ES finansēti aizdevumu garantiju instrumenti: panākti pozitīvi rezultāti, bet vajadzīga mērķtiecīgāka orientācija uz labuma guvējiem un koordinācija ar valstu shēmām

Kopsavilkums

Aizdevumu garantijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem

Jau gandrīz 20 gadus ES, nodrošinot aizdevumu garantijas, ir palīdzējusi Eiropas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) piekļūt aizņēmuma finansējumam. Garantijas tiek sniegtas finanšu starpniekiem, no kuriem sagaida, ka tie paplašinās savus aizdevumus dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem pretējā gadījumā būtu grūti saņemt aizdevumus. Lai palīdzētu šiem uzņēmumiem, ES nodrošina līdzekļus diviem centrāli pārvaldītiem garantiju instrumentiem un kohēzijas politikas ietvaros līdzfinansē līdzīgus instrumentus, ko ieviesušas valstu vai reģionālās iestādes. Turklāt dalībvalstīm ir pašām savi valsts vai reģionālā līmenī finansēti garantiju instrumenti.

Par revīziju

Palāta koncentrēja uzmanību uz diviem centrāli pārvaldītiem instrumentiem, kas pašlaik tiek īstenoti, proti, uz InnovFin — MVU garantiju instrumentu uz pētniecību un inovāciju orientētiem uzņēmumiem — un uz aizdevumu garantiju instrumentu. Tiek sagaidīts, ka laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES budžets nodrošinās 1,78 miljardus EUR (un līdz 3,13 miljardiem EUR, kad tiks iekļauts papildinājums no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda), lai segtu iespējamos zaudējumus saistībā ar aizdevumiem un izmaksas, ko rada šo instrumentu īstenošana, kas ir uzticēta Eiropas Investīciju fondam (EIF).

Palāta analizēja, vai ES aizdevumu garantijas atbalsta mazāku uzņēmumu izaugsmi un inovācijas, ļaujot tiem piekļūt finansējumam.

Palātas revidenti apmeklēja aizdevumu garantiju instrumenta finanšu starpniekus Čehijas Republikā, Rumānijā un Apvienotajā Karalistē un InnovFin MVU garantiju instrumenta finanšu starpniekus Vācijā un Zviedrijā, kā arī komercbankas un valsts struktūras Grieķijā. Revidenti arī analizēja nejaušu izlasi, kurā iekļāva 50 aizdevumus, ko sedz abi instrumenti, un telefoniski intervēja 46 uzņēmumu — InnovFin MVU garantiju instrumenta labuma guvēju — izlasi.

Revīzijā konstatētais

Salīdzinājumā ar situāciju iepriekš garantiju instrumenti ātri uzsāka darbību. Lai gan pieejamais ES finansējuma apmērs ir būtiski palielinājies, tomēr veiktais tirgus vajadzību novērtējums neaptvēra visus instrumentus un neparādīja, kā tiem būtu jāatbilst šīm vajadzībām, turklāt Komisija līdz šim ir nodrošinājusi tikai ierobežotus pierādījumus par iepriekšējo aizdevumu garantiju instrumentu efektivitāti. Lai gan pašreizējo instrumentu izvērtēšanas kārtība ir pilnveidota, joprojām pastāv vairākas nepilnības, piemēram, trūkst datu, lai novērtētu ietekmi uz inovatīvu darbību, un ir ierobežotas iespējas pārbaudīt shēmas ar akadēmisku pētījumu palīdzību. Komisijai arī bija ierobežoti apliecinošie pierādījumi, kad tā iesaistījās sarunās par maksas jautājumiem ar Eiropas Investīciju fondu.

Aizdevumu garantiju instrumenta un tā priekšteču galvenais mērķis bija un ir izaugsmes veicināšana. Ekonometriskie pierādījumi liecina, ka aizdevumu garantijas nodrošināja tās funkcijas izpildi, kurai tās bija paredzētas. Tās palīdzēja labuma guvējiem uzņēmumiem panākt kopējo aktīvu, pārdošanas apjoma, darbinieku skaita un produktivitātes lielāku pieaugumu. Ietekme bija lielāka tādu uzņēmumu gadījumā, kuriem, iespējams, būtu bijis grūti saņemt aizdevumu bez garantijas. Tam ir liela nozīme, mērķtiecīgi orientējoties uz labuma guvējiem shēmu ietvaros.

Tomēr gan saistībā ar pašreizējiem, gan iepriekšējiem instrumentiem Palāta novēroja, ka ievērojamai daļai tās izlasē iekļauto labuma guvēju uzņēmumu nebūtu bijis grūti piekļūt finansējumam un tāpēc tiem nebija nepieciešams garantēts aizdevums. Aizdevumu piešķiršanā uzņēmumiem, kam bija piekļuve finansējumam, it sevišķi aktīvi bija privātie finanšu starpnieki InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros. Uzņēmumi, kam ir piekļuve finansējumam, arī gūst labumu no garantijas, piemēram, saņemot mazāku procentu likmi. Tomēr procentu likmes samazinājums ir ierobežots, un tam ir izmaksas. Turklāt, atbalstot uzņēmumus, kuriem ir piekļuve komerciāliem aizdevumiem, pastāv risks, ka ES instrumenti konkurē ar privāto sektoru.

InnovFin MVU garantiju instrumenta mērķis ir atbalstīt uzņēmumus, kas veic pētījumus un ievieš inovācijas un kam ir augsts izcilības potenciāls. Tomēr divas trešdaļas izlasē iekļauto uzņēmumu vai nu izstrādā tikai standarta produktus vai procesus, vai vispār neievieš inovācijas. Arī šajā ziņā Palāta konstatēja izteiktas atšķirības starp privātajiem un publiskā sektora starpniekiem, proti, publiskā sektora starpnieki daudz vairāk orientējas uz uzņēmumiem, kas darbojas zinātnesietilpīgās nozarēs, citiem vārdiem sakot, uz tiem, kas, visticamāk, ieviesīs inovācijas. Šajā jomā Eiropā atpaliek.

Palātas ieteikumi

Palāta ir sagatavojusi vairākus ieteikumus, lai uzlabotu instrumentu mērķtiecīgu orientēšanos uz “dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam”. InnovFin MVU garantiju instrumenta gadījumā šiem uzņēmumiem jābūt inovatīvākiem.

Tā kā pastāv dažādi ES finansēti garantiju instrumenti un tā kā to apjoms ir palielinājies, Palāta iesaka Komisijai veikt iepriekšējo un pašreizējo garantiju instrumentu efektivitātes novērtējumu un ex ante novērtējumu par iespējamiem aizstājējinstrumentiem, ietverot rūpīgu un visaptverošu analīzi par tirgus vajadzībām un izmaksu lietderību. Novērtējumā arī jāapzina, kā centrāli pārvaldītie instrumenti vislabāk varētu atbilst tirgus vajadzībām, nodrošinot koordināciju ar valstu un reģionālā līmenī finansētiem instrumentiem, kurus līdzfinansē no ES struktūrfondiem, kā arī ar līdzīgiem instrumentiem, ko finansē tikai valsts vai reģionālās iestādes.

Palāta Komisijai arī iesaka uzlabot novērtēšanas sistēmu.

Ievads

Instrumenti mazāku uzņēmumu piekļuves finansējumam uzlabošanai

Mazos un vidējos uzņēmumus¹ (MVU; turpmāk arī — mazākus uzņēmumus) nereti uzskata par Eiropas izaugsmes, inovāciju un konkurētspējas būtisku dzinējspēku, kā arī sociālās integrācijas pamatfaktoru. Tomēr pastāv viedoklis, ka bankas un finanšu tirgi pietiekami nenodrošina mazāku uzņēmumu finanšu vajadzības, tādējādi ierobežojot to ieguldījumus un izaugsmi. Aizdevumu garantiju galvenais nolūks ir risināt šo situāciju, mudinot aizdevējus piedāvāt vairāk aizdevumu uz labākiem nosacījumiem. Nodrošinot garantiju, trešā puse apņemas samaksāt visu aizņēmēja parādu vai tā daļu, ja aizņēmējs to pats nevarētu samaksāt.

Eiropas Komisija uzskata, ka finanšu instrumenti, ko galvenokārt veido aizdevumi vai garantijas, ir “gudrs veids, kā finansēt reālo ekonomiku un stimulēt izaugsmi un nodarbinātību”². Tāpēc finanšu instrumentus izmanto dažādās ES budžeta daļās:

1. centrāli pārvaldītus finanšu instrumentus finansē no dažādām budžeta jomām, piemēram, pētniecības, uzņēmējdarbības un rūpniecības, izglītības un kultūras jomas. Komisija ir tieši iesaistīta šo instrumentu, to ieguldījumu stratēģijas un to ES ieguldījuma izstrādē un attīstīšanā. Lēmumu par šādu instrumentu izveidi pieņem budžeta lēmējiestādes (Eiropas Parlaments un Padome), pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu;
2. dalītas pārvaldības³ finanšu instrumentus, ko izmanto kohēzijas politikas jomā, finansē galvenokārt no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un mazākā mērā no Eiropas Sociālā fonda (turpmāk abi minētie kopā saukti par struktūrfondiem), Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un Eiropas Zivsaimniecības fonda. Finanšu instrumentus 2014.–2020. gada plānošanas periodā var finansēt arī no Kohēzijas fonda. Katrs instruments ir jāīsteno darbības programmas ietvaros, kuru pārvalda vadošā iestāde. Vadošā iestāde atbild par finanšu instrumenta izstrādi un lēmuma pieņemšanu par tā finansiālo apmēru.

Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam divi galvenie centrāli pārvaldītie instrumenti, ko Komisija izmanto, lai atbalstītu Eiropas mazāko uzņēmumu piekļuvi aizņēmuma finansējumam, ir

1. aizdevumu garantiju instruments Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmas ietvaros⁴ un
2. InnovFin MVU garantiju instruments programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros⁵.

Katram instrumentam ir atšķirīgi politikas mērķi. Aizdevumu garantiju instrumenta mērķis ir atbalstīt mazākus uzņēmumus, kam ir grūti piekļūt aizņēmuma finansējumam, jo tos uzskata par riskantiem vai tiem nav pieejams pietiekams nodrošinājums⁶. InnovFin MVU garantiju instrumenta mērķis ir atbalstīt uzņēmumus, kas ir vērsti uz inovācijām un/vai pētniecību un izstrādi, bet kuros ir mazāk par 500 darbiniekiem.

Pirms šiem diviem instrumentiem bija

1. MVU garantiju mehānisms, ko īstenoja laikposmā no 1998. līdz 2013. gadam⁷ un kam bija līdzīgs mērķis un finanšu struktūra kā aizdevumu garantiju instrumentam, un
2. riska dalīšanas instruments⁸, kuru kā pilotprojektu sāka īstenot 2012. gadā un kurš bija līdzīgs InnovFin MVU garantiju instrumentam.

Darbības struktūra

Eiropas Komisijai ir vispārēja atbildība par šiem centrāli pārvaldītajiem garantiju instrumentiem. Tas ietver programmas priekšlikuma, gada darba programmu un īstenošanas un novērtēšanas ziņojumu iesniegšanu. Tomēr īstenošana ir uzticēta Eiropas Investīciju fondam (EIF) par atrunātu atlīdzību, kā noteikts deleģēšanas nolīgumā.

EIF izraugās finanšu starpniekus (piemēram, komercbankas, valsts attīstību veicinošās iestādes vai savstarpējo garantiju iestādes) un ar tiem savā vārdā paraksta garantiju nolīgumus. Starpnieki vai nu izsniedz aizdevumus tieši uzņēmumiem vai izdod garantijas citiem finanšu starpniekiem, kas izsniedz aizdevumus uzņēmumiem. Ja uzņēmums nepilda aizņēmuma saistības, EIF atmaksā starpniekam daļu zaudējumu, kā noteikts garantiju nolīgumā.

EIF uztur sarakstu ar aizdevumiem, uz kuriem starpnieki ir izvēlējušies attiecināt garantiju, un uzrauga starpnieku atbilstību garantiju nolīgumiem. EIF arī regulāri ziņo Komisijai par instrumentu īstenošanas progresu.

