ES informācijas sistēmas robežkontroles atbalstam — spēcīgs instruments, bet vairāk jākoncentrējas uz savlaicīgiem un pilnīgiem datiem

Kopsavilkums

Ar Šengenas zonas izveidi tika atceltas robežpārbaudes starp iesaistītajām valstīm — 22 ES dalībvalstīm un četrām citām Eiropas valstīm. Tomēr iekšējo robežu likvidēšana pastiprina efektīvas kontroles un uzraudzības nozīmi uz Šengenas zonas ārējām robežām. Ārējo robežu kontrole ir ļoti svarīga ES iedzīvotājiem un citām ieinteresētajām personām.

Lai palīdzētu robežsargiem kontrolēt Šengenas zonas ārējās robežas, ES ir izveidojusi šādas informācijas sistēmas vai kopīgus ietvarus informācijas apmaiņai: Šengenas Informācijas sistēmu (SIS II), vīzu informācijas sistēmu (VIS) un Eurodac (Eiropas patvēruma meklētāju daktiloskopijas datubāzi — pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmu). Papildu atbalstu robežu iestādēm sniedz arī Eiropas Robežu uzraudzības sistēma (EUROSUR) un pasažieru datu reģistra (PDR) sistēmas.

Lai izveidotu un uzturētu šīs sistēmas, bija vajadzīgas būtiskas ES un iesaistīto Šengenas valstu investīcijas. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, mēs aprēķinājām, ka no ES budžeta šo sistēmu izveidei tika nodrošināti vairāk nekā 600 miljoni EUR. Ņemot vērā pieaugošo spiedienu uz ES ārējām robežām, ko radījuši nesenie notikumi drošības un migrācijas jomā, šīs revīzijas mērķis bija apzināt tos aspektus šo sistēmu izstrādē un izmantošanā, kas var palīdzēt robežsargiem efektīvāk veikt savu darbu. Turklāt mūsu apsvērumi un ieteikumi var palīdzēt mērķtiecīgāk novirzīt ES finansējumu, kas šo sistēmu atbalstam būs pieejams nākamajā daudzgadu finanšu shēmā.

Revīzijas galvenais jautājums bija šāds: “Vai ES galvenās iekšējās drošības informācijas sistēmas efektīvi atbalsta robežkontroli?” Mēs secinām, ka robežsargi, veicot robežpārbaudes, šīs sistēmas izmanto un uz tām paļaujas aizvien vairāk. Tomēr daži dati šajās sistēmās pašlaik nav iekļauti, savukārt citi dati ir vai nu nepilnīgi, vai nav ievadīti savlaicīgi. Tas samazina dažu robežpārbaužu efektivitāti.

Mēs konstatējām, ka sistēmas ir kopumā labi izstrādātas, lai atvieglotu robežpārbaudes, un ka apmeklētās dalībvalstis (Somija, Francija, Itālija, Luksemburga un Polija) parasti nodrošināja atbilstību piemērojamajam tiesiskajam regulējumam. Tomēr dažu valstu SIS II un VIS komponentes veicina efektīvākas robežpārbaudes nekā citās.

Gan ES, gan valstu līmenī ilgi aizkavējās IT risinājumu ieviešana saistībā ar EUROSUR un PDR. Tāpēc šīs sistēmas nesniedza plānotos ieguvumus robežsargiem un citām iestādēm.

ES ārējo robežu aizsardzībā svarīga loma ir Šengenas izvērtēšanas mehānismam. Kopumā izvērtējumi ir veikti rūpīgi un metodiski, un tajos ir aplūkoti svarīgi sistēmu aspekti. Tomēr, lai novērstu atklātās nepilnības, dalībvalstīm vajag ilgu laiku. Tas ir tāpēc, ka nav saistošu termiņu izvērtēšanas ziņojumu pieņemšanai un korektīvu pasākumu īstenošanai.

Lai gan dalībvalstis informācijas sistēmas izmanto aizvien vairāk, tas varētu notikt sistemātiskāk. Mēs veicām robežsargu aptauju un konstatējām, ka vairāk nekā puse no viņiem kādā brīdī bija atļāvuši cilvēkiem šķērsot robežas, neizmantojot šīs sistēmas. Turklāt mēs konstatējām neatbilstību starp izsniegto un pārbaudīto vīzu skaitu.

Robežsargi izmanto sistēmās ietvertos datus par pamatu lēmumiem, kas ietekmē Eiropas iedzīvotāju drošību. Tāpēc ļoti svarīga ir šo datu kvalitāte. Saskaņā ar ES tiesību aktiem par datu kvalitāti ir atbildīgas dalībvalstis. Mēs konstatējām, ka jautājums par datu kvalitātes kontroli tiesību aktos, kas reglamentē Eiropas informācijas sistēmas, ir maz pieminēts. Lai gan eu-LISA katru mēnesi veic automātiskas SIS II datu kvalitātes pārbaudes, rezultāti ir pieejami tikai attiecīgajām dalībvalstīm, un tāpēc aģentūra, kā arī Komisija nevar novērtēt panākumus, ko atsevišķas valstis guvušas datu kvalitātes problēmu risināšanā. Nedz eu-LISA, nedz arī Komisijai nav nekādu izpildes pilnvaru, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis savlaicīgi novērš datu kvalitātes problēmas.

Robežsargi ne vienmēr saņem savlaicīgus un pilnīgus datus no informācijas sistēmām. Piemēram, pārbaudot kādu vārdu SIS II, viņi var saņemt simtiem rezultātu (galvenokārt viltus pozitīvus), kas saskaņā ar tiesību aktiem viņiem jāpārbauda manuāli. Tas ne tikai samazina robežpārbaužu efektivitāti, bet arī palielina risku nepamanīt pareizo trāpījumu. Nepilnīgi ieraksti SIS II ietekmē arī citas sistēmas, kas ar to ir saistītas.

Izņemot Eurodac, obligātu termiņu datu ievadīšanai parasti nav. Piemēram, EUROSUR ir paredzēts sniegt reāllaika informāciju par situāciju uz robežām. Tomēr, lai gan dažas no revidētajām valstīm patiešām ievada informāciju EUROSUR reālā laikā, citas to dara tikai reizi nedēļā. Kopš 2003. gada, kad sāka darboties Eurodac, nav bijis neviena gada, kurā visas dalībvalstis būtu savlaicīgi nosūtījušas vajadzīgo informāciju. Novēloti nosūtītas informācijas dēļ kā atbildīgā par patvēruma pieteikuma izskatīšanu var tikt izraudzīta nepareizā valsts.

Mēs sniedzam Komisijai šādus ieteikumus:

• sekmēt SIS II un VIS apmācību vides izmantošanu;
• paātrināt Šengenas izvērtējumos atklāto nepilnību novēršanu;
• analizēt neatbilstības vīzu pārbaudēs;
• uzlabot datu kvalitātes kontroles procedūras;
• samazināt kavēšanos saistībā ar datu ievadīšanu.

Ievads

Šengenas zona

Kad tika izveidota Šengenas zona, kurā pašlaik ir 26 valstis (sk. 1. attēlu), visi ceļotāji varēja šķērsot iekšējās robežas bez pārbaudēm uz robežas. Papildus robežpārbaužu atcelšanai iesaistītās valstis vienojās par kopēju vīzu politiku un formalizēja policijas un tiesu iestāžu sadarbību.

Avots: Eiropas Parlaments

Divas trešdaļas ES iedzīvotāju uzskata, ka Šengenas zona ir viens no ES galvenajiem sasniegumiem. Tomēr gandrīz 70 % domā, ka ES ir jādara vairāk, lai aizsargātu ārējās robežas¹.

Šengenas zonas ārējo robežu kontrolei izmantotās informācijas sistēmas

Iekšējo robežu likvidēšanas dēļ ir vajadzīga efektīva ārējo robežu kontrole un uzraudzība, lai novērstu noziedzību un terorismu un lai kontrolētu migrāciju. Lai palīdzētu robežsargiem kontrolēt Šengenas zonas ārējās robežas, ES ir izveidojusi vairākas informācijas sistēmas vai kopīgus ietvarus informācijas apmaiņai. Visbiežāk izmantotās sistēmas ir šādas: Šengenas Informācijas sistēma (SIS II), vīzu informācijas sistēma (VIS), Eurodac (Eiropas patvēruma meklētāju daktiloskopijas datubāze — pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēma), Eiropas Robežu uzraudzības sistēma (EUROSUR) un pasažieru datu reģistra (PDR) sistēmas (sk. 2. attēlu). Turklāt ES pašlaik izstrādā vēl divas ar robežu drošību saistītas informācijas sistēmas — ieceļošanas/izceļošanas sistēmu un Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu —, kurām vajadzētu sākt darboties attiecīgi 2020. un 2021. gadā.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta.

Robežsargi Šengenas valstīs izmanto SIS II, VIS un Eurodac, lai pārbaudītu personas robežkontroles punktos. EUROSUR un PDR sistēmas izmanto, lai iegūtu informāciju par notikumiem pie un aiz ES ārējām robežām un par lidojumu pasažieriem, kuri ierodas pie robežām. Šīs sistēmas palīdz paredzēt ar robežu drošību saistītus notikumus. 3. attēlā ir parādīts, kā robežsargiem ir jāizmanto šīs sistēmas robežpārbaužu laikā, un pielikumā ir sniegts sīkāks apraksts, tostarp par to, kuras informācijas sistēmas ir pieejamas konkrētajām valstīm.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta.

Sistēmu lietotājas ir arī dažādas valsts tiesībaizsardzības aģentūras, kā arī muitas, vīzu un tiesu iestādes. Līdztekus tās arī atbild par attiecīgo datu ievadīšanu šajās sistēmās. Pasažieru datu reģistru informāciju nodrošina aviosabiedrības.

