ĢENERĀLADVOKĀTES

JULIANAS KOKOTES

[JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 18. aprīlī ( 1 )

Lieta C‑115/12 P

Francijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

“Apelācija — Struktūrfondi — Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) — Savienības strukturālais atbalsts Francijas Martinikas reģionā — Finanšu atbalsta samazināšana — Direktīvas 93/37/EEK 2. pants — Publiskie iepirkumi — Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšana — Privātas struktūras piešķirta būvdarbu līguma tieša subsidēšana — Sportam, ārstniecībai un atpūtai domātas būves — Privātpersonām piederoša viesnīcu kompleksa remontdarbi un paplašināšanas darbi”

I – Ievads

1.

Kādās situācijās privātiem būvniecības projektiem, ko būtiskā apjomā dotē vai atbalsta publiskais sektors, ir jāpiemēro Eiropas publiskā iepirkuma tiesībās paredzētā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra? Šajā apelācijas tiesvedībā, kas skar viena no Eiropas struktūrfondiem piešķirtas naudas izmantošanu, Tiesa tiek lūgta paust savu nostāju attiecīgajā, līdz šim pietiekami nenoskaidrotajā tiesību jautājumā.

2.

Tiesvedības pamatā ir 2003. gadā Francijas Martinikas reģionā uzsākts privāts būvniecības projekts, kurā bija paredzēts remontēt un paplašināt privātai uzņēmējsabiedrībai piederošu atpūtas pilsētiņu. Šo projektu vairāk nekā 50 % apmērā atbalstīja publiskais sektors, tostarp arī ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (turpmāk tekstā – “ERAF”) līdzekļiem.

3.

Kad izrādījās, ka attiecīgais būvniecības projekts ticis īstenots, nerīkojot iepriekšēju līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru Eiropas publiskā iepirkuma tiesību izpratnē, Komisija 2010. gada 28. jūlijā ar lēmumu C(2010) 5229 nolēma atcelt ERAF finanšu atbalstu šim projektam ( 2 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā ziņā tā atsaucās uz principu, ka Eiropas struktūrfondu atbalstu drīkst piešķirt tikai tādiem projektiem, kas atbilst Kopienas politikai, tostarp publisko iepirkumu jomā. Kopš tā laika Francija un Komisija strīdas par to, vai publiskā iepirkuma tiesības tiešām paredz, ka par būvdarbiem attiecīgās privātās atpūtas pilsētiņas remontam un paplašināšanai bija jārīko līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra.

4.

Šajā kontekstā būtiska nozīme ir apstāklim, vai attiecīgā atpūtas pilsētiņa publiskā iepirkuma tiesību izpratnē var tikt klasificēta “sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju” kategorijā. Tā ir tāpēc, ka tieši šādu būvju gadījumā publiskā iepirkuma tiesību noteikumi ir jāievēro pat tad, ja to celtniecību pasūta privāta struktūra, ar noteikumu, ka publiskais sektors attiecīgo projektu tieši subsidē vairāk nekā 50 % apmērā.

5.

Turklāt rodas jautājums, vai attiecīgo noteikumu izpratnē par tiešu subsidēšanu var uzskatīt arī nodokļu atvieglojumus.

II – Atbilstošās tiesību normas

6.

Atbilstošās tiesību normas attiecīgajā lietā ir noteiktas Direktīvā 93/37/EEK ( 3 ). Tās 2. pants bija formulēts šādi ( 4 ):

“1.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka līgumslēdzējas iestādes pilda šo direktīvu vai nodrošina tās pildīšanu, ja tās tieši subsidē vairāk nekā 50 % kāda būvdarbu līguma, ko piešķir kāda cita struktūra, nevis šīs iestādes.

2.   Šā panta 1. punkts attiecas tikai uz tiem līgumiem, kas norādīti Eiropas Kopienu saimniecisko darbību vispārējās klasifikācijas (NACE) 50. klases 502. grupā, kā arī uz līgumiem par slimnīcu, sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju, skolu un augstskolu ēku un administratīvu ēku celtniecību.”

7.

Papildus ir jānorāda uz Direktīvas 93/37 1. panta a) punktu, kura teksts bija šāds:

“Šajā direktīvā:

a)

“būvdarbu valsts līgumi” [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumi] ir līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp būvuzņēmēju un līgumslēdzēju iestādi, kā tā definēta šā panta b) punktā, un kuru priekšmets ir vai nu tādu būvdarbu veikšana vai veikšana un projektēšana [..] vai turpmāk c) punktā definētiem darbiem, vai arī būvdarbu veikšana [..] saskaņā ar līgumslēdzējas iestādes izvirzītām prasībām.”

8.

Šajā lietā Direktīvas 93/37 normas ir piemērojamas, atsaucoties uz Regulas (EK) Nr. 1260/1999 12. pantu, kurā ietverti vispārīgi noteikumi par Savienības struktūrfondiem ( 5 ). Attiecīgajā noteikumā ar nosaukumu “Savienojamība” ir noteikts šādi:

“Darbībām, ko finansē fondi vai kas saņem palīdzību no EIB vai cita finanšu instrumenta, jābūt saskaņā ar Līguma noteikumiem, ar instrumentiem, kas pieņemti saskaņā ar to, un ar Kopienas politiku un rīcību, tostarp ar konkurences noteikumiem, valsts līgumu piešķiršanu [publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu], vides aizsardzību un uzlabošanu, kā arī ar nevienlīdzības izskaušanu un vīriešu un sieviešu līdztiesības veicināšanu.”

III – Tiesvedības priekšvēsture

9.

Société martiniquaise des villages de vacances (turpmāk tekstā – “SMVV”) Francijas Martinikas reģionā pieder atpūtas pilsētiņa “Club Méditerranée – Les Boucaniers”. 2003. gadā SMVV nolēma remontēt un paplašināt šo pilsētiņu. Būvdarbu vērtība tika lēsta aptuveni EUR 49,98 miljonu apmērā.

10.

Šim projektam Martinikas reģions piešķīra atbalstu aptuveni EUR 2,5 miljonu apmērā, un turklāt vēl arī Francijas valsts piešķīra nodokļu atvieglojumus aptuveni EUR 16,69 miljonu apmērā ( 6 ). Savukārt Eiropas Komisija ar 2004. gada 18. oktobra Lēmumu C(2004) 4142 noteica ERAF finanšu atbalstu EUR 12,46 miljonu apmērā, kas atbilst 24,93 % no projekta kopējām izmaksām, kuras dod tiesības pretendēt uz atbalstu.

11.

Tomēr Eiropas Revīzijas palāta pēc 2007. gadā veiktas pārbaudes cēla iebildumus par Komisijas piešķirtajiem ERAF līdzekļiem, jo par atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” remonta un paplašināšanas būvdarbiem, pretēji Direktīvas 93/37 2. pantam, neesot rīkota līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra, lai gan projekts kopumā ticis finansēts ar 63,33 % publiskā sektora atbalstu.

12.

Šie Revīzijas palātas iebildumi bija ilgākas sarakstes cēlonis, un, visbeidzot, to rezultātā Komisija ar 2010. gada 28. jūlija apstrīdēto lēmumu nolēma pilnībā atcelt ERAF finanšu atbalstu atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” remonta un paplašināšanas projektam. Ņemot vērā, ka attiecīgais būvniecības projekts tika finansēts kā daļa no Savienības strukturālā atbalsta Martinikas reģionam vienotās programmas ( 7 ), no tehniskā viedokļa ar šo Komisijas lēmumu atbilstoši tika samazināts Savienības kopējā strukturālā atbalsta apmērs attiecīgajā reģionā.