Finanšu noteikumi

EIF daļēji garantē aizdevumus, ko starpnieki izsniedz mazajiem uzņēmumiem (aizdevumu portfeli). Mērķis ir mudināt finanšu starpniekus paplašināt aizdevumus, ietverot mazākus uzņēmumus. Tādēļ EIF un starpnieku garantiju nolīgumos ir noteikts, ka starpniekiem ir jāpalielina aizdevumu apmērs, pārsniedzot iepriekš noteikto robežvērtību. Robežvērtība ir noteikta līmenī, kādu starpnieks būtu sasniedzis bez garantiju nolīguma, vai nulles līmenī, ja starpnieks iepriekš neizsniedza šādus aizdevumus. InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros netiek piemērota nekāda robežvērtība.

Katram no abiem instrumentiem ir atšķirīgs kredītriska segums. Abos gadījumos EIF atlīdzina finanšu starpniekiem ne vairāk kā pusi zaudējumu, kas tiem rodas atsevišķu to portfeļa aizdevumu gadījumā (t. i., garantija nepārsniedz 50 %). Tomēr aizdevumu garantiju instrumenta ietvaros līgumos ir noteikts atlīdzības kopējās summas ierobežojums (garantiju nolīgumiem, kas parakstīti līdz 2016. gada 31. decembrim, ierobežojums ir no 4 % līdz 20 % no garantētā aizdevumu portfeļa summas). Zaudējumus, kas pārsniedz šo ierobežojumu, pilnībā sedz starpnieks. Citiem vārdiem sakot, par katru aizdevumu, kura saistības nav izpildītas, EIF atlīdzina zaudējumus saskaņā ar garantijas likmi līdz ierobežojuma summai, ko savukārt atlīdzina Komisija (turpmāk — ES ieguldījums). Katram starpniekam noteiktais ierobežojums samazina risku, kam pakļauts ES budžets. Savukārt InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros šāds ierobežojums nav noteikts, un EIF ir pienākums segt visus zaudējumus saskaņā ar līgumā noteikto garantijas likmi, kura parasti ir gandrīz 50 % (sk. 1. attēlu).

Piezīme. Attēlā parādīta situācija, kad faktiskie zaudējumi ir lielāki nekā paredzētie zaudējumi.

Avots: ERP.

Lai ierobežotu zaudējumu summu, kas jāsedz ar InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros paredzēto garantiju, starpniekiem ir jāapņemas savos portfeļos nodrošināt aizdevumu kvalitātes obligāto līmeni. Šo līmeni nosaka, ņemot vērā i) aizņēmēju minimālo kredītreitingu un ii) citas portfeļa iezīmes. Turklāt, lai gan daļējās garantijas aizdevumu garantiju instrumenta ietvaros nodrošina bez maksas, InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros starpniekam piemēro garantijas maksu 0,5 % vai 0,8 % apmērā gadā (atkarībā no aizņēmēja lieluma) par neatmaksāto garantēto summu.

Tā kā InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros nav noteikts ierobežojums, Komisija un EIF ir vienojušies par saistīto risku dalīšanu, un EIF ir tiesības saņemt atrunātu riska maksu.

Iesaistītie ES līdzekļi

Laika gaitā ES resursi, ko nodrošina centrāli pārvaldītiem aizdevumu garantiju instrumentiem, kuri paredzēti mazākiem uzņēmumiem, ir palielinājušies, kā parādīts 1. tabulā.

Avots: ERP, pamatojoties uz Komisijas informāciju par instrumentiem līdz 2006. gadam, ES budžetu attiecībā uz ES ieguldījuma summu instrumentos, sākot no 2007. gada, EIF ziņojumiem par stāvokli 31.12.2016. un Komisijas aprēķinu par stāvokli, kas paredzams pēc tam, kad būs pilnībā izlietots ES ieguldījums.

Tādējādi tiek paredzēts, ka laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ES budžets nodrošinās 1,78 miljardus EUR, lai segtu gan turpmākus zaudējumus saistībā ar garantēto portfeli, gan instrumentu pārvaldības izmaksas. 2016. gada 31. decembrī vidējie paredzamie zaudējumi saistībā ar jau parakstītajiem garantiju nolīgumiem bija 9 %⁹ (jeb 0,98 miljardi EUR). Tas ir vairāk nekā iepriekšējo MVU garantiju mehānismu ietvaros (vidējo paredzamo zaudējumu rādītājs bija 5,4 % 1998.–2000. gadā, 5,1 % — 2001.–2006. gadā un 6,8 % 2007.–2013. gadā).

MVU garantiju mehānisma 1998.–2000. gadam ietvaros 52 % finanšu starpnieku cieta zaudējumus, kas atbilst 90 vai vairāk procentiem no paredzamajiem zaudējumiem attiecībā uz to portfeli. Mehānisma 2001.–2006. gadam ietvaros zaudējumus cieta 53 % finanšu starpnieku. Ir pāragri līdzīgus datus sniegt par MVU garantiju mehānismu 2007.–2013. gadam.

Pašreizējiem instrumentiem (sk. 1. tabulu) 2016. gada 31. decembrī līgumslēdzēju-starpnieku aizdevumu portfeļus (22,32 miljardu EUR apmērā) sedza garantija par 10,79 miljardiem EUR jeb gandrīz 50 % apmērā. Kopējais paredzētais aizdevumu apjoms uzņēmumiem bija 27,55 miljardi EUR.

Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF)¹⁰ izveidoja 2015. gadā. Komisija, Eiropas Investīciju banka (EIB) un EIF 2016. gadā izlēma darīt pieejamu daļu ESIF budžeta resursu, lai papildinātu ES ieguldījumu abos centrāli pārvaldītajos instrumentos. Aizdevumu garantiju instrumentu papildinās ar 0,55 miljardiem EUR un InnovFin MVU garantiju instrumentu papildinās ar 0,88 miljardiem EUR. Tādējādi ES kopējie resursi no 1,78 miljardiem EUR (sk. 1. tabulu) palielināsies līdz 3,13 miljardiem EUR. Komisijas un EIF deleģēšanas nolīgumos 2017. gada jūlijā notika grozījumu ieviešana.

Arī dalītas pārvaldības ietvaros Eiropas Savienība finanšu instrumentiem nodrošināja ievērojamus resursus (sk. 2. punktu). Līdz 2017. gada 31. martam ES faktiskais ieguldījums garantiju instrumentos laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam bija 2,5 miljardi EUR; izsniegto aizdevumu summa bija vismaz 18 miljardi EUR¹¹. ES ieguldījuma summa visu veidu finanšu instrumentos, kam piemēro dalītu pārvaldību, saskaņā ar Komisijas aplēsēm 2014.–2020. gadā ir ievērojami lielāka nekā 2007.–2013. gadā. Taču jaunākie pieejamie dati (stāvoklis 2015. gada 31. decembrī) vēl neļauj apzināt ar garantiju instrumentiem saistītās summas.

Laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam ES (līdz)finansēto garantiju summu relatīvais svērums joprojām bija mazs, salīdzinot ar dalībvalstu izdoto garantiju kopsummu (sīkākai informācijai sk. I pielikumu). Tomēr, tā kā budžeta resursi šiem garantiju instrumentiem 2014.–2020. gada periodā ir palielināti (sk. 13., 17. un 18. punktu), sagaidāms, ka minētā daļa pieaugs. Turklāt laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam vidēji gadā ES garantētie aizdevumi veidoja mazāk nekā 0,5 % no kopējiem banku aizdevumiem MVU (lai gan dalībvalstīs bija vērojamas būtiskas atšķirības) (sīkākai informācijai sk. II pielikumu).

Revīzijas pieeja

Revīzijas mērķis bija novērtēt, vai ES aizdevumu garantijas atbalsta mazāku uzņēmumu izaugsmi un inovācijas, uzlabojot to piekļuvi finansējumam. Šajā nolūkā Palāta izskatīja, vai

1. pašreizējie garantiju instrumenti ir atbilstīgi izveidoti;
2. bez garantijas labuma guvējiem būtu bijis sarežģīti saņemt aizdevumu;
3. garantiju instrumenti sasniedz savu mērķus vai paredzētos saņēmējus;
4. Komisijas novērtēšanas sistēma nodrošina pierādījumus par garantiju instrumentu efektivitāti.

Lai analizētu ilgtermiņa rezultātus un novērtējuma sistēmu, Palāta koncentrēja uzmanību galvenokārt uz aizdevumu garantiju instrumentiem, kuri tika īstenoti 2001.–2013. gadā. Visos pārējos aspektos Palāta koncentrēja uzmanību uz aizdevumu garantiju instrumentu un InnovFin MVU garantiju instrumentu.

Revīzijas kritēriju pamatā bija regulas, ar ko izveido minētos instrumentus, attiecīgie sagatavošanās dokumenti, Palātas iepriekšējie ziņojumi par šo jautājumu, Komisijas iekšējie noteikumi un procedūras, kā arī akadēmiskās literatūras avoti. Dažādās šā ziņojuma iedaļās ir sniegts plašāks šo kritēriju skaidrojums.

Revīzijas pierādījumus vāca, pamatojoties uz

1. attiecīgās dokumentācijas pārbaudi;
2. tādu 50 aizdevumu nejaušas izlases analīzi, kurus sedz abi pašreizējie garantiju instrumenti, tostarp saistībā ar aizdevumu garantiju instrumentu — triju finanšu starpnieku apmeklējumu (Čehijas Republikā, Rumānijā un Apvienotajā Karalistē) un saistībā ar InnovFin MVU garantiju instrumentu — divu finanšu starpnieku apmeklējumu (Vācijā un Zviedrijā);
3. telefoniskām pārrunām, iztaujājot InnovFin MVU garantiju instrumenta 46 galasaņēmēju nejaušas izlases pārstāvjus (tika aptverti septiņi finanšu starpnieki Čehijas Republikā, Spānijā, Francijā, Itālijā un Luksemburgā);
4. divu Grieķijas komercbanku un valdības struktūru apmeklējumu;
5. ekonometrisku pētījumu par aizdevumu garantiju instrumenta priekšteču ilgtermiņa ietekmi uz labuma guvējiem – Francijas uzņēmumiem;
6. EIF un Komisijas sniegto datu analīzi attiecībā uz garantijām, kā arī uz dotāciju shēmām, kas vērstas uz mazākiem uzņēmumiem programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros;
7. Komisijas un EIF darbinieku iztaujāšanu.

Apsvērumi

Garantiju instrumentu izveidē bija nepilnības

Izveidojot finanšu instrumentu, Komisijai cita starpā ir jāņem vērā šādi elementi: i) tirgus vajadzības un instrumenta lielums (t. i., ES ieguldījuma summa, ko darīs pieejamu) un ii) instrumenta pārvaldības izmaksas.

Pēc instrumenta izveides tam būtu ātri jāuzsāk darbība, lai optimāli izmantotu īstenošanas periodu.

Tāpēc Palāta pārbaudīja, vai

1. lēmumu par instrumenta lielumu pieņēma, balstoties uz tirgus vajadzību pienācīgu novērtējumu;
2. Komisijas sarunas ar EIF par izmaksām un maksām balstījās uz pierādījumiem;
3. instrumenti uzsāka darbību nekavējoties.

Instrumentu lielums nebija balstīts visaptverošā un aktuālā tirgus vajadzību novērtējumā

Tā kā ES finansē lielu skaitu finanšu instrumentu, kas darbojas kopā ar valsts vai reģionālā līmenī finansētiem instrumentiem, ir ļoti svarīgi izanalizēt tirgus vajadzības, lai nodrošinātu instrumentu efektivitāti.

Ietekmes novērtējumiem un ex ante novērtējumiem, ko Komisija veic pirms jaunas paaudzes finanšu instrumentu ieviešanas, būtu jānodrošina informācija par tirgus vajadzībām un jāļauj izdarīt secinājumus par nepieciešamo summu šo vajadzību risināšanai. Tādēļ Palāta izskatīja šos garantiju instrumentu vajadzībām veiktos novērtējumus.

Attiecībā uz abām programmām, kurās integrēti abi centrāli pārvaldītie instrumenti (t. i., Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programma un programma “Apvārsnis 2020”), novērtējumus veica attiecīgi 2011. un 2013. gadā. Tomēr attiecībā uz programmas “Apvārsnis 2020” finanšu instrumentiem (tostarp InnovFin MVU garantiju instrumentu) īpašo izvērtējumu veica pēc programmas tiesību akta priekšlikuma izdošanas un indikatīvas budžeta summas apspriešanas Eiropas Komisijā, Eiropas Parlamentā un Padomē.

