Jāpastiprina ES prasības valstu budžeta struktūrām un labāk jāuzrauga to piemērošana

Kopsavilkums

Cenšoties novērst finanšu krīzes pamatcēloņus, Komisija konstatēja, ka uz noteikumiem balstītā fiskālā sistēma ir jāpapildina ar saistošiem noteikumiem valstu līmenī. Tāpēc tā ierosināja trīs tiesību aktus, lai stiprinātu valstu budžeta struktūras (t. i., veidu, kā tiek īstenota budžeta politika). Divi no šiem trim aktiem jau ir pieņemti (2011. gadā sešu tiesību aktu kopuma ietvaros un 2013. gadā kā daļa no divu tiesību aktu kopuma), bet likumdošanas process saistībā ar 2017. gada priekšlikumu direktīvai joprojām turpinās. Turklāt 2012. gadā 25 dalībvalstis parakstīja starpvaldību Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā.

Saskaņā ar šiem tiesību aktiem dalībvalstīm cita starpā bija jāizveido neatkarīgas fiskālās iestādes, jāpieņem valsts fiskālie noteikumi un jāievieš uz noteikumiem balstītas daudzgadu budžeta struktūras. Labi izveidotas neatkarīgas fiskālās iestādes tiek saistītas ar labāku atbilstību fiskālajiem noteikumiem, kā arī precīzām un objektīvākām makroekonomikas un budžeta prognozēm, savukārt vidēja termiņa budžeta struktūras tiek biežāk atzītas par tādām, kas veicina labākus fiskālos rezultātus, jo tās parāda, vai un kā pašreizējie politikas lēmumi un turpmākās programmas iekļaujas ilgtspējīgos vidēja termiņa budžeta piešķīrumos.

Revīzijas mērķis bija novērtēt, vai Komisijas darbības, kas vērstas uz ES dalībvalstu budžeta struktūru stiprināšanu, deva plānotos rezultātus. Lai to noskaidrotu, mēs pārbaudījām, vai

1. ES juridiskās prasības attiecībā uz valstu budžeta struktūrām ir efektīvas;
2. pienācīga un skaidra mijiedarbība starp Komisiju, neatkarīgajām fiskālajām iestādēm un Eiropas Fiskālo padomi stiprināja valstu budžeta struktūras;
3. Komisija pienācīgi novērtēja, kā dalībvalstīs tiek īstenotas un piemērotas ES juridiskās prasības.

ES likumdošanas darbības deva stimulu stiprināt valstu budžeta struktūras. Tomēr tiesisko regulējumu iespējams uzlabot. Salīdzinājumā ar starptautiskajiem standartiem un labāko praksi šīs prasības vairākos aspektos ir vieglākas, it īpaši tās, kas attiecas uz vidēja termiņa budžeta struktūrām un neatkarīgām fiskālajām iestādēm. Direktīvā, ko Komisija ierosināja 2017. gadā, tiek aplūkotas dažas (bet ne visas) no mūsu konstatētajām nepilnībām.

Neatkarīgas fiskālās iestādes novērtē atbilstību valsts fiskālajiem noteikumiem. Turklāt, tāpat kā Komisija, arī dažas neatkarīgas valsts fiskālās iestādes novērtē dalībvalstu atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem — vai nu tāpēc, ka saskaņā ar attiecīgās valsts juridisko pamatu tas ir jādara, vai arī tāpēc, ka tās izvēlas to darīt brīvprātīgi. Komisijas izmantotā rīcības brīvība, kā arī citi faktori norāda uz risku, ka Komisijas un neatkarīgu fiskālo iestāžu novērtējums saistībā ar atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem var nesaskanēt. Ja risks īstenotos, samazinātos ES fiskālās sistēmas efektivitāte.

2015. gadā publicētajā piecu priekšsēdētāju ziņojumā tika ierosināts izveidot Eiropas Fiskālo padomi, kas nodrošinātu publisku un neatkarīgu darbības rezultātu novērtējumu Eiropas līmenī par to, kā valstu budžeti un to izpilde atbilst ES fiskālajiem mērķiem. Tajā pašā gadā Komisija ar lēmumu šo padomi izveidoja. Eiropas Fiskālās padomes struktūra un pilnvaras neatbilda šajā ziņojumā paredzētajiem uzdevumiem. Turklāt var uzlabot pašreizējās institucionālās struktūras neatkarību. Visbeidzot, Komisija var ignorēt Eiropas Fiskālās padomes priekšlikumus un ieteikumus, nesniedzot attiecīgus paskaidrojumus.

Komisijai pagaidām ir tikai ierobežota pārliecība, ka ES prasības attiecībā uz valstu budžeta struktūrām tiek pienācīgi īstenotas un piemērotas. Patiešām, novērtējums par valstu tiesību aktu atbilstību Direktīvas 2011/85 prasībām vēl nav pabeigts. Novērtējumi par ES tiesiskā regulējuma piemērošanu vai nu vēl nav veikti, vai tika veikti pārāk agrīnā īstenošanas posmā, lai tie būtu jēgpilni.

Mēs iesakām Komisijai:

1. stiprināt sadarbību ar neatkarīgām fiskālajām iestādēm, lai līdz minimumam samazinātu Komisijas un neatkarīgu fiskālo iestāžu novērtējumu nesakritību attiecībā uz atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem;
2. pārskatīt prasības, kas izvirzītas valstu budžeta struktūrām, arī ņemot vērā starptautiskos standartus un labāko praksi;
3. stiprināt Eiropas Fiskālo padomi;
4. risināt neizlemtos atbilstības jautājumus un palielināt pārliecību par valstu budžeta struktūru darbību.

Ievads

Pamatinformācija

Kad valsts parāda krīze, kas uzliesmoja 2009. gadā, apdraudēja eurozonas stabilitāti, ES likumdevēji pieņēma vairākus tiesību aktus, lai uzlabotu ES fiskālo pārvaldību. Mērķis bija uzlabot Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) īstenošanu un stiprināt valstu budžeta struktūras (VBS)¹ (VBS komponentus sk. 1. izcēlumā).

1. izcēlums

Valstu budžeta struktūras

VBS ir pasākumi, procedūras, noteikumi un iestādes, kas ir pamatā budžeta politikai.

Avots: ERP.

Ekonomikas literatūrā pastāv plaša vienprātība, ka uz noteikumiem balstītas daudzgadu budžeta struktūras tiek saistītas ar labākiem fiskālajiem rezultātiem², jo tās parāda, kā pašreizējie politikas lēmumi un turpmākās programmas iekļaujas ilgtspējīgos vidēja termiņa budžeta piešķīrumos. Ticamas vidēja termiņa budžeta struktūras (VTBS) var arī palīdzēt valdībām saskaņot prasības attiecībā uz fiskālo stabilitāti ar fiskālās politikas iespējamo izmantošanu, lai mazinātu ekonomisko un finansiālo satricinājumu sekas³.

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) dalībvalstis saglabā suverenitāti attiecībā uz budžeta politiku. Tomēr politika ir jākoordinē, lai izvairītos no negatīvas papildu ietekmes un draudiem monetārajai stabilitātei eurozonā. Komisija uzskatīja, ka sekmīgas koordinēšanas nolūkā ES budžeta mērķi ir jāiekļauj valsts budžeta politikā⁴. 2005. gadā Padome uzskatīja, ka “vietējās pārvaldības pasākumiem būtu jāpapildina ES sistēma”⁵. Tomēr tajā laikā netika sniegta visaptveroša analīze par i) nepilnībām tolaik spēkā esošajā ES regulējumā vai par ii) abu pārvaldības pasākumu turpmāko koordinēšanu. 2009. gada oktobrī ES Padome (“Padome”) atkal secināja, ka VBS būtu jāpastiprina, lai atbalstītu fiskālo stabilitāti ilgtermiņā⁶.

Kopš 2006. gada Komisija, aptaujājot attiecīgās valstu iestādes, vāc kvalitatīvu informāciju un datus par galvenajiem VBS elementiem (t. i., skaitliskiem fiskālajiem noteikumiem, neatkarīgām fiskālajām iestādēm (NFI) un VTBS). Šī informācija tiek ievadīta Komisijas fiskālās pārvaldības datubāzē un izmantota, lai aprēķinātu šo elementu izturības un kvalitātes rādītājus.

Tiesiskais regulējums

Pirmais solis, kas politisko diskusiju rezultātā tika veikts vienota tiesiskā regulējuma izstrādē, bija Direktīvas 2011/85⁷ pieņemšana; tas ir viens no sešiem likumdošanas pasākumiem, kas ietverti sešu tiesību aktu kopumā. Direktīvā 2011/85 ir noteiktas minimālās prasības valstu budžeta struktūrām (pārskatu par attiecīgajiem tiesību aktiem un to apstiprināšanas hronoloģiju sk. I pielikumā):

1. dalībvalstu fiskālā plānošana jābalsta uz reālām makroekonomikas un budžeta prognozēm, kuras nodrošina izraudzīta iestāde;
2. dalībvalstīm jāievieš īpaši fiskālie noteikumi, kuru ievērošana ir jāuzrauga neatkarīgām struktūrām;
3. dalībvalstīm ir vajadzīga ticama un efektīva VTBS, kas paredz fiskālo plānošanu vismaz trim gadiem;
4. dalībvalstīm ir vajadzīgas visaptverošas, saskaņotas un pārredzamas sistēmas budžeta uzskaites un statistikas pārskatu sniegšanas vajadzībām.

Otrais solis bija 2012. gada martā parakstītais starpvaldību Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (LSKP) un jo īpaši fiskālais pakts (III sadaļa), ko 2012. gada jūnijā papildināja Eiropas Komisijas paziņojums, kurā izklāstīti septiņi kopējie principi⁸ (“Komisijas kopējie principi”). Fiskālā pakta līgumslēdzējām pusēm (visām 19 eurozonas dalībvalstīm, Bulgārijai, Dānijai un Rumānijai) valsts tiesību aktos ir jāiekļauj strukturāli līdzsvarota budžeta noteikums un jāizveido automātisks korekcijas mehānisms, kā arī NFI (sk. 2. izcēlumu).

Labi izveidotas NFI parasti tiek saistītas ar labākiem fiskālajiem rezultātiem⁹, labāku atbilstību fiskālajiem noteikumiem¹⁰, kā arī precīzākām un objektīvākām makroekonomikas un budžeta prognozēm¹¹.

Trešais solis bija Regulas 473/2013¹² pieņemšana; tā ir daļa no divu tiesību aktu kopuma, un tās mērķis cita starpā bija ES tiesību aktos iekļaut LSKP noteikumus attiecībā uz eurozonas dalībvalstīm.

Visbeidzot, Komisija 2017. gada decembrī iesniedza Padomei priekšlikumu par direktīvu ar mērķi iekļaut LSKP saturu ES tiesību aktos¹³ (“2017. gada direktīvas projekts”). Šā ziņojuma sagatavošanas laikā pieņemšanas process Padomē bija apturēts, kamēr nav saņemts Komisijas novērtējums par sešu un divu tiesību aktu kopumiem, kas gaidāms līdz 2019. gada beigām¹⁴. Arī Eiropas Parlaments vēl nav sniedzis savu atzinumu par priekšlikumu.

2015. gadā Komisija izveidoja Eiropas Fiskālo padomi (EFP), pieņemot lēmumu (“lēmums par EFP)”¹⁵. Tas tika balstīts uz piecu priekšsēdētāju ziņojumā¹⁶ sniegto ieteikumu izveidot konsultatīvu EFP, lai stiprinātu ES pārvaldības sistēmu, cita starpā koordinējot un papildinot valstu NFI un sniedzot publisku un neatkarīgu novērtējumu par to, kā budžeti un to izpilde atbilst ES fiskālajiem mērķiem.

Revīzijas tvērums un pieeja

No 2016. līdz 2018. gadam mēs pētījām gan SIP korektīvo¹⁷, gan arī preventīvo daļu¹⁸, kā arī makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru¹⁹. Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par ES ekonomikas pārvaldību, mēs nolēmām veikt revīziju par pasākumiem, kas saistīti ar fiskālo stabilitāti.

