmantojuma pamatā būtu jābūt skaidrai izpratnei par to, ka attiecībās starp ES un konkrēto valsti vadīsies jo īpaši pēc šīs valsts spējām un gatavības sadarboties migrācijas pārvaldības jomā. Būs jāizmanto viss politikas virzienu, finanšu instrumentu un ES ārējo attiecību instrumentu arsenāls.”

Komisijas paziņojums “ES Rīcības plāns par atgriešanu”, COM(2015) 453 final
“Attiecībā uz partnervalstīm ES ir nepieciešams palielināt tās ietekmi uz atpakaļuzņemšanu, lai nodrošinātu esošo saistību un nolīgumu īstenošanu, kā arī lai veicinātu sarunas par jauniem nolīgumiem un tos noslēgtu. (..) Lai sasniegtu ES migrācijas politikas mērķus, atgriešanai un atpakaļuzņemšanai vajadzētu būt daļai no līdzsvarota un konsolidēta ES atbalsta, kas trešai valstij paredzēts, pamatojoties uz visām attiecīgajām politikas nostādnēm, jo īpaši iekšlietās, ārpolitikā, attīstības palīdzībā, tirdzniecībā, drošībā. Nepieciešamības gadījumā būtu jāizmanto nosacījumi.”

III pielikums. Spēju veidošanas projektu (RCBF) novērtējuma pārskats

Darbību sākums	Darbību beigas	Apraksts	Līguma summa (EUR)	Programma	Ģeogrāfiskais aptvērums	Nozīmīgums Risināja trešo valstu vajadzības / novērsa problēmas, kas kavēja praktisku sadarbību	Sasniegtie tiešie rezultāti Plānotie tiešie rezultāti ir sasniegti (vai varētu tikt sasniegti)	Gūtais iznākums Plānotais iznākums ir sasniegts (vai varētu tikt sasniegts)
2016. gada dec.	2017. gada marts	PARA – Palīdzība pēc ierašanās 152 atgriežamajām personām, kuras tika atgrieztas Afganistānā laikposmā no 2016. gada 12. decembra līdz 2017. gada 31. martam saskaņā ar ES un Afganistānas kopīgo turpmāko virzību (JWF).	267 525	RCBF/EURCAP I	Afganistāna
2017. gada jūn.	2017. g. jūl.	Konsulārais darbseminārs – spēju veidošanas darbseminārs Afganistānas vēstniecību konsulārajiem ierēdņiem Eiropā	33 826	RCBF/EURCAP I	Afganistāna
2017. gada janv.	2018. gada apr.	Izpratnes veidošana – izpratnes veidošana par galvenajiem jautājumiem saistībā ar drošu migrāciju 12 rajonos, proti, par regulāru Bangladešas migrantu izturētspēju un panākumiem, par nelikumīgas migrācijas uz Eiropu riskiem un alternatīviem risinājumiem, kā arī par to, kā izmantot regulārus migrācijas mehānismus	920 800	RCBF/EURCAP I	Bangladeša
2018. gada sept.	2020. gada dec.	RCMS I  – Bangladešas iestāžu spēju veidošana, lai pārvaldītu un izmantotu atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēmu ar mērķi efektīvi regulēt to migrantu atgriešanas procesu, kuri nelikumīgi uzturas galamērķa valstīs	4 813 000	RCBF/EURCAP II	Bangladeša
2016. gada dec.	2018. gada jūn.	RCMS I – Pakistānas iestāžu spēju veidošana, lai pārvaldītu un izmantotu atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēmu, sistēmas izstrāde un izvēršana	1 476 000	RCBF/EURCAP I	Pakistāna
2018. gada janv.	2020. gada dec.	RCMS II – Atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēmas paplašināšana	1 415 220	RCBF/EURCAP I	Pakistāna
				Apmierinoši			Neapmierinoši
				Daļēji apmierinoši			Nav attiecināms / nav pieejami

