Cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu: iespēja Eiropas Savienībai uzlabot pārtikas apgādes ķēdes resursu efektivitāti

Kopsavilkums

I

Pārtikas izšķērdēšana ir globāla problēma, kurai sabiedrības apziņā un politiskajā darba kārtībā pēdējos gados ir pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Tās nozīme tikai pieaugs, it īpaši, ņemot vērā vajadzību paēdināt visus pasaules iedzīvotājus, kuru skaits palielinās. Pārtika ir vērtīga prece, un tās ražošana var būt resursu ziņā ietilpīga. Pašreizējās aplēses liecina, ka pasaulē aptuveni trešdaļa cilvēku patēriņam saražotās pārtikas tiek izšķērdēta vai iet zudumā, radot zaudējumus ekonomikai un videi.

II

Ņemot vērā šo situāciju, Palāta pētīja ES iespējamo lomu cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu. Palāta apsvēra līdz šim veiktos pasākumus un to, kā dažādie ES politikas instrumenti palīdz samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Galvenā uzmanība tika pievērsta šīs parādības novēršanai un pārtikas ziedošanai, kas ir ieteicamākie pasākumi cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu.

III

Revīzijā tika aplūkots šāds jautājums: “Vai ES veicina resursu ziņā efektīvu pārtikas apgādes ķēdi, efektīvi cīnoties pret pārtikas izšķērdēšanu?” Palāta konstatēja, ka pašlaik tas nenotiek, bet ziņojumā ir parādīti veidi, kā pašreizējo politiku varētu izmantot iedarbīgāk, lai risinātu šo problēmu. Daudziem iespējamiem uzlabojumiem nav vajadzīgas ne jaunas iniciatīvas, ne arī lielāks publiskais finansējums, bet drīzāk pašreizējo politikas jomu labāka saskaņošana, pilnveidota koordinācija un pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas skaidra noteikšana par politikas mērķi. Proti, Palāta konstatēja, ka:

1. lai gan pārtikas izšķērdēšanas problēmas nozīme politiskajā darba kārtībā ir pieaugusi, Komisijas izvirzīto mērķu vērienīgums laika gaitā ir samazinājies. Līdz šim veiktie pasākumi ir bijuši fragmentāri un neregulāri, un Komisija tos pietiekami nekoordinē. Turpmākus panākumus kavē tas, kas nav vienotas pārtikas izšķērdēšanas definīcijas un saskaņotas bāzes līnijas, uz kuras pamata izvirzīt atkritumu samazināšanas mērķus;
2. pārtikas izšķērdēšana ir problēma, kas sastopama visā pārtikas apgādes ķēdē, tāpēc pasākumiem jābūt vērstiem uz visiem ķēdes posmiem, sniedzot potenciālu labumu visiem tās dalībniekiem. Uzsvars jāliek uz novēršanas pasākumiem, jo izšķērdēšanas novēršana sniedz vairāk ieguvumu nekā to radīto problēmu risināšana. Lai gan vairākās ES politikas jomās varētu cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu, šis potenciāls nav īstenots un piedāvātās iespējas vēl netiek izmantotas. Tikpat kā nav novērtēta dažādo ES politikas jomu ietekme uz cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu. Visām svarīgākajām politikas jomām, tādām kā lauksaimniecība, zivsaimniecība un pārtikas nekaitīgums, ir jāiesaistās, un tās varētu izmantot, lai labāk cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu. Jāatzīst, ka politikas pārmaiņām, tostarp KLP un zivsaimniecības politikas reformām, laika gaitā ir bijusi pozitīva ietekme. Piemēram, uz intervenci balstītas lauksaimniecības politikas atcelšana samazināja pārprodukciju. Ziņojumā ir uzsvērti vairāki labas prakses piemēri, bet to pozitīvā ietekme ir bijusi nejaušība, nevis mērķtiecīgas politikas rīcības rezultāts;
3. lai veicinātu tādas pārtikas ziedošanu, kas citādi tiktu izšķērdēta, varētu novērst vairākus šķēršļus, kas pašlaik to kavē, piemēram, tiesību normu atšķirīga interpretācija.

IV

Ziņojumā ir sniegti trīs ieteikumi:

1. ES stratēģija cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu ir jāstiprina un labāk jākoordinē. Komisijai ir jāturpina sākotnējie pasākumi, uz kuru pamata jāizstrādā rīcības plāns turpmākajiem gadiem;
2. koordinējot dažādās politikas jomas, kurām ir potenciāls cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu, Komisijai turpmākajos ietekmes novērtējumos jāņem vērā pārtikas atkritumu problēma un labāk jāsaskaņo dažādās ES politikas jomas, ar kuru palīdzību var cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu;
3. lai veicinātu tādas pārtikas ziedošanu, kas citādi tiktu izšķērdēta, Komisijai būtu lietderīgi precizēt to tiesību normu interpretāciju, kuras var atturēt no ziedošanas. Komisijai ir jāatbalsta pašreizējo ziedošanas iespēju plašāka izmantošana un jāapsver, kā veicināt ziedošanu citās politikas jomās.

Ievads

01

Pārtikas izšķērdēšana ir atzīta problēma, kuras politiskā un sociālā nozīme pēdējos gados pieaug. Daudzos augsta līmeņa politiskajos paziņojumos, kas formulēti pēdējos desmit gados, ir pausta vajadzība cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu. Tā notiek visā pārtikas apgādes ķēdē — ražošanas, pārstrādes, mazumtirdzniecības un patēriņa posmā. Pārtikas izšķērdēšanu var definēt daudzos un dažādos veidos, un nav vienotas metodikas, kā tos izmērīt. Tomēr ir vispārēji atzīts, ka pasaulē aptuveni trešdaļa cilvēku patēriņam saražotās pārtikas tiek izšķērdēta vai iet zudumā¹. Apvienoto Nāciju Organizācija lēš, ka visā pasaulē ar pārtikas izšķērdēšanu saistītie zaudējumi ekonomikai un videi ir aptuveni 1,7 triljoni USD gadā.

Revīzijas tēma

Kā definēt pārtikas izšķērdēšanu?

02

Saskaņotas pārtikas izšķērdēšanas definīcijas ES līmenī pašlaik nav. Dalībvalstis izmanto dažādas definīcijas, un arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) izmanto savu definīciju².

03

Eiropas pētniecības projekts FUSIONS 2014. gada jūlijā ierosināja citu satvaru pārtikas atkritumu definīcijai³, un 2016. gada martā tas ierosināja metodiku pārtikas atkritumu apjoma mērīšanai un uzraudzībai⁴. Vēlāk, 2016. gada jūnijā, vairāku ieinteresēto personu partnerība⁵ publicēja pārtikas zuduma un izšķērdēšanas uzskaites un ziņošanas globālo standartu.

04

Šajā ziņojumā termins “pārtikas izšķērdēšana” attiecas uz jebkuru tādu produktu vai tā daļu, kas izaudzēts, nozvejots vai pārstrādāts cilvēku patēriņam un ko varētu izmantot pārtikā, ja tas būtu apstrādāts vai uzglabāts citādi. Lai gan ir atzīts, ka šī definīcija varbūt tieši neatbilst pašreizējam ES tiesiskajam regulējumam, citas definīcijas, piemēram, tās, ko izmanto FUSIONS, FAO un šīs revīzijas vajadzībām apmeklētajās dalībvalstīs, arī atšķiras no šī satvara.

Atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas piemērošana pārtikas izšķērdēšanai

05

Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija nosaka prioritātes atkritumu apstrādes pasākumiem no ieteicamākā līdz vismazāk ieteicamajam, pamatojoties uz vides ilgtspējas principu. ES Atkritumu pamatdirektīvā⁶ ir definēta ES atkritumu apsaimniekošanas hierarhija⁷. Šo hierarhiju var piemērot arī pārtikas izšķērdēšanai, taču tā ir nedaudz jāpārveido, lai ņemtu vērā pārtikas specifiku. Vairākas dalībvalstis atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju ir pielāgojušas pārtikai 1. attēlā parādītajā prioritāšu secībā.

06

Saskaņā ar šajā ziņojumā izmantoto definīciju pārtikas izšķērdēšana ir saistīta ar iepriekšminētās hierarhijas trim apakšējiem līmeņiem (pārstrāde, cita tipa reģenerācija un apglabāšana). Trīs augšējie līmeņi (novēršana, ziedošana un dzīvnieku barība) ietver pasākumus, kurus var veikt, pirms pārtika tiek izšķērdēta un pirms rodas pārtikas atkritumi, un tie ir visieteicamākie (no ekonomiskā un vides viedokļa). Šīs revīzijas uzmanības lokā ir novēršana un ziedošana – hierarhijas divi augstākie līmeņi.

Dati par pārtikas izšķērdēšanu

07

Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegto informāciju Eiropas Savienībā ik gadu tiek izšķērdēti aptuveni 88 miljoni tonnu pārtikas⁸. Ir aprēķināts, ka ES kopējais pārtikas atkritumu apjoms līdz 2020. gadam pieaugs līdz aptuveni 126 miljoniem tonnu, ja vien netiks veikti papildu preventīvie pasākumi⁹. Dati par pārtikas izšķērdēšanu atkarībā no šo datu avota būtiski atšķiras. Viens no acīmredzamiem iemesliem ir atšķirīgā interpretācija par to, kas ir pārtikas izšķērdēšana (t. i., saskaņotas definīcijas trūkums), un to apjoma mērīšanai izmantotās dažādās metodikas. Dažādos pētījumos ir sniegti atšķirīgi dati par katru pārtikas apgādes ķēdes posmu. 1. tabulā ir sniegti dažu šādu pētījumu rezultāti un parādīts, ka pārtika tiek izšķērdēta visā pārtikas ķēdē, tomēr rezultāti ir jāsalīdzina piesardzīgi, jo izmantotās metodikas un pārtikas atkritumu definīcijas nav vienādas.

1. tabula

Izšķērdētās pārtikas procentuālā daļa dažādos pārtikas apgādes ķēdes posmos saskaņā ar dažādiem pētījumiem¹

	FAO (Eiropa)	Foodspill (Somija)	FH Münster (Vācija)	Bio Intelligence Service (ES)	FUSIONS2 (ES)
Ražošana	23	19-23	22	34,2	11
Pārstrāde	17	17-20	36	19,5	19
Mazumtirdzniecība	9	30-32	3	5,1	17
Patērētāji	52	28-31	40	41,2	53

1 Pasaules Resursu institūta (WRI) analīze, pamatojoties uz FAO 2011. gada pētījumu “Global food losses and waste – extent, causes and prevention” [Pārtikas zudumi un izšķērdēšana pasaulē — apjoms, cēloņi un novēršana]. Roma, ANO FAO. 2013. gada jūnijs; http://www.mtt.fi/foodspill, 2011. gads; https://www.fh-muenster.de/isun/lebensmittelabfall-projekte.php, 2012. gads; ITAS aprēķini, pamatojoties uz SIK metodiku (Gustavsson et al., 2013. gads); FUSIONS, “Estimates of European food waste levels” [Izšķērdētās pārtikas līmeņu aplēses Eiropā], 2016. gads.

