ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 15. maijā ( 1 )

Lieta C-179/11CIMADE

Groupe d’information et de soutien des immigrés (GISTI)

pret

Ministre de l’intérieur, de l’outre-mer, des collectivités territoriales et de l’immigration

(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Vīzas, patvērums, imigrācija — Direktīva 2003/9/EK — Regula (EK) Nr. 343/2003 — Pienākums nodrošināt minimālos uzņemšanas nosacījumus patvēruma meklētājiem, pirms atbildīgā dalībvalsts viņus uzņem vai uzņem atpakaļ — Laika posms, kurā uzņēmēja dalībvalsts ir atbildīga par šādu nosacījumu nodrošināšanu — Atbildība par šo nosacījumu nodrošināšanas izmaksām”

1. 

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Francijas Conseil d’État (Valsts Padome) lūdz viedokli par Direktīvas 2003/9 ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Uzņemšanas nosacījumu direktīva”), ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (turpmāk tekstā – “uzņemšanas nosacījumi”), lasot to kopā ar Regulu Nr. 343/2003 (turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”) ( 3 ), interpretāciju.

2. 

Saskaņā ar minētajā regulā izklāstītajiem noteikumiem attiecībā uz “atpakaļuzņemšanu” un “uzņemšanu” ( 4 ) patvēruma meklētājs var atklāt, ka dalībvalsts, kas ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu (turpmāk tekstā – “atbildīgā dalībvalsts”), nav tā valsts, kurā viņš attiecīgajā brīdī atrodas (turpmāk tekstā – “uzņemošā dalībvalsts”). Tiesai tiek uzdots jautājums, pirmkārt, vai uzņemšanas apstākļi vispār attiecas uz šādu patvēruma meklētāju, un, ja tā, a) kurā brīdī beidzas uzņemošās dalībvalsts pienākums nodrošināt šos nosacījumus, ja tiek izdots rīkojums par “atpakaļuzņemšanu” vai “uzņemšanu” atbilstoši Dublinas II regulai, un b) vai atbildīgajai dalībvalstij vai uzņemošajai dalībvalstij ir jāatbild par izdevumu segšanu, kas rodas, nodrošinot minētos nosacījumus attiecīgajā laika posmā.

Atbilstošās tiesību normas

Eiropas Savienības (ES) tiesības

Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumi

3.

Eiropadome Tamperes 1999. gada 15. un 16. oktobra sanāksmē pieņēma virkni pasākumu (turpmāk tekstā – “Tamperes secinājumi”), lai nodibinātu “patiesas brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Eiropas Savienībā” ( 5 ). Šie pasākumi ietvēra noteikumus, kas attiecās uz Vienotu Eiropas patvēruma sistēmu, kam jābūt balstītai uz pilnīgu un visaptverošu Ženēvas Konvencijas par bēgļu statusu ( 6 ) piemērošanu. Ciktāl tas ir būtiski, Tamperes secinājumu 14. punkts ir šāds:

“Šajā sistēmā īsā laikā jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, [un] kopējus obligātos nosacījumus patvēruma meklētāju uzņemšanai. Eiropadome uzsver to, ka liela nozīme ir konsultācijām ar UNHCR [ ( 7 ) ] un citām starptautiskām organizācijām.”

Uzņemšanas nosacījumu direktīva

4.

Kā izriet no tās nosaukuma, preambulas 7. apsvēruma un 1. panta, Uzņemšanas nosacījumu direktīva tika pieņemta, lai noteiktu “kopējus obligātos nosacījumus patvēruma meklētāju uzņemšanai”, kas paredzēti Tamperes secinājumu 14. punktā.

5.

Saskaņā ar preambulas 5. apsvērumu šī direktīva “respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā”. Šī direktīva “īpaši cenšas pilnībā respektēt cilvēka cieņu un veicināt minētās hartas 1. un 18. panta piemērošanu”.

6.

[Regulas] 2. panta c) apakšpunktā ir definēts, ka “pieteikuma iesniedzējs” un “patvēruma meklētājs” ir “trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kas iesniedzis patvēruma pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums”.

7.

Saskaņā ar 2. panta i) apakšpunktu “uzņemšanas nosacījumi” ir pasākumu kopums, ko dalībvalstis garantē patvēruma meklētājiem saskaņā ar šo direktīvu; saskaņā ar 2. panta j) apakšpunktu “uzņemšanas materiālie nosacījumi” ir uzņemšanas nosacījumi, kas ietver “mājokli, pārtiku un apģērbu, kurus nodrošina natūrā vai kā finansiālus pabalstus vai talonus, un dienasnaudu”.

8.

3. panta nosaukums ir “Darbības joma”. [Regulas] 3. panta 1. punktā ir noteikts: “Šī direktīva attiecas uz visiem trešo valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kas iesnieguši patvēruma pieteikumu pie dalībvalsts robežas vai tās teritorijā, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā patvēruma meklētājiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem, ja uz viņiem attiecināms šāds patvēruma pieteikums saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

9.

Ar 6. panta 1. punktu ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka trīs dienās pēc pieteikuma iesniegšanas kompetentajai iestādei patvēruma meklētājam ir izsniegts dokuments uz viņa vai viņas vārda, kas apliecina viņa vai viņas patvēruma meklētāja statusu vai liecina, ka viņam vai viņai atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā līdz viņa vai viņas pieteikuma izskatīšanai.

10.

13. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis it īpaši 1) “nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem, ja viņi iesniedz patvēruma pieteikumus, ir pieejami materiālie uzņemšanas nosacījumi”, un 2) “pieņem noteikumus par uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzēju veselības stāvoklim atbilstošu dzīves līmeni, kurš spētu nodrošināt viņu uzturēšanos”.

Dublinas II regula

11.

Dublinas II regulā ietverta “skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu”, kā tas ir paredzēts Tamperes secinājumu 14. punktā.

12.

Saskaņā ar šīs regulas preambulas 15. apsvērumu regulā ir “ievērotas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītās pamattiesības un principi. Jo īpaši tās mērķis ir pilnībā nodrošināt 18. pantā garantētās patvēruma tiesības”.