Robežsargiem (un citu iestāžu darbiniekiem), kas izmanto dalībvalstu sistēmas, ir piekļuve ES centrālajām sistēmām, izmantojot savas valsts sistēmas, kuras īpaši izstrādātas šim mērķim. ES likumdevēji ir tiesību aktos noteikuši minimālās prasības šo valsts informācijas sistēmu ieviešanai².

ES līmenī Eiropas Komisijai, konkrēti Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorātam (HOME ĢD), ir vispārēja atbildība par informācijas sistēmu izstrādi un finansēšanu, izņemot pasažieru datu reģistru, kuram nav ES līmeņa centrālā komponenta (taču tas var saņemt ES finansējumu). Kopš 2012. gada Komisija ir uzdevusi Eiropas Savienības Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA) glabāt datus un uzturēt SIS II, Eurodac un VIS. Savukārt EUROSUR pārvalda Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (EBCGA), kas pazīstama kā Frontex, un dalībvalstis.

Pamatojoties uz pieejamo informāciju, mēs aprēķinājām, ka no ES budžeta tika nodrošināti vairāk nekā 600 miljoni EUR³, lai segtu izveides izmaksas revīzijā ietverto sistēmu ES līmeņa komponentiem. Sistēmu kopējās ikgadējās ekspluatācijas izmaksas bija aptuveni 61,5 miljoni EUR⁴. Turklāt dalībvalstis no sava budžeta palīdz segt valsts sistēmu izstrādes un uzturēšanas izmaksas. Lai gan informācija par dalībvalstu izdevumiem savām valsts sistēmām ne vienmēr ir pieejama, pazīmes liecina, ka šīs summas ir ievērojamas. Piemēram, SIS II izveidei dalībvalstis izdeva aptuveni 235 miljonus EUR papildus 95 miljoniem EUR, kas izmaksāti no ES budžeta⁵.

Revīzijas tvērums un pieeja

ES pastāvīgi strādā, lai uzlabotu savu robežu drošību, kas ir svarīgs jautājums ES iedzīvotājiem. Ņemot vērā pieaugošo spiedienu uz ES ārējām robežām, ko radījuši nesenie notikumi drošības un migrācijas jomā, šīs revīzijas mērķis bija apzināt tos aspektus šo sistēmu izstrādē un izmantošanā, kas var palīdzēt robežsargiem efektīvāk veikt savu darbu. Turklāt mūsu apsvērumi un ieteikumi var palīdzēt mērķtiecīgāk novirzīt ES finansējumu, kas šo sistēmu atbalstam būs pieejams nākamajā daudzgadu finanšu shēmā.

Revīzijas galvenais jautājums bija šāds:

• Vai ES galvenās iekšējās drošības informācijas sistēmas efektīvi atbalsta robežkontroli?

Šis revīzijas jautājums tika iedalīts šādos apakšjautājumos:

• Vai ES iekšējās drošības informācijas sistēmas ir labi izstrādātas, lai veicinātu efektīvas robežpārbaudes?
• Vai ES iekšējās drošības informācijas sistēmas robežsargiem robežpārbaužu laikā sniedz būtisku, savlaicīgu un pilnīgu informāciju?

Revīzija aptvēra šādas piecas sistēmas: Šengenas informācijas sistēmu (SIS II), vīzu informācijas sistēmu (VIS), Eurodac (Eiropas patvēruma meklētāju daktiloskopijas datubāzi — pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmu), Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (EUROSUR) un pasažieru datu reģistra (PDR) sistēmas.

Mēs novērtējām, cik labi šīs sistēmas (ES sistēmu valsts un centrālie komponenti) ļāva robežsargiem un citiem ierēdņiem pārbaudīt personas, kas atļautās robežšķērsošanas vietās ieceļo Šengenas zonā⁶. Tās ietver sauszemes robežšķērsošanas vietas, jūras ostas un lidostas (kas dažām dalībvalstīm ir vienīgās ārējās ES robežas).

Mēs izskatījām un analizējām stratēģiskos dokumentus, izvērtējumus un statistiku, kas attiecas uz visām piecām revīzijā ietvertajām sistēmām, kā arī dažādus dokumentus saistībā ar šo sistēmu ieviešanu gan valstu, gan ES līmenī. Turklāt mēs apmeklējām robežkontroles punktus un iztaujājām robežu iestādes Somijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā un Polijā. Mēs arī iztaujājām HOME ĢD, Frontex un eu-LISA darbiniekus.

Mēs veicām ES robežsargu aptauju 28 ES dalībvalstīs un četrās Šengenas asociētajās valstīs (Islandē, Lihtenšteinā, Norvēģijā un Šveicē), lai noskaidrotu viņu kā sistēmu lietotāju viedokļus. Mēs saņēmām 951 atbildi.

Apsvērumi

Informācijas sistēmas ir izstrādātas tā, lai veicinātu efektīvas robežpārbaudes, bet nepilnību novēršanai vajag ilgu laiku

Mēs novērtējām, vai apmeklētajās Šengenas valstīs informācijas sistēmas tika izveidotas saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem un tajos noteiktajā laikā. Mēs arī pārbaudījām Šengenas izvērtēšanas mehānismu un to, cik lielā mērā Šengenas valstis bija izmantojušas pieejamo ES finansējumu, lai izveidotu un uzlabotu savas valsts sistēmas.

Informācijas sistēmas kopumā atbilda ES prasībām, bet nedarbojās vienlīdz efektīvi

Lai gan katra Šengenas valsts tikai pati atbild par savu robežu aizsardzību, ir vajadzīgs noteikts robežpārbaužu saskaņotības līmenis, lai valstis varētu efektīvi sadarboties, aizsargājot Šengenas zonu. Minimālās pārvaldības prasības palīdz nodrošināt robežpārbaužu un informācijas sistēmās ievadīto datu konsekvenci un kvalitāti.

Katrai Šengenas valstij ir jāizveido savas papildinošās valsts sistēmas, kas ir savienotas ar centrālajām ES sistēmām. Visas apmeklētās Šengenas valstis bija to izdarījušas saskaņā ar attiecīgajos tiesību aktos noteiktajām prasībām. Tomēr mēs konstatējām, ka, lai gan visas sistēmas atbilda kopējām minimālajām prasībām, ne visas valsts sistēmas bija vienlīdz efektīvas. Turpmākajos punktos ir sniegti daži piemēri.

Dažas valstis neizmanto visas centrālajās ES sistēmās piedāvātās funkcijas, kas pieejamas valsts sistēmās, tādējādi samazinot robežpārbaužu efektivitāti. Piemēram, centrālā SIS II sistēma piedāvā iespēju glabāt un pārbaudīt pirkstu nospiedumus. Tas ir svarīgi, jo ne vienmēr ir iespējams nepārprotami identificēt personu, pamatojoties uz personas pamatdatiem, tādiem kā vārds vai dzimšanas datums. Šādus datus ir iespējams viltot, vai persona var atteikties tos sniegt. Pirkstu nospiedumi ļauj identificēt personu ar daudz lielāku noteiktību. Tomēr iespēja meklēt biometriskos datus Šengenas informācijas sistēmā (SIS) saglabātajos pirkstu nospiedumus vēl nav pieejama visās Šengenas valstu sistēmās, jo dažām valstīm vajag vairāk laika nekā citām, lai ieviestu vajadzīgos tehniskos risinājumus. Kad pirkstu nospiedumu identifikācija bija pieejama centrālajā līmenī, tikai 10 Šengenas valstis apstiprināja, ka ir gatavas to izmantot.

Robežsargi, pārbaudot vīzas vai pases, dažkārt no sistēmām saņem kļūdas paziņojumus. Tiem var būt vairāki iemesli, piemēram, nepietiekamas kvalitātes pirkstu nospiedumi, savienojamības problēmas vai problēmas ar vīzas nolasīšanu. Lai gan centrālās ES sistēmas parasti norāda kļūdas veidu, dažas valsts sistēmas, piemēram, Luksemburgā un Somijā, tikai signalizē, ka ir notikusi kļūda, bet iemeslu nenorāda. Tas nozīmē, ka robežsargiem ir jānoskaidro kļūdas cēlonis un, iespējams, jānosūta pasažieris turpmākai pārbaudei (ko sauc par “pārbaudi otrajā līnijā”), tādējādi aizkavējot savu darbu un pasažiera ceļojumu.

SIS II gadījumā Šengenas valstis var vai nu piekļūt centrālajai datubāzei un iesniegt tai vaicājumus, vai arī šim nolūkam izveidot valsts līmeņa kopiju. Lai gan lielākā daļa no tām izmanto valsts kopijas, dažas (Dānija, Somija, Lihtenšteina, Norvēģija un Slovēnija) tieši savienojas ar Eiropas datubāzi. Ja Šengenas valstis izmanto SIS II valsts kopijas, tām vienmēr jābūt sinhronizētām ar centrālo Eiropas datubāzi, lai nodrošinātu, ka robežpārbaudes ir balstītas uz pašu jaunāko informāciju. Tomēr divās no mūsu izlasē iekļautajām valstīm (Polijā un Francijā) izvērtējumos tika konstatētas neatbilstības starp ierakstiem valsts kopijās un centrālajā datubāzē.

Mēs arī konstatējām, ka daži juridiski ierobežojumi dalībvalstu līmenī (datu aizsardzības noteikumi un valsts drošības noteikumi) neļāva efektīvi dalīties ar cilvēkresursiem. Robežsargiem, kuri apmeklē citu Šengenas valsti (piemēram, lai palīdzētu pastiprināt kontroli migrācijas krīzes laikā Grieķijā un Itālijā), faktiski nav atļauts izmantot šīs valsts sistēmas. Viņi nevar veikt pārbaudes patstāvīgi, bet var tikai palīdzēt valsts robežsargiem. Lai gan viņi spēj sniegt dažāda līmeņa palīdzību saistībā ar pārbaudēm otrajā līnijā (piemēram, viena Šengenas valsts var izmantot viltotu dokumentu ekspertu no citas Šengenas valsts), pie dokumentu pārbaudēm robežkontroles punktos (pirmajā līnijā) viņi var palīdzēt tikai nedaudz. Vēl viens šķērslis ir valodas problēmas, kas saistītas ar darbu citā Šengenas valstī.

