Dzīvnieku labturība Eiropas Savienībā: mazinot neatbilstību starp vērienīgajiem mērķiem un praktisko īstenošanu

Kopsavilkums

I

ES piemēro vienus no pasaulē augstākajiem regulatīvajiem dzīvnieku labturības standartiem, kas ietver vispārīgas prasības par lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanu, transportēšanu un kaušanu un īpašas prasības attiecībā uz konkrētām sugām. Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) sniedz iespēju uzlabot lauksaimnieku informētību par tiesību aktos viņiem paredzētajiem pienākumiem (izmantojot savstarpējās atbilstības sistēmu, kas KLP maksājumus piesaista minimālo prasību izpildei) un rosināt lauksaimniekus piemērot augstākus standartus (izmantojot finansiālu atbalstu, ko piešķir atbilstīgi lauku attīstības politikai).

II

ES iedzīvotājus arvien vairāk satrauc lauksaimniecības ietekme uz dzīvnieku labturību un ar to saistītā ietekme uz sabiedrības un dzīvnieku veselību. Komisija ir sagatavojusi stratēģijas dokumentus, lai nodrošinātu satvaru savām darbībām šajā jomā. Jaunākā ES stratēģija aptvēra laikposmu no 2012. līdz 2015. gadam.

III

Revīzijas laikā tika pārbaudīta lauksaimniecības dzīvnieku labturība un jaunākās ES stratēģijas vispārējā īstenošana, uzsverot divus galvenos mērķus, proti, panākt atbilstību minimālajiem standartiem un optimizēt sinerģiju ar KLP. Mēs secinājām, ka ES darbības dzīvnieku labturības uzlabošanai dažās jomās tika veiksmīgi īstenotas, taču atbilstība minimālajiem standartiem joprojām nav pilnībā nodrošināta, ir iespējams uzlabot koordinēšanu ar savstarpējās atbilstības pārbaudēm, un KLP finanšu resursus var izmantot efektīvāk, lai veicinātu augstāku standartu ievērošanu dzīvnieku labturības jomā.

IV

Mūsu revīzijas konstatējumi parādīja, ka nolūkā panākt atbilstību dalībvalstīs Komisija ir veikusi gan virzības, gan arī izpildes panākšanas darbības. Komisijas darbības ir bijušas veiksmīgas svarīgās jomās, it īpaši tādās kā sivēnmāšu izmitināšana grupā un aizliegums izmantot neuzlabotus būrus, kuri liedz dējējvistām izturēties dabiski. Komisija un dalībvalstis ir izstrādājušas pamatnostādnes, lai veicinātu tiesību aktu prasību izpratni un saskaņotu piemērošanu, un ir plaši tās izplatījušas. Dalībvalstis, ko apmeklējām, galvenokārt veica pasākumus, lai īstenotu Komisijas revīziju laikā sniegtos ieteikumus.

V

Taču joprojām pastāvēja trūkumi vairākās jomās, kas bija saistītas ar labturības jautājumiem saimniecībās (galvenokārt ar cūku astu amputēšanas procedūru), transportēšanu (atbilstību noteikumiem par pārvadāšanu lielos attālumos un pārvadāšanai nepiemērotu dzīvnieku transportēšanu) un ar kaušanu (atkāpes attiecībā uz kaušanu bez apdullināšanas izmantošanu un neatbilstīgas apdullināšanas procedūrām). Apmeklētajām dalībvalstīm bija nepieciešams ilgs laiks, lai izpildītu vairākus ieteikumus, ko Komisija bija sniegusi pēc revīziju veikšanas.

VI

Dalībvalstu oficiālās kontroles sistēmas ir būtisks aspekts, lai nodrošinātu dzīvnieku labturības standartu pienācīgu izpildi. Mēs konstatējām labu praksi šajā jomā, it īpaši saistībā ar oficiālo pārbaužu konsekvenci, taču mēs arī konstatējām, ka mērķtiecīgāk jāpievēršas jomām un uzņēmējiem, kuri saskaras ar lielāku neatbilstības risku. Turklāt dalībvalstis būtu varējušas labāk izmantot iekšējo revīziju laikā un sūdzību apkopošanā iegūto informāciju, lai labāk pārvaldītu savu politiku dzīvnieku labturības jomā.

VII

Kopumā dalībvalstis ir ieviesušas piemērotas procedūras savstarpējās atbilstības pārbaužu veikšanai saistībā ar dzīvnieku labturību. Taču joprojām ir iespējams uzlabot koordinēšanu ar oficiālajām pārbaudēm dzīvnieku labturības jomā. Turklāt bija gadījumi, kad sodi, kurus par savstarpējās atbilstības noteikumu pārkāpumiem piemēroja maksājumu aģentūras, nebija samērīgi ar pārkāpumu smagumu.

VIII

Mērķis veicināt dzīvnieku labturību ir lauku attīstības prioritāte 2014.–2020. gada periodā, un mēs konstatējām labus piemērus, kas liecināja, ka apmeklētajās dalībvalstīs tika īstenotas dzīvniekiem labvēlīgas darbības. Taču pasākums “dzīvnieku labturība” netika plaši izmantots. Pastāvēja vairāki trūkumi saistībā ar pasākuma izmaksu efektivitāti, un dalībvalstis reti izmantoja iespēju atbalstīt dzīvnieku labturību, iesaistoties citos lauku attīstības pasākumos.

IX

Mēs sniedzam ieteikumus Komisijai, lai uzlabotu tās veikto dzīvnieku labturības politikas pārvaldību. Mūsu ieteikumi attiecas uz stratēģisko satvaru dzīvnieku labturības jomā, efektīvāku izpildi un virzību, lai panāktu atbilstību, darbībām nolūkā stiprināt saikni starp savstarpējās atbilstības sistēmu un dzīvnieku labturību, kā arī uz rīcību, lai sekmīgāk sasniegtu dzīvnieku labturības mērķus, īstenojot lauku attīstības politiku.

Ievads

Dzīvnieku labturība: tās definīcija un nozīme ES

01

Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (OIE) 2008. gadā sniedza šādu laba dzīvnieku labturības stāvokļa definīciju: “dzīvnieka labturības stāvoklis ir labs, ja dzīvnieks ir vesels, jūtas ērti, tiek labi barots, ir drošībā, spēj īstenot iedzimto [dabisko] uzvedību un ja to neapgrūtina nepatīkams stāvoklis, kā sāpes, bailes un stress”. Dzīvnieku labturības jēdziens ir paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 13. pantā, kurā dzīvnieki atzīti par jutīgām būtnēm.

02

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta pētījumu¹ Eiropas Savienībā ir aptuveni 4,5 miljardi cāļu, dējējvistu un tītaru un ap 330 miljoniem liellopu, cūku, kazu un aitu. Pamatojoties uz dzīvnieku labturības organizācijas sniegto informāciju, tiek lēsts, ka aptuveni 0,25 miljoni zirgu katru gadu tiek nokauti gaļai².

03

Pēdējos gados ir strauji uzlabojušās zināšanas par dzīvnieku labturību, un šim jautājumam būtisku vērību pievērsuši plašsaziņas līdzekļi. Eiropas Parlaments ir pieņēmis divas rezolūcijas (2010. un 2015. gadā) par ES dzīvnieku labturības politiku³. ES darbību dzīvnieku labturības jomā nosaka četri galvenie avoti, un katram no tiem ir savs kontroles mehānisms (sk. 1. attēlu).

04

ES dzīvnieku labturības tiesību aktu mērķis ir uzlabot dzīvnieku dzīves kvalitāti un vienlaikus piepildīt iedzīvotāju cerības, kā arī apmierināt tirgus prasības, nosakot minimālos standartus. Ir plaši atzīts, ka ES piemēro vienus no pasaulē augstākajiem dzīvnieku labturības standartiem⁴. Lielākā daļa šo standartu attiecas uz lauksaimniecības dzīvniekiem (atrodoties saimniecībā, pārvadāšanas un kaušanas laikā), taču tiesību aktus piemēro arī savvaļas dzīvniekiem, laboratorijas dzīvniekiem un lolojumdzīvniekiem. Kā redzams 2. attēlā, pirmos ES tiesību aktus dzīvnieku labturības jomā pieņēma pirms vairāk nekā 40 gadiem, un tie ir vairākkārt atjaunināti. Dalībvalstis var pieņemt stingrākus noteikumus, ja tie ir saderīgi ar ES tiesību aktiem. Piemēram, 13 dalībvalstis ir pieņēmušas valsts līmeņa papildu noteikumus par kaušanu.

05

Dalībvalstis ir atbildīgas par ES dzīvnieku labturības noteikumu piemērošanu valsts līmenī, tostarp par oficiālajām pārbaudēm⁵, savukārt Eiropas Komisija (SANTE ĢD) ir atbildīga par to, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis atbilstīgi īsteno ES tiesību aktus. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atbildība ir sniegt Komisijai nepieciešamās zinātniskās konsultācijas. Dalībvalstis katru gadu sniedz ziņojumu Komisijai par to saimniecībās un pārvadāšanas laikā veikto dzīvnieku labturības pārbaužu rezultātiem. Komisija var uzsākt tiesvedību pret dalībvalstīm, kuras nav pareizi transponējušas un īstenojušas ES tiesību aktus.

Dzīvnieku labturība un kopējā lauksaimniecības politika

06

Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) veicina dzīvnieku labturības mērķu sasniegšanu, jo tā paredz izmantot savstarpējās atbilstības sistēmu (lielākā daļa lauksaimniekiem paredzēto KLP maksājumu ir piesaistīti obligāto prasību izpildei) un finansēt darbības un projektus dzīvnieku labturības jomā (sk. 3. attēlu).

07

Savstarpējā atbilstība ir mehānisms, kas lielāko daļu KLP maksājumu⁶ (aptuveni 46 miljardi EUR 2016. gadā)⁷ piesaista dažādu noteikumu izpildei par vidi, zemes uzturēšanu labā lauksaimnieciskā stāvoklī, dzīvnieku labturību un sabiedrības, dzīvnieku un augu veselību. Šis mehānisms neattiecas uz mazajiem lauksaimniekiem⁸, kuri veido aptuveni 40 % no ES lauksaimnieku kopskaita⁹. Lauksaimniekiem, kuri neizpilda šos standartus un prasības, var samazināt KLP maksājumus par 1–5 % vai vēl vairāk, ja neatbilstība ir tīša. Izņēmuma gadījumos atbildīgās iestādes var izslēgt lauksaimniekus no atbalsta shēmām.