2 Pētījumā ir atzīts, ka “šī aplēse ir samērā nedroša” (27. lpp.). It īpaši attiecībā uz ražošanas posmu aplēses ir balstītas tikai uz sešu valstu datiem, un “aprēķinātā nenoteiktība (±17 %) ir, iespējams, novērtēta par zemu” (21. lpp.).

Pārtika tiek izšķērdēta visā pārtikas apgādes ķēdē

08

Situācijas, kurās pārtika tiek izšķērdēta, var būt ļoti dažādas, bet tās ir sastopamas katrā pārtikas apgādes ķēdes posmā. Vairākos pētījumos ir analizēti dažādie veidi, kādos tiek izšķērdēta pārtika¹⁰. Dažas situācijas ir atspoguļotas 2. attēlā.

Izšķērdētās pārtikas izmaksas

09

Ar pārtikas izšķērdēšanu saistītās izmaksas ietver vismaz divus dažādus izmaksu veidus: ekonomiskās un vides izmaksas. Ekonomiskās izmaksas ietver ne tikai ar pašu produktu vērtību saistītās izmaksas, bet arī izmaksas, ko rada izšķērdēto produktu ražošana, transportēšana un uzglabāšana, kā arī to apstrāde. No vides viedokļa pārtikas izšķērdēšana ir resursu — zemes, ūdens, enerģijas un citu izejvielu — izšķērdēšana visā produkta aprites ciklā un ar to saistītais siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugums.

10

Tā kā ir grūti iegūt pilnīgus, ticamus un saskaņotus datus par pārtikas izšķērdēšanas pašreizējo apjomu, neviena izmaksu aplēse nebūs īsti ticama. Tomēr dažos pētījumos ir mēģināts noteikt pārtikas atkritumu izmaksas, un šos skaitļus var izmantot kā pārtikas atkritumu problēmas iespējamā apmēra rādītājus.

11

FAO novērtēja izšķērdētās pārtikas izmaksas pasaules mērogā un konstatēja, ka papildus aplēstajām ekonomiskajām izmaksām, kas ir 1 triljons USD gadā (izšķērdēto produktu vērtība un subsīdijas, kas izmaksātas to ražošanai), vides izmaksas (tādas kā siltumnīcefekta gāzu emisijas, ūdens trūkums un erozija) sasniedz aptuveni 700 miljardus USD¹¹.

Pārtikas izšķērdēšana un tirgus faktori

12

Pārtikas izšķērdēšanas iemesli atšķiras atkarībā no katra pārtikas apgādes ķēdes dalībnieka lomas. Uzņēmēji (ražotāji, pārstrādātāji un mazumtirgotāji) lēmumus parasti pieņem ar mērķi gūt maksimālu peļņu, pat tad, ja dažu lēmumu dēļ var notikt pārtikas izšķērdēšana. Lai gan dažādajiem uzņēmējiem nav nolūka izšķērdēt pārtiku, tas tomēr bieži notiek.

13

Patērētāji pieņem lēmumus, kas var izraisīt pārtikas izšķērdēšanu, pilnīgi citu iemeslu dēļ. Šai grupai tie ir vairāk saistīti ar apmierinājuma gūšanu vai nu uztura vajadzību, vai citādā ziņā (piemēram, attiecībā uz kvalitāti, pārpilnību, daudzveidību, cenu u. c.).

14

Pārtikas izšķērdēšanas iemesli ir cieši saistīti ar jautājumu par to, kurš sedz ar izšķērdēto pārtiku saistītās izmaksas. Ekonomiskās izmaksas sedz vismaz trīs dažādas dalībnieku grupas: patērētāji, konkrēti pārtikas apgādes ķēdes dalībnieki un labdarības organizācijas.

• Pārtikas apgādes ķēdes dalībnieki internalizē izšķērdētās pārtikas izmaksas un ietver tās produkta galīgajā patēriņa cenā. Piemēram, mazumtirgotājs, visticamāk, produktam noteiks pietiekami augstu cenu, lai ņemtu vērā gan pārdoto, gan arī paredzami nepārdoto produktu izmaksas.
• Izšķērdētās pārtikas izmaksu daļu var novirzīt no viena pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja citam. Piemēram, ja uzņēmēju spējas aizstāvēt savas intereses ir stipri nelīdzsvarotas, izšķērdētās pārtikas izmaksas var nākties segt vājākajam uzņēmējam.
• Daļu pārtikas atkritumu izmaksu var arī nodot tālāk labdarības organizācijām, ziedojot pārtiku. Labdarības organizācijas bieži vien sedz šķirošanas, uzglabāšanas, pārvietošanas un apstrādes izmaksas, ko pretējā gadījumā segtu uzņēmēji, kuri šo pārtiku ziedo.

Pārtikas izšķērdēšanas vides izmaksas sedz visa sabiedrība, un tās galvenokārt izpaužas kā aizvien pieaugošs dabas resursu trūkums (kas ilgtermiņā var paaugstināt šo resursu cenu). I pielikumā, izmantojot divus konkrētus piemērus, ir parādīts, kā tirgus faktori ietekmē pārtikas izšķērdēšanu. Lai gan šie tirgus faktori nav šā ziņojuma uzmanības centrā, Palāta atzīst to nozīmi cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu. Komisija un Eiropas Parlaments¹² ir atzinuši šo faktoru lomu pārtikas apgādes ķēdē.

Pārtikas izšķērdēšana un ES

15

Pārtikas izšķērdēšana ir globāla problēma. Kaut arī pēc būtības ES rīcībai attiecībā uz pārtikas atkritumiem pasaules līmenī būs ierobežota ietekme, ES kā svarīga starptautiskā mēroga dalībniece var ietekmēt izšķērdētās pārtikas apjomu, izmantojot dažādas politikas jomas, par kurām tā ir atbildīga (piemēram, kopējo lauksaimniecības politiku, kopējo zivsaimniecības politiku, pārtikas nekaitīguma politiku, atkritumu apsaimniekošanas politiku). Šajā kontekstā atbildību uzņemas Komisija, jo tā ir iniciatore ES tiesību normām, kuras var ietekmēt pārtikas izšķērdēšanu.

16

Eiropas Komisijā par pārtikas izšķērdēšanas jautājumiem atbild Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts (ĢD). Šajā saistībā tas veic vairākus pasākumus (piemēram, veidojot darba un ekspertu grupas) un ierosina komunikācijas iniciatīvas. Pārtikas izšķērdēšanas novēršanā sava loma ir arī vairākiem citiem Komisijas ĢD, jo vairāku ES politikas jomu, piemēram, lauksaimniecības politikas, zivsaimniecības politikas, pārtikas nekaitīguma politikas, atkritumu apsaimniekošanas politikas tiesību normas var ietekmēt pārtikas izšķērdēšanu (sk. II pielikumu).

17

Ne mazāk svarīga ir dalībvalstu atbildība attiecībā uz pārtikas atkritumiem. Dalībvalstis var veicināt vai kavēt pārtikas izšķērdēšanas novēršanu un pārtikas ziedošanu atkarībā no tā, kā tās īsteno ES tiesību normas. Var apgalvot, ka dalībvalstu atbildība ir pat lielāka, jo tās var uzsākt arī savas iniciatīvas (ko ES regulējums neparedz), lai risinātu pārtikas izšķērdēšanas problēmu¹³.

Revīzija

Revīzijas tvērums un pieeja

18

Par pārtikas izšķērdēšanu ir daudz pētījumu, bet nevienā no tiem galvenā uzmanība nav pievērsta ES¹⁴ atbildībai šajā jomā. Tāpēc Palātas veiktās revīzijas mērķis bija sniegt visaptverošu analīzi par pārtikas izšķērdēšanu no ES vispārējās perspektīvas.

19

Palāta atzīst, ka šīs revīzijas kontekstā caurskatītajām politikas jomām un tiesību normām ir citi mērķi, nevis pārtikas izšķērdēšanas novēršana. Lai gan dažādie ES instrumenti nav konkrēti paredzēti pārtikas izšķērdēšanas problēmas risināšanai, tie tomēr ietekmē pārtikas ķēdes dažādo dalībnieku uzvedību. No tās ir atkarīgs, vai izšķērdētās pārtikas apjoms palielināsies vai samazināsies. ES spēj ietekmēt pārtikas izšķērdēšanu, izmantojot tās rīcībā esošos dažādos fondus un tiesību normas, kas iespaido pārtikas apgādes ķēdes dalībnieku darbību. Šī revīzija koncentrējas tikai un vienīgi uz novēršanu un pārtikas ziedošanu, jo saskaņā ar pārtikas atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju (sk. 1. attēlu) tie abi ir ieteicamākie pasākumi cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu.

20

Palāta apzināja II pielikumā norādītos ES instrumentus (fondus un ar fondiem nesaistītas tiesību normas), kas ietekmē pārtikas izšķērdēšanas novēršanu un/vai ziedošanas veicināšanu. Šajā ziņojumā pārtikas apgādes ķēdes posmi ir klasificēti četrās grupās (ražotāji, pārstrādātāji, mazumtirgotāji un patērētāji).

21

Revīzijas galvenais mērķis bija novērtēt, vai ES tiesību normas un to īstenošana dalībvalstīs veicina dažādo pārtikas apgādes ķēdes dalībnieku pozitīvu uzvedību attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu. Vispārējais revīzijā aplūkotais jautājums bija šāds:

“Vai ES veicina resursu ziņā efektīvu pārtikas apgādes ķēdi, efektīvi cīnoties pret pārtikas izšķērdēšanu?”

22

Revīzijā tika ņemta vērā politikas jomu un tiesību normu ietekme uz pārtikas izšķērdēšanu tikai pašā Eiropas Savienībā, neņemot vērā ietekmi valstīs ārpus ES.

23

Šajā ziņojumā ir, pirmkārt, novērtēts, cik lielā mērā Komisija kā ES izpildvara ir īstenojusi augsta līmeņa politiskos paziņojumus par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu. Otrkārt, tajā ir aprakstītas pašreizējo politikas jomu neizmantotās iespējas, kā cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu.

24

Revīzijā aptvertais laikposms:

• attiecībā uz kopējo lauksaimniecības politiku (KLP): 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada periods;
• attiecībā uz Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF): attiecīgi 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada periods;
• attiecībā uz Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām (FEAD): 2014.–2020. gada periods;
• attiecībā uz tiesību normām, kas nav saistītas ar fondiem: revīzijā tika ņemtas vērā tiesību normas, kas bija spēkā revīzijas laikā, kā arī publicētie priekšlikumi jauniem tiesību aktiem.

