12 Jautājumi par eiropu 2017. g. augusta izdevums

Paskāls Fontēns

Kāds ir ES mērķis? Kādēļ un kā tā tika izveidota? Kā tā darbojas? Ko tā jau ir sasniegusi savu pilsoņu labā, un ar kādām jaunām problēmām tā sastopas šodien?

Vai globalizētā pasaulē ES var veiksmīgi konkurēt ar citām ekonomikas lielvarām, saglabājot savus sociālos standartus? Kā var pārvaldīt imigrāciju? Kāda turpmākajos gados būs Eiropas ietekme pasaulē? Kur tiks novilktas ES robežas? Kāda būs eiro nākotne?

Šie ir tikai daži no jautājumiem, ko ES eksperts Paskāls Fontēns (Pascal Fontaine) aplūko šajā populārās brošūras “12 jautājumi par Eiropu” 2017. gada izdevumā. Paskāls Fontēns ir bijušais Žana Monē palīgs un bijušais Parīzes Politikas studiju institūta profesors.

Šajā publikācijā ir pausti autora viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Komisijas oficiālo viedokli.

Saturs

1. Kādēļ Eiropas Savienība
2. Divpadsmit vēsturiskie soļi
3. ES paplašināšanās un attiecības ar kaimiņvalstīm
4. Kā darbojas ES
5. Ar ko nodarbojas ES
6. Vienotais tirgus
7. Eiro
8. Ieguldījumu un izaugsmes radīšana digitālajā ekonomikā
9. Ko nozīmē būt Eiropas pilsonim
10. Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpa
11. ES ietekme pasaulē
12. Kāda ir Eiropas nākotne
13. Svarīgākie pagrieziena punkti Eiropas integrācijas vēsturē

ES MĒRĶIS IR:

• saglabāt un nostiprināt mieru tās dalībvalstu un tās kaimiņvalstu starpā,
• tuvināt Eiropas valstis praktiskā sadarbībā,
• garantēt Eiropas iedzīvotājiem drošību,
• veicināt ekonomisko un sociālo solidaritāti,
• saglabāt Eiropas valstu identitāti un dažādību globalizētā pasaulē,
• veicināt eiropiešu kopīgās vērtības.

I. MIERS

Pirms ideja par Eiropas apvienošanu kļuva par īstu politisku mērķi, tā bija tikai filozofu un fantastu kopīgs sapnis. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām “Eiropas savienotajām valstīm”. Šo sapni aptumšoja briesmīgie kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē.

Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un radīt apstākļus, kas nodrošinātu ilgstošu mieru. Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži drosmīgi valstsvīri, to vidū Robērs Šūmans, Konrāds Adenauers, Alčide De Gasperi un Vinstons Čērčils sāka mudināt savas tautas pieteikt jaunu laikmetu. Rietumeiropā valdītu jauna kārtība, kuras pamatā būtu kopīgas intereses un līgumi, kas garantētu tiesiskumu un visu valstu vienlīdzību.

Robērs Šūmans, toreizējais Francijas ārlietu ministrs, nolēma īstenot Žana Monē ideju un 1950. gada 9. maijā nāca klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Viņš ierosināja apvienot ogļu un tērauda ražošanu valstīs, kuru starpā reiz valdīja cīņa, un nodot to kopējas Augstās iestādes pārziņā. Tādējādi ieroču izejmateriāli praktiski un dziļi simboliski tad kļūtu par izlīguma un miera līdzekļiem.

Mūsdienās Eiropas Savienības valstīs valda miers, cilvēki dzīvo demokrātiskā vidē, kurā tiek ievērots tiesiskums un pamattiesības. Turklāt bijušās Dienvidslāvijas valstis, kas vēl 20. gadsimta deviņdesmitajos gados karoja savā starpā, šodien ir vai nu pievienojušās ES, vai arī gatavojas to darīt.

Tomēr mieru nekad nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamu. Nesenās ekonomikas un sociālās krīzes laikā Eiropa piedzīvoja populisma, ekstrēmisma un nacionālisma tendenču pastiprināšanos, kas apdraud demokrātiju un Eiropas integrācijas procesu. Daudzas kustības ir skeptiski noskaņotas pret esošajām iestādēm gan valstu, gan Eiropas līmenī. Joprojām nav skaidrs, vai jaunā ekonomikas izaugsme, kas balstās uz kopējiem risinājumiem, varēs mazināt šos saspīlējumus.

II. EIROPAS APVIENOŠANA

Eiropas Savienība veicināja Vācijas apvienošanos pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Kad 1991. gadā sabruka padomju impērija, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kas gadu desmitiem bija atradušās aiz “dzelzs priekškara” valdošajā autoritārisma jūgā, atkal varēja brīvi lemt savu likteni. Daudzas izlēma saistīt nākotni ar demokrātiskajām Eiropas valstīm. Astoņas no tām pievienojās ES 2004. gadā, vēl divas — 2007. gadā, bet Horvātija — 2013. gadā. Arī Vidusjūras reģiona valstis Kipra un Malta ir dalībvalstis kopš 2004. gada.

ES paplašināšanās process joprojām turpinās. Septiņas valstis ir dažādos iespējamās iestājas sagatavošanās posmos. Tomēr sarežģītā ekonomiskā situācija Eiropā padara maz ticamu iespēju, ka pārskatāmā nākotnē ES pievienosies kāda jauna valsts.

Vienlaikus Apvienotajā Karalistē 2016. gada jūnijā notika referendums, kurā balsotāju vairākums pauda savu vēlmi izstāties no Eiropas Savienības.

2017. gada martā Apvienotā Karaliste paziņoja Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 50. pantu. 50. pantā paredzētās sarunas starp ES un Apvienoto Karalisti sākās 2017. gada 19. jūnijā.

III. DROŠĪBA

Eiropa 21. gadsimtā joprojām saskaras ar ievērojamām drošības problēmām.

Dienvidos pastiprinās reliģiskais fanātisms, kas bieži vien noved pie terorisma. Tā dēvētās Islāma valsts jeb Da’esh teroristu uzbrukumi Eiropā likuši ES valstīm pastiprināt savu informācijas apmaiņu un izlūkošanu.

Austrumos Vladimira Putina vadībā Krievija īsteno stratēģiju savas varas palielināšanai. Krievijas īstenotā Krimas aneksija 2014. gadā un karadarbība Ukrainas austrumos ir drāmas, kas norisinās uz ES sliekšņa. Jo īpaši tās ES valstis, kas ir pieredzējušas Padomju Savienības represijas, cer, ka ES izrādīs solidaritāti Ukrainai.

Iedzīvotāji cer, ka ES veiks efektīvus pasākumus, lai garantētu tās dalībvalstu drošību. Tai konstruktīvi jāsadarbojas ar reģioniem, kas atrodas aiz ES robežām, — Balkānu reģionu, Ziemeļāfriku, Kaukāzu un Tuvajiem Austrumiem. ES jāaizsargā arī savas militārās un stratēģiskās intereses, sadarbojoties ar sabiedrotajiem, jo īpaši NATO, un veidojot patiesi kopēju Eiropas drošības un aizsardzības politiku.

Iekšējā un ārējā drošība ir savstarpēji saistītas. Lai apkarotu terorismu un organizēto noziedzību, visu ES valstu policijas spēkiem cieši jāsadarbojas. Kopīgu Eiropas risinājumu meklēšana patvēruma un imigrācijas jomā ir bijusi svarīgs ES darba kārtības punkts kopš 2015. gada, jo Eiropa saskaras ar nepieredzētiem tādu bēgļu uzplūdiem, kas bēg no kariem, diktatūrām un bada.

ES izveidošana par “brīvības, drošības un tiesiskuma telpu”, kurā ikvienam iedzīvotājam ir pieejams tiesiskums un likuma aizsardzība, ir jauns mērķis, kura īstenošanai nepieciešama cieša valstu valdību sadarbība. Arī tādas iestādes kā Eiropols (Eiropas Savienības Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai) un Eurojust (kas veicina prokuroru, tiesnešu un policijas ierēdņu sadarbību dažādās ES valstīs) var darboties aktīvi.

IV. EKONOMISKĀ UN SOCIĀLĀ SOLIDARITĀTE

Eiropas Savienību izveidoja, lai sasniegtu politiskus mērķus, bet ceļš uz tiem meklējams ekonomiskā sadarbībā.

Eiropas valstīs dzīvo arvien mazāka pasaules iedzīvotāju daļa. Tāpēc tām jāturpina apvienoties, ja tās vēlas nodrošināt ekonomikas izaugsmi un konkurēt pasaulē ar citām ekonomikas lielvarām. Neviena ES valsts nav pietiekami spēcīga, lai vienatnē ietekmētu politiskos lēmumus pasaules ekonomikā. Lai panāktu apjomradītus ietaupījumus un iegūtu jaunus pasūtītājus, Eiropas uzņēmumiem vajag plašākas iespējas, nekā sniedz katras valsts iekšējais tirgus, un Eiropas vienotais tirgus tādas nodrošina. Lai priekšrocības, ko piedāvā šis Eiropas mēroga tirgus ar vairāk nekā 510 miljoniem patērētāju, varētu izmantot pēc iespējas vairāk cilvēku, ES cenšas novērst tirdzniecības šķēršļus un atbrīvot uzņēmumus no liekām birokrātiskām procedūrām.

Taču Eiropā valdošās brīvās konkurences apstākļos nedrīkst aizmirst par Eiropas mēroga solidaritāti. Tā izpaužas kā praktiska palīdzība Eiropas iedzīvotājiem, piemēram, kļūstot par plūdu un citu dabas katastrofu upuriem, viņi saņem palīdzību no ES budžeta līdzekļiem. Struktūrfondi, ko pārvalda Eiropas Komisija, veicina un atbalsta ES valstu un reģionālo iestāžu centienus mazināt atšķirības starp dažādiem Eiropas reģioniem. Gan ES budžeta līdzekļi, gan Eiropas Investīciju bankas aizdevumi tiek izmantoti, lai uzlabotu Eiropas transporta infrastruktūru (piemēram, lai paplašinātu autoceļu un ātrgaitas dzelzceļu tīklu), tādējādi nodrošinot labāku piekļuvi nomaļiem apgabaliem un veicinot Eiropas mēroga tirdzniecību.

Pasaules finanšu krīze 2008. gadā izraisīja straujāko ekonomikas kritumu ES vēsturē. Valstu valdībām un ES iestādēm bija nekavējoties jārīkojas, lai glābtu bankas, un ES sniedza finansiālu palīdzību krīzes vissmagāk skartajām valstīm. Palīdzības programmas Īrijai, Spānijai, Kiprai un Portugālei darbojās labi, un pēc bieži vien sarežģītu valstu reformu veikšanas šīs valstis spēja pabeigt savas programmas, lielākā daļa no tām 2014. gadā. Grieķija piedzīvoja lielākas grūtības, īstenojot nepieciešamās sava publiskā sektora strukturālās reformas, un sarežģītu sarunu rezultātā par Grieķijas valsts parādu 2015. gada vasarā tika panāktas jaunas vienošanās par reformām Grieķijā.

Neraugoties uz savdabīgo situāciju Grieķijā, vienotā valūta krīzes laikā palīdzēja aizsargāt eirozonu pret spekulācijām un devalvāciju. ES un dalībvalstis pielika saskaņotas pūles, lai mazinātu valsts parādu. Eiropas valstu lielais izaicinājums turpmākajos gados būs izkļūt no recesijas, radot jaunas, ilgtspējīgas darbvietas, jo īpaši digitālo un videi nekaitīgo tehnoloģiju jomās.

V. EIROPAS VALSTU IDENTITĀTE UN DAŽĀDĪBA GLOBALIZĒTĀ PASAULĒ

Eiropas postindustriālās sabiedrības kļūst arvien sarežģītākas. Dzīves līmenis ir pakāpeniski audzis, taču joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp turīgajiem un nabadzīgajiem. Ekonomikas lejupslīde, rūpniecības pārvietošana, iedzīvotāju novecošana un sarežģījumi publisko finanšu jomā ir faktori, kas atšķirības var vēl vairāk padziļināt. Lai risinātu šīs problēmas, ES valstīm ir jāpieliek kopīgas pūles.

Taču kopīgas pūles nenozīmē katras valsts īpašās kultūras un valodas identitātes noliegumu. Gluži pretēji, daudzas ES darbības sekmē ekonomikas izaugsmi, pamatojoties uz unikāliem reģionāliem elementiem un Eiropas tradīciju un kultūru bagātīgo daudzveidību — no reģionālās kulinārijas līdz tūrismam un mākslai. Digitālās tehnoloģijas kultūras daudzveidību pat padarīs spēcīgāku, jo tehnoloģiski ir vienkāršāk izplatīt vietējus kultūras produktus.

Sešdesmit piecus gadus ilgusī Eiropas integrācija ir pierādījusi, ka ES kā vienots veselums ir spēcīgāka nekā tās daļu apvienojums. ES ir daudz lielāka ekonomiskā, sociālā, tehnoloģiskā, tirdzniecības un politiskā ietekme nekā atsevišķām tās dalībvalstīm. Vienotai darbībai un vienotai nostājai ir lielāks spēks.

Citas pasaules lielvaras, piemēram, ASV un Ķīna, mēģina ietekmēt pasaules ekonomikas noteikumus. Tāpēc īpaši svarīgs ES dalībvalstu uzdevums ir apvienot spēkus un sasniegt spēku “kritisko daudzumu”, kas ļautu saglabāt ietekmi pasaulē. Tā praktiskās īstenošanas piemēros ietilpst ES loma pasaules līmeņa sarunās par tirdzniecības noteikumiem. ES valstis ir vienojušās par daudziem principiem un tehniskajiem noteikumiem saistībā ar ikvienas dzīvi, kas kalpo kā paraugs daudzām citām pasaules daļām. Kā piemērus var minēt veselības un drošības standartus, atjaunojamo energoresursu veicināšanu, piesardzības principu pārtikas nekaitīguma jomā, jauno tehnoloģiju ētiskos aspektus un daudzus citus. ES arī saglabā līderpozīcijas pasaules valstu cīņā pret globālo sasilšanu.

Eiropas vērtības pasaulē ir redzamas arī ES vadītās attīstības sadarbības un humānās palīdzības formā.

Tādējādi senais teiciens “vienotība ir spēks” mūsdienu eiropiešiem joprojām ir aktuāls.

VI. VĒRTĪBAS

ES atbalsta humānas un progresīvas vērtības un nodrošina, lai cilvēki visā pasaulē gūtu labumu no pasaulē notiekošajām lielajām pārmaiņām, nevis būtu to upuri. Cilvēku vajadzības nevar nodrošināt vienīgi tirgus konjunktūra vai atsevišķu valstu vienpusēja darbība.

Tātad ES pārstāv cilvēcību un tādu sabiedrības modeli, kādu atbalsta vairākums tās iedzīvotāju. Eiropiešiem ir svarīgs viņu bagātais kultūras mantojums, cita starpā arī ticība cilvēktiesībām, sociālā solidaritāte, brīvība veikt uzņēmējdarbību, taisnīga bagātību sadale, tiesības uz aizsargātu vidi, cieņa pret kultūru, valodu un reliģiju daudzveidību, kā arī harmonisks tradīciju un progresa apvienojums.

Juridiski saistošo Eiropas Savienības Pamattiesību hartu izsludināja 2000. gada decembrī Nicā. Tajā ir izklāstītas visas tiesības, ko šodien atzīst visas ES dalībvalstis un to iedzīvotāji. Kopīgas tiesības un vērtības nostiprina eiropiešu kopības izjūtu. Piemēram, pašlaik visas ES valstis ir atcēlušas nāvessodu.

• 1951. gads Sešas dibinātājvalstis izveido Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK)
• 1957. gads Tās pašas sešas valstis Romā paraksta Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgumu un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) dibināšanas līgumu
• 1973. gads Kopienas paplašinās līdz deviņām dalībvalstīm un paplašina kopējo politiku
• 1979. gads Notiek pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas
• 1981. gads Kopienām pievienojas pirmā Vidusjūras valsts
• 1992. gads Tiek izveidots Eiropas vienotais tirgus
• 1993. gads Parakstot Māstrihtas līgumu, tiek izveidota Eiropas Savienība (ES)
• 2002. gads Apgrozībā tiek laists eiro
• 2004. gads ES ir 25 dalībvalstis, un to skaits līdz 2013. gadam palielinās līdz 28
• 2009. gads Stājas spēkā Lisabonas līgums, kas maina ES darbību
• 2014. gads Notiek Eiropas vēlēšanas, vairākiem kandidātiem konkurējot uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatu
• 2015. gads Pēc septiņus gadus ilgas pasaules krīzes un eirozonas konsolidācijas novērojama pakāpeniska atgriešanās pie ekonomikas izaugsmes

1. Šūmana deklarācijā 1950. gada 9. maijā tika izteikts priekšlikums izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, ko arī nodibināja ar 1951. gada 18. aprīļa Parīzes līgumu. Tādējādi sešas dibinātājvalstis (Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande) izveidoja kopēju ogļu un tērauda tirgu. Tā mērķis bija nostiprināt mieru starp Otrajā pasaules karā iesaistītajām Eiropas valstīm — kā uzvarētājām, tā zaudētājām — un apvienot tās kā līdzvērtīgas partneres, kas sadarbotos kopējās iestādēs.
2. Tad, 1957. gada 25. martā, parakstot Romas līgumus, “sešinieks” nolēma izveidot Eiropas Atomenerģijas kopienu un Eiropas Ekonomikas kopienu. Bija paredzēts, ka EEK veidos plašāku kopēju tirgu veselai pakalpojumu un preču virknei. No 1968. gada 1. jūlija atcēla muitas nodokļus starp sešām dalībvalstīm, un sešdesmitajos gados izveidoja arī kopēju politiku tirdzniecības un lauksaimniecības jomā.
3. Iznākums bija tik veiksmīgs, ka dalībvalstīm nolēma pievienoties Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. Pirmā paplašināšanās no sešām līdz deviņām dalībvalstīm notika 1973. gadā. Tajā pašā laikā ieviesa jaunu sociālo un vides politiku, bet 1975. gadā izveidoja Eiropas Reģionālās attīstības fondu.

1. Izšķirošs solis tika sperts 1979. gada jūnijā, organizējot pirmās tiešās vispārējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Šīs vēlēšanas notiek ik pēc pieciem gadiem.
2. Kopienām 1981. gadā pievienojās Grieķija, kam 1986. gadā sekoja Spānija un Portugāle. Tas notika pēc diktatūru gāšanas visās šajās valstīs. Kopienu paplašināšanās Dienvideiropā vēl vairāk palielināja nepieciešamību īstenot reģionālā atbalsta programmas.
3. Ekonomikas lejupslīde, ko pasaule piedzīvoja astoņdesmito gadu sākumā, izraisīja “eiro-pesimisma” vilni. Taču 1985. gadā cerība iedegās no jauna, kad Eiropas Komisija tās priekšsēdētāja Žaka Delora vadībā publicēja Balto grāmatu, kurā bija noteikts laika grafiks Eiropas vienotā tirgus izveides pabeigšanai līdz 1993. gada 1. janvārim. Šo augsto mērķi iekļāva Vienotajā Eiropas aktā, kuru parakstīja 1986. gada februārī un kurš stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā.

4. Eiropas politiskais klimats ievērojami mainījās, kad 1989. gadā krita Berlīnes mūris. Tam sekoja Vācijas atkalapvienošanās 1990. gada oktobrī un demokrātijas vilnis Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kad tās atbrīvojās no padomju varas. Pati Padomju Savienība beidza pastāvēt 1991. gada decembrī.

   Tikmēr dalībvalstis apsprieda jaunu līgumu, ko valstu vai valdību vadītāji pieņēma 1991. gada decembrī Māstrihtā. Papildinot pastāvošo Kopienas sistēmu ar starpvaldību sadarbību (tādās jomās kā ārpolitika, tiesiskums un iekšlietas), ar Māstrihtas līgumu tika izveidota Eiropas Savienība (ES). Līgums stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.