08

Savstarpējās atbilstības sistēma neaptver visas tiesību aktos paredzētās prasības par dzīvnieku labturību, — tā ietver noteikumus par teļu un cūku aizsardzību, kā arī citus noteikumus par vispārīgām prasībām attiecībā uz visiem lauksaimniecības dzīvniekiem¹⁰.

09

Lauksaimniecības dzīvnieku audzētājiem nozarēs, kurās parasti nevar saņemt attiecīgos KLP maksājumus (lielākā daļa ES mājputnu saimniecību un daudzas cūku fermas vairākās dalībvalstīs), šo sodu sistēmu nepiemēro pēc definīcijas. ES līmenī¹¹ vispārējās savstarpējās atbilstības prasības attiecībā uz dzīvnieku labturību aptver aptuveni 55 % no visām ES saimniecībām, kurās ir lauksaimniecības dzīvnieki, savukārt īpašās direktīvas prasības attiecībā uz cūku aizsardzību attiecas uz aptuveni 65 % cūku fermu.

10

Dalībvalstis veic pārbaudes uz vietas, lai noteiktu, vai lauksaimnieki izpilda savstarpējās atbilstības prasības. Šādas pārbaudes jāveic vismaz 1 % KLP maksājumu saņēmēju. Komisija (AGRI ĢD) veic revīzijas, lai pārbaudītu, vai dalībvalstīm ir atbilstīgas kontroles sistēmas savstarpējās atbilstības prasību izpildei.

11

Arī lauku attīstības politika var palīdzēt sasniegt dzīvnieku labturības mērķus, piemēram, paredzot mācību kursus vai nodrošinot finansiālu kompensāciju lauksaimniekiem, kuri piemēro augstākus dzīvnieku labturības standartus nekā tie, ko paredz ES un dalībvalstu tiesību akti vai ierastā prakse. Dalībvalstis, ņemot vērā savas vajadzības, lemj par to, kurus pasākumus izmantot. Komisija (AGRI ĢD) apstiprina dalībvalstu lauku attīstības programmas. Pamatojoties uz apstiprinātajām programmām, dalībvalstis izvēlas finansējuma saņēmējus.

12

Lielākais tiešais ES finansējuma avots darbībām dzīvnieku labturības jomā ir lauku attīstības pasākums “dzīvnieku labturības maksājumi” (14. pasākums), kas nodrošina atbalstu augstiem dzīvnieku audzēšanas standartiem, kuri pārsniedz attiecīgos obligātos standartus¹². Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam 18 dalībvalstis šim pasākumam atvēlēja 1,5 miljardus EUR (1,5 % no kopējiem plānotajiem izdevumiem visiem pasākumiem)¹³. 4. attēlā redzami plānotie un faktiskie izdevumi šim pasākumam 2014.–2020. gada plānošanas periodā. Šos līdzekļus papildina valsts finansējums, veidojot kopējo budžetu šim pasākumam apmēram 2,5 miljardu EUR apmērā.

Dzīvnieku labturība un ekonomiskās intereses

13

ES lopkopības nozare veido 45 % no tās kopējās lauksaimnieciskās darbības. Tās gada izlaides vērtība ir 168 miljardi EUR, turklāt lopkopības nozare nodrošina aptuveni 4 miljonus darbvietu¹⁴. Saistīto nozaru (piena un gaļas pārstrāde, lauksaimniecības dzīvnieku barība) gada apgrozījums ir aptuveni 400 miljardi EUR. Dzīvnieku labturības standartu saskanīga piemērošana ietekmē vienlīdzīgus konkurences apstākļus šajās nozarēs.

14

Konkrētu dzīvnieku labturības standartu piemērošana (piemēram, attiecībā uz minimālās telpas nodrošināšanu teļiem) rada izmaksas uzņēmējiem. SANTE ĢD 2010. gadā aprēķināja¹⁵, ka šādas izmaksas atbilst 2 % no saimniecības izlaides vērtības, taču ģenerāldirektorāts konstatēja arī to, ka augstāku dzīvnieku labturības standartu sniegtie ieguvumi ir lielāka produktivitāte, ražojumu kvalitāte un pozitīvāks uzņēmēju tēls.

15

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA)¹⁶ uzskata, ka lauksaimniecības dzīvnieku labturība netieši ietekmē pārtikas nekaitīgumu, jo pastāv cieša saikne starp dzīvnieku labturību, dzīvnieku veselību un pārtikas izraisītām slimībām. Slikts labturības stāvoklis var veicināt saslimstību un augstāku mirstību. Ja pastāv risks sabiedrības veselībai, pārtikas nekaitīguma inspektori neapstiprina gaļu cilvēku patēriņam, tādējādi radot finansiālus zaudējumus ražotājiem un pārstrādātājiem.

16

Ir iegūti plaši pierādījumi¹⁷, ka gaļas kvalitāti ietekmē dzīvnieku labturība. Laba apiešanās ar dzīvniekiem saimniecībā, pārvadāšanas laikā un pirms kaušanas ir svarīga, jo gaļai, kas iegūta no satrauktiem un ievainotiem dzīvniekiem, var būt zemāka vērtība krāsas maiņas vai mīkstuma samazināšanās dēļ.

17

Taču labs dzīvnieku labturības stāvoklis ne vienmēr ir savienojams ar uzņēmēju ekonomiskajām interesēm. Intensīvas ražošanas sistēmās lielāks ganāmpulka blīvums nodrošina augstāku peļņu, taču ir grūtāk nodrošināt specifiskas dzīvnieku vajadzības. Tādējādi intensīvās sistēmas var veicināt dējējvistu netipisku uzvedību, piemēram, apspalvojuma izknābšanu, kanibālismu un agresiju, kā arī astu nokošanu cūku fermās un teļu agresiju. Lai kontrolētu šādu nevēlamu uzvedību, plaši izplatīta prakse ir veikt sāpīgas procedūras dzīvniekiem, lai pārveidotu to izskatu, it īpaši knābju apgriešanu, astu amputēšanu, kastrāciju un zobu izkniebšanu. ES tiesību aktos šie jautājumi risināti, galvenokārt nosakot minimālās prasības attiecībā uz telpu un noteikumus par izskata pārveidošanu (tie pieļauj veikt konkrētas procedūras tikai izņēmuma gadījumos pēc tam, kad veikti citi pasākumi, lai novērstu nevēlamu uzvedību).

18

Arī pārvadātāju ekonomiskās intereses negatīvi ietekmē zemāks saimes blīvums un pārvadājumu pārtraukumi, lai nodrošinātu dzīvniekiem atpūtu. Kautuvēs veikto darbību laikā ražošanas ķēdes ātrums ir būtisks produktivitātes aspekts, taču tas var ietekmēt dzīvnieku pienācīgu aprūpi pirms kaušanas un apdullināšanas metožu efektivitāti. Var būt arī citi komerciāli apsvērumi, kādēļ kaušanas laikā netiek ievērota laba prakse (sk. piemēru 1. izcēlumā).

ES dzīvnieku labturības stratēģija

19

Komisija 2010. gadā secināja²⁰, ka spēkā esošie dzīvnieku labturības tiesību akti kopumā ir uzlabojuši tādu dzīvnieku grupu labturību, kuriem tos piemēro. Taču Komisija secināja arī to, ka īstenošana ES dalībvalstīs atšķīrās, kavējot progresu virzībā uz vienādi augstu standartu piemērošanu. Ņemot vērā Eiropas Parlamenta ieteikumu²¹, Komisija 2012. gadā pieņēma ES dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģiju 2012.–2015. gadam²², kurā bija noteikti šādi mērķi:

1. izvērtēt iespējamību ieviest vienkāršotu ES regulējumu, kurā noteiktu dzīvnieku labturības principus visiem dzīvniekiem, kas tiek turēti saimnieciskās darbības nolūkā;
2. sniegt atbalstu dalībvalstīm un veikt pasākumus, lai uzlabotu atbilstību;
3. optimizēt sinerģiju ar kopējo lauksaimniecības politiku, it īpaši izmantojot savstarpējo atbilstību un lauku attīstību;
4. atbalstīt starptautisko sadarbību;
5. sniegt patērētājiem un sabiedrībai atbilstīgu informāciju;
6. apzināt saimniecībās audzētu zivju labturību.

Stratēģijā tika iekļauts arī 20 darbību saraksts, ko Komisija bija iecerējusi īstenot līdz 2015. gadam, liekot uzsvaru galvenokārt uz ziņojumu, pētījumu un pamatnostādņu publicēšanu (sk. I pielikumu).

Revīzijas tvērums un pieeja

20

Viens no Eiropas Revīzijas palātas (ERP) stratēģiskajiem mērķiem ir vērtēt darbības rezultātus jomās, kurās ES darbība ir būtiska iedzīvotājiem. Šīs revīzijas, kas ir pirmā ERP veiktā revīzija šajā jomā, mērķis bija izvērtēt Komisijas un dalībvalstu veiktās darbības, lai uzlabotu lauksaimniecības dzīvnieku labturību pēc ES dzīvnieku labturības stratēģijas 2012.–2015. gadam pieņemšanas. Mēs pievērsāmies diviem galvenajiem mērķiem, kas noteikti ES stratēģijā un kas, mūsuprāt, tieši ietekmē dzīvnieku labturību, un tie ir: uzlabot atbilstību dzīvnieku labturības tiesību aktiem un optimizēt sinerģiju ar KLP, izmantojot savstarpējo atbilstību un lauku attīstību (mērķi ii) un iii), kas minēti 19. punktā).

21

Revīzijā meklējām atbildi uz šādu jautājumu:

vai Komisijas un dalībvalstu veiktās darbības ir efektīvi veicinājušas ES mērķu sasniegšanu dzīvnieku labturības jomā?

22

Mēs pārbaudījām, vai:

1. Komisijas stratēģijas īstenošana ir pabeigta un ir nodrošinājusi plānotos rezultātus;
2. Komisijas veiktās virzības un izpildes panākšanas darbības ir nodrošinājušas ES standartu efektīvāku piemērošanu galvenajās problēmjomās;
3. dalībvalstis, ko apmeklējām, efektīvi pārvaldīja to kontroles sistēmu būtiskākos aspektus;
4. savstarpējā atbilstība bija efektīvs mehānisms, lai dzīvnieku labturības prasības integrētu kopējā lauksaimniecības politikā, un vai lauku attīstības pasākumi veicināja augstāku dzīvnieku labturības standartu piemērošanu, vienlaikus nodrošinot izmaksu efektivitāti.