13.

[Regulas] 2. pantā “pieteikuma iesniedzējs” un “patvēruma meklētājs” ir definēti tā, ka šo secinājumu nolūkā šis definējums ir identisks tam, kas ir ietverts Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2. pantā ( 8 ).

14.

3. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, “ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi”. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo ( 9 ). Saskaņā ar 5. panta 2. punkta noteikumiem tas ir jānosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija brīdī, kad patvēruma meklētājs pirmo reizi iesniedza pieteikumu dalībvalstij.

15.

V nodaļa ar nosaukumu “Uzņemšana un atpakaļuzņemšana” attiecas uz apstākļiem, kuros dalībvalstij var būt pienākums vai nu uzņemt patvēruma meklētāju, vai uzņemt atpakaļ šādu personu. Katru procedūru regulē atsevišķs mehānisms un termiņi. Es šos termiņus minēšu pārskatā vēlāk; sīkāks izklāsts ir ietverts pielikumā.

16.

Uzņemšanas procedūra tiek veikta, kad uzņemošā dalībvalsts, atsaucoties uz III nodaļā ietvertajiem kritērijiem, secina, ka par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts. 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums saskaņā ar 17.–19. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņemt pieteikuma iesniedzēju, kas iesniedzis patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī. Dalībvalsts, kurā ir iesniegts pieteikums, trīs mēnešu laikā no pieteikuma iesniegšanas brīža var vērsties pie dalībvalsts, kuru tā uzskata par atbildīgu par pieteikuma izskatīšanu (turpmāk tekstā – “dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu”), ar pieprasījumu uzņemt patvēruma meklētāju ( 10 ). Šai dalībvalstij tad ir divu mēnešu laiks, sākot ar brīdi, kad tā ir saņēmusi lūgumu veikt vajadzīgās pārbaudes un pieņemt lēmumu ( 11 ). Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt, ka tai ir jāuzņem pieteikuma iesniedzējs, tad dalībvalstij, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, ir jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam par savu pienākumu viņu pārsūtīt uz dalībvalsti, kas saņēmusi pieprasījumu un kas tad būs atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu. Pieteikuma iesniedzējs tad ir jāpārsūta sešu mēnešu laikā no lūguma pieņemšanas, vai arī no brīža, kad ir pieņemts lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu ( 12 ).

17.

Atpakaļuzņemšanas procedūra ir jāpiemēro, ja dalībvalsts:

ir sākusi izskatīt pieteikumu un pieteikuma iesniedzējs atrodas citā dalībvalstī bez atļaujas (16. panta 1. punkta c) apakšpunkts);

ir sākusi izskatīt iesniegumu, ko pieteikuma iesniedzējs ir pēc tam atsaucis un ir iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī (16. panta 1. punkta d) apakšpunkts), vai

ir noraidījusi trešās valsts pilsoņa pieteikumu un attiecīgā persona atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez atļaujas (16. panta 1. punkta e) apakšpunkts).

18.

Atpakaļuzņemšanas procedūra ir noteikta [Regulas] 20. pantā. Uzņemošā dalībvalsts var vērsties pie citas dalībvalsts ar lūgumu uzņemt atpakaļ patvēruma meklētāju, vienlaikus nodrošinot pietiekami daudz informācijas, lai dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, varētu pārbaudīt, ka tā ir atbildīga [par atpakaļuzņemšanu]. Šāda lūguma iesniegšanai nav termiņa. Dalībvalstij, kas saņem pieprasījumu, ir jāveic vajadzīgās pārbaudes un jāatbild uz pieprasījumu ne vēlāk kā mēneša laikā kopš tā iesniegšanas ( 13 ). Dalībvalstij, kas piekrīt uzņemt pieteikuma iesniedzēju atpakaļ, ir pienākums atkal ielaist minēto personu [savā teritorijā]. Pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu veic sešu mēnešu laikā no dienas, kad ir akceptēts pieprasījums vai kad pieņemts lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu ( 14 ).

19.

Regulā ir noteikts, ka lēmumu par to, ka patvēruma meklētājs būtu jāuzņem vai jāuzņem atpakaļ, var pārsūdzēt vai pārskatīt tajā dalībvalstī, kas pieņem attiecīgo lēmumu. Šāda pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentās iestādes uzņemošajā dalībvalstī katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti ( 15 ).

Eiropas Savienības Pamattiesību harta

20.

Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk tekstā – “Harta”), tika parakstīta 2000. gada 7. decembrī Nicā ( 16 ). [Tās] 1. pantā ir noteikts:

“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.”

21.

18. pantā ir paredzēts:

“Patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu un 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļu statusu, kā arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību [..].”

Valsts tiesības un administratīvie noteikumi

Noteikumi par patvēruma meklētāja ieceļošanu Francijas teritorijā

22.

Code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile (Likums par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos un patvēruma tiesībām, turpmāk tekstā – “CESEDA”) L. 741-4. pants attiecas uz ārvalstnieku, kurš atrodas Francijas teritorijā un ir lūdzis tajā patvērumu. Šajā pantā ir paredzēts, ka kompetentā iestāde var atteikt ārvalstu pilsonim ieceļot Francijā, ja atbilstoši Dublinas II regulai pieteikuma izskatīšana ir jāveic citai valstij.

23.

CESEDA L. 742-1. pantā ir noteikts, ka, ja patvēruma meklētājam ir atļauts uzturēties Francijā, pamatojoties uz L. 741. panta nosacījumiem, viņam ir jāizsniedz pagaidu uzturēšanās atļauja, kas viņam ļauj iesniegt patvēruma pieteikumu Office français de protection des refugiés et apatrides (Bēgļu un bezvalstnieku aizsardzības dienests, turpmāk tekstā – “OFPRA”).

24.

Saskaņā ar CESEDA L. 723-1. pantu OFPRA nav pilnvarots izskatīt pieteikumu, ko iesniegusi persona, kuras iesniegums uzturēties Francijas teritorijā ir noraidīts, pamatojoties uz L. 741-4. pantu.

