Eiropas Savienības rīcība cīņā pret nelegālu zveju: kontroles sistēmas ir ieviestas, bet tās vājina pārbaužu un sankciju nevienmērīga piemērošana dalībvalstīs

Kopsavilkums

I Nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja (“nelegāla zveja”) ir viens no lielākajiem jūras ekosistēmu apdraudējumiem, kas negatīvi ietekmē centienus ilgtspējīgi pārvaldīt zivsaimniecību. ES ir nozīmīga pasaules mēroga dalībniece zivsaimniecībā gan tās zvejas flotes ziņā (aptuveni 79 000 kuģu), gan kā pasaules lielākā zivsaimniecības produktu importētāja (34 % no kopējās pasaules tirdzniecības vērtības). ES ir apņēmusies sasniegt ilgtspējīgas attīstības 14.4. mērķi, proti, līdz 2020. gadam izbeigt nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju. Šis mērķis nav sasniegts, turpinās ilgtnespējīga zveja, un pastāv risks, ka ES tirgū tiek pārdoti produkti, kas iegūti, veicot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju.

II Mēs pārbaudījām ES satvaru, darbības un izdevumus, kuru mērķis ir novērst nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas produktu nonākšanu uz ES iedzīvotāju galda. Eiropas Parlaments lūdza ERP ziņot par šo jautājumu 2018. un 2021. gadā. Ar šo ziņojumu mēs vēlamies veicināt politiskās diskusijas un tiesiskās norises saistībā ar cīņu pret nelegālu zveju. Revīzija aptvēra laikposmu no 2014. līdz 2020. gadam. Pievērsāmies šādiem jautājumiem:

• kontroles sistēmu efektivitāte nelegālas zvejas produktu importa novēršanai;
• dalībvalstu kontroles sistēmu efektivitāte, pārbaudot valstu flotes un ūdeņus.

III Kopumā secinām, ka ieviestās kontroles sistēmas nelegālas zvejas apkarošanai ir daļēji efektīvas; lai gan tās ierobežo risku, to efektivitāti mazina pārbaužu un sankciju nevienmērīga piemērošana dalībvalstīs.

IV Turpmāk minēti mūsu galvenie konstatējumi.

1. ES 2008. gadā izveidoja nozvejas sertifikācijas sistēmu, lai garantētu importēto zvejas produktu likumību. Tomēr produktu likumības nodrošināšana negarantē, ka to ieguve ir ilgtspējīga. Mēs konstatējām, ka sistēmas izmantošana ir uzlabojusi izsekojamību un pastiprinājusi importa kontroli. Tomēr dalībvalstu veikto pārbaužu tvēruma un kvalitātes atšķirības var apdraudēt sistēmas efektivitāti. Tas, ka sistēma nav digitalizēta, mazina efektivitāti un palielina krāpšanas risku.
2. Ja Komisija un Padome uzskata, ka to trešo valstu ieviestās kontroles sistēmas, kuras eksportē zvejas produktus uz ES, ir nepilnīgas, tās var veikt pasākumus, lai veicinātu reformas. Mēs konstatējām, ka šīs darbības ir izrādījušās lietderīgas un ir veicinājušas pozitīvas reformas lielākajā daļā attiecīgo valstu.
3. Dalībvalstis ir atbildīgas par ES zivsaimniecības kontroles sistēmas pareizu piemērošanu. Mēs konstatējām, ka valstu veikto pārbaužu laikā bieži tika atklāti nelegālas zvejas gadījumi. Tomēr Komisija dažu dalībvalstu zivsaimniecības kontroles sistēmās ir konstatējusi būtiskus trūkumus, kas noved pie pārzvejas un nepilnīgas ziņošanas par nozveju. Tā veic pasākumus, lai šos trūkumus novērstu.
4. Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds sniedza atbalstu uzraudzības, kontroles un izpildes panākšanas darbībām ar kopējo budžetu 580 miljonu EUR apmērā. Mēs konstatējām, ka 23 projekti, kurus revidējām četrās dalībvalstīs, atbilda prioritātēm un palīdzēja stiprināt kontroles sistēmu.
5. ES regulējums prasa dalībvalstīm piemērot efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas par visiem smagiem noteikumu pārkāpumiem. Lai gan vairumā gadījumu sankcijas par atklātajiem smagajiem pārkāpumiem tika piemērotas, tomēr dažādās dalībvalstīs tās būtiski atšķīrās arī par līdzīgiem pārkāpumiem. Dažās dalībvalstīs sankcijas nebija ne samērīgas ar pārkāpumu nodrošināto ekonomisko ieguvumu, ne arī preventīvas.

V Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, mēs iesakām Komisijai:

• uzraudzīt, lai dalībvalstis stiprinātu savas kontroles sistēmas ar mērķi novērst nelegālas zvejas produktu importu, un veikt nepieciešamos pasākumus; un
• nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro preventīvas sankcijas attiecībā uz nelegālu zveju.

Ievads

01 ES ir nozīmīga globālā dalībniece zivsaimniecībā. Tai ir viena no pasaules lielākajām zvejas flotēm ar aptuveni 79 000 kuģu¹, un tā nodrošina 6 % no pasaules zivsaimniecības produkcijas, kas iegūta no nozvejas². Zvejniecības nozarē tieši nodarbināti 129 540 zvejnieki, un tās gada ieņēmumi ir 6,3 miljardi EUR. Tirgus apjoma ziņā vadošās dalībvalstis ir Spānija, Dānija, Francija un Nīderlande³.

02 ES patērē daudz vairāk zivsaimniecības produktu, nekā tā nozvejo vai izaudzē, un, lai apmierinātu pieprasījumu, tā importē 60 % no patērētajiem produktiem. Tādējādi ES ir pasaulē lielākā zivsaimniecības produktu importētāja (34 % no kopējās pasaules tirdzniecības vērtības)⁴.

03 ES 2020. gadā importēja zivsaimniecības produktus 23 miljardu EUR apmērā. 1. attēlā redzami tās galvenie piegādātāji.

Nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja

04 Nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja (“NNN zveja”), turpmāk “nelegāla zveja”, ietver dažādas zvejas darbības⁵, kas ir pretrunā valsts un reģionālajiem saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem un neatbilst karoga valsts pienākumiem saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem. Zvejas darbības uzskata par:

• nelegālām, ja tās veic bez licences vai atļaujas un ja tās ir pretrunā saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem vai valsts tiesību aktiem / starptautiskām saistībām;
• nereģistrētām, ja par tām nav ziņots vai tās ir nepareizi paziņotas attiecīgajām iestādēm;
• neregulētām, ja tās veic apgabalos, kuros nav piemērojami saglabāšanas un pārvaldības pasākumi, un ja tās veic tādā veidā, kas nav saderīgs ar valsts atbildību par jūras dzīvo resursu saglabāšanu, vai ja zvejas kuģim nav valstspiederības.

05 Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) lēš, ka aptuveni 94 % pasaules zivju krājumiem ir vai nu pilnībā izmantoti vai pārmērīgi izmantoti⁶ (sk. 2. attēlu). Nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja noplicina zivju krājumus, radot vienu no lielākajiem apdraudējumiem jūras ekosistēmām, negatīvi ietekmējot centienus ilgtspējīgi pārvaldīt zivsaimniecību⁷ un tuvinot dažus krājumus iznīcības robežai⁸.

06 Lai gan ir grūti precīzi noteikt nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apjomu, pētījumā par šo jautājumu tika⁹ lēsts, ka 2000. gada sākumā šādas nozvejas apjoms visā pasaulē bija 10 līdz 26 miljoni tonnu, t. i., 11 līdz 19 % no reģistrētas nozvejas, un tās vērtība bija 10 līdz 23 miljardi USD.

Globālā reakcija uz nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju

07 Zivsaimniecības produktus no zvejas tīkla līdz patērētāja galdam var nozvejot, pārkraut citā kuģī, izkraut krastā, uzglabāt, apstrādāt, transportēt un pārdot ļoti sarežģītās, globalizētās piegādes ķēdēs. Tāpēc, lai apkarotu nelegālu zveju, ir nepieciešama visu iesaistīto valstu, tostarp suverēno valstu, kas ir karoga, piekrastes, ostas un tirgus valstis, globāla mēroga reakcija (sk. 3. attēlu).

08 Gan ANO, gan arī FAO ir izstrādājušas un pieņēmušas virkni juridiski saistošu instrumentu, rīcības plānu un brīvprātīgi piemērojamu pamatnostādņu. Tie nodrošina starptautisku satvaru atbildīgai zivsaimniecībai un cīņai pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju. Tie ir minēti I pielikumā.

09 Reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas ir galvenās ieinteresētās personas starptautiskajā zvejniecības pārvaldībā. Tajās iesaistās valstis, kurām ir interese par zveju konkrētā apgabalā, un tās ir atbildīgas par transzonālu un tālu migrējošu zivju krājumu kopīgu pārvaldību. Lielākā daļa šo organizāciju ir pilnvarotas noteikt saistošus nozvejas un zvejas piepūles ierobežojumus, tehniskos pasākumus un kontroles pienākumus saviem dalībniekiem. ES ir visu galveno starptautisko instrumentu līgumslēdzēja puse un 18 reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju un zivsaimniecības struktūru dalībniece¹⁰.

10 Cīņa pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju atbilst ilgtspējīgas attīstības mērķiem, ko 2015. gadā noteikusi ANO Ģenerālā asambleja¹¹. Ilgtspējīgas attīstības 14. mērķī “Dzīvība ūdenī” ir izvirzīts vērienīgs mērķis attiecībā uz ilgtspējīgu zveju (14.4. mērķis): “Līdz 2020. gadam nodrošināt efektīvu resursu ieguves regulējumu un izbeigt pārzveju, nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju un kaitējošu zvejniecības praksi (..)”. ES ir apņēmusies sasniegt šo mērķi, lai līdz 2020. gadam izbeigtu nelegālu zveju¹². Šis mērķis nav sasniegts¹³, turpinās ilgtnespējīga zveja¹⁴, un joprojām pastāv risks, ka ES tirgū tiek pārdoti produkti, kas iegūti, veicot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (turpmāk “nelegāli zvejas produkti”).