23

Saistībā ar a) un b) apakšpunktā minēto mēs pārbaudījām pieejamos pierādījumus, lai apzinātu to Komisijas darbību rezultātus, kas veiktas, īstenojot dzīvnieku labturības stratēģiju. Saistībā ar c) un d) apakšpunktā minēto mēs tieši izvērtējām dalībvalstu sistēmas un procedūras, ko izmanto atsevišķu svarīgāko risku novēršanai.

24

Mēs veicām revīziju no 2017. gada septembra līdz 2018. gada jūnijam, un revīzija aptvēra laikposmu no 2012. gada līdz 2018. gada sākumam. Saistībā ar lauku attīstības pasākumiem mēs vērtējām pašreizējo plānošanas periodu, kas sākās 2014. gadā. Revīzijas periods mums ļauj izvērtēt 2012.–2015. gada dzīvnieku labturības stratēģijas īstenošanu laikā, kad notiek diskusijas par KLP pēc 2020. gada.

25

Mēs izlasei izraudzījāmies piecas dalībvalstis, pamatojoties uz lopkopības nozares lielumu un uz to, vai Komisija (SANTE ĢD)²³ jau bija konstatējusi kādus trūkumus saistībā ar atbilstību dzīvnieku labturības noteikumiem, un šīs valstis bija: Vācija, Francija, Itālija, Polija un Rumānija. Vācijā un Itālijā mēs izraudzījāmies attiecīgi Ziemeļreinu-Vestfāleni un Sardīniju, lai pārbaudītu dzīvnieku labturības pasākuma īstenošanu un noteikumu par oficiālajām pārbaudēm piemērošanu reģionālā līmenī. Kopumā izraudzīto dalībvalstu ražošanas apjoms veido vairāk nekā 50 % no ES gaļas tirgus, un izvēlētās lauku attīstības programmas aptver 40 % no plānotajiem izdevumiem dzīvnieku labturības jomā.

26

Mūsu revīzijas apmeklējumu laikā dalībvalstīs mēs tikāmies ar pārstāvjiem no iestādēm, kas atbildīgas par oficiālajām pārbaudēm, savstarpējās atbilstības pārbaudēm un lauku attīstības programmu īstenošanu. Lai labāk izprastu sistēmas, mēs novērojām oficiālās dzīvnieku labturības pārbaudes saimniecībās, pārvadāšanas un kaušanas laikā, kā arī veicām pārbaudes uz vietas saistībā ar savstarpējo atbilstību un lauku attīstību.

27

Komisijā mēs apmeklējām Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorātu (SANTE ĢD) un Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorātu (AGRI ĢD). Mēs organizējām arī ekspertu grupu, lai saņemtu neatkarīgas konsultācijas par dzīvnieku labturības jautājumiem.

Apsvērumi

Komisija ir pabeigusi otrās ES dzīvnieku labturības stratēģijas īstenošanu, taču nav novērtējusi tās ietekmi

28

Pēdējo darbību saskaņā ar dzīvnieku labturības stratēģiju 2012.–2015. gadam Komisija pabeidza 2018. gada aprīlī — vairāk nekā trīs gadus pēc plānotā stratēģijas īstenošanas pabeigšanas termiņa (sk. I pielikumu). Stratēģijā nav noteikta skaidra saikne starp 2012.–2015. gada periodā paredzētajām darbībām un noteiktajiem vispārējiem mērķiem (sk. 19. punktu). Attiecībā uz diviem stratēģijas mērķiem Komisija nav pārskatījusi tiesisko regulējumu vai veikusi pasākumus, lai optimizētu sinerģijas ar kopējo lauksaimniecības politiku.

29

Dažas no Komisijas plānotajām darbībām aizkavējās līdz pat pieciem gadiem (piemēram, ES pamatnostādņu pieņemšana par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā). Sakarā ar ieilgušajām diskusijām ar ieinteresētajām personām aizkavējās arī pamatnostādņu pieņemšana par cūku labturību un dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā. Lielākā daļa ziņojumu bija balstīti uz ārējiem pētījumiem, kuri reizēm kavējās, jo Komisijai trūka personāla, lai vadītu iepirkuma procesu un pārskatītu ziņojumu projektus. Komisija norādīja, ka atsevišķas izpildes panākšanas darbības (tostarp dažos gadījumos pārkāpuma procedūru ierosināšana Tiesā) saistībā ar Direktīvu par dējējvistām (tradicionālo būru aizliegums) un Direktīvu par cūkām (sivēnmāšu izmitināšana grupā) ieilga, jo bija iesaistītas daudzas dalībvalstis.

30

Komisija 2012.–2015. gada stratēģiju neatjaunināja. Taču tā turpināja veicināt ieinteresēto personu dialogu, iesaistot ES Dzīvnieku labturības platformu (izveidota 2017. gadā), un pirmoreiz izveidoja ES dzīvnieku labturības references centru²⁴, kas dalībvalstīm sniedz tehnisku palīdzību cūku labturības jomā. ES Dzīvnieku labturības platforma pievērš īpašu vērību ES noteikumu par dzīvnieku labturību labākai piemērošanai, brīvprātīgu saistību dzīvnieku labturības jomā noteikšanai un izmantošanai, kā arī ES dzīvnieku labturības standartu popularizēšanai starptautiskā mērogā. Platforma izveidoja divas apakšgrupas, kas veic darbu, lai panāktu konkrētus rezultātus dzīvnieku pārvadāšanas un cūku labturības jomā.

31

Nav noteikti atsauces vai mērķa rādītāji, lai izvērtētu, cik lielā mērā sasniegti stratēģijas mērķi, un Komisija vēl nav izvērtējusi savu darbību rezultātus, kā to pieprasījis Eiropas Parlaments²⁵.

32

Vairāki ziņojumi un pētījumi, kas sagatavoti pēc Komisijas iniciatīvas, ietver noderīgu informāciju par atbilstību (sk. 34. un 35. punktu). SANTE ĢD Revīzijas direktorāts veic revīzijas un sagatavo ziņojumus par konkrētiem dzīvnieku labturības jautājumiem izraudzītās dalībvalstīs, taču šajās revīzijās necenšas vērtēt, kādi ir Komisijas panākumi stratēģisko darbību īstenošanā.

33

Dalībvalstis sūta Komisijai gada ziņojumus par oficiālo pārbaužu rezultātiem, kas veiktas saskaņā ar ES tiesību aktiem par dzīvnieku labturību saimniecībās²⁶ un pārvadāšanas laikā. Komisija ir atzinusi, ka paziņotie dati nav pilnīgi, atbilstīgi, uzticami un pietiekami sīki izstrādāti, lai izdarītu secinājumus par atbilstību ES līmenī²⁷. Komisija mūs informēja, ka tā tiecas uzlabot datu, ko paziņo saskaņā ar jauno regulu par oficiālo kontroli, kvalitāti un atbilstību²⁸.

Komisija un dalībvalstis ziņoja par ievērojamu progresu ES standartu piemērošanā

34

Dažās jomās, uz ko attiecas stratēģija, panākts labs progress dzīvnieku labturības stāvokļa uzlabošanā. Komisija 2016. gadā²⁹ ziņoja, ka palielinājies tādu saimniecību skaits, kuras atbilst Direktīvai par lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzību. Komisija secināja, ka dalībvalstis efektīvi piemēroja aizliegumu izmantot neuzlabotus būrus dējējvistu turēšanai (2012. gads) un atsevišķus aizgaldus sivēnmātēm (2013. gads). Komisijas 2018. gada ziņojumā³⁰ minēts, ka dažas dalībvalstis uzlaboja broileru cāļu labturības stāvokli pēc tam, kad tās bija īstenojušas Direktīvu par broileriem (2007. gads). Komisija ir arī konstatējusi labu praksi saistībā ar nepiemērotu dzīvnieku pārvadāšanu, kaušanu, piena govju labturību un trušu komerciālu audzēšanu.

35

Taču Komisijas ziņojumos bija minēti vairāki neatrisināti jautājumi saistībā ar dzīvnieku labturību stratēģijas piemērošanas jomās, un tie bija:

• saimniecības: cūku astu amputēšana³¹, slimības, kas ietekmē piena govju labturību³², tehnisko prasību ievērošana, piemēram, saistībā ar ventilāciju, attiecībā uz gaļas cāļiem³³;
• pārvadāšana: atbilstība noteikumiem par dzīvu dzīvnieku pārvadāšanu lielos attālumos (nesen veiktās Komisijas revīzijās konstatēti uzlabojumi šajā jomā)³⁴ un nepiemērotu dzīvnieku transportēšana³⁵ (aizliegta saskaņā ar tiesību aktiem);
• kaušana: dažāda prakse, atkāpjoties no prasības apdullināt dzīvniekus pirms kaušanas, neatbilstīgas apdullināšanas procedūras (it īpaši saistībā ar mājputnu apdullināšanu ar elektrisko ūdens peldi)³⁶;
• dalībvalstu veiktās oficiālās pārbaudes: pārbaužu biežums un kvalitāte, izpildes darbību atbilstība³⁷.

36

Komisija šos jautājumus risināja, īstenojot virzības un izpildes panākšanas darbības. Tās īstenotās vērienīgās virzības darbības ietver pamatnostādņu izstrādi un tulkošanu, izpētes apmeklējumus un mācību pasākumu organizēšanu dalībvalstu inspektoriem un uzņēmējiem. Kopš 2012. gada Komisija ir organizējusi 34 mācību pasākumus dzīvnieku labturības jomā, īstenojot programmu “Labāka apmācība nekaitīgai pārtikai” (tajā iesaistījās vairāk nekā 1700 dalībnieki), un tās e-mācību moduļus izmanto 6000 personas. 2. izcēlumā sniegts piemērs Komisijas sadarbībai ar dalībvalstu pārstāvjiem un ieinteresēto personu organizācijām pamatnostādņu izstrādē par dzīvnieku labturību pārvadāšanas un kaušanas laikā, kā arī par cūku labturību.

37

Dalībvalstu iestādes, ko apmeklējām, atzina, ka pamatnostādnes un mācību pasākumi bija noderīgi, un plaši izplatīja iegūtās zināšanas saviem oficiālajiem inspektoriem un uzņēmējiem. Dažas iestādes pauda viedokli, ka vajadzīgi vēl citi instrumenti un pamatnostādnes to valsts valodā, lai nodrošinātu zināšanu vēl plašāku izplatīšanu.