Noteikumi, ar kuriem transponē Uzņemšanas nosacījumu direktīvu

25.

Īstenojot Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 14. pantu, Code de l’action sociale et des familles (Sociālais un ģimenes kodekss) L. 348-1. pantā ir noteikts, ka patvēruma meklētāji, kuriem ir CESEDA L. 742-1. pantā noteiktā uzturēšanās atļauja, ir tiesīgi tikt izmitināti uzņemšanas centrā.

26.

Attiecībā uz finansiālo atbalstu Francijas Code du travail (Darba kodekss) ir noteikts pagaidu gaidīšanas pabalsts, kas jāmaksā “ārvalstu pilsoņiem, kuriem ir uzturēšanās atļauja vai apliecinājums par viņu uzturēšanās atļaujas pieteikuma saņemšanu, kas norāda uz faktu, ka viņi ir lūguši patvērumu Francijā [..]”.

27.

Šie noteikumi neļauj patvēruma meklētājam, kura pieteikums tiek pakļauts iepriekšējai analīzei saskaņā ar Dublinas II regulas uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas noteikumiem, gūt labumu no tajos paredzētajiem uzņemšanas apstākļiem. Tas ir tādēļ, ka viņam nav CESEDA L. 742-1. pantā paredzētās pagaidu uzturēšanās atļaujas un tādējādi saskaņā ar tā L. 723-1. pantu viņa [patvēruma meklētāja] iesniegumu nevar izskatīt OFPRA.

28.

2009. gada 3. novembrīministre de l’immigration et de l’intégration (imigrācijas un integrācijas ministrs) un ministre de l’économie et des finances (ekonomikas un finanšu ministrs) publicēja starpministriju apkārtrakstu (turpmāk tekstā – “Apkārtraksts par gaidīšanas [pabalstu]”), saskaņā ar kuru patvēruma pieteikuma iesniedzēji, uz kuru pieteikumiem var attiekties Dublinas II regulā ietvertie noteikumi par uzņemšanu vai atpakaļuzņemšanu, nav tiesīgi saņemt gaidīšanas pabalstu.

Fakti, tiesvedība un uzdotie jautājumi

29.

CIMADE ( 17 ) un GISTI, pieteikuma iesniedzēji pamattiesvedībā, ir bezpeļņas organizācijas, kuru mērķi ietver patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību. Tie kopīgi ir iesnieguši iesniedzējtiesai pieteikumu par to, lai atceltu “Apkārtrakstu par gaidīšanas [pabalstu]”. Tie it īpaši apgalvo, ka valsts tiesību noteikumi un “Apkārtraksta par gaidīšanas [pabalstu]” noteikumi nav saderīgi ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvu.

30.

Conseil d’État uzdod Tiesai šādus jautājumus prejudiciālā nolēmuma sniegšanai:

“1)

Vai [ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvu] visu uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procesa laiku tiek nodrošināti tajā minētie ar uzņemšanu saistītie minimālie nosacījumi patvēruma meklētājam, attiecībā uz kuru dalībvalsts, kura izskata patvēruma pieteikumu, saskaņā ar [Dublinas II regulu] nolemj nodot pieprasījumu citai dalībvalstij, par kuru tā uzskata, ka tās kompetencē ir izvērtēt šo patvēruma pieteikumu?

2)

Ja uz šo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši:

a)

Vai pirmās dalībvalsts ( 18 ) pienākums nodrošināt pieeju minimālajiem nosacījumiem uzņemšanai izbeidzas brīdī, kad dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, to ir apstiprinājusi, kad patvēruma meklētājs faktiski ir uzņemts vai uzņemts atpakaļ, vai arī no kāda cita brīža?

b)

Kurai dalībvalstij tādējādi būtu jāuzņemas finansiālās saistības par minimālo uzņemšanas nosacījumu nodrošināšanu šajā laikā?”

31.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi CIMADE un GISTI ( 19 ), Čehijas Republika, Francija, Grieķija, Itālija, Polija un Šveice ( 20 ), kā arī Eiropas Komisija. 2011. gada 8. marta tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza CIMADE un GISTI, Francija, Itālija un Komisija.

Analīze

1) jautājums

32.

Iesniedzējtiesa jautā, vai ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas noteikumiem tiek nodrošināti uzņemšanas nosacījumi patvēruma meklētājiem, kuri ir iesnieguši pieteikumus dalībvalstī, ja šī dalībvalsts saskaņā ar Dublinas II regulu ir nolēmusi nodot pieteikumu citai dalībvalstij, kuru tā uzskata par atbildīgu par pieteikuma izskatīšanu ( 21 ).

33.

Tā uzdod arī jautājumu par uzņemošās dalībvalsts pienākumu izpildes laiku. Šo jautājumu atbilstošāk būtu izskatīt vienlaikus ar 2) jautājuma a) punktu, un es to apskatīšu tad.

34.

Izņemot Franciju, visas lietā iestājušās dalībvalstis un Komisija apgalvo (ar nelielām atšķirībām to nostājās), ka uz galveno jautājumu kopumā būtu jāatbild apstiprinoši.

35.

Francija apgalvo, ka gan Uzņemšanas nosacījumu direktīvas formulējums, gan tās mērķi norāda, ka jāsniedz noliedzoša atbilde.

Uzņemšanas nosacījumu direktīvas formulējums

36.

Uzņemšanas nosacījumu direktīvā ir noteikti obligātie standarti patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs.

37.

2. panta c) apakšpunktā ir noteikts, ka “patvēruma meklētājs” ir trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, “kas iesniedzis patvēruma pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums”. Tādējādi ir jābūt patvēruma pieteikumam, par kuru ir jāpieņem galīgais lēmums.

38.

3. panta 1. punktā ir noteikts, ka direktīva attiecas uz visiem trešo valstu pilsoņiem vai bezvalstniekiem, “kas iesnieguši patvēruma pieteikumu pie dalībvalsts robežas vai tās teritorijā, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā patvēruma meklētājiem [..]”. 3. panta 2. un 3. punktā ir izklāstīta virkne izņēmumu; tie ir diezgan tehniski un neviens no tiem nav piemērojams šajā lūgumā izskatāmajam galvenajam jautājumam.