5. Vēl trīs valstis — Austrija, Somija un Zviedrija — pievienojās ES 1995. gadā, palielinot dalībvalstu skaitu līdz piecpadsmit. Jau tad Eiropa saskārās ar pieaugošo globalizācijas izaicinājumu. Jaunas tehnoloģijas un aizvien pieaugošā interneta izmantošana ļāva modernizēt ekonomiku, vienlaikus radot spriedzi sociālajā un kultūras jomā.

   Tikmēr ES īstenoja savu līdz šim vērienīgāko ieceri — radīt vienotu valūtu, kas atvieglotu dzīvi tiklab uzņēmējiem, kā patērētājiem un ceļotājiem. No 2001. gada 1. janvāra eiro aizstāja dalībvalstu valūtas 12 ES valstīs, kas visas kopā izveidoja “eirozonu”. Kopš tā laika eiro ir viena no pasaulē lielākajām valūtām.

6. Deviņdesmito gadu vidū sākās gatavošanās līdz šim vēl nebijuša mēroga ES paplašināšanās kārtai. ES saņēma pieteikumus no sešām bijušajām padomju bloka valstīm (Bulgārijas, Čehijas Republikas, Ungārijas, Polijas, Rumānijas un Slovākijas), trim Baltijas valstīm, kas kādreiz ietilpa Padomju Savienībā (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas), vienas bijušās Dienvidslāvijas republikas (Slovēnijas) un divām Vidusjūras valstīm (Kipras un Maltas).

   ES atbalstīja šo iespēju sekmēt Eiropas kontinenta stabilizāciju un sniegt apvienotās Eiropas priekšrocības jaunajām demokrātijas valstīm. Iestāšanās sarunas sākās 1997. gada decembrī, un 2004. gada 1. maijā ES iestājās desmit kandidātvalstis. Bulgārija un Rumānija pievienojās 2007. gadā. Horvātija iestājās 2013. gadā, palielinot dalībvalstu skaitu līdz divdesmit astoņām.

7. Lai paplašinātā ES spētu pienācīgi risināt 21. gadsimta sarežģītās problēmas, tai bija jānosaka vienkāršāka un efektīvāka lēmumu pieņemšanas kārtība. Jauni noteikumi bija paredzēti ES Konstitūcijas projektā, kurš tika parakstīts 2004. gada oktobrī un kuram bija jāaizstāj visi spēkā esošie līgumi. Taču divu dalībvalstu — Francijas un Nīderlandes — referendumos 2005. gadā šis dokuments tika noraidīts. Tāpēc Konstitūciju aizstāja ar Lisabonas līgumu, kas tika parakstīts 2007. gada 13. decembrī un stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Ar to groza, bet neaizstāj iepriekšējos līgumus un ievieš lielāko daļu no Konstitūcijā paredzētajām pārmaiņām. Piemēram, Eiropadomei tagad ir pastāvīgs priekšsēdētājs, un ir izveidots jauns amats — Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos.

1. Eiropas 2014. gada maija vēlēšanas iezīmēja pārmaiņas ES institucionālajā praksē — politiskās partijas ierosināja kandidātus Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Tad Eiropadome, kā paredzēts Lisabonas līgumā, izvirzīja kandidātu no tās partijas, kura ieguva visvairāk vietu. Tas bija Žans Klods Junkers, luksemburgietis, no Eiropas Tautas partijas. Viņu apstiprināja Eiropas Parlamenta plašā proeiropeiskā koalīcija, kurā ietilpa sociālistu un liberāļu grupa.

   2014. gada vēlēšanās ieguvējas bija arī eiroskeptiskās partijas — tās ieguva apmēram 100 vietu no 751. Tās bieži vien balso skaidrā pretstatā vairākumam politisko nostāju ietekmējošo ES iestāžu un parasti ir skeptiskas jautājumos par ES integrāciju un skaļākas imigrācijas jautājumos.

2. Pasaules finanšu un ekonomikas krīze izvērsās 2008. gadā. Tās rezultātā tika izveidoti jauni ES mehānismi, lai nodrošinātu banku stabilitāti, samazinātu valstu parādu un koordinētu dalībvalstu ekonomikas politiku, īpaši valstīs, kurās lieto eiro. Pēc vairākiem gadiem centieni strukturālo reformu un publisko kontu uzlabošanas jomā ir sākuši nest augļus jaunas ekonomikas izaugsmes veidā.

   Ekonomikas politika eirozonā tiek stiprināta Komisijas un Padomes vadībā, kas tagad ir jaunie juridiskie instrumenti, lai īstenotu dalībvalstu panāktās vienošanās nolūkā nodrošināt stabilas publiskās finanses. Eiropas Centrālā banka palielina likviditāti un saglabā ļoti zemas procentu likmes. ES arī veicina jaunus ieguldījumus, izmantojot tās Stratēģisko investīciju fondu, jo īpaši publiskās un privātās partnerības.

• Eiropas Savienībai var pievienoties jebkura Eiropas valsts, kas atbilst demokrātiskajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem dalības kritērijiem.
• Pēc vairākām paplašināšanās kārtām ES dalībvalstu skaits ir palielinājies no sešām līdz 28 valstīm. Sešas Balkānu valstis un Turcija 2017. gadā vai nu turpināja iestāšanās sarunas, vai arī bija dažādos iespējamās iestājas sagatavošanās posmos.
• Katram līgumam, ar kuru uzņem jaunu dalībvalsti, ir nepieciešams visu esošo dalībvalstu vienbalsīgs apstiprinājums. Turklāt pirms katras jaunas paplašināšanās ES jānovērtē gan savas iespējas uzņemt jaunās dalībvalstis, gan ES iestāžu spēja turpināt pilnvērtīgi darboties.
• 2014.–2019. gada likumdošanas laikposmā ES nepievienosies jaunas valstis, jo ES turpina koncentrēties uz ekonomikas izaugsmi.
• ES kaimiņattiecību politika saskaras ar problēmām, kas nebija pieredzētas kopš aukstā kara: Krievijas politika, kuras kulminācija bija Krimas nelikumīgā aneksija 2014. gadā, izraisīja diplomātiskos un militāros saspīlējumus. Kas attiecas uz Tuvajiem Austrumiem, ekstrēmistu Sīrijā un Irākā īstenotie terora akti ir tiešs uzbrukums Eiropas pamatvērtībām un interesēm. Vairāk nekā 1 miljona bēgļu masveida izceļošana no šā reģiona rada Eiropai milzīgas ilgtermiņa politiskās un humanitārās problēmas.

I. DALĪBAS NOSACĪJUMI

a) Tiesiskās prasības

Eiropas integrācija vienmēr ir bijusi politisks un ekonomisks process, pieejams visām Eiropas valstīm, kas ir gatavas parakstīt Līgumus un ieviest un piemērot visus ES tiesību aktus. Saskaņā ar Lisabonas līgumu (49. pantu) jebkura Eiropas valsts var izteikt vēlēšanos kļūt par ES dalībvalsti, ja tā ievēro brīvības un demokrātijas principu, cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskumu.

b) Kopenhāgenas kritēriji

Pēc bijušo komunistisko valstu izteiktās vēlmes pievienoties Savienībai Eiropadome 1993. gadā noteica trīs kritērijus, kas katrai valstij būtu jāizpilda, lai kļūtu par dalībvalsti. Jaunajām dalībvalstīm pirms pievienošanās:

• jāizveido stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu tiesību ievērošanu un aizsardzību;
• jānodrošina darboties spējīga tirgus ekonomika un jāspēj piemēroties Eiropas Savienības tirgū valdošajai konkurencei un tirgus apstākļiem;
• jāspēj uzņemties saistības, ko uzliek dalība ES, tostarp jāatbalsta ES mērķi. Turklāt valstī jābūt pārvaldes sistēmai, kas spēj piemērot un īstenot ES tiesību aktus praksē.

c) ES dalībvalstu pievienošanās process

Eiropas Komisija, kas pārstāv ES, risina iestāšanās sarunas ar kandidātvalsti. Kad sarunas ir pabeigtas, pašreizējām dalībvalstīm Padomē jāpieņem vienbalsīgs lēmums par jaunās dalībvalsts uzņemšanu ES. Tas ir jāapstiprina arī Eiropas Parlamentam ar absolūtu balstu vairākumu. Tad dalībvalstīm un kandidātvalstij atbilstoši katras valsts konstitucionālajai procedūrai jāratificē pievienošanās līgums.

Laikā, kad risinās sarunas, kandidātvalstis parasti saņem ES “pirmspievienošanās” finanšu atbalstu, lai to tautsaimniecība ātrāk panāktu pārējās valstis. Tām parasti ir arī stabilizācijas un asociācijas nolīgumi ar ES. Saskaņā ar šiem nolīgumiem ES tieši uzrauga ekonomiskās un administratīvās reformas, kas kandidātvalstīm jāveic, lai tās varētu izpildīt pievienošanās nosacījumus.

II. KONTINENTA APVIENOŠANA

a) Divdesmit astoņu valstu savienība

Tiekoties Kopenhāgenā 2002. gada decembrī, Eiropadome spēra vienu no svarīgākajiem soļiem Eiropas integrācijas vēsturē. Aicinot vēl 12 valstis kļūt par tās dalībvalstīm, ES ne tikai palielināja savu kopējo platību un iedzīvotāju skaitu, bet arī apvienoja kontinentu un nojauca robežas, kas kopš 1945. gada dalīja Eiropu divās daļās. Eiropas valstis, kam gadu desmitiem bija liegta demokrātiskā brīvība, beidzot atkal varēja atgriezties Eiropas demokrātisko valstu saimē. Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Polija, Slovēnija un Slovākija kopā ar Vidusjūras salām Kipru un Maltu kļuva par ES dalībvalstīm 2004. gadā. Bulgārija un Rumānija pievienojās 2007. gadā. Horvātija iesniedza pieteikumu dalībai ES 2003. gadā, bet iestājās 2013. gadā.

b) Iestāšanās sarunas

Turcija, NATO dalībvalsts, kas jau sen ir noslēgusi asociācijas nolīgumu ar ES, iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 1987. gadā. Turcijas ģeogrāfiskā stāvokļa un politiskās vēstures dēļ ES ilgi svārstījās, pirms pieņēma tās pieteikumu. Tā vai citādi, 2005. gada oktobrī beidzot sākās iestāšanās sarunas. Dažas ES valstis šaubās, ka Turcija varētu kļūt — vai ka tai būtu jākļūst — par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tās ir ierosinājušas piedāvāt Turcijai “priviliģētas partnerības” statusu. Sarunu veikšanas stimuls bija 2015. gadā, kad Turcija piekrita ES palīdzēt samazināt un kontrolēt to patvēruma meklētāju skaitu, kas iekļūst ES caur šo valsti. ES grasās saglabāt Turcijai atsauces punktu attiecībā uz politiskajām reformām un pamattiesībām. ES uzstāj uz to, ka šo vērtību ievērošana joprojām ir neapspriežams pievienošanās nosacījums.

Rietumbalkānu valstis, kuru lielākā daļa reiz ietilpa Dienvidslāvijas sastāvā, arī vēlas iestāties ES, lai paātrinātu ekonomikas pārstrukturēšanu, uzlabotu savstarpējās attiecības (ko jau sen iedragājuši etniski un reliģiski kari) un apvienotu savas demokrātiskās iestādes. ES ir piešķīrusi kandidātvalsts statusu bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai, Melnkalnei un Serbijai. Bosnija un Hercegovina iesniedza savu pieteikumu par pievienošanos 2016. gadā. Kosova (šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju) 2008. gadā pasludināja neatkarību un, tiklīdz noslēgsies notiekošās sarunas par valsts nākotni, arī tā varētu kļūt par kandidātvalsti.

Formālas sarunas par pievienošanos ES ir uzsāktas ar Melnkalni un Serbiju.

Islande, kuru īpaši smagi bija skārusi 2008. gada finanšu krīze, pieteikumu dalībai ES iesniedza 2009. gadā. 2013. gadā pēc valsts lūguma pievienošanās sarunas tika izbeigtas. Pēc valsts ekonomikas uzlabošanās sabiedriskā doma par dalību ES Islandē bija mazāk izteikta.

Savā inaugurācijas runā Eiropas Parlamentā 2014. gadā Žans Klods Junkers paziņoja, ka viņa prezidentūras laikā, kas beigsies 2019. gadā, nebūs nevienas jaunas pievienošanās.

III. CIK LIELA VAR KĻŪT EIROPAS SAVIENĪBA?

a) Ģeogrāfiskās robežas

Publiskās debates par ES nākotni liecina, ka daudzus eiropiešus satrauc turpmāka ES paplašināšanās. Rodas arī jautājumi par to, kas veido Eiropas identitāti. Nav vienkārši atbildēt uz šiem jautājumiem, jo īpaši tāpēc, ka katra valsts atšķirīgi uzlūko savas ģeopolitiskās un ekonomiskās intereses. Baltijas valstis un Polija ir atbalstījušas Ukrainas pievienošanos ES, taču Ukrainas un Krievijas konflikts, kura kulminācija bija Krievijas veiktā Krimas aneksija, ir radījusi ģeopolitiskus saspīlējumus, kas padara šo iespēju nereālu. Turklāt Moldovas stratēģiskā nostāja izceļ saspīlējumus starp rietumu valstīm un Krieviju, kas apņēmīgi veicina savus reģionālos centienus.

Lai gan Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice atbilst dalības kritērijiem, tās atbilstoši sabiedriskajai domai šajās valstīs nav ES dalībvalstis.

Jautājumā par Eiropas Savienības paplašināšanās robežām sabiedriskā doma ES valstīs nav viennozīmīga. Ja piemērotu tikai ģeogrāfiskus kritērijus, neņemot vērā demokrātiskās vērtības, ES tāpat kā Eiropas Padome (kas nav ES iestāde) varētu paplašināties līdz 47 dalībvalstīm.

Atbildot uz jautājumu par ES paplašināšanos, vispareizāk laikam būtu teikt, ka ikviena Eiropas valsts var paust vēlēšanos kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, ja tā spēj pieņemt un piemērot visus ES tiesību aktus un ir gatava ieviest eiro. Jau no 1950. gada Eiropas integrācija ir bijis nepārtraukts process, un jebkurš mēģinājums novilkt negrozāmas ES robežas būtu mēģinājums pagriezt šo procesu pretējā virzienā.

b) Kaimiņattiecību politika

ES paplašināšanās 2004. un 2007. gadā pavirzīja tās robežas tālāk uz austrumiem un dienvidiem, liekot meklēt atbildi uz jautājumu par ES attiecībām ar jaunajām kaimiņvalstīm. Reģionos aiz ES robežām stabilitāte un drošība ir sāpīgs jautājums, bet ES nevēlējās pieļaut jaunu robežlīniju rašanos starp dalībvalstīm un kaimiņu reģioniem. Jaunie drošības apdraudējumi, piemēram, neatbilstīga imigrācija, energoapgādes pārtraukumi, vides degradācija, organizētā pārrobežu noziedzība un terorisms bija jautājumi, kas ES tolaik bija jārisina intensīvāk. Tāpēc ES izstrādāja Eiropas kaimiņattiecību politiku, kas nosaka attiecības ar tās kaimiņvalstīm austrumos un dienvidaustrumos (Armēniju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu un Ukrainu), kā arī dienvidos (Alžīriju, Ēģipti, Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Lībiju, Maroku, okupētajām palestīniešu teritorijām, Sīriju un Tunisiju).

Gandrīz visas šīs valstis 2004. gadā ir noslēgušas divpusējus partnerības un sadarbības nolīgumus vai asociācijas nolīgumus ar ES, kuros tās ir apņēmušās atbalstīt kopīgas vērtības (piemēram, demokrātiju, cilvēktiesības un tiesiskumu) un virzīties uz tirgus ekonomiku, cenšoties panākt ilgtspējīgu attīstību un nabadzības mazināšanu. Savukārt ES piedāvā finansiālu, tehnisku un makroekonomisku palīdzību, vienkāršotu vīzu iegūšanas kārtību un virkni pasākumu, lai veicinātu šo valstu attīstību.

Tomēr nesenie ģeopolitiskie notikumi ir radikāli mainījuši situāciju.

Austrumos pēc Ukrainas autoritārās valdības krišanas 2014. gada maijā tika vēlēts jauns prezidents — Petro Porošenko —, kurš vairāk atbalstīja rietumu vērtības. Rezultātā 2014. gada septembrī tika parakstīts asociācijas nolīgums starp Ukrainu un ES. Smagā ekonomiskā situācija un militārās sadursmes starp Ukrainas spēkiem un Krievijas atbalstītajām separātistu grupām noveda valsti ļoti sarežģītā situācijā, kas tomēr netraucē stiprināt saites ar ES. Laikā no 2014. līdz 2015. gadam ES piešķīra Ukrainai finansiālo palīdzību vairāk nekā 7 miljardu eiro apmērā saistībā ar politiskajām un demokrātiskajām reformām.

2011. gada Arābu pavasaris izraisīja būtiskas pārmaiņas Vidusjūras dienvidu piekrastes un Tuvo Austrumu politiskajā situācijā. Šeit pieskaitāma režīma maiņa Tunisijā un Ēģiptē, pilsoņu karš Sīrijā, haoss Lībijā pēc Kadāfi režīma gāšanas un tā dēvētās Islāma valsts jeb Da’esh izveide, kas iesakņojās plašās Sīrijas un Irākas teritorijās ar teroristu darbību palīdzību.

Dažas ES valstis ietilpst militārajā koalīcijā, kas cīnās pret tā dēvēto Islāma valsti jeb Da’esh, kamēr ES mēģina tikt galā ar lielo migrantu pieplūdumu, kas nāk no Sīrijas, Āfrikas raga un Subsahāras Āfrikas, — tie visi bēg no kara, reliģiskas vajāšanas vai ekonomiskā posta. Aptuveni 1 miljons cilvēku 2015. gadā mēģināja šķērsot Vidusjūru no Lībijas vai Turcijas krastiem noziedzīgu cilvēku tirgotāju sagādātās laivās. Saskaroties ar šo humanitāro katastrofu, ES pārskata savu kopējo patvēruma un imigrācijas politiku (sk. 10. nodaļu).

• Eiropas Parlamentam, kas pārstāv ES pilsoņus, kopīgi ar Padomi ir likumdošanas vara un arī atbildība par budžetu.
• ES valstu un/vai valdību vadītāji tiekas Eiropadomē, lai noteiktu vispārējas ES politikas pamatnostādnes un pieņemtu svarīgus lēmumus nozīmīgos jautājumos.
• Padome, kuras sastāvā ir ES dalībvalstu ministri, regulāri tiekas, lai pieņemtu politiskus lēmumus un ES tiesību aktus.
• Eiropas Komisija, kas pārstāv ES dalībvalstu kopējās intereses, ir galvenā izpildstruktūra. Tā ierosina tiesību aktus un nodrošina ES politikas pareizu īstenošanu.

I. LĒMĒJIESTĀDES

Eiropas Savienība ir kas vairāk nekā valstu konfederācija, bet tā nav federāla valsts. Faktiski tā ir veidojums, kas neietilpst nevienā no tradicionālajām juridiskajām kategorijām. Tā ir vēsturiski unikāla, un tās lēmumu pieņemšanas sistēma jau sešdesmit gadus ir nepārtraukti attīstījusies.

No Līgumiem (ko dēvē par “primāro tiesību aktu” kopumu) izriet liels “sekundāro tiesību aktu” kopums, kuram ir tieša ietekme uz ES iedzīvotāju dzīvi ikdienā. To galvenokārt veido ES iestāžu pieņemtās regulas, direktīvas un ieteikumi.

Tiesību aktus, kā arī ES politiku kopumā pieņem Eiropas Parlaments (kas pārstāv iedzīvotājus), Padome (kas pārstāv dalībvalstu valdības) un Eiropas Komisija (no ES pārvaldes neatkarīga izpildstruktūra, kas aizstāv Eiropas kopējās intereses). Lēmumu pieņemšanā ir iesaistītas arī citas turpmāk minētās iestādes un struktūras.

a) Eiropas Parlaments

Eiropas Parlaments ir vēlēta iestāde, kas pārstāv ES pilsoņus. Parlaments veic ES darbību uzraudzību un kopā ar Padomi piedalās ES likumdošanas procesā. Kopš 1979. gada Eiropas Parlamenta deputātus ik pēc pieciem gadiem ievēl tiešās vispārējās vēlēšanās.