ES satvars nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanai

11 Zivsaimniecības politika ir ekskluzīva ES kompetence, un tas nozīmē, ka saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku tikai ES var pieņemt tiesību aktus un saistošus aktus par jūras bioloģisko resursu saglabāšanu. Šī politika paredz Eiropas zvejas flotes pārvaldības un zivju krājumu saglabāšanas noteikumus. Piemēram, ES noteikumi paredz kvotas un minimālos zivju izmērus konkrētām zivsaimniecībām. ES reglamentē arī zvejas rīkus un var aizliegt zveju konkrētos apgabalos vai sezonās.

12 Svarīgs ES zivsaimniecības politikas elements ir Tirgu kopīgas organizācijas regula. Tā paredz ES zivsaimniecības produktu tirdzniecības standartus un patērētāju informēšanas prasības (marķējumu), lai patērētāji varētu izdarīt apzinātu pirkumu izvēli. Piemēram, marķējumā jānorāda tirdzniecības apzīmējums, ražošanas metode, nozvejas apgabals un zvejas rīki. Nav ES marķējuma, kas apliecinātu zivsaimniecības produktu ilgtspēju.

13 Saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku ES ir pieņēmusi šādus galvenos reglamentējošos instrumentus un piešķīrusi finansējumu nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanai.

ES tiesiskais regulējums

14 Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regula (attiecas galvenokārt uz importu) un Zivsaimniecības kontroles regula (vērsta galvenokārt uz ES zivsaimniecību atbilstības nodrošināšanu) ir galvenie reglamentējošie instrumenti nelegālas zvejas apkarošanai.

15 Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regula ir galvenais ES instruments šādas zvejas aizkavēšanai, novēršanai un izskaušanai. Tajā dalībvalstīm prasīts vērsties pret zvejas kuģiem un ES valstspiederīgajiem, kuri iesaistīti nelegālas zvejas darbībās jebkurā pasaules vietā. Divi svarīgākie šīs regulas elementi ir nozvejas sertifikācijas sistēma un karšu sistēma. Nozvejas sertifikācijas sistēmas mērķis ir nodrošināt importa likumību, bet karšu sistēma paredz identificēt "trešās valstis” (valstis, kas nav ES dalībvalstis), kuras nesadarbojas cīņā pret nelegālu zveju.

16 Zivsaimniecības kontroles regula ir vērsta uz ES flotes darbībām, izveidojot ES mēroga kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējai zivsaimniecības politikai. To piemēro visām zvejas darbībām ES ūdeņos un visām darbībām, ko citur veic ES kuģi. To papildina Regula par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību. Šajā regulā galvenā uzmanība ir pievērsta to trešo valstu zvejas kuģu kontrolei, kuri veic darbības ES ūdeņos, un ES kuģu kontrolei, kuri zvejo citur.

17 Kontroles regulā ir ietverti noteikumi dalībvalstīm un operatoriem ar mērķi novērst un apkarot nelegālu zveju. Cita starpā tie paredz:

• uzraudzīt piekļuvi ūdeņiem un to resursiem;
• kontrolēt zvejas iespēju un kapacitātes izmantošanu;
• nodrošināt atbilstīgus izpildes panākšanas pasākumus pārkāpumu gadījumā;
• nodrošināt zivsaimniecības produktu izsekojamību un kontroli visā piegādes ķēdē no zvejas tīkla līdz patērētāja šķīvim.

18 Eiropas Komisija 2017. gada aprīlī publicēja Zivsaimniecības kontroles regulas izvērtējumu¹⁵, secinot, ka kontroles sistēmas efektivitāti negatīvi ietekmē regulas izstrādes nepilnības. Komisija 2018. gada 31. maija priekšlikumā par ES zivsaimniecības kontroles sistēmas pārskatīšanu ierosināja vairākus Kontroles regulas grozījumus¹⁶. Līdz 2022. gada maijam priekšlikums vēl nebija pieņemts.

ES fondu izmantošana:

19 ES nodrošina finansējumu zivsaimniecības kontroles atbalstam. Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) finansēja ES jūrlietu un zivsaimniecības politiku 2014.–2020. gadam. Saskaņā ar Eiropas Savienības 3. prioritāti “Kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas veicināšana” fonds atbalstīja uzraudzības, kontroles un izpildes panākšanas pasākumus ar kopējo finansējumu 580 miljonu EUR apmērā. Tā pēctecis – Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonds – turpinās atbalstīt kontroles pasākumus 2021.–2027. gadā. Vismaz 15 % no katrai dalībvalstij paredzētā ES finansiālā atbalsta, kas kopā veido 797 miljonus EUR, ir plānots piešķirt efektīvas zivsaimniecības kontroles un izpildes panākšanas veicināšanai, kā arī uzticamu datu vākšanai uz zināšanām balstītu lēmumu pieņemšanai. Minēto ES finansiālo atbalstu papildina valsts līdzfinansējums.

Atbildības sadalījums

20 Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāts (MARE ĢD) ir galvenā iestāde, kas atbild par kopējās zivsaimniecības politikas pārraudzību. Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra (EFCA) veicina un koordinē vienotu riska pārvaldības metodoloģiju izstrādi un organizē mācības un koordinēšanu/sadarbību valstu kontroles un inspekcijas iestāžu starpā. Dalībvalstis ir atbildīgas par kopējās zivsaimniecības politikas galveno prasību īstenošanu, piemēram, kuģu pārbaudi, importa pārbaudi un sankciju piemērošanu.

Likumība negarantē ilgtspēju

21 Iepriekš aprakstītā tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt visu Eiropas Savienībā pārdoto zivsaimniecības produktu likumību. Tam būtu jāsniedz garantija ES patērētājiem, ka viņu patērētie produkti nav iegūti nelegālā, nereģistrētā vai neregulētā zvejā. Tomēr produktu likumības nodrošināšana negarantē, ka to ieguve ir ilgtspējīga.

22 Attiecībā uz importētajiem produktiem ES nozvejas sertifikācijas sistēmas mērķis ir nodrošināt, ka karoga valstis apliecina visu importēto zivsaimniecības produktu likumību, pamatojoties uz savām kontroles un uzraudzības sistēmām. Zvejas kuģiem jāievēro noteikumi, ko noteikusi karoga valsts un attiecīgā gadījumā kompetentā reģionālā zvejniecības pārvaldības organizācija vai piekrastes valsts. Sistēma nevar nodrošināt, ka šie noteikumi, kas pieņemti ārpus ES, ir pietiekami stingri, lai garantētu ilgtspēju. Piemēram, pat tad, ja piekrastes valsts nepiemēro noteikumus pārzvejas vai videi kaitīgas zvejas prakses ierobežošanai, nozveja attiecīgajā apgabalā tiek uzskata par likumīgu.

23 Tāpat, ja ir nodrošināts, ka ES flotes darbības atbilst ES noteikumiem, tas nenozīmē, ka paši noteikumi ir pietiekami, lai nodrošinātu zivju krājumu un to dzīvotņu ilgtspēju. Eiropas Vides aģentūra 2019. gadā ziņoja, ka “Eiropas jūrās turpinās komerciālo zivju un gliemeņu krājumu pārmērīga izmantošana”. Mūsu 2020. gada īpašajā ziņojumā “Jūras vide: ES aizsardzība ir plaša, bet virspusēja”¹⁷secināts, ka ar ES rīcību ir panākts izmērāms progress Atlantijas okeānā, bet Vidusjūrā krājumi joprojām tiek ievērojami pārzvejoti.

Revīzijas tvērums un pieeja

24 Mēs pārbaudījām ES satvaru, ko piemēro, lai novērstu nelegālā, nereģistrētā un neregulētā zvejā iegūtu produktu nonākšanu uz ES iedzīvotāju galda. Eiropas Parlaments lūdza ERP ziņot par šo jautājumu 2018. un 2021. gadā. Mēs izskatījām arī ES izdevumus un darbības laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam. Izvēlējāmies šo tematu, ņemot vērā nelegālas zvejas ietekmi uz jūras resursu ilgtspēju. Mēs pievērsāmies:

•  tādu kontroles sistēmu efektivitātei, ko izmanto, lai novērstu nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas produktu importu Eiropas Savienībā, tostarp tam, vai Komisija savas darbības ir vērsusi uz galveno risku novēršanu un vai dalībvalstis ir veikušas efektīvas pārbaudes;
•  tādu dalībvalstu kontroles sistēmu efektivitātei, ko izmanto, lai pārbaudītu valstu flotes un ūdeņus, tostarp tam, vai ES finansējums bija vērsts uz būtisku risku novēršanu un sasniegtajiem rezultātiem.

25 Revīzijas darbā mēs:

• izskatījām Komisijas un attiecīgo aģentūru ziņojumus un darbības, kas saistītas ar zivsaimniecības kontroli un izpildes panākšanu;
• iztaujājām par zivsaimniecības kontroli atbildīgās valsts iestādes Dānijā, Spānijā, Francijā un Zviedrijā, kuras tika izvēlētas, ņemot vērā to zvejas nozares lielumu un tirdzniecības plūsmas ar trešām valstīm, ES finansējuma apjomu, ko tās saņem kontrolei, un ģeogrāfisko līdzsvaru;
• apmeklējām par zivsaimniecības kontroli atbildīgās Zviedrijas iestādes, novērojām Zviedrijas Zivsaimniecības uzraudzības centra darbu un inspekciju zivju tirgū, kā arī kuģa pārbaudi ostā. Ņemot vērā ar Covid-19 pandēmiju saistītos ceļošanas ierobežojumus, mēs varējām apmeklēt Zviedriju tikai laikā, kas bija paredzēts mūsu revīzijas darba;
• salīdzinājām ES nozvejas sertifikācijas sistēmas tvērumu un galvenās iezīmes ar līdzīgām sistēmām ASV un Japānā;
• pārbaudījām ar zivsaimniecības kontroli saistītus ES finansētus 23 projektus 26,9 miljonu EUR vērtībā, kuri īstenoti 2014.–2020. gada plānošanas periodā. Izvēlējāmies šos projektus, lai aptvertu dažādus izdevumus un ieguldījumus, piemēram, saistībā ar patruļkuģiem, inovatīvām tehnoloģijām un darbības izmaksām.