25

Revīzija tika veikta no 2015. gada jūlija līdz 2016. gada maijam¹⁵, un pierādījumi tika vākti:

• pārbaudot dokumentus un iztaujājot Komisijas departamentus. Revīzijā tika iesaistīti seši ģenerāldirektorāti: Veselības un pārtikas nekaitīguma ĢD (SANTE), Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ĢD (GROW), Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD (AGRI), Vides ĢD (ENV), Jūrlietu un zivsaimniecības ĢD (MARE) un Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD (EMPL);
• apmeklējot piecas dalībvalstis: Itāliju (Lacio), Nīderlandi, Portugāli, Rumāniju un Somiju. Ikvienā no šīm no dalībvalstīm parasti tika apmeklēta Lauksaimniecības ministrija (jautājumos par KLP un EJZF), Vides ministrija (par stratēģiju un jautājumiem saistībā ar Atkritumu direktīvu), Sociālo lietu ministrija (par FEAD), Veselības ministrija (par tiesību aktu kopumu pārtikas un higiēnas jomā) un Finanšu ministrija (par finanšu stimuliem). Uz vietas tika apmeklēti arī attiecīgie ES atbalsta saņēmēji;
• rīkojot apspriedes ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp ar COPA un COGECA, Independent Retail Europe, WRAP (Apvienotās Karalistes labdarības organizācija), SOMARO (Rumānijas bezpeļņas organizācija) un ES pētniecības projekta FUSIONS pārstāvjiem, Francijas Nacionālās asamblejas deputātu, Apvienotās Karalistes Lordu palātas darba komitejas pārstāvjiem un Apvienotās Karalistes pārstāvi ANO/EEK standartu komitejas sanāksmēs.

Apsvērumi

Augsta līmeņa politiskie paziņojumi nav pietiekami īstenoti praksē

26

Pēdējos gados cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu kļūst aizvien svarīgāka, un tā nonāk sabiedriskās apspriešanas uzmanības lokā visos politiskajos līmeņos (sk. III pielikumu). Eiropas Parlaments ir vairākkārt (2011., 2012., 2015. un 2016. gadā) aicinājis Komisiju veikt pasākumus, lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu. Dalībvalstis ir sākušas izvirzīt mērķus pārtikas izšķērdēšanas samazināšanai, un Eiropas Savienības Padome, G20 un Apvienoto Nāciju Organizācija ir uzsvērušas vajadzību cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu visā pārtikas apgādes ķēdē. Piemēri:

• Eiropas Parlaments “aicina Komisiju veikt praktiskus pasākumus ar mērķi līdz 2025. gadam uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu un vienlaicīgi novērst bioloģisko atkritumu veidošanos” (2011. gads);
• G20 uzskata, ka “pārtikas zudumu un izšķērdēšanas samazināšana ir labs G20 kolektīvās rīcības mērķis” (2015. gads);
• Apvienoto Nāciju Organizācija savā ilgtspējīgas attīstības programmā norādīja, ka tās mērķis līdz 2030. gadam ir “uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu pasaules mērogā uz vienu iedzīvotāju mazumtirdzniecības un patēriņa līmenī, kā arī samazināt pārtikas zudumus ražošanas un piegādes ķēdēs, tostarp zudumus pēc ražas novākšanas” (2015. gads);
• Eiropas Savienības Padome “atbalsta visu dalībnieku centienus samazināt pārtikas atkritumus, kas palīdzēs sasniegt ilgtspējīgas attīstības 12.3. mērķi, proti, līdz 2030. gadam uz pusi samazināt izšķērdēto pārtiku uz iedzīvotāju pasaules mērogā mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī, kā arī samazināt pārtikas zudumus ražošanas un piegādes ķēdēs, tostarp zudumus pēc ražas novākšanas” (2016. gads)¹⁶.

Neraugoties uz šiem vairākkārt sniegtajiem politiskajiem paziņojumiem, Komisijas reakcija uz tiem laika gaitā kļuva aizvien atturīgāka un līdz šim veiktie pasākumi bija fragmentāri un neregulāri.

Laika gaitā samazinās Komisijas stratēģiskajos dokumentos izvirzītie mērķi

27

Komisijai kā ES izpildvarai ir jāņem vērā laika gaitā formulētie augsta līmeņa politiskie paziņojumi. Kopš 2011. gada Komisija ir publicējusi vairākus dokumentus, kuros tā apņemas cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu:

• 2011. gada septembra “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā”¹⁷ Eiropas Komisija atzina pārtiku par vienu no galvenajām jomām, kurās jāuzlabo resursu efektivitāte. Šajā ceļvedī ir arī norādīts, ka 2013. gadā tiks publicēts paziņojums par ilgtspējīgu pārtiku un tajā Komisija plašāk izvērtēs arī to, kā visā pārtikas apgādes ķēdē ierobežot pārtikas izšķērdēšanu. Līdz 2016. gada jūnijam minētais paziņojums vēl nebija publicēts;
• pēc sabiedriskās apspriešanas, ko 2013. gada vasarā rīkoja Komisija par tematu “Pārtikas sistēmas ilgtspēja”, ietverot sadaļu par pārtikas izšķērdēšanas novēršanu un samazināšanu, 2014. gada jūlijā Komisija publicēja priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai¹⁸, ar ko cita starpā groza Atkritumu direktīvu. Tomēr 2014. gada decembrī Eiropas Komisija atsauca jaunās atkritumu direktīvas priekšlikumu, paužot nodomu to aizstāt ar kaut ko “vērienīgāku”¹⁹;
• 2015. gada decembrī Komisija pieņēma aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu, kurā ietverti pārskatītie tiesību aktu priekšlikumi par atkritumiem. Šajos priekšlikumos ir integrēts jautājums par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu.

28

Tomēr, analizējot iepriekš minētos dokumentus, Palāta konstatēja, ka Komisijas izvirzīto mērķu vēriens attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu laika gaitā ir samazinājies. Kā parādīts 3. attēlā, izšķērdēšanas samazināšanas mērķi ir kļuvuši mazāk vērienīgi, dalībvalstīm noteiktais pienākums ziņot par pārtikas izšķērdēšanu ir atlikts uz vēlāku laiku, termiņš, līdz kuram Komisijai ir jāpieņem īstenošanas akts par vienotas pārtikas atkritumu apjoma mērīšanas metodikas izveidi, ir vairākkārt atlikts, un joprojām nav vienotas ES definīcijas attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu. Tāpat arī nekad nav noteikta bāzes līnija (attiecīgā gada atskaites līmenis), uz kuras pamata izvirzīt pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas mērķus (sk. 1. izcēlumu).

29

Lai gan īpašas ES politikas attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu nav, dažādas ES politikas jomas šo jautājumu ietekmē vai varētu ietekmēt. Tomēr Komisija šīs politikas jomas nav pārskatījusi, lai novērtētu, vai tās ir pietiekami saskaņotas ar vajadzību cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu (šis jautājums ir sīkāk apskatīts 33.–80. punktā). Dalībvalstis ir atzinušas, ka ir jācīnās pret pārtikas izšķērdēšanu, bet, tā kā nav ES līmenī saskaņotas politikas, šo jautājumu ir risinājušas dažādos veidos, tostarp izmantojot likumdošanas pieeju (sk. 2. izcēlumu). Dažas dalībvalstis ir arī skaidri aicinājušas Komisiju rīkoties ES līmenī (sk. 3. izcēlumu).

Fragmentāri un neregulāri pasākumi tehniskajā līmenī

30

Lai gan ar pārtikas izšķērdēšanu saistīti jautājumi ir apspriesti daudzos forumos (piemēram, Augsta līmeņa forumā pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai), Komisijas rīcība tehniskā līmenī ir aprobežojusies ar darba grupu un ekspertu grupu izveidi. Šīs grupas tika izveidotas, lai apspriestos ar ieinteresētajām personām un palīdzētu Komisijai un dalībvalstīm noteikt veidus, kā novērst un samazināt pārtikas izšķērdēšanu, neapdraudot pārtikas nekaitīgumu. 2012. gadā Komisija izveidoja darba grupu pārtikas zudumu un izšķērdēšanas jautājumos (turpmāk — Darba grupa). Tās dalībnieki bija pārtikas apgādes ķēdes ieinteresētās personas²¹ un dažādu Eiropas Komisijas departamentu²² pārstāvji.

31

Komisija 2014. gadā izveidoja ekspertu grupu pārtikas zudumu un izšķērdēšanas jautājumos (turpmāk — Ekspertu grupa). Tās dalībnieki bija dalībvalstu un dažādu attiecīgo Eiropas Komisijas direktorātu²³ pārstāvji. Līdz šim Ekspertu grupa ir tikusies divreiz. 2015. gada rudenī Komisija aicināja dalībvalstu ekspertus izstādes Expo 2015 ietvaros 2015. gada oktobrī piedalīties īpašā konferencē par pārtikas izšķērdēšanas novēršanu. 2016. gada aprīlī Komisija publicēja uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus dalībai jaunā platformā, kas izveidota ar mērķi risināt pārtikas izšķērdēšanas problēmas. Nav precizēts, vai šī platforma darbosies papildus Ekspertu grupai vai to aizstās.

32

Ne Darba grupas, ne arī Ekspertu grupas sanāksmes nenotika pietiekami bieži, lai radītu impulsu reālām pārmaiņām (sk. 4. izcēlumu). Turklāt rīcību pārtikas izšķērdēšanas jomā kavēja tas, ka netika nodrošināta nepārtrauktība, jo mainījās atbildības jomas Komisijā²⁴, no vienas puses, un sanāksmes dalībnieku sastāvs, no otras puses.

Pašreizējās politikas jomas varētu labāk saskaņot, lai efektīvāk cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu

33

Eiropas Savienība ietekmē tās iedzīvotāju ikdienu vairākos veidos, piemēram, ar regulām un direktīvām, dažkārt arī finansējot projektus, ieguldījumus vai noteiktu praksi un tādējādi stimulējot noteikta veida uzvedību. Palāta aplūkoja vairākas ES politikas jomas, kas varētu ietekmēt dažādo pārtikas apgādes ķēdes dalībnieku uzvedību attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu (lauksaimniecība, zivsaimniecība, pārtikas nekaitīgums, vide, sociālās lietas un nodokļi). Lai gan pārtikas izšķērdēšanas novēršana nav šo politikas jomu galvenais mērķis, Palātas revīzija koncentrējās uz tiem aspektiem, kas varētu vai nu palīdzēt novērst pārtikas atkritumu rašanos, vai arī veicināt pārtikas ziedošanu. Palāta apzināja vairākas iespējas, kā cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu integrēt pašreizējās politikas jomās. Šīs iespējas vēl nav izmantotas.