Revīzijas mērķis bija novērtēt, vai Komisijas darbības, kas vērstas uz ES dalībvalstu budžeta struktūru stiprināšanu, atsaucoties uz visiem trim galvenajiem komponentiem — i) fiskālajiem noteikumiem un korekcijas mehānismu, ii) VTBS un iii) NFI (sk. 1. izcēlumu), deva plānotos rezultātus. Lai to noskaidrotu, mēs pārbaudījām, vai:

1. ES juridiskās prasības attiecībā uz VBS ir efektīvas;
2. VBS tika stiprinātas, pamatojoties uz pienācīgu un skaidru mijiedarbību starp Komisiju, NFI un EFP;
3. Komisija pienācīgi novērtēja, kā dalībvalstīs tiek īstenotas un piemērotas ES juridiskās prasības.

Mēs koncentrējāmies uz astoņām dalībvalstīm, kas iekļautas mūsu revīzijas izlasē (Grieķiju, Spāniju, Franciju, Itāliju, Latviju, Luksemburgu, Portugāli un Nīderlandi)²⁰. Tomēr analīzē vajadzības gadījumā tika ņemtas vērā arī citas dalībvalstis. Mēs arī analizējām EFP lomu un stāvokli ES fiskālajā sistēmā.

Revīzijas kritēriju pamatā ir dažādi avoti: i) juridiskie dokumenti, ii) Komisijas dokumenti un kritēriji, kā arī iii) dažādu ES iestāžu, citu starptautisku organizāciju vai pētnieku izdotie dokumenti un izstrādātie standarti. Sīkāka informācija ir sniegta šā ziņojuma attiecīgajās iedaļās.

Revīzijas pierādījumus vācām, pamatojoties uz:

1. Komisijas un EFP attiecīgo dokumentu pārbaudi;
2. starptautisko organizāciju (SVF, ESAO, Pasaules Bankas) un attiecīgo neatkarīgo institūtu publikāciju, pamatnostādņu un standartu, kā arī akadēmiskās literatūras pārbaudi;
3. ES NFI tiešsaistes aptauju, uz kuru atbildēja 31 NFI no 26 dalībvalstīm²¹;
4. pārrunām ar Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta (ECFIN ĢD) darbiniekiem;
5. pārrunām ar izlasē ietverto astoņu dalībvalstu attiecīgo ministriju, NFI, centrālo banku un domnīcu darbiniekiem, lai saņemtu atsauksmes par ES prasībām un to piemērošanu.

Šā īpašā ziņojuma mērķis ir veicināt diskusijas Eiropas Parlamentā un Padomē par Komisijas ierosināto 2017. gada direktīvas projektu attiecībā uz fiskālās atbildības un vidējā termiņa budžeta ievirzes stiprināšanu dalībvalstīs.

Apsvērumi

ES juridiskās prasības deva stimulu uzlabot valstu budžeta struktūras, bet tās iespējams pilnveidot

Kā bija gaidāms, ES likumdošanas darbības (sk. 05.–10. punktu) deva stimulu stiprināt valstu budžeta struktūras ES dalībvalstīs. Kā redzams 1. attēlā, valstu fiskālo noteikumu un NFI skaits pēc Direktīvas 2011/85 pieņemšanas būtiski pieauga.

Piezīme: 2011. gadā (sarkanā līnija) tika pieņemta Direktīva 2011/85.

Avots: ERP, pamatojoties uz Komisijas datiem.

Tomēr VBS dažādos elementus pašlaik reglamentē sadrumstalots tiesiskais regulējums (sk. 2. attēlu). Šie dažādie elementi ir šādi: i) skaitliskie fiskālie noteikumi, ii) korekcijas mehānisms, iii) VTBS, iv) NFI un v) budžeta procedūras.

Avots: ERP, *Daži noteikumi neattiecas uz Apvienoto Karalisti.

Paralēli ir spēkā dažādi juridiski atšķirīgi tiesību akti (ES tiesību akti un starpvaldību līgums):

• atšķiras to izpildāmība (ES Tiesa var lemt tikai par LSKP transponēšanu; attiecībā uz LSKP piemērošanu ES iestādēm nav nekādu pilnvaru, lai nodrošinātu, ka valsts tiesību akti, ar kuriem to transponē, tiek pildīti);
• lai gan daži noteikumi ir ierakstīti regulās, kas ir tieši piemērojamas, citi ir izklāstīti direktīvā, ko dalībvalstis var transponēt vēlāk un par kuru piemērošanu tās var brīvi lemt, tā veicinot valstu regulējumu vēl lielāku neviendabīgumu;
• atšķiras to piemērojamība noteiktām dalībvalstīm, it īpaši atkarībā no tā, vai tās ir eurozonā.

Komisija sagatavoja Direktīvas 2011/85 projektu ļoti īsā laikā (trijos mēnešos). Tā uzsvēra, ka Direktīva 2011/85 būtu jāuzskata par “minimālo prasību” kopumu, nevis dokumentu, kurā aprakstīta labākā prakse vai pat VTBS vēlamās iezīmes. Komisija norādīja, ka labākās prakses iekļaušana ES tiesiskajā regulējumā “nebūtu saderīga ar būtiskajām atšķirībām dalībvalstu administratīvajās un institucionālajās struktūrās”²².

Kā minēts 09. punktā, 2017. gada direktīvas projekta mērķis bija iekļaut LSKP saturu ES tiesību aktos. Komisija neizvēlējās burtisku transponēšanu, bet gan tā dēvēto “teleoloģisko pieeju”, t. i., iekļaušanu, koncentrējoties uz fiskālā pakta pamatā esošo mērķi — valsts parāda konverģenci līdz piesardzīgam līmenim. Praksē 2017. gada direktīvas projekts cita starpā paredz vidēja termiņa mērķi strukturālās bilances izteiksmē, kas nodrošina atbilstību LESD noteiktajai maksimālajai parāda attiecībai pret IKP, tomēr nenosakot nekādu skaitlisku augšējo robežu.

Eiropas Centrālā banka (ECB) atzinumā norādīja, ka “ierosinātās direktīvas noteikumi ievērojami atšķiras no fiskālā pakta noteikumiem, kas var novest pie fiskālā pakta noteikumu vājināšanās”²³. Turklāt jāatzīmē, ka 2017. gada direktīvas projekts tika ierosināts pirms Direktīvas 2011/85 piemērotības pārskata sagatavošanas (“piemērotības pārskats”) vai divu tiesību aktu kopuma darbības novērtēšanas.

Mēs novērtējām, vai prasības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ir atbilstošas un vai 2017. gada direktīvas projektā ir ņemti vērā konstatētie trūkumi. To darījām attiecībā uz šādiem trim aspektiem:

1. korekcijas mehānisms;
2. vidēja termiņa budžeta struktūras;
3. neatkarīgas fiskālās iestādes.

Trūkumi noteikumos par korekcijas mehānismu

Ar Direktīvu 2011/85 pirmo reizi tika ieviests korekcijas mehānisma jēdziens jeb “sekas normu neievērošanas gadījumā”. Tomēr attiecībā uz šā mehānisma izstrādi un piemērošanu nekādas konkrētas prasības direktīvā nav noteiktas.

Saskaņā ar LSKP korekcijas mehānisms ir automātiski jāaktivizē, ja tiek konstatētas ievērojamas novirzes no VTM. Līgumā nav tieši noteiktas īpašas prasības attiecībā uz mehānisma izstrādi un piemērošanu, bet Komisijai ir uzdots sagatavot kopējus principus, kas dalībvalstīm jāpiemēro, izstrādājot valsts korekcijas mehānismus. Šos principus Komisija izdeva 2012. gada jūnijā.

Lai gan politiskajā līmenī principi ir apstiprināti²⁴, tie nav saistoši, jo tika publicēti Komisijas paziņojumā un tādējādi tiem nav juridiska spēka, bet tie kalpoja kā pamats mehānismam, kas līgumslēdzējām pusēm bija jāievieš. Attiecībā uz korekcijas mehānisma aktivizēšanu (3. princips) Komisija ierosināja, ka korekcijas mehānisma aktivizēšanas punkti varētu būt balstīti uz ES līmeņa kritērijiem, valstij specifiskiem kritērijiem vai tiem abiem. Tomēr divas trešdaļas dalībvalstu izvēlējās izmantot ES līmeņa kritērijus, nevis izstrādāt savus. Tādēļ šo dalībvalstu korekcijas mehānismi, visticamāk, netiks aktivizēti agrāk nekā ES korekcijas mehānisms saskaņā ar SIP preventīvo daļu.

Regulā 473/2013 ir noteiktas konkrētas prasības, tostarp prasība, ka neatkarīgām struktūrām attiecīgā gadījumā ir jāsniedz novērtējumi attiecībā uz korekcijas mehānismu aktivizēšanu un ieviešanu. Tomēr tajā nav pilnībā atspoguļoti Komisijas kopējie principi, kas tika izdoti pusgadu pēc Komisijas priekšlikuma Regulai 473/2013. Piemēram, tajā nav norādīts, ka:

• korekcija apjoma un laika grafika ziņā ir jāsaskaņo ar visiem ieteikumiem, ko saskaņā ar SIP Komisija ir sniegusi attiecīgajai valstij (2. princips);
• aktivizēšanas pamats var ietvert ES virzītus vai valstij specifiskus kritērijus (3. princips);
• ja tiek konstatētas lielākas novirzes no VTM vai korekciju plāna tā sasniegšanai, ir vajadzīgas lielākas korekcijas (4. princips).

Arī 2017. gada direktīvas projektā nav pilnībā atspoguļoti Komisijas kopējie principi. Piemēram, tajā nav pieminēts, ka korekcijas mehānisma aktivizēšanas punkti varētu būt balstīti uz ES līmeņa kritērijiem, valstij specifiskiem kritērijiem vai tiem abiem.

Visbeidzot, kā uzsvērusi ECB, 2017. gada direktīvas projektā nav definēts jēdziens “ievērojama novirze”, t. i., apstākļi, kādos mehānisms ir jāaktivizē, un tajā nav sniegti nekādi turpmāki norādījumi attiecībā uz mehānisma darbības jomu. Prasība ņemt vērā novirzes veidu un lielumu ir neskaidra, tāpēc īstenotie korekcijas pasākumi var būt ļoti plaši un nebūtiski²⁵.

Trūkumi noteikumos par vidēja termiņa budžeta struktūrām

Mēs salīdzinājām Direktīvā 2011/85 noteiktās prasības ar standartiem un labāko praksi, ko Direktīvas 2011/85 izstrādes laikā ieteica SVF, ESAO un Pasaules Banka. Trīs no šiem standartiem un labākās prakses piemēriem Direktīvā 2011/85 netika pārņemti (sk. 1. tabulu, treknrakstā). Salīdzinājumā ar jaunākajiem SVF/ESAO standartiem un labāko praksi Direktīvā 2011/85 nav iekļauti vēl divi jautājumi. Tādējādi Direktīvā 2011/85 nav atspoguļoti pavisam pieci no 13 standartiem un labākās prakses piemēriem. Tas tā ir, neraugoties uz to, ka Direktīvas 2011/85 izstrādes laikā Komisijas uzskati par šiem jautājumiem (sk. II pielikumu) atbilda starptautisko struktūru viedoklim.

Saskaņā ar kādu SVF dokumentu integrācijas trūkums starp vidēja termiņa izdevumu plānošanu un budžeta veidošanas procesu neļauj vidēja termiņa plānošanai efektīvi ierobežot fiskālo politiku²⁷. Tomēr, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2011/85 10. pantu gada budžeta tiesību aktiem ir jāatbilst VTBS noteikumiem vai jebkura atkāpe no tiem ir pienācīgi jāizskaidro, tajā nav prasības attiecībā uz integrētu vidēja termiņa izdevumu plānošanas un budžeta veidošanas procesu²⁸. Turklāt tajā nav prasīts, lai budžeta dokumentācijā tiktu ietvertas ieņēmumu, izdevumu un finansējuma prognozes un izpildes rezultāti vidējā termiņā, tāpat kā plānojot gada budžetu²⁹.

Saskaņā ar SVF dokumentu ir svarīgi arī četru veidu uz nākotni vērsti kontroles mehānismi: i) kontrole pār pārnesumu uzkrāšanu, krājumiem vai izņemšanu, ii) atjauninātu vidēja termiņa izdevumu prognožu regulāra konsekvences uzraudzība attiecībā pret apstiprinātiem vidēja termiņa plāniem, iii) pietiekama rezerve starp izdevumu saistībām un izdevumu plāniem, lai neitralizētu negaidītus notikumus bez vajadzības pārskatīt politikas prioritātes, un iv) stingra kontrole pār ministriju un aģentūru spēju uzņemties daudzgadu izdevumu saistības. Tomēr Direktīvā 2011/85 nav paredzēta uz nākotni vērstu izdevumu kontroles mehānismu izveide, lai nodrošinātu atbilstību vidēja termiņa plāniem, pat mainoties ārējiem apstākļiem.