39.

Brīdis, kad pieteikuma iesniedzējam ir jānodrošina uzņemšanas materiālie nosacījumi ( 22 ), 13. panta 1. punktā ir noteikts kā brīdis, kad patvēruma meklētājs “iesniedz patvēruma pieteikumu”.

40.

Tādējādi ir skaidrs, ka direktīvas piemērošana un uzņemšanas materiālo nosacījumu nodrošināšana ir jāsāk no brīža, kad trešās valsts pilsonis “iesniedz patvēruma pieteikumu”. Bet ko šie (šķietami vienkāršie) vārdi nozīmē? Vai ir pietiekami, ja patvēruma meklētājs ir lūdzis patvērumu (neatkarīgi no tā, vai beigās šī dalībvalsts vai cita dalībvalsts ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu pēc būtības)? Vai arī patvēruma pieteikums ir “iesniegts” tikai tad, kad dalībvalsts apstiprina, ka tā patiesi ir atbildīgā dalībvalsts un attiecīgi ļauj pieteikumu formāli “iesniegt” saskaņā ar valsts tiesību aktiem?

41.

Man šķiet, ka acīmredzamā un dabiskā manis minēto tekstu interpretācija ir tāda, ka vārdi “iesniegt patvēruma pieteikumu” nozīmē to, kas ar tiem ir pateikts. Ja trešās valsts pilsonis uz robežas vai dalībvalsts teritorijā neapšaubāmi un skaidri norāda, ka viņš vēlas lūgt patvērumu, kompetentās iestādes uzsāks šī pieteikuma izskatīšanu. Viena no agrīnajām veicamajām darbībām būtu uzdot jautājumu par to, vai cita dalībvalsts saskaņā ar Dublinas II regulu ir (vai var būt) atbildīgā dalībvalsts par šī pieteikuma izskatīšanu pēc būtības. Bet patvēruma pieteikums jau ir “iesniegts”, tādējādi spēkā ir tiesības, kas paredzētas Uzņemšanas nosacījumu direktīvā.

42.

Viss iepriekš minētais man liek secināt, ka Uzņemšanas nosacījumu direktīva ir piemērojama visiem patvēruma meklētājiem, kuri ir lūguši patvērumu uzņēmējā dalībvalstī, lai arī šī valsts, iespējams, ir izlēmusi saskaņā ar Dublinas II regulu nodot pieteikumu citai dalībvalstij, kurai, pēc tās uzskata, būtu jābūt atbildīgai par pieteikuma izskatīšanu.

43.

Francija tam nepiekrīt. Tā apgalvo, ka ir nepieciešama šaurāka interpretācija, ar kuru izslēdz visus patvēruma pieteikuma iesniedzējus, kuru pieteikumam varētu piemērot Dublinas II regulas noteikumus par uzņemšanu vai atpakaļuzņemšanu no Uzņemšanas nosacījumu direktīvas piemērošanas viedokļa. Tā, pirmkārt, norāda uz “patvēruma meklētāja” definīciju direktīvas 2. panta c) apakšpunktā, tad uz 5. panta 1. punktu, kurā paredzēts pienākums dalībvalstīm nodrošināt patvēruma meklētājiem noteiktu informāciju “saprātīgā termiņā, kas nav ilgāks kā 15 dienas pēc patvēruma pieteikuma iesniegšanas kompetentai iestādei”, un, visbeidzot, uz pienākumu saskaņā ar 13. panta 1. punktu nodrošināt, ka pieteikuma iesniedzējiem, kad viņi iesniedz patvēruma pieteikumus, ir pieejami materiālie uzņemšanas nosacījumi. Tā apgalvo, ka no minētā izriet, ka direktīvas noteikumi ir jāpiemēro tad, kad tiek veikta oficiāla patvēruma pieteikuma iesniegšana dalībvalsts kompetentajai iestādei, kura ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu. Patvēruma meklētāji, kuru pieteikumi ir Dublinas II regulas objekts, nevar tikt uzskatīti par tādiem, kuri ir iesnieguši šādu pieteikumu.

44.

Es neredzu nekādu pamatojumu šādai interpretācijai. Kā jau iepriekš norādīts, es neuzskatu, ka Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2. panta c) apakšpunktā ietvertā definīcija no savas piemērošanas jomas izslēdz patvēruma meklētājus. Kā es minēju iepriekš 40. punktā, direktīvas piemērošanu izraisa patvēruma pieteikuma iesniegšana. Attiecībā uz pienākumu sniegt informāciju saskaņā ar 5. panta 1. punktu, es nesaskatu, ka tas no direktīvā ietverto uzņemšanas nosacījumu saņemšanas varētu izslēgt patvēruma pieteikuma iesniedzējus, kuru pieteikumiem var tikt piemēroti Dublinas II regulas noteikumi par uzņemšanu un atpakaļuzņemšanu. Un man šķiet, ka 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tieši pretēji Francijas ieteiktajam.

45.

Ar Francijas argumentu, ka šo noteikumu kopīgas ietekmes dēļ no direktīvas piemērošanas jomas tiek izslēgti pieteikuma iesniedzēji, kuriem, iespējams, var piemērot Dublinas II regulā ietvertos uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas noteikumus, šķiet, tiek pieņemts, ka, tā kā saskaņā ar Dublinas II regulu šādu patvēruma meklētāju iesniegumus nevar izskatīt uzņemošā dalībvalsts, viņiem nevar piemērot Uzņemšanas nosacījumu direktīvas noteikumus. Man nešķiet, ka šāds secinājums ir pamatots ar direktīvas formulējumu. Saskaņā ar [Uzņemšanas nosacījumu] direktīvas 2. panta c) apakšpunktu un [Dublinas II] regulas 2. panta d) apakšpunktu patvēruma meklētājs ir patvēruma meklētājs tik ilgi, kamēr nav pieņemts galējais lēmums par viņa pieteikumu. Tādējādi nav būtiski nekādi secinājumi attiecībā uz uzņemošās dalībvalsts ierosinātiem procesiem saskaņā ar Dublinas II regulu.