13.

Prasība atcelt apstrīdēto lēmumu, ko Francija cēla 2010. gada 11. oktobrī, pirmajā instancē netika apmierināta. Vispārējā tiesa ar 2011. gada 16. decembra spriedumu ( 8 ) (turpmāk tekstā arī – “pārsūdzētais spriedums”) noraidīja Francijas prasību kā nepamatotu un piesprieda Francijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV – Tiesvedība Tiesā

14.

Francijas Republika par Vispārējās tiesas spriedumu 2012. gada 1. martā ir iesniegusi šo apelācijas sūdzību. Tās prasījumi Tiesai ir šādi:

pilnībā atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 16. decembra spriedumu lietā T‑488/10 Francija/Komisija un

pašai taisīt galīgo spriedumu lietā, atceļot Komisijas 2010. gada 28. jūlija lēmumu C(2010) 5229, vai nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā.

15.

Savukārt Komisijas prasījumi ir šādi:

atzīt pirmā apelācijas pamata otro daļu un trešā apelācijas pamata pirmo daļu par nepieņemamu un, pakārtoti, par nepamatotu, kā arī noraidīt apelācijas sūdzību un

piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.

Tiesā ir iesniegti rakstveida apsvērumi par apelācijas sūdzību, un 2013. gada 11. marta tiesas sēdē ir uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumi.

V – Apelācijas sūdzības vērtējums

17.

Francija savā apelācijas sūdzībā vēršas pret Vispārējās tiesas spriedumu, izvirzot kopumā trīs apelācijas pamatus, kas, pirmkārt, ir veltīti tiešas subsidēšanas jēdzienam, kā arī sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdzienam Direktīvas 93/37 2. panta izpratnē (pirmais vai attiecīgi trešais apelācijas pamats) un ar kuriem, otrkārt, izvirzīts iebildums par faktu sagrozīšanu, kā arī nepieļaujamu apstrīdētā lēmuma pamatojuma uzlabošanu (otrais apelācijas pamats). Vispirms es izvērtēšu otro apelācijas pamatu un tad pievērsīšos pirmajam un trešajam apelācijas pamatam.

A – Otrais apelācijas pamats – iebildums par apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu un tā pamatojuma uzlabošanu

18.

Ar otro apelācijas pamatu Francija vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 43. punkta otro teikumu. Šajā sprieduma daļā Vispārējā tiesa secina, ka, pārbaudot atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” pilnu remontdarbu projektu, Komisija apstrīdētajā lēmumā par galveno esot uzskatījusi mērķi, kādam kopumā ir paredzēta atpūtas pilsētiņa ( 9 ).

19.

Francija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā šajā punktā esot sagrozījusi apstrīdēto lēmumu un uzlabojusi tā pamatojumu. Francija uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā par galveno esot uzskatījusi nevis mērķi, kādam kopumā ir paredzēta atpūtas pilsētiņa, bet gan tikai veikto būvdarbu raksturu. Šajā ziņā Francija it īpaši atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 31. un 32. apsvērumu.

20.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesa prasības atcelt tiesību aktu ietvaros nevar aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo ( 10 ). Tāpat tā nevar sagrozīt apstrīdētā tiesību akta saturu ( 11 ).

21.

Pēc būtības iebildumam par apstrīdētā lēmuma sagrozīšanu un iebildumam par attiecīgā lēmuma pamatojuma uzlabošanu šajā lietā principā ir viena un tā pati ievirze. Vispārējai tiesai tiek attiecīgi pārmests, ka tā apstrīdētajā lēmumā esot “ietvērusi interpretāciju”, kas lēmumā nav iekļauta. Tādējādi abi iebildumi var tikt vērtēti kopā.

22.

Manuprāt, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav īpaši skaidri formulējusi savu viedokli. Protams, attiecīgā lēmuma 31. un 32. apsvērumā galvenā uzmanība ir pievērsta attiecīgajiem būvdarbiem saistībā ar atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” remontu un paplašināšanu. Uz to pamatoti ir norādījusi Francija. Tomēr vienlaicīgi apstrīdētajā lēmumā ir runāts arī par to, ka attiecīgais projekts esot “vienots projekts” vai “kopprojekts” (apstrīdētā lēmuma 28. un 31. apsvērums).

23.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav izslēgts, ka lēmuma pieņemšanas procesā Komisija līdztekus veikto darbu raksturam ir vērtējusi arī mērķi, kādam kopumā ir paredzēta atpūtas pilsētiņa “Les Boucaniers”. Apstrīdētais lēmums vismaz šajā aspektā ir brīvi interpretējams, tādēļ Vispārējās tiesas sniegtā interpretācija galu galā nevar tikt uzskatīta par attiecīgā lēmuma sagrozīšanu ( 12 ), kā arī par lēmuma pamatojuma uzlabošanu.

24.

Līdz ar to otrais apelācijas pamats ir jānoraida.

B – Pirmais apelācijas pamats – tiešas subsidēšanas jēdziens Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkta izpratnē

25.

Izvirzot pirmo apelācijas pamatu, Francija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav ņēmusi vērā tiešas subsidēšanas jēdzienu Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkta izpratnē.

26.

Šā iebilduma pamatā ir aspekts, ka atbalsts, ko Francijas valsts ir piešķīrusi atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” remontam un paplašināšanai, nav finanšu dotācijas, bet gan nodokļu atvieglojumi, kas, kā norāda Francija, turklāt nav tikuši piešķirti uzņēmējsabiedrībai Club Méditerranée kā atpūtas pilsētiņas īpašniecei vai SMVV kā pasūtītājai, bet fiziskām personām, kuras kā privātas personālsabiedrības [société en nom collectif] ( 13 ) akcionāres ir ieguldījušas līdzekļus šajā būvniecības projektā ( 14 ).

27.

Francija apstrīd, ka šādus nodokļu atvieglojumus var uzskatīt par “tiešu subsidēšanu” Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkta izpratnē, proti, no vienas puses, tādēļ ka tiem nav subsīdiju rakstura un, no otras puses, tādēļ ka tie neizraisa tiešu subsidēšanu. Izvērtējumu ir ieteicams sākt ar pēdējo aspektu.

1) Par “tiešas” subsidēšanas jēdzienu (pirmā apelācijas pamata otrā daļa)

28.

Pirmā apelācijas pamata otrā daļa ir veltīta “tiešas” subsidēšanas jēdzienam Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkta izpratnē, un tā it īpaši ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 36. un 37. punktu. Pēc Francijas domām, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot būvniecības līgumam piešķirtos nodokļu atvieglojumus par tiešu subsidēšanu, lai gan šie atvieglojumi netika piešķirti nedz pasūtītājiem, nedz atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” īpašniekiem, bet gan privātas société en nom collectif akcionāriem.

a) Pieņemamība

29.

Komisija šo pirmā apelācijas pamata daļu uzskata par nepieņemamu, jo, pēc tās domām, ar to tiek apšaubīts Vispārējās tiesas sniegtais faktu un pierādījumu vērtējums un tiek izvirzīti jauni argumenti, kurus Francija neesot minējusi pirmajā instancē.

30.

Šis iebildums mani nepārliecina.