Visbeidzot, Direktīvā 2011/85 nav neviena noteikuma, kas paredzētu, ka valstu iestādēm ir jāziņo par budžeta izpildes rezultātiem tā, lai tos varētu salīdzināt ar daudzgadu plāniem, un vispusīgi un pārredzami jāsalīdzina ikviena novirze starp daudzgadu plāniem un izdevumu rezultātiem. Turklāt nav īpaša noteikuma, uz kura pamata valdības vai budžeta izpildē iesaistītās personas būtu jāsauc pie atbildības par jebkādām nepamatotām novirzēm no daudzgadu plāniem.

Ar 2017. gada direktīvas projektu ir ieviesta prasība attiecībā uz saistošu vidēja termiņa izdevumu noteikumu, ko nosaka likumdevēja pilnvaru termiņa sākumā. Šāds noteikums nodrošinātu lielāku stabilitāti budžeta plānošanai un stiprinātu saikni starp budžetu un VTBS. Tomēr tas varētu apdraudēt fiskālo stabilitāti, ja izdevumu pieaugums atšķiras no potenciālā ražošanas apjoma³⁰ pieauguma. 2017. gada direktīvas projektā nav aplūkots neviens no pārējiem trūkumiem³¹, kuri norādīti 1. tabulā.

Trūkumi noteikumos par neatkarīgām fiskālajām iestādēm

Regulā 473/2013, kas ir saistoša eurozonas dalībvalstīm, ir noteiktas funkcijas, kuras būtu jāuzņemas NFI, kā arī to pazīmes un principi. Pēdējie ir saskaņā ar Komisijas kopējiem principiem. Tie tika pievienoti likumdošanas procesa gaitā, jo principus pieņēma pēc tam, kad Komisija bija ierosinājusi regulas priekšlikumu.

Mēs salīdzinājām NFI noteikumus ar SVF³² un ESAO³³ starptautiskajiem standartiem un labāko praksi. Mēs konstatējām, ka ES tiesību aktos nav noteiktas prasības attiecībā uz i) NFI valdes locekļu skaitu un pilnvaru termiņu, ii) NFI cilvēkresursu politiku, iii) NFI budžeta izveidi un iv) vajadzību pēc ārējas pārbaudes. Šo faktoru ietekmē tika veidotas neviendabīgas NFI, kā tas parādīts III pielikumā un arī uzsvērts Komisijas diskusiju dokumentā³⁴.

Jau 2004. gadā Komisija³⁵ uzsvēra, cik svarīgi būtu, ka gan makroekonomikas, gan budžeta prognozes sagatavo vai novērtē neatkarīga iestāde, lai samazinātu un, iespējams, izskaustu optimistisku neobjektivitāti³⁶. Vēlāk tas tika apstiprināts arī SVF³⁷ un ESAO³⁸ dokumentos. Neraugoties uz Komisijas priekšlikumu iekļaut abu veidu prognozes, Regula 473/2013 tās pieņemtajā veidā paredz, ka NFI sagatavo vai apstiprina tikai makroekonomikas, bet ne budžeta prognozes (t. i., prognozētos budžeta ieņēmumus un izdevumus).

Komisijas 2017. gada diskusiju dokumentā (sk. 36. punktu) cita starpā bija pausts viedoklis, ka neatkarīgām fiskālajām iestādēm varētu piešķirt plašākas pilnvaras budžeta prognožu sagatavošanā vai apstiprināšanā, ņemot vērā to lomu saistībā ar makroekonomikas prognozēm. Arī NFI un citas ieinteresētās personas, ar kurām tikāmies, uzsvēra šo ierobežojumu attiecībā uz budžeta prognozēm.

ES NFI tīkls, viedokļu un zināšanu apmaiņas un resursu apvienošanas platforma, 2016. gadā piedāvāja ESAO principiem līdzīgu minimālo standartu sarakstu attiecībā uz NFI, kā arī ierosināja izveidot “efektīvu sistēmu to aizsardzībai”³⁹. Tomēr 2017. gada direktīvas projektā šie jautājumi nav aplūkoti: saistībā ar standartiem vienīgā jaunā prasība, kas tajā izvirzīta, ir prasība dalībvalstīm nodrošināt, ka NFI atbilst Regulā 473/2013 noteiktajiem NFI principiem.

ES NFI tīkls šo jauno prasību novērtēja atzinīgi, tomēr lūdza 2017. gada direktīvas projektā ietvertos nosacījumus “papildināt ar minimālo standartu skaidrāku definīciju un efektīvu sistēmu to aizsardzībai”⁴⁰. Šajā paziņojumā ES NFI tīkls pat ieteica, ka “priekšlikums varētu arī uzlikt dalībvalstīm pienākumu nodrošināt šā principa vērienīgu ieviešanu valsts tiesību aktos, nosakot procedūru un minimālās prasības”. 2019. gada janvārī ES NFI tīkls atkārtoti aicināja “izstrādāt un ES tiesību aktos potenciāli iekļaut atbilstīgus standartus attiecībā uz NFI izveidi un darbības spēju”.

Visbeidzot, mēs atzīstam, ka 2017. gada direktīvas projektā ir paredzēta plašāka neatkarīgo fiskālo iestāžu loma, tām uzdodot i) ex ante un ex post kritiski izvērtēt VTM piemērotību un vidēja termiņa neto izdevumu plānu, ii) aicināt iedarbināt korekcijas mehānismu un iii) uzraudzīt tā piemērošanu un iznākumu. Turklāt 2017. gada direktīvas projektā bija paredzēts ieviest ES tiesību principu “ievēro vai paskaidro”.

Nekonsekvents novērtējums un vāja izstrāde rada riskus neatkarīgām fiskālajām iestādēm un Eiropas Fiskālajai padomei

ES tiesību akti paredz, ka dalībvalstīm ir jāpieņem valsts fiskālie noteikumi, un uzliek atšķirīgus uzraudzības pienākumus Komisijai un NFI. Komisija novērtē budžeta plānu projektu atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem, savukārt NFI novērtē atbilstību valsts fiskālajiem noteikumiem. Tomēr ES tiesību akti neparedz “divlīmeņu” pārvaldības struktūru, kuras ietvaros Komisija, veicot uzraudzības pienākumus, paļautos uz valstu NFI paveikto darbu.

EFP tika izveidota ar mērķi stiprināt pašreizējo ekonomikas pārvaldības sistēmu (sk. 10. punktu). Cita starpā tās uzdevums ir sniegt novērtējumu par ES fiskālās sistēmas darbības īstenošanu un faktiskās fiskālās nostājas atbilstību eurozonas un valstu līmenī.

Tāpēc mēs novērtējām, vai:

1. Komisijas un NFI nostāja, novērtējot atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem, saskanēja;
2. EFP spēja sniegt neatkarīgus atzinumus.

Pastāv risks, ka Komisijas un neatkarīgu fiskālo iestāžu novērtējumi par atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem nesaskanēs

Attiecībā uz valstu fiskālajiem noteikumiem (piemēram, attiecībā uz skaitu, veidu un izstrādes iezīmēm) ES tiesību akti nav preskriptīvi, bet paredz, ka tiem efektīvi jāveicina atbilstība deficīta un parāda atsauces vērtībām, kas noteiktas saskaņā ar LESD paredzētajiem pienākumiem. Praksē fiskālā pakta puses (sk. 06. punktu) pieņēma valstu fiskālos noteikumus, kas cieši saistīti ar SIP preventīvās daļas fiskālajiem noteikumiem.

LSKP kā SIP preventīvā daļa paredz budžeta stāvokli, kas ir “līdzsvarots vai ar pārpalikumu”, t. i., strukturālo bilanci, kas atbilst vidēja termiņa mērķim vai pārsniedz to, vai ir saskaņā ar korekciju plānu tā sasniegšanai. Turklāt virzība uz VTM un tā sasniegšana ir jānovērtē, pamatojoties uz analīzi par atbilstību SIP izdevumu kritērijam, proti, izdevumi nedrīkst pieaugt ātrāk nekā potenciālais ražošanas apjoms (IV pielikumā ir salīdzināti SIP preventīvās daļas un LSKP noteikumi).

Turklāt dažās dalībvalstīs (piemēram, Itālijā un Portugālē) NFI ir pilnvarotas novērtēt atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem. Dažas NFI, kurām šādu pilnvaru nav (piemēram, Francijā), to dara brīvprātīgi. Mūsu veiktā NFI aptauja parādīja, ka puse no tām uzraudzīja atbilstību ES skaitliskajiem fiskālajiem noteikumiem.

NFI, kuras aptaujājām, uzskatīja, ka, novērtējot atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem, to pienākumi ar Komisijas pienākumiem nedublējās, bet gan tos papildināja, jo tas var veicināt valstu līdzatbildību par ES fiskālajiem noteikumiem. Mūsu veiktās pārrunas ar NFI šīs atbildes apstiprināja. Tomēr NFI, kuras uzrauga atbilstību tikai valsts fiskālajiem noteikumiem, nepiekrīt, ka būtu jāuzrauga arī atbilstība ES fiskālajiem noteikumiem. Viens no to minētajiem iemesliem ir reputācijas risks atšķirīgu novērtējumu gadījumā.

Kad Komisija un NFI novērtē atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem, tās tiešām var nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem. Viens no iemesliem ir tāds, ka Komisija, kā jau konstatējām īpašajā ziņojumā Nr. 18/2018, novērtējot atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem (t. i., atbilstību korekciju plānam VTM sasniegšanai), plaši izmantoja rīcības brīvību⁴¹.

Arī regula, ar ko izveido SIP, pieļauj salīdzinoši lielu novirzi no dalībvalsts gada kritērija⁴², ļaujot atbilstības fiskālajiem noteikumiem novērtējumā ņemt vērā vairākus faktorus. Šie faktori var būt šādi:

1. lielu strukturālo reformu īstenošana;
2. ārkārtēji apstākļi;
3. vajadzība pēc publiskām investīcijām;
4. nenoteikti “citi faktori”.

Tādējādi, pat ja dalībvalsts būtiski novirzās no vajadzīgajām fiskālajām korekcijām (t. i., valdības budžeta deficīta samazināšanas), Komisija var galu galā nolemt nekādus pasākumus neveikt un uzskatīt, ka dalībvalsts atbilst ES fiskālajiem noteikumiem.

Arī NFI, atbildot uz ERP aptauju, norādīja uz šiem aspektiem kā nepilnībām, kas varētu ietekmēt to darbu. Aptuveni 40 % no NFI, kuras sniedza atbildes, uzskatīja, ka šo nepilnību dēļ to veiktais novērtējums par atbilstību VTM vai korekciju plānam tā sasniegšanai varētu atšķirties no Komisijas novērtējuma (sk. 3. attēlu).

Avots: ERP aptauja.

Citi iemesli atšķirībām (sk. 49. punktu) ir tādi, ka NFI izmanto i) savu metodiku, lai aprēķinātu potenciālo ražošanas apjomu, un/vai ii) savus pieņēmumus un datu kopas. Tomēr Komisija ir pastiprinājusi sadarbību ar NFI, izskaidrojot savu metodiku, lai palīdzētu izvairīties no šādām atšķirībām.

Visbeidzot, Komisijas secinājumos par dalībvalstu atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem var būt ņemtas vērā diskusijas starp Komisiju un attiecīgās valsts valdību, kurās NFI nepiedalās.

Risku, ka NFI un Komisijas izdarītie secinājumi nesaskanēs, pieminēja jau EFP⁴³ un apstiprināja mūsu veiktā aptauja. Patiešām, 20 % NFI norādīja, ka jau ir saskārušās ar šādām atšķirībām. Atšķirīgu secinājumu piemēri ir sniegti 3. izcēlumā.