IV pielikums. Reintegrācijas projektu novērtējuma pārskats

Darbību sākums	Darbību beigas	Nosaukums	Līguma summa (ES ieguldījums, EUR)	Programma	Ģeogrāfiskais aptvēruma	Nozīmīgums Risināja atgriežamo personu / trešo valstu vajadzības	Reintegrācijas tiešo rezultātu sasniegšana Plānotie tiešie rezultāti ir sasniegti (vai varētu tikt sasniegti)	Uzraudzība Darbība ietver reintegrācijas atbalsta ilgtspējas uzraudzību	Ilgtspēja Palīdzība dod iespēju ilgtspējīgiem iztikas līdzekļiem
15.3.2017	14.3.2022	Reintegrācijas un attīstības palīdzība Afganistānā (RADA)	50 000 000	ASI	Afganistāna				balstoties uz sākotnējiem datiem
14.7.2017	31.3.2021	Ilgtspējīga reintegrācija un alternatīvi risinājumi neaizsargātu afgāņu neatbilstīgai migrācijai	13 000 000	ASI	Afganistāna
21.11.2017	5.4.2022	Stimulu programma atgriežamo personu reintegrācijas uzlabošanai Afganistānā	39 260 500	ASI	Afganistāna
23.12.2017	22.12.2021	Afganistāna – Etniskā dzīvesveida iniciatīva atgriežamo personu un iekšzemē pārvietoto personu ekonomiskajai reintegrācijai	8 788 046	ASI	Afganistāna
29.3.2018	28.9.2021	Ilgtspējīgas cilvēku apmetnes pilsētu teritorijās nolūkā atbalstīt reintegrāciju Afganistānā (SHURA)	16 700 000	ASI	Afganistāna
4.8.2019	5.10.2023	Ekonomiskā reakcija uz reģionālās pārvietošanas programmu Afganistānā (“EZ-Kar”)	27 000 000	ASI	Afganistāna
13.4.2017	12.4.2022	Ilgtspējīga reintegrācija un uzlabota migrācijas pārvaldība Bangladešā (PROTTASHA)	15 900 000	ASI	Bangladeša				balstoties uz sākotnējiem datiem
5.4.2017	4.10.2020	ESTF un IOM iniciatīva par migrantu aizsardzību un reintegrāciju – Gvineja	5 400 000	ESTF	Gvineja				balstoties uz sākotnējiem datiem
6.12.2018	5.12.2023	DROŠA ATGRIEŠANĀS – Reintegrācija un atlabšanas palīdzība atgriešanās jomā Irākā (AWDA AMINA)	9 000 000	ASI	Irāka
13.4.2017	12.6.2021	EUTF un IOM: - Migrācijas pārvaldības un satvara stiprināšana, kā arī atgriezušos migrantu ilgtspējīga reintegrācija Nigērijā	15 500 000	ESTF	Nigērija				balstoties uz sākotnējiem datiem
1.12.2017	31.5.2022	ESTF un IOM iniciatīva par migrantu aizsardzību un reintegrāciju – Reģionālā rīcība Sāhelas un Čadas ezera reģionam	188 222 021	ESTF	Burkinafaso, Kamerūna, Čada, Kotdivuāra, Gambija, Gana, Gvineja, Gvineja-Bisava, Mali, Mauritānija, Nigēra, Nigērija un Senegāla				balstoties uz sākotnējiem datiem
15.8.2018	31.12.2021	ESTF un IOM mehānisms migrantu aizsardzībai un reintegrācijai Ziemeļāfrikā	58 000 000	ESTF	Alžīrija, Ēģipte, Lībija, Maroka un Tunisija
22.5.2017	12.2.2021	PROGRES migrācija Tunisijā (tostarp Tunisijas vadīta reintegrācijas mehānisma izveide)	12 800 000 (tostarp 2,5 miljoni EUR reintegrācijai	ESTF	Tunisija
1.6.2016	1.7.2022	Eiropas Atgriešanas un reintegrācijas tīkls (ERRIN)	58 455 000	AMIF	34 valstis visā pasaulē
					Apmierinoši			Neapmierinoši
					Daļēji apmierinoši			Nav attiecināms / nav pieejami