46.

Lai Francijas arguments būtu atbalstāms, būtu nepieciešams, lai ar tiesību aktiem tiktu skaidri vai netieši noteikta atsevišķa “pirms patvēruma meklētāju” kategorija, t.i., uzņemošās dalībvalsts teritorijā esoši patvēruma meklētāji, pret kuriem ir jāizturas citādāk nekā pret citiem patvēruma meklētājiem, jo šai valstij viņiem vēl ir jānodrošina atbilstošs uzturēšanās dokuments. Tiesību aktos nav paredzēts šāds noteikums. Tieši pretēji, Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka trīs dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas kompetentajai iestādei patvēruma meklētājam ir izsniegts dokuments, kas apliecina viņa patvēruma meklētāja statusu un apliecina, ka viņam ir atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā līdz viņa pieteikuma izskatīšanai. Francija, manuprāt, ne tikai nepareizi interpretē šo direktīvu, bet šķiet, ka arī nepareizi piemēro.

47.

Turklāt, kā uzsver UNHCR  ( 23 ), Dublinas II regula tika pieņemta pēc Uzņemšanas nosacījumu direktīvas. Ja Kopienas likumdevējs būtu vēlējies, tad būtu vienkārši regulā ietvert noteikumu par skaidru direktīvas izslēgšanu. Tomēr šādas izslēgšanas nav.

48.

Pirms pievērsties izskatāmo tiesību aktu mērķiem, es īsumā minēšu Grieķijas norādīto, kura ir uzdevusi jautājumu par Uzņemšanas nosacījumu direktīvas piemērojamību personām, kuras ietilpst Dublinas II regulas 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 16. panta 1. punkta e) apakšpunktā – t.i., personas, kuras, iespējams, ir pakļautas pienākumam tās uzņemt atpakaļ un kuras atrodas uzņemošās dalībvalsts teritorijā bez atļaujas, jo ir iesniegušas pieteikumu citā dalībvalstī. Grieķija ierosina, ka uz šādām personām varētu neattiekties konkrētā direktīva, jo tās nebūs iesniegušas patvēruma pieteikumu “pie [uzņemošās dalībvalsts] robežas vai tās teritorijā” saskaņā ar direktīvas 3. panta 1. punktu.

49.

Lai gan šis jautājums ietver interesantus aspektus attiecībā uz to personu statusu, uz kurām attiecas šie noteikumi, tas ir ārpus iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotā jautājuma, kuru uzdodot tiek iepriekš pieņemts, ka pieteikums ir ticis iesniegts uzņemošajā dalībvalstī. Tāpēc es to tālāk neizskatu.

Uzņemšanas nosacījumu direktīvas un Dublinas II regulas mērķi

50.

Uzņemšanas nosacījumu direktīva un Dublinas II regula ir jāskata to pieņemšanas kontekstā ( 24 ).

51.

Tādējādi abu minēto [dokumentu] preambulās ( 25 ) ir ietverta atsauce uz Tamperes secinājumiem un uz Vienotu Eiropas patvēruma sistēmu. “Patvēruma pieteikuma” definīcija, no vienas puses, un “pieteikuma iesniedzēja” un “patvēruma meklētāja” definīcija, no otras puses ( 26 ), – šo secinājumu nolūkā – arī ir identiskas abos [dokumentos]. To mērķis acīmredzamu iemeslu dēļ ir atšķirīgs. Šajā regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm ( 27 ). Tajā paredzētie pienākumi attiecīgi ir “horizontāli” – tie ir piemērojami attiecībās starp dalībvalstīm.

52.

Turpretī direktīva tika pieņemta, lai noteiktu vienotus patvēruma meklētāju uzņemšanas obligātos standartus. Tādējādi tajā paredzēta virkne “vertikālu” pienākumu attiecībā uz uzņemošās dalībvalsts īstenotu uzņemšanas nosacījumu paredzēšanu katra patvēruma meklētāja interesēs. Ņemot to vērā, man šķiet, ka fakts, ka uz noteiktu patvēruma meklētāju daļu, kas ietilpst noteiktā kategorijā, – t.i., uz tiem patvēruma meklētājiem, ar kuriem ir saistīts iesniedzējtiesas jautājums, – būtu jāattiecina virkne paziņojumu, kas atbilstoši regulas noteikumiem ir jāveic dalībvalstīm, lai noteiktu, kur tieši viņu pieteikums ir jāizskata, ir nenozīmīgs, ciktāl tas attiecas uz viņu tiesībām uz uzņemšanas nosacījumiem.

53.

Francija apgalvo, ka patvēruma pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem, iespējams, var attiecināt Dublinas II regulā ietvertos uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas noteikumus, nevajadzētu piemērot Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, bet valsts tiesību aktus, – kas šajā gadījumā ir mazāk labvēlīgi.

54.

Manuprāt, nav pieļaujams sniegt attiecīgajiem patvēruma meklētājiem mazākas priekšrocības.

55.

Direktīvas preambulas 5. apsvērumā ir noteikts, ka direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas it īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un cenšas gan pilnībā respektēt cilvēka cieņu, gan veicināt minētās hartas 1. un 18. panta piemērošanu. Preambulas 7. apsvērumā ir ietverts, ka ir jānosaka standarti patvēruma meklētāju uzņemšanai, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu viņiem cilvēka cienīgu dzīves līmeni un līdzvērtīgus dzīves apstākļus visās dalībvalstīs. Šie standarti ir minimums, kas jāpiemēro visā Savienībā, lai inter alia izpildītu Hartas 1. pantā ietverto prasību, ka cilvēka cieņa ir jārespektē un jāaizsargā ( 28 ).

56.