Eiropas Fiskālās padomes izveide ir vērtējama atzinīgi, tomēr iespējams stiprināt tās lomu un neatkarību

Piecu priekšsēdētāju ziņojumā Eiropas Fiskālajai padomei tika paredzēti šādi uzdevumi:

• koordinēt valstu fiskālo padomju tīklu un vienādā mērā ievērot neatkarības standarta prasības;
• sniegt padomus, nevis īstenot politiku. Noteikumu īstenošana joprojām ir Komisijas uzdevums, un tai ir tiesības nepiekrist EFP uzskatiem, ja vien Komisijai ir pamatoti iemesli un tā var tos paskaidrot;
• pamatojoties uz ES fiskālajiem noteikumiem, gan valstu, gan eurozonas līmenī sniegt ekonomiskus, nevis juridiskus atzinumus par atbilstošu fiskālās politikas nostāju. Tas būtu jādara, pamatojoties uz SIP izklāstītajiem noteikumiem;
• spēt izdot atzinumus, kad tā uzskata to par vajadzīgu, jo īpaši attiecībā uz stabilitātes programmu novērtējumu un gada budžeta plānu projektiem, kā arī attiecībā uz valstu budžetu izpildi;
• sniegt ex post novērtējumu par to, kā tiek īstenots pārvaldības regulējums.

Tomēr lēmumā par EFP Komisija neiekļāva lielāko daļu no šo uzdevumu valstiskajiem aspektiem. Proti, tā neuzdeva EFP sniegt atzinumus par valstu stabilitātes vai konverģences programmām, budžeta plānu projektiem vai valstu budžetu izpildi. Turklāt tā norādīja, ka EFP ir tikai jāsadarbojas ar NFI, nevis jākoordinē tās. Atzīmējam, ka NFI pašas iestājās pret EFP koordināciju, jo uzskatīja, ka tā neatbilst mērķim kāpināt valstu līdzatbildību un mazina to neatkarību.

Eurogrupas priekšsēdētājs 2015. gada novembra runā norādīja, ka ir “vērtīgi, ka valstu fiskālajām padomēm ir sava vecākā māsa Eiropā, kas atrodas ārpus Komisijas un sniedz neatkarīgus novērtējumus par valstu budžeta projektiem, pamatojoties uz kuriem Komisija sagatavo (politisku) atzinumu”.

Turklāt piecu priekšsēdētāju ziņojumā EFP tika aicināta “vienādā mērā ievērot neatkarības standarta prasības”, kas saskaņā ar Regulu 473/2013 ir jāievēro valstu NFI.

Lēmuma par EFP 4. punktā noteikts, ka Fiskālās padomes dalībnieki rīkojas neatkarīgi. Tomēr EFP neatkarību ierobežo tās vājais likumiskais režīms un nepietiekami resursi⁴⁵:

1. valdes priekšsēdētāju un visus četrus locekļus ieceļ Komisija. To pilnvaras paredz nepilna laika darbu, pilnvaru termiņš ir īss (trīs gadi) un atjaunojams vienreiz, un nav noteikuma attiecībā uz to atcelšanu no amata (piemēram, atcelšana tikai rīcībnespējas vai smaga pārkāpuma gadījumā);
2. Komisija var grozīt noteikumus, kas reglamentē EFP, jo šie noteikumi tika izveidoti ar Komisijas lēmumu;
3. EFP nav finansiāli neatkarīga, jo tai nav sava budžeta un tā nevar brīvi pārvaldīt cilvēkresursus. Tās budžets ir ietverts Komisijas priekšsēdētāja vietnieka biroja budžetā “Euro un sociālais dialogs”, un no tā tiek maksātas algas EFP locekļiem (kuriem ir īpašā padomnieka statuss) un segti viņu komandējumu izdevumi. EFP sekretariāts ir Komisijas Ģenerālsekretariāta struktūrvienība. Tāpēc tā izdevumi (komandējumi, ekspertu uzaicināšana, semināru organizēšana u. c.) tiek segti no Ģenerālsekretariāta darbības budžeta;
4. EFP ir piesaistīta Komisijas Ģenerālsekretariātam un atrodas tā telpās, un arī tās tīmekļa vietni uztur Komisija.

Minēto faktoru rezultāts ir vāja institucionālā struktūra, kā norādīja arī ECB: “Eiropas Fiskālās padomes izveide, pamatojoties uz Komisijas lēmumu, tās organizatoriskajā struktūrā neatbilst standartiem, kas noteikti attiecīgajām iestādēm valstu līmenī”⁴⁶. Šo jautājumu aktualizēja arī SVF⁴⁷.

Turklāt, ja piecu priekšsēdētāju ziņojumā ir norādīts, ka EFP “būtu jāspēj izdot atzinumus, kad tā uzskata to par vajadzīgu”, lēmumā par EFP ir pieminēta tikai gada ziņojuma publicēšana. Tajā nav skaidri norādīta EFP iespēja novērtējumus publicēt reālā laikā vai izdot publiskus atzinumus, ko jebkurā gadījumā kavē tās ierobežotie resursi.

Praksē EFP publicē divu veidu regulārus ziņojumus: 1) EFP novērtējumu par eurozonai atbilstošu fiskālo nostāju, ko publicē jūnijā, un 2) gada ziņojumu, ko publicē gada beigās. Turklāt EFP nesen ir publicējusi novērtējumu par ES fiskālajiem noteikumiem⁴⁸.

Novērtējot visus četrus 2017. un 2018. gadā izdotos ziņojumus, mēs secinājām, ka to analītiskā kvalitāte ir laba. To apstiprināja arī ieinteresētās personas, ar kurām tikāmies izraudzītajās dalībvalstīs, un mūsu veiktā NFI aptauja. Patiešām, 87 % no NFI novērtēja EFP ziņojumos sniegtās analīzes kvalitāti kā “labu”, 10 % to raksturoja kā “vidēju”, un tikai 3 % to novērtēja kā “sliktu”.

Gada ziņojumā EFP sniedz novērtējumu par ES fiskālās sistēmas darbības īstenošanu. Īpašā iedaļā tā arī sniedz priekšlikumus attiecībā uz ES fiskālās sistēmas turpmāko attīstību. Tomēr, lai gan gada ziņojumi ietvēra arī novērtējumu par atsevišķiem efektivitātes aspektiem attiecībā uz NFI, piemēram, par to, kā tās piemēro principu “ievēro vai paskaidro”, un vai tika garantētas to tiesības piekļūt informācijai, īpašajā iedaļā par priekšlikumiem nebija izklāstīts, kā uzlabot NFI situāciju.

Turklāt lēmumā par EFP nav norādīts, kā EFP priekšlikumi tiks izmantoti Komisijas iekšējā lēmumu pieņemšanas procesā. Faktiski Komisija var ignorēt EFP iesniegtos priekšlikumus, nenorādot iemeslu, jo atšķirībā no tā, kas ierosināts piecu priekšsēdētāju ziņojumā, princips “ievēro vai paskaidro” tai nav saistošs. Uz šo jautājumu norādīja gan ECB⁴⁹, gan Eiropas Ombuds⁵⁰.

Atbildot Eiropas ombudam, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks paskaidroja, ka stingru paralēli starp EFP un valstu NFI novilkt nevar. Valstu NFI ir kā sargsuns, kas uzrauga, vai valsts politika atbilst fiskālajiem noteikumiem. EFP neuzrauga ES budžetu vai tā izpildi — tā ir neatkarīga Komisijas padomdevēja struktūra. Tāpēc Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks apgalvoja, ka princips “ievēro vai paskaidro” šajā kontekstā nav piemērojams.

EFP veiktās analīzes kvalitāte un tās paustie kritiskie viedokļi norāda uz to, ka, būdama Komisijas struktūrvienība, tā tomēr ir spējusi veidot neatkarīgus atzinumus. Tomēr šo neatkarību nodrošina tikai EFP pašreizējais sastāvs, nevis tās institucionālā struktūra. Mūsu veiktā aptauja parādīja, ka NFI bija dažādi viedokļi par neatkarību: 53 % NFI uzskata, ka Eiropas Fiskālajai padomei ir “ierobežota neatkarība”, bet 47 % domā, ka tā ir “pilnīgi neatkarīga”.

Komisijai pagaidām ir tikai ierobežota pārliecība, ka valstu budžeta struktūras tiek pienācīgi īstenotas un piemērotas

Sākotnējās prasības attiecībā uz dalībvalstu budžeta struktūrām netika izklāstītas regulā, bet gan ietvertas direktīvā. Tāpēc šo prasību īstenošanai vajag vairāk laika un tas, kā to darīt, ir atstāts dalībvalstu ziņā.

Tomēr, kā Komisija norādīja ziņojumā “Publiskās finanses EMS 2011. gadā” (publicēts 2012. gadā)⁵¹, direktīvas izvēle “atbilda vajadzībai panākt līdzsvaru dalībvalstu prasībās”.

Mēs novērtējām, vai:

1. Komisija spēja izdarīt savlaicīgus secinājumus par valstu tiesību aktu atbilstību ES prasībām;
2. Komisijas novērtējums sniedza jēgpilnu ieskatu VBS īstenošanā un piemērošanā.

Kavēšanās secinājumu izdarīšanā par valstu tiesību aktu atbilstību ES prasībām tādu faktoru dēļ, no kuriem ne visus Komisija var kontrolēt

Direktīvas 2011/85 transponēšanas termiņš bija 2013. gada 31. decembris. Par valsts transponēšanas pasākumiem dalībvalstīm bija jāpaziņo Komisijai. Dalībvalstis pieņēma 323 valsts transponēšanas pasākumus, bet tikai 67 no tiem (20 %) tika paziņoti savlaicīgi (sk. 4. attēlu). Faktiski dalībvalstīm valsts tiesību aktos bija vienlaikus jāiekļauj ne tikai Direktīvas 2011/85 prasības, bet arī tās, kas izriet no Regulas 473/2013 un fiskālā pakta.

Avots: ERP.

Tā kā ne visas dalībvalstis bija transponējušas Direktīvu 2011/85 noteiktajā termiņā, neilgi pēc tam Komisija uzsāka 17 pārkāpuma procedūras par valsts transponēšanas pasākumu nepaziņošanu. Kā redzams 2. tabulā, lielākā daļa šo lietu (14) tika slēgtas viena gada laikā, kas ir Komisijas noteiktais kritērijs⁵². Tiesību aktu pieņemšanas ilgo procesu dēļ Slovēnija un Čehija Direktīvas 2011/85 transponēšanu pabeidza tikai attiecīgi 2018. un 2019. gadā. Tas neizbēgami aizkavēja atbilstības novērtēšanas procesa uzsākšanu visām 17 dalībvalstīm, kurām piemērotas pārkāpuma procedūras.

Komisija pašas noteiktajā termiņā nepabeidza atbilstības novērtējumus, kas ietver transponēšanas pārbaudi un atbilstības pārbaudi⁵³, un tikai daļēji sasniedza darbības mērķus, kas 2014.–2017. gadam noteikti ECFIN ĢD gada pārvaldības plānos.

Pamatojoties uz transponēšanas un atbilstības pārbaužu rezultātiem, Komisija 2016. gada augustā uzsāka ES izmēģinājuma procedūras 11 dalībvalstīm, 2017. gada aprīlī – vēl septiņām dalībvalstīm un 2019. gada jūlijā — vēl septiņām. Tas bija pirmais solis, lai censtos atrisināt transponēšanas problēmas un tādējādi izvairītos no formālām pienākumu neizpildes procedūrām, ja tas iespējams. Attiecībā uz trim pārējām dalībvalstīm Komisija 2019. gada septembrī vēl nebija izlēmusi, vai uzsākt izmēģinājuma procedūras.

ES izmēģinājuma procedūru secību (sk. 3. tabulu) noteica nevis īstenošanas plāns, bet gan operatīvi iemesli, t. i., dalībvalstu pieejamība ES izmēģinājuma dialogiem ar Komisiju angļu valodā pirmajā kārtā un Komisijas iekšējās sagatavotības līmenis otrajai un trešajai kārtai. Tāpēc dažas eurozonas dalībvalstis ar augstu vispārējās valdības parāda līmeni, t. i., valstis, kurām stabila fiskālā stāvokļa sasniegšana ir svarīgāka, netika novērtētas pirmās (sk. 5. attēlu).

2014. gadā (līdz kuram dalībvalstīm bija jāpabeidz transponēšana) septiņas eurozonas dalībvalstis, attiecībā uz kurām Komisija 2019. gadā uzsāka izmēģinājuma procedūru (sk. trešo sleju 5. attēlā), veidoja 77 % no eurozonas IKP (66 % no kopējā IKP visās ES dalībvalstīs, izņemot Apvienoto Karalisti, un 56 % no kopējā IKP visās ES dalībvalstīs, ieskaitot Apvienoto Karalisti) un 77 % no eurozonas valsts parāda (72 % no kopējā valsts parāda visās ES dalībvalstīs, izņemot Apvienoto Karalisti, un 60 % no kopējā valsts parāda visās ES dalībvalstīs, ieskaitot Apvienoto Karalisti).