Politikas jomu saskaņošana, lai uzlabotu pārtikas izšķērdēšanas novēršanu

Kopējā lauksaimniecības politika (KLP)

34

Pārtika tiek izšķērdēta rodas visā pārtikas apgādes ķēdē (sk. 1. tabulu). Ar tiešajiem maksājumiem, tirgus pasākumiem un lauku attīstības maksājumiem KLP var ietekmēt pārtikas atkritumu rašanos pārtikas apgādes ķēdes ražošanas, pārstrādes un mazumtirdzniecības posmos. Turklāt, ņemot vērā, ka jaunā KLP īpaši uzsver ideju par resursu efektivitāti²⁶, ir pamats gaidīt, ka KLP pievērsīsies arī pārtikas izšķērdēšanas jautājumam.

KLP vēsturiskā attīstība un pašreizējie tiešie maksājumi

35

KLP pirmajos gados fiksētas produktu cenas un eksporta kompensācijas stimulēja lauksaimniekus ražot lauksaimniecības produktus. No pagājušā gadsimta 70. gadiem līdz 90. gadu sākumam tas radīja pārpalikumus un milzīgus tādu produktu kā sviests, vājpiena pulveris, graudaugi un liellopu gaļa krājumus visā ES. Pēc KLP reformas 1992. gadā atbalsta likmes tika būtiski samazinātas, un, lai kompensētu samazinājumu, tika ieviesti saistītie tiešie maksājumi²⁷. Sākot ar 2005. gadu, nākamais solis uz tirgu balstītas KLP virzienā bija tiešo maksājumu atdalīšana no ražošanas. ES eksporta kompensāciju izdevumi kopš 1990. gadiem ir samazinājušies, un pašlaik visām eksporta kompensācijām piemēro nulles likmi.

36

Pēc šīm secīgajām sekojošajām KLP reformām produkcijas pārpalikumi krasi samazinājās un intervences krājumu līmenis kritās. No produktu atbalsta pārejot uz atbalstu ražotājiem, pirmo gadu pārprodukcija tika efektīvi samazināta, kas, iespējams, veicināja pārtikas izšķērdēšanas samazināšanos.

37

Mūsdienās lielākā daļa tiešo maksājumu vairs tieši neatbalsta īpaša kultūrauga audzēšanu vai produkta ražošanu — tie tikai netieši veicina lauksaimniecības produktu ražošanu, finansiāli atbalstot ražotājus. 2013. gadā ES tiešie maksājumi sasniedza EUR 41,7 miljardus. Saskaņā ar FAOSTAT datiem tajā pašā gadā ES saražoja turpmāk norādītos produktu apjomus (sk. 2. tabulu). 4. attēlā ir parādīti ar dažādiem lauksaimniecības produktiem saistītās izšķērdētās pārtikas ikgadējie apjomi visā pasaulē. Lai gan šie skaitļi nav tieši salīdzināmi, tie rāda, ka ES atbalsts tiek tieši vai netieši sniegts produktiem, kas pasaulē tiek izšķērdēti lielos apjomos.

2. tabula

ES lauksaimniecības produkcijas apjoms 2013. gadā (miljonos tonnu)

Graudaugi	Cieti saturošas saknes	Eļļas augi un pākšaugi	Augļi	Gaļa	Piens un olas	Dārzeņi
309,55	54,44	34,62	62,19	44,3	164,33	64,66

Avots: FAOSTAT.

38

Neliela daļa ES tiešo maksājumu (2014. gadā aptuveni 6 %) joprojām ir saistīti ar ražošanu. Šajā kontekstā dalībvalstis var izmantot BSA (brīvprātīgu saistīto atbalstu). Izmantojot šo shēmu (kas pieejama kopš 2015. gada), lielākā daļa dalībvalstu savos tiešajos maksājumos palielināja saistītā atbalsta daļu. Desmit dalībvalstis saistīto maksājumu daļu palielināja par vairāk nekā desmit procentpunktiem (piemēram, Polijā 2014. gadā tie veidoja 3,5 % no tiešajiem maksājumiem, bet 2015. gadā šī daļa pieauga līdz 15 %). Vēl piecas dalībvalstis šo daļu palielināja par vairāk nekā septiņiem procentpunktiem. Svarīgākās produktu grupas, par kurām saņem saistītos maksājumus, ir liellopu gaļa (41 % no kopējā apjoma), piens (20 %), aitas un kazas (12 %) un proteīnaugi (11 %).

39

“Saistīto atbalstu var piešķirt tikai tādām nozarēm vai tādiem dalībvalsts reģioniem, kuros konkrēti lauksaimniecības veidi vai konkrētas lauksaimniecības nozares, kas ir īpaši svarīgas ekonomisku, sociālu un/vai ar vidi saistītu iemeslu dēļ, saskaras ar zināmām grūtībām²⁸.” Ņemot par piemēru piena nozari, skaitļi rāda, ka vairākas dalībvalstis (Čehijas Republika, Francija, Polija, Itālija, Spānija, Lietuva, Slovākija un Malta) atbalsta visus savus piensaimniekus, izmantojot BSA. Tā kā atbalsts ir saistīts ar dalībvalstu paziņoto piena govju skaitu, praksē tas var radīt stimulu saglabāt vai pat palielināt pašreizējo ražošanas apjomu, lai gan regula paredz to nepieļaut²⁹. Revīzijā tika konstatēti šādu gadījumu piemēri, un Komisija atzīst, ka šo risku tās veiktās pārbaudes nesedz. Pārtikas izšķērdēšanas kontekstā saistītie maksājumi stimulē konkrētu produktu ražošanu, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka nebūs pieprasījuma.

40

Komisija nav veikusi nekādus pētījumus par secīgo KLP reformu (tostarp atsaistīšanas) ietekmi uz lauksaimniecības produkcijas apjomu un to, kā tas varētu ietekmēt pārtikas izšķērdēšanu. Savos ES tiešo maksājumu ietekmes novērtējumos Komisija nekad nav ietvērusi pārtikas atkritumu novērtējumu un nav izvērtējusi to, cik lielā mērā saistītie maksājumi stimulē tādu konkrētu produktu piedāvājumu, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka pieprasījuma nav (sk. 4. attēlu).

Tirgus pasākumi

41

Tirgus intervences pasākumi (publiskā intervence, privātās uzglabāšanas atbalsts, izņemšana no tirgus, priekšlaicīga ražas novākšana un ražas nenovākšana) veido nelielu KLP budžeta daļu, un kopš 90. gadu vidus pēc KLP 1992. gada reformas tos izmanto aizvien retāk. Šos pasākumus izmanto, lai atbalstītu to (turpmāko) krājumu izņemšanu, kas pārsniedz pieprasījumu, kad samazinās cenas. Šos produktus var uzglabāt, līdz pieaug tirgus cena, un tad laist atpakaļ tirgū, lai pārdotu, eksportētu vai ziedotu, vai arī no tiem var atbrīvoties citā veidā (piemēram, iznīcinot). Tādējādi tirgus pasākumi var izraisīt pārtikas izšķērdēšanu tieši (ražas priekšlaicīgas novākšanas un nenovākšanas gadījumā) un var to veicināt (it īpaši, produktus izņemot no tirgus).

42

Komisija norāda, ka tirgus pasākumiem ir divi galvenie mērķi: a) nepārtraukta orientācija uz tirgu un b) drošības tīkls lauksaimniekiem nopietnu tirgus traucējumu gadījumā³⁰. Tomēr Komisija nav noteikusi drošības tīkla apmēru, un atkarībā no tā, kā tiek izmantoti tirgus pasākumi, iespējams sasniegt tikai vienu no šiem diviem mērķiem. Attiecība starp tirgus pasākumu izmantošanu un pārtikas izšķērdēšanu ir aprakstīta kādā Zviedrijas pētījumā³¹: “Ja cenas ir tik zemas, ka situāciju var uzskatīt par krīzi, ES lauksaimniecības politika piedāvā atbalstu ražotājiem. Ja šos līdzekļus izmanto, lai atbalstītu strukturālas pārprodukcijas situāciju, nevis tikai steidzami risināmas krīzes laikā, tas var ne vien pastiprināt strukturālo nelīdzsvarotību, bet arī palielināt pārtikas izšķērdēšanu.”

43

Publiskās intervences mehānismu kopš KLP 1992. gada reformas izmanto aizvien mazāk. Lielākā daļa saskaņā ar publisko intervenci uzglabāto produktu tika laisti atpakaļ tirgū vai ziedoti grūtībās nonākušiem cilvēkiem, un pašreizējais krājumu līmenis ir ļoti zems. Tomēr pēdējā laikā krājumi ir atkal sākuši pieaugt³². Šajā situācijā var kļūt svarīgāka iespēja produktus izdalīt bez maksas. Tomēr juridiskie pasākumi, kas vajadzīgi, lai tas būtu iespējams, pašlaik vēl nav ieviesti (sk. 75. un 76. punktu).

44

No 2008. līdz 2015. gadam no ES tirgus tika izņemti 1,8 miljoni tonnu augļu un dārzeņu un vairāk nekā 45 500 hektāros zemes tika priekšlaicīgi novākta vai netika novākta raža. Kā kompensāciju attiecīgajiem ražotājiem ES samaksāja 380 miljonus EUR. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju 66 % izņemto produktu tika izmesti atkritumos. Papildus šīm tiešajām izmaksām (ražotājiem samaksātā kompensācija) pārtikas izšķērdēšanas kopējās izmaksās jāietver produktu ražošanas un transportēšanas izmaksas, kā arī radīto atkritumu apstrādes izmaksas. Turklāt jāņem vērā arī saistītās vides izmaksas visā produktu aprites ciklā.

45

Katru gadu šie tirgus pasākumi ietekmē tūkstošiem tonnu produktu, un daļa no tiem tiek iznīcināti. Tāpēc ir lietderīgi novērtēt plānoto tirgus pasākumu potenciālo ietekmi uz pārtikas izšķērdēšanu vai tās novēršanu. Šāds novērtējums netika veikts ne pēdējās KLP reformas kontekstā, ne arī attiecībā uz tirgus pasākumiem, kas veikti kopš 2014. gada (reaģējot uz Krievijas importa aizliegumu un ražotāju cenu krīzi), pēdējā gadījumā neņemot vērā to, ka Eiropas Parlaments 2015. gada jūlija rezolūcijā aicināja Komisiju, “veicot ietekmes novērtējumu jaunam attiecīgam likumdošanas priekšlikumam, izvērtēt tā potenciālo ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos” (sk. III pielikumu).