26 Ar šo ziņojumu mēs vēlamies veicināt politiskās diskusijas un tiesiskās norises saistībā ar cīņu pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju.

Apsvērumi

27 Apsvērumi ir izklāstīti divās galvenajās iedaļās: pirmā attiecas uz zivsaimniecības produktu importa kontroles sistēmu, savukārt otrā – uz dalībvalstu flotu un ūdeņu kontroles sistēmām.

Importa kontroles sistēma ir samazinājusi risku, ka ES tirgū nonāk nelegālas zivis, taču dalībvalstu pārbaudes ir nevienmērīgas

ES nozvejas sertifikācijas sistēmas izmantošana uzlaboja izsekojamību un stiprināja importa kontroli

28 ES 2008. gadā pieņēma Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regulu, ar ko tika izveidota inovatīva ES nozvejas sertifikācijas sistēma. Sīkāku informāciju par sistēmu skatīt 4. attēlā.

29 Mēs konstatējām, ka šī sistēma novērsa būtisku kontroles nepilnību, jo pirms tās stāšanās spēkā netika pārbaudīta importēto zivsaimniecības produktu likumība, izņemot dažus reģionālus noteikumus, kas ietvēra nozvejas dokumentēšanas sistēmu. Saskaņā ar šo sistēmu visiem uz ES eksportētajiem jūras zvejniecības produktiem jāpievieno nozvejas sertifikāts, ko apstiprinājusi zvejas kuģa karoga valsts. Sertifikāts nodrošina zvejas produktu izsekojamību visā piegādes ķēdē līdz pat ievešanai Eiropas Savienībā. Karoga valsts pienākums ir apliecināt, ka zvejas produkti nav iegūti nelegālās, nereģistrētās un neregulētās zvejas darbībās, un pārbaudīt to atbilstību piemērojamajiem saglabāšanas un pārvaldības noteikumiem.

30 Mēs veicām salīdzinošu novērtēšanu, salīdzinot ES nozvejas sertifikācijas sistēmu ar līdzīgām sistēmām ASV un Japānā. ASV un Japāna ir attiecīgi otrā un trešā lielākā importētāja pasaulē¹⁸. Mēs salīdzinājām tādus sistēmu aspektus kā sugu aptvērums, informācijas sniegšanas prasības un kontroles mehānismi.

31 Amerikas Savienotajās Valstīs Jūras produktu importa uzraudzības programma (SIMP)¹⁹ noteica atļauju piešķiršanas, ziņošanas un uzskaites procedūras attiecībā uz tādu zivsaimniecības produktu importu, kas identificēti kā neaizsargāti pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju vai krāpšanu. Tā attiecas uz 13 jūras produktu veidiem un gandrīz pusi no visa ASV jūras produktu importa²⁰.

32 Japānā patlaban nav valsts nozvejas dokumentēšanas sistēmas importētiem zivsaimniecības produktiem, lai gan saskaņā ar jaunu tiesību aktu tiek izstrādāta sistēma nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanai. Tā vietā Japāna balstās uz reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju sistēmām²¹, kuru līgumslēdzējas puses ir arī ES un ASV. ES atzīst šīs nozvejas dokumentēšanas sistēmas attiecībā uz jūras produktiem, kas nonāk tās tirgū²².

33 Mēs konstatējām, ka ES nozvejas sertifikācijas sistēma ir visaptverošākā darbības jomas, prasītās informācijas un apstiprināšanas un kontroles procesu ziņā.

• ES sistēmai ir visplašākais tvērums – gandrīz visiem zivsaimniecības produktiem jābūt izsekojamiem un sertificētiem. Atšķirībā no citām sistēmām ES sistēma attiecas uz visām apstrādātām un neapstrādātām savvaļā nozvejotām jūras zivīm, kas ES tirgū ievestas no trešām valstīm.
• ES un ASV sistēmām ir plašas informācijas sniegšanas prasības, kas nodrošina detalizētus datus par izsekojamību. Daudzos gadījumos šo sistēmu ietvaros tiek vākta plašāka informācija nekā reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju izveidotajās sistēmās.
• ES sistēma ietver plašāko apstiprināšanas un kontroles sistēmu. Eiropas Savienībā katram sūtījumam jāpievieno karoga valsts apstiprināts sertifikāts, un dalībvalstu iestādēm jāveic uz risku balstītas pārbaudes un verificēšana.

34 Plašāka informācija par mūsu veikto salīdzinošo izvērtēšanu sniegta II pielikumā (ES nozvejas sertifikācijas sistēma un līdzīgas sistēmas ASV un Japānā).

Dalībvalstu veikto pārbaužu tvēruma un kvalitātes būtiskās atšķirības var vājināt sistēmu

35 Dalībvalstīm reizi divos gados jāiesniedz Komisijai ziņojums par to, kā tās piemēro Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regulu. Jaunākie pieejamie dati ir par 2019. gadu (tostarp dati par Apvienoto Karalisti), kad katra dalībvalsts, izņemot Luksemburgu, iesniedza ziņojumu. Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra veica dalībvalstu ziņojumu analīzi, sniedzot pārskatu par regulas īstenošanu dalībvalstīs.

36 Saskaņā ar šo analīzi 2019. gadā aptuveni 2000 ārvalstu kuģu, galvenokārt no Norvēģijas, Venecuēlas un Fēru Salām, tieši izkrāva nozveju kādā no ES ostām. ES ostas valstīm bija pienākums inspicēt vismaz 5 % no izkrautās nozvejas, un inspekciju vidējais rādītājs Eiropas Savienībā bija aptuveni 20 %, lai gan Polija un Dānija neizpildīja 5 % prasību. Ostās veiktas inspekcijas 11 % gadījumu palīdzēja atklāt pārkāpumus, un lielākā daļa no tiem bija saistīti ar ziņošanas pienākumiem.

37 Lielākā daļa importēto zivsaimniecības produktu netika izkrauti tieši no zvejas kuģa ES ostā. Tā vietā produktus izkrauj citur pasaulē un uz ES transportē ar kravas kuģiem. Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regulā noteikts, ka pārbaudēm jānotiek galamērķa dalībvalstī, nevis vietā, kur produkti tiek ievesti Eiropas Savienībā. Pēc produktu pieņemšanas tos var pārdot jebkurā vietā Eiropas Savienībā. Tāpēc dalībvalstu pārbaudēm jābūt pietiekami stingrām, lai novērstu to, ka tiek izvēlēta izdevīgākā vieta kontroles veikšanai un uzņēmēji izmanto kontroles sistēmas vājāko posmu. Šo risku uzsvēra kontroles iestādes, kuru pārstāvjus mēs iztaujājām divās dalībvalstīs, un tas tika uzsvērts arī 2018. gada pētījumā²³.

38 2019. gadā dalībvalstu iestādes no trešām valstīm saņēma aptuveni 285 000 nozvejas sertifikātu un 35 000 paziņojumu par apstrādi. Pamatojoties uz riska pārvaldību, Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regula prasa dalībvalstīm pārbaudīt, vai:

• karoga valsts aizpilda un apstiprina nozvejas sertifikātus (pareizs paraksts un zīmogs);
• karoga valstij ir atļauts eksportēt uz ES un ES to nav identificējusi kā valsti, kas nesadarbojas cīņā pret nelegālu zveju (“sarkanā karte”, sk. 50. punktu), un zvejas kuģis nav iekļauts nelegālā zvejā iesaistītu kuģu sarakstā;
• apstrādātu produktu nozvejas sertifikātos ir norādītas tās pašas sugas un daudzums, kas paziņojumā par apstrādi.

39 Dalībvalstis var veikt vēl citas un padziļinātas pārbaudes (sauktas par “verificēšanu”), pamatojoties uz riska analīzi. Verificēšana ir vajadzīga, ja ir šaubas par nozvejas sertifikāta autentiskumu vai kuģa atbilstību piemērojamajiem noteikumiem vai ja ir aizdomas par nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju.

40 Verificēšanas tvērums ir atkarīgs no dalībvalstu kontroles iestādēm. Tā var ietvert visu dokumentu (piemēram, nozvejas sertifikātu, paziņojumu par apstrādi, pārvadājumu dokumentu) salīdzinošu atbilstības pārbaudi vai pierādījumu meklēšanu, izmantojot ārējus avotus (derīga kuģa licence, atļauja zvejot paziņotajā nozvejas apgabalā, aizdomas par kuģa īpašnieka/faktiskā īpašnieka iesaisti nelegālā zvejā, tirdzniecības modeļu un zināmo zvejas darbību atbilstība utt.). Verificēšana var ietvert arī produkta fizisku inspekciju, piemēram, ja ir šaubas par sugu.

41 Kopumā dalībvalstis ziņoja, ka ir veikušas vai nu pamata vai padziļinātas pārbaudes attiecībā uz aptuveni 64 % no saņemtajiem nozvejas sertifikātiem. Piecas dalībvalstis (Vācija, Lietuva, Malta, Portugāle un Zviedrija) ziņoja, ka tās ir veikušas tikai pamata pārbaudes, savukārt Beļģija, Somija, Itālija un Rumānija šai sakarā nesniedza nekādu informāciju.

42 Dažreiz verificēšana rada šaubas, un dalībvalstu iestādēm no karoga valsts jāpieprasa papildu informācija, lai apstiprinātu importētāja iesniegto dokumentu derīgumu. 2019. gadā 19 dalībvalstīs bija vairāk nekā 1000 šādu gadījumu. Četras dalībvalstis (Ungārija, Rumānija, Zviedrija un Slovākija) laikposmā no 2016. līdz 2019. gadam nepieprasīja papildu informāciju nevienai trešai valstij.