Avots: ERP.

Visas 18 pirmajā un otrajā kārtā uzsāktās ES izmēģinājuma procedūras tika slēgtas ar ievērojamu kavēšanos un vidēji ilga vairāk nekā 65 nedēļas, būtiski pārsniedzot Komisijas noteikto 20 nedēļu termiņu. Trijos no šiem 18 gadījumiem mēs konstatējām komunikācijas trūkumus īpaši lielā laika intervālā (gandrīz gadu vai ilgāk), kad Komisijai nācās gaidīt, kamēr dalībvalstis īstenos vajadzīgos pasākumus. Šīs trīs procedūras galu galā tika slēgtas divu gadu laikā kopš uzsākšanas. Vienā gadījumā Komisija noraidīja dalībvalsts (Beļģijas) atbildes. Pavisam Komisija slēdza vienpadsmit dalībvalstu izmēģinājuma procedūras ar pozitīvu atbilstības novērtējumu. Citos septiņos gadījumos Komisija noraidīja dalībvalstu atbildes. Līdz 2019. gada septembrim četras no šīm septiņām lietām bija slēgtas. Komisija turpina neformālu informācijas apmaiņu ar pārējām dalībvalstīm (sk. 3. tabulu), bet nevienu pārkāpuma procedūru tā vēl nav uzsākusi⁵⁴.

* Ilgums aprēķināts līdz 2019. gada 30. septembrim.

Avots: ERP.

Komisijas veikto atbilstības pārbaužu rezultātā 2015.–2019. gadā Komisijai bija jāuzsāk 17 pārkāpuma procedūras par nepaziņošanu (sk. 73. punktu) un dalībvalstīm bija jāievieš vēl 102 valsts transponēšanas pasākumi (sk. 4. attēlu). Atskatoties atpakaļ, tas norāda, ka Komisija par zemu novērtēja problēmas, ar kurām dalībvalstis saskārās, transponējot Direktīvu 2011/85, un neveica proaktīvus pasākumus, lai tām palīdzētu to izdarīt laikā. Lai dalībvalstīm palīdzētu pareizi piemērot ES tiesību aktus, Komisija bieži vien dažādos politikas cikla posmos izmanto vairākus atbilstības veicināšanas instrumentus⁵⁵. Tomēr Direktīvas 2011/85 gadījumā Komisija to darīja ierobežotā apmērā.

Komisija dalībvalstīm sniedza norādījumus par VBS: līdzās informācijas apmaiņai, kas tika veikta ES izmēģinājuma procedūru laikā, norisinājās arī galvenokārt neformāla apmaiņa (piemēram, izmantojot e-pastu, telefona zvanus vai divpusējas sanāksmes) ar, piemēram, pārskatiem par dalībvalstu tiesību aktu projektiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2011/85. To apstiprināja ieinteresētās personas, ar kurām tikāmies, kā arī mūsu veiktā NFI aptauja (sk. 6. attēlu). Jāatzīmē, ka atbalsts un norādījumi, ko Komisija sniedza, lai nodrošinātu VBS efektīvu piemērošanu, bija mazāks par to, ko tā sniedza, lai nodrošinātu dalībvalstu atbilstību ES prasībām.

Avots: ERP aptauja.

Komisijas līdz šim veiktajiem novērtējumiem ir ierobežota informatīvā vērtība vai nu laika, vai pilnvaru dēļ

Mēs analizējām Komisijas veiktos novērtējumus saskaņā ar Direktīvu 2011/85, LSKP un Regulu 473/2013.

Novērtējums par Direktīvas 2011/85 piemērošanu

Pēc valsts transponēšanas pasākumu atbilstības novērtēšanas Komisijai ir jāuzrauga un jānovērtē Direktīvas 2011/85 piemērošana.

Komisija vēl nav sākusi strukturēti un sistemātiski novērtēt Direktīvas 2011/85 piemērošanu. Tā plāno to darīt⁵⁶, tiklīdz būs pabeigusi novērtējumu par to, kā visas dalībvalstis ir transponējušas Direktīvas 2011/85 prasības valsts tiesību aktos (sk. 3. tabulu).

Līdz 2019. gada oktobrim Komisija vēl nebija ieviesusi stratēģiju, kurā būtu izklāstīta metodika, kritēriji, starpposma mērķi un dalībvalstu veicamie uzdevumi, lai nodrošinātu pienācīgu un savlaicīgu Direktīvas 2011/85 piemērošanas uzraudzību.

Dažos gadījumos, neraugoties uz Direktīvas 2011/85 īstenošanu, dalībvalstis (piemēram, Itālija un Spānija) neuzrāda uzlabojumus savos fiskālajos rezultātos atbilstoši SIP prasībām. Tomēr Komisija vēl nav izmantojusi savas uzraudzības pilnvaras⁵⁷, veicot novērtējumu, kas vērsts uz svarīgu VBS elementu darbības rezultātiem. Šādu pieeju izmanto, piemēram, SVF, veicot fiskālās pārredzamības novērtējumu.

Komisija var arī izmantot publisko izdevumu un finansiālās pārskatatbildības (PIFP) metodiku. Šo metodiku izstrādāja pati Komisija (Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāts — DEVCO ĢD) kopā ar SVF un Pasaules Banku. Tāpēc tai uz vietas būtu PIFP novērtējumu veikšanai vajadzīgās zināšanas.

Papildus atbilstības un piemērošanas novērtējumam Komisijai saskaņā ar Direktīvu 2011/85 līdz 2018. gada decembra vidum ir jāsagatavo piemērotības pārskats.

Prasība sagatavot piemērotības pārskatu Komisijas sākotnējā priekšlikumā nebija īpaši iekļauta, bet tā tika pievienota likumdošanas procesa gaitā. Turklāt, lai gan vidēja termiņa budžeta struktūras ir VBS un Direktīvas 2011/85 galvenais elements, piemērotības pārskata darbības jomā tās nav skaidri iekļautas. Tomēr mēs ņemam vērā Komisijas nodomu šā pārskata darbības jomā iekļaut vidēja termiņa budžeta struktūras.

Līdz 2019. gada oktobrim Komisija Direktīvas 2011/85 piemērotības pārskatu vēl nebija publicējusi, kaut arī noteiktais termiņš bija 2018. gada decembris.

Tomēr, pamatojoties uz ekonomikas pētījumu, Komisija 2019. gada janvārī secināja, ka “valstu līdzatbildība par ES fiskālajiem noteikumiem pēdējos gados ir pastiprināta, jo pēc ES līmenī ierosinātajām likumdošanas iniciatīvām tika izveidotas spēcīgākas valstu fiskālās sistēmas”⁵⁸. Pētījumā ir aplūkoti ekonometriskie pierādījumi, kas parāda saikni starp VTBS kvalitāti (ko mēra ar VTBS indeksu, sk. 04. punktu) un cikliski koriģēto primāro bilanci. To interpretē tā, ka šī valstu līdzatbildības radītā ciešā saikne uzrāda pozitīvu ietekmi uz fiskālo disciplīnu.

Ar VTBS indeksu tiek novērtēta VBS kvalitāte, pamatojoties uz 11 kritērijiem (sk. 4. tabulu). Uz vienu no Direktīvas 2011/85 prasībām neviens kritērijs neattiecas, un seši no izmantotajiem kritērijiem neatbilst Direktīvas 2011/85 prasībām, bet citiem elementiem, ko Komisija uzskata par vēlamiem.

Piezīme: ✘: nav ietverts.

Avots: ERP.

Tomēr šo – kaut arī vērtīgo – analīzi nevar uzskatīt par Direktīvas 2011/85 piemērotības pārskatu attiecībā uz prasībām par VTBS šādu iemeslu dēļ:

• šajā analīzē izmantotais VTBS indekss ir balstīts uz fiskālās pārvaldības datubāzi (sk. 04. punktu), kurā galvenokārt ievada valsts iestāžu nodrošināto informāciju, nevis informāciju no Komisijas veikta autonoma novērtējuma par VBS darbību;
• kritēriji, kurus izmanto, lai novērtētu indeksu un Direktīvas 2011/85 prasības, pārklājas tikai daļēji (sk. 91. punktu);
• VRBS indeksa uzlabojums var atspoguļot tikai budžeta reformas pieņemšanu, pat ja tā vēl nedarbojas, t. i., indekss var atspoguļot tikai reformas izstrādes atbilstību, nevis faktisko darbību (sk. 4. izcēlumu);
• VTBS indekss aptver laikposmu no 2006. līdz 2015. gadam. Tomēr 2015. gadā ES izmēģinājuma procedūras vēl nebija uzsāktas, tāpēc indekss nevarēja atspoguļot Komisijas veikto novērtējumu par Direktīvas 2011/85 transponēšanu vai piemērošanu;
• VTBS uzrāda uzlabojumu (lielāku punktu skaitu) eurozonas dalībvalstīm vai nu 2011. gadā, vai iepriekšējos gados, izņemot Franciju, Vāciju, Somiju (neliels pieaugums attiecīgi 2012., 2013. un 2015. gadā) un Luksemburgu (2014. gadā). Tomēr uzlabojumus, kas tika konstatēti 2011. gadā un iepriekšējos gados, nevar uzskatīt par tādiem, kas atspoguļo Direktīvas 2011/85 ietekmi, jo tā stājās spēkā tikai 2011. gada 13. decembrī. Uzlabojumi bija vērojami arī dalībvalstīs, kuras saņēma atbalstu no finansiālās palīdzības programmas (Kiprā, Grieķijā, Īrijā, Latvijā, Spānijā un Portugālē), kā arī dalībvalstī, kas atradās ceļā uz pievienošanos eurozonai (Lietuvā). Komisijas veiktajā analīzē ir atzīta finansiālās palīdzības programmu loma, tomēr Direktīvas 2011/85 ietekme nav nošķirta no ietekmes, ko rada finansiālās palīdzības programmā noteiktie pienākumi vai dalībvalsts centieni pievienoties eurozonai.

Fiskālā pakta novērtējums

Saskaņā ar LSKP Komisijai ir “savlaicīgi” jāiesniedz ziņojums, kurā novērtēta dalībvalstu pieņemto valsts noteikumu atbilstība fiskālajam paktam (sk. 06. punktu). Pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, Komisija ziņojumu izdeva 2017. gada 22. februārī⁵⁹. Saskaņā ar tās pilnvarām Komisijas novērtējums koncentrējas uz valsts noteikumu atbilstību tiesību aktiem. Tai nav nekādu pilnvaru novērtēt, cik efektīvi tiek piemēroti jaunie valsts noteikumi, ar kuriem transponē fiskālo paktu.

Galvenie secinājumi, kas izriet no šā ziņojuma, ir šādi:

• visas dalībvalstis ir pieņēmušas saistošu līdzsvarota budžeta noteikumu, lai gan tikai dažas to ir izdarījušas konstitucionālā līmenī;
• dalībvalstu izpratne par izņēmuma apstākļiem, kas pieļauj īslaicīgu novirzi no VTM, atšķiras;
• korekcijas mehānisma automatizācijas līmenis un vajadzīgo korektīvo pasākumu apjoms dalībvalstīs atšķiras;
• visās dalībvalstīs tika pieņemti tiesību akti, lai izveidotu NFI, lai gan Komisijai bija bažas par dažu iestāžu neatkarības aizsardzības pasākumiem;
• daudzas dalībvalstis savā tiesiskajā regulējumā vēl nebija integrējušas principu “ievēro vai paskaidro” (t. i., valdībai ir jāsniedz pamatojums, ja tās novērtējums neatbilst NFI novērtējumiem), bet tās apņēmās to pienācīgi piemērot.

Komisijas vispārējais novērtējums bija pozitīvs, lai gan fiskālā pakta transponēšana bija lēna un nepilnīga. Faktiski Komisijas pozitīvais novērtējums par 16 dalībvalstu atbilstību tika sniegts ar nosacījumu, ka tās īstenos savas saistības. Tomēr, kā norādīja ECB⁶⁰, “saistības nav atbilstošas juridisko normu aizstājējas, jo tām nav attiecīgā juridiskā spēka”. Tādējādi Komisijas novērtējums bija nepilnīgs un, pieņemot saistības, tas vājināja prasības.