Eksporta kompensācijas

46

Agrāk eksporta kompensācijas varēja stimulēt tādu lauksaimniecības produktu ražošanu, kas pasaulē rada ievērojamu pārtikas izšķērdēšanas līmeni. Pasaules Tirdzniecības organizācijas sanāksmē Nairobi 2015. gada 19. decembrī tika panākta vienošanās atcelt eksporta subsīdijas. Šis lēmums var palīdzēt novērst šādu iespējamo pārprodukciju.

Programma “Piens skolai” un programma “Augļi skolai”

47

Saskaņā ar programmu “Piens skolai” ES subsidē izmaksas par dažādiem piena produktiem, kas tiek izdalīti bērniem skolās. Saskaņā ar programmu “Augļi skolai” ES nodrošina skolēnus ar augļiem un dārzeņiem, lai rosinātu jauniešus ievērot veselīgas ēšanas paradumus³³. Abas programmas paredz papildu pasākumus, kas ir obligāti augļu programmai un fakultatīvi piena programmai. Saskaņā ar spēkā esošo regulu abu programmu papildu pasākumi “var aptvert informāciju par pasākumiem, lai izglītotu par (..) cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu”³⁴. Tomēr revīzijas laikā neviena dalībvalsts vēl nebija izmantojusi iespēju veikt programmas “Piens skolai” papildu pasākumus, lai sniegtu izglītojošu informāciju par pārtikas izšķērdēšanu un tās novēršanu. Attiecībā uz programmu “Augļi skolai” tikai dažas dalībvalstis šim nolūkam ir izmantojušas obligātos papildu pasākumus³⁵.

Lauku attīstība

48

Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) var palīdzēt samazināt pārtikas izšķērdēšanu primārās ražošanas un pārtikas pārstrādes nozarē (piemēram, palīdzot samazināt dzīvnieku mirstību saimniecībās, palīdzot samazināt ražas zudumus, uzlabojot glabāšanas apstākļus vai palīdzot samazināt zudumus pārstrādes laikā).

49

Lai gan pārtikas izšķērdēšanas samazināšana dažādās lauku attīstības regulās nav atsevišķi pieminēta, pārtikas atkritumu samazināšanas darbības var finansēt, izmantojot vairākus pasākumus, tādus kā zināšanu pārnese un informācijas pasākumi, ieguldījumi materiālajos aktīvos (piemēram, aprīkojums, kas rada mazāk bojājumu, labākas noliktavas ražas uzglabāšanai, pielāgotas dzīvnieku novietnes, lai samazinātu saslimstību un mirstību), dzīvnieku labturības maksājumi vai sadarbības pasākumi³⁶. Vienīgais izņēmums ir Lauku attīstības regulas 53. panta 3. punkts, kurā skaidri norādīts uz EIP tīkla potenciālu nodrošināt “mazākus zudumus pēc ražas novākšanas un mazāku pārtikas izšķērdēšanu”.

50

Komisija nav īpaši mudinājusi dalībvalstis izmantot ELFLA, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu. Savukārt revidētās dalībvalstis savās 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada programmās pārtikas izšķērdēšanu nav īpaši pieminējušas un tās apkarošanu nav norādījušas kā vajadzību vai mērķi, lai gan tām bija iespēja to darīt. Tomēr vairākas revīzijas laikā apmeklētās dalībvalstu iestādes atzina, ka ELFLA var palīdzēt samazināt pārtikas izšķērdēšanu, un, lai to pierādītu, sniedza konkrētu projektu piemērus (sk. 5. izcēlumu). Tomēr šie piemēri nav saistīti ar stratēģisku un plānotu pieeju cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu, bet vairāk ar nejaušības efektu, īstenojot ELFLA šajās konkrētajās dalībvalstīs. Revīzijas laikā lielākā daļa dalībvalstu bija tikai sākušas veidot savus EIP nolīgumus un projektus, tāpēc pašlaik ir grūti sniegt pārskatu par pārtikas izšķērdēšanas jautājumiem, kas ir ietverti EIP pasākumos.

51

Neraugoties uz dažiem labiem piemēriem, ELFLA potenciāls, kas palīdzētu samazināt pārtikas izšķērdēšanu ražotāju un pārstrādātāju līmenī, vēl nav pilnībā izmantots.

Kopējā zivsaimniecības politika (KZP)

52

Zvejnieki nozvejo ne tikai tās zivis, kuras viņi vēlas vai drīkst zvejot. Vēl nesen nevēlamā nozvejas daļa tika izmesta atpakaļ jūrā — bieži vien šīs zivis vairs nebija dzīvas. Daudzi to uzskatīja par ierobežoto resursu nepieļaujamu izšķērdēšanu. 2013. gadā tika apstiprināta kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reforma, kuras mērķis bija izbeigt šo praksi, ieviešot izkraušanas pienākumu. Ar Eiropas zivsaimniecības fondu36F³⁷ palīdzību dalībvalstīm bija/ir iespēja finansēt projektus, lai sagatavotos izkraušanas pienākumam un pozitīvi ietekmētu zivju izdzīvošanas rādītāju akvakultūrā. Vēl viens KZP elements, kas potenciāli ietekmē pārtikas izšķērdēšanu, ir kompensāciju atcelšana par zivju izņemšanu no tirgus (sk. 61. punktu).

Izmetumi jūrā un izkraušanas pienākums

53

Eiropas Parlaments un Padome uzskata, ka “nevēlamas nozvejas un izmetumi ir ievērojama resursu šķērdēšana”, un uzliek par pienākumu izkraut visas nozvejas (“izkraušanas pienākums”)³⁸. Izkraušanas pienākumu ievieš pakāpeniski no 2015. līdz 2019. gadam. Saskaņā ar šo pienākumu visas nozvejas patur uz kuģa, izkrauj un atskaita no kvotas. Šo prasību var nepiemērot sugām, kurām ir augsts izdzīvošanas rādītājs, ja noteiktos apstākļos tās tiek izmestas atpakaļ jūrā. Saskaņā ar regulām mazizmēra zivis nedrīkst tirgot tieša cilvēku patēriņa mērķiem.

54

Komisija norāda, ka mērķis ir samazināt izmetumu rādītājus no 15–25 % līdz 5 %³⁹. Taču izmetumu rādītāji atšķiras atkarībā no zvejas veida, sugas un gada (piemēram, izmetumi Ziemeļjūrā, kad zvejošana notiek jūras gultnes tuvumā vai pašā gultnē (bentiskā zveja), ir vidēji 40 % no nozvejas⁴⁰, aplēstie kopējie izmetumi Vidusjūrā ir 18,6 % no kopējās nozvejas⁴¹). ES daudzgadu plānos, kas pašlaik tiek izstrādāti, Komisija paredz izvirzīt konkrētākus mērķus, ņemot vērā sugu vai ģeogrāfisko apgabalu īpatnības.

55

Ir skaidrs, ka izkraušanas pienākums var palīdzēt samazināt pārtikas izšķērdēšanu, ja to īsteno pareizi, t. i., ja tā rezultātā palielinās selektivitāte, tādējādi samazinot nevēlamo nozveju (piemēram, mazizmēra zivju) apjomu. Turpretī, ja zveja nekļūs selektīvāka, visas nozvejotās ēdamās zivis, kuras nevar izmantot cilvēku patēriņam (piemēram, minimālā izmēra prasību dēļ), saskaņā ar šajā ziņojumā izmantoto definīciju nozīmēs pārtikas izšķērdēšanu.

56

Lai efektīvāk uzraudzītu izkraušanas pienākuma īstenošanu, ir vajadzīgi ticami dati par nozvejām un izmetumiem. Tomēr daži no šiem datiem Komisijai vēl nav pieejami šādu iemeslu dēļ:

• elektroniskais zvejas žurnāls⁴² noteikta lieluma zvejas kuģiem visās dalībvalstīs vēl nav pilnībā ieviests;
• lai gan zvejniekiem kopš 2010. gada 1. janvāra ir pienākums savā zvejas žurnālā reģistrēt visus izmetumus, kuru aplēstais apjoms pārsniedz 50 kg, dalībvalstīm nav pienākuma šos izmetumu datus nosūtīt Komisijai;
• prasība elektroniskajā žurnālā atsevišķi reģistrēt atļautos izmetumus, kā arī sugas, kas nesasniedz minimālo saglabāšanas izmēru (kuras agrāk tika izmestas), tika ieviesta tikai 2015. gada maijā.

Ja šādu datu nav, ir grūti iegūt informāciju par pārtikas izšķērdēšanas mērogu attiecībā uz zivīm.

Zivsaimniecības fondi

57

Ar Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF) dalībvalstīm bija/ir iespēja finansēt projektus, kas veicina izkraušanas pienākuma īstenošanu, tādus kā ieguldījumi selektīvos zvejas rīkos, aprīkojums darbam ar nevēlamām nozvejām uz kuģa, pētījumi par zivju izdzīvošanas rādītājiem, ieguldījumi izmetumu apstrādei krastā u. c. Četras no piecām apmeklētajām dalībvalstīm izmantoja EZF, it īpaši, lai finansētu pētniecības projektus vai selektīvāku zvejas rīku izstrādes un testēšanas projektus (sk. 6. izcēlumu), bet šādu projektu skaits divās no šīm dalībvalstīm bija ļoti neliels. No EJZF var finansēt arī projektus izkraušanas pienākuma īstenošanas veicināšanai, bet, tā kā darbības programmas tika apstiprinātas līdz 2015. gada decembrim, revīzijas laikā neviens projekts finansēšanai vēl nebija izraudzīts.

58

Ar EJZF dalībvalstis var finansēt arī projektus, kuriem ir pozitīva ietekme uz zivju izdzīvošanas rādītāju akvakultūrā. Vienā no apmeklētajām dalībvalstīm EZF tika izmantots, lai finansētu zivju slimību apkarošanas projektus, tādējādi paaugstinot zivju izdzīvošanas rādītāju attiecīgajās zivaudzētavās⁴³.

59

Gan EZF, gan arī EJZF var potenciāli palīdzēt samazināt pārtikas izšķērdēšanu, pat ja attiecīgajās regulās tas nav skaidri norādīts. Šis potenciāls apmeklētajās dalībvalstīs vēl nav pilnībā izmantots.

Zivju izņemšana no tirgus

60

Laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam ES maksāja kompensāciju dalībvalstīm par zivju izņemšanu no tirgus, ja zivju cena bija pārāk zema. 2007.–2014. gadā par zivju izņemšanu no tirgus dalībvalstīm tika samaksāti EUR 25,4 miljoni (vidēji EUR 3,2 miljoni gadā). Tas atbilst 51 386 tonnām zivju (vidēji 6423 tonnas zivju gadā). Nav informācijas par to zivju daudzumu, kas tika iznīcinātas vai izmantotas citiem nolūkiem, piemēram, zivju miltu ražošanai. Komisija norāda, ka attiecībā uz šo zivju galamērķi skaidrs ir tikai tas, ka tās netika izmantotas tiešam cilvēku patēriņam.