2017. gadā par Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju uz divarpus gadiem tika ievēlēts itālis Antonio Tajāni (Eiropas Tautas partija — Kristīgie demokrāti).

Parlamenta galvenās debates notiek ikmēneša sanāksmēs (plenārsēdēs), kurās parasti piedalās visi deputāti. Ikmēneša plenārsēdes parasti notiek Strasbūrā, Francijā, bet visas papildu sēdes — Briselē. Arī plenārsēžu sagatavošanas darbs notiek Briselē — priekšsēdētāju konference (politisko grupu priekšsēdētāji un Parlamenta priekšsēdētājs) — sagatavo plenārsēžu darba kārtību, bet 20 parlamentārās komitejas izstrādā apspriežamos tiesību aktu grozījumus. Parlamenta ikdienas administratīvo darbu veic ģenerālsekretariāts, kas atrodas Luksemburgā un Briselē. Arī katrai politiskajai grupai ir savs sekretariāts.

Parlaments piedalās ES likumdošanas procesā divos veidos.

• Saskaņā ar “koplēmuma” jeb parasto likumdošanas procedūru Parlaments kopā ar Padomi vienādā mērā atbild par tiesību aktu pieņemšanu visās politikas jomās, kurās Padome pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu. Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā šīs jomas aptver aptuveni 95 % ES tiesību aktu. Padome un Parlaments var panākt vienošanos pēc pirmā lasījuma. Ja pēc diviem lasījumiem neizdodas vienoties, priekšlikumu iesniedz samierināšanas komitejai.
• Saskaņā ar “piekrišanas” procedūru Parlamentam jāratificē ES starptautiskie nolīgumi (par kuriem vienojusies Komisija), tostarp visi jaunie līgumi, kas attiecas uz Eiropas Savienības paplašināšanos.

Parlaments kopā ar Padomi vienādā mērā atbild arī par (Eiropas Komisijas ierosinātā) ES budžeta pieņemšanu. Parlaments var noraidīt budžeta projektu, un tas jau ir vairākkārt noticis. Tādā gadījumā visa budžeta pieņemšanas procedūra jāsāk no jauna. Izmantojot budžeta pieņemšanas pilnvaras, Parlaments lielā mērā ietekmē ES politikas veidošanu.

Svarīga Eiropas Parlamenta funkcija ir arī ES iestāžu, jo īpaši Eiropas Komisijas demokrātiskā uzraudzība.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek ik pēc pieciem gadiem. Astotās tiešās vēlēšanas notika 2014. gada 22.–25. maijā, un tajās piedalījās 42,5 % no 380 miljoniem balsstiesīgo vēlētāju. Šis dalības līmenis bija apmērām tāds pats kā iepriekšējās vēlēšanās 2009. gadā.

Pēc Lisabonas līguma un pirmo reizi 2014. gadā Eiropas mēroga partijas atlasīja savus galvenos kandidātus, kuri bija arī kandidāti uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatu. Eiropas Tautas partija ieguva lielāko vietu skaitu, un Eiropadome ar kvalificētu vairākumu nolēma izvirzīt amatam kandidātu no šīs partijas. Tas bija Žans Klods Junkers, bijušais Luksemburgas premjerministrs. Pārliecinošs Parlamenta vairākums nobalsoja par viņu (422 balsis “par”, 250 “pret” un 47 atturējās).

Pēc tam Parlaments uzklausīja 27 ierosinātos kandidātus no katras dalībvalsts, lai apsvērtu viņu piemērotību Komisijas locekļu amatiem, pirms apstiprināt Komisiju kopumā.

Parlaments ir tiesīgs jebkurā laikā atlaist visu Komisiju, pieņemot priekšlikumu izteikt neuzticību. Tam nepieciešams divu trešdaļu vairākums. Parlaments arī pārrauga ES politikas ikdienas pārvaldību, uzdodot Komisijai un Padomei mutiskus un rakstiskus jautājumus.

Eiropas Parlamenta deputāti un dalībvalstu valstu parlamentu deputāti bieži vien cieši sadarbojas. Tas notiek politiskajās partijās un šim nolūkam paredzētās specializētās struktūrās. Kopš 2009. gada ES Līgumā ir definēta valstu parlamentu nozīme ES. Tie var paust savus viedokļus par visiem Komisijas ierosinātajiem jaunajiem tiesību aktiem un tādējādi nodrošināt subsidiaritātes principa ievērošanu. Šis princips nosaka, ka ES būtu jāapsver temats tikai tad, ja darbība Eiropas līmenī ir efektīvāka nekā valsts vai reģionālajos līmeņos.

Politiskās grupas Eiropas Parlamentā

b) Eiropadome

Eiropadome ir ES augstākā līmeņa politiskā iestāde. Tās sastāvā ir visu ES dalībvalstu valsts vai valdību vadītāji — prezidenti un/vai premjerministri — un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. Eiropadome parasti tiekas četras reizes gadā Briselē. Tai ir pastāvīgs priekšsēdētājs, kura pienākums ir koordinēt Eiropadomes darbu un nodrošināt tā nepārtrauktību. Pastāvīgo priekšsēdētāju ievēl uz divarpus gadiem (ar kvalificētu balsu vairākumu), un šo pilnvaru termiņu var atjaunot vienu reizi. No 2014. gada 1. decembra Eiropadomes priekšsēdētāja amatu ieņem bijušais Polijas premjerministrs Donalds Tusks.

Eiropadome nosaka ES mērķus un pamatnostādnes to sasniegšanai. Tā dod impulsu ES galvenajām politiskajām iniciatīvām un risina strīdīgus jautājumus, par kuriem Ministru padome nespēj vienoties. Eiropadome risina arī pasaulē aktuālas problēmas, veidojot kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP), kuras mērķis ir ES dalībvalstu ārpolitikas koordinācija.

c) Padome

Padomē (ko pazīst arī kā Ministru padomi) tiekas ES dalībvalstu valdību ministri. ES dalībvalstis rotācijas kārtībā vada Padomi sešus mēnešus. Katru Padomes sanāksmi apmeklē viens ministrs no katras ES valsts. Atkarībā no tā, kādi jautājumi ir sanāksmes darba kārtībā — ārlietas, lauksaimniecība, rūpniecība, transports vai vide, — to apmeklē attiecīgo jomu ministri.

Ārlietu ministru padomes sanāksmes vada Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, kas ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Kopš 2014. gada novembra šo amatu ieņem Federika Mogerīni (Federica Mogherini), bijusī Itālijas ārlietu ministre.

Padomes galvenais uzdevums ir ES tiesību aktu pieņemšana. Parasti tā veic šo uzdevumu kopā ar Eiropas Parlamentu. Turklāt Padome un Parlaments kopīgi atbild par ES budžeta pieņemšanu. Padome arī slēdz starptautiskus nolīgumus, par kuriem ir vienojusies Komisija.

Padomei lēmumi jāpieņem vienbalsīgi, ar vienkāršā vairākuma balsojumu vai ar “kvalificētā vairākuma” balsojumu, atkarībā no izskatāmā jautājuma.

Izskatot svarīgus jautājumus, piemēram, nodokļu politiku, jebkādus grozījumus Līgumos, jaunas kopējas politikas uzsākšanu vai jaunas valsts iestāšanos ES, Padomei jālemj vienbalsīgi.

Pārējos lēmumus parasti pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. Tas nozīmē, ka Padomes lēmumu var pieņemt tikai ar tā dēvēto divkāršo balsu vairākumu. Lēmumu pieņems, ja par to būs nobalsojuši 55 % dalībvalstu (16 no 28 valstīm) un ja tās pārstāvēs vismaz 65 % ES iedzīvotāju (apmēram 332 miljonus pilsoņu no 510 miljoniem).

Kad tika ieviests eiro, Padomē tika izveidota jauna struktūra — Eurogrupa —, kuras sanāksmēs piedalās visi 19 eirozonas valstu ekonomikas un finanšu ministri.

d) Eiropas Komisija

Komisija ir viena no svarīgākajām ES iestādēm. Tikai Komisijai ir tiesības izstrādāt jaunu ES tiesību aktu priekšlikumus, ko tā nosūta Padomei un Parlamentam apspriešanai un pieņemšanai.

Komisijas locekļus ieceļ pēc apstiprināšanas Eiropas Parlamentā (kā aprakstīts iepriekš) uz pieciem gadiem, dalībvalstīm vienojoties. Komisija ir atbildīga Parlamenta priekšā, un tai jāatkāpjas pilnā sastāvā, ja Parlaments pieņem lēmumu par neuzticības izteikšanu Komisijai.

Komisijā ir pa vienam loceklim (komisāram) no katras ES valsts, ieskaitot Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kas ir viens no Komisijas priekšsēdētāja vietniekiem. Pašreizējā Komisija Žana Kloda Junkera vadībā stājās amatā 2014. gada 1. novembrī. Viņš iecēla septiņus priekšsēdētāja vietniekus, kas koordinē komisāru darbu un nodrošina koncentrēšanos uz tādām viņa noteiktajām prioritārajām jomām kā nodarbinātība un izaugsme, digitālais vienotais tirgus, enerģētika un klimata pārmaiņas, kā arī ekonomiskā un monetārā savienība. Lai palīdzētu nodrošināt, ka Komisija koncentrējas uz vissvarīgākajām prioritātēm un ievēro subsidiaritātes principus, priekšsēdētājs iecēla Fransu Timmermansu (Frans Timmermans) par priekšsēdētāja pirmo vietnieku, kurš atbild par labāku regulējumu un iestāžu attiecībām.

Kā izpildvaras iestāde Komisija ir diezgan neatkarīga. Tās uzdevums ir atbalstīt kopējās intereses, tāpēc tā nedrīkst rīkoties saskaņā ar kādas dalībvalsts valdības norādījumiem. Kā “Līgumu sargam” tai jānodrošina Padomes un Parlamenta pieņemto regulu un direktīvu izpilde dalībvalstīs. Konstatējot neizpildi, Komisija var iesūdzēt pārkāpēju Tiesā, lai panāktu ES tiesību aktu ievērošanu.

Būdama ES izpildvaras iestāde, Komisija izpilda Padomes pieņemtos lēmumus, piemēram, saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku. Komisijai ir plašas pilnvaras attiecībā uz ES kopējās politikas vadību tādas jomās kā pētniecība un tehnoloģijas, atbalsts aizjūras teritorijām un reģionālā attīstība. Tā arī administrē šo politikas jomu budžetu.

Komisāriem palīdz civildienests, kas atrodas galvenokārt Briselē un Luksemburgā. Lai veiktu īpašus Komisijas uzticētus uzdevumus, ir izveidotas arī vairākas aģentūras, kas pārsvarā atrodas citās Eiropas pilsētās.

e) Tiesa

Eiropas Savienības Tiesa atrodas Luksemburgā, tās sastāvā ir pa vienam tiesnesim no katras ES dalībvalsts, un viņiem palīdz vienpadsmit ģenerāladvokāti. Tos, kopīgi vienojoties, ieceļ dalībvalstu valdības uz sešiem gadiem, un šis amatlaiks ir atjaunojams. Tiesneši ir neatkarīgi. Tiesas uzdevums ir nodrošināt, ka tiek ievēroti ES tiesību akti un ka pareizi interpretēti un piemēroti tiek ES līgumi.

f) Eiropas Centrālā banka

Eiropas Centrālā banka atrodas Frankfurtē un atbild par eiro un ES monetārās politikas pārvaldību (sk. 7. nodaļu “Eiro”). Tās padomē ietilpst seši direktori un 19 eirozonas valstu nacionālo centrālo banku vadītāji. Centrālās bankas galvenie uzdevumi ir saglabāt cenu stabilitāti un uzraudzīt banku darbību eirozonā. Kopš 2011. gada Eiropas Centrālās bankas prezidents ir Mario Dragi (Mario Draghi), bijušais Itālijas Bankas vadītājs.

g) Revīzijas palāta

1975. gadā izveidotā Eiropas Savienības Revīzijas palāta atrodas Luksemburgā. Tajā no katras ES valsts ir pa vienam loceklim, kas pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu, dalībvalstīm vienojoties, iecelts uz sešiem gadiem. Tā pārliecinās, vai saņemti ir visi Eiropas Savienības ienākumi un vai visi tās izdevumi ir veikti likumīgi un pareizi, kā arī vai tiek pareizi pārvaldīts ES budžets.

II. CITAS STRUKTŪRAS

a) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

Pieņemot lēmumus vairākās politikas jomās, Padome un Eiropas Komisija konsultējas ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju. Komitejas locekļi ir dažādu ekonomisku un sociālu interešu grupu (kas kopā veido organizēto pilsonisko sabiedrību) pārstāvji, kurus uz pieciem gadiem ieceļ Padome.

b) Eiropas Reģionu komiteja

Eiropas Reģionu komiteja sastāv no reģionālu valdību un pašvaldību pārstāvjiem. Tos nominē dalībvalstis un ieceļ Padome uz pieciem gadiem. Padomei un Komisijai ar Reģionu komiteju jākonsultējas par reģioniem svarīgiem jautājumiem, un tā var arī izdot atzinumus pēc savas iniciatīvas.

c) Eiropas Investīciju banka

Eiropas Investīciju banka, kas atrodas Luksemburgā, piešķir aizdevumus un galvojumus, lai palīdzētu ES mazāk attīstītajiem reģioniem un sekmētu uzņēmumu konkurētspēju.

d) Eiropas Ombuds

Ombudu ievēl Eiropas Parlaments uz pieciem gadiem ar iespēju pagarināt amata pilnvaru laiku. Ombuda uzdevums ir izskatīt sūdzības par sliktu pārvaldību ES iestādēs. Sūdzības var iesniegt ES pilsoņi, uzņēmumi un iedzīvotāji. Kopš 2013. gada Eiropas ombude ir Emīlija O’Reilija (Emily O’Reilly), bijusī Īrijas ombude.

• Eiropas Savienība darbojas dažādās politikas jomās, par kurām Eiropas vadītāji ir nosprieduši, ka vienota rīcība dod labumu, ieskaitot vienoto tirgu, eiro, ekonomikas izaugsmes veicināšanu, drošību, tiesiskumu un ārlietas (sk. turpmākās nodaļas).
• Citās politikas jomās ietilpst:
  • inovāciju politika, kas sekmē jaunu risinājumu izmantošanu tādās jomās kā klimats un vides aizsardzība, pētniecība un enerģētika;
  • solidaritātes politika (jeb kohēzijas politika) reģionālajā, lauksaimniecības un sociālajā jomā.
• ES finansiāli atbalsta šos politikas virzienus no gada budžeta, kas tai ļauj papildināt dalībvalstu veiktos pasākumus, dodot tiem pievienoto vērtību. ES budžets ir neliela daļa no dalībvalstu kopējiem resursiem — tas nepārsniedz 1,04 % no dalībvalstu kopējā nacionālā kopienākuma.

I. JAUNINĀJUMU POLITIKA

Eiropas Savienības darbība, risinot daudzas sabiedrībai svarīgas problēmas vides aizsardzības, veselības, tehnoloģiju attīstības, enerģētikas u. c. jomās, ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi.

a) Vide un ilgtspējīga attīstība

Zinātnieki kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem ir brīdinājuši, ka temperatūra uz zemes paaugstinās. Politiskie līderi sākotnē reaģēja lēni, bet 1988. gadā ANO izveidoja Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi. Šai ekspertu grupai izdevās pievērst pasaules uzmanību globālās sasilšanas iespējami postošajām sekām, ko izraisa kaitīgo gāzu emisija, jo īpaši, sadedzinot fosilo kurināmo, kas satur ogļūdeņražus.

Eiropas Savienība 2008. gadā sniedza būtisku ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām. Eiropadome vienojās, ka Eiropas Savienība līdz 2020. gadam samazinās emisijas vismaz par 20 % (salīdzinājumā ar 20. gadsimta deviņdesmito gadu līmeni), līdz 20 % palielinās atjaunojamo energoresursu īpatsvaru tirgū un par 20 % samazinās kopējo enerģijas patēriņu. ES līderi 2014. gadā vienojās par vērienīgāku samazinājuma mērķi — vismaz 40 % līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 1990. gadu. ES valstis arī kopā izlēmīgi rīkojās, lai palīdzētu nodrošināt, ka ANO konferencē par klimata pārmaiņām, kas notika Parīzē, 2015. gada decembrī, tiek panākta saistoša 195 valstu vienošanās par 2 °C galējo robežu attiecībā uz globālo sasilšanu. Pasaules nabadzīgākajām valstīm ir vajadzīga finansiāla palīdzība, lai samazinātu to emisijas un pielāgotos klimata pārmaiņām. Šajā saistībā laikā no 2014. līdz 2020. gadam ES sniegs vismaz 14 miljardus eiro lielu ieguldījumu no Eiropas Attīstības fonda. Parīzes nolīguma ratifikācijas politisko procesu ES pabeidza 2016. gada 4. oktobrī, kad Eiropas Parlaments apstiprināja ratifikāciju, tādējādi ļaujot tam stāties spēkā.

ES valstis ir vienojušās par saistošiem tiesību aktiem, kuru mērķis ir sasniegt kaitīgo emisiju samazinājumu ES. Galvenie centieni vērsti uz investīcijām jaunās tehnoloģijās, kas arī rada darbvietas un ekonomikas izaugsmi. ES mēroga emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas mērķis ir nodrošināt, ka nepieciešamie kaitīgo gāzu emisijas samazinājumi tiek veikti efektīvi.

ES risina arī virkni dažādu citu vides jautājumu, piemēram, troksnis, atkritumi, dabisko dzīvotņu aizsardzība, izplūdes gāzes, ķīmiskās vielas, rūpnieciskas avārijas, ūdens tīrība peldvietās. ES nodarbojas arī ar to, lai novērstu dabas un cilvēku izraisītas katastrofas, piemēram, naftas noplūdes un mežu ugunsgrēkus.

ES pastāvīgi pilnveido tiesisko regulējumu, lai uzlabotu sabiedrības veselības aizsardzību. Piemēram, ir pārstrādāti tiesību akti par ķīmiskajām vielām, aizstājot agrākos sadrumstalotos noteikumus ar vienotu sistēmu ķīmisko vielu reģistrēšanai, novērtēšanai un licencēšanai (REACH — Registration, Evaluation and Authorisation of Chemicals). Šajā sistēmā tiek izmantota centralizēta datu bāze, kuru pārvalda Eiropas Ķīmisko vielu aģentūra, kas atrodas Helsinkos. Mērķis ir novērst gaisa, ūdens, augsnes un ēku piesārņojumu, saglabāt bioloģisko daudzveidību un uzlabot ES iedzīvotāju veselību un drošību, vienlaikus saglabājot Eiropas rūpniecības konkurētspēju.

b) Tehnoloģiju attīstība

Eiropas Savienības dibinātāji pilnīgi pareizi saprata, ka Eiropas labklājība nākotnē būs atkarīga no spējas saglabāt pasaules līderpozīcijas tehnoloģiju jomā. Viņi izprata milzīgās priekšrocības, ko var gūt, apvienojot Eiropas pētniecību. Tāpēc 1958. gadā līdz ar Eiropas Ekonomikas kopienu viņi izveidoja Euratom — Eiropas Atomenerģijas kopienu. Tās mērķis bija dot iespēju ES valstīm ar Kopīgā pētniecības centra (kurā ietilpst septiņi pētniecības institūti) palīdzību kopīgi izmantot kodolenerģiju nemilitāriem nolūkiem.

Tomēr, lai izturētu pasaulē nemitīgi pieaugošo konkurenci, Eiropas pētniecībai vajadzēja kļūt daudzveidīgākai, apvienojot dalībvalstu pētniecības programmas un iespējami dažāda profila zinātniekus un palīdzot rast jaunus rūpnieciska izmantojuma veidus viņu atklājumiem.