43 Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regulā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānoraida imports, ja tās nesaņem pienācīgas atbildes uz saviem jautājumiem. Austrija, Francija un Polija savos divgadu ziņojumos norādīja, ka, lai gan dažas trešās valstis pilnībā atbildēja uz to pieprasījumu, citas tikai apstiprināja sertifikāta derīgumu un atteicās iesniegt papildu dokumentus.

44 2019. gadā iestādes desmit dalībvalstīs 29 reizes noraidīja importu (mazāk nekā 0,01 % no visiem attiecīgajā gadā saņemtajiem nozvejas sertifikātiem), un tas tika darīts galvenokārt tāpēc, ka nebija derīga nozvejas sertifikāta vai arī tika konstatēta dokumenta un produktu neatbilstība. Vairumā gadījumu produkti tika nosūtīti atpakaļ uz eksportētājvalsti.

45 Mūsu veiktā analīze attiecībā uz Dānijā, Spānijā, Francijā un Zviedrijā importēto produktu kontroles sistēmām apstiprināja, ka pārbaužu tvērums un kvalitāte dalībvalstīs bija ļoti atšķirīgs, un atšķīrās arī IT sistēmu sarežģītības pakāpe (sk. 1. tabulu). Mēs šiem aspektiem piešķīrām zemu, vidēju un augstu vērtējumu.

ES nozvejas sertifikācijas sistēmas pamatā ir dokumenti papīra formātā, kas mazina efektivitāti un palielina krāpšanas risku

46 ES nozvejas sertifikācijas sistēma joprojām ir balstīta uz dokumentiem papīra formātā. Dažas trešās valstis (Norvēģija, ASV un Apvienotā Karaliste) apstiprina un sūta elektroniskus nozvejas sertifikātus, taču citu valstu importētāji dalībvalstu iestādēm nosūta skenētas dokumentu kopijas.

47 Nav ES mēroga dalībvalstu saņemto nozvejas sertifikātu datubāzes, un dalībvalsts rīcībā esošā informācija nav pieejama citām dalībvalstīm. Digitalizācijas un sistemātiskas informācijas apmaiņas trūkums dalībvalstu starpā rada vairākas problēmas attiecībā uz kontroles sistēmas efektivitāti un lietderību:

• lēnāks apstrādes laiks un administratīvais slogs – dalībvalstu iestādēm ir jāvāc, jāapstrādā un jāglabā visi nozvejas sertifikāti un paziņojumi par apstrādi papīra formātā. 2019. gadā tie bija vairāk nekā 300 000 dokumentu. Taču Vācija, Spānija, Somija, Nīderlande un Zviedrija²⁴ ir izstrādājušas savas IT sistēmas, pieprasot importētājiem ievadīt visus attiecīgos datus un pievienot skenētas dokumentu kopijas, tādējādi samazinot administratīvo slogu un importētāja dokumentu apstrādes laiku;
• krāpšanas risks – papīra dokumentus, ko apzīmogo un paraksta trešās valstis, ir vieglāk viltot nekā digitāli parakstītus dokumentus. Informācijas apmaiņas trūkums visā Eiropas Savienībā nozīmē, ka vairākās dalībvalstīs krāpšanas nolūkā var tikt iesniegti sertifikātu dublikāti;
• zaudēta iespēja automatizēt kontroli un salīdzinošās pārbaudes – vienota datubāze dotu iespēju veikt datizraci un sniegt automatizētus brīdinājumus, reāllaikā salīdzinot visus datus, kas iesniegti visās dalībvalstīs. Lai gan dažas dalībvalstis ir izveidojušas sarežģītas IT sistēmas, kas veic automatizētas pārbaudes²⁵, citas joprojām strādā bez jebkādiem IT rīkiem.

48 Lai novērstu šos trūkumus, dalībvalstis atkārtoti lūdza Komisiju izveidot ES mēroga IT sistēmu nozvejas sertifikātu izsekošanai un verificēšanas atvieglošanai. Tāpēc Komisija izstrādāja rīku “CATCH”, lai palīdzētu dalībvalstīm atklāt krāpšanu un papīra formāta dokumentu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, vienlaikus vienkāršojot un paātrinot pārbaudes un verificēšanu.

49 Sistēma “CATCH” kļuva pieejama 2019. gadā, bet neviena dalībvalsts to neizmanto. Šajā revīzijā iekļauto četru dalībvalstu iestādes paskaidroja, ka tās nesaskata vajadzību izmantot sistēmu “CATCH” vai tās pievienoto vērtību, ja to neizmanto visas dalībvalstis. Komisijas priekšlikuma grozīt Zivsaimniecības kontroles regulu mērķis ir noteikt, ka sistēmas “CATCH” izmantošana Eiropas Savienībā ir obligāta.

ES karšu sistēma ir izrādījusies lietderīga, taču tā bieži vien ietekmē valstis, kurās ES zivju tirdzniecība ir minimāla, un pastāv nepilnības

50 Nozvejas sertifikātu sistēma ir balstīta uz to, ka trešās valstis izmanto efektīvas kontroles sistēmas, sertificējot nozveju, kas iegūta ar zvejas kuģiem, kuri peld ar to karogu. Ja karoga valsts kontroles sistēma nepilnīgi aptver galvenos aspektus, apstiprinātie nozvejas sertifikāti negarantē uz ES eksportēto produktu likumību. Tāpēc, lai to novērstu, ir būtiski noteikt nesadarbīgas trešās valstis, un šīs valstis saskaņā ar “karšu sistēmu” parasti dēvē par “sarkanām kartēm”. Karšu sistēmas darbība ir parādīta 5. attēlā.

51 Komisija izstrādāja pakāpenisku metodiku administratīvajai sadarbībai ar trešām valstīm un procedūru nesadarbīgu trešo valstu noteikšanai saskaņā ar Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regulu. Mēs pārskatījām ieviesto metodiku, lai pārbaudītu, vai Komisija pievērsās pareizajiem riskiem un balstīja savu lēmumu uz pārredzamiem un objektīviem kritērijiem.

52 Komisija informāciju par trešo valstu darbībām nelegālas zvejas apkarošanai vāc no dažādiem avotiem. To vidū ir dalībvalstis, FAO, reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas un nevalstiskās organizācijas. Ja ir norādes, ka trešā valsts, iespējams, neievēro starptautiskos zivsaimniecības tiesību aktus vai savus karoga, piekrastes, ostas vai apstrādes valsts pienākumus, Komisija var nolemt iesaistīties administratīvā sadarbībā ar attiecīgo valsti, lai veiktu vispusīgāku novērtējumu.

53 Komisija novērtē valsts atbilstību, pamatojoties uz valsts iestādēm nosūtītu anketu, vairumā gadījumu Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūras veiktu attiecīgās valsts nozvejas sertifikātu izlases un paziņojumu par apstrādi analīzi un, vienojoties ar valsts iestādēm, novērtējumu(-iem) uz vietas.

54 Ja Komisija atklāj nopietnas problēmas, tā var atbalstīt valsti ar spēju veidošanas semināriem vai ieteikumiem valsts sistēmas uzlabošanai. Vairumā gadījumu valstis veic nepieciešamās reformas un uzlabojumus, un nav nepieciešams izteikt oficiālu brīdinājumu. Ja ir pietiekami daudz pierādījumu par būtiskiem trūkumiem un neformālais dialogs nedod rezultātus, Komisija informē valsti, ka tā var tikt noteikta par “nesadarbīgu trešo valsti” (“dzeltenā karte”).

55 Komisija trešai valstij paziņo iepriekšējas noteikšanas lēmumu, izklāstot tā pamatojumu (sk. 6. attēlu), kas balstīts uz regulā noteiktajiem kritērijiem. Šim lēmumam tiek pievienots rīcības plāns. Tajā ierosināti pasākumi konstatēto problēmu novēršanai, nosakot sākotnējo (pagarināmu) termiņu, kas ir seši mēneši. Šajā laikposmā Komisija turpina sadarboties ar šo valsti un sniegt tehnisko palīdzību.

56 Lai gan iepriekšēja noteikšana neietver nekādas sankcijas, ar brīdinājumu parasti pietiek, lai tiktu uzsāktas attiecīgās reformas. Kopš karšu sistēmas ieviešanas Komisija ir piešķīrusi dzelteno karti 27 trešām valstīm. Četrpadsmit dzeltenās kartes tika atceltas viena līdz četru gadu laikā pēc tam, kad attiecīgajās valstīs tika īstenotas nozīmīgas reformas. Mēs guvām pierādījumus tam, ka dzeltenās kartes piešķiršana un tai sekojošā sadarbība radīja pozitīvas pārmaiņas (sk. 1. izcēlumu).

57 Dažas valstis, kurām iepriekš piešķirtas kartes, ir nozīmīgas tirdzniecības partnervalstis ar ievērojamu eksportu uz ES (piemēram, Taizeme, Ekvadora un Vjetnama), taču daudzas citas tādas nav. Zivsaimniecības produktu tirdzniecības apjoms starp ES un 14 no 27 valstīm ir minimāls vai nepastāv (sk. 7. attēlu). Dažas valstis nav informējušas Komisiju par to, kura struktūra ir to sertifikācijas iestāde, un tāpēc tām nav atļauts tirgot zivsaimniecības produktus. Tādējādi, šķiet, pastāv neliels risks, ka ES tirgū no šīm valstīm varētu nonākt zivju produkti, kas iegūti nelegālās, nereģistrētās un neregulētās darbībās.

58 Komisija pievēršanos valstīm, kuru tirdzniecība ar zivīm Eiropas Savienībā ir minimāla, pamato ar to, ka tās darbojas kā tā dēvētais “izdevīguma karogs” (sk. 2. izcēlumu). Karoga, piekrastes, ostas un tirgus valstu uzņēmēji un kompetentās iestādes visos piegādes ķēdes posmos mijiedarbojas dažādos veidos. Tādēļ šo valstu saistību neizpilde rada nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas risku un apdraud izsekojamību, kā rezultātā ES tirgū varētu tikt ievesti nelegālā zvejā iegūti produkti.