Novērtējums par Regulas 473/2013 īstenošanu

Komisija 2014. gada novembrī veica pirmo novērtējumu par Regulas 473/2013 piemērošanu; tas notika saistībā ar ekonomikas pārvaldības pārskatu, kas attiecas uz sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu. Tomēr novērtējums nebija pārliecinošs, jo tas tika veikts pārāk drīz pēc Regulas 473/2013 stāšanās spēkā. Nākamais novērtējums ir gaidāms līdz 2019. gada beigām.

Komisija arī uzrauga norises saistībā ar valsts tiesību aktiem par VBS un to piemērošanu, izmantojot Eiropas pusgada procesu⁶¹, lai gan ierobežotā apmērā: tā novērtē, vai dalībvalstu budžeta stāvoklis tuvojas to VTM (sk. 46. punktu), bet detalizēti neizvērtē pamatā esošo VBS darbību. 7. attēlā ir sniegta sīkāka informācija par dažādiem posmiem.

Avots: ERP.

Secinājumi un ieteikumi

Mēs pētījām, vai Komisijas darbības, kas vērstas uz ES dalībvalstu budžeta struktūru stiprināšanu, deva plānotos rezultātus. Mēs secinām, ka, ierosinot Direktīvu 2011/85 un Regulu 437/2013, kas jau ir pieņemtas, un 2017. gada direktīvas projektu, kura likumdošanas process joprojām turpinās, Komisija palīdzēja veicināt uzlabojumus valstu budžeta struktūrās (17. punkts).

Tomēr Komisija nav precizējusi, kā tā līdz minimumam samazinās atšķirības starp neatkarīgu fiskālo iestāžu un Komisijas novērtējumu attiecībā uz atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem tajos gadījumos, kad gan Komisija, gan valstu neatkarīgās fiskālās iestādes novērtē atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem.

Ir bijuši gadījumi, kad Komisija un neatkarīga fiskālā iestāde nonāca pie atšķirīgiem secinājumiem. Viens no tā iemesliem ir tas, ka, novērtējot atbilstību, Komisija pilnībā izmanto savu rīcības brīvību, kas tai piešķirta ar ES tiesību aktiem, un savas pilnvaras šo rīcības brīvību interpretēt. Tas īpaši attiecas uz “izņēmuma apstākļiem”, ko pieņem par attaisnojumu, lai mīkstinātu korekcijas prasības dalībvalstīm, kuras vēl nav sasniegušas vidēja termiņa budžeta mērķus (45.–55. punkts).

Lai nodrošinātu, ka neatkarīgas fiskālās iestādes var efektīvi pildīt savus pienākumus, un lai līdz minimumam samazinātu atšķirības starp neatkarīgu fiskālo iestāžu un Komisijas novērtējumu attiecībā uz atbilstību ES fiskālajiem noteikumiem, Komisijai ir jāstiprina sadarbība ar neatkarīgajām fiskālajām iestādēm.

Izpildes termiņš: sākot ar 2020. gadu.

Vairākas ES tiesiskajā regulējumā ietvertās prasības attiecībā uz vidēja termiņa budžeta struktūrām un neatkarīgām fiskālajām iestādēm atpaliek no SVF un ESAO noteiktajiem starptautiskajiem standartiem un labākās prakses, bieži vien neraugoties uz pašas Komisijas publicētajos ekonomikas dokumentos pausto nostāju. Ja 2017. gada direktīvas projekts tiks apstiprināts, šīs nepilnības tiks novērstas tikai daļēji (18.–41. punkts).

Lai pastiprinātu budžeta struktūras, Komisijai jāpārskata prasības attiecībā uz vidēja termiņa budžeta struktūrām un neatkarīgām fiskālajām iestādēm, arī ņemot vērā starptautiskos standartus un labāko praksi, un jāierosina piemērotas darbības, lai pilnveidotu to darbības jomu un efektivitāti. To darot, Komisijai ir jāņem vērā šajā ziņojumā iekļautie apsvērumi, kā arī rezultāti saistībā ar tās veikto piemērotības pārskatu un novērtējumu par Direktīvas 2011/85 un Regulas 473/2013 atbilstību un piemērošanu.

Izpildes termiņš: gada laikā pēc tam, kad būs publicēts Komisijas novērtējums par sešu un divu tiesību aktu kopumiem (kuros iekļauta Direktīva 2011/85 un Regula 473/2013).

Eiropas Fiskālās padomes efektivitāti ierobežo pašreizējā institucionālā struktūra. Turklāt princips “ievēro vai paskaidro” uz Komisiju neattiecas (56.–68. punkts).

Lai pastiprinātu ES fiskālo noteikumu izpildi un neatkarīgu novērtējumu par Komisijas darbu attiecībā uz valstiskajiem aspektiem, Komisijai:

1. jāpārskata Eiropas Fiskālās padomes pilnvaras un institucionālā struktūra un jāpublicē Komisijas secinājumi, tostarp pamatojums, ja izmaiņas netiek ierosinātas;
2. jāpiemēro princips “ievēro vai paskaidro”, ar kuru saskaņā Komisijai ir publiski jāpamato gadījumi, kad tās novērtējums neatbilst Eiropas Fiskālās padomes novērtējumiem.

Izpildes termiņš: gada laikā pēc tam, kad būs publicēts Komisijas novērtējums par sešu un divu tiesību aktu kopumiem (kuros iekļauta Direktīva 2011/85 un Regula 473/2013).

Komisija vēl nav pabeigusi novērtējumu par valstu tiesību aktu atbilstību Direktīvas 2011/85 prasībām, kas ietvēra transponēšanas un atbilstības pārbaudes (72.–80. punkts).

Komisijas novērtējumi par ES tiesiskā regulējuma (Direktīvas 2011/85 un Regulas 473/2013) piemērošanu vai nu vēl nav veikti, vai tika veikti pārāk agrīnā īstenošanas posmā, lai tie būtu jēgpilni (84.–92. un 96. punkts).

Ar valstu budžeta struktūrām saistīto norišu uzraudzību Komisija pašlaik veic, cita starpā pamatojoties uz fiskālās pārvaldības datubāzi. Tajā tiek ievadīta dalībvalstu nodrošinātā informācija, kas galvenokārt attiecas uz institucionālo struktūru, nevis faktisko darbību (92. punkts).

Lai novērtētu, vai ir sasniegti tiesību aktos (Direktīvā 2011/85 un Regulā 473/2013) noteiktie mērķi, un ņemot vērā, ka kopš to pieņemšanas ir pagājuši seši līdz astoņi gadi, Komisijai:

1. bez turpmākas kavēšanās ir jāpabeidz atbilstības novērtējums;
2. pēc iespējas ātrāk jāveic un jāpublicē visaptverošs Direktīvas 2011/85 piemērotības pārskats;
3. jāpārskata fiskālās pārvaldības datubāzes anketas vai jānorāda cits piemērots rīks, lai regulāri pieprasītu visaptverošu informāciju par valstu budžeta struktūru faktisko darbību;
4. pastāvīgi jāuzrauga valstu budžeta struktūru darbība, izmantojot strukturētu metodiku, kas vērsta uz svarīgu valstu budžeta struktūru elementu darbības rezultātiem. Komisijai jārīkojas, lai novērstu visas konstatētās nozīmīgās nepilnības.

Izpildes termiņš attiecībā uz a) apakšpunktu: līdz 2020. gada vidum; attiecībā uz b) apakšpunktu: līdz 2019. gada beigām; attiecībā uz c) apakšpunktu: līdz 2020. gada beigām; attiecībā uz d) apakšpunktu: sākot ar 2021. gadu.

Šo ziņojumu 2019. gada 15. oktobra sēdē Luksemburgā pieņēma IV apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Alex Brenninkmeijer.

Revīzijas palātas vārdā –

priekšsēdētājs
Klaus-Heiner Lehne

Pielikumi

I pielikums. Attiecīgā juridiskā pamata un publikāciju hronoloģija

Avots: ERP.

II pielikums. Komisijas nostāja par vidēja termiņa budžeta struktūru

i) Vienots VTBS un gada budžeta sagatavošanas process un pilnībā integrēta dokumentācija

Komisija jau 2011. gadā atzina problēmu, ka, “lai gan stabilitātes un konverģences programmas (SKP) jau tiek sniegtas daudzgadu perspektīvā, šiem politikas dokumentiem joprojām ir ierobežota politiskā nozīme vietējās debatēs, kad tiek apspriestas budžeta stratēģijas, neraugoties uz to, ka dalībvalstīm ir jāizstrādā budžets saskaņā ar to saistībām, kas noteiktas SKP”⁶². Arī 2012. gada starpposma progresa ziņojumā par Direktīvas 2011/85 īstenošanu Komisija pieminēja VTBS iekļaušanu gada budžeta ciklā, kā arī pilnībā integrētu dokumentāciju kā svarīgus elementus, kas “ir rūpīgi jāpārdomā”⁶³.

ii) Uz nākotni vērsti izdevumu kontroles mehānismi, kas nodrošina atbilstību vidēja termiņa plāniem

Attiecībā uz pārnešanas kārtību Komisija norādīja, ka ir jānosaka ierobežojumi neizmantotajām apropriācijām, kuras var pārnest uz nākamo vai nākamajiem budžeta gadiem, jo pretējā gadījumā “šāda kārtība var kaut kādā mērā mazināt struktūras stingrību un prognozēšanas spēju”⁶⁴. Turklāt Komisija uzskata, ka “atbilstošu neparedzēto izdevumu rezervju un saistīto piekļuves noteikumu definēšana” ir vajadzīga daudzgadu struktūras iezīme⁶⁵.

iii) Pārskatatbildības mehānisms⁶⁶

Jānorāda arī tas, ka noteikumu trūkums attiecībā uz daudzgadu budžeta izpildes uzraudzību nav saskaņā ar Komisijas nostāju par galvenajām prasībām, kas izvirzītas VTBS. Patiešām, kopš 2006. gada saskaņā ar Komisijas metodiku VTBS indeksa aprēķināšanai “daudzgadu budžeta mērķu uzraudzība un īstenošana” ir viena no piecām VTBS kvalitātes novērtēšanas dimensijām dalībvalstīs⁶⁷. Turklāt Komisija jau 2007. gadā atzina, ka uzraudzības trūkums ir nepilnība, kas vērojama visās dalībvalstīs⁶⁸. 2010. gadā Komisija atkārtoti norādīja, ka analīze attiecībā uz novirzīšanos no paredzētā fiskālā plāna, kā arī uzraudzības un korektīvie mehānismi ir VTBS izstrādes svarīgi elementi⁶⁹.

III pielikums. Neatkarīgu fiskālo iestāžu neviendabīgums

* PE: pilnslodzes ekvivalents.

Avots: ERP, pamatojoties uz Komisijas datiem.

IV pielikums. Fiskālie noteikumi Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā un fiskālajā paktā

Akronīmi un saīsinājumi

ECB: Eiropas Centrālā banka

ECFIN ĢD: Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts

ECOFIN padome: Ekonomikas un finanšu padome

EFP: Eiropas Fiskālā padome

ESAO: Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

IKP: iekšzemes kopprodukts

KVAI: konkrētai valstij adresēts ieteikums

LESD: Līgums par Eiropas Savienības darbību

LSKP: Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā

NFI: neatkarīga fiskālā iestāde

Padome: ES Padome

PIFP: publiskie izdevumi un finansiālā pārskatatbildība

SIP: Stabilitātes un izaugsmes pakts

SVF: Starptautiskais Valūtas fonds

VBS: valsts budžeta struktūra

VTBS: vidēja termiņa budžeta struktūra

VTM: vidēja termiņa budžeta mērķis

Glosārijs

Atbilstības novērtējums: ES direktīvas transponēšanas un īstenošanas atbilstības novērtējums valsts līmenī.

Atbilstības pārbaude: sākotnēja pārbaude par to, vai valsts transponēšanas pasākumi attiecas uz visiem vajadzīgajiem direktīvas noteikumiem.

Automātisks korekcijas mehānisms: pienākums īstenot korektīvus pasākumus, ko aktivizē automātiski, ja tiek konstatētas ievērojamas novirzes no vidēja termiņa budžeta mērķa vai no korekciju plāna tā sasniegšanai.

Budžeta plāna projekts: dokuments, ko eurozonas valstu valdības reizi gadā iesniedz Komisijai un kas kalpo par pamatu fiskālās politikas koordinācijai.