Kopīga pētniecība ES līmenī mūsdienās ir paredzēta, lai papildinātu dalībvalstu pētniecības programmas. Tās centrā ir projekti, kas apvieno vairākas laboratorijas dažādās ES valstīs. Tā atbalsta arī fundamentālus pētījumus tādās jomās kā vadāma kodolsintēze (potenciāli neizsīkstošs 21. gadsimta enerģijas avots). Turklāt tā sekmē pētniecību un tehnoloģiju izstrādi tādās svarīgās rūpniecības nozarēs kā elektronika un datortehnika, kurās sīvu konkurenci rada trešās valstis.

ES mērķis ir pētniecības finansēšanai tērēt 3 % no IKP. ES pētniecības finansēšanai galvenokārt izmanto dažādas pamatprogrammas. “Apvārsnis 2020” ir astotā pētniecības un tehnoloģiju izstrādes pamatprogramma, kas aptver laikposmu no 2014. līdz 2020. gadam. Lielākā daļa līdzekļu vairāk nekā 80 miljardu eiro apmērā tiek tērēti pētniecībai tādās jomās kā veselība, pārtika un lauksaimniecība, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, nanozinātnes, enerģētika, vide, transports, drošība, kosmoss un sociālekonomiskās zinātnes. Citas programmas veicina starptautisku sadarbību novatoriskos projektos un atbalsta pētniekus un viņu karjeras attīstību.

c) Enerģētika

Vairāk nekā pusi no visiem energoresursiem ES pašlaik importē, padarot ES par pasaules lielāko enerģijas importētāju. Eiropieši ir neaizsargāti pret piegāžu pārtraukumiem vai starptautisku krīžu izraisītiem cenu kāpumiem. Šajā saistībā ES nodarbojas ar to, lai samazinātu fosilā kurināmā patēriņu un apturētu globālās sasilšanas procesu.

Ir veikta virkne pasākumu, piemēram, lai taupītu enerģiju, izmantojot to gudrāk, attīstītu alternatīvus enerģijas avotus (jo īpaši atjaunojamās enerģijas avotus) un paplašinātu starptautisko sadarbību. Viena no galvenajām jomām ir ēku labāka siltināšana, jo šajā jomā ES izmanto 40 % no savas enerģijas un rada 36 % kaitīgo emisiju, piemēram, siltumnīcefekta gāzes. Eiropas pētniecībā un izstrādē enerģētikas jomā galvenā uzmanība tiek pievērsta saules, vēja un biomasas enerģijai un kodolenerģijai.

Svarīga enerģētikas politikas prioritāte ir nodrošināt labāku energotīklu un transporta tīklu savienojamību visā Eiropā. Tas var nodrošināt efektīvāku enerģijas izmantošanu gan tehnisku apsvērumu dēļ, gan kopīgu tirgu dēļ. Lielākā daļa projektu, kas gūst labumu no priekšsēdētāja Junkera 2014. gadā uzsāktā Investīciju plāna Eiropai, veicina efektīvu, tīru un atjaunojamu enerģiju. Tajos ietilpst Spānijas un Portugāles energotīklu sasaiste ar Francijas energotīkliem, kā arī tīklu sasaiste ap Baltijas jūru.

Eiropa darbojas arī starptautiskajā arēnā, jo īpaši ar Krieviju un Tuvajiem Austrumiem, lai nodrošinātu energoapgādes nepārtrauktību.

II. SOLIDARITĀTES POLITIKA

Lai nodrošinātu vienotā tirgus (sk. 6. nodaļu) pienācīgu darbību, ir jānovērš šā tirgus nelīdzsvarotība. ES solidaritātes politika ir paredzēta, lai palīdzētu atpalikušiem reģioniem un grūtībās nonākušām tautsaimniecības nozarēm. ES arī sniedz atbalstu, lai palīdzētu pārstrukturēt nozares, ko smagi skārusi strauji augošā starptautiskā konkurence.

a) Reģionālā atbalsta un kohēzijas politika

Saskaņā ar ES budžetu 2014.–2020. gadam ES kohēzijas politikas ietvaros tiek ieguldīti 325 miljardi eiro jeb 34 % no ES budžeta ES dalībvalstīs, to reģionos un pilsētās nolūkā veicināt ES mēroga mērķu sasniegšanu — vairot izaugsmi un radīt darbvietas, kā arī novērst klimata pārmaiņas, energoatkarību un sociālo atstumtību.

Šos mērķus finansē no īpašiem ES fondiem, kas nodrošina līdzfinansējumu vai veicina privātā sektora, valstu un reģionālo valdību ieguldījumu piesaisti.

• Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus izmanto reģionālās attīstības projektu finansēšanai un tautsaimniecības attīstības sekmēšanai atpalikušos reģionos. Finansējumu piešķir arī panīkušu rūpniecisko reģionu atjaunošanai.
• Eiropas Sociālā fonda līdzekļus izmanto, lai finansētu arodizglītību un palīdzētu darba meklētājiem atrast darbu. Ir izstrādāta jauna iniciatīva, kuras budžets ir 6 miljardi eiro, lai palīdzētu jauniešiem iekļūt darba tirgū reģionos, kuros jauniešu bezdarbs pārsniedz 25 % atzīmi. Finansējums jo īpaši ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka bezdarbnieki saņem atbilstošu apmācību.
• Kohēzijas fonda līdzekļus izmanto, lai finansētu transporta infrastruktūras un vides projektus ES valstīs, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju nepārsniedz 90 % no ES vidējiem rādītājiem.

b) Kopējā lauksaimniecības politika un kopējā zivsaimniecības politika

ES kopējās lauksaimniecības politikas mērķi saskaņā ar 1957. gada Romas līgumu paredzēja nodrošināt lauksaimniekiem pietiekami augstu dzīves līmeni, stabilizēt tirgu, nodrošināt patērētājiem ražojumu pieejamību tirgū par samērīgām cenām un modernizēt lauksaimniecības infrastruktūru. Šie mērķi principā ir sasniegti. Turklāt patērētājiem ir garantētas drošas piegādes, lauksaimniecības ražojumu cenas ir stabilas, un tās neietekmē svārstības pasaules tirgū. Kopējo lauksaimniecības politiku finansē Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds un Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai.

Taču ES lauksaimniecības politika kļuva par savu panākumu upuri. Ražošana pārauga patēriņu, kļūstot par smagu nastu ES budžetam. Lai atrisinātu šo problēmu, lauksaimniecības politika bija jāpārveido. Šīs reformas ir sniegušas rezultātus — ražošana ir ierobežota.

Lauksaimniecībā nodarbinātajiem ir jauni uzdevumi — nodrošināt zināmu ekonomisku aktivitāti katrā lauku teritorijā un saglabāt Eiropas ainavu daudzveidību un ilgtspējību. Daudzveidība, dzīve saskaņā ar dabu un pietāte pret “lauku dzīvesveidu” ir svarīga Eiropas identitātes daļa. Turklāt lauksaimniecībai ir svarīga loma Eiropas centienos novērst klimata pārmaiņas, aizsargāt dzīvo dabu un pabarot pasauli.

Turklāt ir ieviestas shēmas, kuras paredzētas vietēju un reģionālu kvalitatīvu lauksaimniecības produktu un pārtikas preču nosaukumu veicināšanai un aizsardzībai ES.

Eiropas Savienībai ir arī kopēja zivsaimniecības politika. Noteikumi par zvejas flotu pārvaldību un zivju krājumu saglabāšanu ir noteikti Eiropas līmenī.

c) Sociālā dimensija

ES sociālās politikas mērķis ir novērst acīmredzamas nevienlīdzības izpausmes Eiropas sabiedrībā. Lai sekmētu jaunu darbvietu radīšanu un veicinātu darba ņēmēju profesionālo un/vai ģeogrāfisko mobilitāti, 1961. gadā izveidoja Eiropas Sociālo fondu.

Finansiāls atbalsts nav vienīgais veids, kādā ES cenšas uzlabot sociālos apstākļus Eiropā. Atbalsts pats par sevi nevar atrisināt visas problēmas, ko rada ekonomikas lejupslīde vai reģionu atpalicība. Ekonomikas izaugsmei galvenokārt jāveicina sociālā attīstība. Sociālo attīstību veicina arī tiesību akti, kas garantē stabilu pamattiesību kopumu. Pamattiesības daļēji ir iekļautas Līgumos, piemēram, vīriešu un sieviešu tiesības uz vienādu atalgojumu par vienādu darbu. Citas tiesības ir iekļautas direktīvās par darba ņēmēju aizsardzību (drošība un veselības aizsardzība darbā) un obligātajos drošības standartos.

ES Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas 1997. gadā kļuva par neatņemamu ES Līguma daļu, ir izklāstītas visu ES darba ņēmēju tiesības — tiesības uz brīvu pārvietošanos, taisnīgu samaksu, darba apstākļu uzlabošanu, sociālo aizsardzību, tiesības dibināt apvienības un slēgt koplīgumus, tiesības uz arodizglītību, vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, darba ņēmēju tiesības uz informāciju, konsultācijām un līdzdalību, veselības aizsardzību un drošību darbā, kā arī bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un invalīdu tiesības uz aizsardzību.

Norisinās diskusijas par to, kā var organizēt Eiropas sociālo aizsardzību, nākotnē darba tirgum arvien vairāk ietekmējoties no jaunajām tehnoloģijām un globalizācijas.

III. ES BUDŽETS

Lai finansētu savu darbību, Eiropas Savienībai ir gada budžets, kas 2017. gadā pārsniedza 157 miljardus eiro. Tas ir apmēram 1 % no visu dalībvalstu nacionālā kopienākuma kopsummas.

ES budžeta ieņēmumus veido t. s. pašu resursi. Šo resursu galvenie avoti ir:

• muitas nodokļi ES importētām precēm, tostarp lauksaimniecības nodokļi;
• daļa no pievienotās vērtības nodokļa (PVN), ko piemēro precēm un pakalpojumiem visā ES;
• dalībvalstu iemaksas atbilstīgi to pārticības līmenim.

Izdevumu sadalījums 2017. gada budžetā bija šāds:

• gudra un integrējoša izaugsme — 75 miljardi eiro, ieskaitot atbalstu reģioniem un ieguldījumiem, pētniecības programmas un Eiropas transporta un enerģētikas tīklu;
• dabas resursi — 58 miljardi eiro, galvenokārt maksājumi lauksaimniecībai, lauku attīstībai un videi;
• drošība un pilsoniskums — 4 miljardi eiro, piemēram, robežu aizsardzībai un programmai “Erasmus+”;
• “Eiropa pasaulē” — 10 miljardi eiro, ārpolitikai un attīstības palīdzībai;
• administratīvie izdevumi — 9 miljardi eiro.

Katrs gada budžets ir daļa no septiņu gadu budžeta cikla, ko sauc par “daudzgadu finanšu shēmu”. Shēmu izstrādā Eiropas Komisija, un tās apstiprināšanai nepieciešama vienbalsīga dalībvalstu piekrišana, kā arī apspriešana Eiropas Parlamentā un tā piekrišana. Daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam pieņēma 2013. gadā. Kopējais izdevumu ierobežojums salīdzinājumā ar iepriekšējo 2007.–2013. gada periodu ir samazināts par aptuveni 3 % reālā izteiksmē.

Šā izdevumu plāna mērķis ir palielināt izaugsmi un radīt darbvietas Eiropā, veicinot ilgtspējīgu lauksaimniecību un padarot Eiropu videi draudzīgāku. Pētniecībai un jauninājumiem, izglītībai un mācībām, kā arī ārējām attiecībām finansējums ir palielināts. Īpaši fondi tiks izmantoti cīņai pret noziedzību un terorismu, kā arī migrācijas un patvēruma politikai. Paredzams, ka klimata jomas izdevumi veidos vismaz 20 % no ES 2014.–2020. gadam paredzētajiem izdevumiem.

Eiropas desmit prioritātes

No 2014. gada novembra Eiropas Komisija Žana Kloda Junkera vadībā ir noteikusi šādas prioritātes par savām galvenajām 10 prioritātēm.

1. Jauns impulss nodarbinātībai, izaugsmei un ieguldījumiem
2. Savienots digitālais vienotais tirgus
3. Spēcīga enerģētikas savienība ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku
4. Padziļināts un taisnīgāks iekšējais tirgus ar spēcīgāku rūpniecisko pamatu
5. Dziļāka un taisnīgāka ekonomiskā un monetārā savienība
6. Samērīgs un līdzsvarots brīvās tirdzniecības nolīgums ar Amerikas Savienotajām Valstīm
7. Tiesiskuma un pamattiesību telpa, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās
8. Jauna politika migrācijas jomā
9. Starptautiskajā arēnā ietekmīga Eiropa
10. Demokrātisko pārmaiņu savienība

Kas ar ko nodarbojas? ES un dalībvalstu kompetences sadalījums

• Vienotais tirgus ir viens no Eiropas Savienības lielākajiem sasniegumiem. Tirdzniecības un brīvas konkurences ierobežojumi dalībvalstu starpā ir pakāpeniski atcelti, palīdzot paaugstināt dzīves līmeni.
• Vienotā tirgus pamats ir “četras brīvības”: personu brīva pārvietošanās, preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite.
• ES gadu gaitā ir ieviesusi vairākas politiskas nostādnes (transporta, konkurences u. c. jomās), kas palīdz nodrošināt, lai pēc iespējas vairāk uzņēmēju un patērētāju gūtu labumu no vienotā tirgus atvēršanas.
• Vienotais tirgus vēl nav kļuvis par vienotu ekonomiku — dažas nozares (īpaši vispārējas nozīmes pakalpojumus) vēl aizvien regulē dalībvalstu tiesību akti. Pakalpojumu sniegšanas brīvība labvēlīgi ietekmē un veicina saimniecisko darbību.
• Finanšu krīze, kas sākās 2008. gadā, lika ES izveidot banku savienību ar stingrākiem noteikumiem attiecībā uz uzkrājumu aizsardzību un kopēju Eiropas banku uzraudzību.

I. 1993. GADA MĒRĶA SASNIEGŠANA

a) Sākotnējais kopējais tirgus

Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums, ko parakstīja 1957. gadā, ļāva atcelt muitas barjeras starp dalībvalstīm un piemērot kopēju muitas tarifu importam no ārpuskopienas valstīm. Šo mērķi EEK sasniedza 1968. gada 1. jūlijā.

Taču muitas nodokļi ir tikai viens no protekcionisma aspektiem. Septiņdesmitajos gados arī citas tirdzniecības barjeras traucēja pilnībā ieviest kopējo tirgu. Tehniskas normas, veselības aizsardzības un drošības standarti, valūtas maiņas kontrole un dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz tiesībām strādāt dažās profesijās ierobežoja personu brīvu pārvietošanos un preču un kapitāla brīvu apriti.

b) 1993. gada mērķis

Komisija tās priekšsēdētāja Žaka Delora (Jacques Delors) vadībā 1985. gada jūnijā publicēja balto grāmatu, kas paredzēja septiņos gados likvidēt visas fiziskās, tehniskās un ar nodokļiem saistītās barjeras, kuras ierobežoja brīvu kustību kopienā. Baltās grāmatas mērķis bija veicināt tirdzniecības un rūpniecības izaugsmi “vienotajā tirgū” — plašā, vienotā, Amerikas Savienoto Valstu tirgum līdzvērtīgā ekonomikas telpā.

Dalībvalstu valdību sarunu rezultātā tika parakstīts jauns līgums — Vienotais Eiropas akts, kas stājās spēkā 1987. gada jūlijā. Tā noteikumi paredzēja:

• paplašināt EEK pilnvaras dažās politikas jomās (piemēram, sociālās politikas, pētniecības un vides jomā);
• līdz 1992. gada beigām izveidot vienoto tirgu;
• biežāk izmantot vairākuma balsojumu Ministru padomē, lai atvieglotu ar vienoto tirgu saistītu lēmumu pieņemšanu.

II. VIENOTĀ TIRGUS IZVEIDĒ GŪTIE PANĀKUMI

a) Fiziskie šķēršļi

ES teritorijā ir pilnīgi atcelta preču muitas kontrole un personu robežkontrole, tomēr policija joprojām veic ar noziedzības un narkotiku apkarošanu saistītas izlases veida pārbaudes.

Piecas no desmit dalībvalstīm 1985. gadā parakstīja Šengenas līgumu, saskaņā ar kuru to policijas spēki apņēmās sadarboties un tika izveidota kopēja patvēruma un vīzu politika. Tas ļāva pilnīgi atcelt personu pārbaudes uz Šengenas valstu robežām (sk. 10. nodaļu “Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”). Pašlaik Šengenas zonā ir 26 Eiropas valstis, no kurām četras — Islande, Norvēģija, Lihtenšteina un Šveice — nav Eiropas Savienības dalībvalstis.

b) Tehniskie šķēršļi

Attiecībā uz lielākās preču daļas tirdzniecību ES valstis ir piekritušas atzīt viena otras noteikumus. Saskaņā ar labi zināmo Eiropas Savienības Tiesas 1979. gada spriedumu lietā Cassis de Dijon jebkuram ražojumam, kas likumīgi izgatavots un pārdots vienā dalībvalstī, ir jāļauj nonākt tirgū visās pārējās dalībvalstīs.

Pakalpojumu nozarē ES valstis savstarpēji atzīst vai saskaņo valsts tiesību normas, kas ļauj darboties, piemēram, jurista profesijā, medicīnā, tūrismā, banku sektorā un apdrošināšanā. Tomēr līdz pilnīgai personu pārvietošanās brīvībai vēl ir tālu. Lai gan 2005. gadā ir pieņemta direktīva par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, joprojām ir šķēršļi, kas traucē cilvēkiem pārcelties uz citām ES valstīm vai veikt tur dažus konkrētus darbus. Taču šķēršļi, kas traucē kvalificētiem darbiniekiem (tiklab advokātiem un ārstiem, kā celtniekiem un santehniķiem) strādāt savā profesijā jebkurā Eiropas Savienības valstī, arvien samazinās.

Eiropas Komisija ir veikusi pasākumus, lai uzlabotu darba ņēmēju mobilitāti un jo īpaši lai nodrošinātu, ka izglītības diplomus un profesionālās kvalifikācijas apliecinājumus, kas iegūti vienā ES valstī, atzīst visās pārējās ES valstīs.

Daži cilvēki strādā pagaidu darbu citā ES valstī, piemēram, ja būvuzņēmumam ir projekts kādā ES valstī, kura nav tā reģistrācijas valsts. ES noteikumi nosaka, ka tā dēvēto norīkoto darba ņēmēju darba apstākļiem jābūt tādā pašā līmenī kā citu darba ņēmēju darba apstākļiem valstī, kurā darbs tiek veikts.

c) Šķēršļi nodokļu jomā

Nodokļu barjeras ir samazinātas, daļēji izlīdzinot dalībvalstīs noteiktās PVN likmes. Dalībvalstis ir vienojušās par kopīgiem noteikumiem un minimālajām likmēm, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem pārrobežu mērogā ES teritorijā.

d) Publiskā iepirkuma līgumi

Līgumi par būvdarbiem publiskajā sektorā veido lielu daļu no ekonomikas, sasniedzot 19 % no IKP. Jebkuras ES valsts līgumi tagad ir pieejami visu ES valstu pretendentiem. Par to jāpateicas direktīvām, kas regulē pakalpojumus, piegādes un būvdarbus daudzās jomās, tostarp ūdensapgādes, enerģētikas un telekomunikāciju nozarē.

Vienotais tirgus sniedz priekšrocības visiem patērētājiem. Piemēram, salīdzinājumā ar situāciju pirms 10–15 gadiem valstu pakalpojumu tirgu atvēršana ir ļāvusi būtiski pazemināt telefona sarunu tarifus. Konkurence Eiropā ir arī ievērojami samazinājusi aviobiļešu cenas.