Abi novērtējumi ietvēra tirgus vajadzību (t. i., finansējuma iztrūkuma) analīzi. Tā kā nebija pieejami pilnīgi dati, bija grūti precīzi izteikt skaitļos šo iztrūkumu, tāpēc to pamatoja ar vairākām aplēsēm un pieņēmumiem (sk. 1. izcēlumu). Rezultātā to MVU skaitu, par kuriem uzskatīja, ka tiem nav piekļuves finansējumam (2–3,5 miljoni no aptuveni 23 miljoniem) un ka tā iemesls nav būtiskas nepilnības, bet gan nodrošinājuma trūkums/nepietiekamība (pieņēmums, ka 20 % līmenī), izteica kā diapazonu (no 0,4 līdz 0,7 miljoniem MVU). Novērtējumā, ko veica 2013. gadā, netika atjaunināti finansējuma iztrūkuma dati, kurus izmantoja 2011. gada novērtējumā.

Novērtējums, ko veica 2011. gadā, un it sevišķi pamatā esošais pētījums¹⁴, kuru īstenoja pēc Komisijas pasūtījuma, ietvēra dažādu variantu (atšķirīgu finanšu instrumentu un budžetu) detalizētu analīzi, kurā tika novērtēta šo variantu ietekme. Novērtējums, ko veica 2013. gadā, neietvēra tikpat daudz variantu un informācijas par ietekmi. Proti, lai gan bija paredzēts, ka InnovFin MVU garantiju instrumentam būs pieejams daudz lielāks ES ieguldījums salīdzinājumā ar tā līdzvērtīgo instrumentu iepriekšējā periodā (sk. 1. tabulu), netika novērtēta ietekme uz finansējuma iztrūkumu un apguves spēja¹⁵, ņemot vērā arī visu pārējo ES finansēto garantiju instrumentu kopējo ietekmi.

Abiem centrāli pārvaldītajiem instrumentiem pieejamo ES ieguldījumu nepiešķir dalījumā pa dalībvalstīm, reģioniem vai nozarēm. Instrumenti saskaņā ar juridisko pamatu tiek īstenoti atkarībā no pieprasījuma, proti, finanšu starpnieki atsaucas uz EIF uzaicinājumu izteikt ieinteresētību. Lai gan katrā dalībvalstī ir atšķirīgas tirgus vajadzības un tādējādi arī garantiju iespējamā ietekme, abu instrumentu finansējuma iztrūkuma analīzi veica tikai ES līmenī. Novērtējumos, ko veica 2011. un 2013. gadā, neizmantoja pieejamo informāciju par tirgus vajadzībām vairākās dalībvalstīs un reģionos. Laikposmā no 2006. līdz 2008. gadam JEREMIE (Eiropas apvienotie resursi mazajiem, vidējiem un mikrouzņēmumiem) iniciatīvas ietvaros¹⁶ EIF pēc dalībvalstu pieprasījuma bija izstrādājis valsts līmeņa “iztrūkuma analīzi” par 19 dalībvalstīm. Turklāt 2012. gadā pēc Komisijas pasūtījuma tika veikts pētījums, lai gūtu priekšstatu par aizdevumu, garantiju un kapitāla shēmām, kuras ES dalībvalstīs atbalsta no valstu resursiem. Šis pētījums 2014. gadā tika atjaunināts, taču pētījumu darbības jomas ierobežojumu dēļ pārskats par katru dalībvalsti ir nepilnīgs.

Novērtējumā, ko veica 2011. gadā, tika paredzēts, ka lielāko katalītisko ietekmi varētu sasniegt dalībvalstīs, kuras ES pievienojās, sākot no 2004. gada. Tomēr saskaņā ar garantiju nolīgumiem, ko abu instrumentu ietvaros EIF un finanšu starpnieki ir parakstījuši līdz 2016. gada beigām, aptuveni trīs ceturtdaļas paredzēto aizdevumu tiks izsniegti četrās dalībvalstīs, kuras pievienojās ES pirms 2004. gada. Lielākajai daļai dalībvalstu, kas pievienojās ES, sākot ar 2004. gadu, abu instrumentu ietekme finansējuma iztrūkuma novēršanas ziņā ir mazāka nekā šīm galvenajām atbalsta saņēmējām dalībvalstīm.

ESIF (sk. 17. punktu) ievērojami papildinās šos divus instrumentus. Kā Palāta jau norādīja savā Atzinumā Nr. 2/2016¹⁷, ESIF netika veikts novērtējums un analīze par investīciju nepietiekamības iemesliem un tirgus vajadzībām un par to, kā šos jautājumus vislabāk risināt.

Attiecībā uz instrumentiem, ko līdzfinansē struktūrfondi, iepriekš izdotā īpašajā ziņojumā¹⁸ tika uzsvērts, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā dalībvalstu atbildīgās iestādes ne vienmēr bija pienācīgi novērtējušas tirgus vajadzības. Tā rezultātā ievērojams skaits finanšu instrumentu bija pārāk lieli.

Izmaksu un maksu līmenis nebija pietiekami pamatots

EIF saņem administratīvu maksu kā atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem un ar darbības rezultātiem saistītu maksu, lai motivētu konkrētu mērķu sasniegšanu. Administratīvās un ar darbības rezultātiem saistītās maksas maksimālā kopējā summa, ko EIF var pieprasīt katra instrumenta īstenošanas periodā, ir 6 % no ES ieguldījuma. Par instrumentiem, ko īstenoja 1998.–2000. un 2001.–2006. gadā, šī maksa bija 9 %, un Komisijai pēc tam izdevās to samazināt līdz 6 %.

Komisija arī i) sedz EIF maksu par finanšu līdzekļu pārvaldību¹⁹ saistībā ar summām, kas no ES budžeta izmaksātas abiem instrumentiem, un ii) atlīdzina EIF konkrētas citas neparedzētas pārvaldības izmaksas, pamatojoties uz dokumentāriem pierādījumiem. Šo izmaksu kopējais maksimālais apjoms ir 1 % no ES ieguldījuma aizdevumu garantiju instrumenta gadījumā un 1,5 % no tās ieguldījuma InnovFin MVU garantiju instrumenta gadījumā.

Pārvaldības izmaksu un maksu maksimālā summa abiem instrumentiem to īstenošanas laikā ir 129,7 miljoni EUR, kā parādīts 2. tabulā. Pēc ESIF ieguldījuma papildinājuma oficiālās apstiprināšanas, veicot grozījumus deleģēšanas nolīgumos, izmaksas palielināsies (sk. 17. punktu).

Avots: ERP, pamatojoties uz ES budžeta informāciju un Komisijas un EIF deleģēšanas nolīgumiem.

Abu instrumentu gada²⁰ pārvaldības izmaksas un maksas būs aptuveni 6,5 miljoni EUR (neieskaitot ESIF papildinājumu). Lai gan EIF galvenokārt pieder publiskajam sektoram²¹ (ES turējumā ir 29,81 % akciju kapitāla), tomēr ir svarīgi nodrošināt, lai maksas būtu atbilstošas.

Tādēļ pirms sarunu uzsākšanas ar EIF Komisijai vajadzētu izzināt datus par izmaksām, i) ar ko EIF saskārās, īstenojot iepriekšējos aizdevumu garantiju instrumentus; ii) ar ko valstu garantiju iestādes saskārās, īstenojot aizdevumu garantiju instrumentus; un iii) ko EIF piemēro citām struktūrām, no kurām tas ir saņēmis pārvaldības pilnvaras (piemēram, EIB vai valstu iestādēm). Palāta izskatīja, vai šādi dati tika iegūti.

Palāta konstatēja, ka Komisijas rīcībā nebija detalizētas informācijas par iepriekš īstenoto shēmu faktiskajām izmaksām. Tās rīcībā bija ierobežota informācija par tādu citu struktūru samaksātajām maksām, kuras ir pilnvarojušas EIF īstenot finanšu instrumentus to vārdā, un tika veikts nepilnīgs darbs, lai savas izmaksas salīdzinātu ar tām, kuras attiecās uz valstu īstenotu garantiju instrumentu izlasi.

Salīdzinājumam jānorāda, ka struktūrfondu līdzfinansētajiem garantiju instrumentiem attiecīgajās regulās noteiktā pārvaldības izmaksu un maksu robežvērtība ir augstāka nekā 6 %, ko piemēro centrāli pārvaldītiem instrumentiem. Tomēr faktiskās izmaksas robežvērtību nepārsniedza. Saskaņā ar indikatīvajiem datiem par struktūrfondu līdzfinansēto garantiju instrumentu īstenošanu²² 2007.–2013. gadā vidējās gada²³ pārvaldības izmaksas un maksas pašlaik ir tādās pašās robežās kā tās, kuras Komisija sedza par abiem revidētajiem instrumentiem.

Papildus iepriekš minētajām maksām InnovFin MVU garantiju instrumenta gadījumā EIF ir tiesības saņemt riska maksu kā atlīdzību par to, ka tas uzņemas daļu no šā instrumenta riska (sk. 12. punktu un 1. attēlu).

Ar EIF riska darījumiem saistītais risks ir atkarīgs no pamatā esošā portfeļa riska profila un ES ieguldījuma summas, ko izmaksā kā ikgadējos maksājumus un pirms garantiju faktiskās apstiprināšanas. Līdz 2022. gadam aizdevumus var ietvert InnovFin MVU garantiju instrumentā, tādēļ portfeļa riska profils var nemitīgi mainīties.

Finanšu starpniekiem ir jāmaksā garantijas maksa (sk. 11. punktu), kas ir instrumenta ienākumi. ES ieguldījumu izmanto riska maksu segšanai tikai tad, ja ar garantijas maksu nepietiek, lai nosegtu visu riska maksas summu, ko EIF ir tiesīgs saņemt.

Riska maksa ir noteikta 1,25 % apmērā gadā par 80 % no neatmaksātās garantētās summas (jo tiek sagaidīts, ka ES ieguldījums būs 20 % no garantētās kopsummas visiem starpniekiem kopā). Riska maksas maksimālā summa, ko EIF var pieprasīt instrumenta īstenošanas periodā, ir 10 % no ES ieguldījuma (t. i., 106 miljoni EUR).

Pastāv iespēja, ka maksa būs lielāka nekā faktiskais risks, ko EIF uzņemas. Tas tā ir tādēļ, ka maksu izmaksā par 80 % no neatmaksātās garantētās summas, pat ja iemaksātais ES ieguldījums pārsniedz 20 % no garantētās summas (citiem vārdiem sakot, ja EIF faktiskais riska darījumu apjoms ir mazāks par 80 %). Tomēr nav mehānisma, lai pārbaudītu līdz 2022. gadam EIF izmaksāto riska maksu. Piemēram, 2014.–2015. gadā ES ieguldījums pārsniedza neatmaksāto garantēto summu, tādēļ EIF neuzņēmās nekādu risku, tomēr saņēma riska maksas aptuveni 0,5 miljonu EUR apmērā.

Īstenošanas posma ātra uzsākšana

Palātas iepriekšējās revīzijas ir parādījušas, ka finanšu instrumentu īstenošanas uzsākšana ir ļoti sarežģīta un kavējumi apdraud mērķu sasniegšanu²⁴. Tādēļ Palāta izskatīja, vai būtu iespējams izvairīties no kavējumiem.

Aizdevumu garantiju instruments pēc būtības bija turpinājums iepriekšējam MVU garantiju mehānismam, kurš palīdzēja ātri uzsākt tā darbību. Taču InnovFin MVU garantiju instrumenta, kas zināmā mērā bija jauns instruments, īstenošanas ātra uzsākšana bija ievērojams sasniegums.

Komisija un EIF nolīgumus par abiem instrumentiem parakstīja līdz 2014. gada jūlijam. Līdz 2014. gada beigām EIF jau bija parakstījis garantiju nolīgumus ar sešiem starpniekiem par plānoto aizdevumu apjomu gandrīz 1,4 miljardu EUR apmērā. Līdz 2016. gada beigām īstenošanas rādītājs (izmantotā ES ieguldījuma ziņā) bija 80 %. Finanšu starpnieki līdz tam pašam laikam bija izsnieguši aizdevumus aptuveni 27 % apmērā no plānotā aizdevumu apjoma.