V pielikums. Nepilnības ES datos atgriešanas jomā un pasākumi to novēršanai

Rādītājs	Problēmjautājums	Ietekme	Vai nepilnība ir novērsta?			Vai pasākums ir efektīvs?
Faktiskais atgriešanas rādītājs	Noteiktā gadā izdoto atgriešanas lēmumu skaits attiecas uz personām, kas nav faktiski atgrieztas tajā pašā laikposmā, jo paiet laiks starp atgriešanas lēmuma pieņemšanu un izpildi	Rādītājs nav metodoloģiski pamatots. Tāpēc datos var būt novirzes, piemēram, faktiskais atgriešanas rādītājs ir lielāks par izdoto atgriešanas rīkojumu skaitu. Piemēram, Eurostat dati par albāņiem 2017. gadā uzrāda, ka atgriešanas rādītājs ir 100,9 %.	Nē
Trešo valstu valstspiederīgie, kuriem dots rīkojums izbraukt	Dalībvalstu tiesiskajos regulējumos ir dažādas definīcijas par to, kad izsniedzams rīkojums atgriezties. Atgriešanas rīkojumus: var izdot nesistemātiski saistībā ar likumīgas uzturēšanās izbeigšanu (“tolerēta uzturēšanās”); var izdot automātiski visiem, kas nelikumīgi ierodas vai uzturas teritorijā, un pēc tam to var atsaukt vai apturēt, ja ir izsniegta uzturēšanās atļauja (piemēram, humānu apsvērumu dēļ); var izsniegt vairākas reizes vienai personai (piemēram, ierobežota derīguma termiņa dēļ).	Ierobežo datu salīdzināmību dalībvalstu starpā.	Pārstrādātajā Atgriešanas direktīvas priekšlikuma redakcijā, kuru Komisija ierosināja 2018. gadā (COM(2018) 634 final) 8. panta 6. punktā teikts, ka “Dalībvalstis atgriešanas lēmumu izdod tūlīt pēc tam, kad pieņemts lēmums par trešās valsts valstspiederīgā likumīgas uzturēšanās izbeigšanu, ieskaitot lēmumu, ar ko trešās valsts valstspiederīgajam liedz bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu”.			Līdz 2020. gada beigām likumdevēji vēl nav panākuši vienošanos par šo tiesību akta priekšlikumu.
Trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir faktiski izceļojuši	Nav sistēmas, kas reģistrētu, kur un kad trešās valsts valstspiederīgais šķērso ES (Šengenas) robežas. It īpaši brīvprātīgas izceļošanas gadījumā dalībvalstis piemēro atšķirīgus kritērijus, lai reģistrētu un ziņotu par personas atgriešanos.	Dati nav pilnīgi	ES ieceļošanas/izceļošanas sistēma (EES) (Regula (ES) 2017/2226) reģistrēs visus ceļotājus no trešām valstīm katru reizi, kad tie šķērsos ES ārējo robežu, un sistemātiski noteiks pārceļotājus (personas, kas paliek Šengenas zonā pēc atļautās uzturēšanās beigām).			Nav paredzams, ka EES sāks darboties līdz 2022. gada pirmajai pusei.
	Dalībvalsts, kas izdevusi atgriešanas lēmumu, netiek informēta, ja atgriežamā persona izbrauc no ES teritorijas caur citas dalībvalsts teritoriju.	Dati nav pilnīgi	Regulā (ES) 2018/1860, kas ir daļa no Komisijas tiesību aktu kopuma Šengenas Informācijas sistēmas stiprināšanai, ir prasīts, lai dalībvalstis sistēmā ievadītu visus atgriešanas lēmumus (3. pants). Ja trešās valsts valstspiederīgo, uz kuru attiecas reģistrēts atgriešanas lēmums, pārbauda, kad tas izbrauc no dalībvalsts teritorijas caur ārējām robežām, valsts iestādēm jāinformē dalībvalsti, kura izdod atgriešanas lēmumu, par izceļošanas vietu un laiku (6. pants).			Pastiprinātajai Šengenas informācijas sistēmai būtu jāuzlabo datu pilnīgums un precizitāte attiecībā uz atgriešanas lēmumu ievērošanu. Līdz 2021. gada 28. decembrim Komisijai ir jāpieņem lēmums par to, kad sāks piemērot Regulu (ES) 2018/1860, vispirms pārbaudot dažādo ieinteresēto personu sagatavotību.
	Eurostat apkopotie dati nesniedz pietiekamu informāciju (dalījumu) par ievēroto atgriešanas procedūru, un tie nav savstarpēji saistīti.	Dati nesniedz priekšstatu par dalībvalstu atgriešanas sistēmu efektivitāti.	Kopš 2014. pārskata gada Eurostat vāc no dalībvalstīm ikgadējus datus par atgrieztajiem trešo valstu valstspiederīgajiem, sadalot tos pēc atgriešanas veida, saņemtās palīdzības un ievērotā atpakaļuzņemšanas nolīguma.			Tā kā nebija juridiska pamata, datu sniegšana bija brīvprātīga un visas dalībvalstis tos nesniedza. Tāpēc dati bija nepilnīgi un nebija salīdzināmi pa gadiem.
			Komisija 2018. gada maijā ierosināja pārskatīt Eurostat migrācijas un patvēruma statistiku. Regula (ES) 2020/851 tika pieņemta 2020. gada jūnijā, un attiecībā uz statistikas datiem, kas saistīti ar atgriešanu, paredz: a) sadalījumu pēc vecuma un dzimuma, atsevišķi norādot nepavadītus nepilngadīgos; b) īsākus pārskata periodus, par ko jāziņo un kas saīsināti no gada līdz trim kalendārajiem mēnešiem; c) attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuri ir faktiski izceļojuši, sadalījumu ne tikai pēc atgriezto personu pilsonības, bet arī pēc atgriešanas veida un saņemtās palīdzības, kā arī pēc galamērķa valsts.			Pārskatītās regulas virzība ir pareiza, un jaunās datu apakškategorijas sniegs vērtīgu informāciju par atgriešanu. Tomēr: - likumdevējiem un lēmumu pieņēmējiem arī turpmāk nebūs pilnīga priekšstata, ja nebūs datu par atpakaļuzņemšanas procedūru ātrumu un atgriezto personu reintegrācijas ilgtspēju; - dati nebūs savstarpēji saistīti. Tātad joprojām nebūs iespējams atbildēt uz tādiem jautājumiem kā “Cik daudz X valsts valstspiederīgo ir atgriezti galamērķa valstī Y? “vai “Cik migrantu ar Z gadā izdotu atgriešanas rīkojumu faktiski izceļoja no ES un kurā gadā?”
			Faktiski atrisināts
			Atrisināts, bet vēl nefunkcionē, vai funkcionē daļēji
			Nav atrisināts / nav pieņemts