III. DARBS TURPINĀS

a) Finanšu pakalpojumi

ASV augsta riska hipotekāro kredītu krīzei 2008. gadā sekoja smaga finanšu krīze, kas sašūpoja pasaules banku sistēmas un tautsaimniecības un 2009. gadā Eiropas Savienībā radīja krasu ekonomikas lejupslīdi. Daļa no turpmākās rīcības bija pārkārtot veidu, kādā darbojas bankas un finanšu iestādes, lai tās kļūtu pārredzamākas un vieglāk kontrolējamas. Tas kļuva iespējams, izveidojot banku savienību. Jauni ES noteikumi paredz lielāku banku noguldījumu aizsardzību, palielina banku esošo kapitālu ar mērķi padarīt tās stabilākas, regulē sarežģītus finanšu produktus un nosaka banku vadītāju prēmiju maksimālo lielumu. Eirozonā bankas uzrauga Eiropas mēroga sistēma Eiropas Centrālās bankas vadībā. Ir paredzēti arī jauni noteikumi, kā slēgt grūtībās nonākušas bankas. Īpašs fonds tagad nodrošina, ka ar šo slēgšanu saistītās izmaksas sedz bankas, nevis nodokļu maksātāji.

Eiropas līderi strādā pie tā, lai turpinātu stiprināt kapitāla vienoto tirgu. Mērķis ir atvieglot mazajiem uzņēmumiem savu darbību finansēšanu un padarīt pievilcīgāku ieguldījumu veikšanu Eiropā.

Tiek apspriestas arī uzņēmumu aplikšanas ar nodokļiem reformas. Nodoms ir ES dalībvalstīm vienoties par kopīgiem uzņēmumu nodokļa bāzes aprēķināšanas noteikumiem. Valstīs joprojām būtu atšķirīgas nodokļu likmes, bet kopīgi noteikumi ļautu uzņēmumiem daudz lētāk darboties pāri robežām un samazinātu nodokļu apiešanu. Tas dotu iespēju arī atsevišķām valstīm piedāvāt izdevīgus nodokļu darījumus uzņēmumiem, lai piesaistītu ieguldījumus no ārzemēm.

b) Pirātisms un viltošana

ES ražojumi ir jāaizsargā pret pirātismu un viltošanu. Pēc Eiropas Komisijas aprēķiniem šie noziegumi liek ES katru gadu zaudēt tūkstošiem darbvietu. Tāpēc Komisija un dalībvalstu valdības kopīgi veic pasākumus, lai paplašinātu autortiesību un patentu aizsardzību.

IV. POLITIKAS JOMAS, KAS IR VIENOTĀ TIRGUS PAMATS

a) Transports

ES pasākumu mērķis ir bijis pakalpojumu sniegšanas brīvība sauszemes transporta jomā. Tas nozīmē, ka transporta uzņēmumiem tika garantēta brīva piekļuve starptautiskajam transporta tirgum un jebkuras ES valsts transporta uzņēmumi var darboties visās pārējās ES valstīs. ES arī cenšas nodrošināt godīgu konkurenci autotransporta nozarē, (piemēram) saskaņojot noteikumus attiecībā uz darbinieku kvalifikāciju un tirgus pieejamību, brīvību dibināt uzņēmumus un sniegt pakalpojumus, braukšanas stundām un ceļu satiksmes drošību.

Eiropas gaisa satiksmē līdz šim dominēja valsts gaisa pārvadātāji un valsts īpašumā esošas lidostas. Vienotais tirgus ir mainījis šo kārtību. Tagad visas ES aviosabiedrības var sniegt gaisa satiksmes pakalpojumus jebkurā maršrutā visā ES teritorijā un brīvi noteikt biļešu cenas. Tas ir veicinājis daudzu jaunu maršrutu atklāšanu un ievērojamu biļešu cenu samazinājumu. Ieguvēji ir tiklab pasažieri, kā aviosabiedrības, lidostas un darbinieki.

Pasažieri var baudīt arī priekšrocības, ko sniedz palielinātā konkurence starp dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

Kuģniecības pakalpojumus, ko sniedz Eiropas uzņēmumi vai kuģi, kuri kuģo ar trešo valstu karogiem, regulē ES konkurences noteikumi. Šie noteikumi ir paredzēti, lai izskaustu negodīgu cenu noteikšanas praksi (“izdevīgos karogus”) un risinātu arī sarežģījumus, ar ko nākas saskarties Eiropas kuģu būvētājiem.

Eiropas Savienība finansē vērienīgus projektus jauno tehnoloģiju jomā, piemēram, satelītu navigācijas sistēmu “Galileo”, Eiropas Dzelzceļa satiksmes vadības sistēmu un jaunās paaudzes gaisa satiksmes vadības sistēmu SESAR. Ceļu satiksmes drošības noteikumi (piemēram, attiecībā uz transportlīdzekļu tehnisko apkopi, bīstamo kravu pārvadājumiem un autoceļu drošību) ir kļuvuši daudz stingrāki. Arī pasažieru tiesības ir labāk aizsargātas, pateicoties visaptveroša tiesību kopuma īstenošanai attiecībā uz visiem transporta veidiem — autotransportu, gaisa, dzelzceļa un ūdens transportu. Pasažieriem ES, tostarp pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar kustību traucējumiem, ir tiesības saņemt pareizu, savlaicīgu un viegli pieejamu informāciju, palīdzību un konkrētos gadījumos kompensāciju brauciena atcelšanas vai ilgstošas aizkavēšanās gadījumā. Ieguldījumi transporta infrastruktūrā ir 2014. gadā uzsāktā ES Investīciju plāna Eiropai galvenā prioritāte.

b) Konkurence

ES konkurences politikai ir svarīga loma — tā palīdz nodrošināt, lai Eiropas vienotajā tirgū tirdzniecība būtu ne vien brīva, bet arī godīga. Šo politiku īsteno Eiropas Komisija, kas kopā ar Tiesu atbild par tās ievērošanu.

Šīs politikas mērķis ir nodrošināt, lai visi uzņēmumi vienotajā tirgū konkurētu taisnīgi un vienlīdzīgi, dodot labumu patērētājiem, uzņēmumiem un visai Eiropas ekonomikai kopumā.

Uzņēmumiem vai attiecīgajām struktūrām jāziņo Eiropas Komisijai par jebkuru vienošanos, uz kuru attiecas Līguma noteikumi. Komisija jāinformē arī par ikvienu apvienošanos vai pārņemšanu, kā rezultātā uzņēmums varētu iegūt dominējošu stāvokli konkrētā tirgū. Komisija var piemērot sodu tieši ikvienam uzņēmumam, kas pārkāpj konkurences noteikumus vai arī nesniedz vajadzīgo paziņojumu, kā tas bija Microsoft gadījumā, kuram 2008. gadā piemēroja naudas sodu 900 miljonu eiro apmērā. 2017. gadā Komisija uzņēmumam Google uzlika 2,42 miljardus eiro lielu naudas sodu par to, ka tas ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvokli tirgū, meklēšanas rezultātos pirmos norādot pats savu cenu salīdzināšanas pakalpojumu, bet konkurentus rezultātu sarakstā norādot zemāk.

Ja kāda ES dalībvalsts nelikumīgi piešķir atbalstu vai nepaziņo par šāda atbalsta piešķiršanu, Komisija var likt to atmaksāt. Arī nodokļu priekšrocības, ko valdības piešķir atsevišķiem uzņēmumiem, var uzskatīt par nelikumīgu valsts atbalstu. Piemēram, 2016. gada augustā Komisija secināja, ka Īrija bija piešķīrusi uzņēmumam Apple nepamatotas nodokļu priekšrocības 13 miljardu eiro apmērā.

c) Patērētāju un sabiedrības veselības aizsardzība

ES tiesiskais regulējums šajā jomā paredz nodrošināt visiem patērētājiem vienādu finansiālu un veselības aizsardzību neatkarīgi no tā, kurā ES teritorijas daļā viņi dzīvo, ceļo vai iepērkas. Vajadzība pēc aizsardzības ES mērogā ļoti tiešā veidā izpaudās, piemēram, 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās, kad uzliesmoja “govju trakumsērga”, apdraudot pārtikas nekaitīgumu. Lai tiesiskajam regulējumam pārtikas nekaitīguma jomā nodrošinātu stabilu zinātnisku pamatu, 2002. gadā tika izveidota Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde.

Patērētāju aizsardzība Eiropas mērogā jānodrošina arī daudzās citās jomās. Tāpēc ir pieņemtas daudzas ES direktīvas par kosmētikas, rotaļlietu, pirotehnikas un daudzu citu preču drošumu. Lai izskatītu pieteikumus par Eiropas zāļu tirdzniecības atļauju piešķiršanu, 1993. gadā tika izveidota Eiropas Zāļu aģentūra. Bez atļaujām zāles ES nevar pārdot.

Eiropas Savienība veic arī pasākumus, lai patērētāji nekļūtu par nepatiesas un maldinošas reklāmas upuriem, būtu aizsargāti pret kaitējumu, ko rada nekvalitatīvi ražojumi, kā arī pret negodprātīgu rīcību patēriņa kredīta jomā vai, pasūtot preces pa pastu vai tiešsaistē.

• Eiro ir Eiropas Savienības vienotā valūta, ko izmanto 19 no 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Bezskaidras naudas darījumos eiro ieviesa 1999. gadā, bet 2002. gadā — visos norēķinos, laižot apgrozībā eiro banknotes un monētas.
• Paredzams, ka jaunās dalībvalstis ieviesīs eiro, tiklīdz tās būs izpildījušas vajadzīgos kritērijus. Galu galā faktiski visām ES valstīm būtu jākļūst par eirozonas valstīm.
• Patērētājiem Eiropā eiro sniedz ievērojamas priekšrocības. Ceļotājiem tiek aiztaupītas ar valūtas maiņu saistītās izmaksas un neērtības. Pircēji var tieši salīdzināt cenas dažādās valstīs. Eiropas Centrālā banka nodrošina cenu stabilitāti. Turklāt eiro līdzās ASV dolāram ir kļuvis par vienu no lielākajām valūtām, kurā tiek glabātas valūtas rezerves. Vienota valūta nesenās finanšu krīzes laikā palīdzēja eirozonas valstīm izvairīties no konkurences izraisītas devalvācijas un spekulatīviem uzbrukumiem.
• Dažu dalībvalstu tautsaimniecību strukturālais vājums tomēr rada spekulatīvu uzbrukumu risku. Lai novērstu šo apdraudējumu, ES ir izveidojusi solidaritātes instrumentus, kas palīdzējuši ar lielākajiem parādiem apgrūtinātajām valdībām izkļūt no krīzes. Tagad svarīgākais uzdevums ir panākt ciešāku koordināciju un ekonomisko solidaritāti to dalībvalstu starpā, kurām jānodrošina laba publisko finanšu pārvaldība un jāsamazina budžeta deficīts. Pakāpeniski tiek attīstīts ekonomikas politikas aspekts, lai papildinātu ekonomiskās un monetārās savienības monetāro aspektu.

I. EIRO RAŠANĀS VĒSTURE

a) Eiropas Monetārā sistēma

ASV 1971. gadā nolēma atteikties no fiksētās dolāra piesaistes oficiālajai zelta cenai, kas bija nodrošinājusi monetāro stabilitāti pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Tādējādi fiksēto valūtas kursu sistēma beidza pastāvēt. Eiropas Ekonomikas kopienas valstu centrālo banku vadītāji nolēma ierobežot dalībvalstu valūtu kursu savstarpējās svārstības tā, lai tās nepārsniegtu 2,25 %, izveidojot Eiropas Monetāro sistēmu, kas sāka darboties 1979. gada martā.

Eiropadomes sanāksmē 1989. gada jūnijā Madridē ES līderi pieņēma trīspakāpju plānu ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveidošanai. Vēlāk šo plānu iekļāva Māstrihtas līgumā, ko Eiropadome pieņēma 1991. decembrī.

b) Ekonomiskās un monetārās savienības trīs posmi

Pirmais posms, kas sākās 1990. gada 1. jūlijā, paredzēja:

• pilnīgi brīvu kapitāla apriti ES (valūtas maiņas kontroles atcelšana);
• struktūrfondu palielināšanu, lai paātrinātu Eiropas reģionu atšķirību novēršanu;
• ekonomisku konverģenci, īstenojot dalībvalstu ekonomikas politiku daudzpusēju uzraudzību.

Otrais posms sākās 1994. gada 1. janvārī. Tā laikā:

• izveidoja Eiropas Monetāro institūtu (EMI) Frankfurtē — tā sastāvā bija ES dalībvalstu centrālo banku vadītāji;
• panāca (vai saglabāja) dalībvalstu centrālo banku neatkarību no valdības kontroles;
• izstrādāja noteikumus, lai ierobežotu valstu budžeta deficītu.

Trešais posms bija eiro dzimšana. No 1999. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 1. janvārim eiro kā vienotu valūtu pakāpeniski ieviesa iesaistītajās ES valstīs (Austrijā, Beļģijā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Īrijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Portugālē, Somijā, Spānijā un Vācijā). Eiropas Centrālā banka aizstāja Eiropas Monetāro institūtu un uzņēmās atbildību par monetāro politiku, ko sāka noteikt un īstenot jaunajā valūtā.

Trīs valstis (Dānija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste) politisku un tehnisku iemeslu dēļ nolēma uzreiz neieviest eiro. Slovēnija pievienojās eirozonai 2007. gadā, Kipra un Malta 2008. gadā, Slovākija 2009. gadā, Igaunija 2011. gadā, Latvija 2014. gadā un Lietuva 2015. gadā.

Tādējādi eirozonā ir 19 ES valstis, un gaidāms, ka visas pārējās dalībvalstis ieviesīs eiro, tiklīdz tās būs izpildījušas vajadzīgos nosacījumus, izņemot valstis, kurām līguma apspriešanas laikā ir piešķirts izņēmums.

c) Konverģences kritēriji

Lai pievienotos eirozonai, katrai ES valstij jāievēro šādi pieci konverģences kritēriji:

• cenu stabilitāte — inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentu punktiem pārsniegt to triju dalībvalstu vidējos rādītājus, kurām ir zemākie inflācijas rādītāji;
• procentu likmes — ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst vairāk kā par 2 procentu punktiem pārsniegt to triju dalībvalstu vidējos rādītājus, kurām ir zemākās procentu likmes;

• deficīts — valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 % no IKP;
• valsts parāds — nedrīkst pārsniegt 60 % no IKP;
• valūtas kursa stabilitāte — pēdējos divos gados valūtas kursa svārstības nedrīkst pārsniegt noteikto robežu.

d) Stabilitātes un izaugsmes pakts

Eiropadome 1997. gada jūnijā Amsterdamā pieņēma Stabilitātes un izaugsmes paktu. Pakta mērķis bija nodrošināt budžeta stabilitāti, un tas ļāva piemērot sodu jebkurai eirozonas valstij, kuras budžeta deficīts pārsniedza 3 % no IKP. Šo pašu ideju stiprināja 2012. gadā, kad 25 ES valstu valdības parakstīja starptautisku nolīgumu — Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Tas ir pazīstams arī kā fiskālais pakts un uzliek iesaistītajām valstīm pienākumu nodrošināt dalībvalstu tiesību aktos noteikumus sabalansētam budžetam.

Pēc pasaules ekonomikas krīzes gadiem dažas eirozonas valstis joprojām stipri atpaliek no šajos nolīgumos ietverto kritēriju izpildes. Komisija un Eurogrupa turpina mudināt tās izpildīt minētos kritērijus, jo īpaši attiecībā uz valsts parāda samazināšanu.

e) Eurogrupa

Eurogrupā darbojas eirozonas valstu finanšu ministri. Viņi tiekas, lai koordinētu eirozonas valstu ekonomikas politiku un pārraudzītu budžeta un finanšu politiku. Eurogrupa arī pārstāv eiro intereses starptautiskos forumos. Par Eurogrupas priekšsēdētāju 2013. gada janvārī ievēlēja un 2015. gada jūlijā uz otro termiņu pārvēlēja Nīderlandes finanšu ministru Jerūnu Deiselblūmu (Jeroen Dijsselbloem).

II. EKONOMIKAS UN MONETĀRĀ POLITIKA KOPŠ 2008. GADA

a) Finanšu krīzes ietekme

Lielākajā daļā ES valstu 2008. gada finanšu krīze radīja ievērojamu valsts parāda pieaugumu. Laikā, kad visneaizsargātākās tautsaimniecības pārcieta krīzi un saskārās ar spekulatīviem uzbrukumiem globālajos finanšu tirgos, eiro tām palīdzēja izvairīties no devalvācijas riska.

Finanšu krīzes sākumā daudzas bankas saskārās ar problēmām, kā rezultātā dalībvalstu valdībām nācās tās glābt, tādējādi palielinot valsts parādu. Vēlāk uzmanība tika vērsta uz valsts parādu, jo dažas valstis, kas bija apgrūtinātas ar lielu parādu un pieaugošu budžeta deficītu, 2009. un 2010. gadā bija īpaši apdraudētas. Šā iemesla dēļ ES līderi izveidoja Eiropas Stabilizācijas mehānismu. Eirozonas valstis nodrošina šim “ugunsmūrim” spēju aizdot līdzekļus 500 miljardu eiro apmērā, ko izmanto, lai nosargātu eirozonas finanšu stabilitāti. Laikā no 2010. līdz 2013. gadam piecas valstis (Īrija, Grieķija, Spānija, Kipra un Portugāle) noslēdza nolīgumus ar dažādām ES struktūrām un Starptautisko Valūtas fondu par finansiālu atbalstu. Nolīgumi tika pielāgoti atbilstoši katras valsts situācijai, bet parasti ietvēra reformas, lai attiecīgajās valstīs uzlabotu publiskā sektora efektivitāti. Īrija bija pirmā valsts, kas līdz 2013. gada beigām veiksmīgi izpildīja pieņemto ekonomikas korekciju programmu un atkal sāka aizņemties naudu tieši no kapitāla tirgiem. Arī Spānija un Portugāle uzlaboja savu situāciju, un ES palīdzības sniegšanu tām beidza 2014. gadā. Kipra sekoja 2016. gadā.

Grieķijai, no otras puses, bija grūtāk īstenot savas ekonomikas strukturālās reformas — tādas reformas kā publiskā sektora racionalizācija, privatizācija un ilgtspējīgu pensijas sistēmu izveide. Šīs reformas tika saskaņotas divu palīdzības programmu kontekstā 2010. un 2014. gadā. Tās finansēja ES, Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds pavisam 226 miljardu eiro vērtībā. Vajadzēja ilgas un sarežģītas sarunas, pirms 2015. gada jūlija tika panākta trešā vienošanās, pamatojoties uz Grieķijas valdības stingru apņemšanos īstenot politiku ar mērķi uzlabot publiskās finanses un veikt ekonomikas reformu.

b) Eiro stiprināšana

Reaģējot uz krīzi, ES dalībvalstis un iestādes arī aktualizēja ES ekonomikas pārvaldības stiprināšanai paredzētos Lisabonas līguma noteikumus. Atbilstoši Eiropas pusgada procesam dalībvalstīm bija pienākums katra gada oktobrī iesniegt Komisijai savus budžeta projektus nākamajam gadam. Vajadzības gadījumā tām tie tad jāpielāgo, ievērojot Komisijas novērojumus, attiecībā uz jebkādu turpmāku rīcību, kas vajadzīga iepriekš saskaņoto kopējo mērķu sasniegšanai. Arvien vairāk eirozonas ekonomikas un monetārās pārvaldības pamatu veido valsts budžeta plānu iepriekšēja apspriešana, valstu ekonomiku uzraudzība un konkurētspējas noteikumu pastiprināšana, piemērojot sankcijas, ja valstis pārkāpj finanšu noteikumus.

Tādējādi, atbildot uz globālajām pārmaiņām finanšu jomā un ekonomikā, ES nākas veikt stingrākus pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis atbildīgi pārvalda pieņemtos budžetus un finansiāli atbalsta cita citu. Tā ir vienīgā iespēja, ja vēlamies, lai eiro saglabā ticamu vienotās valūtas statusu un dalībvalstis kopīgiem spēkiem pārvar globalizācijas radītās ekonomiskās grūtības. Komisija un Eiropas Parlaments uzsver vajadzību pēc koordinētas dalībvalstu ekonomikas un sociālās politikas, jo bez kopīgas ekonomikas pārvaldības Eiropas kopējā valūta ilgtermiņā nebūs dzīvotspējīga.

Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers 2015. gada septembrī iesniedza savus priekšlikumus, kā stiprināt eirozonu. To pamatā bija ziņojums, ko sagatavojuši par eiro atbildīgo ES iestāžu pieci priekšsēdētāji. Plānā ietilpst kopēja sistēma bankas noguldījumu garantēšanai; viens eirozonas pārstāvis tādās pasaules finanšu iestādēs kā Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka; demokrātiskāka un efektīvāka valstu budžetu uzraudzības sistēma; fiskālās politikas saskaņošana un sociālās aizsardzības un darba tirgus noteikumu pamats. Galu galā tas varētu nozīmēt eirozonas kopējās kases izveidi.

Eiropas Centrālā banka tagad uzskata par daļu no sava uzdevuma palīdzēt atdzīvināt tautsaimniecību. Banka 2015. gadā uzsāka tā dēvēto kvantitatīvo mīkstināšanu, saskaņā ar kuru banka pērk parādus, galvenokārt valsts parādus, lai veicinātu tautsaimniecību. Tas samazina procentu likmes, atbalstot ieguldījumus un atvieglojot valsts parādu. Tas arī pazemina eiro valūtas kursu attiecībā pret citām valūtām, labvēlīgi ietekmējot Eiropas eksportu.

ES EKONOMIKAS POLITIKAS MĒRĶI IR:

• risināt globalizācijas un ekonomikas krīzes radītās problēmas, atjaunojot Eiropas ekonomikas konkurētspēju (liberalizējot telekomunikāciju, pakalpojumu, enerģētikas nozari, izmantojot jaunas, videi nekaitīgas tehnoloģijas, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību);
• nodrošināt:
  • gudru izaugsmi, atbalstot zināšanas, jauninājumus, izglītību un digitālās sabiedrības izveidi,
  • ilgtspējīgu izaugsmi, veicinot resursu ziņā efektīvākas, videi nekaitīgākas un konkurētspējīgākas ekonomikas attīstību;
• sekmēt iekļaujošu izaugsmi, veicinot tādas ekonomikas attīstību, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kura nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju.

I. KRĪZES SKARTĀ EIROPA

Deviņdesmito gadu sākumā sākās globalizācija, radikāli pārveidojot ekonomiku un cilvēku ikdienas dzīvi visā pasaulē. Ekonomika visur kļuva savstarpēji arvien vairāk atkarīgāka. Ražošana Eiropā saskārās ar sīvu konkurenci no jaunietekmes ekonomikām, jo īpaši Ķīnas un citām Āzijas valstīm, kuru zemākas algas līmeņi padarīja tās konkurētspējīgākas. Tas līdz pamatiem satricināja Eiropas sabiedrības modeli, kas balstījās uz valsts sociālajiem pakalpojumiem un augstu dzīves līmeni.

Taču tajā pašā laikā tehnoloģiju revolūcija, tostarp internets un jaunās informācijas un sakaru tehnoloģijas, pavēra jaunas iespējas izaugsmei un nodarbinātībai.

Vēlāk pasaule piedzīvoja smagus finanšu un ekonomiskus satricinājumus. Krīze sākās Amerikas finanšu sektorā ar tā dēvētajiem augsta riska aizdevumiem, ar augstu parāda līmeni Eiropā, kas pasliktināja situāciju. Tas radīja spēcīgu ekonomikas lejupslīdi un bezdarba pieaugumu Eiropā, novedot pie smagākās krīzes kopš 1929. gada krīzes, kas rezultātā izraisīja Otro pasaules karu. Recesijas — kuras maksimums tika sasniegts 2010. gadā un kura sāka samazināties pēc mērenas izaugsmes 2014. gadā — sociālās sekas kļuva redzamas, krasi palielinoties bezdarbam, jo īpaši Dienvideiropā un jauniešu vidū.

II. KAS TIKA PAVEIKTS VALSTU UN EIROPAS LĪMENĪ

Centieni atdzīvināt ekonomiku galvenokārt bija nepieciešami valstu līmenī. ES valstu galvenā prioritāte bija samazināt valsts parādu, kas saasinājās saistībā ar lielākiem izdevumiem par sociālajiem pakalpojumiem pēc krīzes. Dažas valstis stingri ievēroja šo mērķi, turpretī citām bija jālūdz vairāk laika, lai sasniegtu saskaņoto parāda mērķi — maksimāli 3 %. Pats par sevi saprotams, ka katras valdības politiskā izvēle cīņai ar krīzi tieši skāra tās iedzīvotājus: vai viņi atzītu pensionēšanās vecuma palielināšanos, veselības aprūpes kompensāciju un sociālo pakalpojumu kvalitātes samazināšanos vai valsts pārvaldes modernizāciju? Vai arī kā militārie izdevumi ietekmē viņu drošību un vai tie būtu jāsamazina, jāsaglabā konkrētā līmenī vai jāpalielina laikā, kad pasaulē valda nemiers?

Arī ES un tās iestādēm šajā laikā bija aktīva nozīme, lai atdzīvinātu ekonomiku. Tajā pašā laikā, kad tika veikti vairāki pasākumi, lai konsolidētu ekonomisko un monetāro savienību (sk. 7. nodaļu), Komisija uzsāka vairākas iniciatīvas, lai palielinātu ražīgumu un sociālo kohēziju.

Īstenojot šo stratēģiju, 28 ES dalībvalstis ir vienojušās:

• uzticēt Eiropas Komisijai plašākas pilnvaras procesa īstenošanā, jo īpaši paraugprakses izplatīšanā Eiropā, ievērojot valsts ekonomikas politiku, paātrināt finanšu tirgu un sociālās apdrošināšanas sistēmu reformas un telekomunikāciju un enerģētikas nozares liberalizāciju;
• pilnveidot izglītības sistēmas, sniegt lielāku atbalstu jauniešiem darba meklējumos, ciešāk sadarbosies ar augstskolām un uzņēmumiem, veikt steidzamākus pasākumus (piemēram, saskaņot nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmas), lai izveidotu vienotu Eiropas pētniecības tirgu, nodrošinot Eiropā zinātnieku brīvu pārvietošanos, zināšanu un tehnoloģiju brīvu apriti;
• palielināt tēriņus pētniecības un jauninājumu jomā līdz 3 % no IKP (šādu mērķi ir izvirzījušas arī ASV).

Žans Klods Junkers stājās Komisijas priekšsēdētāja amatā 2014. gadā ar vērienīgu programmu izaugsmes, nodarbinātības un ieguldījumu veicināšanai. Viņš uzsāka savu “Investīciju plānu Eiropai”, kura mērķis bija laikā no 2015. līdz 2017. gadam palielināt ieguldījumus par 315 miljardiem eiro. Tas bija iespējams, pateicoties jaunajam Eiropas Stratēģisko investīciju fondam sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku. Ņemot vērā šā fonda panākumus pirmajā gadā, savā runā par stāvokli Eiropā 2016. gada septembrī priekšsēdētājs Junkers ierosināja divkāršot fonda darbības laiku un nodrošināt ieguldījumus 500 miljardu eiro apmērā līdz 2020. gadam un līdz 630 miljardiem eiro līdz 2022. gadam. Fonds nodrošina aizdevumus publiskiem vai privātiem ieguldījumiem, kas citādi, iespējams, nebūtu veikti. Fondam kā izejas punkts ir pieejama sabiedrisko līdzekļu summa, tas nozīmē, ka tam ir multiplikatora efekts, piesaistot privātus ieguldījumus tiem pašiem projektiem. Fonds koncentrējas uz ieguldījumiem infrastruktūrā, jo īpaši ātrgaitas datu tīklā un energotīklos, transporta infrastruktūrā, izglītībā, pētniecībā un inovācijā, atjaunojamo energoresursu enerģijā un mazajos uzņēmumos. Eiropas Komisija 2016. gadā arī ierosināja izmantot to pašu sistēmu, lai sekmētu ieguldījumus Āfrikā un Eiropas kaimiņvalstīs.

III. SAVIENOTS DIGITĀLAIS VIENOTAIS TIRGUS

Interneta un digitālajām tehnoloģijām ir svarīga nozīme nākotnes darbvietu radīšanā. Lai gan eiropieši dažās jomās ir līderi, ne visas cilvēkiem un uzņēmumiem paredzētās digitālās iespējas ir izmantotas. Tikai 15 % ES iedzīvotāju iepērkas tiešsaistē citās ES valstīs. Interneta uzņēmumi un jaunuzņēmumi pilnībā neizmanto tiešsaistes izaugsmes iespējas, un tikai 7 % mazo uzņēmumi veic pārrobežu pārdošanu.

Tāpēc 2015. gadā Komisija uzsāka rīcības plānu, lai nodrošinātu pilnīgu digitālo vienoto tirgu. Tajā ietilpst līgumu normu saskaņošana tiešsaistes pirkumiem, lai nodrošinātu labāku patērētāju tiesību aizsardzību, lētākas pārrobežu sūtījumu piegādes, ģeogrāfiskās bloķēšanas izbeigšana (kad daži tiešsaistes pakalpojumi netiek pārdoti visās valstīs), autortiesību noteikumu modernizācija un telekomunikāciju uzņēmumu noteikumu rūpīga pārbaude. Atbilstoši Komisijas informācijai šie pasākumi varētu nodrošināt ES ekonomikas papildu izaugsmi 415 miljardu eiro apmērā gadā un radīt 3,8 miljonus jaunu darbvietu.

• Eiropas Savienības pilsoņi var ceļot, dzīvot un strādāt jebkurā ES valstī.
• ES atbalsta un finansē programmas, it īpaši izglītības un kultūras jomā, lai tuvinātu ES pilsoņus.
• Iedzīvotāji ir atzinuši tādus kopīgas Eiropas identitātes simbolus kā vienoto valūtu, Eiropas karogu un himnu.
• Sāk veidoties Eiropas publiskā telpa ar Eiropas mēroga politiskām partijām. Pilsoņi ik pēc pieciem gadiem ievēl jaunu Eiropas Parlamentu, bet tas — jauno Eiropas Komisiju.
• Piederības izjūta Eiropas Savienībai rodas pakāpeniski — to veicina jūtami ES panākumi un skaidrāka informācija par ES pilsoņu priekšrocībām.

I. CEĻOŠANA, DZĪVOŠANA UN DARBS EIROPĀ

Eiropas Savienības pilsonība ir noteikta ES Līgumā: “Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību” (Līguma par Eiropas Savienības darbību 20. panta 1. punkts). Bet kā Eiropas pilsonība izpaužas dzīvē?

Ja esat ES pilsonis, jums ir tiesības ceļot, dzīvot un strādāt jebkurā Eiropas Savienības valstī.

Ja esat apguvis augstskolas programmu, kas ilgst vismaz trīs gadus, jums piešķirto kvalifikāciju atzīs visās ES valstīs, jo ES dalībvalstis uzticas viena otras izglītības un mācību sistēmu kvalitātei.

Jūs varat strādāt veselības aprūpes, izglītības un citu sabiedrisko pakalpojumu jomās jebkurā Eiropas Savienības valstī (izņemot darbu policijā, bruņotajos spēkos utt.). Tāpēc nav nekas neparasts, ja skolotājs no Vācijas māca vācu valodu Romā vai jauns absolvents no Beļģijas piedalās konkursā uz civildienesta ierēdņa vietu Francijā.

Pirms došanās uz citām ES valstīm jūs savā valstī varat saņemt Eiropas veselības apdrošināšanas karti, kas palīdzēs segt medicīnas pakalpojumu izmaksas, ja jums ceļojot gadīsies saslimt.

II. KĀ EIROPAS PILSOŅI VAR IZMANTOT SAVAS TIESĪBAS

Būdams Eiropas Savienības pilsonis, jūs neesat tikai darba ņēmējs vai patērētājs — jums ir arī īpašas politiskas tiesības. Kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā katram ES pilsonim neatkarīgi no viņa valstspiederības ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās savā dzīvesvietas valstī un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

No 2012. gada jums ir arī tiesības lūgt Komisiju, lai tā ierosina tiesību akta priekšlikumu — ar noteikumu, ka jūsu lūgumrakstam ir pievienots miljons vismaz septiņu ES valstu pilsoņu parakstu.

III. PAMATTIESĪBAS

Eiropas Savienības apņēmība garantēt pilsoņu tiesības tika svinīgi pausta 2000. gada decembrī Nicā, kad Eiropadome pasludināja Eiropas Savienības Pamattiesību hartu. Šo hartu bija izstrādājis Konvents, ko veidoja dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta deputāti, valsts valdību pārstāvji un viens Komisijas loceklis. Tās sešās nodaļās — “Cieņa”, “Brīvības”, “Vienlīdzība”, “Solidaritāte”, “Pilsoņu tiesības” un “Tiesiskums” — un 54 pantos ir noteiktas Eiropas Savienības pamatvērtības un ES pilsoņu civilās, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības.

Hartas pirmie panti ir veltīti cilvēka cieņai, tiesībām uz dzīvību, personas neaizskaramību, vārda un pārliecības brīvību. Solidaritātei veltītajā nodaļā neierastā veidā apvienotas sociālās un ekonomiskās tiesības, piemēram:

• tiesības streikot,
• darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām,
• tiesības apvienot ģimenes dzīvi un darbu,
• tiesības uz veselības aprūpi, sociālo apdrošināšanu un sociālo palīdzību visā Eiropas Savienībā.

Harta sekmē arī sieviešu un vīriešu līdztiesību un ievieš tiesības uz personas datu aizsardzību, eigēniskās prakses un cilvēku reproduktīvās klonēšanas aizliegumu, tiesības uz augsta līmeņa vides aizsardzību, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku tiesības, kā arī tiesības uz labu pārvaldību.

Kopš 2009. gada 1. decembra, kad stājās spēkā Lisabonas līgums, Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, tātad, pamatojoties uz Hartu, ir iespējams ierosināt lietu ES Tiesā. Tomēr Hartas piemērošanas kārtība Polijā un Apvienotajā Karalistē ir noteikta protokolā.

Lisabonas līguma 6. pants nodrošina juridisko pamatu, lai ES pievienotos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tādā gadījumā šī konvencija būtu ne vien minēta ES Līgumos, bet tai arī būtu juridisks spēks ES dalībvalstīs, tādējādi nodrošinot labāku cilvēktiesību aizsardzību Eiropas Savienībā.

IV. IZGLĪTĪBAS UN KULTŪRAS EIROPA

Piederības un kopīga likteņa apziņu nevar radīt mākslīgi. To var radīt vienīgi izpratne par kopīgu kultūru, tāpēc Eiropai jāpievērš liela uzmanība ne vien ekonomikai, bet arī izglītībai, pilsoniskumam un kultūrai.

ES nenosaka skolu un izglītības sistēmas un mācību programmas — šos lēmumus pieņem valsts vai vietējā līmenī. Bet ES rīko izglītojošas apmaiņas programmas ar nosaukumu “Erasmus +”, lai jaunieši varētu doties uz ārzemēm mācīties, apgūt svešvalodas un kopīgos pasākumos tikties ar citu valstu skolēniem un studentiem. Paredzams, ka 2014.–2020. gada periodā atbalstu saņems vairāk nekā 4 miljoni cilvēki, jo budžets salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu ir palielināts par 40 %, sasniedzot pavisam 16 miljardus eiro.

Eiropas valstis ir iesaistījušās Boloņas procesā, lai kopīgiem spēkiem izveidotu Eiropas augstākās izglītības telpu. Tas nozīmē, ka, piemēram, pēc augstskolas beigšanas iegūtie grādi (bakalaura, maģistra un doktora grāds) visās attiecīgajās valstīs būs salīdzināmi un tiks savstarpēji atzīti.

Kultūras jomā ES programma “Radošā Eiropa” sekmē dažādu valstu televīzijas programmu un filmu veidotāju un veicinātāju, kā arī apraides un kultūras organizāciju sadarbību. Tā ļauj Eiropai ražot vairāk audiovizuālu produktu, palīdzot atjaunot līdzsvaru starp Eiropas un ASV izlaidi.

Viena no Eiropas būtiskākajām iezīmēm ir valodu daudzveidība, kuras saglabāšana ir svarīgs ES mērķis. Daudzvalodība principiāli ietekmē Eiropas Savienības darbību. ES tiesību aktiem jābūt pieejamiem visās 24 oficiālajās valodās, un katram Eiropas Parlamenta deputātam debatēs ir tiesības uzstāties ikvienā no šīm valodām.

V. OMBUDS UN TIESĪBAS IESNIEGT LŪGUMRAKSTUS PARLAMENTAM

Lai darītu ES pieejamāku tās pilsoņiem, saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību tika radīts ombuda amats. Ombudu ievēl Eiropas Parlaments, un viņa pilnvaru termiņš ir tāds pats kā Parlamentam. Ombuda uzdevums ir izmeklēt pret ES iestādēm un struktūrām iesniegtas sūdzības. Sūdzības var iesniegt katrs ES pilsonis un katra persona/organizācija, kas dzīvo/ir reģistrēta kādā no ES valstīm.

Turklāt ikvienam ES iedzīvotājam ir tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam. Tā ir vēl viena svarīga saikne starp ES iestādēm un sabiedrību.

VI. PIEDERĪBAS IZJŪTA

Ideja par “pilsoņu Eiropu” ir radusies pavisam nesen. Daži kopīgas Eiropas identitātes simboli jau pastāv, piemēram, Eiropas pase, ko izmanto no 1985. gada. ES devīze ir “Vienoti daudzveidībā”, bet 9. maiju atzīmē kā Eiropas dienu.

Eiropas himna (Bēthovena “Oda priekam”) un Eiropas karogs (divpadsmit zelta zvaigžņu aplis uz zila fona) tika pieņemti 1985. gadā kā vissvarīgākie ES simboli. Dalībvalstis, vietējās iestādes un iedzīvotāji tos var izmantot, ja vēlas.

Taču piederības izjūta Eiropas Savienībai nevar rasties, ja iedzīvotājiem nav skaidras izpratnes par to, ko un kādēļ ES dara. ES iestādēm un dalībvalstīm daudz vairāk jācenšas saistīties ar iedzīvotājiem, kuriem bieži vien liekas, ka ES ir tāla un nav viegli sasniedzama.

Cilvēki vēlas izjust ES sniegtās priekšrocības arī savā dzīvē. Šajā ziņā liela nozīme bija eiro banknošu un monētu ieviešanai ikdienas lietošanā 2002. gadā. Tā kā preču un pakalpojuma cenas ir noteiktas eiro, patērētāji var tieši salīdzināt cenas dažādās valstīs.

Saskaņā ar Šengenas līgumu lielākajā daļā ES valstu ir atcelta robežkontrole, un tas liek cilvēkiem justies piederīgiem vienotai ģeogrāfiskai telpai.

Piederības izjūtu cilvēkos galvenokārt rada apziņa, ka viņi var personīgi piedalīties ES lēmumu pieņemšanā. Visiem pilngadīgajiem ES pilsoņiem ir tiesības piedalīties un balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un tas nodrošina stabilu ES demokrātiskās likumības pamatu. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja netiešās vēlēšanas Eiropas vēlēšanu laikā 2014. gada maijā, kurās politiskās partijas vēlēšanu kampaņā atbalstīja savus amata kandidātus, bija solis, kas, iespējams, laika gaitā samazinās to, ko dažkārt dēvē par “demokrātijas deficītu”. Vienlaikus balsu palielinājums populistu un eiroskeptiskajām partijām bija brīdinājums ES iestādēm.

Eiropas Savienību izveidoja Eiropas tautu interesēs, un tās nākotne jāveido, aktīvi iesaistot visu sabiedrību. ES dibinātāji par to nešaubījās. “Mēs neapvienojam valstis, mēs apvienojam cilvēkus,” 1952. gadā teica Žans Monē. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras ne tikai ES iestādes, bet arī valstu iestādes un pilsoniskā sabiedrība, ir sabiedrības izpratnes veidošana par ES un iedzīvotāju iesaistīšana ES darbībā.