Aizdevumu garantiju instrumenti nebija pietiekami orientēti uz uzņēmumiem, kuriem ir grūti saņemt aizdevumu

Aizdevēji parasti piemēro augstākas procentu likmes un maksas atbilstīgi aizņēmēju augstākam riska profilam. Tomēr aizdevēji var arī nevēlēties piemērot augstu procentu likmi un uzņemties risku, kas pārsniedz konkrētu līmeni, un tā vietā izvēlas ierobežot aizdevumu izsniegšanu. Tāpēc dzīvotspējīgi projekti var nesaņemt banku finansējumu, jo tos atzīst par pārāk riskantiem, it sevišķi ja aizņēmēji nespēj apliecināt savu kredītspēju un/vai projekta prognožu pamatotību²⁵. Šajā ziņojumā dzīvotspējīgus uzņēmumus, kuri nevar saņemt aizdevumu no komerciāliem aizdevējiem, sauc par “dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam”.

Tas, ka ir aizņēmēji, kas izstrādājuši dzīvotspējīgus projektus, bet nespēj piekļūt finansējumam, ir ES finansēto aizdevumu garantiju instrumentu svarīgākais pamatojums. Šis pamatojums ir norādīts sagatavošanās dokumentos un attiecīgajās regulās, ar ko izveido abus izskatītos instrumentus. Konkrēti ir noteikts, ka “garantijas parāda finansējumam (..) mazina konkrētās grūtības piekļūt finansējumam, ar ko sastopas dzīvotspējīgi MVU to augstās riska pakāpes dēļ vai pietiekamas ķīlas trūkuma dēļ”²⁶. Attiecībā uz InnovFin MVU garantiju instrumentu programmas “Apvārsnis 2020” regulā²⁷ ir minēts, ka “izveidoti novatoriski uzņēmumi – gan lieli, gan mazi – nevar saņemt kredītus augstāka riska pētniecības un inovācijas pasākumiem” un ka “inovācijas, kas vajadzīgas politikas mērķu sasniegšanai, parasti izrādās pārāk riskantas, lai tirgus tās varētu uzņemties (..)”. Arī Finanšu regulas noteikums, ka “finanšu instrumentu mērķis nav aizstāt (..) privāto finansējumu”²⁸ netieši nozīmē orientēšanos uz “dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam”.

Tātad šie instrumenti nav paredzēti kā vispārīgas subsīdijas, kuru mērķis ir samazināt procentu izmaksas mazākiem uzņēmumiem kopumā vai inovatīviem uzņēmumiem, bet gan uzlabot tādu uzņēmumu piekļuvi finansējumam, kuri nevarētu saņemt aizdevumus no komerciāliem aizdevējiem.

Tāpēc Palāta pārbaudīja, vai:

1. uzņēmumiem, kas gūst labumu no aizdevumu garantijām, ir grūti piekļūt finansējumam;
2. Komisija efektīvi izmanto pasākumus, lai uzlabotu orientēšanos uz “dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam”;
3. dalībvalstis ar finansiāliem sarežģījumiem ir sekmīgi ieviesušas šos instrumentus.

Nepilnības mērķtiecīgā orientācijā uz dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam

Pamatojoties uz Palātas aizdevumu izlasi (96 uzņēmumi), kas aptver abus instrumentus, Palāta konstatēja, ka tikai 40 % aizdevumu tika izsniegti uzņēmumiem, kam pretējā gadījumā būtu bijis grūti saņemt finansējumu no komerciāla aizdevēja. Šis līmenis sevišķi neatšķiras no 43 % līmeņa²⁹, ko Palāta atklāja iepriekšējā revīzijā attiecībā uz aizdevumu garantiju instrumenta priekšteci — MVU garantiju mehānismu³⁰, kam bija ļoti līdzīgi mērķi un kas lielā mērā izmantoja līdzīgus starpniekus.

InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros 35 % uzņēmumu būtu bijis grūti saņemt komerciālu aizdevumu bez ES garantijas. Taču pat šajā inovatīvu uzņēmumu apakšgrupā dažiem uzņēmumiem bija piekļuve riska kapitāla finansējumam vai tie būtu varējuši saņemt komerciālu aizdevumu, nodrošinot personīgas garantijas.

Palāta arī salīdzināja valsts un privāto starpnieku rīcību saistībā ar orientēšanos uz paredzētajiem labuma guvējiem³¹; šim nolūkam tā izmantoja netiešus rādītājus, kas ir saistīti ar finansiālo ierobežojumu pakāpi:

1. vecums un uzņēmuma lielums, jo jaunākiem un mazākiem uzņēmumiem parasti ir lielāki finansiālie ierobežojumi³²; un
2. aizdevums kā uzņēmuma kopējo aktīvu īpatsvars, lai noteiktu aizdevuma kā finansējuma avota finansiālo nozīmi uzņēmuma kapitāla struktūrā.

Šie rādītāji atklāj izteiktas atšķirības starp valsts un privātu starpnieku rīcību InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros. Valsts starpnieki pastāvīgi uzrādīja labākus rezultātus nekā privātie starpnieki, orientējoties uz uzņēmumiem, kuru gadījumā ir lielāka iespēja, ka tiem patiešām būs vajadzīga garantija. Piemēram, uzņēmumi, kas dibināti pirms mazāk nekā pieciem gadiem, veidoja 35 % no valsts starpnieku aizdevumu portfeļa salīdzinājumā ar 16 % privātu starpnieku gadījumā. Tāpat valsts starpnieki labuma guvējiem biežāk izsniedza samērā lielu finansējuma summu, proti, vairāk nekā puse to izsniegto aizdevumu veidoja vairāk nekā 10 % no attiecīgā aizņēmēja aktīviem, savukārt privātu starpnieku izsniegto aizdevumu gadījumā tas attiecās tikai uz ceturtdaļu aizdevumu³³.

Tas, ka privāti starpnieki InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros ir vairāk orientējušies uz uzņēmumiem, kuriem ir piekļuve komerciāliem aizdevumiem, ir saistīts ar veidu, kādā instrumentu izveidoja. Programmas “Apvārsnis 2020” regulā ir noteikts, ka instrumenta mērķis ir uzlabot piekļuvi aizņēmuma finansējumam, bet tajā nav paredzēta tieša prasība orientēties uz “dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam”. Komisijas un EIF nolīgumā ir noteikts, ka instrumenta mērķis ir tikai “motivēt (..) starpniekus tieši vai netieši paplašināt aizņēmuma finansējumu (..)”. EIF un starpnieku nolīgumos nav noteikts, ka starpniekiem būtu jāorientējas uz uzņēmumiem, kam ir grūti piekļūt komerciāliem aizdevumiem. Valsts starpnieki biežāk orientējas uz šādiem uzņēmumiem politikas mērķu dēļ, savukārt privātiem starpniekiem šādas motivācijas nav, un arī garantijas nolīgumā ar EIF tas nav prasīts. Patiešām — Palātas apmeklētais privātais starpnieks pat nebija informēts par to, ka būtu jāorientējas uz dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem tiek liegti aizņēmumi (sk. 52. punktu).

Uzņēmumi ar pietiekamu piekļuvi finansējumam vienalga var gūt labumu no garantijas, piemēram, saņemot aizņēmumus uz ilgāku laiku vai par lielākām summām. Turklāt InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros starpnieki var samazināt procentu likmi zem tirgus likmes. Ietaupījums no procentiem ir proporcionāls aizņēmēja riska pakāpei. Tomēr, tā kā uzņēmumi, kuriem ir piekļuve komerciāliem aizdevumiem, parasti ir saistīti ar mazāku risku, ietaupījums ir neliels. Palātas novērotais vidējais ietaupījums izlasē bija no 0,3 % līdz 0,4 %, t. i., ne vairāk kā 1000 EUR gadā uz 250 000 EUR aizdevumu (mediānas vērtība InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros).

Lai gan Komisijai ir izdevies sekmīgi īstenot vienu pasākumu, lai labāk orientētos uz “dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam”, tā vēl nav izskatījusi dažus citus iespējamos pasākumus, īpaši attiecībā uz InnovFin MVU garantiju instrumentu

Palāta jau bija konstatējusi, ka iepriekšējā MVU garantiju mehānisma ietvaros ievērojama daļa labuma guvēju bija uzņēmumi, kuriem ir piekļuve komerciāliem aizdevumiem, un ieteikusi, ka “būtu jāparedz pienācīgi pasākumi, lai pēc iespējas samazinātu nevajadzīgos aizdevumus, un tie jāplāno, cita starpā pamatojoties uz labāko praksi, kuru jau ieviesuši daži starpnieki”³⁴. Savā atbildē uz ieteikumu Komisija piekrita, ka “visās turpmākajās programmās jāparedz pienācīgi pasākumi, lai pēc iespējas samazinātu nevajadzīgos aizdevumus”³⁵.

Komisija tiesību akta priekšlikumā par pašreizējo aizdevumu garantiju instrumentu ieviesa 150 000 EUR robežvērtību attiecībā uz aizdevumiem, kam ir tiesības uz garantiju. Tika uzskatīts, ka aizņēmējiem, kuri lūdza mazākas summas, bija lielākas grūtības piekļūt finansējumam.

Lai gan šī robežvērtība tika apstiprināta, likumdevēji paredzēja kādu izņēmumu. Aizdevumu garantiju instrumenta ietvaros joprojām var sniegt garantiju lielākiem aizdevumiem, ja ir pierādāms, ka labuma guvējam nav tiesību uz garantiju InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros³⁶. Starpniekam, kas vēlas apstiprināt aizdevumu, kurš pārsniedz noteikto robežvērtību, vispirms ir jāpārbauda, vai aizņēmējs neatbilst kādam no 14 atbilstības kritērijiem InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros (sk. 89. punktu). Tā ka tas ir samērā apgrūtinošs process, kura pamatojumu ir grūti izprast, lielākā daļa finanšu starpnieku nemēdz izsniegt garantētos aizdevumus, kas pārsniedz robežvērtību.

Tādējādi robežvērtības noteikšana panāca, ka aizdevumu garantiju instruments tika pārorientēts uz kopumā riskantākiem, mazākiem un jaunākiem uzņēmumiem. To parāda vairāku portfeļu statistikas dati:

1. ir samazinājies aizdevuma vidējais lielums — tādu aizdevumu īpatsvars, kuri pārsniedz 150 000 EUR, ir samazinājies no 37 % iepriekšējā instrumenta ietvaros līdz 15,8 % aizdevumu garantiju instrumenta ietvaros; un
2. mikrouzņēmumiem (t. i., uzņēmumiem, kuros ir mazāk par 10 darbiniekiem) izsniegto aizdevumu īpatsvars ir palielinājies līdz 82 % salīdzinājumā ar 74 % iepriekšējā instrumenta ietvaros.

Tomēr garantijas joprojām tiek izsniegtas lielākiem aizdevumiem, dažreiz pat apejot noteikumus. Viens aizdevumu garantiju instrumenta starpnieks (no trim Palātas revidētajiem) ir vairākkārt pārkāpis robežvērtību, vienā datumā garantējot vairākus aizdevumus vienam un tam pašam uzņēmumam. EIF konstatēja šādu praksi un pieprasīja papildu informāciju par vienu gadījumu, uz kura pamata tas atzina, ka šajā konkrētajā gadījumā bija pienācīgs komerciāls pamatojums. Šādi aizdevumi veidoja vairāk nekā 10 % no starpnieka garantēto aizdevumu portfeļa.

Rūpīgi izstrādāti atbilstības kritēriji var būt vēl viens veids, kā nodrošināt, ka garantijas saņem dzīvotspējīgi uzņēmumi, kuriem nav piekļuves finansējumam (piemēru sk. 2. izcēlumā). Aizdevumu garantiju instrumenta gadījumā šādus atbilstības kritērijus nosaka garantijas nolīgumos ar finanšu starpniekiem. Tomēr Komisija deleģēšanas nolīgumā ar EIF neparedzēja šādus kritērijus InnovFin MVU garantiju instrumentam (sk. 59. punktu). Tomēr Palāta atzīmē, ka no 14 atbilstības kritērijiem, kas ieviesti, lai izvērtētu uzņēmumu inovatīvo raksturu (no tiem viens ir jāizpilda), divi attiecas uz jaunākiem uzņēmumiem. Taču šos divus kritērijus izmantoja tikai neliela daļa uzņēmumu, kuri guva labumu no InnovFin MVU garantiju instrumenta garantētā aizdevuma (20 % 31.12.2016.).