Akronīmi un saīsinājumi

AMIF: Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds

EĀDD: Eiropas Ārējās darbības dienests

ERRIN: Eiropas Atgriešanas un reintegrācijas tīkls

ESTF: ES Ārkārtas trasta fonds Āfrikai

ETD: pagaidu ceļošanas dokuments

EURA: ES Atpakaļuzņemšanas nolīgums

Eurint: Eiropas Integrētas atgriešanas pārvaldības iniciatīvas tīkls

EURLO: Eiropas Atgriešanas sadarbības koordinatoru tīkls

EUTD: ES ceļošanas dokuments personu atgriešanai

Frontex: Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra

IOM: Starptautiskā Migrācijas organizācija

JRC/JWG: Apvienotā atpakaļuzņemšanas komiteja / Apvienotā darba grupa

NDICI: Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments

RCBF/EURCAP: Atpakaļuzņemšanas spēju veidošanas instruments

RCMS: Atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības sistēma

TCN: trešās valsts valstspiederīgais

Glosārijs

Atgriešana: process, kura laikā trešās valsts valstspiederīgais – brīvprātīgi, ievērojot pienākumu atgriezties, vai piespiedu kārtā – atgriežas savā izcelsmes valstī, tranzīta valstī vai brīvprātīgi citā trešā valstī.

Atgriešanas lēmums: administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts tiem pienākums atgriezties.