Ieguvums robežsargiem no šīm sistēmām ir atkarīgs no tā, cik labi viņi ir apmācīti tās izmantot. Mēs konstatējām, ka apmeklētajās dalībvalstīs vietējā līmenī nav SIS II un VIS apmācību vides un tāpēc robežsargiem šīs sistēmas bija jāmācās izmantot praktiskajā darbā, nevis drošā vidē, kur viņi varētu izmēģināt funkcijas un scenārijus, ar ko darbā bieži nesaskaras (piemēram, saistībā ar trāpījumiem, kuri identificē aizdomās turētus teroristus robežkontroles punktā, vai bezvēsts pazudušiem nepilngadīgajiem).

Kavēšanās EUROSUR un PDR ieviešanā liedza robežu iestādēm dalīties svarīgā informācijā

EUROSUR un PDR ieviešanas noteikumi atšķīrās no eu-LISA izstrādātajām un pārvaldītajām sistēmām. Dažādu iemeslu dēļ abu sistēmu ieviešanā netika ievēroti daži termiņi un tā kavējās. Tāpēc svarīga informācija, kas šīm sistēmām bija jāsniedz, vairākus mēnešus nebija pieejama.

Sistēmu EUROSUR izstrādāja Frontex (Eiropas komponentu) un dalībvalstis (valstu komponentus). Tās galalietotāja saskarne visām iesaistītajām valsts iestādēm ir vienāda. Sistēmas mērķis ir stiprināt sadarbību starp Frontex un ES dalībvalstīm, lai labāk apzinātu situāciju pie ES ārējām robežām un uzlabotu spēju uz to reaģēt. Dalībvalstu pienākums ir šajā sistēmā ievadīt informāciju par situāciju pie savām robežām (tā dēvētie “valsts situācijas attēli”, kas ietver informāciju par neatļautu robežšķērsošanu, pārrobežu noziedzību, krīzes situācijām un citiem notikumiem saistībā ar ārējo robežu kontroli), lai veidotu kopīgus izlūkdatus un priekšstatu par situāciju Eiropā. Tas ir noderīgi, piemēram, nosakot prioritātes robežsargu izvietošanai vai atklājot aizdomīgus transportlīdzekļus/kuģus.

Kavējumi EUROSUR gadījumā bija saitīti ar valsts koordinācijas centru (VKC) izveidi. VKC koordinē informācijas apmaiņu starp visām iestādēm, kuras atbild par ārējo robežu uzraudzību. Saskaņā ar EUROSUR regulu dalībvalstīm bija jāizveido savi VKC līdz 2014. gada decembrim. Tomēr novērtējumā gandrīz četrus gadus vēlāk tika konstatēts, ka vairākas dalībvalstis šīs prasības vēl nebija pilnībā izpildījušas⁷. Turklāt tikai puse dalībvalstu brīvprātīgi dalījās informācijā par savu uzraudzības resursu izvietošanu un papildu informācijā, ko ietver attiecīgie valsts situācijas attēli.

EUROSUR ieviešana atpalika no grafika arī ES līmenī. Frontex nesaņēma savam tīklam vajadzīgo drošības sertifikāciju līdz pat 2017. gada beigām — trīs gadus pēc tam, kad attiecīgie tiesību akti bija stājušie spēkā. Bez šīs sertifikācijas nebija iespējams apmainīties ar klasificētu informāciju EUROSUR tīklā. Kavēšanās EUROSUR ieviešanā nozīmēja to, ka ES mēroga situācijas attēls nebija pilnīgs, un tas apgrūtināja sadarbību starp dalībvalstīm.

PDR vēl pilnībā nedarbojas. Atšķirībā no citām sistēmām tas tika izveidots ar direktīvu, nevis regulu. Tāpēc dalībvalstis pēc saviem ieskatiem atsevišķi veidoja savas PDR sistēmas bez jebkādas kopīgas Eiropas platformas. Lēmumu, kas atbalstīja decentralizētu ieviešanu, galvenokārt ietekmēja vienprātības trūkums par personas datu aizsardzību, glabāšanu un izpaušanu.

Daudzas dalībvalstis PDR neieviesa savlaicīgi. Četrpadsmit dalībvalstis noteiktajā laikā neīstenoja noteikumus par pasažieru datu reģistra datiem⁸. Tām bija jāizpilda direktīvas⁹ prasības līdz 2018. gada 25. maijam. Tomēr līdz 2019. gada marta beigām, 10 mēnešus pēc termiņa, Spānija, Nīderlande un Somija joprojām nebija paziņojušas Komisijai pasākumiem, kas veikti valsts līmenī, lai ieviestu PDR¹⁰.

PDR paredz, ka ir jānosūta pasažieru dati no visiem lidojumiem uz Šengenas zonu un no tās. Revīzijas laikā neviena no apmeklētajām dalībvalstīm, izņemot Luksemburgu, šai nolūkā nebija noslēgusi vienošanos ar visām attiecīgajām aviosabiedrībām.

PDR tika veidots kā svarīgs instruments terorisma un citu smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai un izmeklēšanai. Salīdzinot PDR datus ar drošības datubāzēs ietverto informāciju, attiecīgās iestādes var atklāt bīstamas personas. Tas, ka dažas PDR sistēmas vēl nav ieviestas, liedz robežu iestādēm šajās valstīs saņemt iepriekšēju informāciju par augsta riska personām, kuras šķērso šo valstu robežas.

Tā kā PDR ietver tikai pasažieru identifikācijas un ceļošanas datus, ir vajadzīgas citas datubāzes, lai pārbaudītu, vai attiecīgais pasažieris rada draudus drošībai. Lielākā daļa dalībvalstu šim nolūkam izmanto SIS II. Tomēr regula pieļauj atšķirīgas interpretācijas. Piemēram, Francija SIS II regulu ir interpretējusi tā, ka attiecībā uz pasažieru sarakstiem SIS II vaicājumus tā izmantot nevar. Praksē tas nozīmē, ka, pārbaudot pasažieru sarakstus, lai atklātu aizdomās turētus teroristus, Francija izmanto tikai savās datubāzēs ietverto informāciju. Ja par kādu aizdomās turēto ir sniegts brīdinājums SIS II un par šo personu ir zināms citām Eiropas iestādēm, bet ne Francijai, tās veiktā PDR pārbaude minēto personu neatklās.

Šengenas izvērtējumi attiecas uz valsts robežpārbaudēm, bet nepilnību novēršanai vajag ilgu laiku

Kopš 2013. gada Šengenas valstis un Komisija ir kopīgi atbildīgas par Šengenas zonas noteikumos (Šengenas acquis) paredzētā uzraudzības un izvērtēšanas mehānisma īstenošanu. Mehānisma mērķis ir nodrošināt, ka Šengenas valstis efektīvi, konsekventi un pārredzami piemēro Šengenas noteikumus. Mēs pārbaudījām, vai mehānisma mērķis tiek sasniegts.

Pašreizējā daudzgadu izvērtēšanas programma 2015.–2019. gadam tika izveidota 2014. gadā un aptver visas 26 Šengenas valstis. Katras valsts izvērtēšana tiek veikta reizi piecos gados.

1. izcēlumā ir aprakstīts standarta izvērtēšanas apmeklējums. Izvērtēšanas grupas dalībniekus izraugās Šengenas valstis, pamatojoties uz Komisijas uzaicinājumu izraudzīties dalībniekus (katram izvērtējumam ir atsevišķs uzaicinājums, un Šengenas valstīm ir divu nedēļu termiņš, lai izraudzītos vērtētājus). Šajos apmeklējumos var piedalīties vērtētāji no eu-LISA, bet viņi tajos piedalās neregulāri. Šengenas izvērtējumu izmaksas salīdzinājumā ar informācijas sistēmu izdevumiem ir samērā nelielas. Laikposmā no 2014. gada līdz 2018. gadam Šengenas izvērtējumiem Komisija piešķīra 11,9 miljonus EUR. Pašreizējā daudzgadu programma tiek īstenota atbilstoši plānam, izmantojot gada izvērtēšanas programmas.

Mēs pārbaudījām Šengenas izvērtējumus, kas veikti mūsu apmeklētajās valstīs. Mēs konstatējām, ka tie ir veikti rūpīgi un metodiski un tajos ir aplūkoti svarīgi sistēmu aspekti. Izvērtējumi sniedz sīki izstrādātus darbības ieteikumus un konkrētus ieteikumus informācijas sistēmu uzlabošanai. Tomēr konstatēto nepilnību novēršanai var būt vajadzīgi vairāki gadi.

Izvērtēšanas ziņojuma projekts tiek pabeigts sešu nedēļu laikā pēc izvērtēšanas apmeklējuma, bet Komisijai ziņojuma pieņemšanai un Padomei ieteikumu pieņemšanai var būt vajadzīgs viens gads. Tas ietver daudzas procedūras apspriedēm ar attiecīgo Šengenas valsti un Komisiju. Saskaņota termiņa šīm apspriedēm nav.

Tiklīdz Padome pieņem ieteikumus, attiecīgajām Šengenas valstīm ir trīs mēneši laika, lai iesniegtu rīcības plānu saistībā ar Padomes ieteikumiem. Šis rīcības plāns ir jāizskata un jāapstiprina Komisijai un izvērtēšanas grupai.

Rīcības plāniem īstenošanas termiņa nav, lai gan Šengenas valstīm ir jāsāk ziņot par īstenošanu sešus mēnešus pēc plāna apstiprināšanas. Tas nozīmē, ka kopš trūkuma atklāšanas brīža varētu paiet gandrīz divi gadi, pirms Šengenas valsts sāk ziņot par veiktajiem korektīvajiem pasākumiem. 4. attēlā ir parādīta procedūra pēc izvērtēšanas apmeklējuma.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta.