38

Komisija uzrauga ES dzīvnieku labturības tiesību aktu piemērošanu, īstenošanu un ieviešanu dalībvalstīs, veicot revīzijas apmeklējumus, vajadzības gadījumā sniedzot ieteikumus, pārbaudot dalībvalstu rīcības plānu izpildi, un var uzsākt pasākumus pret dalībvalstīm, kuras nepilda pienākumus, ko tām uzliek tiesību akti, tostarp atsevišķos gadījumos tā var ierosināt pārkāpuma procedūras.

39

Komisija kopš 2012. gada uzsāka virkni pārkāpuma procedūru pret 18 dalībvalstīm, galvenokārt saistībā ar sivēnmāšu izmitināšanu un dējējvistu tradicionālo būru aizliegumu³⁸. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju šīs procedūras bija veiksmīgas, jo tika panākta atbilstība noteikumiem. Komisija izmantoja arī ES izmēģinājuma projektu, kas ietver neformālu dialogu ar dalībvalstu iestādēm par jautājumiem saistībā ar ES tiesību aktu pareizu piemērošanu. Kopš 2012. gada Komisija ir uzsākusi 18 ES izmēģinājuma projektus saistībā ar direktīvām par dējējvistām un cūkām un piecus izmēģinājuma projektus citās jomās (galvenokārt saistībā ar dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā).

40

Lai izvērtētu, cik ātri dalībvalstis reaģēja uz Komisijas ieteikumiem, mēs pārbaudījām Komisijas 2012.–2015. gada³⁹ revīzijas ziņojumus par dzīvnieku labturību piecās dalībvalstīs, ko apmeklējām, ar tiem saistītos rīcības plānus un to izpildes kontroli. Mēs konstatējām, ka šīs dalībvalstis izpildīja gandrīz pusi no Komisijas sniegtajiem ieteikumiem divos gados vai īsākā laikposmā.

Dalībvalstīm bija nepieciešams ilgs laiks, lai izpildītu atsevišķus ieteikumus, un daži jautājumi joprojām nav atrisināti

Kavēšanās ieteikumu īstenošanā

41

Neraugoties uz Komisijas pamatnostādnēm un izpildes panākšanas darbībām, dalībvalstis, kuras apmeklējām, kavējās ar vairāku jautājumu risināšanu (dažus piemērus sk. 3. izcēlumā). Tie galvenokārt bija saistīti ar valstu oficiālajām pārbaudes procedūrām, kaušanā iesaistīto personu kvalifikāciju, tiesību aktos paredzēto prasību par apdullināšanu pirms kaušanas izpildi, regulāru cūku astu amputēšanu un piemērotām sankcijām neatbilstības gadījumā. Tas nozīmē, ka joprojām pastāv būtiska neatbilstība starp dzīvnieku labturības standartiem, kas paredzēti ES tiesību aktos, un reālo situāciju uz vietas.

42

Komisija seko līdzi savu ieteikumu izpildei, pamatojoties uz dalībvalstu sniegtiem pierādījumiem, ka tās ir ieviesušas pasākumus konstatēto trūkumu novēršanai, un parasti uz vietas nepārbauda šo pasākumu faktisko īstenošanu un efektivitāti. Mēs konstatējām vairākus gadījumus, kad Komisija bija slēgusi savus revīzijas ieteikumus, taču dalībvalstis visas problēmas efektīvi nebija atrisinājušas⁴¹.

Nepietiekama informācija par to, vai dalībvalstis ir atrisinājušas Komisijas apzinātos problēmjautājumus par atkāpes attiecībā uz kaušanu bez apdullināšanas izmantošanu

43

ES tiesību aktu par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā kautuvēs⁴² piemēro no 2013. gada, un tā mērķis ir mazināt dzīvnieku sāpes un ciešanas, izmantojot apstiprinātas apdullināšanas metodes. Tiesību akts paredz atkāpi no prasības attiecībā uz apdullināšanu, kas bija paredzēta jau iepriekšējā 1993. gada tiesību aktā, un to piemēro dzīvniekiem, kurus nonāvē, izmantojot īpašas metodes, ko paredz reliģiskie rituāli⁴³, ja nonāvēšana notiek kautuvē. ES tiesību akta⁴⁴ apsvērumā uzsvērta reliģijas brīvība, kas paredzēta ES Pamattiesību hartā, kā arī tas, ka ir būtiski paredzēt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību. Tiesību aktā nav noteiktas praktiskās īstenošanas metodes vai ziņošanas prasības par atkāpes izmantošanu. Visas dalībvalstis nevāc informāciju par atkāpes izmantošanu.

44

Komisijas 2010. gadā veiktajā novērtējumā par ES dzīvnieku labturības politiku un 2012.–2015. gada dzīvnieku labturības stratēģijai⁴⁵ pievienotajā ietekmes novērtējumā bija minēts, ka “atsevišķās kautuvēs pārmērīgi tiek izmantota atkāpe no noteikumiem par apdullināšanu, lai uzlabotu ražošanas procesu”.

45

Komisija 2015. gadā pēc 13 revīzijas apmeklējumu veikšanas⁴⁶ konstatēja, ka dalībvalstis atšķirīgi izmantoja atkāpi par kaušanu bez apdullināšanas. Tā konstatēja labākus rezultātus dzīvnieku labturības jomā valstīs, kurās kaušanas procedūra bija pakļauta mērķtiecīgām pārbaudēm. Pēc šīm revīzijām Komisija centās iegūt datus no dalībvalstīm par atkāpes izmantošanu. Taču sniegtie dati nebija pietiekami, lai varētu izdarīt secinājumus ES līmenī. Izņemot šo datu vākšanas pasākumu un veikto pētījumu par iespēju sniegt patērētājiem attiecīgo informāciju par dzīvnieku apdullināšanu⁴⁷, Komisija neveica īpašus pasākumus, lai risinātu problēmu, ko tā bija atklājusi saistībā ar atkāpes pārmērīgu izmantošanu. Mūsu darbs parādīja, ka tikai katrā piektajā no apmeklētajām dalībvalstīm nebija īpašu procedūru, lai pārbaudītu pamatojumu atkāpes piemērošanai. Tas apstiprināja Komisijas secinājumus attiecībā uz datu par atkāpes izmantošanu pieejamību (sk. 1. tabulu).

1. tabula

Procedūras, ar kurām piešķir atkāpi attiecībā uz nonāvēšanu bez apdullināšanas un apmeklētajās dalībvalstīs pieejamie dati⁴⁸

Dalībvalsts	Īpaša procedūra nolūkā pārbaudīt pamatojumu atkāpes piemērošanai	Informācijas pieejamība par to dzīvnieku skaitu, kurus kauj bez apdullināšanas
Vācija	✔	Jā
Francija	✔	Informācija ir ierobežota — pieejama tikai par liellopiem un aitām, pamatojoties uz uzņēmēju aplēsēm
Itālija	✔	Informācija ir ierobežota — pieejama tikai par kautuvju skaitu, kurās atļauts veikt kaušanu bez apdullināšanas
Polija	✘	Informācija ir ierobežota — ir pieejamas dažas aplēses par liellopiem un mājputniem, taču kompetentās iestādes tās nav apstiprinājušas
Rumānija	✔	Jā

Avots: ERP, pamatojoties uz dalībvalstu iestāžu sniegtajiem pierādījumiem.

46

Komisija 2017. gada novembrī publicēja plašas pamatnostādnes par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā, tostarp par atkāpes izmantošanas paraugpraksi, kurās uzsvērti procedūras tehniskie aspekti.

Dalībvalstu veiktā oficiālo pārbaužu sistēmu pārvaldība kopumā nodrošina atbilstību, taču kontroles un revīzijas sistēmās ir vairākas nepilnības

47

Dalībvalstu veikto dzīvnieku labturības pārbaužu kvalitāte saimniecībā, pārvadāšanas laikā un kautuvē tieši ietekmē atbilstības prasībām līmeni. Mēs analizējām šādu pārbaužu atbilstību un mērķtiecību, kā arī dalībvalstu veiktās revīzijas saistībā ar šīm pārbaudēm.

Dalībvalstis kopumā ir ieviesušas sistēmas pārbaužu saskaņotai veikšanai

48

Oficiālie veterinārārsti, kas nodarbināti valsts iestādēs, nodrošina dzīvnieku labturības standartu izpildi. Lai pārbaudes būtu efektīvas, tās jāveic saskaņoti un neatkarīgi.

49

Lielākā daļa dalībvalstu, ko apmeklējām, bija ieviesušas procedūras saskaņota inspektoru darba nodrošināšanai⁴⁹.

50

Mēs konstatējām, ka visās apmeklētajās dalībvalstīs uz oficiālajiem veterinārārstiem attiecās vispārīgi noteikumi par valsts amatpersonu integritāti, kas prasīja novērst interešu konfliktu. Mēs konstatējām labas prakses piemērus Francijā un Itālijā (Sardīnijā), kur tika piemērotas īpašas papildu procedūras, lai novērstu oficiālo inspektoru interešu konfliktu (sk. 4. izcēlumu).

Nav pietiekamu pierādījumu, ka dalībvalstis plāno oficiālās pārbaudes, pamatojoties uz riska analīzi

51

Dalībvalstu oficiālo pārbaužu sistēmas aptver ne tikai dzīvnieku labturību, bet arī citas jomas, un it īpaši atbilstību noteikumiem par pārtikas un barības nekaitīgumu, higiēnu, dzīvnieku slimību kontroli un izskaušanu, kā arī par pesticīdu izmantošanu. Ņemot vērā to, ka visās šajās jomās ir konkurence par resursiem, uz riska analīzi balstītas pārbaudes palīdz konstatēt dzīvnieku labturības problēmas un tādējādi efektīvāk un lietderīgāk izlietot ierobežotos pārbaudes resursus. ES tiesību aktos ir prasība veikt uz riska analīzi balstītas pārbaudes⁵⁰.