Divu tiesību aktu kopums: divu ES likumdošanas pasākumu kopums (Regula (ES) Nr. 472/2013 un Regula (ES) Nr. 473/2013), kas pieņemts 2013. gada maijā ar mērķi stiprināt ekonomikas pārvaldību eurozonā.

Eiropas Fiskālā padome (EFP): Komisijas padomdevēja struktūra, kas atbild par ES fiskālo noteikumu izpildes novērtēšanu, ierosina izmaiņas fiskālajā sistēmā un veic ekonomiskos novērtējumus.

Eiropas pusgads: ikgadējs cikls, kas nodrošina satvaru ES dalībvalstu ekonomikas politikas koordinēšanai un progresa uzraudzībai, it īpaši saistībā ar fiskālo politiku, kā noteikts Stabilitātes un izaugsmes paktā.

Ekonomikas politikas komiteja (EPK): ECOFIN padomes un Komisijas padomdevēja struktūra, kas palīdz panākt vienprātību par ekonomikas politiku (tostarp nodarbinātību un izaugsmi) un publisko finanšu stabilitāti.

ES izmēģinājuma procedūra: neformāls dialogs starp Komisiju un dalībvalsti par iespējamu neatbilstību ES tiesību aktiem, pirms tiek uzsākta formāla pārkāpuma procedūra.

ES NFI tīkls: platforma, kas izveidota 2015. gadā, lai apmainītos viedokļiem un zināšanām, kā arī apvienotu resursus. Tajā var iesaistīties visas neatkarīgās fiskālās pārraudzības struktūras, kas darbojas ES, un to vada viena no NFI.

Fiskālais noteikums: pastāvīgs ierobežojums attiecībā uz fiskālo politiku, bieži izteikts skaitliski kā fiskālo rezultātu rādītāja maksimālais apjoms vai mērķis proporcionāli iekšzemes kopproduktam.

Fiskālais pakts: vienošanās par budžeta disciplīnas pastiprināšanu, ko noslēgušas 22 līgumslēdzējas puses no tām 25, kuras parakstījušas starpvaldību Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā.

Fiskālās pārvaldības datubāze: Komisijas instruments, kas satur informāciju par dalībvalstu fiskālās pārvaldības sistēmu galvenajiem elementiem, proti, valsts fiskālajiem noteikumiem, neatkarīgām fiskālajām iestādēm un vidēja termiņa budžeta struktūrām.

Fiskālie rezultāti: budžeta disciplīnas saglabāšana, lai veicinātu makroekonomikas stabilitāti un ilgtspējīgu izaugsmi.

Līdzsvarota budžeta noteikums: vispārējās valdības budžeta stāvoklim ir jābūt līdzsvarotam vai ar pārpalikumu. Gan saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, gan ar Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā šo noteikumu uzskata par izpildītu, ja vispārējās valdības gada strukturālā bilance atbilst tās vidēja termiņa budžeta mērķim.

Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā: starpvaldību līgums, kas pieņemts 2012. gadā un kurā ir izklāstīti noteikumi par budžeta disciplīnas un ekonomikas politikas koordinācijas veicināšanu starp līgumslēdzējām pusēm un par eurozonas pārvaldības uzlabošanu.

Makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra (MNNP): procedūra, kuras mērķis ir konstatēt, novērst un koriģēt potenciāli kaitīgu makroekonomikas nelīdzsvarotību, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt ekonomikas stabilitāti attiecīgajā dalībvalstī, eurozonā vai ES kopumā.

Neatkarīga fiskālā iestāde (NFI): publiskā sektora struktūra, kas veicina pareizu fiskālo politiku un stabilas publiskās finanses, veicot dažādus uzdevumus, tostarp makroekonomikas un budžeta prognozēšanu un fiskālās atbilstības novērtēšanu.

Neatkarīgu fiskālo iestāžu ES tīkls: Komisijas atbalstīta un vadīta grupa, kas izveidota 2013. gadā un kuras sastāvā ir ES valstu neatkarīgas fiskālās iestādes un Eiropas Fiskālā padome.

Noteikums par izdevumiem: ilgstošs ierobežojums izdevumiem absolūtā izteiksmē vai izdevumu pieauguma tempam.

Piemērošana: darbība, kuras mērķis ir panākt ES un valstu tiesību aktu stāšanos spēkā.

Potenciālais ražošanas apjoms: teorētisks jēdziens par ražošanas apjoma līmeni (iekšzemes kopproduktu) konkrētā brīdī, kas atbilst stabilai inflācijai. Tas pieaug laika gaitā un tempā, kas ne vienmēr ir pastāvīgs. Ne ražošanas apjoma līmeni, ne arī pieauguma tempu nevar izmērīt tieši — tie ir jāaplēš.

Primārā bilance: budžeta bilance bez procentu maksājumiem par vispārējās valdības parādu.

Sešu tiesību aktu kopums: ES ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopums, kas pieņemts 2011. gada novembrī un ietver sešus likumdošanas pasākumus (piecas regulas un Direktīvu 2011/85).

Stabilitātes un izaugsmes pakta korektīvā daļa: pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, ko pēc Komisijas ieteikuma uzsāk Padome pret ES dalībvalsti, kura pārsniedz ES Stabilitātes un izaugsmes pakta regulā noteikto budžeta deficīta augšējo robežu. Šī procedūra ietver vairākus pasākumus, kas var beigties ar sankcijām, lai mudinātu dalībvalsti panākt kontroli pār budžeta deficītu, un ir prasība ekonomiskās un monetārās savienības netraucētai darbībai.

Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvā daļa: preventīvās daļas galvenais mērķis, kas noteikts Padomes Regulā (EK) Nr. 1466/97, ir nodrošināt, ka dalībvalstis strauji virzās uz budžeta stāvokli, kas ir tuvu līdzsvaram vai ar pārpalikumu, jo tas ļaus tām tikt galā ar normālām cikliskām svārstībām, nepārsniedzot 3 % ierobežojumu, kurš noteikts nominālajam deficītam.

Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP): noteikumu kopums, kas pieņemts 1997. gadā ar mērķi garantēt stabilitāti ekonomiskajā un monetārajā savienībā, nodrošinot, ka dalībvalstis veido stabilu valsts finanšu sistēmu un koordinē savu fiskālo politiku.

Stabilitātes un konverģences programmas: saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu dalībvalstīm katru gadu ir jāiesniedz dokuments, kurā izklāstīti to fiskālie plāni nākamajiem trim gadiem. To izmanto Komisija un finanšu ministri, lai novērtētu, vai valstis ir ceļā uz tām noteiktā vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanu. Eurozonas valstis iesniedz stabilitātes programmas, savukārt dalībvalstis, kuras nav pieņēmušas euro, sagatavo konverģences programmas.

Strukturālā bilance: faktiskā budžeta bilance bez cikliskā komponenta un vienreizējiem vai citiem pagaidu pasākumiem. Strukturālā bilance norāda budžeta bilances pamatā esošo tendenci.

Transponēšana: valsts noteikumu pieņemšana, publicēšana un stāšanās spēkā, lai līdz noteiktajam termiņam piemērotu kādu ES direktīvu.

Transponēšanas pārbaude: novērtējums par valsts īstenošanas pasākumu precizitāti/saderību ar direktīvas noteikumiem.

Valsts budžeta struktūra: pasākumi, procedūras, noteikumi un iestādes, kas ir pamatā budžeta politikai.

Vidēja termiņa budžeta mērķis (VTM): Stabilitātes un izaugsmes paktā konkrētai valstij noteiktais fiskālās politikas mērķis, kas vairumam dalībvalstu ir 1 % no iekšzemes kopprodukta, bet eurozonas dalībvalstīm nedaudz stingrāks, proti, 0,5 % no iekšzemes kopprodukta, ja vien tām nav zemas parāda attiecības.

Vidēja termiņa budžeta struktūra (VTBS): fiskālie pasākumi, kas fiskālās politikas veidošanas procesā aptver par ikgadējo budžeta grafiku plašāku laikposmu.

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekļa Alex Brenninkmeijer vadītā IV apakšpalāta, kuras pārziņā ir to izdevumu jomu revīzija, kas attiecas uz tirgu regulējumu un konkurētspējīgu ekonomiku. Revīziju līdz pilnvaru termiņa beigām (2019. gada jūlijam) vadīja ERP loceklis Neven Mates, pēc tam – ERP loceklis Mihails Kozlovs, un viņiem palīdzēja locekļa biroja vadītāja Edīte Dzalbe, biroja atašejs Laura Graudiņa, biroja atašejs Marko Mrkalj, atbildīgā vadītāja Marion Colonerus, darbuzdevuma vadītājs Stefano Sturaro un revidenti Giuseppe Diana, Efstathios Efstathiou un Maëlle Bourque. Lingvistisko atbalstu sniedza Michael Pyper.

No kreisās: Stefano Sturaro, Marion Colonerus, Mihails Kozlovs, Maëlle Bourque, Giuseppe Diana, Efstathios Efstathiou.

Beigu piezīmes

¹ Darba grupas ziņojums Eiropadomei “Strengthening economic governance in the EU” [Ekonomikas pārvaldības stiprināšana ES], Eiropadome, 2010. g.

² Piemēram, X. Debrun u. c., “Tied to the mast? National fiscal rules in the European Union” [Piesieti pie masta? Valstu fiskālie noteikumi Eiropas Savienībā], Economic Policy 23/54, 2008. g., 299.–362. lpp.

³ SVF politikas dokuments “Reassessing the role and modalities of fiscal policy in advanced economies” [Fiskālās politikas lomas un nosacījumu pārskatīšana ekonomiski attīstītajās valstīs], 2013. g.

⁴ Sk., piemēram, Eiropas Komisijas 2004. gada ziņojumu “Public finances in EMU 2004” [Publiskās finanses EMS 2004. gadā].

⁵ ES Padome, ECOFIN padomes 2005. gada 22.–23. marta ziņojums Eiropadomei “Stabilitātes un izaugsmes pakta īstenošanas uzlabošana”, 2005. g.

⁶ ES Padome, Ekonomikas un finanšu padomes 2967. sanāksmes secinājumi par fiskālo izejas stratēģiju, 2009. g.

⁷ Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīva 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām, OV L 306, 23.11.2011. (šajā dokumentā — Direktīva 2011/85).

⁸ Komisijas paziņojums “Valsts fiskālās korekcijas mehānismu kopējie principi”, COM(2012) 342 final, Eiropas Komisija, 2012. g.

⁹ X. Debrun un T. Kinda, “Strengthening post-crisis fiscal credibility: Fiscal Councils on the rise — A new dataset” [Fiskālās ticamības stiprināšana pēc krīzes: fiskālo padomju skaita pieaugums — jauna datu kopa], SVF darba dokuments Nr. 14/58, 2014. g.

¹⁰ R. Beetsma u. c., “The rise of independent fiscal institutions: recent trends and performance” [Neatkarīgu fiskālo iestāžu skaita pieaugums: jaunākās tendences un rezultāti], SVF darba dokuments Nr. 18/68, 2018. g.

¹¹ J. Jonung un M. Larch, “Improving fiscal policy in the EU: the case for independent forecasts” [Fiskālās politikas uzlabošana ES: secinājumi par neatkarīgām prognozēm], Economic Policy 21/47, 2006. g., 492.–534. lpp.
SVF, “Case studies of fiscal councils — functions and impact” [Gadījumu pētījumi par fiskālajām padomēm — funkcijas un ietekme], 2013. g.

¹² Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regula (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs, OV L 140, 17.5.2013. (šajā dokumentā — Regula 473/2013).

¹³ Eiropas Komisija, “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko nosaka noteikumus par fiskālās atbildības un vidējā termiņa budžeta ievirzes stiprināšanu dalībvalstīs”, COM(2017) 824 final, 2017. g., 3. lpp.

¹⁴ Ekonomikas un finanšu komiteja, “Draft supplementary EFC findings on the transposition of the Fiscal Compact” [EFK papildu konstatējumu projekts par fiskālā pakta transponēšanu], ecfin.cef.cpe(2019)1 812 588, 2019. g.

¹⁵ Komisijas 2015. gada 21. oktobra Lēmums (ES) 2015/1937, ar ko izveido neatkarīgu konsultatīvo Eiropas Fiskālo padomi, un Komisijas 2016. gada 12. februāra Lēmums (ES) 2016/221, ar kuru groza Lēmumu (ES) 2015/1937, ar ko izveido neatkarīgu konsultatīvo Eiropas Fiskālo padomi.