59 Ja valsts iestādes nav pietiekami centušās novērst konstatētās problēmas, Komisija var noteikt, ka valsts ir “nesadarbīga trešā valsts” (“sarkanā karte”). Sarkanā karte nozīmē to, ka dalībvalstīm ir jānoraida viss zivsaimniecības produktu imports no šīs valsts kuģiem. Pēc noteikšanas Komisija ierosina Padomei pieņemt īstenošanas lēmumu, ar ko attiecīgā valsts tiek iekļauta nesadarbīgo valstu sarakstā. Tam seko turpmāku ierobežojošu pasākumu pieņemšana, ar ko aizliedz ES kuģiem zvejot sarakstā iekļautās valsts ūdeņos un nosoda esošās zivsaimniecības partnerības.

60 Nav starptautiska juridiska pamata, lai novērstu zvejas kuģa karoga maiņu vai noteiktu liegumu trešo valstu kuģiem veikt darbības valstu, kurām piešķirtas kartes, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. Tādējādi trūkums, kas ierobežo sarkano karšu ekonomisko ietekmi, ir tas, ka kuģi, kas peld ar nesadarbīgas karoga valsts karogu, tomēr var nomainīt karogu citā valstī, un trešo valstu kuģi joprojām var veikt darbības šīs valsts ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. Abos gadījumos to sertificētās nozvejas var likumīgi eksportēt uz ES.

61 No 27 procedūrām, kas uzsāktas kopš 2012. gada, sešas procedūras noslēdzās ar sarkanās kartes piešķiršanu (sk. piemēru 3. izcēlumā). Trīs no šīm valstīm kopš tā laika ir svītrotas no saraksta.

62 Komisija var ierosināt Padomei svītrot valsti ar sarkano karti no saraksta, ja ir novērsti galvenie konstatētie trūkumi un valsts ir paudusi politisku apņemšanos turpināt centienus nelegālas zvejas apkarošanā un ievērot starptautiskās tiesības.

63 Pēc dzeltenās vai sarkanās kartes atcelšanas Komisija turpina sadarboties ar attiecīgo valsti un konstatē jebkādu regresu, ja tāds rodas. Piemēram, Panamā un Ganā Komisija pēc dzeltenās kartes atcelšanas veica turpmākus pasākumus un konstatēja, ka ir samazinājušies centieni apkarot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju. Attiecībā uz šīm divām valstīm iepriekšējas noteikšanas procedūra tika veikta otro reizi.

Dalībvalstis atklāja valsts flotu veiktu nelegālu zveju valsts ūdeņos, bet sankcijas ne vienmēr bija preventīvas

Dalībvalstu veiktās valsts flotu un ūdeņu pārbaudēs tika atklāta nelegāla zveja

64 Dalībvalstis ir atbildīgas par ES zivsaimniecības kontroles sistēmas pareizu piemērošanu, lai nodrošinātu atbilstību kopējai zivsaimniecības politikai²⁷. Tām jākontrolē zvejas darbības savos ūdeņos un to zvejas kuģu zvejas darbības, kuri peld ar dalībvalsts karogu neatkarīgi no to atrašanās vietas. Aptuveni 20 % no ES kuģu nozvejas tiek iegūti trešās valstīs vai atklātā jūrā²⁸.

65 8. attēlā ir parādīti resursi, kas atvēlēti tādu zvejas darbību kontrolei, kas tiek veiktas ES ūdeņos vai ko veic ES flote.

66 Piecos jūras baseinos (Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā, Melnajā jūrā, Baltijas jūrā, Ziemeļjūrā, Ziemeļaustrumu Atlantijas rietumu ūdeņos) uz dažām zivsaimniecībām attiecas īpašas kontroles un inspekcijas programmas. Šīs programmas ietver kopīgus mērķus, prioritātes un procedūras inspekcijas darbībām, ko veic visas iesaistītās dalībvalstis. Lai veicinātu ciešāku sadarbību un paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā, Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra koordinē kopīgas resursu izmantošanas plānus, un saskaņā ar tiem inspekcijās piedalās dažādu dalībvalstu inspektori. Dalībvalstis 2020. gadā veica 38 450 inspekcijas un kopīgas resursu izmantošanas plānu ietvaros ziņoja par tām Aģentūrai, un šo inspekciju laikā tika atklāts 2351 pārkāpums²⁹.

67 Dalībvalstis ziņo par kontroles pasākumu rezultātiem vienu reizi piecos gados. Laikposmā no 2015. līdz 2019. gadam tās veica 345 510 inspekcijas, un 13 %³⁰ gadījumu tika konstatēts vismaz viens iespējams pārkāpums un 6 % gadījumu – vismaz viens iespējams smags pārkāpums. Kopumā šajā laikposmā dalībvalstis ziņoja par 69 400 pārkāpumu, un vairāk nekā 76 % no tiem atklāja tikai trīs dalībvalstis un Apvienotā Karaliste: Itālija (46 %), Apvienotā Karaliste (12 %), Grieķija (11 %) un Spānija (8 %).

68 Smagu pārkāpumu sadalījums pa zvejas darbībām ir parādīts 9. attēlā.

69 Nepareiza nozvejas paziņošana joprojām ir būtiska problēma ES zivsaimniecībā. Viens no aspektiem ir tas, ka netiek ziņots par nevēlamu nozveju (sk. 4. izcēlumu).

Komisija ir konstatējusi būtiskus trūkumus valstu kontroles sistēmās un ir sākusi tos novērst

70 Komisija ir atbildīga par Zivsaimniecības kontroles regulas un kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu pareizas piemērošanas uzraudzību un izpildi visās dalībvalstīs³⁴. Tā novērtē dalībvalstis, veicot verificēšanu, neatkarīgas inspekcijas un revīzijas.

71 Komisija 2021. gadā ziņoja par dalībvalstu uzraudzības rezultātiem laikposmā no 2015. līdz 2019. gadam³⁵. Galveno vērību tā pievērsa nozvejas pareizai svēršanai, reģistrācijai un izsekojamībai, izkraušanas pienākuma kontrolei, ārējās flotes uzraudzībai un kontrolei un dzinēja jaudas pārbaudei. Visi šie pasākumi ir nepieciešami, lai pienācīgi uzraudzītu kvotu izmantošanu un resursu ilgtspēju.

72 Komisija, veicot darbu, ir “atklājusi būtiskus trūkumus” dalībvalstīs, kurās tā revidēja nozvejas svēršanas, reģistrācijas un izsekojamības kontroli (Dānijā, Īrijā, Beļģijā un Nīderlandē). Šie trūkumi izraisīja pārzveju un nepilnīgu ziņošanu par nozveju.

73 Komisija veic korektīvus pasākumus. Laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam Komisija savā tiešsaistes problēmu risināšanas platformā “EU Pilot” uzsāka 34 neformālas lietas, lai kopā ar dalībvalstīm risinātu konstatētos trūkumus. Tā kopā ar dalībvalstīm izstrādāja arī sešpadsmit rīcības plānus³⁶, lai novērstu trūkumus saistībā ar nozvejas reģistrāciju, sankciju sistēmām, riska pārvaldības procesiem, datorizētas datu apstiprināšanas/ automatizētas salīdzinošās pārbaudes sistēmām un izsekojamības prasībām.

74 Laikposmā no 2015. līdz 2021. gadam Komisija uzsāka vienpadsmit pārkāpumu procedūras (tiesvedību) pret dalībvalstīm par nespēju efektīvi īstenot izkraušanas pienākumu, pienācīgi kontrolēt savu ārējo floti vai zivsaimniecību, piemērot efektīvu sankciju sistēmu smagu pārkāpumu gadījumā vai kontrolēt nozvejas reģistrācijas un svēršanas sistēmas.

ES finansētie projekti palīdzēja stiprināt kontroles sistēmu

75 Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds sniedz atbalstu uzraudzības, kontroles un izpildes panākšanas darbībām, un tā kopējais budžets 2014.–2020. gada plānošanas periodā bija 580 miljoni EUR.

76 Jaunākie dati (2020. gada beigas) liecina, ka dalībvalstis kontroles pasākumiem ir izvēlējušās darbības 440 miljonu EUR vērtībā³⁷. Pasākumi, kuru īstenošanai var saņemt finansējumu, ietvēra kontroles tehnoloģiju uzstādīšanu un pilnveidi, patruļkuģu un lidaparātu modernizāciju un iegādi, darbības izmaksu segšanu un inovatīvu kontroles metožu izstrādi (sk. 10. attēlu).

77 Mēs izveidojām 23 projektu izlasi ar kopējo vērtību 27 miljoni EUR (22,4 miljonus EUR līdzfinansē ES), kas piešķirti kontrolei un izpildes panākšanai Dānijā, Spānijā, Francijā un Zviedrijā. Atlasītie projekti ietvēra IT izstrādi, patruļkuģus, inovatīvu tehnoloģiju un darbības izmaksas (sk. 11. attēlu). No 23 atlasītajiem projektiem 20 projektus īstenoja valsts iestādes un trīs – privātie atbalsta saņēmēji.

78 Attiecībā uz katru no šiem projektiem mēs izvērtējām, vai mērķi atbilst vajadzībām, ko vadošā iestāde noteikusi Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda valstu darbības programmās, vai ES līmeņa kontroles un izpildes panākšanas prioritātēm³⁸. Mēs veicām katra projekta dokumentu pārbaudi, analizējot pieteikumu, atlases procedūras, īstenošanu un izmaksas. Katrā gadījumā mēs konstatējām, ka visi atlasītie projekti atbilst valsts vai ES prioritātēm un ir palīdzējuši stiprināt dalībvalstu kontroles sistēmas.