• ES dalībvalstu iekšējo robežu atvēršana dod praktisku labumu ikvienam iedzīvotājam, ļaujot brīvi ceļot bez robežkontroles. Dalībvalstis var atkārtoti ieviest konkrētas pārbaudes sabiedriskās kārtības saglabāšanas nolūkā.
• Šai iekšējās pārvietošanās brīvībai jānotiek vienlaikus ar pastiprinātiem drošības pasākumiem uz ES ārējām robežām un sadarbību policijas un tiesiskuma jomās, lai efektīvi apkarotu organizēto noziedzību, terorismu, neatbilstīgu imigrāciju un cilvēku un narkotiku tirdzniecību.
• To patvēruma meklētāju skaits, kas Eiropā ierodas no tādām karadarbības zonām kā Sīrija, piespiež eiropiešus ieviest saskaņotu patvēruma politiku un ES ārējo robežu efektīvu kontroli.

I. PĀRVIETOŠANĀS BRĪVĪBA ES UN TĀS ĀRĒJO ROBEŽU AIZSARDZĪBA

Eiropas pilsoņi var dzīvot brīvi jebkurā Eiropas Savienības valstī, nebaidoties no vajāšanas un vardarbības. Tomēr starptautiskā noziedzība un terorisms eiropiešiem šodien sagādā lielas raizes.

Izdarot secīgus grozījumus Līgumos, Eiropas Savienība laika gaitā ir kļuvusi aktīvāka šajā jomā ar mērķi izveidot vienotu “brīvības, drošības un tiesiskuma telpu”.

Lēmumu pieņemšana šajās jomās pēdējo reizi tika pārskatīta Lisabonas līgumā, kas stājās spēkā 2009. gadā. Iepriekš visu atbildību par brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un pārvaldību bija saglabājušas dalībvalstis. Darbs pārsvarā notika Padomē (t. i., apspriežoties un vienojoties valdību ministriem), un Komisijai un Parlamentam tajā bija atvēlēta mazsvarīga loma. Lisabonas līgums šo situāciju ir mainījis — tagad Padome lielāko daļu lēmumu pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, lēmumu pieņemšanas procesā Parlaments ir kļuvis par līdztiesīgu partneri un Komisijai ir konkrētas likumdošanas iniciatīvas tiesības.

Personu brīva pārvietošanās ES rada ar drošību saistītas problēmas dalībvalstīm, jo ir atcelta kontrole uz ES iekšējām robežām. Lai kompensētu šo kontroles trūkumu, jāveic papildu drošības pasākumi uz ES ārējām robežām. Ņemot vērā, ka pārvietošanās brīvību ES var izmantot arī noziedznieki, valstu policijas spēkiem un tiesu iestādēm ir jāsadarbojas arī, lai apkarotu pārrobežu noziedzību.

Viens no svarīgākajiem soļiem, lai atvieglotu ceļošanu Eiropas Savienības teritorijā, tika sperts 1985. gadā, kad Beļģijas, Vācijas Federatīvās Republikas, Francijas, Luksemburgas un Nīderlandes valdību pārstāvji nelielā Luksemburgas pierobežas pilsētiņā Šengenā parakstīja līgumu. Vienošanās paredzēja neatkarīgi no valstspiederības atcelt visas personu pārbaudes uz kopīgajām robežām, saskaņot kontroli uz robežām ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un ieviest kopēju vīzu politiku. Tādējādi tika izveidota telpa bez iekšējām robežām jeb Šengenas zona. Trešo valstu pilsoņiem ne vienmēr ir vajadzīga vīza, lai iebrauktu Šengenas zonā. Eiropas Savienība ir parakstījusi ar vairākām valstīm vienošanos par to pilsoņu atbrīvošanu no vīzas prasībām. Ārkārtas situācijās ierobežotu laiku dalībvalstis var atkārtoti ieviest robežkontroles. Dažās valstīs tas ir noticis pēc patvēruma meklētāju pēkšņā pieplūduma 2015. un 2016. gadā.

Kopš tā laika Šengenas noteikumi ir kļuvuši par ES Līgumu neatņemamu daļu, bet Šengenas zona pakāpeniski kļuvusi plašāka. Kopš 2017. gada Šengenas režīms ir ieviests visās ES valstīs, izņemot Bulgāriju, Īriju, Horvātiju, Kipru, Rumāniju un Apvienoto Karalisti. Šengenas zonā ir arī Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice — četras valstis, kas nav ES dalībvalstis.

Par prioritāti ir kļuvusi pārbaužu pastiprināšana pie ES ārējām robežām. 2014. gadā tika izveidota aģentūra Frontex, kuras galvenā mītne atrodas Varšavā. Tā atbild par ES sadarbības vadīšanu ārējās robežas drošības jomā. Dalībvalstis tai var aizdot kuģus, helikopterus un lidmašīnas kopīgu patruļu veikšanai, piemēram, problemātiskos rajonos Vidusjūras reģionā. Ārkārtas situācijās aģentūra var arī nosūtīt ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienības, kurās ietilpst valsts robežsardzes dalībnieki no ES valstīm. ES līderi 2016. gadā nolēma palielināt aģentūras resursus, lai veiktu ātrus intervences pasākumus pie robežām. To pārdēvēja par Eiropas Robežu un krasta apsardzi, un tā oficiāli sāka darbu 2016. gada oktobrī.

II. PATVĒRUMA UN IMIGRĀCIJAS POLITIKA

Eiropa uzņem ārvalstniekus un dod patvērumu apdraudētiem un vajātiem bēgļiem, un lepojas ar šo humāno tradīciju. Taču pašlaik ES valdībām nekavējoties jālemj, ko telpā bez iekšējām robežām iesākt ar arvien pieaugošo likumīgo un nelegālo imigrantu skaitu.

ES valdības ir piekritušas saskaņot dalībvalstu noteikumus, lai patvēruma pieteikumus varētu izskatīt saskaņā ar Eiropas Savienībā vispārēji atzītu pamatprincipu kopumu. Ir noteikti kopējie obligātie standarti patvēruma meklētāju uzņemšanai un bēgļa statusa piešķiršanai.

Pēdējos gados Eiropā pa jūru ierodas daudz neatbilstīgu imigrantu, un šīs problēmas risināšana ir viena no ES svarīgākajām prioritātēm. Dalībvalstu valdības sadarbojas, lai apkarotu cilvēku kontrabandu un vienotos par kopēju nelegālo imigrantu repatriācijas kārtību. Vienlaikus likumīgās imigrācijas koordināciju palīdz uzlabot ES noteikumi par ģimeņu atkalapvienošanos, par pastāvīgā iedzīvotāja statusu un par tādu trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu, kas vēlas ierasties Eiropā, lai mācītos vai nodarbotos ar pētniecību.

Tomēr lielas problēmas radīja milzīgais to patvēruma meklētāju skaita pieaugums, kas 2015. un 2016. gadā ieradās Eiropā no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, vairākiem tūkstošiem traģiski zaudējot dzīvību Vidusjūras šķērsošanas laikā. Tas arī piešķīra patvēruma jautājumam jaunu dimensiju, jo ir grūtāk noteikt atšķirību starp politiskajiem un ekonomiskajiem bēgļiem. Piekrastē un teritoriālajos ūdeņos nokļuvušo patvēruma meklētāju milzīgajam skaitam visvairāk pakļautās ES valstis, piemēram, Grieķija un Itālija, cerēja uz lielāku citu ES valstu solidaritātes izrādīšanu, palīdzot tām risināt šo problēmu. Vācija 2015. gadā izrādījās valsts, kas visvairāk bija gatava sniegt patvērumu politiskajiem bēgļiem.

ES līderi vienojās par vairākiem atšķirīgiem pasākumiem šīs jaunās situācijas risināšanai. Tajos ietilpa lēmumi pārvietot no Grieķijas un Itālijas ieradušos patvēruma meklētājus uz citām ES valstīm, kā arī paātrināt to personu repatriāciju, kam patvērumu nevarēja piešķirt. ES panāca īpašu vienošanos ar Turciju šajos jautājumos, jo daudzi patvēruma meklētāji iekļuva Eiropā caur šo valsti. ES nosūtīja ekspertus no citām valstīm, lai palīdzētu risināt šos pieplūdumus, kur tie bija novērojami, palielināja Eiropas Robežu un krasta apsardzes spēju veikt meklēšanas un glābšanas operācijas, kā arī izskaust noziedznieku tīklus un uzsāka Vidusjūrā militāro misiju.

Vairāk nekā 10 miljardi eiro no ES budžeta 2015., 2016. un 2017. gadā tika veltīti humānās palīdzības sniegšanai bēgļiem gan ES, gan ārpus tās.

III. STARPTAUTISKĀS NOZIEDZĪBAS UN TERORISMA APKAROŠANA

Lai apkarotu noziedzīgus grupējumus, kas vada cilvēku tirdzniecības tīklus un ekspluatē neaizsargātas personas, jo īpaši sievietes un bērnus, jārīkojas saskaņoti.

Organizētā noziedzība kļūst arvien rafinētāka un savām darbībām parasti izmanto Eiropas mēroga vai starptautiskus tīklus. Teroristi ir skaidri parādījuši, ka spēj rīkot īpaši nežēlīgus terora aktus jebkurā pasaules malā.

Tāpēc tika izveidota Šengenas Informācijas sistēma (SIS). Tā ir sarežģīta datubāze, kas policijas spēkiem un tiesu iestādēm ļauj apmainīties ar informāciju par personām, attiecībā uz kurām ir izdots apcietināšanas orderis vai izdošanas pieprasījums, vai par zagtu īpašumu, piemēram, transportlīdzekļiem vai mākslas darbiem.

Viena no visefektīvākajām noziedznieku aizturēšanas metodēm ir viņu nelikumīgi iegūto līdzekļu izsekošana. Šajā nolūkā, kā arī noziedznieku un teroristu organizāciju finansēšanas pārtraukšanai ES ir pieņemti tiesību akti par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu.

Lielākais panākums, kas pēdējos gados gūts tiesībsargājošo iestāžu sadarbības jomā, ir Eiropola izveidošana — tā ir ES struktūra, kura atrodas Hāgā un kurā strādā policijas un muitas darbinieki. Tas apkaro dažādus starptautiskās noziedzības veidus: narkotiku tirdzniecību un tirgošanos ar zagtiem transportlīdzekļiem, cilvēku tirdzniecību un nelegālas imigrācijas tīklus, sieviešu un bērnu seksuālo izmantošanu, bērnu pornogrāfiju, viltojumus, radioaktīvo un kodolmateriālu kontrabandu, terorismu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un eiro viltošanu.

Eiropa ir bijusi mērķis islāma terorisma grupām, kas saistītas ar Al Qaeda un tā dēvēto Islāma valsti jeb Da’esh. Tās ir satricinājušas pasauli, uzbrūkot tādiem Eiropas pamatvērtību simboliem kā reliģijas brīvība un vārda brīvība. Kā šo terora aktu piemērus var minēt uzbrukumu satīras žurnāla biroja darbiniekiem Parīzē 2015. gada janvārī un simtiem cilvēku nogalināšanu daudzos uzbrukumos visā Eiropā. Eiropieši saskaras ar neprognozējamu ienaidnieku, kura finanšu un militārās bāzes bieži vien atrodas Tuvajos Austrumos un Āfrikā, un tāpēc apsver gan sadarbības palielināšanu starp Eiropas izlūkošanas dienestiem, gan politisko un militāro darbību ārpus Eiropas.

Starp Komisijas ierosinātajiem pasākumiem šā apdraudējuma novēršanai ir Eiropas izcilības centra izveide cīņai pret radikalizāciju, finansējuma pieejamības liegšana teroristiem, sadarbojoties finanšu izklūkdienestiem, un cīņas pastiprināšana pret kibernoziegumiem un ekstrēmistu veikto tiešsaistes propagandas izplatīšanu.

Citi veiktie pasākumi terorisma apkarošanai Eiropā bija stingrāka aviokompāniju veiktā to cilvēku kontrole, kas ieradās ES vai devās no tās prom. Tagad aviokompānijām ir obligāti jāreģistrē viņu dati pasažieru datu reģistros, kurus konkrētos apstākļos var izmantot policija visā Eiropā cīņai pret teroristiem.

IV. CEĻĀ UZ KOPĒJU EIROPAS TIESISKO TELPU

Pašlaik Eiropas Savienībā darbojas daudzas un dažādas tiesu sistēmas — katra savā valstī. Bet starptautiskajai noziedzībai un terorismam nav robežu. Tāpēc ES jāizstrādā kopīgs tiesiskais regulējums terorisma, narkotiku tirdzniecības un naudas viltošanas apkarošanai, lai garantētu augsta līmeņa aizsardzību iedzīvotājiem un stiprinātu starptautisko sadarbību šajā jomā. ES jāizstrādā kopēja politika arī krimināltiesību jomā, lai dažādu valstu tiesu iestāžu sadarbību nekavētu atšķirīga izpratne par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Svarīgākais praktiskas sadarbības piemērs šajā jomā ir darbs, ko veic 2003. gadā Hāgā izveidotā centrālā koordinējošā struktūra Eurojust. Tās mērķis ir gādāt, lai dalībvalstu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādes sadarbotos, izmeklējot noziegumus, kas aptver vairākas ES valstis. Pamatojoties uz Eurojust pieredzi šajā jomā, Padome ir nolēmusi iecelt Eiropas publisko pilnvaroto pārstāvi, kura uzdevums būtu celt apsūdzības par noziegumiem pret ES finanšu interesēm.

Cits praktiskas pārrobežu sadarbības līdzeklis ir Eiropas apcietināšanas orderis, ko piemēro no 2004. gada janvāra. Tas aizstāj garas izdošanas procedūras.

Civiltiesību jomā ES ir pieņēmusi tiesību aktus, lai palīdzētu izpildīt tiesas lēmumus pārrobežu lietās, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu, bērnu aizbildnību un uzturēšanu. To mērķis ir nodrošināt, lai vienā valstī pasludinātie spriedumi būtu spēkā arī citās valstīs. ES ir izstrādājusi kopīgas procedūras, lai vienkāršotu un paātrinātu pārrobežu tiesvedību neliela apmēra un neapstrīdētās civilprasībās, piemēram, par parādu piedziņu un bankrotu.

• ES pasaulē būs lielāka ietekme, ja starptautiskā arēnā, piemēram, tirdzniecības sarunās, tā paudīs vienotu nostāju. Lai to panāktu un lai palielinātu ES starptautisko ietekmi, no 2009. gada Eiropadomei ir pastāvīgs priekšsēdētājs un šajā pašā gadā ir iecelts pirmais Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos.
• Aizsardzības jomā visas valstis saglabā suverenitāti neatkarīgi no tā, vai tās ir NATO valstis vai ietur neitrālu pozīciju. Taču ES dalībvalstis attīsta militāru sadarbību miera uzturēšanas misijās.
• ES ir svarīga starptautiskās tirdzniecības partnere, kas darbojas Pasaules Tirdzniecības organizācijā, lai nodrošinātu tirgus liberalizāciju un ar noteikumiem pamatotu tirdzniecības sistēmu.
• Vēsturisku un ģeogrāfisku iemeslu dēļ ES pievērš īpašu uzmanību Āfrikai (izmantojot attīstības palīdzības politiku, tirdzniecības preferences un pārtikas atbalstu un veicinot cilvēktiesību ievērošanu).
• Nopietnās drošības problēmas tuvējos Ukrainas, Sīrijas un Sahāras reģionos papildus motivē ES stiprināt tās sadarbību ārpolitikas un drošības politikas jomā, lai aizsargātu kopējās vērtības, intereses un drošību.

I. KOPĒJĀ ĀRPOLITIKA UN DROŠĪBAS POLITIKA

Ekonomikas, tirdzniecības un monetāro rādītāju ziņā Eiropas Savienība ir kļuvusi par pasaules lielvaru. Ir dzirdēts, ka ES esot ekonomikas gigants, bet joprojām ir “punduris politikā”. Tomēr tas ir pārspīlējums. Eiropas Savienībai ir ievērojama ietekme tādās starptautiskās organizācijās kā Pasaules Tirdzniecības organizācija un Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētās struktūras, kā arī videi un attīstībai veltītajās pasaules augstākā līmeņa sanāksmēs.

Tomēr nevar noliegt, ka, raugoties gan no diplomātijas, gan no politikas viedokļa, ES un tās dalībvalstīm vēl tāls ceļš ejams, pirms tās varēs paust vienotu nostāju svarīgos globālos jautājumos. Militāro aizsardzību — valstu suverenitātes pamatu — joprojām pārrauga dalībvalstu valdības, ko vieno dalība tādās aliansēs kā, piemēram, NATO.

a) Eiropas diplomātiskā dienesta izveide

ES galvenos ārpolitikas uzdevumus nosaka kopējā ārējā un drošības politika un kopējā drošības un aizsardzības politika. Šī politika bija paredzēta Māstrihtas (1992), Amsterdamas (1997) un Nicas (2001) līgumā. Tā veidoja ES “otro pīlāru” — politikas jomu, kurā lēmumus pieņem, valstu valdībām savstarpēji vienojoties, un kurā Komisijai un Eiropas Parlamentam ir atvēlēta mazsvarīga loma. Lēmumus šajā jomā pieņem saskaņā ar vienprātības principu, pieļaujot atsevišķu valstu atturēšanos. Lai gan Lisabonas līgums likvidēja ES “pīlāru struktūru”, tas nevis mainīja ar drošību un aizsardzību saistīto lēmumu pieņemšanas kārtību, bet gan palielināja politikas nozīmi, jo tika izveidots jauns amats — Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos.

No 2014. gada šo amatu ieņem Federika Mogerīni, kura ir arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece. Viņas uzdevums ir paust ES kopējo viedokli un ES vārdā uzstāties starptautiskās organizācijās un konferencēs. Augstajai pārstāvei palīdz ES un dalībvalstu amatpersonas, kas strādā Eiropas Ārējās darbības dienestā, kurš faktiski ir ES diplomātiskais dienests.

ES ārpolitikas galvenais mērķis ir garantēt drošību, stabilitāti, demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu ne tikai tās tuvākajās kaimiņvalstīs (piemēram, Balkānos), bet arī citos pasaules “karstajos punktos” — Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Kaukāzā. ES galvenokārt izmanto tā dēvēto “maigo varu”, kas attiecas uz tādām jomām kā vēlēšanu novērošanas misijas, humānā palīdzība un attīstības palīdzība. ES 2015. gadā sniedza humāno palīdzību vairāk nekā 1,5 miljardu eiro apmērā, un vēl 5 miljardi eiro tika sniegti, lai palīdzētu pārvietotajām personām kopš kara sākuma Sīrijā. ES nodrošina 60 % no pasaules attīstības palīdzības un palīdz pasaules trūcīgākajām valstīm apkarot nabadzību, pabarot iedzīvotājus, novērst dabas katastrofas, nodrošināt dzeramā ūdens pieejamību un apkarot slimības. Vienlaikus ES aktīvi rosina šīs valstis ievērot tiesiskumu, cilvēktiesības un atbalstīt pilsonisko sabiedrību, kā arī atvērt tirgus starptautiskai tirdzniecībai. Komisija un Eiropas Parlaments rūpīgi raugās, lai palīdzība tiktu sniegta pārskatāmi un tiktu pienācīgi sadalīta un izmantota.

Vai ES spēj un vēlas izmantot citas metodes, ne tikai šo “maigās varas” diplomātiju? Tas ir galvenais jautājums, uz kuru ES būs jāatbild turpmākajos gados. Svarīgs konkrēts sasniegums diplomātiskajā jomā bija ES izšķirošā loma, panākot vienošanos starp Irānu un pasaules vadošajām lielvarām 2015. gadā par Irānas kodolprogrammu un ilglaicīgo ekonomisko sankciju atcelšanu pret šo valsti.

ES ir bijusi arī ļoti aktīva starptautisko sarunu dalībniece jautājumos par pilsoņu karu Sīrijā.