Tādu procentu likmju piemērošana, kas pārsniedz vidējo tirgus līmeni, ir alternatīva pieeja, kā valsts starpniekiem nodrošināt, lai uz garantiju pieteiktos galvenokārt “dzīvotspējīgi uzņēmumi, kuriem nav piekļuves finansējumam”. Uzņēmumi, kuriem ir piekļuve finansējumam, tiešām var saņemt aizdevumus ar tirgus likmi, tādēļ tiem nav motivācijas pieteikties uz garantētu aizdevumu, kas ir dārgāks. Tomēr šādu cenu noteikšanas politiku, kuru piemēro dažas valsts attīstību veicinošās iestādes, InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros neizmanto.

Komisijas izveidotā sistēma garantiju instrumentu uzraudzībai neļauj periodiski pārbaudīt, vai starpnieki orientējas uz “dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav piekļuves finansējumam”. Aizdevumu garantiju instrumenta gadījumā uzraudzības rādītājs ir to uzņēmumu īpatsvars, kas uzskata, ka bez garantijas tie nebūtu saņēmuši finansējumu. Tomēr datus, kas nepieciešami, lai to noskaidrotu, apkopos ar apsekojuma palīdzību tikai divas reizes visā instrumenta īstenošanas laikā. Lai novērtētu iepriekšējo instrumentu, izmantoja līdzīgu rādītāju, taču izlases lielums bija pārāk mazs, lai izdarītu secinājumus atsevišķu starpnieku līmenī. InnovFin MVU garantiju instrumenta gadījumā šāda rādītāja nav.

Akadēmiskās literatūras avotos ir piedāvāti vairāki alternatīvi rādītāji (sk. 3. izcēlumu), kas varētu savlaicīgāk sniegt norādes atsevišķu starpnieku līmenī par to uzņēmumu īpatsvaru, kuriem ir piekļuve komerciāliem aizdevumiem. Tā kā šie rādītāji balstās uz datiem, kas parasti ir ietverti aizdevumu lietās, vajadzīgos datus varētu iegūt no starpniekiem. Tomēr Komisija līdz šim nav pārbaudījusi alternatīvu rādītāju piemērošanas iespēju.

Instrumentu ieviešana ir bijusi lēna dalībvalstīs ar finansiāliem sarežģījumiem

Cikliskas lejupslīdes, it sevišķi finanšu krīzes, parasti palielina aizdevuma iztrūkumu (t. i., vajadzīgo, bet nepieejamo finansējumu) mazākiem uzņēmumiem⁴⁰. Tāpēc mazāku uzņēmumu piekļuves uzlabošana finansējumam bija būtisks elements 2008. gada Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā⁴¹ un tāpēc Komisija un trīs dalībvalstis, kas guva labumu no ES finansiālās palīdzības (Latvija, Grieķija un Portugāle), piekrita šajā saistībā īstenot dažādus pasākumus.

Triju attiecīgo dalībvalstu budžeti bija nonākuši lielās grūtībās. Valstu valdības nevarēja uzturēt savas valsts garantiju shēmas, un valsts atbalstītās garantijas krasi samazinājās. Tā kā ES shēmu mērķis ir papildināt dalībvalstu centienus⁴², Palāta novērtēja, vai minētajās valstīs ir sekmīgi ieviesti ES centrāli pārvaldītie garantiju instrumenti un līdzīgi instrumenti, kurus līdzfinansē no struktūrfondiem.

Palāta konstatēja, ka šajās dalībvalstīs ES centrāli pārvaldīto garantiju instrumentu apguve bija izteikti mazāk sekmīga, salīdzinot ar struktūrfondu līdzfinansēto instrumentu apguvi. Lai gan laikā, kad sākās krīze, bija spēkā aizdevumu garantiju instrumenta priekštecis, no šīm trim dalībvalstīm EIF 2009. gadā parakstīja līgumu tikai ar vienu finanšu starpnieku (Latvijā). InnovFin MVU garantiju instrumenta priekšteča, kas bija spēkā kopš 2012. gada beigām, apguve bija apmierinoša tikai Portugālē, bet ne pārējās divās dalībvalstīs.

No struktūrfondiem līdzfinansēja garantijas un “finansētos riska dalīšanas finanšu instrumentus”. Abu minēto instrumentu mērķis ir novērst finansējuma iztrūkumu mazākiem uzņēmumiem, bet tikai otrais minētais instruments starpniekiem nodrošina gan kredītriska segumu, gan likviditāti. “Finansēta riska dalīšanas finanšu instrumenta” trūkums ir tāds, ka aizdevumi mazākiem uzņēmumiem ir vai nu pilnībā, vai daļēji jāfinansē no valsts līdzekļiem⁴³, un tas nozīmē, ka atbalstu var sniegt mazākam skaitam uzņēmumu. Palāta konstatēja, ka instrumenti, kuros vismaz puse no aizdevumiem tika finansēta ar publiskajiem līdzekļiem, sekmīgāk izmaksāja naudu uzņēmumiem, jo nodrošinātā likviditāte kompensēja komercbanku likviditātes ierobežojumus. Tas izskaidro, kādēļ centrāli pārvaldītas ES aizdevumu garantijas kā instrumenti, kas nenodrošina likviditāti komercbankām, attiecīgajās dalībvalstīs netika ieviestas apmierinošā līmenī.

Tomēr pat struktūrfondu līdzfinansēto finanšu instrumentu gadījumā līdzekļu izmaksāšana uzņēmumiem nenotika vissaspringtākajā laikā, bet lielākoties pēc tam. Latvijā laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam mazākiem uzņēmumiem tika izmaksāti tikai 16 % no summas, kas bija paredzēta “finansētiem riska dalīšanas finanšu instrumentiem” EIF pārvaldītas shēmas⁴⁴ ietvaros. Arī Grieķijā mazākiem uzņēmumiem paredzētās izmaksas no finanšu instrumentiem kavējās un paātrinājās tikai pieejamības perioda beigās, proti, 2015.–2016. gadā.

Lēnās izmaksas mazākiem uzņēmumiem no struktūrfondu līdzfinansētajiem finanšu instrumentiem kontrastē ar Grieķijas Izaugsmes institūta sasniegumiem. Šo nebanku institūtu izveidoja Grieķijas valdība un Vācijas attīstības banka Kreditanstalt für Wiederaufbau kā vienreizēju pasākumu aizdevumu izsniegšanai mazākiem uzņēmumiem. Tā kapitāls bija 200 miljoni EUR, ko tas spēja pārvērst aizdevumos mazāk nekā gada laikā. Kā norādīja Palātas intervētās Grieķijas komercbankas, galvenais ātro izmaksu iemesls bija tas, ka īstenošanai piemēroja daudz vienkāršākus noteikumus par tiem, kas paredzēti struktūrfondu instrumentiem.

Komisija reaģēja uz sarežģījumiem saistībā ar apguvi. It sevišķi 2011. gadā Komisija ļāva struktūrfondu finanšu instrumentus izmantot arī apgrozāmā kapitāla finansēšanai, kas iepriekš bija atļauts tikai ārkārtas apstākļos. Tas pozitīvi ietekmēja izmaksu veikšanu mazākiem uzņēmumiem, un to pamatoja toreiz pastāvošie apstākļi.

Tomēr aizdevumu garantiju vēsture liecina, ka pēc tam, kad konkrētie apstākļi vairs nepastāv, šādas garantijas netiek atceltas. Tādējādi tiek vispārēji mazināta atbilstības stingrība. Piemēram, lai gan sākotnēji aizdevumu garantiju instrumenta priekšteči bija orientēti uz ieguldījumu aizdevumiem, tagad par ierastu lietu ir kļuvusi apgrozāmā kapitāla finansēšana. InnovFin MVU garantiju instrumenta priekštecis atbalstīja tikai aizdevumus ar vismaz divu gadu termiņu. InnovFin MVU garantiju instruments atbalsta arī aizdevumus ar gada termiņu, arī kredītlīnijas. Lai gan šādas izmaiņas nenoliedzami palielina shēmu apguvi, tās arī palielina risku, ka instruments nespēs efektīvi sasniegt valsts politikas mērķus vai ka tas galu galā sāks konkurēt ar privāto sektoru (sk. 4. izcēlumu).

Mērķi ir sasniegti daļēji

Abiem garantiju instrumentiem ir atšķirīgi mērķi. Tāpēc šajā iedaļā tie ir aplūkoti atsevišķi. Palāta pārbaudīja, vai:

1. aizdevumu garantiju instrumenta priekšteči veicināja uzņēmumu izaugsmi;
2. InnovFin MVU garantiju instruments ir orientēts uz atbalsta sniegšanu pētniecības un inovāciju darbībās iesaistītiem uzņēmumiem ar augstu izcilības potenciālu.

Aizdevumu garantiju instrumenta priekšteči veicināja uzņēmumu izaugsmi

Uzņēmuma izaugsme var atspoguļoties darbvietu radīšanā, produktivitātes pieaugumā un labākos dzīvotspējas rādītājos. Lai novērotu garantijas ietekmi, nepietiek, piemēram, ar to, ka salīdzina konkrēta uzņēmuma darbinieku skaitu pirms garantijas saņemšanas ar darbinieku skaitu pēc dažiem gadiem, jo situāciju var būt ietekmējuši arī citi faktori⁴⁵. Tā vietā ietekmes novērtējumu vajadzētu balstīt uz salīdzinājumu starp notikumu attīstību uzņēmumos, kuri gūst labumu no garantijām, un notikumu attīstību gadījumā, ja šāds atbalsts nebūtu saņemts.

Šīs revīzijas ietvaros Palāta pasūtīja hipotētisku ietekmes novērtējuma pētījumu par ES aizdevumu garantiju ilgtermiņa ietekmi vienā dalībvalstī, proti, Francijā⁴⁶. ES ieguldījums to Francijas starpnieku gadījumā, kuru portfeļi tika analizēti pētījuma ietvaros, veidoja vairāk nekā 25 % no 2001.–2013. gadā īstenoto MVU garantiju mehānismu kopējā budžeta. Pētījumā tika salīdzināti vairāki iznākumu mainīgie lielumi⁴⁷, kurus sasniedza mazāki uzņēmumi, kas 2002.–2012. gadā guva labumu no ES aizdevumu garantijām, un uzņēmumi, kuri nebija labuma guvēji (salīdzinājuma grupa). Ietekmi aprēķināja gada griezumā par 10 gadu periodu pēc gada, kurā bija saņemts aizdevums. III pielikumā ir sniegta papildu informācija par metodoloģiju.

Pētījuma rezultāti attiecībā uz visiem analizētajiem iznākumu mainīgajiem lielumiem ir pozitīvi. Labuma guvēji uzņēmumi panāca lielāku izaugsmi kopējo aktīvu, pārdevumu un algu izdevumu ziņā nekā salīdzinājuma grupa. Sākumā produktivitāte pasliktinājās, taču pēc tam uzņēmumi kļuva arī produktīvāki nekā salīdzinājuma grupa. Sākotnējā produktivitātes pasliktināšanās atbilst tam, ka ir vajadzīgs laiks, lai ieguldījumi kļūtu pilnvērtīgi produktīvi. Lai gan aizdevumi gandrīz nekavējoties pozitīvi ietekmēja aktīvus, bija vajadzīgi papildu 2–3 gadi, lai novērotu ietekmi uz pārdevumiem un algu izdevumiem. Garantētie aizdevumi palielināja uzņēmumu parādsaistības, taču papildu parāds tos nepadarīja neaizsargātākus. Iespēja, ka labuma guvēji uzņēmumi pārtrauks tirdzniecību, faktiski tiešām bija mazāka nekā salīdzinājuma grupā (sk. 2. attēlu).

Avots: ERP, pamatojoties uz “Galīgais ziņojums. Aizdevumu portfeļa garantiju ilgtermiņa ietekme uz MVU rezultātiem” [“Final report: Long-term effects of loan portfolio guarantees on SMEs’ performance”], Bertoni, Colombo un Quas (2016. gads, publicēšana gaidāma).