31.

Francijas iebilduma mērķis nav apšaubīt Vispārējās tiesas konstatētos faktus attiecībā uz nodokļu atvieglojumu saņēmēja identitāti, it īpaši tādēļ, ka pārsūdzētajā spriedumā šādi secinājumi vispār netika izdarīti. Francija drīzāk kritizē, pirmkārt, Vispārējās tiesas sniegto Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkta interpretāciju un, otrkārt, konkrēti piešķirto nodokļu atvieglojumu klasifikāciju kā “tiešu” subsidēšanu. Līdz ar to ir jāpārbauda Vispārējās tiesas veiktais faktu juridiskais raksturojums, ko Tiesa saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir pilnvarota pārbaudīt apelācijas tiesvedībā ( 15 ).

32.

Pretēji Komisijas viedoklim nav arī būtiski, vai Francija jau pirmās instances tiesvedībā ir īpaši minējusi kādus argumentus jautājumā par “tiešu” subsidēšanu. Proti, skaidrs ir tas, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. un 37. punktā ir izskatījusi šo jautājumu. Apelācijas tiesvedībā jābūt iespējai juridiski pārbaudīt šos Vispārējās tiesas apsvērumus. Judikatūrā ir atzīts, ka Tiesa apelācijas tiesvedībā var vērtēt pirmajā instancē izskatīto jautājumu tiesisko risinājumu ( 16 ).

33.

Iespējams, ka Francija pirmajā instancē vēl nebija izvirzījusi argumentus, ka pasūtītājs vai atpūtas pilsētiņas īpašnieks nav tieši subsidēti, jo nodokļu atvieglojumi esot piešķirti société en nom collectif privātajiem akcionāriem. Šajā ziņā tomēr pietiek ar norādi, ka lietas dalībnieki tiesvedības laikā var turpināt izvērst savu argumentāciju, kamēr tie negroza strīda priekšmetu, kas tiek izskatīts Vispārējā tiesā ( 17 ). Tomēr izskatāmajā lietā nekādā ziņā nav jāuztraucas par šādu strīda priekšmeta grozīšanu, jo saistībā ar jautājumu par tiešu subsidēšanu jau pirmajā instancē notika uz sacīkstes principu balstītas debates.

34.

Līdz ar to pirmā apelācijas pamata otrā daļa ir pieņemama.

b) Pamatotība

35.

Pēc būtības tomēr Francijas argumenti nav pamatoti.

36.

Jau Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkta teksts liecina, ka “tieša subsidēšana” nav atkarīga no tā, kādām personām tiek piešķirts publiskā sektora atbalsts. Gluži pretēji, lai tiktu piemērots Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkts, ir pietiekami, ja viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes tieši subsidē vairāk nekā 50 % tāda būvdarbu līguma, ko piešķir kāda cita struktūra, nevis līgumslēdzēja iestāde. Citiem vārdiem sakot, tiešas subsidēšanas jēdziens ir saistīts nevis ar personām, bet gan ar objektu.

37.

Francijas pārstāvētā īpaši šaurā “tiešas” subsidēšanas interpretācija ļautu pārāk viegli apiet Direktīvas 93/37 2. pantu. Piemēram, līgumslēdzēja iestāde varētu izvairīties no direktīvā paredzētajiem pienākumiem tādējādi, ka attiecīgajā būvdarbu līgumā subsīdijas tiktu piešķirtas nevis pasūtītājam vai apbūves zemesgabala īpašniekam, bet personām, ar kurām tai ir ekonomiskas saites.

38.

Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. un 37. punktā pilnīgi pamatoti par galveno ir uzskatījusi faktoru, vai projekts ticis tieši subsidēts Direktīvas 93/37 2. panta izpratnē, nevis vai šī subsīdija tikusi piešķirta tieši pasūtītājam vai atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” īpašniekam.

c) Starpsecinājums

39.

Līdz ar to pirmā apelācijas pamata otrā daļa ir pieņemama, bet nav pamatota.

2) Par jēdzienu “subsidēšana” (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa)

40.

Pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir veltīta jēdzienam “subsidēšana” Direktīvas 93/37 2. panta 1. punkta izpratnē, un tā ir īpaši vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 24.–35. punktu. Francija uzskata, ka nodokļu atvieglojumi nevar tikt uzskatīti par subsidēšanu saskaņā ar šo tiesību normu.

41.

Direktīvā 93/37 nav precīzāk definēts subsidēšanas jēdziens. Līdzīgi kā daudziem citiem nenoteiktiem juridiskiem jēdzieniem arī šim jēdzienam var būt atšķirīgs saturs atkarībā no tā, uz kuru Savienības tiesību jomu tas attiecas. Piemēram, ar tiesību aktiem Eiropas iekšējā tirgus aizsardzībai pret subsidētu importu no trešām valstīm subsīdiju jēdzienā skaidri ir ietverti arī nodokļu atvieglojumi ( 18 ). Turpretim konkurences tiesībās nodokļu atvieglojumi ir ietverti plašajā valsts atbalsta jēdzienā ( 19 ), bet nav ietverti šaurākajā subsīdiju jēdzienā ( 20 ); ar pēdējo minēto konkurences tiesībās ir definētas tikai tiešas dotācijas.

42.

Tātad, lai Direktīvas 93/37 2. pantu piepildītu ar saturu, interpretācijas ceļā autonomi jānosaka, kāda nozīme ir tajā izmantotajam subsidēšanas jēdzienam.

43.

Neapšaubāmi, gan Direktīvas 93/37 2. panta mērķi, gan tā regulējuma konteksts, kurā iekļaujas šī norma, paši par sevi var runāt par labu subsidēšanas jēdziena plašai interpretācijai, kam nav obligāti jāaprobežojas tikai ar publiskā sektora tiešām dotācijām, bet kas var attiekties arī uz citiem atbalsta pasākumiem, kā, piemēram, šeit aplūkotajiem nodokļu atvieglojumiem. Uz to savā spriedumā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa ( 21 ).

44.

Tomēr Direktīvas 93/37 2. panta interpretācija nevar balstīties tikai uz tā mērķiem un regulējuma kontekstu, tajā jāņem vērā arī šīs tiesību normas rašanās vēsture. Manuprāt, tieši no rašanās vēstures Vispārējā tiesa šajā lietā ir izdarījusi nepareizus secinājumus.

45.

Ar Direktīvas 71/305/EEK ( 22 ) 1.a pantu, ar Direktīvu 89/440/EEK ( 23 ) grozītajā redakcijā, pirmo reizi Eiropas būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu tiesībās tika iekļauts Direktīvas 93/37 2. pantā ietvertais tiesiskais regulējums ( 24 ).

46.

Saistībā ar Direktīvas 71/305 1.a pantu ievērības cienīgs ir fakts, ka gan Komisija, gan Eiropas Parlaments sākotnēji atbalstīja ļoti plašu formulējumu, kas neaprobežojās tikai ar tiešu subsidēšanu. Tā, piemēram, Komisija ierosināja, lai 1.a pants attiektos uz visām būvdarbu līgumu tiešas un netiešas finansēšanas formām ( 25 ). Pirmajā lasījumā pieņemtajā Parlamenta nostājā par 1.a pantu vēl tika atbalstīts arī ļoti plašs finansēšanas jēdziens. Turklāt šajā Parlamenta nostājā bija pat iekļauta finansēšanas jēdziena definīcija, kas līdztekus publiskām subsīdijām skaidri aptvēra arī nodokļu priekšrocību piešķiršanu ( 26 ).