79 Pieci no mūsu izlasē iekļautajiem projektiem, kuru kopējā vērtība bija 8,5 miljoni EUR, paredzēja daļēji segt izmaksas, kas saistītas ar kontroles iestāžu dalību kopīgas resursu izmantošanas plānos vai īpašos kontroles pasākumos. ES fondi finansēja tādus elementus kā kuģu uzturēšana, atalgojums un degviela patruļām. Mūsu iztaujātie dalībvalstu iestāžu pārstāvji apstiprināja, ka ES finansējums ir būtisks šo darbību atbalstam. Visā ES kopīgas resursu izmantošanas plāni deva iespēju 2020. gadā atklāt 2351 pārkāpumu – sk. 66. punktu.

80 Trīs projekti, kuru kopējā vērtība bija 5,31 miljons EUR, bija saistīti ar patruļkuģu iegādi vai modernizāciju. Tie paredzēja jauna patruļkuģa iegādi Galisijas Krasta apsardzes dienestam un sešu dzinēju nomaiņu tā četrās laivās, kā arī Francijas patruļkuģa atjaunošanu izmantošanai Indijas okeānā. Mēs pārbaudījām, vai iestādes organizēja iepirkuma procedūras, lai samazinātu izmaksas, un vai šos kuģus bija paredzēts izmantot galvenokārt zvejas kontrolei.

81 Septiņi projekti, kuru kopējā vērtība bija 5,1 miljons EUR, bija saistīti ar “tehnoloģiju iegādi, uzstādīšanu un pilnveidi”. Tas galvenokārt ietvēra ieguldījumus IT jomā kontroles iestāžu vajadzībām, lai palīdzētu tām labāk noteikt mērķus un veikt pārbaudes. Mūsu atlasītie projekti ietvēra mākslīgā intelekta modeļu izmantošanu uz risku balstītai kontrolei, tīmekļa vietnes izveidi ziņošanai par nelegālu zveju un vairākas IT sistēmas, kuru mērķis bija zivsaimniecības datu analīze un kopīgošana. Kontroles iestādes, kuru pārstāvjus mēs iztaujājām, apstiprināja, ka minētie rīki bija noderīgi to darbībai.

82 Mēs atlasījām piecus inovatīvus projektus ar kopējo vērtību 1,83 miljoni EUR, kuru mērķis bija rast rentablus kontroles uzlabošanas risinājumus. 12. attēlā ir parādīti četri no šiem projektiem.

83 Citi izvēlētie projekti ietvēra konteineru iegādi konfiscētā aprīkojuma, piemēram, nelegālu zvejas rīku, uzglabāšanai, zvejas inspektoru darbības centru būvniecību un privāto uzņēmēju ieguldījumus izsekojamības sistēmās.

Dalībvalstu piemērotās sankcijas atšķiras un ne vienmēr ir preventīvas

84 Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regulas preambulā ir atzīts, ka ES ūdeņos vai ES operatoru pieļautu smagu Zivsaimniecības politikas noteikumu pārkāpumu pastāvīgi lielais skaits lielā mērā ir saistīts ar nepietiekami preventīvām dalībvalstu sankcijām. Minēts arī, ka dalībvalstu sankciju lielā daudzveidība veicināja to, ka nelegālie operatori izvēlējās iecietīgāko dalībvalstu jūras ūdeņus vai teritoriju. Lai novērstu šo trūkumu, ar regulu tika ieviesti noteikumi ar mērķi stiprināt un standartizēt sankcijas visā Eiropas Savienībā.

85 ES noteikumi par sankcijām attiecas uz visiem “smagiem pārkāpumiem”. Katras dalībvalsts iestādes ziņā ir noteikt, vai konkrētais pārkāpums uzskatāms par smagu, ņemot vērā tādus kritērijus kā nodarītais kaitējums, tā monetārā vērtība, pārkāpuma apmērs un iepriekšēji nodarījumi. Smagi pārkāpumi ir saistīti ar nelegālām darbībām, piemēram, zveju bez licences vai atļaujas, neziņošanu par nozveju, zveju lieguma apgabalā vai zveju bez kvotu piešķīruma un nelikumīgu zvejas rīku izmantošanu³⁹. Par smagu pārkāpumu var uzskatīt arī izkraušanas pienākuma neievērošanu⁴⁰.

86 ES noteikumi paredz, ka dalībvalstīm par visiem smagiem pārkāpumiem jāpiemēro efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas. Viens no galvenajiem principiem ir tāds, ka vispārējam sankciju līmenim būtu pārkāpējiem efektīvi jāatņem smagu pārkāpumu rezultātā gūtais ekonomiskais izdevīgums. Būtu jāņem vērā arī zvejas resursiem un jūras videi nodarītā kaitējuma monetārā vērtība.

87 Lai veicinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Eiropas Savienībā, ar tiesību aktiem tika ieviesta sankciju sistēma par smagiem pārkāpumiem. Ja tiek atklāts smags pārkāpums, iestādēm ir jāpiemēro soda punkti zvejas licences turētājam un kuģa kapteinim. Ja tiek pārsniegta regulā noteikta konkrēta robežvērtība, licenci aptur vai anulē.

88 Komisija 2019. gadā veica pētījumu par visu dalībvalstu sankciju sistēmām, ko tās piemēro par kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu pārkāpumiem⁴¹. Tas ir balstīts uz dalībvalstu iestāžu sniegtajiem datiem par 2015.–2019. gadu. Pētījumā uzsvērti vairāki pozitīvi konstatējumi:

• lielākā daļa (92 %) atklāto smago pārkāpumu bija pamats izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanai;
• no visiem pārkāpumiem, saistībā ar kuriem tika veikta izmeklēšana vai kriminālvajāšana, 92 % gadījumu tika piemērotas sankcijas;
• izpildes panākšanai nepieciešamais laikposms parasti bija īss, un sankcijas par smagiem pārkāpumiem piemēroja vidēji desmit mēnešu laikā pēc to atklāšanas. Dalībvalstis, kas galvenokārt izmanto kriminālprocesu, nevis administratīvo procesu, reģistrēja ilgākus laikposmus.

89 Pētījumā tika uzsvērtas arī vairākas dalībvalstu piemēroto sankciju nepilnības, kas apdraudēja kontroles sistēmas efektivitāti un vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Tās bija šādas:

• ievērojami atšķīrās tādu pārkāpumu procentuālā daļa, kas kvalificēti kā “smagi”, jo valstis piemēroja atšķirīgus kritērijus. Tāpēc par šādiem pārkāpumiem tika piemērotas atšķirīgas sankcijas;
• ievērojami atšķīrās valstu tiesību aktos paredzētie naudas sodi, un to maksimālais apmērs bija no 1624 EUR (Rumānijā) līdz 600 000 EUR (Spānijā) administratīvu sankciju gadījumā un no 10 224 EUR (Bulgārijā) līdz 16 000 000 EUR (Igaunijā), ja tika piemērotas kriminālsankcijas. Praksē vidējais naudas sods, kas uzlikts par līdzīgu pārkāpumu, bija no aptuveni 200 EUR (Kiprā, Lietuvā un Igaunijā) līdz vairāk nekā 7000 EUR (Spānijā). Dažās dalībvalstīs, kuru zvejas flotes sastāv no lieliem kuģiem vai darbojas ārpus ES ūdeņiem (Grieķija, Lietuva, Latvija), maksimālie naudas sodi bija ļoti zemi salīdzinājumā ar darbības līmeni, radot šaubas par to samērīgumu un preventīvo ietekmi;
• dažas dalībvalstis (Kipra, Lietuva, Rumānija) bieži izteica brīdinājumus naudas soda vietā par maznozīmīgiem pārkāpumiem, savukārt citas (Dānija, Spānija) izteica brīdinājumus pat par smagiem pārkāpumiem;
• tika konstatētas ievērojamas atšķirības papildu sankciju piemērošanā (piemēram, zvejas produktu / nelegālo zvejas rīku konfiskācija, zvejas licences apturēšana), kuras bieži piemēroja tikai dažas dalībvalstis (Beļģija, Dānija, Francija, Itālija, Nīderlande);
• tika konstatētas ievērojamas atšķirības soda punktu sistēmas piemērošanā, jo dažas dalībvalstis (Grieķija, Rumānija, Horvātija, Īrija) nekad nepiemēroja vai reti piemēroja soda punktus par smagiem pārkāpumiem (pārkāpjot Zivsaimniecības kontroles regulu).

90 Pamatojoties uz mūsu novērtējumu par šā pētījuma rezultātiem un mūsu revīzijas darbu, mēs secinām, ka visā Eiropas Savienībā nav vienlīdzīgu konkurences apstākļu. Būtiskākā problēma ir tā, ka dažās dalībvalstīs sankcijas nav samērīgas ar ekonomisko ieguvumu, ko rada pārkāpumi, un nav pietiekamas, lai panāktu preventīvu ietekmi. Tas ir negodīgi pret likumpaklausīgiem operatoriem un rada pastāvīgas neatbilstības risku.

91 Komisija savā 2018. gada priekšlikumā par zivsaimniecības kontroles sistēmas pārskatīšanu ierosināja vairākas izmaiņas spēkā esošajos tiesību aktos, lai labāk standartizētu sankcijas par kopējās zivsaimniecības politikas pārkāpumiem visās dalībvalstīs. Tās ietver konkrētāku kritēriju piemērošanu pārkāpumu smaguma noteikšanai, dažu pārkāpumu automātisku kvalificēšanu par smagiem un standartizētu minimālo un maksimālo sankciju noteikšanu par smagiem pārkāpumiem.

Secinājumi un ieteikumi

92 Nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja noplicina zivju krājumus, radot vienu no pasaulē lielākajiem apdraudējumiem jūras ekosistēmām, negatīvi ietekmējot centienus ilgtspējīgi pārvaldīt zivsaimniecību un tuvinot dažus krājumus iznīcības robežai. Nelegālas zvejas apkarošanai būtu jāsniedz garantija ES patērētājiem, ka viņu patērētie produkti nav iegūti nelegālā, nereģistrētā vai neregulētā zvejā. Tomēr, lai gan ir jānodrošina produkta likumība, ar to nepietiek, lai garantētu, ka tā izcelsme ir ilgtspējīga.