52

Kopumā dalībvalstis bija pieņēmušas skaidrus noteikumus par to, ka dzīvnieku labturības pārbaudēm saimniecībās jābūt balstītām uz riska novērtējumu. Mēs konstatējām labas prakses piemērus par riska faktoru noteikšanu visās apmeklētajās dalībvalstīs. Piemēram, Francijā inspektoriem saimniecību pārbaudes ir jāplāno, pamatojoties uz informāciju par uzņēmēju līdzšinējo darbību, saņemtajām pārbaudēm, preventīvu pasākumu veikšanu, kautuvju datiem (par dzīvnieku blīvumu transportlīdzekļos un nepiemērotu dzīvnieku pārvadāšanu) un datiem par mirstības līmeni vai citiem rādītājiem, tādiem kā piena kvalitāte vai grūsnības biežums.

53

Taču trīs no piecām apmeklētajām dalībvalstīm (Vācija — Ziemeļreina-Vestfālene, Polija un Rumānija) nevarēja pierādīt, kā noteiktie riska faktori tika izmantoti praksē, lai izvēlētos uzņēmējus pārbaužu veikšanai).

54

Turklāt divās dalībvalstīs atsevišķas saimniecības tika izslēgtas no oficiālajām pārbaudēm, lai gan tās veidoja lopkopības nozares būtisku daļu (sk. 5. izcēlumu). Kaut arī, ņemot vērā ierobežotos resursus, kas atvēlēti pārbaudēm, ir saprātīgi par prioritāti noteikt pārbaudes lielajās saimniecībās, iestādes nebija pienācīgi novērtējušas to, ka neatbilstību risks mazajās saimniecībās var palielināties, ja pārbaudes tajās vispār netiek veiktas.

55

Dzīvu dzīvnieku pārvadāšanas jomā no dalībvalstīm, kuras apmeklējām, tikai Francija bija noteikusi riskus, kuriem jāpievērš vērība, veicot pārbaudes uz ceļiem. Taču nebija pieejama informācija par to, vai zināšanas par attiecīgajiem riskiem tika izmantotas praksē.

56

TRACES (ES tiešsaistes platforma, ko izmanto, lai ES teritorijā uzraudzītu dzīvnieku pārvadāšanu lielos attālumos un pāri robežām) ietver informāciju un ziņošanas mehānismus, ko iestādes var izmantot, lai veiktu mērķtiecīgākas pārbaudes saistībā ar dzīvnieku pārvadāšanu. Tiekoties ar dalībvalstu pārstāvjiem, Komisija ir rosinājusi izmantot interaktīvus meklēšanas rīkus. Taču mēs konstatējām, ka dalībvalstu iestādes, kas ir atbildīgas par pārbaudēm pārvadāšanas laikā, daļēji atsevišķu lietotāju piekļuves ierobežojumu dēļ⁵¹ reti izmantoja TRACES informāciju, lai veiktās pārbaudes būtu mērķtiecīgākas.

57

Dalībvalstu iestādes atbildību par risku analīzes veikšanu saistībā ar saimniecību un pārvadāšanas pārbaudēm parasti deleģē vietējām iestādēm. Neviena no apmeklētajām dalībvalstīm nebija ieviesusi sistēmu, lai pārbaudītu, vai vietējā mērogā tiek veikta risku analīze, vai tā ir kvalitatīva un tiek īstenota praksē.

58

Dalībvalstīs, ko apmeklējām, dzīvnieku labturības pārbaudes kautuvēs parasti aptvēra gandrīz visus uzņēmējus, un tās tika veiktas vai nu mērķtiecīgi, vai arī iekļaujot pārbaudes atbildīgā oficiālā veterinārārsta ikdienas darbā.

Revīziju laikā un sūdzību apkopošanā iegūto informāciju var izmantot efektīvāk

59

ES Regulā par oficiālo kontroli⁵² noteikts, ka dalībvalstīm vismaz reizi piecos gados jāveic to oficiālās pārbaudes sistēmu revīzija dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu jomā un dzīvnieku veselības un labturības jomā, un Komisijas Lēmumā 2006/677/EK izklāstīti norādījumi, kas iesaka šādas revīzijas veikt vismaz reizi piecos gados⁵³. Mēs konstatējām, ka apmeklētajās dalībvalstīs atbildīgās iestādes iekšējās revīzijas struktūrvienība (Polijā arī augstākā revīzijas iestāde) noteica jomas, kurās var uzlabot oficiālo pārbaužu organizēšanu un veica turpmākos pasākumus, ņemot vērā revīzijas secinājumus. Taču Polija nenodrošināja, lai revīzijas dzīvnieku labturības jomā tiktu veiktas vismaz reizi piecos gados. Savukārt Vācija (Ziemeļreina-Vestfālene) un Rumānija nenodrošināja revīzijas laikā sniegto ieteikumu izpildes savlaicīgu kontroli.

60

Komisija pārbauda, kā dalībvalstis revidē savas oficiālās pārbaudes sistēmas, un ir konstatējusi⁵⁴, ka dalībvalstīm ir sarežģīti saprātīgā termiņā veikt revīzijas visās jomās, kurās jāveic oficiālās pārbaudes, un nodrošināt revīzijas rezultātu pēcpārbaudi.

61

Iestādes var izmantot sūdzības un pieprasījumus veikt izmeklēšanu, ko tām iesniegušas dzīvnieku labturības organizācijas, iedzīvotāji vai citas ieinteresētās personas, lai noteiktu galvenās pārbaudāmās jomas. Par šo sūdzību pārvaldību ir atbildīgas tikai dalībvalstis.

62

Mēs konstatējām, ka apmeklētās dalībvalstis izskatīja katru sūdzību atsevišķi, un divas apmeklētās dalībvalstis (Polija un Rumānija) bija ieviesušas procedūras, tostarp termiņus, sūdzību izskatīšanai. Neviena no dalībvalstīm nebija izveidojusi centrālo sūdzību reģistru, kas sniegtu priekšstatu par galvenajām dzīvnieku labturības problēmjomām un atbalstu turpmāko lēmumu pieņemšanā.

63

Papildus 34. un 36. punktā minētajām kontroles darbībām Komisija ir konstatējusi problēmas, kas ir līdzīgas iepriekš aprakstītajām (sk. 53., 55. un 57. punktu).

Dzīvnieku labturības mērķu sasniegšanai dalībvalstis nepilnīgi izmanto kopējās lauksaimniecības politikas instrumentus

64

Lielākā daļa liellopu audzētāju saņem KLP maksājumus (sk. 9. punktu), kas ietver savstarpējās atbilstības prasības attiecībā uz atsevišķiem dzīvnieku labturības nosacījumiem (sk. 8. punktu). Komisijas 2012.–2015. gada stratēģijā bija atzīta nepieciešamība uzlabot sinerģiju starp dzīvnieku labturību un KLP instrumentiem, it īpaši izmantojot savstarpējo atbilstību un lauku attīstību. Mēs pārbaudījām, kā apmeklētās dalībvalstis izmantoja šos divus mehānismus dzīvnieku labturības jomā.

Ierobežota rezultātu apmaiņa starp oficiālajām pārbaudēm un savstarpējās atbilstības pārbaudēm dalībvalstīs un nepilnības sodu piemērošanā

ES tiesību akti nodrošina pamatu savstarpējās atbilstības pārbaužu un oficiālo pārbaužu koordinēšanai

65

Gan oficiālās pārbaudes, gan arī savstarpējās atbilstības pārbaudes ietver plānošanu un apmeklējumus, atbilstības dzīvnieku labturības tiesību aktiem kontroli un lēmumu pieņemšanu par piemērotām darbībām neatbilstības gadījumā. Dalībvalstīm ir jāpieņem lēmums par oficiālo pārbaužu un savstarpējās atbilstības pārbaužu integrācijas līmeni, ievērojot ES tiesību aktu prasības.

66

Deleģētajā regulā par savstarpējo atbilstību noteikts, ka neatbilstības uzskata par “konstatētām”, ja tās ir darītas zināmas kompetentajai kontroles iestādei vai maksājumu aģentūrai⁵⁵. Daudzās dalībvalstīs maksājumu aģentūra atbildību par savstarpējās atbilstības pārbaudēm ir deleģējusi oficiālo pārbaužu kontroles iestādei. Tas nozīmē, ka katra KLP maksājumu saņēmēja neatbilstība, kas konstatēta oficiālo pārbaužu laikā, ir jāņem vērā, veicot savstarpējās atbilstības pārbaudes. Šai sakarā vajadzīga sistēma vai procedūra, kas nodrošina attiecīgās informācijas apmaiņu iesaistīto iestāžu⁵⁶ starpā.

67

Komisija sniedza norādījumus par to, kā piemērojamas regulatīvās prasības attiecībā uz savstarpējās atbilstības pārbaudēm⁵⁷. Šajos norādījumos teikts, ka dalībvalstis var izmantot savu oficiālo pārbaužu rezultātus, lai nodrošinātu obligāto kontroles līmeni saskaņā ar savstarpējās atbilstības prasībām⁵⁸. Abu kontroles sistēmu laba koordinēšana ne tikai padara tās efektīvākas, jo tiek panākti apjomradīti ietaupījumi un izvairīšanās no pārklāšanās, bet arī palīdz efektīvāk konstatēt neatbilstību. Turklāt saskaņota pieeja dzīvnieku labturības pārbaudēm nodrošina lauksaimniekiem lielāku skaidrību un labāku motivāciju sasniegt piemērojamos standartus.

Dalībvalstis nav pietiekami izmantojušas šo iespēju, lai uzlabotu savas kontroles sistēmas, tomēr tika konstatēti labas prakses piemēri

68

Visas dalībvalstis, ko apmeklējām, bija veikušas pasākumus, lai koordinētu savas oficiālo pārbaužu un savstarpējās atbilstības sistēmas. Mēs konstatējām labus koordinēšanas piemērus Vācijā (Ziemeļreinā-Vestfālenē), Francijā un Itālijā (Sardīnijā) (sk. 6. izcēlumu).

69

Rumānijā bija noteikta oficiāla kārtība, ka par neatbilstības gadījumiem, kas konstatēti oficiālajās dzīvnieku labturības pārbaudēs, ir jāinformē iestādes, kas atbild par savstarpējās atbilstības sistēmas sodu piemērošanu, taču līdz mūsu revīzijai šī iespēja praksē nebija izmantota. Polijā šādas oficiālas kārtības nebija.