Lai gan pozitīvi rezultāti ir sasniegums, novērotā vispārējā ietekme Francijas mazāku uzņēmumu gadījumā ir mērenāka nekā novērtēts divos citos pētījumos, kas analizēja aizdevumu garantiju instrumentus Francijā vai citviet, izmantojot līdzīgu metodoloģiju (sk. 3. tabulu).

Komisija 2005. gadā pieņēma, ka vienas darbvietas radīšana/uzturēšana MVU garantiju mehānisma ietvaros maksātu 1330 EUR⁵⁰. Pieņemot, ka algu izdevumu pieaugums atspoguļo tikai nodarbinātības izaugsmi, kā noteikts hipotētiskā pētījumā, mēs aprēķinājām, ka katra ES sniegto garantiju rezultātā radītā/uzturētā darbvieta mazākiem Francijas uzņēmumiem faktiski izmaksāja 8000–11 000 EUR, t. i., septiņas reizes vairāk nekā minētā aplēse.

Pētījums arī apliecināja, ka mērķtiecīgāka orientēšana var uzlabot instrumenta efektivitāti. Proti, garantētajiem aizdevumiem bija lielāka ietekme uz mazākiem un jaunākiem uzņēmumiem, t. i., uzņēmumiem, kam saskaņā ar akadēmiskās literatūras avotiem ir lielāki finansiālie ierobežojumi. Garantētajiem aizdevumiem bija arī lielāka ietekme gadījumos, kad bija lielāks publiskā sektora ieguldījums uz katru garantētā aizdevuma EUR, t. i., paredzamie zaudējumi (sk. 4. tabulu).

Piezīme: pp = procentpunkts.

Avots: Bertoni et al. (2016. gads).

Palātas iepriekšējā revīzijā par MVU garantiju mehānismu tika secināts, ka “mehānisma rezultātus varēja sasniegt arī no valsts shēmu finansējuma. (..) Ņemot vērā šādus aizņēmējus, kuru uzņēmējdarbība parasti notiek vietējā mērogā, vajadzība pēc ES intervences nav pietiekami parādīta”⁵¹. Komisija pieņēma saistīto ieteikumu un norādīja, ka tas jau “tiek ņemts vērā, apspriežot un plānojot nākamās paaudzes finanšu instrumentus, (..) kuros viens no svarīgākajiem principiem, kurš jāievēro visos ierosinātajos instrumentos, ir “nodrošināt ES pievienoto vērtību””⁵².

Mūsu iepriekšējais secinājums par to, ka ES pievienoto vērtību nevar uzskatāmi parādīt, joprojām ir spēkā attiecībā uz aizdevumu garantiju instrumentu turpmāk izklāstīto divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tiesību akta priekšlikumā par aizdevumu garantiju instrumentu Komisija norādīja, ka “pēctecē lielāka uzmanība tiks pievērsta garantijām, kas atbalsta pārrobežu kreditēšanu un kreditēšanu vairākās valstīs, kā arī pārvēršanai vērtspapīros saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas ieteikumiem, lai maksimāli palielinātu ES pievienoto vērtību”⁵³. Tomēr likumdevēji minēto nebija iestrādājuši regulā, kas reglamentē instrumentu. Revīzijas laikā pārrobežu kreditēšana un kreditēšana vairākās valstīs aizdevumu garantiju instrumenta ietvaros arī bija ierobežota. Nebija veikti arī vērtspapīrošanas darījumi. Pat iepriekšējā 2007.–2013. gada MVU garantiju mehānisma ietvaros vērtspapīrošana nebija visai sekmīga — tika parakstīti tikai divi darījumi. Viens no aspektiem, kas to izskaidro, ir ierobežotās darbības vērtspapīrošanas tirgū kopš 2008. gada⁵⁴.

Otrkārt, pierādījumu, katalītiskā un spēju veidošanas ietekme⁵⁵, uz ko atsaucās, lai pamatotu ES pievienoto vērtību, it sevišķi dalībvalstīs, kuras ES pievienojās, sākot no 2004. gada (sk. arī 33. punktu), sāk zaudēt savu nozīmi. Tas tā ir tādēļ, ka pēdējos gados ir būtiski palielinājusies ES finansētu finanšu instrumentu izmantošana (sk. 13., 17. un 18. punktu) un līdz ar to ir paplašinājušās dalībvalstu zināšanas par šādu instrumentu īstenošanu. Tas savukārt samazina nepieciešamību pēc ES garantiju instrumentiem⁵⁶. Turklāt dalībvalstis var izmantot struktūrfondus, lai finansētu pašas savus valsts instrumentus (sk. 72.–74. punktu).

InnovFin MVU garantiju instruments nebija pietiekami orientēts uz pētniecību un inovācijām ar augstu izcilības potenciālu

InnovFin MVU garantiju instrumentu reglamentē pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” regula. Tā ir visaptveroša regula, kas reglamentē dažādus intervences pasākumus – dotācijas, garantijas vai pašu kapitāla finansējumu. Kā visaptveroša regula tā attiecas uz visu veidu inovāciju. Tomēr attiecībā uz InnovFin MVU garantiju instrumentu regulā ir noteikts, ka tam būtu galvenokārt jāatbalsta uzņēmumi, kas iesaistījušies “pētniecības un inovācijas pasākumos (..), kam ir augsts izcilības potenciāls”⁵⁷. Šādiem pasākumiem vajadzīgi riskanti ieguldījumi.

Tā kā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” regulā nebija sīkāk definēti “riskanti ieguldījumi pētniecībā un inovācijās, (..) kam ir augsts izcilības potenciāls”, Komisija noteica 14 inovāciju atbilstības kritērijus (sk. IV pielikumu). Uzņēmumam, kas vēlas gūt labumu no garantēta aizdevuma, ir jāatbilst vienam no šādiem kritērijiem. Kritēriji ietver dažādas iespējamās uzņēmumu raksturiezīmes, piemēram, vai tam ir konkrēts pētniecības un inovāciju izdevumu līmenis, vai tas ir ieguvis kādu inovāciju apbalvojumu, vai tas ir saņēmis pētniecības vai inovāciju dotāciju vai aizdevumu, vai tas ir reģistrējis tiesības uz tehnoloģiju, vai tas strauji aug vai saņem ieguldījumu no riska kapitāla fonda vai “komerceņģeļa”.

Divi no trim visbiežāk izmantotajiem kritērijiem ir plaši pēc būtības:

1. kritērijs, ko izmanto 27 % gadījumu (dati uz 2016. gada beigām): labuma guvējs “plāno (..) ieguldīt, lai ražotu, izstrādātu vai īstenotu jaunus vai būtiski uzlabotus produktus, procesus vai pakalpojumus, kas ir inovatīvi un ar ko ir saistīts tehnoloģiskas vai ražošanas kļūmes risks (..)”;
2. kritērijs, ko izmanto 12 % gadījumu: labuma guvējs tirgū darbojas mazāk nekā septiņus gadus un “pētniecības un inovāciju izmaksas veido vismaz 5 % no tā kopējām darbības izmaksām vismaz vienā no trim gadiem pirms labuma guvēja pieteikuma iesniegšanas gada”.

Palāta, pamatojoties uz tās izveidoto aizdevumu izlasi, izskatīja, vai ir nodrošināta regulā paredzētā orientēšanās. Uzņēmumus klasificēja trijās grupās: i) inovāciju nav (15 % no izlases), ii) standarta produkta vai procesa izstrāde (50 % no izlases) un iii) augsta riska inovācijas (35 % no izlases). Turpmāk 5. izcēlumā sniegti katras kategorijas projektu un uzņēmumu piemēri. Par inovācijām, kas izriet no standarta produkta vai procesa izstrādes, uzskata elementus, kas ir jauni tikai uzņēmumam (t. i., tirgū šādi produkti vai procesi jau ir)⁵⁸. Augsta riska inovācijas pārsniedz šo līmeni; Palāta atklāja, ka tikai 35 % uzņēmumu atbilst šai kategorijai. Tomēr arī tajā ar savām inovācijām izcēlās tikai daži uzņēmumi.

Tādējādi 65 % izlasē iekļauto uzņēmumu atspoguļoja plašu inovācijas definīciju, lai gan bija jāorientējas uz šaurāku inovācijas jēdzienu ar augstu izcilības potenciālu (sk. 88. punktu).

Lai izsekotu atbalstīto uzņēmumu inovāciju rezultātiem, Komisija izmanto rādītāju “to MVU īpatsvars, kas uzņēmumā vai tirgū ievieš jaunas inovācijas”. Šis rādītājs nenodala augsta riska inovācijas ar augstu izcilības potenciālu un tādējādi atspoguļo plašāku inovācijas definīciju⁵⁹. Turklāt Komisija ir noteikusi samērā piezemētu mērķvērtību 50 % apmērā attiecībā uz to uzņēmumu īpatsvaru, kas uzņēmumā vai tirgū ievieš jaunas inovācijas. Ņemot vērā, ka aptuveni puse Eiropas uzņēmumu īsteno kāda veida inovāciju tās plašākā nozīmē, šā mērķa sasniegšanu nevar uzskatīt par sasniegumu⁶⁰. Komisija šo mērķi, visticamāk, sasniegtu pat tad, ja finansējumu pēc nejaušības principa vienkārši sadalītu starp uzņēmumiem.

Palāta arī salīdzināja InnovFin MVU garantiju instrumentu ar citām atbalsta shēmām, kas paredzētas mazākiem uzņēmumiem, un novērtēja atsevišķu starpnieku rezultātus saistībā ar orientēšanos uz zinātnesietilpīgiem uzņēmumiem⁶¹. Palāta izmantoja attiecīgā uzņēmuma galvenās nozares zinātnesietilpību⁶², jo tā ir laba aizstājējvērtība, kas atspoguļo iespējamību, ka uzņēmums īsteno pētniecību un inovācijas ar augstu izcilības potenciālu. Patiešām — augsto tehnoloģiju nozarē vai zinātnesietilpīgu pakalpojumu jomā strādājošie uzņēmumi daudz biežāk ir inovatīvi. Tādēļ, ja instruments ir efektīvi orientēts uz inovāciju, labuma guvēji-uzņēmumi pārsvarā noteikti būs no inovāciju ietilpīgām nozarēm. Orientēšanās uz augsto tehnoloģiju nozari un zinātnesietilpīgu pakalpojumu jomu ir svarīga arī no politikas perspektīvas (sk. 6. izcēlumu).

Palāta konstatēja, ka pašreizējais InnovFin MVU garantiju instruments plašāk atbalsta zinātnesietilpīgus uzņēmumus nekā tā priekštecis — riska dalīšanas instruments. Valsts starpnieku nozīmes palielināšanās veicināja lielāku orientāciju uz zinātnesietilpīgiem uzņēmumiem. Šādu uzņēmumu īpatsvars valsts starpnieku portfeļos InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros (76 %) ir ļoti līdzīgs īpatsvaram, kas sasniegts programmas “Apvārsnis 2020” dotāciju shēmās, kuras ir orientētas uz mazākiem uzņēmumiem. Savukārt privāti starpnieki daudz mazākā mērā orientējas uz zinātnesietilpīgiem uzņēmumiem (41 %), tādējādi samazinot kopējo īpatsvaru instrumentā kopumā (sk. 3. attēlu).

Piezīme: Zinātnesietilpīgas un tehnoloģiski ietilpīgas nozares ietver augsto tehnoloģiju un vidēji augsto tehnoloģiju nozari, kā arī zinātnesietilpīgus pakalpojumus, kā definēts Eurostat attiecīgajās vadlīnijās.

Avots: ERP, pamatojoties uz EIF un Komisijas sniegtajiem datiem.