Līdz šim pašreizējā izvērtējumu ciklā nav nevienas valsts, attiecībā uz kuru būtu paziņoti divi vai vairāk izvērtējumi. Komisija paļaujas uz pašu Šengenas valstu ziņojumiem par saskaņotā rīcības plāna īstenošanu. Tāpēc pastāv risks, ka līdz nākamajai izvērtēšanas kārtai pēc pieciem gadiem trūkumi netiks novērsti. Tad šīs valsts iestādēm varētu būt vajadzīgi vēl divi gadi korektīvo pasākumu īstenošanai.

Ja kāda Šengenas valsts savu rīcības plānu nav īstenojusi, Komisija var ierosināt papildu apmeklējumus, bet citu mehānismu, lai panāktu īstenošanu, nav. Teorētiski, ja kādā Šengenas valstī tiek pastāvīgi konstatēti nopietni trūkumi ārējo robežu pārvaldības jomā, Padome var, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, ieteikt valstij atjaunot kontroli uz tās robežām ar citām Šengenas valstīm.

Saskaņā ar 2013. gada regulu par Šengenas izvērtēšanas mehānismu¹¹ Komisijai ir reizi gadā jāziņo Parlamentam un Padomei par veiktajiem izvērtējumiem, sniegtajiem ieteikumiem un pašreizējo stāvokli attiecībā uz korektīvo darbību. Komisija šādu ziņojumu vēl nav sagatavojusi.

Izņemot Somiju, kuras izvērtēšanas ziņojums revīzijas laikā vēl nebija pabeigts, visās apmeklētajās Šengenas valstīs bija veikta izvērtēšana. Mēs sekojām līdzi šo valstu panākumiem rīcības plānu īstenošanā un konstatējām dažādus īstenošanas rādītājus. Saskaņā ar sniegtajiem pierādījumiem Polija divus gadus pēc izvērtēšanas apmeklējuma bija īstenojusi 79 % ieteikumu, Francija četrus gadus pēc izvērtēšanas apmeklējuma bija īstenojusi 87 % ieteikumu un Luksemburga, kurā izvērtēšana tika veikta 2018. gadā, bija īstenojusi 92 % ieteikumu. Pierādījumi attiecībā uz Itāliju liecināja, ka divus gadus pēc izvērtēšanas apmeklējuma valsts sākusi īstenot 15 % ieteikumu.

ES dalībvalstis tikai ierobežotā apmērā izmanto pieejamo ES finansējumu, lai uzlabotu robežkontroles informācijas sistēmas

Galvenais ES instruments robežkontroles atbalstam ir Iekšējās drošības fonds (IDF), kura sākotnējais piešķīrums 2014.–2020. gada periodam ir 3,8 miljardi EUR. To veido:

• IDF robežu instruments (2,76 miljardi EUR), kas sniedz atbalstu ārējo robežu pārvaldībai un kopējai vīzu politikai. IDF robežu instrumenta īstenošanā piedalās visas ES dalībvalstis, izņemot Īriju un Apvienoto Karalisti. IDF robežu un vīzu instrumentā piedalās arī visas četras Šengenas asociētās valstis (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice);
• IDF policijas instruments (1,04 miljardi EUR), kas sniedz finansiālu atbalstu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai, ietverot migrantu kontrabandu. IDF policijas instrumenta īstenošanā piedalās visas ES dalībvalstis, izņemot Dāniju un Apvienoto Karalisti.

Lielākā daļa dalībvalstu līdz 2017. gadam par būtiskiem izdevumiem neziņoja. Tā kā līdzekļu izlietošana tika uzsākta vēlu, dalībvalstis finansējumu izmantoja lēni. Galvenais iemesls saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju ir attiecīgās smagnējās iepirkuma procedūras. Revīzijā ietvertās dalībvalstis minēja arī attiecīgo papildu administratīvo slogu. Piemēram, dalībvalstis norādīja, ka, pat nedaudz palielinot valsts programmai piešķirto summu, šī programma ir pilnībā jāpārskata.

Revīzijā ietvertās valstis atvēlēja 3–29 % no Iekšējās drošības fonda piešķīrumiem (61,2 miljonus EUR) visām piecām revidētajām sistēmām (sk. 5. attēlu). No šīs summas 43 % (26,5 miljonus EUR) tās piešķīra uzturēšanas projektiem un 57 % (34,7 miljonus EUR) — paplašināšanas projektiem. Šos līdzekļus tās galvenokārt izmantoja SIS II un VIS uzturēšanai un EUROSUR un PDR paplašināšanai.

Avots: Eiropas Revīzijas palāta, pamatojoties uz Eiropas Komisijas datiem.

Robežsargi ne vienmēr no sistēmām saņem pilnīgus datus, tāpēc samazinās pārbaužu efektivitāte

Mēs novērtējām to, cik lielā mērā dalībvalstis dalās ar būtisku, savlaicīgu un pilnīgu informāciju, izmantojot revīzijā ietvertās informācijas sistēmas. Mēs izskatījām pieejamo statistiku, lai novērtētu, cik lielā mērā Šengenas valstis izmanto šīs sistēmas robežpārbaudēs un informācijas apmaiņā. Turklāt mēs pārbaudījām, vai šīs valstis nekavējoties ievada pilnīgus datus.

Dalībvalstis aizvien vairāk izmanto sistēmas, lai dalītos informācijā, bet pārbaudes varētu būt sistemātiskākas

No brīža, kad persona ierodas Šengenas zonas robežkontroles punktā, robežsargiem ir vajadzīgas Eiropas informācijas sistēmas, kas tiem palīdzētu apstiprināt personas identitāti un pārbaudīt, vai personai ir atļauts ieceļot Šengenas zonā.

SIS II

Ikvienai Šengenas valstij, kurai ir informācija par personu, kas jāaiztur uz robežas (saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem), jāizveido brīdinājums SIS II sistēmā. Tas ļauj robežsargiem jebkurā iesaistītajā valstī rīkoties, ja robežpārbaužu laikā viņi sastopas ar šādu personu (sk. 2. izcēlumu).

Mēs konstatējām, ka no 2013. gada līdz 2017. gadam to trāpījumu skaits, kuri attiecās uz meklētām personām un priekšmetiem un kuri bija balstīti uz citu valstu izdotiem brīdinājumiem, gandrīz trīskāršojās (sk. 6. attēlu).

Avots: ERP, pamatojoties uz eu-LISA datiem.

Trāpījumu pieaugošais skaits atbilst SIS II ievadīto brīdinājumu skaita pastāvīgajam pieaugumam — no aptuveni 50 miljoniem 2013. gadā līdz vairāk nekā 76 miljoniem 2017. gadā. Lielākā daļa brīdinājumu (76 %) attiecas uz pazaudētiem vai nozagtiem dokumentiem.

Saskaņā ar Eurostat datiem¹² to trešo valstu valstspiederīgo skaits, kuriem atteikta ieceļošana pie ārējām robežām, svārstās diapazonā no 440 000 personu 2017. gadā līdz gandrīz 500 000 personu 2009. gadā. Informācijas sistēmas sniedz vajadzīgo atbalstu, lai konstatētu tipiskākos paziņotos atteikuma iemeslus. Tomēr Šengenas valstis ne vienmēr norāda vai reģistrē iemeslu, kāpēc personai atteikta ieceļošana pie ārējās robežas.

Kā aprakstīts iepriekš, informācijas sistēmām iesniegto vaicājumu skaits pastāvīgi pieaug. Revīzijas laikā iztaujātās valstu iestādes norādīja, ka tās pārbauda katru personu, kas cenšas šķērsot ārējo robežu. Tomēr mūsu aptauja atklāja, ka vairāk nekā puse robežsargu ir bijuši situācijā, kad lēmums, vai ielaist kādu personu, viņiem bija jāpieņem, neizmantojot sistēmas.

Avots: ERP aptauja.

Informācijas sistēmu izmantošana ir atkarīga arī no ārējās vides, kurā tiek veiktas pārbaudes. Daži robežšķērsošanas veidi rada lielākas problēmas nekā citi. Piemēram, pārbaudes, ko veic uz kuģiem, bieži saistītas ar savienojamības problēmām. Šādas problēmas, kas neļāva veikt pilnīgas robežpārbaudes, mēs konstatējām divās valstīs, kad apmeklējām tās. Līdzīgas tehniskas problēmas rada pārbaudes braucošos vilcienos.

Eurodac

Vēl viens piemērs uzlabotai datu apmaiņai starp Šengenas valstīm ir Eurodac sistēmas izmantošana, kas tām ļauj reģistrēt patvēruma meklētājus un personas, kuras cenšas neatbilstīgi šķērsot robežu, noņemot šo personu pirkstu nospiedumus. Kopš 2003. gada starp ES dalībvalstīm pastāv vienošanās¹³, ka patvēruma pieteikumi ir jāizskata valstī, kurā pieteikuma iesniedzējs pirmo reizi paziņo par savu nodomu meklēt patvērumu. Kad valsts iestādes salīdzina personas pirkstu nospiedumus ar Eurodac reģistrētajiem, trāpījums parādās tad, ja šī persona jau iepriekš ir iesniegusi patvēruma pieteikumu citā ES dalībvalstī, uz kuru tad tā ir jāsūta atpakaļ.

To patvēruma pieteikumu skaits, kurus iesniegušas personas, kas patvēruma pieteikumu jau iesniegušas citā dalībvalstī, būtiski pieauga līdz 2016. gadam, kas bija migrācijas krīzes kulminācijas punkts. Lielākā daļa pieteikumu iesniedzēju centās meklēt patvērumu Francijā un Vācijā, lai gan sākotnēji viņi bija ieradušies citā ES dalībvalstī, kā tas parādīts 8. attēlā.

Avots: ERP, pamatojoties uz eu-LISA datiem.

Pasažieru datu reģistrs

PDR ir jauna sistēma. Lai gan dalībvalstīm ir kopīgs juridiskais pamats tās ieviešanai, valstu spēja izmantot sistēmu, lai apmainītos ar informāciju, joprojām ir ierobežota, kā tas paskaidrots 28. punktā.