61

Paziņojumā par KZP reformu Komisija norāda, ka “tērēt publiskos līdzekļus, lai iznīcinātu zivis, vairs nav attaisnojams”. Tas apstiprinājās arī sabiedriskajā apspriešanā, ko Komisija rīkoja 2009. gadā⁴⁴. Turklāt “šī sistēma vairs neatspoguļo mainīgo apgādes un pieprasījuma attiecību”. Jaunā TKO regula par zveju un akvakultūru, kas stājās spēkā 2014. gadā⁴⁵, vairs neparedz nekādu finansiālu kompensāciju par zivju izņemšanu no tirgus un iznīcināšanu. Ražotāju organizācijas joprojām var lemt par zivju izņemšanu no tirgus⁴⁶, bet tikai uz sava rēķina. Atceļot kompensāciju par zivju izņemšanu no tirgus, Eiropas Savienība deva skaidru signālu Eiropas zvejniekiem izbeigt izšķērdīgu praksi un zvejas darbības labāk saskaņot ar pieprasījumu.

Pārtikas nekaitīguma politika

62

Eiropas Komisijas pārtikas nekaitīguma politikas mērķis ir nodrošināt pārtikas produktu nekaitīgumu lietošanai uzturā. Šim nolūkam Komisija pieņem tiesību aktus un uzrauga, vai dalībvalstis nodrošina, ka mazumtirgotāji, izgatavotāji un pārtikas ražotāji ievēro noteikumus. Pārtikas nekaitīguma un higiēnas noteikumi ir galvenokārt paredzēti tam, lai garantētu pārtikas produktu nekaitīgumu patēriņam. Tomēr, šādus noteikumus ieviešot praksē, uzmanība jāpievērš tam, lai pārtikas nekaitīguma pamatprasību pārsniegšana nevairotu pārtikas izšķērdēšanas risku. Palāta konstatēja vairākas jomas, kurās Komisijai un dalībvalstīm ir jāiegulda vēl vairāk pūļu, lai novērstu pārtikas izšķērdēšanu, — tās bija saistītas ar labas higiēnas prakses apmaiņu, izsekojamības prasībām un datumu marķēšanu.

Labas higiēnas prakses rokasgrāmatas

63

“Labas higiēnas prakses rokasgrāmatas” ir praktiskas rokasgrāmatas, ko dalībvalstīs izstrādājušas konkrētas nozares (piemēram, mazumtirdzniecības nozare, miltrūpniecības nozare, pudelēs pildīta ūdens nozare), par to, kā ievērot vispārējos pārtikas higiēnas tiesību aktus un saistītās prasības. Rokasgrāmatās ir sniegti ieteikumi un norādījumi uzņēmumiem, kā ievērot piemērojamos higiēnas noteikumus, piemēram, kā novērtēt pārtikas nekaitīguma riskus savā uzņēmumā, kā veikt piesardzības pasākumus, lai šos riskus novērstu, vai kā nodrošināt temperatūras kontroli, apkarot kaitēkļus u. c. Šādas rokasgrāmatas ļauj nekaitīguma prasības piemērot konkrētām situācijām un potenciāli samazināt pārtikas izšķērdēšanu, jo noteiktās prasības ir tikai tik stingras, cik tas ir faktiski nepieciešams, lai sasniegtu vajadzīgo nekaitīguma līmeni.

64

Eiropas Komisija reģistrē valstu izdotās labas higiēnas prakses rokasgrāmatas, lai nodrošinātu labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm un pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem. Tomēr par dažām dalībvalstīm šajā reģistrā ir ietverta novecojusi informācija un norādītas rokasgrāmatas, kas vairs nav spēkā. Citas dalībvalstis neuzliek par pienākumu privātuzņēmumiem, kas izstrādājuši šīs rokasgrāmatas, tās publiskot. Lai gan pastāv šāds reģistrs, vairākas apmeklētās dalībvalstis pauda bažas par to, ka ES līmenī zināšanu apmaiņa šajā jomā nav pietiekama.

Atsaukšana un izņemšana

65

Ja produkti tiek atsaukti vai izņemti no tirgus ar pārtikas nekaitīgumu saistītu iemeslu dēļ, būtiski svarīga ir izsekojamība. Jo precīzāka ir izsekojamības sistēma, jo mazāks pārtikas izšķērdēšanas risks, tā kā atsaucamos/izņemamos produktus ir iespējams precīzāk identificēt. Saskaņā ar vispārīgajiem pārtikas aprites tiesību aktiem⁴⁷ uzņēmējiem ir jāievieš izsekojamības sistēma, kas ļauj izsekot produktam, izmantojot pieeju “solis uz priekšu un solis atpakaļ”⁴⁸. Direktīvā 2011/91/ES⁴⁹ ir noteikts, ka uz pārtikas produkta jābūt norādēm vai zīmēm, kas identificē attiecīgo partiju, bet direktīva neparedz norādīt partijas lielumu. Praksē šādu partijas izsekojamību uzņēmumi īsteno dažādi.

66

Četras no piecām revīzijas laikā apmeklētajām dalībvalstīm⁵⁰ nebija noteikušas nekādas papildu prasības vai sniegušas norādījumus attiecībā uz partiju lielumu, un tikai divu apmeklēto dalībvalstu⁵¹ iestādes apgalvoja, ka tās ir mudinājušas ražotājus un pārstrādātājus pieņemt nelielas partijas (sk. 7. izcēlumu). Apmeklētajās dalībvalstīs savāktā informācija liecina, ka atsauktos/izņemtos daudzumus dažkārt ir grūti aplēst, un informācija, kas vajadzīga, lai noteiktu atsaucamos/izņemamos produktus, ir pārāk neskaidra. Kods, ar ko identificē atsaucamos/izņemamos daudzumus, nav vienots — tas var būt partijas numurs vai derīguma termiņš, un attiecīgie daudzumi vienā partijā var ievērojami atšķirties, pat līdzīgiem produktiem.

Datumi uz etiķetēm

67

Neskaidra datumu marķēšana uz pārtikas produktiem ir būtisks faktors, kas rada patērētāju apjukumu attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu. Uz etiķetēm norādītajiem datumiem jābūt pietiekami skaidriem, lai nepieļautu, ka patērētāji uzturā lieto veselībai kaitīgu pārtiku un atkritumos izmet nekaitīgu pārtiku. Saskaņā ar ES regulu⁵² produktu marķējumā jānorāda minimālais derīguma termiņš vai datums “izlietot līdz”. Pārtikas produkta minimālais derīguma termiņš (jeb datums “ieteicams līdz”) ir datums, līdz kuram pārtikas produkts saglabā tam raksturīgās īpašības, ja tiek pienācīgi uzglabāts, bet datums “izlietot līdz” ir pēdējā diena, kurā produkts tiek uzskatīts par nekaitīgu lietošanai uzturā.

68

Neraugoties uz apmeklēto dalībvalstu iestāžu iniciatīvām, lai šo informāciju izplatītu, ražotāji, pārstrādātāji un mazumtirgotāji datumus “ieteicams līdz” un “izlietot līdz” izmanto dažādi. Identiski (vai ļoti līdzīgi) produkti var būt marķēti ar datumu “izlietot līdz” vai “ieteicams līdz”, tādējādi radot apjukumu, un tāpēc uzturā pilnībā lietojami produkti tiek izmesti, par ko liecina revīzijas laikā konstatētie piemēri (sk. 8. izcēlumu). Turklāt, kā rāda Eirobarometra zibensaptaujas Nr. 425 rezultāti, patērētājiem trūkst pilnīgas izpratnes par atšķirību starp datumiem “ieteicams līdz” un “izlietot līdz”, jo tikai 47 % aptaujāto cilvēku bija norādījuši pareizo definīciju datumam “ieteicams līdz” un tikai 40 % — datumam “izlietot līdz”, rezultātiem dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiroties⁵³.

69

Saskaņā ar ES tiesību normām produktus, kuriem jānorāda datums “ieteicams līdz”, pēc šā datuma joprojām var pārdot. Tomēr līdz šim joprojām ir dalībvalstis (piemēram, Rumānija, Slovākija), kurās produktu pārdošana pēc minimālā derīguma termiņa beigām ir nelikumīga (sk. arī 9. izcēlumu).

Politikas jomu un tiesību normu precizēšana un saskaņošana, lai veicinātu pārtikas ziedošanu

70

Pārtikas ziedošana ir otrs ieteicamākais risinājums, pirms pārtika tiek izšķērdēta (sk. 5. un 6. punktu). Pārtikas ziedošanas kultūra Eiropas Savienībā ir spēcīga, un Komisija ir arī atzinusi, cik svarīgi ir veicināt pārtikas ziedošanu kā iespēju samazināt pārtikas izšķērdēšanu ES⁵⁵. Dažādo ES politikas jomu līmenī ziedošanai joprojām ir daudz šķēršļu, piemēram, trūkst skaidrības par spēkā esošajām tiesību normām, tiesību normu nav vai tās netiek izmantotas praksē. Šo šķēršļu pārvarēšana palīdzētu saskaņot ES politikas jomas, lai veicinātu pārtikas ziedošanu.

Skaidrības trūkums par spēkā esošajām tiesību normām

Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija

71

Gan Atkritumu pamatdirektīvas 4. pantā⁵⁶, gan arī 2015. gada priekšlikumā direktīvai, ar ko groza vairākas direktīvas par atkritumiem, ir norādīta atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, kas jāpiemēro Eiropas Savienībā (sk. 5. punktu), bet nav precizēts, kā šī prioritāšu secība būtu jāpiemēro tieši attiecībā uz pārtiku, un nav ietverta termina “pārtikas izšķērdēšana” definīcija. Tādējādi ES dokumentos nav paskaidrots, vai ziedotā pārtika būtu jāuzskaita kā izšķērdētā pārtika vai, gluži otrādi, ziedošana būtu jāuzskata par iespēju novērst pārtikas izšķērdēšanu⁵⁷. Tas savukārt ietekmē pārtikas izšķērdēšanas uzraudzību⁵⁸ un pasākumus izšķērdēšanas samazināšanai.