93 Mēs pārbaudījām ES izdevumus un darbības, kuru mērķis ir novērst nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas produktu nonākšanu pie ES iedzīvotājiem. Revīzijā iekļāvām kontroles sistēmas, ko izmanto, lai novērstu nelegālu zvejas produktu importu Eiropas Savienībā, un dalībvalstu kontroles sistēmas valsts flotu un ūdeņu pārbaudei.

94 Kopumā secinām, ka ieviestās kontroles sistēmas nelegālas zvejas apkarošanai ir daļēji efektīvas; lai gan tās ierobežo risku, to efektivitāti mazina pārbaužu un sankciju nevienmērīga piemērošana dalībvalstīs.

95 ES 2008. gadā pieņēma Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regulu, izveidojot ES nozvejas sertifikācijas sistēmu. Mēs konstatējām, ka sistēmas izmantošana uzlaboja izsekojamību un stiprināja importa kontroli (sk. 28. un 29. punktu). Salīdzinājumā ar līdzīgām sistēmām citās valstīs ES sistēma ir visaptverošākā darbības jomas, prasītās informācijas un apstiprināšanas un kontroles procesu ziņā (sk. 30.–34. punktu).

96 Dalībvalstu iestādēm jāveic uz risku balstītas pārbaudes, lai nodrošinātu, ka visam importam ir pievienoti derīgi nozvejas sertifikāti, pārbaudot informāciju katrā sertifikātā. Mēs konstatējām, ka būtiskas dalībvalstu veikto pārbaužu un verificēšanas tvēruma un kvalitātes atšķirības apdraudēja sistēmas efektivitāti un radīja risku, ka operatori varētu izmantot vājāko posmu (sk. 35.–45. punktu).

97 ES nozvejas sertifikācijas sistēma joprojām ir balstīta uz dokumentiem papīra formātā. Nav ES mēroga datubāzes, kurā būtu reģistrēti visi dalībvalstu saņemtie nozvejas sertifikāti. Tas mazina kontroles sistēmas efektivitāti un lietderību un rada krāpšanas risku. Komisijas izstrādāts ES mēroga digitālais risinājums kļuva pieejams 2019. gadā, bet dalībvalstis to neizmanto. Komisijas priekšlikuma, ar ko groza Zivsaimniecības kontroles regulu, mērķis ir noteikt, ka sistēmas “CATCH” izmantošana Eiropas Savienībā ir obligāta (sk. 46.–49. punktu).

98 Ja karoga valsts kontroles sistēma nepilnīgi aptver galvenos aspektus, apstiprināti nozvejas sertifikāti nevar garantēt, ka uz ES eksportētie produkti nav iegūti nelegālā, nereģistrētā un neregulētā zvejā. Lai novērstu nelegālu produktu nonākšanu tirgū, ir būtiski identificēt “nesadarbīgas trešās valstis”, un šīs valstis saskaņā ar “karšu sistēmu” parasti dēvē par “sarkanām kartēm”. Mēs konstatējām, ka karšu sistēma ir izrādījusies lietderīga un ir veicinājusi reformas lielākajā daļā attiecīgo trešo valstu. Lai gan karšu sistēma bieži ietekmē valstis, kuru tirdzniecība ar zivīm ES ir minimāla, šīs valstis bieži vien darbojas kā tā dēvētie “izdevīguma karogi” un tādējādi rada nelegālas zvejas risku (sk. 50.–63. punktu).

1. ieteikums. Uzraudzīt, lai dalībvalstis stiprina savas kontroles sistēmas ar mērķi novērst nelegālas zvejas produktu importu, un veic nepieciešamos pasākumus

Lai uzlabotu importēto produktu kontroli, Komisijai jāsadarbojas ar dalībvalstīm, lai:

1. turpinātu nozvejas sertifikācijas sistēmas digitalizāciju un izstrādātu automatizētas pārbaudes un brīdinājumus par risku kontroles darbību atbalstam;
2. nodrošinātu riska noteikšanas kritēriju vienādu izmantošanu un uzraudzītu, vai dalībvalstu veiktās pārbaudes un verifikācijas ir vērstas uz noteiktajiem riskiem;
3. uzraudzītu, vai dalībvalstu veikto pārbaužu tvērums un kvalitāte ir pietiekama risku novēršanai, un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu visus trūkumus.

Ieviešanas mērķtermiņš: 2026. gads.

99 Dalībvalstīm ir jākontrolē zvejas darbības savos ūdeņos, kā arī darbības, ko citur veic zvejas kuģi, kas peld ar to karogu. Dati liecina, ka valstu pārbaudēs bieži tika atklāti nelegālas zvejas gadījumi, turklāt trīs dalībvalstis un Apvienotā Karaliste atklāja aptuveni 75 % no visiem ziņotajiem pārkāpumiem. Nepareiza nozvejas ziņošana ir visbiežāk pieļautais ES flotes pārkāpums, kam seko zveja lieguma apgabalos vai zveja bez kvotu piešķīruma un nelikumīgu zvejas rīku izmantošana. Ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka izkraušanas pienākuma izpildes panākšana ir problemātiska un ka joprojām tiek veikti nelikumīgi izmetumi jūrā (sk. 64.–69. punktu).

100 Komisija ir konstatējusi būtiskus trūkumus dažu dalībvalstu veiktajā nozvejas svēršanas, reģistrācijas un izsekojamības kontrolē. Šie trūkumi ir izraisījuši pārzveju un nepilnīgu ziņošanu par nozveju, un Komisija veic pasākumus to novēršanai (sk. 70.–74. punktu).

101 Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds ir sniedzis atbalstu uzraudzībai, kontrolei un izpildes panākšanai, un 2014.–2020. gada plānošanas periodā kopējais finansējums bija 580 miljoni EUR. Mēs izveidojām 23 projektu izlasi, kas bija paredzēti kontrolei un izpildes panākšanai četrās dalībvalstīs. Mēs konstatējām, ka šie projekti bija atbilstīgi noteiktajām valsts vai ES prioritātēm un palīdzēja stiprināt kontroles sistēmu (sk. 75.–83. punktu).

102 ES regulējums paredz, ka dalībvalstīm par visiem smagiem pārkāpumiem jāpiemēro efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas. Viens no galvenajiem principiem ir tāds, ka vispārējam sankciju līmenim būtu pārkāpējiem efektīvi jāatņem smagu pārkāpumu rezultātā gūtais ekonomiskais izdevīgums (sk. 84.–87. punktu).

103 Lielākā daļa atklāto smago pārkāpumu bija iemesls izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanai, kā rezultātā savlaicīgi tika piemērotas sankcijas. Tomēr sankciju apmērs par līdzīgiem pārkāpumiem dalībvalstīs ievērojami atšķīrās. Salīdzinot sankciju piemērošanu valstu sistēmās, atklājās, ka visā Eiropas Savienībā nav vienlīdzīgu konkurences apstākļu. Būtiskākā problēma ir tā, ka dažās dalībvalstīs sankcijas nav samērīgas ar ekonomisko ieguvumu, ko rada pārkāpumi, un nav preventīvas (sk. 88.–91. punktu).

2. ieteikums. Nodrošināt, ka dalībvalstis attiecībā uz nelegālu zveju piemēro preventīvas sankcijas

Komisijai jāstrādā pie preventīvu sankciju sistēmas vienotas un efektīvas piemērošanas nelegālai zvejai visās dalībvalstīs, veicot šādas darbības:

1. pārbaudot, vai dalībvalstis piemēro sankcijas par smagiem pārkāpumiem;
2. pārbaudot, vai dalībvalstu piemēroto sankciju monetārā vērtība nav mazāka par ekonomisko ieguvumu no pārkāpuma un vai tās ir pietiekami preventīvas, lai novērstu atkārtotus pārkāpumus;
3. pārbaudot, vai soda punktu sistēmas piemērošana dalībvalstīs ir saskaņota;

Ieviešanas mērķtermiņš: 2024. gads.

1. veicot vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visus trūkumus.

Ieviešanas mērķtermiņš: 2026. gads.

Šo ziņojumu 2022. gada 14. jūlija sēdē Luksemburgā pieņēma I apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas locekle Joëlle Elvinger.

Pielikumi

I pielikums. Starptautiskie instrumenti nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanai

II pielikums. ES nozvejas sertifikācijas sistēmas un līdzīgu sistēmu ASV un Japānā salīdzinošā izvērtēšana

Saīsinājumi

CCAMLR: Antarktikas Jūras dzīvo resursu saglabāšanas komisija

CCSBT: Dienvidu tunzivju saglabāšanas komisija

EFCA: Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra

EJZF: Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds

FAO: Pārtikas un lauksaimniecības organizācija

ICCAT: Starptautiskā Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisija

NNN zveja: nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja

Glosārijs

Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds: ES fonds, ar kuru tiek sniegts atbalsts zvejniekiem pārejā uz ilgtspējīgu zveju un piekrastes iedzīvotājiem – to saimniecību dažādošanā.

Ekskluzīvā ekonomiskā zona: jūras teritorija tieši aiz piekrastes valsts teritoriālajiem ūdeņiem, kurā šai valstij ir noteiktas tiesības un pienākumi saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju.

Izkraušanas pienākums: prasība zvejas kuģiem izcelt krastā visu konkrēto sugu nozveju, paziņot par to un atskaitīt no visām piemērojamajām kvotām.

Karoga valsts: valsts, kurā jūras kuģis ir reģistrēts.

Karšu sistēma: ES metode, kā identificēt trešās valstis, kuru pasākumi nelegālās zvejas novēršanai ir nepietiekami, un sodīt tās ar oficiālu brīdinājumu (“dzeltenā karte”) vai importa aizliegumu (“sarkanā karte”).