47.

Turpretim Direktīvas 71/305 1.a panta redakcijā, ko galu galā pieņēma Padome, vairs nav ietverta vispārēja atsauce uz būvdarbu līgumu finansēšanu, bet gan ir tikai minēts, ka līgumslēdzējas iestādes tieši subsidē šādus līgumus.

48.

Tādējādi Padome kā tālaika Kopienu likumdevējs, pretēji Komisijas priekšlikumam un pretēji pirmajā lasījumā pieņemtajai Parlamenta nostājai, nolēma izmantot Direktīvas 71/305 1.a panta šauru formulējumu, kurā nav minēts plašais “finansēšanas” jēdziens un kas aprobežojas ar tiesisko regulējumu, ka līgumslēdzējas iestādes tieši subsidē būvdarbu līgumus par vairāk nekā 50 %.

49.

Tas pats secinājums izriet arī no Padomes un Komisijas kopīgā paziņojuma, kas sakarā ar Direktīvas 71/305 1.a panta pieņemšanu tika pievienots Padomes protokolam. Šajā paziņojumā gan ir apstiprināts, ka 1.a pantam būtu jāaptver “visi dažādie tiešo subsīdiju veidi” ( 27 ). Turpretim tajā nav nekādas norādes, ka papildus tiešām subsīdijām 1.a panta piemērošanas jomā būtu jāiekļauj vēl citas priekšrocības, piemēram, nodokļu atvieglojumi, vai arī ka šādi nodokļu atvieglojumi būtu uzskatāmi par tiešām subsīdijām, kā to tiesvedībā Tiesā apgalvo Komisija.

50.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ne visai pārliecinošs ir Vispārējās tiesas ( 28 ) un Komisijas viedoklis, ka Direktīvas 71/305 1.a pantā ietvertās atsauces uz tiešu subsidēšanu “skaidrs un vienīgais” mērķis esot izslēgt netiešas subsīdijas, nevis kā citādāk ierobežot šīs tiesību normas piemērošanas jomu. Tā ir tāpēc, ka šādi nevar tikt izskaidrots, kāpēc Padome attiecīgās tiesību normas tekstā īpaši ir iekļāvusi šaurāko subsidēšanas jēdzienu un nav gribējusi saglabāt sākotnēji izmantoto, daudz vispārīgāko finansēšanas jēdzienu.

51.

Ņemot vērā šo rašanās vēsturi, arī Direktīvas 93/37 2. pantā kā turpmākā tiesiskā regulējumā, kas satura ziņā ir identisks Direktīvas 71/305 1.a pantam, tiešas subsidēšanas jēdziens diez vai var tikt interpretēts tik plaši, ka tas attiektos pat uz nodokļu atvieglojumiem. Nekas neliecina, ka likumdevējs šajā tiesību normā būtu vēlējies iekļaut tik plašu subsidēšanas jēdziena nozīmi.

52.

Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, iekļaujot Direktīvas 93/37 2. panta piemērošanas jomā arī vienkāršas nodokļu atlaides, neraugoties uz iepriekš izklāstīto attiecīgās tiesību normas rašanās vēsturi.

53.

No tā izriet, ka pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir pamatota. Jau šā iemesla dēļ ir attaisnota pārsūdzētā sprieduma atcelšana. Proti, ja Francijas valsts piešķirtie nodokļu atvieglojumi atpūtas pilsētiņas “Les Boucaniers” remontam un paplašināšanai netiek ierēķināti, publiskā sektora tiešas subsidēšanas daļa šim būvniecības projektam samazinās, noslīdot zem Direktīvas 93/37 2. pantā noteiktās 50 % robežas ( 29 ).

C – Trešais apelācijas pamats – “sportam, ārstniecībai un atpūtai domātas būves” Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta izpratnē

54.

Trešais apelācijas pamats, ko ir izvirzījusi Francija, ir veltīts jēdzienam “sportam, ārstniecībai un atpūtai domātas būves” Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta izpratnē. Francija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā attiecīgo jēdzienu esot interpretējusi pārāk plaši un šajā ziņā nav ņēmusi vērā, ka minētā tiesību norma attiecas tikai uz būvdarbu līgumiem, kas, pirmkārt, apmierina sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju lietotāju kolektīvās vajadzības (šajā ziņā skat. tālāk 1) daļu), un, otrkārt, kas līgumslēdzējām iestādēm rada tiešu ekonomisku interesi (šajā ziņā skat. tālāk 2) daļu).

1) Par sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju lietotāju kolektīvo vajadzību nozīmību (trešā apelācijas pamata pirmā daļa)

55.

Trešā apelācijas pamata pirmā daļa ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 56.–63. punktu. Francija iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka par sportam, ārstniecībai un atpūtai domātām būvēm Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta izpratnē varot tikt uzskatītas tikai tādas būves, kas paredzētas to lietotāju kolektīvām vajadzībām.

a) Pieņemamība

56.

Komisija uzskata, ka trešā apelācijas pamata pirmā daļa nav pieņemama, jo Francija pirmās instances tiesvedībā neesot izvirzījusi argumentu par sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju “lietotāju kolektīvām vajadzībām”, bet gan esot balstījusies uz “līgumslēdzēju iestāžu ierasto vajadzību” kritēriju.

57.

Šis iebildums nav pamatots. Tā ir taisnība, ka pirmajā instancē Francija vēl nebija izmantojusi “lietotāju kolektīvo vajadzību” kritēriju, katrā ziņā ne rakstveida procesā, bet gan sākotnēji aicināja attiecināt Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktu uz līgumiem, kas pēc savas būtības ietilpst līgumslēdzēju iestāžu ierasto vajadzību jomā. Tagad izmantotā atsauce uz lietotāju kolektīvām vajadzībām tomēr ir tikai Francijas argumentācijas izvēršana, kas negroza strīda priekšmetu, un tādēļ ir pieļaujama apelācijas tiesvedībā ( 30 ).

58.

No tā izriet, ka trešā apelācijas pamata pirmā daļa ir pieņemama.

b) Pamatotība

59.

Lietas dalībnieki trešā apelācijas pamata pirmajā daļā galvenokārt strīdas par to, vai sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdziens Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta kontekstā ir interpretējams šauri vai plaši.

60.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā izšķīrās par plašu interpretāciju, ko tā sauc arī par “funkcionālu interpretāciju” ( 31 ). Atbilstoši tai būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu tiesību piemērošanas jomā ietilpst pat būvdarbu līgumi saistībā ar tādām privātām atpūtas pilsētiņām kā Club Méditerranée“Les Boucaniers”, – visos gadījumos ar nosacījumu, ka līgumslēdzējas iestādes tos tieši subsidē par vairāk nekā 50 %.

61.

Šāda sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdziena interpretācija nav pārliecinoša.

i) Vajadzība sašaurināti interpretēt sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdzienu

62.

Pirmajā brīdī var šķist, ka Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta formulējums attiecas arī uz tādām privātām atpūtas pilsētiņām kā strīdīgā atpūtas pilsētiņa šajā lietā. Tomēr to nepieļauj nedz Direktīvas 93/37 2. panta mērķis, nedz konteksts, kādā šī tiesību norma minētās sportam, ārstniecībai un atpūtai domātās būves iekļauj direktīvas piemērošanas jomā.