Pārtikas nekaitīguma politika

72

Pārtikas higiēnas tiesību aktos, kas tika pieņemti 2002. gadā, nav precizēti pārtikas banku un citu labdarības organizāciju pienākumi attiecībā uz ziedoto pārtiku. Proti, ES tiesību aktos⁵⁹ nav norādīts, vai pārtikas bankas un labdarības organizācijas ir uzskatāmas par “uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas apritē”⁶⁰, un vai tādējādi tām ir jāievēro pārtikas aprites tiesību akti. Tāpēc dalībvalstīm ir atšķirīga izpratne par pārtikas bankām un citām labdarības organizācijām, kuru darbs ir saistīts ar ziedoto pārtiku (sk. 10. izcēlumu). Kopš 2013. gada vairākas dalībvalstis ir izstrādājušas savas pamatnostādnes pārtikas bankām un labdarības organizācijām, precizējot ar ziedošanu saistītos atbildības jautājumus un paskaidrojot, kā saprast tādus pārtikas nekaitīguma faktorus kā pārtikas produktu derīguma termiņš, izsekojamība, marķēšana un sasaldēšana. Komisija ir apkopojusi valstu un nozaru pamatnostādnes par pārtikas pārdali, ko tās tīmekļa vietnē publicējuši dažādi dalībnieki, lai veicinātu labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm. Kaut arī pati Komisija kopš 2012. gada ir vairākkārt aicinājusi izstrādāt ES pamatnostādnes par pārtikas ziedošanu, lai šo jautājumu precizētu, revīzijas laikā, 2016. gada jūnijā, Komisija norādīja, ka vēl aizvien strādā pie šo pamatnostādņu pirmā projekta⁶¹. Tāpēc Komisijai šajā saistībā joprojām ir iespēja dot ieguldījumu spēkā esošo tiesību normu precizēšanā.

Pievienotās vērtības nodoklis

73

Pārtikas ziedošanas fiskālos stimulus daudzas ieinteresētās personas uzskata par spēcīgāko instrumentu, kas stimulē ziedošanu. Diskusijas par fiskālajiem stimuliem ES līmenī ir koncentrējušās uz to, kā ziedotajai pārtikai būtu jāpiemēro PVN. Tas ir bijis daudzu Komisijas rīkoto sanāksmju temats. ES tiesību akti PVN jomā pēc būtības nav šķērslis šāda veida pārtikas produktu ziedošanai, bet šo tiesību aktu interpretācija dažās dalībvalstīs joprojām var būt šķērslis pārtikas ziedošanai (sk. 11. izcēlumu).

Tiesību normu trūkuma dēļ neizmantotas iespējas veicināt ziedošanu

Kopējā zivsaimniecības politika

74

Saskaņā ar Komisijas teikto, sarunu laikā par KZP reformu ar likumdevēju iestādi tika apspriesta iespēja pārskatītajā KZP iekļaut ziedošanu, taču šis priekšlikums tika noraidīts. Tāpēc joprojām nav mehānisma, kas veicinātu no tirgus izņemto zivju ziedošanu vai tādu zivju ziedošanu, kuras nedrīkst tirgot (piemēram, mazizmēra zivis).

Kopējā lauksaimniecības politika

75

Kā paskaidrots 35. punktā, Eiropas Savienībā daudzus gadus bija ievērojami sviesta, vājpiena pulvera, graudaugu u. c. krājumi. Saskaņā ar KLP tika īstenota īpaša programma (pārtikas izdalīšanas programma Kopienas vistrūcīgākajām personām (MDP)), lai daļu šo intervences krājumu ar labdarības organizāciju palīdzību ziedotu trūcīgajiem.

76

Sākot no 1990. gadiem, publiskās intervences mehānismu izmantoja aizvien mazāk, un arī krājumi samazinājās. 2014. gadā MDP programmu aizstāja cita, ar KLP nesaistīta programma — FEAD. Lai gan abas piemērojamās regulas⁶³ paredz iespēju ar FEAD palīdzību izmantot produktus no intervences krājumiem, vajadzīgo Komisijas īstenošanas aktu, kas nosaka attiecīgās procedūras, nav.

Iespējas veicināt ziedošanu nav pietiekami izmantotas

Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām

77

FEAD pastāv kopš 2014. gada. FEAD63F⁶⁴ galvenais mērķis, atšķirībā no MDP, nav intervences krājumos esošos produktus nodot vistrūcīgākajām personām, bet gan sniegt tām materiālu un nemateriālu palīdzību.

78

FEAD Regula64F⁶⁵ paredz iespējas, kā veicināt pārtikas ziedošanu, bet Komisija šo FEAD aspektu nav aktīvi popularizējusi dalībvalstīs, un tikai dažas no tām ir faktiski to izmantojušas:

• 23. panta 4. punkts paredz iespēju izmantot FEAD, lai pārtiku no intervences krājumiem bez maksas izdalītu vistrūcīgākajām personām. Praksē tikai viena no 28 dalībvalstīm (Somija) šo iespēju ir iekļāvusi savā FEAD darbības programmā (DP);
• 26. panta 2. punkta d) apakšpunkts paredz iespēju finansēt pārtikas ziedojumu savākšanas, transportēšanas, uzglabāšanas un izdalīšanas izmaksas. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju tikai četras dalībvalstis (Igaunija, Itālija, Luksemburga un Slovākija) šo iespēju kā pasākumu ir iekļāvušas savās DP, bet bez konkrēta budžeta.

Kopējā lauksaimniecības politika

79

Ja ražotāji augļus un dārzeņus izņem no tirgus, viņi var saņemt ES finansējumu to likvidēšanai (sk. 44. punktu). Ja viņi ziedo produktus noteiktām organizācijām, saņemtā kompensācija ir lielāka nekā to iznīcināšanas gadījumā. Tomēr, lai gan kompensācija ir lielāka, revīzijas laikā saņemtie dati rāda, ka 2007.–2015. gadā faktiski tika ziedoti mazāk nekā 40 % augļu un dārzeņu, kas izņemti no tirgus. Skaitļi dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras, un arī gadu gaitā tie ir mainīgi. Vienā no revīzijas laikā apmeklētajām dalībvalstīm Palāta konstatēja nopietnas datu ticamības problēmas (sk. 12. izcēlumu).

80

Viena no dalībvalstu iestāžu ziņotajām problēmām attiecībā uz izņemto augļu un dārzeņu bezmaksas izdalīšanu noteiktām publiskajām iestādēm⁶⁶ ir tā, ka saskaņā ar ES tiesību aktiem ar bezmaksas izdalīšanu nav atļauts aizstāt parastos daudzumus, ko iegādājas šādas iestādes. Lai gan šis noteikums ir ieviests, lai nepieļautu iejaukšanos tirgus darbībā, praksē, tā kā ir grūti pārbaudīt, vai šis noteikums ir ievērots, dažas iestādes vispār atturas no produktu ziedošanas šāda veida iestādēm.

Secinājumi un ieteikumi

81

Pārtikas izšķērdēšana ir globāla problēma, kurai sabiedrības apziņā un politiskajā darba kārtībā pēdējos gados ir pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Tās nozīme, visticamāk, pieaugs, it īpaši, ņemot vērā vajadzību paēdināt visus pasaules iedzīvotājus, kuru skaits palielinās. Pārtika ir vērtīga prece, un tās ražošana var būt resursu ziņā ļoti ietilpīga. Pašreizējās aplēses liecina, ka pasaulē aptuveni trešdaļa cilvēku patēriņam saražotās pārtikas tiek izšķērdēta vai iet zudumā, radot zaudējumus ekonomikai un videi.

82

Ņemot vērā šo situāciju, Palāta pētīja ES iespējamo lomu cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu. Atzīstot tirgus faktoru nozīmi cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu, Palāta aplūkoja līdz šim veiktos pasākumus un to, kā dažādie ES politikas instrumenti palīdz samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Galveno uzmanību Palāta pievērsa tās novēršanai un pārtikas ziedošanai, kas ir ieteicamākie pasākumi šajā cīņā.

83

Revīzijā tika aplūkots šāds jautājums: “Vai ES veicina resursu ziņā efektīvu pārtikas apgādes ķēdi, efektīvi cīnoties pret pārtikas izšķērdēšanu?” Palāta konstatēja, ka pašlaik tas nenotiek, un ziņojumā ir parādīti veidi, kā pašreizējās iniciatīvas un politiku varētu izmantot iedarbīgāk, lai risinātu pārtikas atkritumu problēmu. Daudziem iespējamiem uzlabojumiem nav vajadzīgas ne jaunas iniciatīvas, ne arī lielāks publiskais finansējums, bet drīzāk pašreizējo politikas jomu labāka saskaņošana, pilnveidota koordinācija pašā Komisijā un starp Komisiju un dalībvalstīm un pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas skaidra noteikšana par vienu no pašreizējo politikas jomu mērķiem.

84

Gan Eiropas Parlaments, Padome un Komisija, gan arī dalībvalstis ir paudušas vēlmi risināt pārtikas izšķērdēšanas problēmu. Līdz šim veiktie pasākumi, lai šo vēlmi īstenotu, ir bijuši fragmentāri un neregulāri, nav saskaņotas ES mēroga stratēģijas un trūkst koordinācijas Komisijas līmenī. Lai gan pārtikas izšķērdēšanas jautājuma nozīme politiskajās programmās ir pieaugusi, Komisijas izvirzītie mērķi laika gaitā ir samazinājušies (26.–32. punkts), kaut arī cīņa pret pārtikas izšķērdēšanu ir joma, par kuru, šķiet, ir vienprātība, ka Komisijai tajā varētu būt vadošā loma. Turpmākus panākumus šajā jomā kavē tas, kas nav vienotas pārtikas izšķērdēšanas definīcijas un saskaņotas bāzes līnijas, uz kuras pamata izvirzīt atkritumu samazināšanas mērķus. Tāpēc Palātai ir šādi ieteikumi:

1. ieteikums

ES centieni cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu ir jāstiprina un labāk jākoordinē; to darot, ES varētu uzņemties lielāku lomu attiecīgajos pasaules līmeņa forumos. Tas nozīmē ES iestāžu un dalībvalstu saskaņotu rīcību, lai pēc iespējas ātrāk vienotos par kopēju stratēģiju.

Tehniskajā līmenī Komisijai tagad jāizstrādā rīcības plāns turpmākajiem gadiem, aptverot dažādas politikas jomas. Tajā jāiekļauj apraksts, par kuru panākta vienošanās un kurā ir noteikts, kas ir pārtikas izšķērdēšana visos pārtikas ķēdes posmos, kā arī stratēģijas ietekmes novērtēšanas metodika.

85

Palāta aplūkoja vairākas ES politikas jomas, kas varētu ietekmēt dažādo pārtikas apgādes ķēdes dalībnieku uzvedību attiecībā uz pārtikas izšķērdēšanu. Tās ir lauksaimniecība, zivsaimniecība, pārtikas nekaitīgums, vide, sociālās lietas un nodokļi. Pasākumiem jābūt vērstiem uz visiem ķēdes posmiem, sniedzot potenciālu labumu visiem tās dalībniekiem. Tātad uzsvars jāliek uz novēršanas pasākumiem, jo izšķērdēšanas novēršana sniedz daudz vairāk ieguvumu nekā to radīto problēmu risināšana.