EUROSUR

EUROSUR izmantošana dalībvalstīs ir ļoti nevienmērīga. No 2013. gada līdz 2017. gadam šajā sistēmā tika reģistrēti vairāk nekā 140 000 incidentu. Tomēr daudzas iesaistītās valstis ievērojamu skaitu incidentu nereģistrēja¹⁴. Austrija, Beļģija, Kipra, Čehijas Republika, Vācija, Dānija, Francija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Zviedrija un Slovēnija katra reģistrēja mazāk nekā 5000 incidentu, kamēr Ungārija — aktīvākā valsts — reģistrēja vairāk nekā 25 000. Atšķiras arī informācijas veids, ar ko dalībvalstis dalās. Tās var izvēlēties, vai ievadīt tikai obligāto informāciju (piemēram, datus, kas attiecas uz neatbilstīgu migrāciju un pārrobežu noziedzību, un informāciju par sauszemes un jūras robežu uzraudzību) vai paplašināto papildu informāciju, tādu kā informācija par juridiskiem un administratīviem pasākumiem pēc aizturēšanas un informācija par gaisa robežām un pārbaudēm robežkontroles punktos. Piemēram, Somija ir izvēlējusies dalīties visā informācijā, ko ietver valsts situācijas attēls, — gan obligātajā, gan fakultatīvajā, savukārt Polija un Francija ievada tikai obligāto informāciju.

VIS

Šengenas valstīm ir kopēja vīzu politika. Tās var izsniegt vienotas īstermiņa vīzas, kas ļauj vīzas turētājam jebkurā no 26 Šengenas valstīm uzturēties līdz pat 90 dienām. 2018. gadā Šengenas valstis izsniedza vairāk nekā 14 miljonus īstermiņa Šengenas vīzu¹⁵.

Sistēma ļauj pārbaudīt Šengenas vīzas turētāja identitāti jebkurā Šengenas zonas vietā. Šengenas vīzas turētājs var šķērsot zonas ārējās robežas vairākas reizes un dažādās Šengenas valstīs. VIS statistika rāda, cik reižu pie robežām tiek pārbaudītas vīzas. 2017. gada pirmajos deviņos mēnešos pie robežām tika veikti 35 miljoni vīzu pārbaužu salīdzinājumā ar šajā laikposmā izsniegtajiem 12 miljoniem vīzu. Veikto pārbaužu skaits dažādās Šengenas valstīs būtiski atšķiras.

Mēs konstatējām, ka no 2015. gada oktobra līdz 2017. gada septembrim visas piecas valstis, kas izsniedza lielāko skaitu vīzu (Francija, Vācija, Itālija, Spānija un Grieķija), pie savām robežām veica mazāk vīzu pārbaužu salīdzinājumā ar izsniegto vīzu skaitu. Šīs valstis kopā izsniedza gandrīz 18 miljonus vīzu, bet veica mazāk nekā 14 miljonus pārbaužu.

Teorētiski tas varētu būt tāpēc, ka ievērojams skaits ceļotāju ar šo valstu izsniegtajām vīzām Šengenas zonā ieceļoja caur citu valsti, vai arī ceļojumu atlika vai atcēla. Tomēr, ņemot vērā, ka lielākā daļa ceļotāju vīzas pieteikumu, visticamāk, iesniegs valstij, kurā viņi plāno ieceļot, un ka Šengenas vīza maksā naudu¹⁶, tas varētu norādīt uz to, ka vīzas visos robežkontroles punktos netiek sistemātiski pārbaudītas.

Dažās sistēmās informācija nebija pilnīga

Ļoti svarīga ir informācijas sistēmās ietverto datu kvalitāte. Datu ievadīšana sistēmā ir tiesu un tiesībaizsardzības iestāžu, kā arī dalībvalstu robežu iestāžu atbildība. Robežsargi izmanto šos datus par pamatu lēmumiem, kas ietekmē Eiropas iedzīvotāju drošību.

Saskaņā ar ES tiesību aktiem par datu kvalitāti ir atbildīgas dalībvalstis. Tādējādi mēs konstatējām, ka datu kvalitātes kontroles procedūras ir maz pieminētas ES līmenī. Tikai ar Eurodac regulu ir izveidots pamats pirkstu nospiedumu kvalitātes kontroles sistēmai, atbildību par kvalitātes standartu noteikšanu uzticot eu-LISA.

Saskaņā ar SIS II regulu ne Komisija, ne eu-LISA datu kvalitātes procesā nav iesaistīta. Regulā ir noteikts, ka par sistēmā sniegto datu precizitāti, savlaicīgumu un būtiskumu atbild dalībvalstis¹⁷. Valstu biroji koordinē SIS II darbību un ir atbildīgi par sistēmās ievadītās informācijas kvalitātes kontroles koordinēšanu¹⁸.

Datu kvalitātei tika piešķirta lielāka nozīme 2018. gadā ar jauno eu-LISA regulu¹⁹, kurā noteikti Komisijas un eu-LISA pienākumi datu kvalitātes nodrošināšanas procesā. Ar šo regulu tika ieviesta prasība eu-LISA veikt automātiskas datu kvalitātes pārbaudes un ziņot par datu kvalitātes rādītājiem SIS II, VIS un Eurodac.

Kopš 2017. gada aprīļa eu-LISA katru mēnesi veic automātiskas datu kvalitātes pārbaudes noteiktos SIS II brīdinājumos (piemēram, lai konstatētu problēmas ar vārdu transliterāciju no valodām, kurās neizmanto latīņu alfabētu, vai automātiskas pārbaudes, kas izlaistas, ja ir ievadīts tāds vispārīgs vārds kā “NEZINĀMS”). Šo pārbaužu rezultātā tiek izveidots ziņojums, kurā uzskaitīti konkrētie brīdinājumi ar iespējamām kvalitātes problēmām un kurš tiek nosūtīts tieši attiecīgajai valstij. Tomēr saskaņā ar juridiskajām prasībām par datu aizsardzību eu-LISA pati šos konkrētos brīdinājumus neredz — tā redz tikai kvalitātes problēmu kopējo skaitu saistībā ar katru brīdinājuma veidu un valsti.

Ikmēneša ziņojumos ir redzami aptuveni trīs miljoni brīdinājumu attiecībā uz iespējamām datu kvalitātes problēmām (no 82 miljoniem, kas ir vidējais ierakstu kopskaits), un šie brīdinājumi norāda, ka dati iespējams neatbilst SIS II datu kvalitātes prasībām. Mēs konstatējām, ka nedz eu-LISA, nedz arī Komisijai nav nekādu izpildes pilnvaru, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis savlaicīgi novērš datu kvalitātes problēmas. Patiešām, ikmēneša ziņojumi neuzrāda nekādu būtisku to SIS II kvalitātes brīdinājumu skaita samazinājumu. Turklāt, tā kā eu-LISA konkrētos brīdinājumus neredz, tā nekādi nevar zināt, vai brīdinājumi attiecīgajā mēnesī ir jauni vai palikuši neatrisināti no iepriekšējiem ziņojumiem. Izņemot šo pārskatu, kuru tikai ierobežotā mērā var izmantot kā kvalitātes pārvaldības instrumentu, mēs neieguvām nekādus pierādījumus par citām automātiskām datu kvalitātes pārbaudēm ES līmenī.

Saskaņā ar Komisijas veikto SIS II izvērtējumu²⁰ Šengenas valstis ir norādījušas, ka datu kvalitātes problēmas ir biežas un arvien atkārtojas. Kopumā apmeklētajās valstīs mēs konstatējām divas galvenās datu kvalitātes problēmas: datu pilnīgums un novēlota datu ievadīšana.

Sistēmā ievadītajiem datiem būtu jāļauj robežsargiem nepārprotami identificēt pārbaudāmo personu un noteikt, vai ļaut tai ieceļot. Mēs konstatējām, ka dažkārt robežsargi no sistēmas nesaņem pietiekamu informāciju, lai varētu pieņemt šo lēmumu.

Piemēram, mēs atklājām brīdinājumus, kuros personas priekšvārds bija ierakstīts kā uzvārds, un brīdinājumus, kuros nebija personas dzimšanas datuma vai šie dati bija nepilnīgi, un tas apgrūtina personas identifikāciju²¹. Tāpēc robežsargi, pārbaudot kādu vārdu SIS II, var saņemt simtiem rezultātu (galvenokārt viltus pozitīvus), kas viņiem jāpārbauda manuāli. Tas ne tikai samazina robežkontroles efektivitāti, bet arī palielina risku nepamanīt pareizo trāpījumu.

Nepilnīgi ieraksti SIS II samazina arī citu ar to saistīto sistēmu efektivitāti. Piemēram, kad Šengenas valstu iestādes pārbauda pasažieru informāciju PDR sarakstā, tās parasti to salīdzina ar brīdinājumiem SIS II. Nepilnīgi brīdinājumi rada daudz viltus pozitīvu rezultātu, kas nepatiesi norāda, ka pasažieris ir aizdomās turētais. Tā kā katrs brīdinājums ir jāpārbauda manuāli, tas rada būtisku darba slodzi pasažieru informācijas nodaļām, kuras apstrādā PDR sarakstus. Turklāt arī PDR dati var būt nepilnīgi. Rezervēšanas sistēmu sniegtie dati var saturēt tikai pasažiera vārdu un reisa numuru.

VIS var reģistrēt tikai īstermiņa Šengenas vīzas, lai gan Šengenas valstis joprojām izmanto vairāk nekā 200 dažādu veidu valsts vīzas un uzturēšanās atļaujas, lai trešo valstu valstspiederīgie varētu ieceļot un ceļot Šengenas zonā. Šīs atļaujas ir reģistrētas tikai valstu datubāzēs, kas citām valstīm nav pieejamas. 2017. gadā Šengenas zonā tika izsniegti gandrīz 2,6 miljoni šādu atļauju²². Pašlaik nav juridiska pamata šīs atļaujas reģistrēt centrālajā VIS sistēmā.

