11.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/21


Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 22. martā

(Lieta C-134/05)

(2005/C 143/30)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 22. martā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv E. Traversa [E. Traversa], Juridiskā dienesta darbinieks.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

 

Prasītāja lūdz Tiesu atzīt, ka:

1.

nosakot, ka parādu atgūšanai ārpustiesas ceļā ir jāiegūst darbības licence, ko izsniedz vietējā policijas iestāde (Questore),

2.

nosakot, ka licence ir spēkā tikai tā rajona teritorijā, kurā tā izsniegta;

3.

nosakot, ka parādu atgūšana ārpustiesas ceļā var notikt telpās, kuras īpaši norādītas licencē,

4.

nosakot, ka rajonā, kurā uzņēmējam nav licences, parādu atgūšanas darbības var veikt tad, ja pilnvarotajam pārstāvim ir izsniegta pilnvara,

5.

uzliekot uzņēmējiem pienākumu redzamā veidā izlikt izkārtni, kurā norādītas visas darbības, kuras var tikt veiktas attiecībā uz klientiem,

6.

paredzot, ka vietējai policijas iestādei (Questore) ir tiesības licences piešķiršanai izvirzīt papildu nosacījumus,

7.

ierobežojot uzņēmēju brīvību noteikt savus izcenojumus,

8.

paziņojot parādu atgūšanas darbības par nesaderīgām ar banku darbībām un kredītu izsniegšanu, kuras reglamentā likumdošanas dekrēts Nr. 385/93,

 

Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no EKL 43. un 49. panta un

piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1.

Prasība saņemt policijas iestādes izsniegtu licenci nav saderīgs ar EKL 49. pantu, jo tiek vienādi piemērota visiem pakalpojumu sniedzējiem, kas ir nodibināti citā dalībvalstī, lai tomēr netiktu ņemts vērā tas, vai šie pakalpojumu sniedzēji izpildījuši pienākumus, kurus paredz viņu izcelsmes valsts tiesību akti, lai aizsargāta tās pašas sabiedriskās intereses.

2.

Itālijas teritorija pašreiz ir iedalīta 103 rajonos. Tas nozīmē, ka Kopienas uzņēmējam, kurš vēlas nodibināties Itālijā un savu darbību veikt lielā Itālijas teritorijas daļā, ir jāiesniedz tāds licenču pieteikumus skaits, cik rajonos ir sadalīta teritorija, kurā tas vēlas darboties, līdz pat 103 pieteikumiem gadījumā, ja tas vēlas nodibināties un darboties visā Itālijas teritorijā.

3.

Sabiedrībai, kura vēlas nodibināties Itālijā un darboties noteiktā teritorijā, ir ne tikai jāiegūst vairākas licences, bet arī jāiegādājas tāds skaits telpu, kas atbilst iegūto licenču un to rajonu skaitam, kuros tiks veikta darbība. Šis ierobežojums, protams, nav samērīgs, ņemot vērā tā rezultātā uzņēmējiem radušās izmaksas, turklāt nav arī nepieciešams darbības veikšanai. Bez tam, prasība, ka uzņēmumu rīcībā jābūt attiecīgām telpām, ir līdzvērtīga prasībai nodibināt personu, kura darbojas saskaņā ar pakalpojumu pārrobežu sniegšanas režīmu.

4.

Uzņēmumam, kurš savu darbību veic likumīgi, jābūt tiesībām to veikt visā Itālijas teritorijā, neslēdzot pilnvarojuma līgumu ar starpnieku gadījumā, ja šis uzņēmums vēlētos darboties ārpus rajona, attiecībā uz kuru tas ir ieguvis licenci. Faktiski šis starpnieks, darbojoties tajā pašā nozarē, ir pilnvarotāja iespējamais konkurents papildus tam, ka vēršanās pie starpnieka pašam pilnvarotājam saistīta ar papildu termiņiem un izmaksām.

5.

Pienākums redzamā veidā telpās izlikt veicamo darbību izkārtni liek iepriekš pieņemt to, ka uzņēmuma rīcībā noteikti ir telpas šo darbību veikšanai. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasība, ka uzņēmuma rīcībā jābūt telpām, kas atrodas pakalpojumu sniegšanas dalībvalstī, ir līdzvērtīga prasībai nodibināt uzņēmumu, kas darbojas saskaņā ar pakalpojumu pārrobežu sniegšanas režīmu.

6.

Jebkurai rajona policijas iestādei (Questore) dotā iespēja parādu atgūšanai nepieciešamās licences iegūšanai izvirzīt “papildu nosacījumus”, tos neprecizējot, neatbilst pārskatāmības un objektivitātes nosacījumiem, kuri paredzēti Tiesas judikatūrā, pat ja likums un tā mērķi ierobežo Questore pilnvaras.

7.

Ierobežojumi brīvi noteikt cenas ir šķērslis gan uzņēmējdarbības brīvībai, gan pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Jaunam uzņēmumam, kurš vēlas iekļūt noteiktā tirgū, jāmēģina izcelties salīdzinājumā ar konkurentiem, un pakalpojumu cenas ir visnozīmīgākais faktors, lai iegūtu klientus.

8.

Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzētā nesaderība ar banku darbību un kredītu izsniegšanu citu dalībvalstu banku un kredīta uzņēmumiem rada aizliegumu veikt parādu atgūšanu Itālijā, atsaucoties uz uzņēmējdarbības brīvību vai uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas garantētas Līgumā.