10.9.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/37


Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2011. gada 7. jūlijā iesniedza Elegktiko Sinedrio (Grieķija) — Commissaire de l'Elegktiko Synedrio auprès du ministère de la Culture et du Tourisme/Service de contrôle comptable du ministère de la Culture et du Tourisme un Konstantinos Antonopoulos

(Lieta C-363/11)

2011/C 269/77

Tiesvedības valoda — grieķu

Iesniedzējtiesa

Elegktiko Sinedrio (Grieķija)

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Commissaire de l'Elegktiko Synedrio auprès du ministère de la Culture et du Tourisme

Atbildētāji: Service de contrôle comptable du ministère de la Culture et du Tourisme un Konstantinos Antonopoulos

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai darba samaksas piešķiršana vai nepiešķiršana darba ņēmējam par laiku, ko viņš nav bijis darbā, bet ir bijis īslaicīgā atvaļinājumā, lai veiktu savus arodbiedrības pārstāvja pienākumus, ir darba vai nodarbinātības nosacījums Savienības tiesību nozīmē; it īpaši, vai likuma noteikumi, kuri paredz piešķirt neapmaksātus īslaicīgus atvaļinājumus arodbiedrības pārstāvja pienākumu veikšanai tādiem publiskā sektora darba ņēmējiem, ar kuriem darba līgumi ir noslēgti uz noteiktu laiku un kuri nav iekļauti štatā, bet ir kādas arodbiedrību organizācijas komitejas locekļi, ir “darba nosacījums”, kas minēts EKL 137. panta 1. punkta b) apakšpunktā, vai “nodarbinātības nosacījums”, kas minēts [Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku] Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā, vai varbūt minētais jautājums attiecas uz darba samaksas un tiesību apvienoties jomām, uz kurām izņēmuma kārtā Savienības tiesības neattiecas?

2)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai publiskā sektora darba ņēmējs, ar kuru noslēgts privāto tiesību darba līgums uz nenoteiktu laiku, kurš ieņem štata amata vietu un veic to pašu darbu, ko darba ņēmējs, ar kuru noslēgts privāto tiesību darba līgums uz noteiktu laiku un kurš nav iekļauts štatā, ir “salīdzināms” ar šo darba ņēmēju saskaņā ar Pamatnolīguma 3. klauzulas 2. punktu un 4. klauzulas 1. punktu, vai varbūt pietiek ar to, ka Valsts Konstitūcija (103. pants) un attiecīgie īstenošanas likumi paredz šādiem darba ņēmējiem īpašu nodarbinātības kārtību (nodarbinātības noteikumi un īpašās garantijas atbilstīgi Konstitūcijas 103. panta 3. punktam), lai uzskatītu viņu par “nesalīdzināmu” un tātad nepielīdzināmu darba ņēmējam, ar kuru noslēgts privāto tiesību darba līgums uz noteiktu laiku un kurš nav iekļauts štatā?

3)

Ja atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinošas:

a)

vai, ja no valsts tiesību noteikumiem izriet, ka (līdz 9 dienām mēnesī) tiek piešķirti apmaksāti īslaicīgi atvaļinājumi arodbiedrības pārstāvja pienākumu veikšanai tādiem publiskā sektora darba ņēmējiem, kuri ir pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku, kuri ieņem štata amata vietu un ir otrā līmeņa arodbiedrību organizācijas komitejas locekļi, savukārt darba ņēmēji ar tādu pašu arodbiedrības statusu, kuri strādā tajā pašā valsts dienestā, ar kuriem darba līgumi ir noslēgti uz noteiktu laiku un kuri neieņem štata amata vietu, saņem tikai neapmaksātus tikpat ilgus īslaicīgus atvaļinājumus savu arodbiedrības pārstāvja pienākumu veikšanai, minētā diferenciācija ir uzskatāma par nelabvēlīgāku attieksmi pret otrās kategorijas darba ņēmējiem Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta nozīmē, un

b)

vai laikā ierobežotais otrās darba ņēmēju kategorijas darba attiecību ilgums, kā arī fakts, ka šī kategorija atšķiras nodarbinātības kārtības ziņā vispārīgi (saistībā ar darbā pieņemšanu, karjeras izaugsmi, darba attiecību pārtraukšanu), var būt minētās nevienlīdzības objektīvi iemesli?

4)

Vai strīdīgā diferenciācija starp arodbiedrību pārstāvjiem —darba ņēmējiem, ar kuriem darba līgumi ir noslēgti uz nenoteiktu laiku un kuri ieņem štata amata vietu valsts dienestā, un darba ņēmējiem ar tādu pašu statusu arodbiedrību organizācijā, ar kuriem tajā pašā valsts dienestā darba līgumi ir noslēgti uz noteiktu laiku un kuri neieņem štata amata vietu, pārkāpj nediskriminācijas principu, īstenojot arodbiedrību tiesības saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12., 20., 21. un 28. pantu, vai varbūt minēto diferenciāciju var pamatot ar to, ka abu kategoriju darba ņēmējiem ir dažāds nodarbinātības statuss?