70

Komisija, veicot dalībvalstu savstarpējās atbilstības pārbaužu revīzijas, pārbauda arī informācijas apmaiņas procedūras. Taču Komisija nepārbauda, vai rezultāti, kas iegūti dzīvnieku labturības oficiālajās pārbaudēs, ko dažas kompetentās kontroles struktūras veic pie KLP saņēmējiem, attiecībā uz savstarpējo atbilstību tiek paziņoti iestādei, kas ir atbildīga par administratīvo sodu piemērošanu saskaņā ar savstarpējās atbilstības noteikumiem.

Savstarpējās atbilstības pārbaudes kopumā aptver attiecīgās dzīvnieku labturības prasības

71

Mēs konstatējām, ka dalībvalstu veiktās savstarpējās atbilstības pārbaudes kopumā aptvēra attiecīgās dzīvnieku labturības prasības⁵⁹. Taču trijās no piecām apmeklētajām dalībvalstīm (Francijā, Polijā⁶⁰ un Rumānijā) mēs konstatējām vairākus izņēmumus. Piemēram, Rumānijā inspektori nepārbaudīja telpu, kurās tiek turēti teļi un cūkas, un to guļvietu tīrību, dzelzs līmeni teļu barībā un vides parametrus, piemēram, putekļu daudzumu, gāzu koncentrāciju un temperatūru.

72

Komisija, veicot revīzijas, pārbauda, vai dalībvalstu savstarpējās atbilstības kontrolsaraksti aptver visas attiecīgās dzīvnieku labturības prasības, un tās nesen veiktajās revīzijās Igaunijā, Spānijā, Austrijā, Portugālē un Somijā tika konstatēti izlaidumi. Pamatojoties uz dažiem no šiem konstatējumiem, ir piemērotas finanšu korekcijas⁶¹.

Dažas dalībvalstis nenodrošināja, lai saskaņā ar savstarpējās atbilstības sistēmu piemērotie sodi būtu samērīgi ar konstatētās neatbilstības nozīmīgumu

73

Lai savstarpējās atbilstības maksājumu samazinājumam būtu atturoša ietekme, tam jābūt samērīgam ar konstatētās neatbilstības smagumu, apjomu, ilgumu un atkārtošanās biežumu⁶². Mūsu nesen publicētajā īpašajā ziņojumā⁶³ par savstarpējās atbilstības efektivitāti konstatējām, ka dalībvalstīs būtiski atšķiras pārkāpumu nozīmīguma klasifikācija.

74

Mēs konstatējām, ka Vācija (Ziemeļreina-Vestfālene), Francija un Itālija (Sardīnija) piemēroja skaidrus noteikumus par maksājumu samērīgiem samazinājumiem. Visbiežāk piemērotā samazinājuma likme bija 3 %⁶⁴, izņemot Itāliju, kur vairāk nekā 70 % neatbilstības gadījumu tika izteikts brīdinājums, taču administratīvais sods netika piemērots. Rumānijā saimniecība, kurā inspektori konstatēja neatbilstību līdz pat 30 % no attiecīgajiem pārbaudes punktiem, tika uzskatīta par pilnībā atbilstīgu. Šādas iecietīgas attieksmes dēļ paziņoto neatbilstības gadījumu skaits bija ārkārtīgi zems — 2016. gadā no aptuveni 13 500 pārbaudīto saimniecību tikai trim saimniecībām tika piemērots administratīvais sods (sk. IV pielikumu, kurā redzams, ka ievērojami atšķīrās arī kontroles intensitāte un paziņoto neatbilstību skaits). Savstarpējās atbilstības prasības dzīvnieku labturības jomā Rumānijā piemēro kopš 2016. gada, ņemot vērā, ka pēc Rumānijas pievienošanās ES 2007. gadā tai tika noteikts pielāgošanās periods.

75

Polijā maksājuma samazinājumu veica, pamatojoties uz vērtēšanas sistēmu, kas paredzēja piešķirt punktus par katru dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumu, kas saistīts ar konkrētu tiesību aktu. Pieņemot lēmumu par piemērojamo maksājuma samazinājuma likmi, tika ņemti vērā tikai tie noteikumi, kuriem piešķirts lielākais punktu skaits. Tas nozīmē, ka maksājumu samazinājumā gan ņem vērā atsevišķas neatbilstības nozīmīgumu, taču to nesaista ar konstatēto neatbilstību skaitu.

76

Dažu Komisijas nesen veikto revīziju⁶⁵ laikā tika konstatēts, ka sankciju sistēma ir pārāk iecietīga attiecībā uz savstarpējo atbilstību kopumā un it īpaši attiecībā uz dzīvnieku labturības prasībām, jo tā nenodrošina, ka sankcijas ir samērīgas ar neatbilstību nozīmīgumu. Komisija ir sniegusi vairākus vispārīgus skaidrojumus šajā ziņā, atbildot uz dalībvalstu iesniegtajiem jautājumiem, un 2018. gada maijā tā rīkoja ekspertu grupas sanāksmi, kuras laikā dalībvalstis apmainījās ar labu praksi saistībā ar savstarpējās atbilstības pārbaudēm dzīvnieku labturības jomā. Tomēr Komisijas pamatnostādnēs par savstarpējo atbilstību šim jautājumam nav pievērsta uzmanība.

Lauku attīstība: maz stimulu uzlabot dzīvnieku labturību, un nav garantēta izmaksu efektivitāte

77

Lauku attīstības atbalsts nodrošina finansējumu dzīvnieku labturības mērķu sasniegšanai. Komisijas dzīvnieku labturības stratēģija 2012.–2015. gadam ietvēra mērķi optimizēt sinerģiju ar lauku attīstības atbalstu dzīvnieku labturības veicināšanai. Lai panāktu pēc iespējas lielāku izmaksu efektivitāti, dalībvalstīm būtu jāpievēršas darbībām, kurām piemīt lielākais potenciāls uzlabot dzīvnieku labturību uz vienu izmaksu vienību.

Lauku attīstības fondi netiek plaši izmantoti dzīvnieku labturības veicināšanai

78

Pašreizējā plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam 35 no 118 lauku attīstības programmām ir iekļauts īpašs pasākums (14. pasākums), kura nolūks ir atbalstīt dzīvnieku labturību (sk. 12. punktu); 13 no šīm programmām ir izstrādājuši Itālijas reģioni.

79

Lauku attīstības tiesību aktos atsauce uz dzīvnieku labturību minēta prioritātē “veicināt pārtikas preču aprites organizēšanu, tostarp lauksaimniecības produktu pārstrādi un tirdzniecību, dzīvnieku labturību un riska pārvaldību lauksaimniecībā (..)”⁶⁶. Šai prioritātei ir divas galvenās jomas⁶⁷, taču tās uz dzīvnieku labturību neattiecas.

80

Desmit dalībvalstis 14. pasākumu savās lauku attīstības programmās nav izmantojušas. Divas no apmeklētajām dalībvalstīm (Francija un Polija) neizmantoja šo pasākumu, jo uzskatīja, ka tiesību aktu pamatprasības attiecībā uz dzīvnieku labturību bija pietiekamas. Turklāt Polijas iestādes uzskatīja, ka pasākums var negatīvi ietekmēt lauksaimnieku konkurētspēju. Francijā šāda izvēle bija pretrunā 2016. gada valsts dzīvnieku labturības stratēģijai, kurā bija noteikts mērķis piesaistīt lauku attīstības finansējumu, lai palīdzētu lauksaimniekiem uzlabot dzīvnieku labturību. Francijas stratēģijas īstenošana sākās pēc lauku attīstības programmu apstiprināšanas, un Francija neatjaunināja programmas nolūkā atspoguļot saistības.

81

Vairākiem citiem lauku attīstības pasākumiem (īpaši tādiem kā atbalsts ieguldījumiem lauku saimniecībās, kvalitātes shēmas vai bioloģiskā lauksaimniecība) piemīt potenciāls veicināt augstāku dzīvnieku labturības standartu piemērošanu. Divās no apmeklētajām dalībvalstīm mēs konstatējām šādu uz dzīvnieku labturības uzlabošanu vērstu pasākumu piemērus (sk. 7. izcēlumu).

“Dzīvnieku labturības” pasākums: labi piemēri tādām darbībām, kas labvēlīgi ietekmē dzīvniekus, taču netiek nodrošināta izmaksu efektivitāte

82

Mēs pārbaudījām dalībvalstu sistēmas, lai izvērtētu, vai īpašais dzīvnieku labturības pasākums (14. pasākums) ir izmaksu ziņā efektīvs. Mēs pārbaudījām, vai atbalsts palīdz lauksaimniekiem panākt dzīvnieku labturības reālus uzlabojumus, kas pārsniedz minimālos standartus, ņemot vērā radušās papildu izmaksas un zaudētos ienākumus, un vai ir pieejama pietiekama informācija par attiecīgo darbību uzraudzību.

Minimālo standartu pārsniegšana

83

Dalībvalstu iestādes noteica uzlabotus dzīvnieku labturības nosacījumus, kas jānodrošina, lai saņemtu atbalstu saskaņā ar 14. pasākumu, piemēram, vasaras ganības liellopiem, lielāka telpa dzīvniekiem saimniecībās un pārvadāšanas laikā, kā arī uzlaboti novietņu apstākļi.

84

Vācijā (Ziemeļreina-Vestfālene) un Rumānijā, tāpat kā lielākajā daļā citu dalībvalstu, astu amputēšana ir ierasta prakse intensīvās cūku fermās, lai gan tiesību akti to aizliedz. Veicot apmeklējumus šajās divās dalībvalstīs, mēs konstatējām, ka saimniecībās, kuras saņēma atbalstu saskaņā ar 14. pasākumu, cūkām amputēja astes, un tām netika nodrošināta piekļuve pietiekamam daudzumam pakaišu materiāla, kā to paredz tiesību akti⁶⁸ (sk. 5. attēlu).

85

Veterinārijas eksperti⁶⁹ piekrīt, ka viena parametra ietekme uz labturību ir ierobežota, ja tas netiek nodrošināts kopā ar citiem parametriem. Tas nozīmē, ka cūkām pieejamās telpas paplašināšanai par 10 vai 20 % var nebūt liela ietekme uz to labturību, ja nav nodrošināts pakaišu materiāls.

86

Pirms dalībvalstu lauku attīstības programmu apstiprināšanas AGRI ĢD konsultējas ar SANTE ĢD. Neraugoties uz to, Komisija neizmantoja informāciju par jomām, kurās SANTE ĢD konstatēja plaši izplatītu neatbilstību (galvenokārt regulāra cūku astu amputēšana un pakaišu materiāla nenodrošināšana — šajās jomās atbilstību panākušas tikai Somija un Zviedrija), lai veiktu pārbaudes dalībvalstīs saistībā ar pasākuma izmantošanu attiecīgajās jomās.