Komisija ir konstatējusi šo informācijas trūkumu un pašlaik izstrādā regulu, lai šo problēmu risinātu²³. Tomēr, tā kā šie ceļošanas dokumenti var būt derīgi līdz pat 10 gadiem, tie paliks ārpus sistēmas vēl gadiem, līdz šis informācijas trūkums tiks novērsts.

Attiecībā uz EUROSUR viena nepilnība ir tāda, ka dalībvalstis ziņojumus iesniedz dažādos formātos. Tas nozīmē, ka informāciju nevar viegli apkopot un tehnisku iemeslu dēļ tā pat var nebūt pieejama citām dalībvalstīm.

Datus EUROSUR parasti ievada manuāli. Ja pie robežām ir daudz notikumu, operatoram var būt grūti tos ātri reģistrēt sistēmā. Tādējādi var ciest datu kvalitāte²⁴. Turklāt dažas dalībvalstis par katru incidentu ziņo atsevišķi, bet citas sniedz tikai apkopotus datus. Dažas dalībvalstis sagatavo incidenta ziņojumu par katru personu, savukārt citas izveido vienu incidenta ziņojumu, kas attiecas uz daudziem cilvēkiem. Tātad statistikai par dalībvalstu paziņoto incidentu skaitu nav nozīmes, jo tā neparāda problēmas patieso apmēru. Līdz ar to arī Frontex ir grūti uzraudzīt norises un noteikt prioritātes vajadzīgo papildu resursu piešķiršanai.

Notikumus ne vienmēr ātri reģistrē sistēmās

Lai robežsargi varētu efektīvi darīt savu darbu, viņiem ir vajadzīga piekļuve jaunākajai informācijai par cilvēkiem, kuri šķērso robežu. Tomēr dažkārt dalībvalstis informāciju neievada tūlīt pēc tam, kad tā kļuvusi zināma.

Pasažieru reģistra dati tiek ģenerēti rezervēšanas laikā, un aviosabiedrībām par pasažieru sarakstu novēlotu iesniegšanu piemēro naudas sodu. Vīzu informācijas sistēmas dati tiek automātiski ģenerēti, kad tiek izsniegta vīza. Attiecībā uz Eurodac tiesību aktos ir noteikts termiņš, līdz kuram jāievada informācija par patvēruma meklētājiem. Taču SIS II un EUROSUR šādu konkrētu termiņu informācijas ievadīšanai nav²⁵.

EUROSUR ir paredzēts sniegt reāllaika informāciju par situāciju uz robežām, bet informācijas savlaicīgums ir atkarīgs no tā, cik ātri dalībvalstis to ievada. Dažas no revidētajām valstīm patiešām ievada informāciju EUROSUR reālā laikā, kamēr citas to dara tikai reizi nedēļā. Tas nozīmē, ka incidents pie robežas (t. i., lielas migrantu grupas ierašanās) Eiropas sistēmā varētu parādīties pat vienu nedēļu vēlāk.

Dublinas regulā²⁶ ir noteikts, ka par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbild valsts, caur kuru patvēruma meklētājs pirmo reizi ieceļo Eiropas Savienībā. Dalībvalstīm ir maksimāli 72 stundas²⁷, lai noņemtu pirkstu nospiedumus un tos nosūtītu Eurodac, sākot no brīža, kad persona lūdz patvērumu vai tiek aizturēta neatbilstīgas robežšķērsošanas laikā. Ja persona, kas meklē patvērumu, dodas uz citu dalībvalsti, novēlotas informācijas nosūtīšanas dēļ kā atbildīgā par patvēruma pieteikuma izskatīšanu var tikt izraudzīta nepareizā dalībvalsts (sk. 55. un 56. punktu).

© Eiropas Savienība, 2015. Avots: EK Audiovizuālais dienests/fotogrāfs: Angelos Tzortzinis.

Kopš Eurodac sāka darboties, nav bijis neviena gada, kurā visas dalībvalstis būtu savlaicīgi nosūtījušas vajadzīgo informāciju. Piecpadsmit dalībvalstu vidējais nosūtīšanas laiks 2017. gadā pārsniedza pirkstu nospiedumu informācijas ievadīšanai noteikto termiņu (sk. 9. attēlu). Lai gan regulā ir paredzētas atkāpes no datu ievadīšanas termiņiem, nav izveidots mehānisms, lai atšķirtu tos no neatbilstīgas kavēšanās.

Avots: ERP, pamatojoties uz eu-LISA datiem, gada ziņojumu par Eurodac centrālās sistēmas darbībām 2017. gadā.

Kā redzams 9. attēlā, piemēram, Spānijai 2017. gadā bija vajadzīgas vidēji 30 dienas, lai nosūtītu pirkstu nospiedumus Eurodac. Tas nozīmē, ka personai, kas aizturēta, kad tā neatbilstīgi šķērsoja Spānijas robežu, bija vidēji 30 dienu, lai sasniegtu citu dalībvalsti un tur iesniegtu patvēruma pieteikumu. Šīs citas dalībvalsts iestādes, salīdzinot pirkstu nospiedumus ar Eurodac datiem, nekādu atbilstību neatrastu. Tādējādi šai citai valstij būtu pienākums izskatīt personas patvēruma pieteikumu.

Secinājumi un ieteikumi

Mēs pētījām, vai ES iekšējās drošības informācijas sistēmas efektīvi atbalsta robežkontroli. Mēs secinājām, ka robežsargi, veicot robežpārbaudes, šīs sistēmas izmanto un uz tām paļaujas aizvien vairāk. Tomēr daži dati šajās sistēmās pašlaik nav iekļauti, savukārt citi dati ir nepilnīgi vai nav ievadīti savlaicīgi. Tas samazina dažu robežpārbaužu efektivitāti.

Mēs konstatējām, ka kopumā ES informācijas sistēmas ir labi izstrādātas, lai atvieglotu robežpārbaudes. Apmeklētās valstis ir izveidojušas savas sistēmas saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu. Tomēr SIS II un VIS komponenti dažās valstīs veicina efektīvākas robežpārbaudes nekā citās (sk. 17.–21. punktu).

Lai gan dalībvalstis aizvien vairāk dalās informācijā, izmantojot šīs sistēmas, juridiski ierobežojumi (datu aizsardzības un valsts drošības noteikumi) neļauj dalīties ar cilvēkresursiem. Robežsargi, apmeklējot citas dalībvalstis, nevar piekļūt uzņēmējvalstu informācijas sistēmām, lai veiktu robežpārbaudes. Mēs arī konstatējām, ka sistēmas tika izveidotas bez apmācību vides, kurā robežsargi varētu praktizēt scenārijus, ar kuriem darbā bieži nesaskaras (sk. 22. un 23. punktu).

Komisijai jāmudina dalībvalstis izmantot centrālo SIS II and VIS apmācību vidi, lai robežsargi apmācībā varētu gūt reālu dzīves situāciju pieredzi.

Termiņš: 2020. gada beigas.

IT risinājumu ieviešana gan ES, gan valstu līmenī dažkārt aizkavējās. Četrus gadus pēc EUROSUR regulas stāšanās spēkā tikai puse dalībvalstu dalījās visā obligāti un brīvprātīgi sniedzamajā informācijā EUROSUR platformā. Četrpadsmit valstis noteiktajā laikā neīstenoja noteikumus par pasažieru datu reģistra datiem. Tas neļāva robežu iestādēm gūt pilnīgu priekšstatu par situāciju pie Šengenas zonas ārējām robežām, kā arī iepriekšēju informāciju par augsta riska personām, kas tās šķērso (sk. 24.–32. punktu).

Šengenas izvērtēšanas mehānismam ir svarīga loma, uzraugot, vai Šengenas valstis ievēro Šengenas noteikumus. Mēs konstatējām, ka kopumā šie izvērtējumi tika veikti rūpīgi un metodiski un tajos tika aplūkoti svarīgi sistēmu aspekti. Tomēr, lai novērstu izvērtēšanas laikā atklātās nepilnības, Šengenas valstīm vajag ilgu laiku. Tas ir tāpēc, ka nav noteikti termiņi izvērtēšanas ziņojumu pieņemšanai un korektīvu rīcības plānu īstenošanai (sk. 33.–41. punktu).

Komisija nav izpildījusi savu pienākumu reizi gadā ziņot Parlamentam un Padomei par veiktajiem izvērtējumiem. Mēs konstatējām, ka līdz pat četriem gadiem pēc izvērtēšanas neviena no revidētajām Šengenas valstīm nebija pilnībā īstenojusi savus rīcības plānus. Tas nozīmē, ka izvērtēšanas process neļauj ātri novērst atklātās nepilnības (sk. 42. un 43. punktu).

Ieteikumi Komisijai:

1. iesniedzot Parlamentam un Padomei izvērtēšanas ziņojumu, kas paredzēts Regulas (ES) Nr. 1053/2013 22. pantā, ietvert informāciju par kavējumiem, kas radušies izvērtētajām Šengenas valstīm, kad tās īstenoja savus rīcības plānus attiecībā uz to, kā ņemt vērā Padomes ieteikumus;
2. ierosināt atbilstošus likumdošanas un procedūras pasākumus, lai saīsinātu Šengenas izvērtēšanas ciklu.

Termiņš: 2020. gada beigas.

Revīzijā ietverto informācijas sistēmu izveidei un uzturēšanai Eiropas Savienība dalībvalstīm piešķir finansējumu no Iekšējās drošības fonda. Apmeklētās dalībvalstis šīm piecām sistēmām atvēlēja vidēji 15 % no Iekšējās drošības fonda piešķīrumiem. Šos ES līdzekļus tās galvenokārt izmantoja SIS II un VIS uzturēšanai un EUROSUR un PDR paplašināšanai (sk. 44.–46. punktu).