86

Lai gan vairākām ES politikas jomām ir potenciāls, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu, tas nav pilnībā īstenots un piedāvātās iespējas vēl netiek izmantotas. Tikpat kā nav novērtēta dažādo ES politikas jomu ietekme uz cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu. Visām svarīgākajām politikas jomām, tādām kā kopējā lauksaimniecības politika, ietverot lauku attīstību, kopējā zivsaimniecības politika un pārtikas nekaitīguma politika, ir sava loma, un tās varētu izmantot, lai labāk cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu (34.–69. punkts). Tomēr politikas pārmaiņām, tostarp KLP reformai un pārmaiņām zivsaimniecības politikā, laika gaitā ir bijusi pozitīva ietekme, piemēram, tika atcelta uz intervenci balstīta lauksaimniecības politika, kas radīja pārprodukciju. Ziņojumā ir uzsvērti vairāki labas prakses piemēri, bet to pozitīvā ietekme uz pārtikas izšķērdēšanas mazināšanu ir bijusi nejaušība, nevis mērķtiecīgas politikas rīcības rezultāts. Tāpēc Palātai ir šādi ieteikumi:

2. ieteikums

Koordinējot dažādās politikas jomas, kurām ir potenciāls, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu, Komisijai turpmākajos ietekmes novērtējumos jāņem vērā pārtikas atkritumu problēma. Komisijai labāk jāsaskaņo dažādās politikas jomas un jāapsver, kā tās varētu attīstīt, lai risinātu šo problēmu. Proti:

1. attiecībā uz KLP pārtikas izšķērdēšanas jautājums ir jāiekļauj gaidāmajā politikas pārskatīšanā. Komisijai arī jāmudina dalībvalstis, tām plānojot turpmākos izdevumus, cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu noteikt par prioritāru mērķi, piemēram, izvirzot to par vienu no nākamā lauku attīstības plānošanas perioda mērķiem;
2. attiecībā uz kopējo zivsaimniecības politiku ir ciešāk jāuzrauga zivju izkraušanas pienākuma izpilde, un Komisijai jau tagad jāveicina pieejamo ES fondu izmantošana, lai veiktu ieguldījumus cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu;
3. izstrādājot pārtikas nekaitīguma politiku, Komisijai jāturpina veicināt labas higiēnas prakses apmaiņu un jāuzrauga, kā tiek īstenotas izsekojamības prasības. Attiecībā uz pārtikas marķēšanu Komisijai jānovērtē vajadzība iejaukties, lai nepieļautu marķēšanas praksi, kas veicina pārtikas izšķērdēšanu.

87

Tādas pārtikas ziedošana, kas citādi tiktu izšķērdēta, Eiropas Savienībā jau notiek, piemēram, izmantojot pārtikas bankas. Tomēr ziedošanai joprojām ir daudz šķēršļu, un noteiktās tiesību normās, kas attiecas uz ziedošanu, trūkst skaidrības un konsekvences. Nav izmantotas vairākas iespējas veicināt tādas pārtikas ziedošanu, kas citādi tiktu izšķērdēta (70.–80. punkts). Tādējādi, uzsverot, ka galvenie centieni jāvērš uz pārtikas izšķērdēšanas novēršanu, Palātai ir šādi ieteikumi:

3. ieteikums

Komisijai jāveicina iespēja ziedot pārtiku, ko var droši izmantot uzturā un kas citādi tiktu izšķērdēta. It īpaši un cik drīz vien iespējams:

1. precizējot to tiesību normu interpretāciju, kuras attur no pārtikas ziedošanas, sevišķi saistībā ar Atkritumu pamatdirektīvu un vispārīgajiem pārtikas aprites tiesību aktiem;
2. novērtējot ietekmi, ko radītu ziedošanas ietveršana tajās politikas jomās, kurās tā netiek veikta, it īpaši attiecībā uz kopējo zivsaimniecības politiku;
3. papildinot tiesību aktu prasības ar atļauju izmantot pārtiku no publiskās intervences lauksaimniecības produktu krājumiem; un
4. dalībvalstīs popularizējot spēkā esošo ziedošanas noteikumu izmantošanu, it īpaši attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, kas izņemti no tirgus, un uz FEAD.

Šo ziņojumu 2016. gada 10. novembra sēdē Luksemburgā pieņēma I apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Phil WYNN OWEN.

Termini un abreviatūras

AGRI ĢD: Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts

ANO/EEK: Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija

BSA: brīvprātīgs saistītais atbalsts

CNECT ĢD: Eiropas Komisijas Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ģenerāldirektorāts

COPA-COGEGA: COPA — Profesionālo lauksaimniecības organizāciju komiteja (Eiropas lauksaimnieku pārstāvju organizācija), COGECA — Lauksaimniecības kooperatīvu vispārējā konfederācija

DAS: Eiropas Revīzijas palātas ikgadējās ticamības deklarācijas

EIP: Eiropas inovācijas partnerība

EJZF: Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds

Eksporta kompensācijas: ES var maksāt eksporta kompensācijas tirdzniecības uzņēmumiem, kas pārdod noteiktas lauksaimniecības preces trešās valstīs. Kompensācija parasti sedz starpību starp ES iekšējo cenu un pasaules tirgus cenu.

ELFLA: Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai

ELGF: Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds

EMPL ĢD: Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts

ENER ĢD: Eiropas Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāts

ENTR ĢD: Eiropas Komisijas Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts. Jaunais nosaukums: Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāts (GROW ĢD)

ENV ĢD: Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts

Eurostat: Eiropas Savienības Statistikas birojs

EZF: Eiropas Zivsaimniecības fonds

FAO: Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija

FAOSTAT: Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Statistikas nodaļa

FEAD: Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām

G20: (jeb Divdesmit valstu grupa) 20 ekonomikas lielvalstu valdību un centrālo banku vadītāju starptautisks forums

GROW ĢD: Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) ģenerāldirektorāts

ĢD: Eiropas Komisijas departamenti un dienesti jeb ģenerāldirektorāti

Izņemšana no tirgus: produktu izņemšana no tirgus (nelaižot pārdošanā)

KLP: kopējā lauksaimniecības politika

KZP: kopējā zivsaimniecības politika

Lauku attīstība: ES lauku attīstības politika papildina tiešo maksājumu un tirgus pasākumu sistēmu, un tās mērķis ir uzlabot noteiktus ekonomiskās, vides un sociālās situācijas aspektus ES lauku apvidos.

MARE ĢD: Eiropas Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāts

MARKT ĢD: Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts. Jaunais nosaukums: Finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienības ģenerāldirektorāts (FISMA ĢD)

MDP: Pārtikas izdalīšanas programma vistrūcīgākajām personām

Priekšlaicīga ražas novākšana: netirgojamu (bet nebojātu) produktu pilnīga novākšana noteiktā apstrādātā teritorijā pirms parastā ražas novākšanas laika

Privātās uzglabāšanas atbalsts: atbalsts par produktu uzglabāšanu noliktavā. Tas palīdz stabilizēt produkta tirgu, ja radies pārpalikums un cenas samazinās.

Publiskā intervence: ja noteiktu lauksaimniecības produktu tirgus cenas kļūst zemākas par iepriekš noteiktu līmeni, Eiropas Komisija var nolemt stabilizēt tirgu, iegādājoties pārpalikumus, ko pēc tam var uzglabāt dalībvalstīs, līdz tirgus cena pieaugs.

PVN: pievienotās vērtības nodoklis

Ražas nenovākšana: komerciāli izmantojamas produkcijas nenovākšana no apstrādātās teritorijas parastā ražošanas cikla laikā. Tā neietver produktu iznīcināšanu klimatisko apstākļu vai slimību dēļ.

RTD ĢD: Eiropas Komisijas Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāts

SANCO ĢD: Eiropas Komisijas Veselības un patērētāju ģenerāldirektorāts. Jaunais nosaukums: Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts (SANTE ĢD)

SANTE ĢD: Eiropas Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts

TAXUD ĢD: Eiropas Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāts

TKO: tirgus kopīgā organizācija

VTS: vispārējais tirdzniecības standarts

WRAP (Waste and Resources Action Programme, Atkritumu un resursu rīcības programma): Apvienotās Karalistes labdarības organizācija un uzņēmums, kas sadarbojas ar valdībām, uzņēmumiem un sabiedrību, lai nodrošinātu praktiskus risinājumus, kā uzlabot resursu efektivitāti un paātrināt pāreju uz ilgtspējīgu un resursu ziņā efektīvu ekonomiku.

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti atsevišķu budžeta jomu vai vadības aspektu lietderības un atbilstības revīzijās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu un izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo ziņojumu pieņēma ERP locekļa Phil Wynn Owen vadītā I apakšpalāta, kura revidē dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Revīziju vadīja ERP locekle Bettina Jakobsen, un revīzijas darbā piedalījās locekles biroja vadītāja Katja Mattfolk, atašejs Kim Storup, atbildīgais vadītājs Michael Bain un darbuzdevuma vadītāja Maria Eulàlia Reverté i Casas. Revīzijas darba grupā strādāja Els Brems, Klaus Stern, Diana Voinea un Paulo Oliveira.

Par šo publikāciju

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2017. gads

PDF	ISBN 978-92-872-6472-5	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/406455	QJ-AB-16-032-LV-N
HTML	ISBN 978-92-872-6861-7	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/076608	QJ-AB-16-032-LV-Q

© Eiropas Savienība, 2017. gads

Reproducēšana ir atļauta, ja tiek norādīts avots.

4. attēla (*. lpp.) un 6. izcēlumā (*. lpp.) iekļauto fotoattēlu izmantošanai vai reproducēšanai atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

KĀ PASŪTĪT ES IZDEVUMUS

Bezmaksas izdevumi

• Viens eksemplārs:
  • ar EU Bookshop starpniecību (http://bookshop.europa.eu).
• Vairāk nekā viens eksemplārs vai plakāti/kartes:
  • Eiropas Savienības pārstāvniecībās (http://ec.europa.eu/represent_lv.htm),
  • Eiropas Savienības delegācijās valstīs, kas nav ES dalībvalstis (http://eeas.europa.eu/delegations/index_lv.htm),
  • ar Europe Direct dienesta starpniecību (http://europa.eu/europedirect/index_lv.htm)
  • vai piezvanot uz tālruņa numuru 00 800 6 7 8 9 10 11 (zvanīšana bez maksas no jebkuras vietas Eiropas Savienībā) (*).

(*) Informāciju sniedz bez maksas, tāpat arī lielākā daļa zvanu ir bezmaksas (izņemot dažus operatorus, viesnīcas vai taksofonus).

Maksas izdevumi

• Ar EU Bookshop starpniecību (http://bookshop.europa.eu).