Liekās palīdzības riska mazināšana

87

Liekā palīdzība attiecas uz situāciju, kad subsidētā darbība vai projekts būtu pilnībā vai daļēji uzsākts bez dotācijas atbalsta. Pastāv risks, ka atbalsta saņēmējs būtu izpildījis 14. pasākuma prasības arī tad, ja nebūtu saņēmis lauku attīstības atbalstu, piemēram, tāpēc, ka pasākums atbilst parastai lauksaimniecības praksei, vai tāpēc, ka atbalsta saņēmējs pirms pieteikšanās 14. pasākuma atbalstam jau bija iesaistījies privātā kvalitātes shēmā, kas ietvēra attiecīgās prasības.

88

Mūsu apmeklējumi trijās dalībvalstīs, kuras izmanto 14. pasākumu, parādīja, ka vadošās iestādes nemazināja liekās palīdzības risku, it īpaši saistībā ar privātām kvalitātes shēmām. Abi saskaņā ar 14. pasākumu piešķirtā atbalsta saņēmēji, kurus apmeklējām Vācijā (Ziemeļreinā-Vestfālenē) un Itālijā (Sardīnijā), ievēroja privāto shēmu dzīvnieku labturības prasības⁷⁰. Vācijā (Ziemeļreinā-Vestfālenē) kvalitātes shēma apvēra aptuveni 10 % no cūku fermām reģionā un ietvēra maksājumus par tādu saistību izpildi, kas pārklājās ar dzīvnieku labturības pasākuma prasībām.

89

Mēs konstatējām, ka Itālijā (Sardīnijā) iestādes bija mazinājušas risku, ka 14. pasākumu varētu izmantot, lai atbalstītu darbības, kas atbilst parastai lauksaimniecības praksei. Iestādes ņēma vērā gan tiesību aktos paredzētās dzīvnieku labturības prasības, gan arī augstākus standartus, ko vietējie lauksaimnieki regulāri piemēro, plānojot dzīvnieku labturības pasākuma izpildi. Parasto praksi noteica, pamatojoties uz veterinārārstu pieredzi un datiem, kas iegūti no Itālijas Lauksaimniecības uzskaites informācijas tīkla. Piemēram, tiesību aktos paredzētā minimālā telpa teļiem ir 1,8 m², savukārt praksē Sardīnijas lauksaimnieki nodrošināja vidēji 3,2 m² katram teļam. Sardīnijas iestāžu noteiktā attiecīgā dzīvnieku labturības pasākuma prasība bija ne mazāk kā 4,5 m² katram teļam.

90

Komisija izdeva pamatnostādnes dalībvalstīm, norādot, ka dzīvnieku labturības maksājumi būtu jāizmanto, lai atbalstītu darbības, kas citādi netiktu īstenotas, un veica atbilstīguma revīzijas, lai pārbaudītu 14. pasākuma īstenošanu. Tomēr — ne apstiprinot lauku attīstības programmas, ne arī veicot revīzijas,— Komisija nepārbaudīja, vai dalībvalstis ņēma vērā iespējamo pārklāšanos ar privātajām shēmām.

Atbalsta aprēķināšanas pamatotības pārbaudes

91

ERP, veicot revīzijas ticamības deklarāciju vajadzībām, konstatēja, ka Rumānija bija aprēķinājusi tādu atbalstu saskaņā ar 14. pasākumu, kurš ļāva lauksaimniekiem saņemt pārāk lielus maksājumus. Komisija apstiprināja aprēķinu kļūdas pieciem apakšpasākumiem un ierosināja finanšu korekcijas aptuveni 59 miljonu EUR apmērā attiecībā uz maksājumiem, kas veikti no 2013. gada oktobra līdz 2016. gada oktobrim. Komisija patlaban izmeklē līdzīgu lietu saistībā ar iespējamību, ka arī citā dalībvalstī ir veikti pārāk lieli maksājumi.

Dzīvnieku labturības uzraudzība

92

ES kopīgās uzraudzības un novērtēšanas sistēmas (VUNS)⁷¹ mērķis ir uzskatāmi parādīt progresu, kas panākts lauku attīstības politikas īstenošanā, un izvērtēt lauku attīstības politikas intervences pasākumus ietekmi, efektivitāti, lietderību un nozīmi, taču tā neietver nevienu konkrētu dzīvnieku labturības rādītāju vai aspektu.

93

Komisijas rīcībā nav informācijas par lauku attīstības finansējuma, kas atvēlēts dzīvnieku labturībai, plānotajiem vai faktiskajiem rezultātiem un ietekmi. Spēkā esošie rādītāji neļauj izvērtēt ietekmi, ko rada lauku attīstības finansējums 2,5 miljardu EUR apmērā, kas laikposmā no 2007. līdz 2020. gadam piešķirts dzīvnieku labturības maksājumiem (1 miljards EUR 2007.–2013. gadam un 1,5 miljardi EUR 2014.–2020. gadam).

94

Dalībvalstis varēja noteikt papildu rādītājus VUNS satvarā. Dalībvalstis, ko apmeklējām, šo iespēju nebija izmantojušas. Tomēr Itālija (Sardīnija) un Rumānija bija noteikušas vairākus rādītājus iekšējai lietošanai. Itālijā (Sardīnijā) iestādes izstrādāja rādītāju, lai noteiktu somatisko šūnu līmeni pienā, un izmantoja to kā aplēsto vērtību aitu un kazu labturības stāvokļa novērtēšanā. Rumānijā iestādes izmantoja mirstības līmeni, lai izvērtētu labturības stāvokļa izmaiņas saimniecībās, kuras saņem atbalstu.

95

Iepriekšējā plānošanas perioda ex post novērtējumu kopsavilkumā⁷² “dzīvnieku labturības maksājumu” pasākums tika vērtēts, pamatojoties uz atbalstīto saimniecību skaitu. Vērtēšanas dokumentā bija norādīts, ka ietekme bija ierobežota, jo tikai 1,1 % ES saimniecību, kurās audzē mājlopus, bija izmantojušas šo pasākumu.

Secinājumi un ieteikumi

96

Dzīvnieku labturība ir ES iedzīvotājiem būtisks jautājums. Tas ir aplūkots ES līgumā un tiesību aktos šajā jomā. Komisija ir aktīvi risinājusi ieinteresēto personu ierosinātos problēmjautājumus un ir izstrādājusi stratēģiju, lai nodrošinātu satvaru savām darbībām.

97

Revīzijā mēs pārbaudījām stratēģijas vispārējo īstenošanu un virzību uz noteiktajiem mērķiem — panākt atbilstību dzīvnieku labturības tiesību aktiem un optimizēt sinerģiju ar kopējo lauksaimniecības politiku, izmantojot savstarpējo atbilstību un lauku attīstību. Mēs centāmies rast atbildi uz šādu jautājumu:

vai Komisijas un dalībvalstu darbības ir efektīvi veicinājušas ES mērķu sasniegšanu dzīvnieku labturības jomā?

98

Mēs secinām, ka ES darbības dzīvnieku labturības jomā ir uzlabojušas atbilstību dzīvnieku labturības prasībām un veicinājušas augstāku standartu piemērošanu, kas noteikti pozitīvi ietekmē dzīvnieku labturību. Taču joprojām pastāv vairāki trūkumi un iespēja uzlabot koordinēšanu, izmantojot savstarpējās atbilstības pārbaudes un lauku attīstības atbalstu dzīvnieku labturībai.

99

Mēs konstatējām, ka Komisija pabeidza jaunākās ES dzīvnieku labturības stratēģijas īstenošanu (tomēr Komisija nav pārskatījusi tiesību aktus dzīvnieku labturības jomā). Lielākās daļas plānoto darbību īstenošana kavējās (sk. 28. un 29. punktu). Stratēģijā nebija noteikti izmērāmi uzraudzības rādītāji, Komisija neizvērtēja, vai bija sasniegti stratēģijas mērķi, nedz arī noteica, vai ir vajadzīga jauna stratēģija.

100

ES līmenī pieejamie dati nav pietiekami informatīvi un uzticami, lai iegūtu būtisku informāciju par to, kādā līmenī nodrošināta atbilstība dzīvnieku labturības tiesību aktiem jomās, ko Komisija atzinusi par tādām, kurās nepieciešami uzlabojumi (sk. 30.–33. punktu). It īpaši saistībā ar to, kā tiek izmantota atkāpe attiecībā uz kaušanu bez apdullināšanas, juridiskais pamats pieļauj atšķirīgu interpretāciju un praksi dalībvalstīs un neparedz ziņošanas prasības. Tādēļ nav pieejama pietiekama informācija, lai izvērtētu, vai dalībvalstis ir novērsušas atkāpes pārmērīgu izmantošanu vairāku uzņēmumu kautuvēs, kas bija viena no problēmām, kuru Komisija konstatēja pirms pašreizējās dzīvnieku labturības stratēģijas īstenošanas uzsākšanas (sk. 43.–45. punktu).

1. ieteikums. Stratēģiskais satvars Komisijas politikai dzīvnieku labturības jomā

Lai turpmāk virzītu savas darbības dzīvnieku labturības jomā, Komisijai:

1. jāveic 2012.–2015. gada dzīvnieku labturības stratēģijas novērtējums, lai noteiktu, cik lielā mērā sasniegti tās mērķi un vai tiek piemērotas tās izdotās pamatnostādnes;

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2020. gads.

2. jānosaka atsauces un mērķa rādītāji, lai noteiktu un salīdzinātu dalībvalstu atbilstības līmeni pārējās riskam pakļautajās jomās, kas noteiktas, veicot novērtējumu;

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2021. gads.

3. jāapsver, kā rīkoties attiecībā uz iepriekš minētā novērtējuma secinājumiem (piemēram, izstrādāt jaunu stratēģiju vai rīcības plānu un/vai pārskatīt tiesību aktus dzīvnieku labturības jomā), un publicēt šā novērtējuma rezultātus.

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2021. gads.

101

Mūsu revīzija parādīja, ka Komisija un dalībvalstis ir veiksmīgi atrisinājušas vairākus dzīvnieku labturības problēmjautājumus, izmantojot pamatnostādnes un izpildes panākšanas darbības (sk. 34.–40. punktu).