Mēs konstatējām, ka dalībvalstis šīs sistēmas izmanto aizvien vairāk. No 2013. gada līdz 2017. gadam to SIS II trāpījumu skaits, kas attiecās uz meklētām personām un priekšmetiem, pamatojoties uz citās valstīs izdotiem brīdinājumiem, gandrīz trīskāršojās (sk. 47.–58. punktu).

Tomēr šī izmantošana varētu būt sistemātiskāka. Mūsu aptauja atklāja, ka vairāk nekā puse robežsargu ir bijuši situācijā, kad lēmums, vai ielaist kādu personu, viņiem bija jāpieņem, neizmantojot sistēmas. Konkrētāk, mēs konstatējām neatbilstību starp izsniegto un pārbaudīto vīzu skaitu. Turklāt VIS var apstrādāt tikai īstermiņa Šengenas vīzas — pašlaik sistēma nav veidota tā, lai spētu iekļaut datus no valsts vīzām, kuras arī ļauj to turētājiem ieceļot jebkurā Šengenas valstī. 2017. gadā vien tika izsniegti gandrīz 2,6 miljoni šādu vīzu (sk. 59.–62. punktu). Komisija ir konstatējusi šo informācijas trūkumu un iesniegusi priekšlikumu pārskatīt VIS tiesisko regulējumu.

Komisijai ir jāanalizē iemesli neatbilstībai starp izsniegto un pārbaudīto Šengenas vīzu skaitu un jāierosina korektīvi pasākumi.

Termiņš: 2020. gada beigas.

Robežsargi izmanto sistēmās ietvertos datus par pamatu lēmumiem, kas ietekmē Eiropas iedzīvotāju drošību. Tāpēc ļoti svarīga ir šo datu kvalitāte. Mēs konstatējām, ka jautājums par datu kvalitāti tiesību aktos, kas reglamentē Eiropas informācijas sistēmas, ir maz pieminēts. SIS II regulā atbildība par datu kvalitāti bija uzlikta dalībvalstīm un šajā procesā nebija iesaistīta ne Komisija, ne eu-LISA (sk. 63.–65. punktu).

Lai gan eu-LISA katru mēnesi veic automātiskas SIS II datu kvalitātes pārbaudes un rezultātus nosūta attiecīgajām valstīm, aģentūra redz tikai kvalitātes problēmu kopējo skaitu saistībā ar katru brīdinājuma veidu un valsti. Šis ziņojums nav pietiekami detalizēts, lai redzētu panākumus, kas gūti datu kvalitātes problēmu risināšanā. Turklāt nedz eu-LISA, nedz arī Komisijai nav nekādu izpildes pilnvaru, lai nodrošinātu, ka Šengenas valstis savlaicīgi novērš datu kvalitātes problēmas (sk. 67.–70. punktu).

Mēs konstatējām, ka robežsargi ne vienmēr no informācijas sistēmām saņem savlaicīgus un pilnīgus datus, tāpēc samazinās robežpārbaužu efektivitāte. Piemēram, pārbaudot kādu vārdu SIS II, viņi var saņemt simtiem rezultātu (galvenokārt viltus pozitīvus), kas jāpārbauda manuāli. Tas ne tikai samazina robežpārbaužu efektivitāti, bet arī palielina risku nepamanīt pareizo trāpījumu (sk. 71.–76. punktu).

Ieteikumi Komisijai:

1. aicināt eu-LISA savā ikmēneša uzraudzībā ietvert statistiku par Šengenas valstu veiktajiem korektīvajiem pasākumiem;
2. ja datu kvalitātes uzraudzība neuzrāda uzlabojumus, veikt vajadzīgās darbības, piemēram, izmantojot norādījumus vai iesaistot konsultatīvās grupas, lai mudinātu Šengenas valstis pastiprināt korektīvos pasākumus.

Termiņš: 2020. gada beigas.

Izņemot Eurodac, obligātu termiņu datu ievadīšanai parasti nav. Piemēram, EUROSUR ir paredzēts sniegt reāllaika informāciju par situāciju uz ārējām robežām. Tomēr, lai gan dažas no revidētajām valstīm patiešām ievada informāciju EUROSUR reālā laikā, citas to dara tikai reizi nedēļā. Kopš 2003. gada, kad sāka darboties Eurodac, nav bijis neviena gada, kurā visas dalībvalstis būtu savlaicīgi nosūtījušas vajadzīgo informāciju. Novēloti nosūtītas informācijas dēļ kā atbildīgā par patvēruma pieteikuma izskatīšanu var tikt izraudzīta nepareizā valsts (sk. 77.–82. punktu).

Ieteikumi Komisijai:

1. analizēt iemeslus, kas izraisa neatbilstīgus kavējumus Eurodac datu ievadīšanā, un veikt pienācīgus pasākumus attiecībā uz atbilstīgajām dalībvalstīm;
2. nākamreiz, kad tiek pārskatīti tiesību akti, ko piemēro EUROSUR, ierosināt saistošus termiņus datu ievadīšanai.

Termiņš: 2021. gada beigas.

Šo ziņojumu 2019. gada 8. oktobra sēdē Luksemburgā pieņēma III apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas locekle Bettina JAKOBSEN.

Revīzijas palātas vārdā –

priekšsēdētājs
Klaus-Heiner Lehne

Pielikums

Atlasīto informācijas sistēmu īss apraksts

SIS II

Šengenas Informācijas sistēma (SIS) ir Eiropā visplašāk izmantotā un lielākā drošības un robežu pārvaldības informācijas apmaiņas sistēma. SIS II ļauj kompetentajām valsts iestādēm, tādām kā policija un robežsardze, ievadīt un ņemt vērā brīdinājumus par personām vai priekšmetiem. SIS brīdinājums ietver ne tikai informāciju par konkrētu personu vai priekšmetu, bet arī norādes iestādēm par to, kā rīkoties, kad šī persona vai priekšmets ir atrasts.

SIS II sastāv no trim galvenajiem komponentiem: centrālās sistēmas, valstu sistēmām un komunikācijas infrastruktūras (tīkla) starp šīm sistēmām. Brīdinājums, kas ievadīts SIS II vienā Šengenas valstī, tiek reālā laikā nosūtīts centrālajai sistēmai. Tad tas kļūst pieejams visām pārējām Šengenas valstīm.

Ikviena Šengenas valsts, kas izmanto SIS II, ir atbildīga par valsts sistēmas izveidi, darbību un uzturēšanu, kā arī par valsts SIRENE biroju, kas kalpo kā vienots kontaktpunkts papildinformācijas apmaiņai un ar SIS II brīdinājumiem saistīto darbību koordinēšanai.

ES Aģentūra lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai (eu-LISA) atbild par centrālās sistēmas darbības pārvaldību un komunikācijas infrastruktūru.

Eiropas Komisija atbild par sistēmas vispārējo uzraudzību un novērtēšanu un par īstenošanas pasākumu pieņemšanu.

SIS II darbojas 30 Eiropas valstīs, tostarp 26 ES dalībvalstīs (sistēmai vēl nav pievienojušās tikai Īrija un Kipra) un četrās Šengenas asociētajās valstīs (Šveicē, Norvēģijā, Lihtenšteinā un Islandē).

VIS

Vīzu informācijas sistēma (VIS) atbalsta ES kopējās vīzu politikas īstenošanu. Tā ļauj Šengenas valstīm apmainīties ar vīzu datiem. Sistēma var veikt biometrisko datu, galvenokārt pirkstu nospiedumu, salīdzināšanu identifikācijas un pārbaudes vajadzībām.

VIS ļauj robežsargiem pārbaudīt, vai persona, kas uzrāda vīzu, ir tās likumīgā turētāja, vai vīza ir autentiska un vai persona joprojām atbilst vīzas prasībām.

No personām, kuras iesniedz vīzas pieteikumu, tiek pieprasīta digitāla fotogrāfija un noņemti 10 pirkstu nospiedumi. Šie biometriskie dati kopā ar datiem, kas sniegti vīzas pieteikuma veidlapā, tiek reģistrēti drošā centrālā datubāzē. Biometrisko datu izmantošana vīzas turētāja identitātes apliecināšanai nodrošina ātrākas, precīzākas un drošākas pārbaudes. Sistēma arī atvieglo vīzu izsniegšanas procesu.

VIS sastāv no centrālās IT sistēmas un komunikācijas infrastruktūras, kas centrālo sistēmu savieno ar valstu sistēmām. VIS savieno konsulātus trešās valstīs un visus ārējos robežkontroles punktus Šengenas valstīs. Tā apstrādā un uzglabā datus un lēmumus par īstermiņa vīzas pieteikumiem.

VIS ir Šengenas instruments, un to piemēro visām Šengenas zonas valstīm. Par VIS darbības pārvaldību atbild ES Aģentūra lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai — eu-LISA.

Eurodac

Eurodac ir ES patvēruma meklētāju pirkstu nospiedumu datubāze. Tās galvenais mērķis ir palīdzēt īstenot Regulu (ES) Nr. 604/2013 (Dublinas regulu). Kad kāda persona neatkarīgi no tās atrašanās vietas Eiropas Savienībā iesniedz patvēruma pieteikumu, tās pirkstu nospiedumi tiek nosūtīti Eurodac centrālajai sistēmai.

Kopš Eurodac izveides 2003. gadā šī sistēma palīdz noteikt dalībvalsti, kura atbild par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

Eurodac datubāzē ir tikai pirkstu nospiedumi (kā arī reģistrācijas datums un vieta), bet citu personas datu tajā nav. Sistēmu izmanto visas 28 ES dalībvalstis un Šengenas asociētās valstis, proti, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice.

EUROSUR

Eiropas Robežu uzraudzības sistēma (EUROSUR) ir pārvaldības satvars sadarbībai starp dalībvalstīm un EBCGA (Frontex), kas paredzēta, lai uzlabotu Eiropas situācijas apzināšanos un reaģēšanas spējas pie ārējām robežām. Mērķis ir novērst pārrobežu noziedzību un neatbilstīgu migrāciju un palīdzēt aizsargāt migrantu dzīvību.