Atgriešanas rādītājs: attiecība starp to trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuri faktiski ir atgriezušies, un to trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuriem attiecīgajā gadā dots rīkojums pamest ES. Šāds atgriešanas efektivitātes rādītājs ir nepilnīgs, jo laika posms starp lēmuma pieņemšanu un faktisko atgriešanu ir pārāk ilgs.

Atpakaļuzņemšana: valsts rīcība, kad tā pieņem kādas personas atkārtotu ieceļošanu, kura parasti ir šīs valsts vai citas valsts valstspiederīgais, kas iepriekš ir ceļojis cauri šai valstij vai bijis tās pastāvīgais iedzīvotājs

Atpakaļuzņemšanas nolīgums: nolīgums starp divām vai vairākām valstīm, ar ko nosaka sistēmu un kārtību neatbilstīgu migrantu ātrai un pienācīgai atgriešanai to izcelsmes valstī vai valstī, caur kuru tie ir ceļojuši.

Brīvprātīga atgriešanās: atbalstīta vai neatkarīga atgriešanās izcelsmes vai tranzīta valstī vai citā valstī, pamatojoties uz atgriežamās personas brīvprātīgu lēmumu.

Brīvprātīga izceļošana: pienākuma atstāt valsti ievērošana atgriešanas lēmumā noteiktajā termiņā.

COREPER: saīsinājums, ko lieto, lai apzīmētu Eiropas Savienības dalībvalstu valdību Pastāvīgo pārstāvju komiteju. Tā kā COREPER ir galvenā Padomes darba sagatavošanas struktūra, tās uzdevums un dažādie sastāvi ir skaidroti Līguma par Eiropas Savienības darbību 240. panta 1. punktā.

Migrācija: jebkuras personas vai personu grupas pārvietošanās pāri starptautiskai robežai vai valsts iekšienē uz laiku, kas pārsniedz vienu gadu.

Neatbilstīgs migrants: persona, kura atrodas vai uzturas valstī bez nepieciešamās atļaujas.

Nolīgums par vīzu atvieglotu izsniegšanu (ES): nolīgums, kas atvieglo atļauju izsniegšanu trešās valsts pilsoņiem tranzītam caur ES dalībvalstīm vai paredzētai uzturēšanās reizei ES dalībvalstu teritorijā, kas nepārsniedz trīs mēnešus jebkurā sešu mēnešu periodā. Vīzu atvieglota izsniegšana neietilpst vīzu režīma liberalizācijā.

Patvērums: aizsardzība, ko valsts piešķir personām no citas valsts, kuri bēg no vajāšanas vai nopietna apdraudējuma.

Komisijas, EĀDD un Frontex atbildes

Komisijas un EĀDD atbildes

https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=59 347

Frontex (Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras) atbilde

https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=59 347

Beigu piezīmes

¹ ERP īpašais ziņojums Nr. 24/2019 “Patvērums, migrantu pārcelšana un atgriešana: laiks rīkoties aktīvāk, lai novērstu neatbilstības starp mērķiem un rezultātiem”.

² Eiropas programma migrācijas jomā, COM(2015) 240 final, 9. lpp.

³ Sk., piemēram, Draft articles on the expulsion of aliens, ko 66. sesijā 2014. gadā pieņēmusi Starptautisko tiesību komisija.

⁴ Padomes 1999. gada 25. novembra dokuments 13409/99.

⁵ Partnerattiecību nolīgums starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā (“Kotonū nolīgums”), 13.5. panta c) punkta i) apakšpunkts.

⁶ Eiropadomes 2015. gada 25.–26. jūnija secinājumi, EUCO 22/15, 5. punkta g) apakšpunkts.

⁷ Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “ES Rīcības plāns par atgriešanu”, COM(2015) 453 final.

⁸ Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par efektīvāku atgriešanas politiku Eiropas Savienībā – atjaunināts rīcības plāns, COM(2017) 200 final.

⁹ EU Readmission Agreements, Facilitating the return of irregular migrants, Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta informatīvais apskats, 2015. gada aprīlis, EPRS_BRI(2015)554 212_EN.