Ir arī jāpiemin, kā to norāda UNHCR  ( 29 ), ka uzņemšanas nosacījumu nenodrošināšana var radīt citu tiesību pārkāpumu, it īpaši patvēruma meklētāja tiesību iesniegt un uzturēt patvēruma pieprasījumu godīgā un efektīvā patvēruma procedūrā ( 30 ). Šāda nenodrošināšana var arī mazināt pieteikuma iesniedzēja spēju uzturēt un pamatot savu prasību pat pēc tam, kad ir noteikta dalībvalsts, kura ir atbildīga par viņa lūguma izskatīšanu ( 31 ). Kā UNHCR ( 32 ) tālāk norāda, uzņemšanas nosacījumu nenodrošināšanai var būt arī taustāma iedarbība uz pieteikuma iesniedzēja spēju īstenot savas tiesības apstrīdēt lēmumu par pārsūtīšanu, kas paredzētas Dublinas II regulas 19. panta 2. punktā vai 20. panta 1. punkta e) apakšpunktā. Šo tiesību nenodrošināšana var apdraudēt Hartas 18. pantā ietverto principu, ka patvēruma tiesības nodrošina saskaņā ar Līgumu noteikumiem.

57.

Francijas atlikušos apsvērumus var izskatīt īsumā. Tā apgalvo, pirmkārt, ka process, lai izskatītu patvēruma pieteikumu pēc būtības, var būt ilgs, tādējādi attaisnojot uzņemšanas nosacījumu piemērošanu. Turpretī procedūrām atbildīgās dalībvalsts noteikšanai saskaņā ar Dublinas II regulas noteikumiem ir jābūt ātrām. Tāpēc (kā es sapratu no apsvēruma) nav jāpiemēro praksē uzņemšanas nosacījumi.

58.

Dublinas II regulas mērķis patiešām ir panākt ātru tās dalībvalsts noteikšanu, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ( 33 ). Tomēr attiecīgie laikposmi var būt gari – tie viegli var pārsniegt 12 mēnešus, ja patvēruma meklētājs izvēlas izmantot savas tiesības iesniegt apelācijas sūdzību un ja uzņemošā dalībvalsts viņam ļauj tajā palikt līdz lēmuma pieņemšanai ( 34 ). Ir iespējams, ka Dublinas II regulā ietvertās procedūras piemērošanas rezultāts konkrētā lietā būs tāds, ka patvēruma meklētājs nekad netiks pārsūtīts uz pieprasīto dalībvalsti, bet tā vietā paliks tur, kur viņš atrodas. Tāpēc es neredzu pamatojumu Francijas izteiktajam apsvērumam.

59.

Otrkārt, Francija apgalvo, ka Dublinas II regula balstās uz priekšnoteikumu, ka atbildīgajai dalībvalstij ir jāuzņemas slogs, ka patvēruma meklētājs atrodas Savienības teritorijā. Ja tiktu pieprasīts, lai uzņemošā dalībvalsts nodrošinātu uzņemšanas nosacījumus, tas būtu pretrunā šī atbildības sadalījuma loģikai.

60.

Tā kā patvēruma meklētājs attiecīgajā laikā atradīsies uzņemošās dalībvalsts teritorijā un nevis atbildīgās dalībvalsts teritorijā un tā kā tikai pirmā minētā var, balstoties uz jebkādu faktisku pamatojumu, nodrošināt attiecīgos nosacījumus ( 35 ), šāds apsvērums, manuprāt, nevar tikt atbalstīts.

61.

Treškārt, Francija apgalvo, ka viens no Uzņemšanas nosacījumu direktīvas ( 36 ) un Dublinas II regulas mērķiem ir ierobežot patvēruma meklētāju papildu pārvietošanos. Ja patvēruma meklētāji varētu pārvietoties starp dalībvalstīm un katrā dalībvalstī saņemt vienāda līmeņa uzņemšanas nosacījumus, tas būtu pretrunā šim mērķim.

62.

Tā kā viens no direktīvas mērķiem ir, lai patvēruma meklētāji patiešām saņemtu vienādu aizsardzību visā Savienībā ( 37 ), es vēlreiz norādu, ka nesaredzu jēgu šādam argumentam.

63.

Ceturtkārt, Francija “ņem palīgā” Direktīvu 2005/85 ( 38 ). Tā kā šīs direktīvas preambulas 29. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka šī direktīva neattiecas uz pieteikumiem, ko reglamentē Dublinas II regula, tiesības, ko patvēruma meklētājam paredz ar 7. panta 1. punktu, palikt dalībvalstī pieteikuma izvērtēšanas laikā nevar, kā tā apgalvo, tikt piemērotas patvēruma meklētājiem, uz kuru pieteikumiem var attiecināt Dublinas II regulā paredzētās uzņemšanas vai atpakaļuznemšanas procedūras.

64.

Šķiet, ka šis arguments ir bez vērtības. Direktīva 2005/85 pastāv, lai paredzētu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu. Tai nav ietekmes uz uzņemšanas nosacījumu nodrošināšanu šajā lietā aplūkotajiem patvēruma meklētājiem. Ciktāl tas attiecas uz šiem pieteikuma iesniedzējiem, nav jāizvērtē Direktīva 2005/85. Tas, ka viņi likumīgi var atrasties uzņemošajā dalībvalstī, ir skaidrs no paša Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 6. panta 1. punkta. Nav vajadzības meklēt vēl tālāk.

65.

Visbeidzot, Francija uzsver, ka, piemērojot Dublinas II regulu, dalībvalstīm ir jāievēro Hartas 1. panta nosacījumi. Tādējādi nav sarežģīti ļaut valsts tiesību aktos noteikt to patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumus, kuru pieteikumiem ir attiecināma šī regula.

66.

Es tam nepiekrītu.

67.

Tā kā Uzņemšanas nosacījumu direktīvā ir ietverti minimālie patvēruma meklētāju uzņemšanas standarti, dalībvalstij ir jāpiemēro tieši šie standarti laikā, kad patvēruma meklētājs atrodas tās teritorijā. Es piekrītu tiesas sēdē izskanējušajam viedoklim, ka it īpaši situācijās, kad ir jāveic pārbaudes attiecībā uz patvēruma meklētāja statusu, nav vajadzīgs daudz laika, lai nodrošinātu, ka attiecīgajā gadījumā ir pieejami uzņemšanas nosacījumi, lai gan nevajadzētu ļaut pārbaudes procesam aizkavēt jautājuma virzību ilgāk, nekā tas ir absolūti nepieciešams. Tas noteikti nav attaisnojums tam, ka uzņemšanas nosacījumi vispār netiek nodrošināti.