Kopējā zivsaimniecības politika: ES satvars zivju un zvejas pārvaldībai, kurš paredzēts, lai nodrošinātu zivju krājumu ilgtspēju un stabilus ienākumus zvejniecības kopienai.

Kopīgs resursu izmantošanas plāns: kontroles un inspekcijas pasākumi attiecībā uz prioritārajiem zvejas apgabaliem, izmantojot apvienotus dalībvalstu resursus.

Nozvejas sertifikācijas sistēma: prasība, ka visiem uz ES eksportētajiem zvejniecības produktiem jāpievieno sertifikāts, ko apstiprinājusi zvejas kuģa karoga valsts, lai pierādītu, ka tie iegūti likumīgā nozvejā.

Reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija: starpvaldību organizācija, kas ir pilnvarota noteikt zivsaimniecības saglabāšanas un pārvaldības pasākumus starptautiskajos ūdeņos.

Komisijas atbildes

https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=61941

Laika grafiks

https://www.eca.europa.eu/lv/Pages/DocItem.aspx?did=61941

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tie panāktu pēc iespējas lielāku ietekmi, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekles Joëlle Elvinger vadītā I apakšpalāta “Dabas resursu ilgtspējīga izmantošana”. Revīziju vadīja ERP locekle Eva Lindström, atbalstu sniedza locekles biroja vadītāja Katharina Bryan un biroja atašejs Johan Stalhammar; atbildīgais vadītājs Paul Stafford; darbuzdevuma vadītājs Frédéric Soblet; darbuzdevuma vadītāja vietnieks Paulo Faria un revidenti Kartarzyna Radecka-Moroz,Radostina Simeonova un Anna Zalega. Grafisko atbalstu nodrošināja Marika Meisenzahl.

No kreisās: Johan Stalhammar, Frédéric Soblet, Eva Lindström,Katharina Bryan un Paul Stafford.

Beigu piezīmes

¹ Dalībvalstu sniegto datu kopsavilkuma ziņojums.

² Zvejniecības un akvakultūras ražošana.

³ Eurostat zivsaimniecības statistika.

⁴ The State of the World Fisheries and Aquaculture 2020.

⁵ Pilnu definīciju skatīt International Plan of Action to Prevent, Deter and Eliminate Illegal, Unreported and Unregulated Fishing un FAO Port State Measures Agreement.

⁶ The State of World Fisheries and Aquaculture 2020.

⁷ FAO tīmekļa vietne par nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju.

⁸ Viena okeāna samits: jauni pasākumi, kas stiprina ES līderpozīciju okeānu aizsardzībā.

⁹ David J. un citi, “Estimating the Worldwide Extent of Illegal Fishing”, 2009.

¹⁰ Reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas.

¹¹ Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķi.

¹² Kopīgs paziņojums“Starptautiskā okeānu pārvaldība – okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība”.

¹³ Europe Sustainable Development Report 2021.

¹⁴ Status of marine fish and shellfish stocks in European seas.

¹⁵ Komisijas ziņojums par Regulas (EK) Nr. 1224/2009 īstenošanu un novērtēšanu.

¹⁶ Priekšlikums jaunai kontroles regulai (COM(2018) 368 final).

¹⁷ Īpašais ziņojums Nr. 26/2020 “Jūras vide: ES aizsardzība ir plaša, bet virspusēja”; sk. arī dokumentu “Pārskats par ES budžeta sniegumu – stāvoklis 2020. gada beigās”.

¹⁸ Nacionālais jūras zvejniecības dienests, aktuālās zivsaimniecības statistikas izdevums Nr. 2019, 2019. finanšu gada zivsaimniecības tendences Japānā, 2020. finanšu gada zivsaimniecības politika.

¹⁹ Magnusona–Stīvensa Zivsaimniecības saglabāšanas un pārvaldības akts; Jūras produktu importa uzraudzības programma.

²⁰ SIMP ziņojums kongresam “Efforts to Prevent Seafood Harvested through IUU fishing”.

²¹ CCSBT, ICCAT un CCAMLR.

²² Komisijas Regula (ES) Nr. 1010/2009.

²³ The impact of the EU IUU regulation on seafood trade flows.

²⁴ Client Earth, Digitising the control of fishery product imports.

²⁵ Client Earth, Digitising the control of fishery product imports.

²⁶ Off the hook – How flags of convenience let illegal fishing go unpunished.

²⁷ Kontroles regula.

²⁸ Zveja ārpus ES.

²⁹ EFKA 2020. gada pārskats.

³⁰ Dalībvalstu sniegto datu kopsavilkuma ziņojums.

³¹ Bulgārija, Dānija, Horvātija, Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Latvija, Malta, Nīderlande, Portugāle, Spānija, Vācija.

³² Piemēram,“Landing obligation: First study of implementation and impact on discards”, Ziņojums par Kontroles regulas piemērošanu.

³³ Ziņojums par Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 piemērošanu.

³⁴ Ziņojums par Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 piemērošanu.

³⁵ Ziņojums par Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 piemērošanu.

³⁶ Beļģija, Bulgārija, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Itālija, Kipra, Lietuva, Malta, Nīderlande, Rumānija, Slovēnija, Somija, Vācija, Zviedrija (divreiz).

³⁷ EJZF 2020. gada īstenošanas ziņojums.

³⁸ Komisijas Īstenošanas lēmums 2014/464/ES.

³⁹ Nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas regula.

⁴⁰ Kontroles regula.

⁴¹ Pētījums par dalībvalstu sankciju sistēmām, ko tās piemēro par kopējās zivsaimniecības politikas noteikumu pārkāpumiem.

⁴² SIMP ziņojums Kongresam “Efforts to Prevent Seafood Harvested through IUU fishing”.

⁴³ A comparative study of key data elements in import control schemes aimed at tackling IUU fishing in the top three seafood markets.

⁴⁴ Japan to Require Catch Documents for Imports of Vulnerable Marine Species.

⁴⁵ Recommendation by ICCAT on an electronic Bluefin Tuna Catch Documentation Programme (eBCD).

⁴⁶ Resolution on the implementation of a CCSBT Catch Documentation Scheme.

⁴⁷ Compliance Guide for the Seafood Import Monitoring Program.

⁴⁸ Conservation Measure 10-05 (2018), Catch Documentation Scheme for Dissostichus spp.

⁴⁹ Recommendation 18-13 by ICCAT on an ICCAT Bluefin Tuna Catch Documentation program.

⁵⁰ Resolution on the Implementation of a CCSBT Catch Documentation Scheme.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (https://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2022

PDF	ISBN 978-92-847-8635-0	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/343498	QJ-AB-22-018-LV-N
HTML	ISBN 978-92-847-8664-0	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/304	QJ-AB-22-018-LV-Q

AUTORTIESĪBAS

© Eiropas Savienība, 2022

Eiropas Revīzijas palātas (ERP) atkalizmantošanas politiku nosaka ar ERP Lēmumu Nr. 6-2019 par atvērto datu politiku un dokumentu atkalizmantošanu.

Ja vien nav norādīts citādi (piemēram, individuālās autortiesību norādēs), ERP saturs, kurš pieder ES, ir licencēts saskaņā ar šādu starptautisku licenci: Creative Commons Attribution 4.0 International (CC BY 4.0) licence. Tādējādi atkalizmantošana parasti ir atļauta, ja tiek sniegtas pienācīgas atsauces un norādītas visas izmaiņas. ERP satura atkalizmantošana nedrīkst sagrozīt tā sākotnējo nozīmi vai jēgu. ERP nav atbildīga par atkalizmantošanas sekām.

Jāsaņem papildu atļauja, ja konkrētā saturā attēlotas identificējamas privātpersonas, piemēram, ERP darbinieku fotoattēlos, vai ja tas ietver trešās personas darbu.

Ja šāda atļauja ir saņemta, tā atceļ un aizstāj iepriekš minēto vispārējo atļauju un skaidri norāda uz visiem izmantošanas ierobežojumiem.

Lai izmantotu vai reproducētu saturu, kas nepieder ES, var būt nepieciešams prasīt atļauju tieši autortiesību īpašniekiem:

3., 4., 5., 6., 8. un 12. attēls – ikonas. Šie attēli ir izstrādāti, izmantojot Flaticon.com resursus. © Freepik Company S.L. Visas tiesības aizsargātas.

1. attēls: © Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra (EFCA), 2005.–2021.

Programmatūra vai dokumenti, uz kuriem attiecas rūpnieciskā īpašuma tiesības, proti, patenti, preču zīmes, reģistrēti dizainparaugi, logotipi un nosaukumi, nav iekļauti ERP atkalizmantošanas politikā.

Eiropas Savienības iestāžu un struktūru tīmekļa vietnēs, kas izvietotas domēnā europa.eu, ir atrodamas saites uz trešo personu tīmekļa vietnēm. Tā kā ERP šīs vietnes nekontrolē, iesakām rūpīgi iepazīties ar to privātuma un autortiesību politiku.

ERP logotipa izmantošana

ERP logotipu nedrīkst izmantot bez ERP iepriekšējas piekrišanas.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tiešsaistē (european-union.europa.eu/contact-eu/meet-us_lv).

Pa tālruni vai rakstveidā
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu),
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696,
• izmantojot saziņas veidlapu: european-union.europa.eu/contact-eu/write-us_lv.

KĀ ATRAST INFORMĀCIJU PAR ES

Tiešsaistē
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa (european-union.europa.eu).

ES publikācijas
ES publikācijas varat apskatīt vai pasūtīt vietnē op.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko dokumentācijas centru (european-union.europa.eu/contact-eu/meet-us_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1951. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex (eur-lex.europa.eu).

ES atvērtie dati
Portālā data.europa.eu ir piekļuve atvērtām datu kopām no ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām. Datus var bez maksas lejupielādēt un izmantot tiklab komerciāliem, kā nekomerciāliem mērķiem. Portālā ir arī bagātīga piekļuve datu kopām, kas nākušas no Eiropas valstīm.