Saskaņā ar EUROSUR regulu katrai Šengenas valstij ir valsts koordinācijas centrs (VKC), kas koordinē un veic informācijas apmaiņu starp visām iestādēm, kuras atbild par ārējo robežu uzraudzību, kā arī ar citiem VKC un Frontex.

Frontex atbild par tā dēvētās uzraudzības instrumentu kopīgās izmantošanas koordinēšanu: dalībvalstis var lūgt Frontex palīdzību, lai EUROSUR mērķiem uzraudzītu noteiktas tām interesējošas teritorijas vai kuģus, izmantojot tādus instrumentus kā satelītattēlu vai kuģu ziņošanas sistēmas. To var izmantot, lai atklātu neatbilstīgas migrācijas vai pārrobežu noziedzības gadījumus, kā arī noteiktu briesmās nonākušas laivas atrašanās vietu.

EUROSUR izmanto visās Šengenas zonas valstīs, kā arī Bulgārijā, Rumānijā un Horvātijā.

PDR

Pasažieru datu reģistrs ietver informāciju, ko aviosabiedrībām sniedz pasažieri, veicot rezervācijas un reģistrējoties lidojumam. Tas var saturēt tādu informāciju kā ceļojuma datumi, ceļojuma maršruts, informācija par biļetēm, kontaktinformācija, ceļojumu aģents, maksāšanas līdzeklis, sēdvietas numurs un informācija par bagāžu. 2016. gada 27. aprīlī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu (ES) 2016/681 par pasažieru datu reģistra (PDR) datu izmantošanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem.

Visām ES dalībvalstīm, izņemot Dāniju²⁸, ir jāizveido īpašas struktūras, kas atbild par PDR datu vākšanu, glabāšanu un apstrādi, — pasažieru informācijas nodaļas (PIN). PIN vāc PDR datus no gaisa pārvadātājiem, izmantojot īpašu IT sistēmu, un salīdzina PDR datus ar attiecīgajām tiesībaizsardzības datubāzēm. Tās arī apstrādā šos datus, pamatojoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem, lai identificētu personas, kas var būt iesaistītas teroristu nodarījumā vai smagā noziegumā. PIN arī atbild par PDR datu izplatīšanu robežsardzei un citām valsts kompetentajām iestādēm, Eiropolam un citu dalībvalstu PIN.

Akronīmi un abreviatūras

EBCGA: Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra

eu-LISA: Eiropas Savienības Aģentūra lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā

Eurodac: pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēma

EUROSUR: Eiropas Robežu uzraudzības sistēma

Frontex: sk. EBCGA

HOME ĢD: Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts

IDF: Iekšējās drošības fonds

PDR: pasažieru datu reģistrs

SIS II: otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēma

VIS: vīzu informācijas sistēma

VKC: valsts koordinācijas centrs

Glosārijs

Robežkontroles punkts: vieta, ko kompetentās iestādes noteikušas ārējās robežas šķērsošanai.

Robežsargs: jebkurš valsts iestādes darbinieks, kurš saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem norīkots robežkontroles punktā, pie robežas vai robežas tiešā tuvumā un kurš veic robežkontroles uzdevumus.

Pirmā līnija: vieta robežkontroles punktā, kur pārbauda visas personas.

Sadarbspēja: dažādu informācijas sistēmu spēja sazināties, apmainīties datiem un izmantot apmaiņā gūto informāciju.

Pārbaude otrajā līnijā: turpmāka pārbaude, ko var veikt īpašā vietā, kas nav tā pati vieta, kur pārbauda visas personas (pirmā līnija).

Šengenas zonas valstis: 26 Eiropas valstis, kas uz savām kopīgajām robežām ir atcēlušas visas pasu kontroles un no kurām 22 ir ES dalībvalstis un četras — EBTA valstis: Beļģija, Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice.

Šengenas asociētās valstis: četras Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice), kas nav ES dalībvalstis, bet ir parakstījušas nolīgumus saistībā ar Šengenas nolīgumu.

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekles Bettina Jakobsen vadītā III apakšpalāta, kuras pārziņā ir ārējo darbību, drošības un tiesiskuma izdevumu jomu revīzija, un viņai palīdzēja biroja vadītāja Katja Mattfolk, biroja atašejs Kim Storup, atbildīgais vadītājs Alejandro Ballester Gallardo un revidenti Piotr Senator, Noirin O’Grady, Alexandre Tan un Mirko Iaconisi. Lingvistisko atbalstu sniedza Michael Pyper.

No kreisās: Mirko Iaconisi, Piotr Senator, Michael Pyper, Bettina Jakobsen, Alejandro Ballester Gallardo, Katja Mattfolk.

Beigu piezīmes

¹ Eirobarometra aptauja Nr. 89.2, 2018. g.

² Regula (EK) Nr. 1987/2006 attiecībā uz SIS II, Padomes Lēmums 2007/533/TI par SIS II, [Regula (EK)] Nr. 767/2008 attiecībā uz VIS, Regula (ES) Nr. 603/2013 attiecībā uz Eurodac un Regula (ES) Nr. 1052/2013 attiecībā uz EUROSUR, Direktīva (ES) 2016/681 attiecībā uz PDR.

³ Summa ir balstīta uz informāciju, kas ietverta Komisijas publicētajos dokumentos vai iegūta no dalībvalstu uzskaites sistēmas (saistībā ar SIS II un VIS). Šajā summā nav ietvertas Eurodac izveides izmaksas, par kurām apkopoti dati nav pieejami.

⁴ Šī summa ietver eu-LISA 2017. gada saistības, kas tieši attiecas uz revīzijā ietvertajām informācijas sistēmām, un Frontex 2017. gada saistības attiecībā uz EUROSUR, kā arī HOME ĢD maksājumu apropriāciju izpildi 2017. gadā saistībā ar SIS/VIS/Eurodac.

⁵ Eiropas Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 03/2014 “Saistībā ar Eiropas Komisijas izstrādāto otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmu (SIS II) gūtās atziņas”.

⁶ Dažus jautājumus, kas saistīti ar neatbilstīgu migrāciju, jau esam aplūkojuši īpašajā ziņojumā Nr. 6/2017 “ES reakcija uz bēgļu krīzi: karsto punktu pieeja”, un šos jautājumus turpināsim analizēt nākamajās publikācijās.

⁷ Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (EUROSUR) novērtējumu, COM(2018) 632 final.

⁸ https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/MEMO_18_4486

⁹ Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Direktīva (ES) 2016/681 par pasažieru datu reģistra (PDR) datu izmantošanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem.

¹⁰ https://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-19–1472_lv.htm

¹¹ Padomes 2013. gada 7. oktobra Regula (ES) Nr. 1053/2013, 20. pants.

¹² https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-datasets/-/migr_eirfs.

¹³ Padomes 2003. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (Dublinas II regula).

¹⁴ Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulas (ES) Nr. 1052/2013, ar ko izveido Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu, novērtējums, SWD(2018) 410, 19.12.2018.

¹⁵ https://ec.europa.eu/home-affairs/what-we-do/policies/borders-and-visas/visa-policy#stats.

¹⁶ Šengenas vīza maksā 60 EUR.

¹⁷ Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1987/2006, 34. pants.

¹⁸ Turpat, 7. pants.

¹⁹ Regula (ES) Nr. 2018/1726 par Eiropas Savienības Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA), 12. pants.

²⁰ Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izvērtējumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1987/2006 24. panta 5. punktu, 43. panta 3. punktu un 50. panta 5. punktu un Lēmuma 2007/533/TI 59. panta 3. punktu un 66. panta 5. punktu, 21.12.2016., 11. lpp.

²¹ Saskaņā ar Komisijas veikto SIS II izvērtējumu daudzas Šengenas valstis ir norādījušas, ka datu kvalitātes problēmas ir biežas un arvien atkārtojas. Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izvērtējumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1987/2006 24. panta 5. punktu, 43. panta 3. punktu un 50. panta 5. punktu un Lēmuma 2007/533/TI 59. panta 3. punktu un 66. panta 5. punktu, 21.12.2016.

²² Eurostat statistika (pirmās atļaujas 2017. gadā):
http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=migr_resfirst&lang=en.

²³ Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 767/2008, Regulu (EK) Nr. 810/2009, Regulu (ES) 2017/2226, Regulu (ES) 2016/399, Regulu XX/2018 [Sadarbspējas regula] un Lēmumu 2004/512/EK un atceļ Padomes Lēmumu 2008/633/TI, COM(2018) 302.

²⁴ Avots: Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulas (ES) Nr. 1052/2013, ar ko izveido Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (EUROSUR), novērtējums, 12.9.2018., 44. lpp.

²⁵ Pasažieru reģistra dati tiek ģenerēti rezervēšanas laikā, un aviosabiedrībām par pasažieru sarakstu novēlotu iesniegšanu piemēro naudas sodu. Vīzu informācijas sistēmas dati tiek automātiski ģenerēti, kad tiek izsniegta vīza.

²⁶ Regula (ES) Nr. 604/2013.

²⁷ Eurodac regulas 9. panta 1. punkts un 14. panta 2. punkts.

²⁸ Pamatojoties uz Līgumu 22. protokolu, Dānija nepiedalās PDR direktīvas īstenošanā.

Laika skala

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2019

© Eiropas Savienība, 2019

Atļauts reproducēt, norādot avotu.
Lai varētu izmantot vai reproducēt fotoattēlus vai citus materiālus, uz ko Eiropas Savienība nav autortiesību, atļauja jāprasa tieši autortiesību īpašniekam.

Kā sazināties ar ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā https://europa.eu/european-union/contact_lv

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: https://europa.eu/european-union/contact_lv

Kā atrast informāciju par ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: https://europa.eu/european-union/index_lv

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt šeit: https://op.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. https://europa.eu/european-union/contact_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1952. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atklātie dati
ES atklāto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot kā komerciāliem, tā nekomerciāliem mērķiem.