68.

Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Uzņemšanas nosacījumu direktīva nodrošina tajā ietvertos minimālos uzņemšanas nosacījumus pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem patvēruma pieteikumu saņēmusī dalībvalsts atbilstoši Dublinas II regulai nolemj nodot pieprasījumu citai dalībvalstij, kuras kompetencē, pēc pirmās dalībvalsts uzskata, ir izskatīt šo patvēruma pieteikumu.

2) jautājums

69.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas skaidrojumu par a) brīdi, kurā beidzas uzņemošās dalībvalsts pienākums nodrošināt patvēruma meklētājam priekšrocības, ja šī patvēruma meklētāja pieteikums tiek nodots citai dalībvalstij, un b) finansiālo atbildību par šo priekšrocību nodrošināšanu.

a) pienākuma nodrošināt uzņemšanas nosacījumus ilgums

70.

Iesniedzējtiesa piedāvā trīs ieteikumus par to, kurā brīdī pienākums nodrošināt uzņemšanas nosacījumus izbeidzas: brīdī, kad dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, to ir apstiprinājusi, kad patvēruma meklētājs faktiski ir uzņemts vai uzņemts atpakaļ, vai arī kādā citā brīdī.

71.

Komisija un it īpaši CIMADE un GISTI, Čehijas Republika, Grieķija, Polija un Šveice apgalvo, ka pareizs ir otrais minētais variants.

72.

Francija būtībā piekrīt šādai pieejai ( 39 ). Tā tomēr piebilst, ka tad, ja patvēruma meklētājs neatbilst nosacījumiem, ko tiesiski noteikusi uzņemošā dalībvalsts attiecībā uz viņa pārvietošanu uz pieprasīto dalībvalsti, tad, ņemot vērā šo neatbilstību, personai būtu jāzaudē tiesības saņemt uzņemšanas nosacījumus.

73.

Itālija apgalvo, ka uzņemšanas nosacījumiem būtu jābūt pieejamiem uz laiku, kam parastā situācijā nevajadzētu būt ilgākam par sešiem mēnešiem no dienas, kad ticis iesniegts patvēruma pieteikums. Šķiet, ka pēc šī laika beigām piemērojamajos Itālijas tiesību aktos ir paredzēts, ka tad, ja konkrētais patvēruma meklētājs joprojām atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, viņam ir tiesības pievienoties darba tirgum šajā valstī ( 40 ).

74.

Es esmu izklāstījusi laikposmus, kas paredzēti regulā attiecībā uz uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas noteikumiem, kas minēti iepriekš 16. un 18. punktā un sīkāk izklāstīti pielikumā. Pamatojoties uz jebkuru no tiem, šie laikposmi var būt ilgi, ja tos apvieno, vismaz no patvēruma meklētāja viedokļa. Šis var a fortiori būt šāds gadījums, jo a) pašlaik uzņemošajai dalībvalstij nav noteikts laika ierobežojums, kurā tai atpakaļuzņemšanas gadījumos jāuzsāk procedūra ( 41 ), un b) lai gan tiesību aktos ir noteikts, ka apelācijas sūdzības iesniegšanai nav nepieciešama apturoša iedarbība, uzņemošā dalībvalsts var rīkoties atšķirīgi – kā, saskaņā ar Komisijas teikto, bieži arī notiek. Nav sarežģīti noprast, ka pārvietošanas procedūra šādos gadījumos ilgst daudz ilgāk nekā vienu gadu.

75.

Parasti patvēruma meklētājs atradīsies uzņemošajā dalībvalstī visu laika posmu, kas ir nepieciešams, lai noteiktu, kura dalībvalsts ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu. Viņš var atrasties tajā arī pārsūdzības laikā. Saskaņā ar Regulu Nr. 1560/2003 ( 42 ), kurā izklāstīti sīki noteikumi Dublinas II regulas īstenošanai, šai valstij ir jānodrošina, lai pieteikuma iesniedzējs faktiski varētu pārvietoties uz atbildīgo dalībvalsti ( 43 ). Es jau esmu norādījusi, ka es uzskatu, ka patvēruma meklētājiem, kuri savu pieteikumu iesniedz uzņemošajā dalībvalstī, ir tiesības saņemt uzņemšanas nosacījumus, kaut arī viņu pieteikumam ir piemērojama Dublinas II regula ( 44 ). Šķiet, ka nav pamatojuma, balstoties uz kuru dalībvalsts, kura saņēmusi pieprasījumu, šādam pieteikuma iesniedzējam varētu nodrošināt minētās priekšrocības laikposmā, kas nepieciešams, lai veiktu sagatavošanas darbus viņa pārvešanai. Šāda situācija praksē būtu diezgan nerealizējama. Tāpat nav neizbēgami, ka tad, ja procedūras atbilstoši regulai ierosina uzņemošā dalībvalsts, patvēruma meklētāju faktiski uzņems vai uzņems atpakaļ cita dalībvalsts. Šo procedūru dēļ var tikt noteikts, ka viņam ir jāpaliek tur, kur viņš atrodas ( 45 ).

76.

Kā norāda Komisija, ja patvēruma meklētājam pieeja uzņemšanas nosacījumiem tiktu atņemta citādi, nevis vienīgi viņa paša rīcības dēļ, tas būtu pretrunā Uzņemšanas nosacījumu direktīvas mērķim. Manuprāt, skaidri izriet, ka pienākums šos nosacījumus padarīt pieejamus uzņemošajai dalībvalstij ir līdz brīdim, ja tāds pienāk, kad patvēruma meklētājs tiek pārvests uz dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu.

77.

Saistībā ar iepriekš minēto tiek pieņemts, ka Dublinas II regulā paredzētā procedūra tiek piemērota parastajā veidā. Tomēr ir iespējams, piemēram, ka patvēruma meklētājs aizbēg un tādējādi nav pieejams pārsūtīšanai noteiktajā laikā.