Tomēr daudziem cilvēkiem šķiet, ka Eiropadomes kopīgie paziņojumi un kopējās nostājas attiecībā uz svarīgiem starptautiskiem jautājumiem ļoti bieži atspoguļo mazākā kopsaucēja principu. Tikmēr lielās dalībvalstis saglabā katra savu diplomātisko nozīmi. Taču, lai kļūtu par patiešām ietekmīgu starptautisku spēku, Eiropas Savienībai jāpauž vienota nostāja. Eiropas ticamība un ietekme pieaug, kad ES apvieno tās ekonomisko varenību un tirdzniecības spēku ar kopējās drošības un aizsardzības politikas pakāpenisku īstenošanu.

b) Praktiski sasniegumi kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā

Kopš 2003. gada ES ir varējusi piedalīties krīžu pārvarēšanas operācijās, jo šādu operāciju veikšanai dalībvalstis brīvprātīgi nodod ES rīcībā daļu savu bruņoto spēku.

Par šo operāciju vadību atbild vairākas politiskas un militāras struktūras — Politikas un drošības komiteja, ES Militārā komiteja, Krīžu pārvarēšanas civilo aspektu komiteja un Eiropas Savienības Militārais štābs. Šīs struktūras ir pakļautas Padomei un atrodas Briselē.

Šis instrumentu kopums piepilda kopējo drošības un aizsardzības politiku ar konkrētu saturu. Tas ļauj ES veikt pašas izvirzītos uzdevumus — humānās palīdzības pasākumus un miera atjaunošanas vai uzturēšanas misijas. Šajās misijās ES jāizvairās no NATO darbību dublēšanas, un to nodrošina t. s. Berlin plus pasākumi, par kuriem NATO un ES ir vienojušās. Šie pasākumi ļauj Eiropas Savienībai piekļūt NATO (atklāšanas, komunikācijas, vadības un transporta) loģistikas resursiem.

Kopš 2003. gada ES ir organizējusi vairāk nekā 30 militārās operācijas un civilās misijas. Pirmā no tām bija Bosnijā un Hercegovinā, kur ES militārie spēki nomainīja NATO miera uzturēšanas spēkus. Šīs misijas un operācijas zem Eiropas karoga notiek vai ir notikušas trijos kontinentos. Tās ir, piemēram, operācija Atalanta Adenas līcī Somālijas pirātisma apkarošanai, misija tiesiskuma nostiprināšanai Kosovā, militārā apmācību misija Mali, civilās aizsardzības misija Ukrainā un jūras spēku operācija Sophia cilvēku kontrabandas apkarošanai Vidusjūrā.

Militārajām tehnoloģijām kļūstot arvien sarežģītākām un dārgākām, izteiktāka kļūst vajadzība pēc ES valstu valdību sadarbības ieroču ražošanā, jo īpaši laikā, kad valstis cenšas samazināt publiskos tēriņus, lai izturētu finanšu krīzi. Turklāt, ja to bruņotajiem spēkiem jāveic kopīgas misijas ārpus Eiropas, to sistēmām jābūt savietojamām un aprīkojumam pietiekami standartizētam. Tāpēc Eiropadome 2003. gadā nolēma izveidot Eiropas Aizsardzības aģentūru, lai tā palīdzētu attīstīt ES militārās spējas.

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers ir norādījis nepieciešamību ilgtermiņā izveidot patiesu Eiropas aizsardzības politiku. Šī perspektīva pakāpeniski varētu kļūt populārāka, jo arvien vairāk eiropiešu izprot, ka viņu kopējās drošības intereses būtu jāsaista ar viņu vērtību un stratēģisko interešu aizsardzību. Neviena pašreizējā vara, ne liela, ne maza, nevar vienatnē nodrošināt militāru spēku, kas nodrošinātu tās iedzīvotāju drošību nestabilā pasaulē.

II. PASAULEI ATVĒRTA TIRDZNIECĪBAS POLITIKA

ES kompetencē ir risināt tirdzniecības jautājumus tās dalībvalstu vārdā. Eiropas tirdzniecības lielvaras statuss dod tai ievērojamu starptautisku ietekmi. ES atbalsta ar noteikumiem pamatoto PTO sistēmu, kurā ir 164 dalībvalstis. Šī sistēma starptautiskajā tirdzniecībā nodrošina zināmu tiesisko noteiktību un pārredzamību. PTO paredz nosacījumus, ar kādiem PTO dalībvalstis var aizsargāties pret negodīgu praksi, piemēram, dempingu (pārdošanu par cenu, kas zemāka par pašizmaksu), ko eksportētāji mēdz izmantot, lai konkurētu ar sāncenšiem. PTO arī nosaka kārtību, kādā tiek izšķirti strīdi starp diviem vai vairākiem tirdzniecības partneriem.

ES tirdzniecības politika ir cieši saistīta ar tās attīstības politiku. Saskaņā ar vispārējo preferenču sistēmu ES ir piešķīrusi jaunattīstības valstīm un valstīm ar pārejas ekonomiku preferenciālu piekļuvi savam tirgum, piemērojot atbrīvojumu no ievedmuitas vai samazinātu muitas nodokļa likmi lielākajai daļai šo valstu preču. Pasaules 49 nabadzīgāko valstu labā ES ir darījusi vēl vairāk. Visas šo valstu eksportpreces, izņemot ieročus, ES tirgū var ievest bez muitas nodokļa.

Tomēr ES nav noslēgusi īpašus tirdzniecības nolīgumus ar savām lielākajām tirdzniecības partnerēm attīstīto valstu vidū, piemēram, ASV un Japānu. Tirdzniecība ar šīm valstīm notiek ar PTO mehānismu starpniecību, bet divpusējie nolīgumi tiek apspriesti. 2014. gadā starp Kanādu un Eiropas Savienību tika noslēgts ekonomikas un tirdzniecības nolīgums, un abas puses to parakstīja 2016. gada oktobrī.

2013. gadā sākās sarunas starp ES un ASV par apjomīgu brīvās tirdzniecības nolīgumu, kas pazīstams kā TTIP. Tajā ietilpst tādi jautājumi kā muitas barjeras, standartu saskaņošana, piekļuve publiskajiem tirgiem, izcelsmes norādes atzīšana un strīdu izšķiršanas kārtība. Kopā šie abi partneri veido 40 % no pasaules tirdzniecības, kalpojot 800 miljoniem patērētāju. Vēl viena svarīga nolīguma iezīme būtu nodrošināt, lai nākotnē visā pasaulē izmantotos standartus nenosaka citi tādi konkurenti kā Ķīna. ES uzstāj uz augstu standartu ievērošanu pārtikas nekaitīguma, sociālās aizsardzības, datu drošības un kultūras daudzveidības jomā. Ja nolīgums stāsies spēkā, gaidāms, ka tas ES valstīs palielinās ekonomikas izaugsmi.

Eiropas Savienība aizvien vairāk paplašina tirdzniecību ar topošajām lielvarām citās pasaules malās, sākot no Ķīnas un Indijas un beidzot ar Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstīm. Tirdzniecības līgumi ar šīm valstīm paredz arī sadarbību tehnikas un kultūras jomā. Ķīna ir kļuvusi par ES otru lielāko tirdzniecības partneri (pēc ASV) un lielāko importa preču piegādātāju. Eiropas Savienība ir Krievijas galvenā tirdzniecības partnere un lielākais ārvalstu ieguldījumu avots. Tomēr Eiropas Savienība noteica tirdzniecības sankcijas pret Krieviju, protestējot pret Krimas aneksiju 2014. gadā, kas rezultātā radīja nopietnus traucējumus tirdzniecības un ieguldījumu plūsmā.

III. ATTĪSTĪBA UN ĀFRIKA

Eiropas attiecības ar Subsahāras Āfriku ir senas. Saskaņā ar 1957. gada Romas līgumu toreizējās dalībvalstu kolonijas un aizjūras teritorijas kļuva par Kopienas asociētām valstīm. Dekolonizācija, kas sākās sešdesmito gadu sākumā, pārveidoja šo saikni jaunā, suverēnu valstu asociācijā.

Kotonū nolīgums, ko 2000. gadā parakstīja Beninas galvaspilsētā Kotonū, iezīmēja jaunu posmu ES attīstības politikā. Šis nolīgums starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm ir plašākais un tālejošākais tirdzniecības un palīdzības līgums, kāds jebkad noslēgts starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Tas izrietēja no Lomē konvencijas, ko parakstīja 1975. gadā Togo galvaspilsētā Lomē un vēlāk regulāri atjaunināja.

Šis nolīgums salīdzinājumā ar iepriekšējiem ir daudz tālejošāks, jo no tirdzniecības attiecībām, kuru pamatā ir tirgus pieejamība, tas pāriet uz tirdzniecības attiecībām plašākā nozīmē. Tajā ir paredzētas arī procedūras cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai.

Eiropas Savienība ir piešķīrusi īpašas tirdzniecības koncesijas vismazāk attīstītajām valstīm, no kurām 39 ir parakstījušas Kotonū nolīgumu. No 2005. gada tās var bez muitas nodokļiem eksportēt uz ES gandrīz visus ražojumus.

Lai arī šī tradicionālā ES politika ir pozitīvi ietekmējusi Āfriku, tā neatbilst pašreizējās situācijas vajadzībām. Plašas Āfrikas daļas uz dienvidiem no Sahāras ir piedzīvojušas ekonomikas izaugsmi, un tās ir spējušas izmantot savus neizmērojamos dabas resursus, lai uzlabotu savu infrastruktūru un dzīves līmeni. Taču citus reģionus dramatiski ir skāris karš, nemieri un diktatūras. Viss Sāhelas reģions tieši uz dienvidiem no Sahāras ir destabilizēts — reliģiski fanātiķi, piemēram, grupējums Boko Haram turpina teroru, un Āfrikas ragā dominē pilsoņu karš un diktatūras.

Tā rodas politiskie bēgļi. Arī klimata pārmaiņu izraisīts sausums un iedzīvotāju skaita palielināšanās liek cilvēkiem mēģināt migrēt uz Eiropu. Tāpēc papildus humānās palīdzības nodrošināšanai ES ir iemesls iesaistīties lielākā stratēģijā, kas paredzēta ekonomikas izaugsmes radīšanai Āfrikas kontinentā un iedzīvotāju pārvietošanās stabilizācijai. Papildus tam kopēja Eiropas imigrācijas politika atrisinātu ilgāka termiņa vajadzību saistībā ar jauna darbaspēka radīšanu Eiropā, kuras iedzīvotāji noveco.

• “Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti”.
• Šie 1950. gadā izskanējušie vārdi joprojām ir aktuāli. Bet kādas lielākās problēmas Eiropai būs jārisina turpmākajos gados?

“Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti”. Šis ir citāts no Robēra Šūmana slavenās deklarācijas, ar kuru viņš nāca klajā 1950. gada 9. maijā, dodot impulsu Eiropas integrācijas procesam. Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 70 gadi, bet šie vārdi joprojām ir aktuāli. Eiropas tautu un nāciju solidaritāte ir nepārtraukti jāpielāgo, ņemot vērā problēmas, kas rodas mūsdienu mainīgajā pasaulē.

Tā tas vienmēr ir bijis visā Eiropas Savienības vēsturē. Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara uzsvars tika likts uz ražošanas palielināšanu un pietiekama pārtikas daudzuma nodrošināšanu ikvienam. Vienotā tirgus izveides pabeigšana 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bija nozīmīgs sasniegums. Vēlākos gados tika izveidots eiro un Eiropas Centrālā banka, lai padarītu tirgus darbību efektīvāku. Vienlaikus būtiskas pūles tika pieliktas, lai izbeigtu komunistu režīmu aukstā kara laikā radīto sadalījumu. Ekonomikas krīze, kas sākās 2008. gadā, atklāja, ka eiro nebija pasargāts no liela mēroga spekulatīviem uzbrukumiem. Lai to novērstu, ES valstis nolēma ciešāk saskaņot savu valsts ekonomikas politiku un veica pasākumus banku savienības izveidei. Pēdējā laikā Eiropas darba kārtībā ir dominējuši jautājumi saistībā ar drošību un imigrāciju.

Izcilais Eiropas apvienošanas idejas autors Žans Monē 1976. gadā savu memuāru nobeigumā rakstīja: “Pagātnes suverēnās nācijas vairs nespēj risināt tagadnes problēmas, tās nespēj nodrošināt progresu un pārvaldīt nākotni. Un Kopiena ir tikai viens solis ceļā uz rītdienas organizēto pasauli.” Vai, saskaroties ar globalizāciju, 2017. gadā mums būtu jāsamierinās, ka Eiropas Savienība jau ir zaudējusi savu politisko nozīmi? Bet varbūt jāmeklē iespējas, kas ļautu pilnā mērā izmantot to potenciālu, kurš piemīt vairāk nekā pusmiljardam eiropiešu, kas izvēlējušies kopīgas vērtības un intereses?

Eiropas Savienībā ietilpst gandrīz 30 dalībvalstis ar ļoti atšķirīgu vēsturi, valodu un kultūru, kā arī ievērojamām dzīves līmeņa atšķirībām. Vai šāda raiba nāciju saime var izveidot kopēju publisko telpu? Vai ES pilsoņi var izjust kopīgu piederību Eiropai, vienlaikus būdami cieši saistīti ar savu valsti, reģionu un vietējo kopienu? Tas nebūtu neiespējami, ja mūsdienu dalībvalstis sekotu Otrā pasaules kara gruvešos dzimušās sākotnējās Eiropas kopienas piemēram. Tās morālās likumības pamatā bija izlīgums un miera nostiprināšana agrāko ienaidnieku starpā. Tā ievēroja principu, saskaņā ar kuru visām dalībvalstīm — gan lielām, gan mazām — bija vienādas tiesības, un izturējās ar cieņu pret minoritātēm.

Vai būs iespējams turpināt Eiropas integrāciju, apgalvojot, ka ES dalībvalstīm un tautām ir vienādas intereses? Bet varbūt ES līderi vairāk piemēros pastiprinātas sadarbības pasākumus, kas ļaus atsevišķām dalībvalstu ad hoc grupām iet savu ceļu vienā vai otrā virzienā, negaidot citas? Šādu pasākumu daudzkāršošana varētu novest pie situācijas, kurā katra dalībvalsts var brīvi izvēlēties — īstenot savu politiku vai būt kādas konkrētas institūcijas daļa. Šāds risinājums varētu šķist pievilcīgs un vienkāršs, bet ES pamatprincips vienmēr ir bijis solidaritāte, kas nozīmē tiklab kopīgas izmaksas, kā kopīgas priekšrocības. Solidaritāte nozīmē kopīgus noteikumus un kopēju politiku.

Vienlaikus ekonomikas krīze ir parādījusi, ka valstis, kurās valsts valūta ir eiro, atrodas īpašā atkarības situācijā, kā rezultātā tās ES darbojas kā valstu pamatgrupa. Eiropas Komisija ir ierosinājusi eirozonas plašāku integrāciju, pastiprinot politiku finanšu, budžeta un ekonomikas jomās, kā arī leģitimitātes un demokrātiskās atbildības palielināšanu par šīm politikas jomām. Atbilstoši šai idejai kvalitatīvs solis, kura mērķis ir pārveidot eirozonu teritorijā ar vienotu ekonomikas pārvaldību, dos Savienībai kā kopumam jaunu dinamismu un līdz ar to labumu visam kontinentam.

Nesenie notikumi ir izcēluši lielāku Eiropas sadarbības vajadzību jomās, kuras tradicionāli bija saglabātas valsts suverenitātei, t. i., drošība un aizsardzība, kā arī tiesiskums un iekšlietas — un jo īpaši bēgļu jautājums. Iespējams, ka šajās jomās ES saskarsies ar lielākajiem izaicinājumiem un ka tajās ES būs jāatrod kopēji risinājumi, sniedzot tās iedzīvotājiem lielāku drošības sajūtu un atjaunotu uzticēšanos Eiropas Savienībai.

Globalizācija liek Eiropai konkurēt ne vien ar tradicionālajām sāncensēm (Japānu un ASV), bet arī ar tādām strauji augošām ekonomikas lielvarām kā Brazīlija, Ķīna un Indija. Vai Eiropa var turpināt aizsargāt savus sociālos un vides standartus, ierobežojot piekļuvi Eiropas tirgiem? Arī tādā gadījumā tai neizdosies izvairīties no starptautiskās konkurences apstākļu skarbās realitātes. Tāpēc ir iespējams, ka daudzi spēki turpinās pieprasīt Eiropai, lai tā kļūtu par īstu pasaules līmeņa spēlētāju, kas rīkojas saskaņoti un veiksmīgi aizstāv savas intereses, paužot vienotu viedokli.

Vienlaikus daudzi eiropieši uzskata, ka ES jākļūst pieejamākai tās pilsoņiem. Eiropas Parlamentu, kura pilnvaras līdz ar katru jauno līgumu paplašinās, ik pēc pieciem gadiem ievēl tiešās vispārējās vēlēšanās. Bet iedzīvotāju skaits, kas faktiski piedalās šajās vēlēšanās, dažādās valstīs atšķiras, un vēlētāju aktivitāte bieži ir zema. ES iestādēm un dalībvalstu valdībām jāmeklē piemērotāki veidi, kā informēt un uzrunāt sabiedrību (izmantojot izglītības sistēmas, NVO tīklus utt.), palīdzot radīt kopēju Eiropas publisko telpu, kurā ES pilsoņi var izstrādāt politisko darba kārtību. Tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem, pie kā jāķeras gan dalībvalstīm, gan ES iestādēm, lai konfrontētos ar eiroskepticismu, kas veicina populisma palielināšanos un vājina demokrātiju.

Viena no ES stiprākajām pusēm ir tās spēja popularizēt Eiropas vērtības aiz ES robežām. Pie šīm vērtībām pieder cilvēktiesību ievērošana, tiesiskuma nodrošināšana, vides aizsardzība un brīva ekonomika stabilā un organizētā sistēmā, kā arī sociālo standartu saglabāšana. Apjoms, kādā Eiropa spēs apstiprināt savas vērtības, noteiks, vai citi pasaules reģioni to uzskatīs par pozitīvu piemēru.

Par to, vai ES ir sasniegusi nospraustos mērķus un sniegusi taustāmus rezultātus, mēs varēsim spriest tikai tad, ja mēs varēsim atbildēt uz tādiem jautājumiem kā:

• Kā atrast pamatotu un noturīgu risinājumu imigrācijas un bēgļu problēmas risināšanai?
• Kā nodrošināt sabalansētas valsts finanses, vienlaikus aizsargājot efektīvu un taisnīgu sociālo modeli?
• Kā efektīvi finansēt sociālo labklājību? Kā tikt galā ar sabiedrības novecošanos, nesodot nākamās paaudzes?
• Kā atrast ētiskus risinājumus nozīmīgiem, bet jutīgiem jautājumiem, ko rada zinātnes un tehnoloģiju progress, jo īpaši biotehnoloģiju jomā?
• Kā nodrošināt ES iedzīvotāju drošību, nemazinot viņu brīvību?
• Kā nodrošināt ES iedzīvotāju ilgtspējīgu un vispārēju aizsardzību pasaulē, kurā ir neprognozējami globālie apdraudējumi?

Ja Eiropa varēs sasniegt visu to, tā saglabās cieņu pasaules acīs un joprojām būs tās iedvesmas avots.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

EIROPAS KOMISIJAS PĀRSTĀVNIECĪBAS

EIROPAS PARLAMENTA INFORMĀCIJAS BIROJI

EIROPAS SAVIENĪBAS DELEGĀCIJAS

Par šo publikāciju

12 jautājumi par Eiropu

Eiropas Komisija
Komunikācijas ģenerāldirektorāts
Informācija iedzīvotājiem
1049 Brisele
BEĻĢIJA

Manuskripts atjaunināts 2017. gada augustā.

© Eiropas Savienība, 2017

Atļauts izmantot citur, norādot avotu. Eiropas Komisijas dokumentu atkalizmantošanas politika ir noteikta ar Lēmumu 2011/833/ES (OV L 330, 14.12.2011., 39. lpp.). Lai varētu izmantot vai reproducēt fotogrāfijas vai citus materiālus, uz ko neattiecas ES autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekiem.

Identifiers