Komisijas novērtēšanas sistēma nodrošināja tikai ierobežotus pierādījumus par instrumentu efektivitāti

Eiropas Komisija aizdevumu garantiju instrumentus mazākiem uzņēmumiem ir finansējusi kopš 20. gadsimta 90. gadu beigām. Laika gaitā ir mainījusies šo garantiju orientācija, taču galvenais mērķis joprojām ir tāds pats, proti, uzlabot mazāku uzņēmumu piekļuvi finansējumam un atbalstīt uzņēmējdarbību un inovācijas, lai ilgtspējīgi veicinātu mazāku uzņēmumu attīstību un nodarbinātības izaugsmi ES. Katram instrumentam attiecīgajā regulā tika noteikts termiņš starpposma un/vai galīgajiem novērtējumiem un to saturs. Cita starpā novērtējumos bija paredzēts izskatīt jautājumu “Cik efektīva ir bijusi ES intervence (t. i., aizdevumu garantijas)?”. Tāpēc Palāta pārbaudīja, vai

1. iepriekšējie novērtējumi ir apliecinājuši aizdevumu garantiju instrumentu efektivitāti; un
2. spēkā esošie pašreizējo instrumentu novērtēšanas nosacījumi ir piemēroti.

Iepriekšējie novērtējumi nesniedza stabilus pierādījumus par instrumentu efektivitāti

Astoņpadsmit gadu laikā kopš ES aizdevumu garantiju instrumentu ieviešanas Komisija ir iesniegusi trīs starpposma un divus galīgos novērtējumus. Tomēr neviens no šiem novērtējumiem nav sniedzis stabilus pierādījumus par garantiju ietekmi. Parasti novērtējumos pauda atzinību garantētajam aizdevumu kopapjomam vai atbalstīto mazāku uzņēmumu skaitam. Tomēr šādi rādītāji atbilstīgi nevērtē efektivitāti vai labklājības ieguvumus⁶⁶.

Novērtējumos galvenokārt izmantoja kvalitatīvas metodes, piemēram, iztaujāšanu un apsekojumus; kvantitatīvas metodes netika izmantotas. Turklāt novērtējumi neapliecināja, ka labuma guvējos-uzņēmumos novērotās izmaiņas bija nodrošinājušas garantijas, nevis citi veicinoši faktori. Apsekojumus izmantoja, lai kompensētu datu nepilnīgumu, taču tie nebija izstrādāti tā, lai novērotās izmaiņas attiecinātu uz garantiju instrumentu. Tā kā uzņēmumus apsekoja vien dažus gadus pēc garantētā aizdevuma saņemšanas, palielinājās uzticamības risks.

Ir divi papildu iemesli, kāpēc nav stabilu novērtējumu. Pirmkārt, novērtējumus izstrādāja pārāk agri — galīgo novērtējumu veica tikai nedaudz vēlāk pēc tam, kad bija pagājusi puse no programmas cikla. Otrkārt, novērtējumiem bija ļoti šaurs tvērums, kas bija koncentrēts tikai uz aktuālo programmu, tādējādi nenovērtējot iepriekšējo, lielā mērā līdzīgo programmu ietekmi.

Ir uzlabojusies datu apkopošana, lai tos izmantotu turpmākos novērtējumos, taču joprojām sastopamas nepilnības

Ietekmes novērtējuma metodoloģiju visvieglāk ir izstrādāt un ieviest jaunas programmas izstrādes posmā. Datu apkopošanas prasības ir jāizskata pašā sākumā, nevis pēc tam, kad programma jau vairākus gadus ir darbojusies⁶⁷.

EIF un Komisija nesen īstenoja dažus pasākumus nolūkā uzlabot novērtēšanas procesu. Pirmkārt, Komisija tagad plāno galīgos novērtējumus veikt daudz vēlākā programmas cikla posmā. Otrkārt, EIF un Komisijas darbinieki 2015. gadā publicēja pētījumu, izvērtējot mazākiem uzņēmumiem Centrāleiropā un Austrumeiropā 2005.–2007. gadā izsniegto aizdevumu garantiju ekonomisko ietekmi⁶⁸. Komisija plāno šo dokumentu izmantot kā paraugu garantiju ietekmes uz mazāku uzņēmumu darbības rezultātiem novērtēšanai. Visbeidzot, EIF tagad spēj labāk identificēt labuma guvējus, izmantojot esošās ārējās datubāzes ar uzņēmumu finanšu datu laikrindām, kas noder kvantitatīvākai analīzei.

Palātas revīzijas laikā Komisija jau bija izstrādājusi darba uzdevumu pašreizējo garantiju instrumentu starpposma novērtējumam, ko paredzēts pabeigt līdz 2017. gada beigām. Tomēr Komisija joprojām nav neko paveikusi attiecībā uz galīgā novērtējuma metodoloģiju. Piemēram, tā joprojām nav noteikusi, kā i) novērtēt, vai InnovFin MVU garantiju instruments patiešām sekmē inovāciju pieaugumu, kas ir instrumenta galvenais mērķis, un kā ii) nodalīt tā ietekmi no citu programmu ietekmes⁶⁹. Šā instrumenta novērtējumu, visticamāk, ietekmēs arī datu nepilnīgums.

Asdrubali and Signore plānā (2015. gads) ES garantiju instrumentu ietekme tika salīdzināta ar visiem citiem iespējamiem finansējuma avotiem, tostarp citām garantijām, ko finansē valstu vai citi ES instrumenti, piemēram, struktūrfondi. Lai gan parāda instrumenti zināmā mērā atšķiras (piemēram, “ierobežoti” un “neierobežoti” vai tādi, kas orientēti uz mazāku uzņēmumu apakšgrupu), komercbankām vai uzņēmumiem, kuriem vajadzīgs finansējums, tie nereti kalpo kā pietuvināti aizvietotāji ar ļoti līdzīgiem mērķiem. Ja vienlaikus tiktu analizēts pēc iespējas lielāks instrumentu skaits, tiktu daļēji mazināts plāna metodoloģijas galvenais ierobežojums. Tomēr Palātas revīzijas laikā nebija īstenota nekāda rīcība šajā nolūkā.

Turklāt novērtējuma iztrūkumu varētu novērst ar plašākiem akadēmiskajiem pētījumiem. Tomēr, lai gan pārredzamības princips⁷⁰ nosaka, ka ikviena piešķirtā dotācija ir jāpublisko, ja vien to neizmaksā fiziskai personai, tas neattiecas uz garantiju labuma guvējiem. Tas nozīmē, ka pētniekiem, kas nav EIF iekšējie pētnieki, nav piekļuves datiem par labuma guvējiem. Citas publiskā sektora iestādes, kas apstrādā līdzīgā mērā konfidenciālus datus, ir ieviesušas konkrētas procedūras, lai nodrošinātu piekļuvi⁷¹ pamatotu pētījumu gadījumā, piedāvājot iespēju piekļūt datiem ar “droša centra”⁷² starpniecību vai izveidojot partnerību starp ārējo pētnieku un organizācijas darbiniekiem⁷³.

Līdz šim galvenā uzmanība bija pievērsta tam, lai novērtētu ietekmi uz pieprasījumu, t. i., pierādītu programmas ietekmi uz mazāku uzņēmumu darbības rezultātiem. Daudz mazāk ir analizēta i) ietekme uz piedāvājumu, piemēram, tas, kādā mērā garantijas palielina aizdevumu piedāvājumu virs līmeņa, kādu starpnieks sasniegtu bez garantijām; ii) kā garantiju instrumentu nodrošinātās subsīdijas ieguvumi tiek efektīvi sadalīti starp piegādātājiem un labuma guvējiem⁷⁴; un iii) kā garantijas ietekmē banku konkurenci. Lai gan EIF nereti ir piekļuve atbilstīgiem datiem, šie dati netiek apkopoti novērtējuma vajadzībām. Kad Palāta veica šādu piedāvājuma analīzi attiecībā uz Čehijas Republiku, kur piecas lielas bankas triju gadu laikā bija sākušas sadarboties ar EIF, nepārprotamu pozitīvu ietekmi uz aizdevumu pieejamību tā atklāja tikai vienas no bankām gadījumā.

Secinājumi un ieteikumi

ES budžets dažādās politikas jomās nodrošina resursus aizdevumu garantiju instrumentiem, kas orientēti uz mazākiem uzņēmumiem un kas darbojas paralēli valsts finansētiem garantiju instrumentiem. Palātas vispārējie secinājumi ir tādi, ka garantiju instrumentu finansiālais lielums tika noteikts bez tirgus vajadzību visaptverošas analīzes un ka pārāk daudziem labuma guvējiem-uzņēmumiem faktiski nebija vajadzīgs garantēts aizdevums. Tomēr uzņēmumi, kas saņēma aizdevumus, tiešām uzrādīja izaugsmi. Taču jāatzīmē, ka inovācijas pasākumi, ko atbalstīja ar vienu no instrumentiem, tika īstenoti visai pieticīgā līmenī un neatbilda izcilības orientācijai un mērķim, kā noteikts regulā. Visbeidzot, Komisija vēl nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus par instrumentu ietekmi un par to izmaksu lietderību. Komisijai, izstrādājot ex ante novērtējumus iespējamiem aizstājējinstrumentiem nākamajā daudzgadu finanšu shēmā, jāņem vērā lielākā daļa Palātas turpmāk norādīto ieteikumu.

Garantiju instrumentu struktūra

No ES budžeta finansē centrāli pārvaldītus garantiju instrumentus paralēli dalītas pārvaldības instrumentiem. Lai gan visu ES finansēto instrumentu lielums pieauga salīdzinājumā ar iepriekšējo 2007.–2013. gada periodu, veiktie tirgus vajadzību novērtējumi neietvēra visus instrumentus un neparādīja, kā tiem būtu kopīgi jāatbilst šīm vajadzībām, lai izvairītos no pārklāšanās un savstarpējas konkurences (sk. 27.–35. punkts).

Abu pašreizējo centrāli pārvaldīto instrumentu darbību uzsāka nekavējoties. Pamatojoties uz garantiju nolīgumiem, ko parakstīja līdz 2016. gada beigām, aptuveni trīs ceturtdaļas paredzēto aizdevumu izsniegs tajās četrās dalībvalstīs, kurās ir visvairāk tādu mazāku uzņēmumu, kam nepieciešama piekļuve finansējumam (sk. 33. un 48.–50. punktu).

finanšu instrumentu īstenošana ir saistīta ar izmaksām. Tomēr Komisijai bija ierobežoti apliecinošie pierādījumi, kad tā iesaistījās sarunās par maksas jautājumiem ar EIF (sk. 36.–47. punktu).

1. ieteikums. Tirgus vajadzību novērtēšana un ar pārvaldības izmaksām saistīto datu iegūšana

Komisijai

1. jānovērtē tirgus vajadzības un tas, kā dažādie ES garantiju instrumenti var pēc iespējas labāk atbilst šīm vajadzībām kopā ar valstu/reģionālā līmenī finansētiem instrumentiem, tādējādi nodrošinot ES pievienoto vērtību;

   plānotais īstenošanas termiņš: pirms priekšlikumu iesniegšanas par jaunu garantiju instrumentu izstrādi nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

2. jāiegūst un jāanalizē attiecīgie dati par garantiju shēmu pārvaldības izmaksām, piemēram, EIF faktiskajām izmaksām vai valstu līmenī pārvaldīto shēmu izmaksām, lai iegūtu informāciju, ar ko nostiprināt pamatu sarunām ar EIF un nodrošināt, ka izmaksas ir atbilstošā līmenī;

plānotais īstenošanas termiņš: pirms sarunām ar EIF par jaunām pilnvarām nākamajā daudzgadu finanšu shēmā.

Piekļuve finansējumam

Aizdevumu garantiju instrumenti tika izstrādāti, lai palīdzētu uzņēmumiem, kam ir dzīvotspējīgi projekti, bet ir grūti piekļūt aizņēmuma finansējumam. Tomēr mēs redzējām, ka 60 % no Palātas izlasē iekļautajiem uzņēmumiem būtu spējuši saņemt komerciālus aizdevumus, neizmantojot šos instrumentus. Šādu uzņēmumu īpatsvars starp atbalsta saņēmējiem ir nedaudz lielāks InnovFin MVU garantiju instrumenta gadījumā, sasniedzot 65 %. Turklāt Palāta konstatēja, ka InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros privātu starpnieku portfeļos bija lielāks šādu uzņēmumu īpatsvars. Faktiski Komisija deleģēšanas nolīgumā ar EIF nenoteica, ka instrumenta mērķauditorija ir inovatīvi “dzīvotspējīgi uzņēmumi, kuriem nav piekļuves finansējumam” (sk. 55.–59. punktu). Uzņēmumi, kuriem ir piekļuve komerciāliem aizdevumiem, arī var gūt labumu no garantijas, piemēram, mazākas procentu likmes, InnovFin MVU garantiju instrumenta ietvaros (sk. 60. punktu).