¹⁶ J.-C. Juncker, D. Tusk, J. Dijsselbloem, M. Draghi un M. Schulz, “Piecu priekšsēdētāju ziņojums: Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”, 2015. g.

¹⁷ ERP īpašais ziņojums Nr. 10/2016 “Lai nodrošinātu pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras efektīvu īstenošanu, ir vajadzīgi turpmāki uzlabojumi” (http://eca.europa.eu).

¹⁸ ERP īpašais ziņojums Nr. 18/2018 “Vai ir sasniegts Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas galvenais mērķis” (http://eca.europa.eu).

¹⁹ ERP īpašais ziņojums Nr. 03/2018 “Makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras (MNNP) revīzija”, (http://eca.europa.eu).

²⁰ Tās ir eurozonas dalībvalstis, kas tika izraudzītas vai nu tāpēc, ka tām ir liels parāds, vai tāpēc, ka to budžeta struktūras ir ievērojami uzlabojušās, vai arī tāpēc, ka tajās jau ilgu laiku darbojas NFI.

²¹ Piecās no 28 dalībvalstīm NFI uzdevumus kopīgi veic divas iestādes.

²² Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2011” [Publiskās finanses EMS 2011. gadā], 2012. g., 101. lpp.

²³ ECB, CON/2018/25, 2018. g.

²⁴ Eiropas Komisijas ziņojums, kas sniegts saskaņā ar Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā 8. pantu, C(2017) 1201 final, 2017. g., 3. lpp.

²⁵ ECB, CON/2018/25, 2018. g.

²⁶ Jebkurā gadā pēc pašreizējā finanšu/fiskālā gada.

²⁷ SVF, G. Cangiano u. c., “Public Financial Management and its emerging architecture” [Publisko finanšu pārvaldība un tās jaunā arhitektūra], 2013. g., 161. lpp.

²⁸ ESAO, “The Legal Framework for Budget Systems” [Budžeta sistēmu tiesiskais regulējums], 2004. g., III.4. izcēlums; SVF, I. Lienert un I. Fainboim, “Reforming Budget Systems Laws” [Budžeta sistēmu tiesību aktu reforma], 2010. g., 4. izcēlums un 12.–13. lpp.; SVF, G. Cangiano u. c., “Public Financial Management and its emerging architecture” [Publisko finanšu pārvaldība un tās jaunā arhitektūra], 2013. g., 156. lpp.; SVF, “Fiscal transparency code” [Fiskālās pārredzamības kodekss], 2014. g., 2.1.3., 2.3.1. un 2.3.2. princips; Pasaules Banka, “Beyond the annual budget: The global experience with medium term expenditure frameworks” [Sniedzoties pāri gada budžeta robežām: globālā pieredze ar vidēja termiņa izdevumu struktūrām], 2013. g., 58. un 59. lpp.

²⁹ SVF, “Fiscal transparency code” [Fiskālās pārredzamības kodekss], 2014. g., 2.1.3. princips.

³⁰ Potenciālais ražošanas apjoms ir teorētisks jēdziens par ražošanas apjoma līmeni (IKP) konkrētā brīdī, kas atbilst stabilai inflācijai. Tas pieaug laika gaitā un tempā, kas ne vienmēr ir pastāvīgs. Ne ražošanas apjoma līmeni, ne arī pieauguma tempu nevar izmērīt tieši — tie ir jāaplēš.

³¹ SVF un ESAO attiecīgi 2014. un 2015. gadā atjaunināja savus standartus un labāko praksi attiecībā uz labu budžeta pārvaldību, lai iekļautu pieredzi, kas gūta ekonomikas un finanšu krīzē. Tomēr Komisija 2017. gada direktīvas projektā šos atjauninājumus neatspoguļoja.

³² SVF, “The functions and impact of fiscal councils” [Fiskālo padomju funkcijas un ietekme], 2013. g.; šajā dokumentā “ir sniegts plašākais fiskālo padomju apsekojums, kas līdz šim ir bijis pieejams,” un tas ir arī balstīts uz citiem dokumentiem, tostarp ESAO 2012. gada principu projektu un G. Kopits, “Independent fiscal institutions: Developing good practices” [Neatkarīgas fiskālās iestādes: labas prakses izveide], 2011. g., 35.–52. lpp.

³³ ESAO principi bija pieejami jau 2012. gadā, un tos pieņēma 2014. gadā. Sk. ESAO, “Recommendation of the Council on Principles for Independent Fiscal Institutions” [Padomes ieteikums par neatkarīgu fiskālo iestāžu principiem], 2014. g.

³⁴ Eiropas Komisija, L. Jankovics un M. Sherwood, “Independent fiscal institutions in the EU Member States: The early years” [Neatkarīgas fiskālās iestādes ES dalībvalstīs: pirmie gadi], diskusiju dokuments Nr. 067, 2017. g.

³⁵ Eiropas Komisija, J. Jonung un M. Larch, “Improving fiscal policy in the EU: the case for independent forecasts” [Fiskālās politikas uzlabošana ES: secinājumi par neatkarīgām prognozēm], 2004. g.

³⁶ Optimistiska neobjektivitāte ir ražošanas apjoma un ieņēmumu pieauguma pārvērtēšana, vienlaikus par zemu novērtējot nediskrecionārus izdevumus.

³⁷ SVF, “Code of good practices on fiscal transparency” [Fiskālās pārredzamības labas prakses kodekss], 2007. g., 4.3.4. princips.

³⁸ ESAO, “Recommendation of the Council on Principles for Independent Fiscal Institutions” [Padomes ieteikums par neatkarīgu fiskālo iestāžu principiem], 2014. g., 3.3. princips.

³⁹ ES NFI tīkls, “Defining and enforcing minimum standards for IFIs” [Minimālo standartu noteikšana un piemērošana NFI], 2016. g.

⁴⁰ ES NFI tīkls, ES NFI tīkla paziņojums, reaģējot uz priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko nosaka noteikumus par fiskālās atbildības un vidējā termiņa budžeta ievirzes stiprināšanu dalībvalstīs, 2018. g.

⁴¹ Komisija 2015. gadā publicēja skaidrojošu paziņojumu par tās interpretācijas iespējām “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem”, COM(2015) 12 final. Vēlāk to atspoguļoja 2015. gada novembra kopīgi saskaņotā nostājā, ko Padome apstiprināja 2016. gada februārī.

⁴² Lai panāktu ātru konverģenci virzībā uz VTM, SIP noteiktais kritērijs ir tāds, ka dalībvalstīm ir jākoriģē savs strukturālais budžeta stāvoklis par 0,5 % no IKP gadā.

⁴³ EFP 2018. gada ziņojums, 2018. g., 42. lpp.

⁴⁴ Īrijas Fiskālā konsultatīvā padome, “Fiscal assessment report” [Fiskālā novērtējuma ziņojums], 2016. g., 67. lpp.

⁴⁵ EFP sastāvā ir valde un sekretariāts (kurā darbojas sekretariāta vadītājs un īpašs atbalsta personāls, ko pašlaik veido tikai pieci ekonomisti un viens asistents).

⁴⁶ ECB, “Tautsaimniecības biļetens”, 7. izdevums, 2015. g., 5. ielikums “Eiropas Fiskālās padomes izveide”.

⁴⁷ SVF, “2016 Article IV consultation – euro-area policies” [2016. gada apspriešanās par IV pantu — eurozonas politika], SVF valsts ziņojums Nr. 16/219, 2016. g., 20. lpp.

⁴⁸ EFP 2018. gada martā publicēja arī paziņojumu, kurā atbalstīja Dānijas Fiskālo padomi.

⁴⁹ ECB, “Tautsaimniecības biļetens”, 7. izdevums, 2015. g., 5. ielikums “Eiropas Fiskālās padomes izveide”.

⁵⁰ Eiropas Ombuds, “Letter from the European Ombudsman to the President of the European Commission regarding Transparency of the European Fiscal Board” [Eiropas ombuda vēstule Eiropas Komisijas priekšsēdētājam par Eiropas Fiskālās padomes pārredzamību], 2016. g.

⁵¹ Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2011” [Publiskās finanses EMS 2011. gadā], 2012. g., 101. lpp.

⁵² ERP vispārējā stāvokļa apskats “ES tiesību aktu īstenošana — Eiropas Komisijas pārraudzības pienākumi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punktu”, 2018. g., 4. izcēlums.

⁵³ Transponēšanas pārbaudes būtu jāpabeidz sešu mēnešu laikā no transponēšanas termiņa vai valsts transponēšanas pasākuma paziņošanas datuma, bet atbilstības pārbaudes — 16–24 mēnešu laikā no valsts transponēšanas pasākumu paziņošanas datuma.

⁵⁴ Kad konkrētā gadījumā ir izmantota ES izmēģinājuma procedūra, bet gaidītos rezultātus tā, visticamāk, vairs savlaicīgi nedos, Komisijai būtu jāuzsāk formāla pienākumu neizpildes procedūra.

⁵⁵ Par atbilstības veicināšanas instrumentiem izmanto īstenošanas plānus, pamatnostādnes, skaidrojošus dokumentus, tīklus, ekspertu grupas, seminārus, kompleksās sanāksmes, rezultātu pārskatus.

⁵⁶ Daži piemērošanas novērtējuma aspekti jau tika iekļauti transponēšanas novērtējumā.

⁵⁷ Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2011” [Publiskās finanses EMS 2011. gadā], 2012. g., 101. lpp.

⁵⁸ Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2018” [Publiskās finanses EMS 2018. gadā], 2019. g., 138. lpp.

⁵⁹ Eiropas Komisijas ziņojums, kas sniegts saskaņā ar Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā 8. pantu, C(2017) 1201 final, 2017. g.

⁶⁰ ECB, “Tautsaimniecības biļetens”, 4. izdevums, 2017. g., 8. ielikums “Fiskālais pakts: Komisijas pārskats un turpmākie pasākumi”.

⁶¹ ES ikgadējais ekonomikas politikas koordinēšanas cikls, kas ietver arī SIP noteikto fiskālo politiku.

⁶² Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2011” [Publiskās finanses EMS 2011. gadā], 2012. g., 105. lpp.

⁶³ Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Starpposma progresa ziņojums par to, kā norit Padomes Direktīvas 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām īstenošana”, Eiropas Komisija, COM(2012) 761 final, 2012. g., 6. lpp.

⁶⁴ Eiropas Komisija, M. Sherwood, “Medium-Term Budgetary Frameworks in the Member States” [Vidēja termiņa budžeta struktūras dalībvalstīs], diskusiju dokuments Nr. 021, 2015. g., 6. lpp.

⁶⁵ Eiropas Komisija, “Fiscal frameworks in the European Union: May 2012 update on priority countries (Addendum to occasional paper 91)” [Fiskālās sistēmas Eiropas Savienībā: 2012. gada maija atjauninājums par prioritārajām valstīm (īpašā dokumenta Nr. 91 papildinājums)], īpašais dokuments Nr. 113, 2012. g., 15. lpp.

⁶⁶ SVF, I. Lienert un I. Fainboim, “Reforming Budget Systems Laws” [Budžeta sistēmu tiesību aktu reforma], 2010. g., 3. un 4. izcēlums.

⁶⁷ Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2007” [Publiskās finanses EMS 2007. gadā], 2007. g., III.4.1. izcēlums; Eiropas Komisija, M. Sherwood, “Medium-Term Budgetary Frameworks in the Member States” [Vidēja termiņa budžeta struktūras dalībvalstīs], diskusiju dokuments Nr. 021, 2015. g., A1.1. izcēlums.

⁶⁸ Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2007” [Publiskās finanses EMS 2007. gadā], 2007. g., 158. lpp.

⁶⁹ Eiropas Komisijas ziņojums “Public finances in EMU 2010” [Publiskās finanses EMS 2010. gadā], 2010. g., II.3.3. izcēlums.

Laika skala

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2019

© Eiropas Savienība, 2019

Atļauts reproducēt, norādot avotu.
Lai varētu izmantot vai reproducēt fotoattēlus vai citus materiālus, uz ko Eiropas Savienība nav autortiesību, atļauja jāprasa tieši autortiesību īpašniekam.

Kā sazināties ar ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā https://europa.eu/european-union/contact_lv

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: https://europa.eu/european-union/contact_lv

Kā atrast informāciju par ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: https://europa.eu/european-union/index_lv

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt šeit: https://op.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. https://europa.eu/european-union/contact_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1952. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atklātie dati
ES atklāto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot kā komerciāliem, tā nekomerciāliem mērķiem.