¹⁰ Sk. “Kopīga turpmākā virzība migrācijas jautājumos starp Afganistānu un ES”.

¹¹ Amsterdamas līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus un dažus ar tiem saistītus aktus, 63. pants.

¹² Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD), 4. pants.

¹³ ERP īpašais ziņojums Nr. 24/2019 “Patvērums, migrantu pārcelšana un atgriešana: laiks rīkoties aktīvāk, lai novērstu neatbilstības starp mērķiem un rezultātiem”.

¹⁴ Irākai paredzētās ES stratēģijas elementi, JOIN(2018) 1 final, Brisele, 8.1.2018.

¹⁵ Joint Declaration on a Common Agenda for Migration and Mobility between India and the European Union and its Member States, Brisele, 2016. gada 29. marts, 4. punkta x) apakšpunkts.

¹⁶ Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1953 (2016. gada 26. oktobris) par Eiropas ceļošanas dokumentu izveidi tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, un ar ko atceļ Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikumu.

¹⁷ ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu izvērtēšana, COM(2011) 76 final, 23.2.2011.

¹⁸ COM(2011) 76 final, 4., 5. un 8. ieteikums.

¹⁹ Komisijas atbilde uz Eiropas Parlamenta rakstisko jautājumu,
atsauces nr.:: E002 442/2020(ASW), 2020. gada 18. augusts.

²⁰ Sk., piemēram, rakstu An “Informal’ Turn in EU’s Migrant Returns Policy towards Sub-Saharan Africa, kas ir pieejams migrationpolicy.org, un Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumu European Implementation Assessment on the Return Directive 2008/115/EC, PE 642.840 – 2020. gada jūnijs, 11. lpp.

²¹ Patvēruma un migrācijas jautājumu augsta līmeņa darba grupas sanāksmes par 2016. gada 23. februāra (Padomes dokumentu 6451/16) un par 2016. gada 22. aprīļa (Padomes dokumentu 8529/16).

²² EU Cooperation with third countries in the field of migration, pētījums, Iekšējās politikas ģenerāldirektorāts, Eiropas Parlaments, 2015. gads, 89. lpp.

²³ The Neighbourhood, Development and International Cooperation Instrument, Faktu lapa, Eiropas Komisija, 2020. gada jūnijs. ISBN 978–92-76–19 025–7 – doi: 10.2761/5991 KV-02–20-381-EN-N.

²⁴ Pilns saraksts, kurā minētas valstis, kas ar ES ir noslēgušas nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu, ir pieejams Komisijas tīmekļa vietnē.

²⁵ Sk. arī ES Rīcības plānu par atgriešanu, COM(2015) 453 final, 14. lpp.

²⁶ Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss).

²⁷ Ietekmes novērtējums, SWD(2018) 77 final, 23. lpp.

²⁸ Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1155 (2019. gada 20. jūnijs), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 810/2009, ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss).

²⁹ Mēs 2018. gadā revidējām trasta fondu un publicējām īpašo ziņojumu Nr. 32/2018 “Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fonds Āfrikai: elastīgs, bet trūkst mērķtiecības”.

³⁰ Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu, COM(2018) 460 final, 14.6.2018.

³¹ COM(2018) 460 final, 30. apsvērums.

³² NDICI legislative train schedule 2020. gada 20. septembrī.

³³ Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/947 (2021. gada 9. jūnijs), ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē”.

³⁴ Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījums “European Implementation Assessment on the Return Directive 2008/115/EC”, PE 642.840 – 2020. gada jūnijs, 166.–167. lpp.

³⁵ ES un Japānas ekonomisko partnerattiecību nolīgums (stājies spēkā 2019. gada 1. februārī), 8-C pielikums, 7. pants.

³⁶ Key facts on the 2019 Biennial Report on the Generalised Scheme of Preferences, Eiropas Komisija, 2020. gada februāris.

³⁷ Sk. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 978/2012 (2012. gada 25. oktobris) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008, VIII pielikumu.

³⁸ Komisijas paziņojums par jauna satvara partnerībai ar trešām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā, COM(2016) 385 final.

³⁹ Paziņojums par Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošanu, COM(2017) 558 final.