63.

Ar Direktīvas 93/37 2. pantu būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu tiesības netiek vispārīgi attiecinātas uz visiem privātiem būvniecības projektiem, ja tie vairāk nekā 50 % apmērā tiek subsidēti no valsts līdzekļiem.

64.

Gluži pretēji, Direktīvas 93/37 2. pantam tikai jāpalīdz novērst būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu noteikumu un mērķu, kas ar tiem tiek izvirzīti, apiešanu konkrētās jomās ( 32 ). Tādēļ ar 2. pantu direktīva ir piemērojama tieši šajās jomās noslēgtiem privātiem būvdarbu līgumiem, ja attiecīgos projektus par vairāk nekā 50 % tieši subsidē līgumslēdzējas iestādes. Par to, ka tas nav vispārināms tiesiskais regulējums, bet gan galīgs uzskaitījums, it īpaši liecina Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktā izmantotais formulējums “attiecas tikai uz”.

65.

Turklāt salīdzinājums ar pārējām Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktā minētajām jomām liecina, ka runa ir tikai par līgumiem saistībā ar transporta infrastruktūru ( 33 ) vai ēkām, kam vai nu ir jābūt pieejamām sabiedrībai (skolas, augstskolas, slimnīcas), vai arī ko ir paredzējusi izmantot pati līgumslēdzēja iestāde (administratīvās ēkas).

66.

Ņemot vērā iepriekš minēto, arī Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktā ietvertais sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdziens ir jāinterpretē sašaurināti, kā to, starp citu, Tiesa ir darījusi arī ar citiem Eiropas publiskā iepirkuma tiesību noteikumiem ( 34 ). Pretēji Komisijas viedoklim šāda pieeja nekādā ziņā nenozīmē, ka Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktā “interpretācijas ceļā tiek iekļauts” papildu kritērijs, ko Savienības likumdevējs nav paredzējis. Gluži pretēji, tikai sašaurināta sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdziena interpretācija atbilst mērķim un kontekstam, kādā likumdevējs šo jēdzienu izmanto Direktīvā 93/37. Uz to pamatoti ir norādījusi Francija.

ii) Kritēriji sašaurinātai sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdziena interpretācijai

67.

Tātad, lai gan jāpiekrīt Francijai, ka Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktā ietvertais sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju jēdziens ir jāinterpretē sašaurināti, neesmu pārliecināta, ka attiecīgās dalībvalsts ierosinātie kritēriji ir atbilstīgs šādas interpretācijas orientieris.

68.

Sportam, ārstniecībai un atpūtai domātu būvju “lietotāju kolektīvo vajadzību apmierināšanas” kritērijs, uz ko Francija balstās šajā apelācijas tiesvedībā, šķiet pārāk nekonkrēts, lai tas varētu būt atbilstīgs Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta interpretācijas un piemērošanas kritērijs. Turklāt lielākā daļa būvju, kas minētas šajā tiesību normā (skolas, augstskolas, slimnīcas, kā arī sportam, ārstniecībai un atpūtai domātas būves), parasti ir paredzētas, lai (katrā ziņā arī) apmierinātu to lietotāju individuālās vajadzības ( 35 ). Galu galā nav tik svarīgi, vai tiek apmierinātas lietotāju “individuālās” vai “kolektīvās” intereses, kā tas, vai attiecīgo būvju nodošana lietošanā ir sabiedrības interesēs.

69.

Atbilstošāks nešķiet arī “līgumslēdzējas iestādes ierasto vajadzību” kritērijs, ko Francija ierosināja pirmajā instancē. Attiecīgais kritērijs ir pārāk vienpusīgi pielāgots publisku iestāžu tradicionālajām funkcijām un ar to tiek ignorēts apstāklis, ka šīs funkcijas laika gaitā var mainīties un paplašināties. Atbilstīgai Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta interpretācijai ir jāņem vērā arī šis aspekts.

70.

Tādēļ ierosinu Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktu interpretēt tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas tikai uz privātiem būvdarbu līgumiem, kurus līgumslēdzējas iestādes subsidē, lai īstenotu savas funkcijas, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus. Vispārējas nozīmes pakalpojumi ir Savienības tiesībās lietota koncepcija ( 36 ), kas turklāt ir pietiekami atvērta, lai, no vienas puses, tiktu ņemtas vērā atšķirīgās vajadzības dažādās dalībvalstīs un to daudzajās reģionālajās vai vietējās iestādēs un, no otras puses, atbilstu arī jaunākajām attīstības tendencēm publisko iestāžu funkciju jomā. Turklāt šādā veidā varētu tikt panākta atbilstība starp publisko iepirkumu tiesībām un Eiropas konkurences tiesībām.

71.

Lai arī nedz Francija, nedz Komisija šajā lietā nav konkrēti atbalstījušas vispārējas nozīmes pakalpojumu kritēriju, tas neliedz Tiesai balstīties tieši uz šo kritēriju Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta interpretācijā un piemērošanā. Tā ir tāpēc, ka tiesnesis nav “lietas dalībnieku rupors” ( 37 ). Līdz ar to viņam nevar tikt noteikts pienākums ņemt vērā tikai tos argumentus, ar kuriem lietas dalībnieki ir pamatojuši savus apsvērumus, jo citādi viņam savs lēmums attiecīgos apstākļos būtu jābalsta uz nepamatotiem apsvērumiem par tiesību normu piemērošanu ( 38 ).

72.

Tātad, ja Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkts tiek interpretēts tādējādi, ka šī tiesību norma neattiecas uz visām sportam, ārstniecībai un atpūtai domātām būvēm, bet gan tikai uz tām, kas saistītas ar vispārējas nozīmes pakalpojumiem, piemēram, publiski pieejamiem apstādījumiem, sporta būvēm, bibliotēkām un muzejiem, tad Vispārējā tiesa šajā lietā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

73.

No tā izriet, ka trešā apelācijas pamata pirmā daļa ir pamatota.

2) Par līgumslēdzējas iestādes tiešo ekonomisko interesi (trešā apelācijas pamata otrā daļa)

74.

Ar trešā apelācijas pamata otro daļu Francija īpaši vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 64. punktu. Francija uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārstāvot viedokli, ka jēdziens “būvdarbu līgumi” Direktīvas 93/37 2. panta izpratnē esot interpretējams neatkarīgi no jēdziena “būvdarbu valsts līgumi [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumi]” šīs direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē. Pēc Francijas domām, gan Direktīvas 93/37 1. panta a) punktā, gan 2. pantā runa ir tikai par būvdarbu līgumiem, kas līgumslēdzējai iestādei rada tiešu ekonomisku interesi.

75.

Francijas izvirzītie argumenti ir pārliecinoši.

76.

Būvdarbu līgumi Direktīvas 93/37 2. panta izpratnē atšķiras no būvdarbu līgumiem šīs direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē tikai un vienīgi ar to, ka līguma slēgšanas tiesības piešķir nevis līgumslēdzēja iestāde, bet gan citas struktūras – galvenokārt privāti uzņēmumi, proti, ar līgumslēdzējas iestādes tiešu subsidēšanu vairāk nekā 50 % apmērā.

77.

Turklāt, izmantojot frāzi “būvdarbu līgumi”, Direktīvas 93/37 2. pants jau pēc sava formulējuma ir saistīts ar definīciju, kas 1. panta a) punktā tiek noteikta attiecībā uz visu direktīvu un no kuras principiāli ir atkarīga tieši šīs direktīvas materiālā piemērošanas joma.