Lai gan aizdevumu garantiju instrumentam atbilstīgo aizdevumu maksimālā apmēra samazināšana ir palielinājusi tā atbalsta daļu, ko saņem “dzīvotspējīgi uzņēmumi, kuriem nav piekļuves finansējumam”, Komisija ir tikai daļēji izskatījusi dažus citus iespējamos pasākumus šīs situācijas risināšanai. Turklāt saskaņā ar pašreizējo uzraudzības kārtību netiek nodrošināta periodiska informācija par to, kāds ir sasniegtais “dzīvotspējīgu uzņēmumu, kuriem nav piekļuves finansējumam,” īpatsvars (sk. 61.–69. punktu).

Jautājums par piekļuvi finansējumam kļuva vēl svarīgāks finanšu krīzes laikā, it sevišķi smagi skartajās dalībvalstīs, kas saņēma makrofinansiālo palīdzību. Tomēr ES centrāli pārvaldītie garantiju instrumenti šajās valstīs bija tikai daļēji noderīgi, galvenokārt tāpēc, ka tie nebija izstrādāti tā, lai starpniekiem nodrošinātu likviditāti. Lai gan tika izmantoti arī struktūrfondu līdzfinansētie finanšu instrumenti, izmaksas mazākiem uzņēmumiem galvenokārt notika pēc saspringtākā perioda, nevis tā laikā (sk. 70.–77. punktu).

2. ieteikums. Orientēšanās uz uzņēmumiem, kam nepieciešama garantija

Komisijai

1. tiesību akta priekšlikumā par InnovFin MVU garantiju instrumenta iespējamo aizstājējinstrumentu jāiekļauj īpaši noteikumi, lai mērķtiecīgi orientētos uz inovatīviem dzīvotspējīgiem uzņēmumiem, kuriem nav pietiekamas piekļuves finansējumam, un nodrošinātu, ka netiek aizstāts privātā sektora finansējums;

   plānotais īstenošanas termiņš: kad tiek iesniegts priekšlikums par iespējama aizstājējinstrumenta izveidi nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

2. jāievieš mehānismi, lai samazinātu to atbalstīto uzņēmumu īpatsvaru, kas būtu varējuši iegūt komerciālu aizdevumu bez ES atbalsta. Tai jānovērtē izmaksas un ieguvumi, kas saistīti ar iespējamiem pasākumiem, lai panāktu šādu samazinājumu;

   plānotais īstenošanas termiņš: pirms iespējama aizstājējinstrumenta ieviešanas nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

3. ik gadu jāuzrauga to uzņēmumu īpatsvars finanšu starpnieku portfeļos, kuriem ir piekļuve komerciāliem aizdevumiem bez ES atbalsta, un jāīsteno korektīva rīcība, ja šis īpatsvars ir pārāk liels. Šāda uzraudzība jāveic, pamatojoties uz pieejamo informāciju, ko sniedz finanšu starpnieki, tādējādi neuzliekot papildu administratīvo slogu uzņēmumiem;

plānotais īstenošanas termiņš: kad nākamajā daudzgadu finanšu shēmā tiks ieviests iespējamais aizstājējinstruments.

Mērķu sasniegšana

Aizdevumu garantiju instrumenta priekšteču mērķis bija veicināt izaugsmi. Pieejamie ekonometriskie pierādījumi apliecina instrumentu sekmīgos rezultātus šajā ziņā. Labuma guvēji-uzņēmumi panāca lielāku izaugsmi kopējo aktīvu, pārdevumu, algu izdevumu un produktivitātes ziņā nekā salīdzinājuma grupa. Pētījumi arī parāda, ka ietekme bija lielāka tādu uzņēmumu gadījumā, kuriem varētu būt grūti saņemt aizdevumu bez garantijas (sk. 79.–87. punktu).

InnovFin MVU garantiju instruments tika izstrādāts ar mērķi orientēties uz atbalsta sniegšanu pētniecībai un inovācijām ar augstu izcilības potenciālu Tomēr programmas “Apvārsnis 2020” regulā šis termins netika definēts. Divas trešdaļas izlasē iekļauto uzņēmumu vai nu ieviesa inovācijas tikai standarta produktu vai procesu izstrādē, vai vispār tās neieviesa. Ar noteiktajiem inovācijas atbilstības kritērijiem nebija iespējams izslēgt šādus uzņēmumus no atbalsta saņemšanas. Instrumenta inovācijas mērķis ir ļoti pieticīgs, jo Komisija uzskata, ka sekmīgs rezultāts ir panākts, ja tikai puse no visiem uzņēmumiem ievieš inovācijas, turklāt neatkarīgi no to inovāciju pakāpes. Tāpat kā saistībā ar piekļuvi finansējumam, Palāta konstatēja, ka starp privātiem un valsts starpniekiem pastāv būtiskas atšķirības; valsts starpnieki daudz sekmīgāk orientējās uz uzņēmumiem zinātnesietilpīgās nozarēs (sk. 88.–95. punktu).

3. ieteikums. Orientēšanās uz augsta riska inovācijām

Komisijai

1. tiesību akta priekšlikumā par iespējamo aizstājējinstrumentu jāiekļauj atbalstītās inovācijas skaidra definīcija un attiecīgi jānosaka instrumenta apmērs;

   plānotais īstenošanas termiņš: kad tiek iesniegts priekšlikums par iespējama aizstājējinstrumenta izveidi nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

2. jāpārskata inovācijas atbilstības kritēriji, lai nodrošinātu, ka jebkāds aizstājējinstruments galvenokārt atbalsta uzņēmumus, kas veic darbības, kurām ir augsts izcilības potenciāls un kurām vajadzīgi riskanti ieguldījumi;

plānotais īstenošanas termiņš: pirms iespējama aizstājējinstrumenta ieviešanas nākamajā daudzgadu finanšu shēmā.

Novērtēšanas sistēma

Lai gan ES aizdevumu garantijas darbojas jau 18 gadus, Komisija līdz šim ir nodrošinājusi tikai ierobežotus pierādījumus par sasniegtajiem rezultātiem. Šīs situācijas iemesli ir nepilnīgi dati, pāragri novērtējumi un neatbilstīga vērtēšana. Attiecībā uz turpmākiem novērtējumiem Komisija joprojām nav izskatījusi, kā i) vispusīgi novērtēt dažādos ieviestos ES garantiju instrumentus un ii) novērtēt ietekmi uz piedāvājumu un uz banku konkurenci. Novērtējuma iztrūkumu varētu novērst ar zinātniskiem pētījumiem, taču to kavē ierobežojošie konfidencialitātes noteikumi (sk. 97.–105. punktu).

4. ieteikums. Novērtēšanas sistēmas uzlabojumi

Komisijai

1. jāveic visaptverošs ex post novērtējums par aizdevumu garantiju instrumenta priekšteci, galveno uzmanību pievēršot tam, vai garantijas kopumā bija efektīvas;

   plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2019. gada beigām;

2. jāizstrādā metodoloģija, lai analizētu garantiju ietekmi uz aizdevumu piedāvājumu, konkurenci starp bankām un uzņēmumu inovācijas pasākumiem un lai novērtētu netiešas subsīdijas sadali starp piegādātāju un labuma guvēju;

   plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2019. gada beigām;

3. papildus atsevišķiem galīgajiem novērtējumiem par katru no abiem centrāli pārvaldītajiem garantiju instrumentiem jāiesniedz viens apvienots novērtējums, kurā izvērtēti instrumentu relatīvie rezultāti un, ciktāl iespējams, sniegts salīdzinājums ar līdzīgiem ES parāda instrumentiem, kas izmantoti iepriekš vai vienlaikus;

   plānotais īstenošanas termiņš: kad jāiesniedz nākamie galīgie novērtējumi;

4. jāizstrādā sistēma, kas ļautu pētniekiem iegūt piekļuvi datiem par garantiju labuma guvējiem;

plānotais īstenošanas termiņš: līdz 2018. gada beigām.

Šo ziņojumu 2017. gada 7. novembra sēdē Luksemburgā pieņēma IV apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Baudilio Tomé MUGURUZA.

Revīzijas palātas vārdā —

priekšsēdētājs

Klaus-Heiner LEHNE

Glosārijs

ES daudzgadu finanšu shēmā ir noteiktas maksimālās ikgadējās summas, ko ES var tērēt dažādās politikas jomās vismaz 5 gadu periodā. Daudzgadu finanšu shēma nav ES budžets, bet tā nodrošina finanšu plānošanas un budžeta disciplīnas satvaru.

Komisijai ir jāveic finanšu instrumentu ex ante novērtējums, cita starpā izskatot attiecīgās vajadzības, intervences samērīgumu ar konstatētā finansējuma iztrūkuma apmēru, Savienības līdzdalības pievienoto vērtību un sinerģiju ar citiem jauniem un spēkā esošiem finanšu instrumentiem. Šos aspektus var ietvert arī ietekmes novērtējumos, ko Komisija veic par iniciatīvām, kurām ir paredzēta būtiska ekonomiskā, sociālā un vides ietekme.

Inovācija saskaņā ar Eurostat definīciju ir jauna vai būtiski uzlabota produkta (preces vai pakalpojuma) vai procesa, jaunas tirgvedības metodes vai jaunas organizatoriskās metodes ieviešana uzņēmējdarbībā, darbavietu organizācijā vai ārējās attiecībās. Inovācijas obligāta prasība ir tāda, ka produktam, procesam, tirgvedības metodei vai organizatoriskajai metodei ir jābūt jaunumam (vai būtiskam uzlabojumam) uzņēmumā.

Kohēzijas politika 2007.–2013. gada plānošanas periodā aptvēra Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Eiropas Sociālo fondu (proti, divus struktūrfondus), kā arī Kohēzijas fondu. Mērķis ir stiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā, izlīdzinot galvenās reģionālās atšķirības un uzlabojot nodarbinātības un darba iespējas. 2014.–2020. gada plānošanas periodā tika uzlabota kohēzijas politikas un citu politikas virzienu, kas veicina reģionālo attīstību, proti, lauku attīstības un zivsaimniecības un jūrlietu politikas, koordinēšana; to veica, paredzot kopīgus noteikumus Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem.

Aizņēmēja kredītreitings ir reitings, ko aizdevējs piešķir pēc aizņēmēja kredītspējas izvērtēšanas.

Vērtspapīrošana ir process, ar kura starpniecību aizdevējs apkopo un pārkārto aktīvus (šeit — aizdevumu portfeļus), lai sakārtotu tos dažādās riska kategorijās un pārdotu šos jaunos instrumentus (t. i., vērtspapīrus). Finansētā riska dalīšanas finanšu instrumenta mērķis 2007.–2013. gada periodā bija nodrošināt finansējumu finanšu starpniekiem, lai atbalstītu jaunus aizdevumus un dalītu ar jauniem aizdevumiem saistīto risku.

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai vadības aspektus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu un izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo ziņojumu sagatavoja IV revīzijas apakšpalāta, kuru vada ERP loceklis Baudilio Tomé Muguruza un kura revidē tirgu regulējumu un konkurētspējīgu ekonomiku. Revīziju vadīja ERP loceklis Neven Mates. Ziņojumu izstrādāt viņam palīdzēja Horvātijas locekļa biroja vadītājs Georgios Karakatsanis, locekļa biroja atašejs Marko Mrkalj, atbildīgā vadītāja Marion Colonerus un darbuzdevuma vadītājs Josef Jindra. Revīzijas darba grupā piedalījās Jiri Benes, Christian Detry, Andras Augustin Feher, Ezio Guglielmi un Martin Puc.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2017. gads

© Eiropas Savienība, 2017. gads

Lai izmantotu vai reproducētu fotoattēlus vai citus materiālus, uz kuriem neattiecas Eiropas Savienības autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā http://europa.eu/contact

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: http://europa.eu/contact

KĀ ATRAST INFORMĀCIJU PAR ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama vietnē Europa: http://europa.eu

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt vietnē EU Bookshop: http://op.europa.eu/eubookshop. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. http://europa.eu/contact).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1951. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atvērtie dati
ES Atvērto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot gan komerciāliem, gan nekomerciāliem mērķiem.