⁴⁰ Projekta apraksts pieejams vietnē: mobilitypartnershipfacility.eu.

⁴¹ Projekts “Match”.

⁴² Projekts “Towards a Holistic Approach to Labour Migration Governance and Labour Mobility in North Africa”.

⁴³ Komisāru grupa “Mūsu eiropeiskā dzīvesziņa” – principi un galvenie darba virzieni, 2019. gada 6. decembris (nav publiski pieejams).

⁴⁴ Saikne starp atgriešanas/atpakaļuzņemšanas politiku un vīzu politiku, 9097/1/17 REV 1, Brisele, 2017. gada 19. maijs (dokuments nav publiski pieejams).

⁴⁵ Priekšlikums koordinācijas mehānismam dažādu politikas virzienu aktivizēšanai, lai uzlabotu trešo valstu sadarbību to valstspiederīgo atgriešanas/atpakaļuzņemšanas jomā, 8954/1/20 REV 1, Brisele, 2020. gada 25. jūnijs (nav publiski pieejams).

⁴⁶ COM(2020) 609 final.

⁴⁷ COM(2020) 610 final.

⁴⁸ Sk. COM(2018) 631, Tiesību akta priekšlikuma finanšu pārskats, 3.2.3.1. punkts, pirmā tabula, salīdzinājumā ar COM(2015) 671, Tiesību akta priekšlikuma finanšu pārskats, 3.2.3.1. punkts, Pagaidu darbinieki (AD pakāpe).

⁴⁹ Eurint programmas novērtējums, PBLQ, 2018. gada decembris, 2.–3. lpp. (nav publiski pieejams).

⁵⁰ EURLO programmas novērtējuma ziņojums, BearingPoint, 2018. gada novembris, 6.–7. lpp. (nav publiski pieejams).

⁵¹ ERRIN rezultātu pārskats, 2020. gada jūnijs (nav publiski pieejams).

⁵² Regula (ES) 2016/1624 un Regula (ES) 2019/1896; ar otro no tām tika palielināta Frontex loma atgriešanas operācijās, gan pirms atgriešanas, gan pēc atgriešanas.

⁵³ Frontex ikgadējie novērtējuma ziņojumi par elastīgām operatīvajām darbībām atgriešanas jomā (nav publiski pieejami).

⁵⁴ Plašāku informāciju par atbalstu čārterreisu operācijām un par grūtībām saistībā ar čārterreisu izmaksu efektivitāti skatīt ERP īpašajā ziņojumā Nr. 24/2019 “Patvērums, migrantu pārcelšana un atgriešana: laiks rīkoties aktīvāk, lai novērstu neatbilstības starp mērķiem un rezultātiem”.

⁵⁵ Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 10. apsvērums.

⁵⁶ Komisijas ziņojums, 2019. gada ES budžeta pārvaldības un izpildes ziņojums, 32. un 155. lpp.

⁵⁷ Returns to Afghanistan, Joint IOM-UNHCR Summary Report 2018, publicēts Kabulā, 2019. gada maijā, 4. lpp.

⁵⁸ ESTF Faktu lapa par 2020. gadu. Lībija, īsā versija_V.17.

⁵⁹ Izvērstāku metodikas aprakstu sk. IOM Biannual Reintegration Report #2, 2019. gada novembris, 32.–37. lpp.

⁶⁰ IOM Biannual Reintegration Report #2, 2019. gada novembris, 30. lpp.

⁶¹ Pieejams vietnē: migrationjointinitiative.org.

⁶² Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/851 (2020. gada 18. jūnijs), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību.

⁶³ Regula (EK) Nr. 862/2007, 7. pants.

⁶⁴ Piemēram, COM(2018) 634 final, 2. lpp.

⁶⁵ Sk., piemēram, Eurostat, Statistics explained – Enforcement of immigration legislation statistics, 2019. gada 11. jūlijs, Non-EU citizens ordered to leave the EU’ section.

⁶⁶ Frontex minētos trūkumus izskaidroja Riska analīzes 2019. gadam 5.7. un 6.3. sadaļā.