102

Taču citās jomās progress ir bijis lēns, un joprojām pastāv vairāki trūkumi saistībā ar minimālo standartu piemērošanu saskaņā ar regulējumu, lai gan tiesību akti ir spēkā jau gandrīz 18 gadus (sk. 41. un 42. punktu). Turklāt, lai gan tika konstatēti daži labas prakses gadījumi, nebija skaidrs, vai dalībvalstu dzīvnieku labturības pārbaudes bija balstītas uz riska novērtējumu (it īpaši pārvadāšanas jomā). Apmeklētās dalībvalstis pilnībā neizmantoja informāciju, kas iegūta no revīzijām un sūdzībām. Komisija ir apzinājusi lielāko daļu šo problēmjautājumu un rīkojusies, lai tos novērstu, taču pilnībā tas vēl nav izdevies (sk. 47.–63. punktu).

2. ieteikums. Komisijas pamatnostādnes un izpildes panākšanas darbības atbilstības jomā

Lai efektīvāk rīkotos riska jomās un izplatītu labu praksi, Komisijai:

1. jāizstrādā izpildes panākšanas stratēģija, lai stiprinātu kārtību, kādā pēcpārbauda SANTE ĢD ieteikumu izpildi, nolūkā samazināt laikposmu līdz tam, kad, reaģējot uz Komisijas ieteikumiem, kas sniegti pēc tās veiktajām revīzijām, tiek veikti apmierinoši pasākumi, un lai panāktu, ka tiek izpildīti tiesību aktu noteikumi, īpaši tie, kas jau ilgu laiku ir bijuši spēkā;

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2020. gads.

2. kopā ar dalībvalstīm jānosaka, kā platformā TRACES pieejamie rīki var palīdzēt sagatavot riska analīzi attiecībā uz dzīvu dzīvnieku pārvadāšanas pārbaudēm, un jāizplata pamatnostādnes par šo rīku izmantošanu.

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2020. gads.

103

Dalībvalstu veiktās pārbaudes galvenokārt aptvēra attiecīgās dzīvnieku labturības prasības, un mēs konstatējām vairākus piemērus, kas apliecināja labu koordināciju starp iestādēm, kuras atbild par oficiālajām dzīvnieku labturības pārbaudēm, un iestādēm, kuras atbild par savstarpējās atbilstības pārbaudēm. Taču, lai gan vienas un tās pašas kontroles iestādes veica oficiālās pārbaudes un savstarpējās atbilstības pārbaudes, dažas dalībvalstis nenodrošināja efektīvu informācijas apmaiņu par oficiālo pārbaužu laikā konstatētām neatbilstībām, kurām var būt ietekme uz savstarpējās atbilstības prasībām. Turklāt bija gadījumi, kad sodi, kurus par savstarpējās atbilstības noteikumu pārkāpumiem piemēroja maksājumu aģentūras, nebija samērīgi ar pārkāpumu nozīmīgumu (sk. 65.–76. punktu).

3. ieteikums. Oficiālo pārbaužu un savstarpējās atbilstības pārbaužu koordinācijas uzlabošana

Lai stiprinātu saikni starp savstarpējās atbilstības sistēmu un dzīvnieku labturību, Komisijai:

1. veicot savstarpējās atbilstības revīzijas, jāizvērtē, cik pilnīgi ir dalībvalstu ziņojumi par neatbilstībām, kas konstatētas oficiālajās pārbaudēs, kuras veic tā pati kontroles iestāde, kas īsteno savstarpējās atbilstības pārbaudes, piemēram, Komisija varētu veikt kontrolpārbaudi un salīdzināt oficiālo pārbaužu rezultātus ar datiem par atbalsta saņēmējiem, kuriem piemēro savstarpējās atbilstības prasības;

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2020. gads.

2. balstoties uz iepriekšējām darbībām, turpmāk jādalās ar paraugpraksi savstarpējās atbilstības jomā un jāinformē dalībvalstis par atbilstības konstatējumiem pakārtotajiem lēmumiem, lai noteiktu finanšu korekcijas, jo ar dzīvnieku labturību saistītās sankciju sistēmas ir pārāk pielaidīgas.

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2020. gads.

104

Lai gan dzīvnieku labturības veicināšana 2014.–2020. gada periodā bija lauku attīstības prioritāte, mēs konstatējām, ka konkrētais dzīvnieku labturības pasākums netika plaši izmantots. Pasākuma izmaksu efektivitāte pazeminājās, jo tika atbalstītas saimniecības, kurās nebija ievēroti vairāki minimālie standarti attiecībā uz cūku labturību, pastāvēja liekās palīdzības risks, jo prasības pārklājās ar privāto shēmu prasībām, kā arī kopējā uzraudzības sistēmā nebija rādītāju par dzīvnieku labturības uzlabojumiem. Dalībvalstis reti izmantoja iespēju atbalstīt dzīvnieku labturību, iesaistoties citos lauku attīstības pasākumos (sk. 77.–95. punktu).

4. ieteikums. Lauku attīstības atbalsta izmantošana dzīvnieku labturības mērķu sasniegšanai

Lai veicinātu lauku attīstības atbalsta efektīvu izmantošanu dzīvnieku labturībai, Komisijai jāveic šādi pasākumi:

1. apstiprinot izmaiņas spēkā esošajās lauku attīstības programmās, kā arī apstiprinot jaunus plānošanas dokumentus lauku attīstības plānošanas periodam pēc 2020. gada, jāpārbauda, kā dalībvalstis izmanto dzīvnieku labturības pasākumu jomās, kurās gūti pierādījumi par plašām neatbilstībām (piemēram, par cūku astu amputēšana), kā arī jāpārbauda iespējamā pārklāšanās ar privātām shēmām, kurās paredzētas līdzīgas saistības;

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2021. gads.

2. jāveicina dalībvalstu apmaiņa ar labu praksi, kas atspoguļo dzīvnieku labturības pasākuma papildu un brīvprātīgus rezultātus un ietekmes rādītājus, izmantojot vienoto uzraudzības un novērtēšanas sistēmu, kas tiks izveidota plānošanas periodam pēc 2020. gada;

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2020. gads.

3. attiecībā uz plānošanas periodu pēc 2020. gada jāsniedz pamatnostādnes dalībvalstīm par citu lauku attīstības pasākumu izmantošanu, lai atbalstītu augstāku dzīvnieku labturības standartu piemērošanu nolūkā piedāvāt lauksaimniekiem plašāku stimulu klāstu dzīvnieku labturības uzlabošanai.

   Īstenošanas mērķtermiņš: 2021. gads.

Šo ziņojumu 2018. gada 3. oktobra sēdē Luksemburgā pieņēma I apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Nikolaos Milionis.

Glosārijs un saīsinājumi

AGRI ĢD: Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts.

Broileri: cāļi, ko audzē gaļas ieguvei.

Cūku astu amputēšana: cūku astu nogriešanas procedūra, lai mazinātu astu nokošanu.

EFSA: Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde — Eiropas Savienības aģentūra, kas sniedz neatkarīgas zinātniskas konsultācijas un informē par esošajiem un jaunajiem riskiem saistībā ar pārtikas apriti.

KLP: kopējā lauksaimniecības politika.

LAP: lauku attīstības programma.

Oficiālās pārbaudes: šis termins ziņojumā izmantots, atsaucoties uz kontroles pasākumiem un inspekcijām dalībvalsts līmenī (piem., tām, ko veic veterinārais dienests), lai pārliecinātos, ka Eiropas Savienības dzīvnieku labturības noteikumi ir pareizi piemēroti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 882/2004.

OIE: Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (Office International des Épizooties) — starpvaldību organizācija, kurā ir 181 dalībvalsts. Tā izstrādā starptautiski atzītus dzīvnieku veselības un labturības standartus.

OPP: obligātās pārvaldības prasības — tās ir daļa no savstarpējās atbilstības sistēmas un ir noteiktas vairākās Eiropas Savienības direktīvās un regulās. Šīs prasības attiecas uz sabiedrības veselību, dzīvnieku un augu veselību, dzīvnieku identificēšanu un reģistrāciju, kā arī vidi un dzīvnieku labturību.

SANTE ĢD: Eiropas Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts.

Savstarpējās atbilstības pārbaudes: pārbaudes, kuru mērķis ir pārliecināties, ka ir ievēroti savstarpējās atbilstības pienākumi saskaņā ar regulām (ES) Nr. 1306/2013, 809/2014 un 640/2014.

TRACES: (Trade Control and Expert System) integrēta datorizēta veterinārā sistēma — Komisijas daudzvalodu tiešsaistes rīks visu sanitāro prasību pārvaldībai attiecībā uz dzīvnieku, spermas un embriju, pārtikas, barības un augu ES iekšējo tirdzniecību un importu.

VUNS: ES kopīga uzraudzības un novērtēšanas sistēma lauku attīstības pasākumu jomā.

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica I revīzijas apakšpalāta, kuru vada ERP loceklis Nikolaos Milionis un kura revidē dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Revīziju vadīja ERP loceklis Janusz Wojciechowski, un viņam palīdzēja locekļa biroja vadītāja Kinga Wiśniewska-Danek un locekļa biroja atašejs Katarzyna Radecka-Moroz, atbildīgais vadītājs Colm Friel, darbuzdevuma vadītāja Diana Voinea, darbuzdevuma vadītāja vietnieki Paulo Oliveira un Lucia Roșca un revidenti Xavier Demarche, Małgorzata Frydel, Michela Lanzutti, Joachim Otto un Maciej Szymura. Lingvistisko atbalstu sniedza Fiona Urquhart.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2018

PDF	ISBN 978-92-847-1165-9	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/531868	QJ-AB-18-026-LV-N
HTML	ISBN 978-92-847-1178-9	ISSN 1977-5717	doi:10.2865/07204	QJ-AB-18-026-LV-Q

© Eiropas Savienība, 2018

Lai izmantotu vai reproducētu fotoattēlus vai citus materiālus, uz kuriem neattiecas Eiropas Savienības autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā https://europa.eu/european-union/contact_lv

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: https://europa.eu/european-union/contact_lv

Kā atrast informāciju par ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: https://europa.eu/european-union/index_lv

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt šeit: https://publications.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai vai tuvāko informācijas centru (sk. https://europa.eu/european-union/contact_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1952. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu/homepage.html?locale=lv

ES atklātie dati
ES atklāto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot kā komerciāliem, tā nekomerciāliem mērķiem.