78.

Arī Direktīvas 93/37 2. panta mērķis apstiprina tādu būvdarbu līguma jēdziena interpretāciju, kas ir balstīta uz direktīvas 1. panta a) punktā ietverto vispārējo definīciju. Proti, ar direktīvas 2. pantu ir jānovērš iespēja, ka, iesaistot privātpersonas, tiek apieti Eiropas būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu tiesību noteikumi ( 39 ). Līdz ar to ar 2. pantu direktīvas piemērošanas jomā nevar tikt iekļauti citi būvdarbu līgumi kā vien tie, kuru dēļ būtu jārīko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra arī tad, ja tos piešķirtu pati līgumslēdzēja iestāde, nevis privātpersona.

79.

Tātad, ja ikdienišķā Direktīvas 93/37 1. panta a) punkta situācijā par būvdarbu līgumu var tikt runāts tikai tad, ja sniegtie būvdarbu pakalpojumi rada tiešu ekonomisku interesi līgumslēdzējai iestādei ( 40 ), tad tas vēl jo vairāk attiecas uz Direktīvas 93/37 2. pantā paredzēto īpašo gadījumu. Arī šajā gadījumā sniegtie būvdarbu pakalpojumi var tikt iekļauti Direktīvas 93/37 piemērošanas jomā tikai tad, ja līgumslēdzējām iestādēm, kuras vairāk nekā 50 % apmērā tieši subsidē attiecīgos būvdarbu pakalpojumus, ir tieša ekonomiska interese par tiem.

80.

Kā ir norādījusi Tiesa, tieša ekonomiska interese it īpaši var pastāvēt tad, ja ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde iegūst būvējamā objekta īpašumtiesības vai lietošanas tiesības vai arī gūst ekonomiskas priekšrocības, vai uzņemas saimniecisku risku, kas saistīts ar objekta turpmāko izmantošanu ( 41 ). Nevar tikt uzskatīts, ka viss iepriekš minētais attiecas uz tādu lietu kā šī, kurā līgumslēdzēja iestāde – strukturālā atbalsta ietvaros – tikai finansiāli ir atbalstījusi privātu būvniecības projektu.

81.

Turpretim tikai fakts, ka privāts būvniecības projekts var labvēlīgi ietekmēt kāda reģiona vispārējo ekonomisko attīstību, kā tas var būt privātas atpūtas pilsētiņas remonta un paplašināšanas gadījumā, nav pietiekams iemesls, lai pamatotu to publisko iestāžu tiešu ekonomisku interesi, kas tieši subsidēja attiecīgo būvniecības projektu. Proti, šiem publiskajiem finansētājiem katrā ziņā ir netieša ekonomiska interese par sniegtajiem būvdarbu pakalpojumiem.

82.

Tādējādi arī šajā aspektā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktu. Līdz ar to arī trešā apelācijas pamata otrā daļa ir pamatota.

3) Noslēguma piebilde par trešo apelācijas pamatu

83.

Komisija par abām trešā apelācijas pamata daļām vēl norāda, ka plaša Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkta interpretācija, kādu ir sniegusi Vispārējā tiesa, esot domāta mērķim nodrošināt objektīvu publiskā finansējuma piešķiršanu ( 42 ).

84.

Jāatzīst, ka arī šis aspekts ir daļa no mērķiem, kas izvirzīti Eiropas publiskā iepirkuma tiesību noteikumos. Tomēr arī šā mērķa ievērošana nevar būt iemesls, lai pretrunā ar sistēmu plaši interpretētu Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktu. Likumdevējs ir nolēmis šo mērķi īstenot tādējādi, ka Direktīvas 93/37 normas neattiecas uz visiem, bet gan tikai uz noteiktiem privātiem būvniecības projektiem.

85.

Papildus ir jāatgādina, ka jau Eiropas iekšējā tirgus pamatbrīvībās, konkrēti – brīvībā veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībā, ir ietverts diskriminācijas aizliegums, kas ir saistīts arī ar pārskatāmības principu ( 43 ). Šie principi liedz līgumslēdzējām iestādēm pat ārpus publiskā iepirkuma tiesības reglamentējošo direktīvu piemērošanas jomas nepārskatāmā vai diskriminējošā veidā subsidēt vai finansēt privātus būvdarbu līgumus. Tādēļ Direktīvas 93/37 2. panta 2. punkts nav jāinterpretē plaši.

D – Kopsavilkums

86.

Tā kā pirmā apelācijas pamata pirmā daļa, kā arī abas trešā apelācijas pamata daļas ir pamatotas, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

VI – Pirmajā instancē izvirzītās prasības izlemšana

87.

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa turklāt var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

88.

Šajā lietā Vispārējā tiesa savā spriedumā ir vispusīgi izvērtējusi prasības pamatus, kurus Francija ir izvirzījusi pirmās instances tiesvedībā. Turklāt lietas dalībniekiem tiesvedībā Vispārējā tiesā, kā arī apelācijas tiesvedībā Tiesā bija iespējams apmainīties ar viedokļiem par visiem šīs lietas izlemšanai svarīgajiem aspektiem. Nav papildus jānoskaidro lietas faktiskie apstākļi. Līdz ar to tiesvedības stadija ļauj Tiesai pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā.

89.

Ja Direktīvas 93/37 2. pants tiek interpretēts un piemērots tā, kā es to iepriekš esmu ierosinājusi pirmā un trešā apelācijas pamata kontekstā ( 44 ), tad Francijas celtā prasība atcelt tiesību aktu ir pamatota. Tā ir tāpēc, ka, pirmkārt, ja netiek ņemti vērā Francijas valsts piešķirtie nodokļu atvieglojumi, privātā atpūtas pilsētiņa “Les Boucaniers” vairs netiek tieši subsidēta par vairāk nekā 50 %. Otrkārt, attiecīgā atpūtas pilsētiņa nevar tikt uzskatīta par sportam, ārstniecībai un atpūtai domātām būvēm šīs tiesību normas izpratnē. Pat pieņemot, ka arī Martinikas vietējie iedzīvotāji reizi pa reizei – kā vienas dienas apmeklētāji par samaksu – izmanto atpūtas pilsētiņas piedāvājumu, tas nemaina atpūtas pilsētiņai piemītošo viesnīcu kompleksa raksturu, kura mērķis ir apmierināt gluži privātas intereses un kurā netiek sniegti nekādi vispārējas nozīmes pakalpojumi.

90.

Līdz ar to apstrīdētais Komisijas lēmums ir atceļams (LESD 264. panta pirmā daļa).

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

91.

Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem ( 45 ).

92.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam saistībā ar 184. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

93.

Pirmajā instancē celtajā prasībā atcelt tiesību aktu Francija ir lūgusi piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus. Tā kā Komisijai spriedums saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu nav labvēlīgs, tai ir jāsedz pirmajā instancē radušies tiesāšanās izdevumi.

94.

Turpretim apelācijas tiesvedībā Francija nav prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādēļ šajā ziņā šķiet taisnīgi piespriest abiem lietas dalībniekiem segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem.

VIII – Secinājumi

95.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai lemt šādi:

1)

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 16. decembra spriedumu lietā T‑488/10 Francija/Komisija;

2)

atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 28. jūlija lēmumu C(2010) 5229;

3)

Eiropas Komisija atlīdzina pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus. Pārējā daļā katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.


( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.

( 2 ) Eiropas Komisijas 2010. gada 28. jūlija Lēmums C(2010) 5229, ar kuru daļēji tiek atcelta Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) dalība vienotajā programmdokumentā Kopienas strukturālajam atbalstam Francijas Martinikas reģionā atbilstoši mērķim Nr. 1.

( 3 ) 1993. gada 14. jūnija Direktīva 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu] piešķiršanas procedūras (OV L 199, 54. lpp.). Šī direktīva pa šo laiku ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu], piegādes valsts līgumu [piegādes publiskā iepirkuma līgumu] un pakalpojumu valsts līgumu [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), kas bija jātransponē līdz 2006. gada 31. janvārim. Tomēr šai lietai vēl ir piemērojama Direktīva 93/37, kuras ratione temporis piemērošanas jomā ietilpst ERAF atbalsta piešķiršana būvniecības projektam, lai remontētu un paplašinātu atpūtas kompleksu “Les Boucaniers”.

( 4 ) Satura ziņā gandrīz identiska norma šobrīd ir ietverta Direktīvas 2004/18 8. pantā, kurā šis tiesiskais regulējums līdztekus būvdarbu līgumiem piemērots arī pakalpojumu līgumiem, tomēr abos gadījumos tikai tad, ja ir pārsniegtas noteiktas finanšu robežvērtības.

( 5 ) Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.).

( 6 ) Šie nodokļu atvieglojumi ir balstīti uz Francijas Code général des impôts (Vispārīgā nodokļu kodeksa) 199.k panta B I punktu [article 199 undecies B I].

( 7 ) Ar 2000. gada 21. decembra lēmumu C(2000) 3493 Komisija atbalstīja ERAF dalību vienotajā programmdokumentā Kopienas strukturālajam atbalstam Francijas Martinikas reģionā atbilstoši mērķim Nr. 1 2000.–2006. gadam līdz EUR 17,15 miljonu apmērā.

( 8 ) Vispārējās tiesas 2011. gada 16. decembra spriedums lietā T‑488/10 Francija/Komisija.

( 9 ) Tiesvedības valodā pārsūdzētā sprieduma 43. punkts ir formulēts šādi: “Il convient de rappeler que, afin d’examiner si les marchés de travaux en cause portaient sur des travaux de bâtiment relatifs aux équipements sportifs, récréatifs et de loisirs au sens de l’article 2, paragraphe 2, de la directive 93/37, il y a lieu de se baser sur la vocation d’ensemble du club Les Boucaniers et non sur les travaux entrepris. À cet égard, il convient de relever que, en examinant, dans la décision litigieuse, le projet consistant en une rénovation complète du club Les Boucaniers, la Commission a analysé l’applicabilité de l’article 2, paragraphe 2, de la directive 93/37 en ce sens.”

( 10 ) 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C-164/98 P DIR International Film u.c./Komisija (“DIR”, Recueil, I-447. lpp., 38. un 49. punkts), 2006. gada 1. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-442/03 P un C-471/03 P P&O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija (Krājums, I-4845. lpp., 60. un 67. punkts), 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C-487/06 P British Aggregates/Komisija (Krājums, I-10515. lpp., 141. punkts) un 2013. gada 24. janvāra spriedums lietā C‑73/11 P Frucona Košice/Komisija (89. punkts).

( 11 ) Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa apelācijas tiesvedībā izvērtē, vai Vispārējā tiesa nav sagrozījusi faktus vai pierādījumus (skat., piemēram, 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I-439. lpp., 35. un 37. punkts, 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-326/05 P Industrias Químicas del Vallés/Komisija, Krājums, I-6557. lpp., 57. punkts, un 2011. gada 9. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-71/09 P, C-73/09 P un C-76/09 P Comitato “Venezia vuole vivere”/Komisija, Krājums, I-4727. lpp., 152. un 153. punkts).

( 12 ) Šajā ziņā – attiecībā uz dokumentu, kurš varēja tikt interpretēts dažādi – skat. 2011. gada 10. februāra spriedumu lietā C-260/09 P Activision Blizzard Germany/Komisija (Krājums, I-419. lpp., 54. punkts).

( 13 ) Société en nom collectif (SNC) saskaņā ar Francijas tiesību normām ir komercsabiedrība, kuras akcionāri ir atbildīgi personiski ar visu savu mantu.

( 14 ) Turpretim Komisija uzsver, ka nodokļu atvieglojumi société en nom collectif kā tādai esot piešķirti par apstrīdēto būvniecības projektu.

( 15 ) 1994. gada 1. jūnija spriedums lietā C-136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c. (Recueil, I-1981. lpp., 49. punkts), 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C-167/04 P JCB Service/Komisija (Krājums, I-8935. lpp., 106. punkts), 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C-440/07 P Komisija/Schneider Electric (Krājums, I-6413. lpp., 191. punkts) un 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑337/09 P Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group (55. punkts).

( 16 ) Spriedums lietā Komisija/Brazzelli Lualdi u.c. (iepriekš minēts 15. zemsvītras piezīmē, 59. punkts), 2008. gada 11. decembra spriedums lietā C-295/07 P Komisija/Département du Loiret (Krājums, I-9363. lpp., 95. punkts) un 2011. gada 16. novembra spriedums lietā C-548/09 P Bank Melli Iran/Padome (Krājums, I-11381. lpp., 122. punkts).

( 17 ) 1994. gada 20. oktobra spriedums lietā C-76/93 P Scaramuzza/Komisija (Recueil, I-5173. lpp., 18. punkts), spriedums lietā PKK un KNK/Padome (iepriekš minēts 11. zemsvītras piezīmē, 64. punkts), 2010. gada 15. aprīļa spriedums lietā C-485/08 P Gualtieri/Komisija (Krājums, I-3009. lpp., 37. punkts) un 2010. gada 18. novembra spriedums lietā C-322/09 P NDSHT/Komisija (Krājums, I-11911. lpp., 41. punkts).

( 18 ) Padomes 2009. gada 11. jūnija Regulas (EK) Nr. 597/2009 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 188, 93. lpp.), 3. pants.

( 19 ) Tā, piemēram, jau 1974. gada 2. jūlija spriedumā lietā 173/73 Itālija/Komisija (Recueil, 709. lpp., 28. punkts) ir precizēts, ka pasākumam netiek piemērots LESD 107. pants (agrāk – EEK līguma 92. pants) ne tikai tādēļ vien, ka tam, iespējams, ir nodokļu raksturs; skat. arī 2009. gada 17. novembra spriedumu lietā C-169/08 Presidente del Consiglio dei Ministri (Krājums, I-10821. lpp., 58. un 66. punkts).

( 20 ) Tas, ka subsīdiju jēdziens ir šaurāks par atbalsta jēdzienu, izriet tostarp no 1961. gada 23. februāra sprieduma lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde (Recueil, 3. lpp., 43. punkts), 2004. gada 14. septembra sprieduma lietā C-276/02 Spānija/Komisija (Krājums, I-8091. lpp., 24. punkts) un 2011. gada 8. septembra sprieduma lietā C-279/08 P Komisija/Nīderlande (Krājums, I-7671. lpp., 86. punkts).

( 21 ) It īpaši skat. pārsūdzētā sprieduma 32. un 33. punktu.