⁶⁷ Sk. Frontex Riska analīzi 2019. gadam, 25. lpp., un Riska analīzi 2020. gadam, 32. lpp.

⁶⁸ Vīzu kodeksa regula, 25.a panta 2. punkts.

⁶⁹ Frontex 2020. gadā sāka ik mēnesi apkopot šos datus no dalībvalstīm.

⁷⁰ Komisijas ziņojums Padomei “Assessment of third countries’ level of cooperation on readmission in 2019”, COM(2021) 55 final (nav publiski pieejams).

⁷¹ Vīzu kodeksa regula, 25.a panta 5. un 8. punkts.

Laika grafiks

https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=59347

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekles Bettina Jakobsen vadītā III apakšpalāta, kuras pārziņā ir ārējo darbību, drošības un tiesiskuma izdevumu jomu revīzija. Revīziju vadīja ERP loceklis Leo Brincat, un atbalstu sniedza biroja vadītājs Romuald Kayibanda, biroja atašejs Annette Farrugia, atbildīgā vadītāja Sabine Hiernaux-Fritsch, darbuzdevuma vadītājs Karel Meixner un revidenti Jiri Lang un Piotr Zych. Lingvistisko atbalstu sniedza Mark Smith.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2021

PDF	ISBN 978-92-847-6476-1	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/495657	QJ-AB-21-017-LV-N
HTML	ISBN 978-92-847-6463-1	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/394472	QJ-AB-21-017-LV-Q

AUTORTIESĪBAS

© Eiropas Savienība, 2021.

Eiropas Revīzijas palātas (ERP) atkalizmantošanas politiku īsteno ar Eiropas Revīzijas palātas Lēmumu Nr. 6–2019 par atvērto datu politiku un dokumentu atkalizmantošanu.

Ja vien nav norādīts citādi (piem., individuālās autortiesību norādēs), ERP saturs, kurš pieder ES, ir licencēts saskaņā ar šādu starptautisku licenci: Creative Commons Attribution 4.0 International (CC BY 4.0) licence. Tas nozīmē, ka atkalizmantošana ir atļauta, ja tiek sniegtas pienācīgas atsauces un norādītas izmaiņas. Atkalizmantošana nedrīkst sagrozīt dokumentu sākotnējo nozīmi vai jēgu. ERP nav atbildīga par atkalizmantošanas sekām.

Jums ir jānoskaidro papildu tiesības, ja konkrētā saturā attēlotas identificējamas privātpersonas, piem., ERP darbinieku fotoattēlos, vai ja tas ietver trešās personas darbu. Ja atļauja ir saņemta, tā atceļ un aizstāj iepriekš minēto vispārējo atļauju un skaidri norāda uz visiem izmantošanas ierobežojumiem.

Lai izmantotu vai reproducētu saturu, kas nepieder ES, jums var būt jāprasa atļauja tieši autortiesību īpašniekiem.

Programmatūra vai dokumenti, uz kuriem attiecas rūpnieciskā īpašuma tiesības, proti, patenti, preču zīmes, reģistrēti dizainparaugi, logotipi un nosaukumi, nav iekļauti ERP atkalizmantošanas politikā un jums nav licencēti.

Eiropas Savienības iestāžu un struktūru tīmekļa vietnēs, kas izvietotas domēnā europa.eu, ir atrodamas saites uz trešo personu vietnēm. Tā kā ERP šīs vietnes nekontrolē, iesakām rūpīgi iepazīties ar to privātuma un autortiesību politiku.

Eiropas Revīzijas palātas logotipa izmantošana

Eiropas Revīzijas palātas logotipu nedrīkst izmantot bez Eiropas Revīzijas palātas iepriekšējas piekrišanas.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā https://europa.eu/european-union/contact_lv

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: https://europa.eu/european-union/contact_lv

KĀ ATRAST INFORMĀCIJU PAR ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: https://europa.eu/european-union/index_lv

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt šeit: https://op.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. https://europa.eu/european-union/contact_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1951. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atvērtie dati
ES atvērto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot kā komerciāliem, tā nekomerciāliem mērķiem.