( 22 ) Padomes 1971. gada 26. jūlija Direktīva 71/305/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru (OV L 185, 5. lpp.).

( 23 ) Padomes 1989. gada 18. jūlija Direktīva 89/440/EEK, ar kuru groza Direktīvu 71/305/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru (OV L 210, 1. lpp.).

( 24 ) Pārsūdzētajā spriedumā kļūdaini ir runāts par Direktīvas 89/440 1.a pantu; patiesībā runa ir par Direktīvas 71/305, kas grozīta ar Direktīvu 89/440, 1.a pantu.

( 25 ) Komisijas priekšlikuma Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 71/305/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru (COM(86) 679, galīgā redakcija), tiesību norma vēl bija numurēta kā 2.a pants un tās 1. punkts bija formulēts šādi: “Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību šīs direktīvas noteikumiem gadījumos, kad ieguldījumi būvdarbu iepirkuma līgumos, kuru slēgšanas tiesības piešķīruši tiesību subjekti, kas nav definēti 1. panta b) punktā, pilnībā vai daļēji, tieši vai netieši tiek finansēti no valsts līdzekļiem”. [Neoficiāls tulkojums]

( 26 ) Pirmajā lasījumā Parlaments atbalstīja šādu formulējumu, kas bija jāiekļauj toreiz vēl kā Direktīvas 71/305 2.a pants (OV 1988, C 167, 65. lpp.): “Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību šīs direktīvas noteikumiem gadījumos, kad līgumslēdzējas iestādes pārsvarā finansē [..] ieguldījumus būvdarbu iepirkuma līgumos, kuru slēgšanas tiesības piešķīruši tiesību subjekti, kas nav definēti 1. panta b) punktā. Finansējums nozīmē: [..] valsts subsīdiju piešķiršanu [..] procentu likmju subsīdiju piešķiršanu, piešķirot kredītu [..] nodokļu priekšrocību piešķiršanu [..] būvdarbu priekšrocību piešķiršanu”. [Neoficiāls tulkojums]

( 27 ) Šis Padomes protokolā iekļautais paziņojums ir formulēts šādi: “Padome un Komisija apstiprina, ka, piemērojot 1.a pantu, iespēju robežās attiecīgajos būvdarbu līgumos ir jāņem vērā visi dažādie tiešo subsīdiju veidi, tostarp Kopienas subsīdijas”.

( 28 ) Pārsūdzētā sprieduma 35. punkta beigu daļa.

( 29 ) Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 9.–11. punktu.

( 30 ) Šajā ziņā skat. iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

( 31 ) Pārsūdzētais spriedums, it īpaši 30. punkta beigu daļa un 59. punkts.

( 32 ) Ģenerāladvokāta F. Ležē [P. Léger] 2000. gada 7. decembra secinājumi lietā C-399/98 Ordine degli Architetti delle Province di Milano e Lodi u.c. (2001. gada 12. jūlija spriedums, Recueil, I-5409. lpp., 106. punkts); skat. arī pārsūdzētā sprieduma 30. punktu.

( 33 ) Tie ir līgumi “Saimniecisko darbību statistiskās klasifikācijas Eiropas Kopienā” (NACE) 50. klases 502. grupas izpratnē, uz kuriem ir veikta atsauce Direktīvas 93/37 2. panta 2. punktā.

( 34 ) Skat., piemēram, pastāvīgajā judikatūrā īstenoto publiskā iepirkuma jēdziena ierobežošanu, izslēdzot quasi‑in‑house darījumus, kas balstās uz 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C-107/98 Teckal (Recueil, I-8121. lpp., 50. punkts, otrais teikums).

( 35 ) Slimnīcas apmeklējums ir atkarīgs no attiecīgā lietotāja veselības stāvokļa un līdz ar to ir dziļi individuāls. Līdzīgi arī izglītības iestāžu apmeklējums pilnībā vai daļēji ir atkarīgs no katra indivīda konkrētajām spējām un vēlmēm.

( 36 ) Skat., piemēram, Komisijas paziņojumu “Vispārējas nozīmes pakalpojumi Eiropā” (OV 2001, C 17, 4. lpp.), kā arī ziņojumu “Vispārējas nozīmes pakalpojumi”, ko Lākenē [Laeken] Komisija ir iesniegusi Eiropadomei (COM(2001) 598, galīgā redakcija).

( 37 ) Šādu viedokli pauda jau ģenerāladvokāts F. Ležē savos 1998. gada 2. aprīļa secinājumos lietā C-252/96 P Parlaments/Gutiérrez de Quijano y Lloréns (1998. gada 19. novembra spriedums, Recueil, I-7421. lpp., 36. punkts).

( 38 ) Šajā ziņā skat. 2004. gada 27. septembra rīkojumu lietā C‑470/02 P UER/M6 u.c. (69. punkts) un 2010. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-514/07 P, C-528/07 P un C-532/07 P Zviedrija u.c./API un Komisija (Krājums, I-8533. lpp., 65. punkts).

( 39 ) Skat. iepriekš šo secinājumu 64. punktu.

( 40 ) Tas pats izriet no 2010. gada 25. marta sprieduma lietā C-451/08 Helmut Müller (Krājums, I-2673. lpp., 49., 54., 57. un 58. punkts) un 2010. gada 15. jūlija sprieduma lietā C-271/08 Komisija/Vācija (Krājums, I-7091. lpp., 75. punkts), kuri attiecas uz Direktīvas 93/37 turpmāko tiesisko regulējumu Direktīvā 2004/18.

( 41 ) Šajā ziņā skat. spriedumu lietā Helmut Müller (iepriekš minēts 40. zemsvītras piezīmē, 50.–52. punkts). Tiešas ekonomiskas intereses aspektus nesen ir atklājis ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] savos 2013. gada 11. aprīļa secinājumos lietā C‑576/10 Komisija/Nīderlande (108.–113. punkts); skat. turklāt ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] 2009. gada 17. novembra secinājumos lietā Helmut Müller (iepriekš minēta 40. zemsvītras piezīmē, 46.–62. punkts).

( 42 ) Komisija atsaucas uz pārsūdzētā sprieduma 31. punktu.

( 43 ) 2000. gada 7. decembra spriedums lietā C-324/98 Telaustria un Telefonadress (Recueil, I-10745. lpp., 60.–62. punkts), 2005. gada 21. jūlija spriedums lietā C-231/03 Coname (Krājums, I-7287. lpp., 16. un 17. punkts) un 2010. gada 13. aprīļa spriedums lietā C-91/08 Wall (Krājums, I-2815. lpp., 68. punkts).

( 44 ) Skat. iepriekš šo secinājumu 54.–82. punktu.

( 45 ) Saskaņā ar vispārējo principu, ka jaunie procesuālie noteikumi tiek piemēroti visās tiesvedībās, kas ir uzsāktas to spēkā stāšanās brīdī (pastāvīgā judikatūra, skat., piemēram, 1981. gada 12. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c. (Recueil, 2735. lpp., 9. punkts), šajā lietā tiesāšanās izdevumi tiek noteikti atbilstoši Tiesas 2012. gada 25. septembra Reglamentam, kas ir stājies spēkā 2012. gada 1. novembrī (šajā ziņā skat. arī 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 91. un 92. punkts). Tomēr pēc būtības tas neatšķiras no Tiesas 1991. gada 19. jūnija Reglamenta 69. panta 2. punkta, lasot to kopā ar 118. pantu un 122. panta pirmo daļu.