78.

Šādā gadījumā uzņemošā dalībvalsts nevar sniegt uzņemšanas materiālos nosacījumus tik ilgi, kamēr tā nezina patvēruma meklētāja atrašanās vietu. Ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem dalībvalstij tiek atļauts pārtraukt uzņemšanas nosacījumu sniegšanu, ja, inter alia, patvēruma meklētājs atstāj dzīvesvietu, ko viņam noteikusi kompetentā iestāde, šo iestādi neinformējot vai nesaņemot atļauju (gadījumā, kad atļauja ir nepieciešama), vai nepilda pienākumu deklarēties. Kā CIMADE un GISTI norāda savos apsvērumos, ja patvēruma meklētājs tiek atrasts vai brīvprātīgi ierodas kompetentajā iestādē, ar 16. panta 1. punkta a) apakšpunkta pēdējās daļas nosacījumiem dalībvalstij tiek ļauts lemt par to, vai būtu atbilstoši atjaunot dažus vai visus uzņemšanas nosacījumus.

79.

Turklāt konkrētā dalībvalsts var samazināt vai atņemt uzņemšanas nosacījumus, ja pastāv jebkuri no Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 16. pantā paredzētajiem apstākļiem.

80.

Tāpēc es uzskatu, ka pienākums nodrošināt minimālos uzņemšanas nosacījumus beidzas brīdī, kad notiek faktiska patvēruma meklētāja uzņemšana vai atpakaļuzņemšana, vai (ja tas notiek agrāk) brīdī, kad dalībvalsts saņem tiesības samazināt vai atņemt šos nosacījumus atbilstoši Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 16. pantā paredzētajam.

b) atbildība par uzņemšanas nosacījumu nodrošināšanas izmaksām

81.

Ne Uzņemšanas nosacījumu direktīvā, ne regulā nekas nav teikts attiecībā uz šo jautājumu, lai gan Šveice norāda, ka jaunās ierosinātās regulas ( 46 ) 29. pantā tiks skaidri noteikts, ka uzņemošā dalībvalsts ir atbildīga par jebkāda veida pārvešanas izmaksām, tā uzskata, ka šis punkts norāda uz pašreizējo praksi.

82.

No tiem lietas dalībniekiem, kuri ir iesnieguši apsvērumus, tie, kuri sniedz vislielāko ieguldījumu diskusijā, uzskata, ka sistēma, atbilstoši kurai izmaksas būtu jāsedz valstij, kura saņēmusi pieprasījumu, būtu faktiski neīstenojama un varētu radīt dārgas un nevajadzīgas tiesvedības. Tā kā nepastāv nekādas citas norādes, ir grūti nepiekrist šādam viedoklim.

83.

Vēl svarīgāk, man šķiet, ir tas, ka patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzības nodrošināšanas sistēma balstās uz principu, ka slogs attiecas uz vietu, kur atrodas [konkrētā persona]. Man šķiet, ka šāda pieeja ataino reālo situāciju. Patvēruma meklētāju atrašanās Savienības teritorijā nav plānotu politisku pasākumu īstenošanas rezultāts, ko var iepriekš paredzēt tiesību aktos. Ideālā pasaulē šāda problēma nerastos. Katrai dalībvalstij ir jārisina jautājumi, kas rodas saistībā ar patvēruma meklētāju klātbūtni tās teritorijā, ņemot vērā tās pienākumus saskaņā ar Savienības tiesībām ( 47 ).

84.

Šis noteikums, protams, ir pakļauts jebkādiem specifiskiem noteikumiem, kas var tikt pieņemti, lai laiku pa laikam atvieglotu vai labotu acīmredzamas neprecizitātes. Saistībā ar šo Komisija norāda, ka saskaņā ar Lēmuma Nr. 573/2007 ( 48 ) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu finanšu palīdzība var tikt piešķirta dalībvalstīm inter alia attiecībā uz uzņemšanas nosacījumiem un patvēruma procesiem ( 49 ). Finanšu palīdzība, ko piešķir no Savienības budžeta, ir pierādījums dalībvalstu starpā esošajam sadarbības garam, kam paredzēta ar Dublinas II regulu izveidotā sistēma. Kaut arī ir jāpiemēro dažādi iespējami grozījumi, kādus es tikko minēju, es uzskatu, ka galvenajam principam jābūt tādam, ka finanšu slogs šajā gadījumā būtu jāuzņemas uzņemošajai dalībvalstij.

85.

Tādējādi es uzskatu, ka finanšu slogs nodrošināt uzņemšanas nosacījumus patvēruma meklētājam, uz kura pieteikumu attiecas Dublinas II regula, tik ilgi, kamēr šī persona ir tiesīga saņemt minētos nosacījumus saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, šīs direktīvas nolūkos ir uzņemošajai dalībvalstij.

Secinājumi

86.

Tāpēc es uzskatu, ka Tiesai uz Conseil d’État uzdoto jautājumu vajadzētu atbildēt šādi:

1)

Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, nodrošina tajā ietvertos minimālos uzņemšanas nosacījumus pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem dalībvalsts, kura ir saņēmusi patvēruma pieteikumu, atbilstoši Padomes 2003. gada 18. februāra Regulai (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, nolemj nodot pieprasījumu citai dalībvalstij, kuras kompetencē, pēc pirmās dalībvalsts uzskata, ir izskatīt šo patvēruma pieteikumu;

2)

a)

pienākums nodrošināt minimālos uzņemšanas nosacījumus beidzas, kad notiek faktiska patvēruma meklētāja uzņemšana vai atpakaļuzņemšana, vai (ja tas notiek agrāk) brīdī, kad dalībvalsts saņem tiesības samazināt vai atņemt šos nosacījumus atbilstoši Direktīvas 2003/9/EK 16. pantā noteiktajam,

2)

b)

finanšu slogs nodrošināt uzņemšanas nosacījumus patvēruma meklētājam, uz kura pieteikumu attiecas Regula Nr. 343/2003, tik ilgi, kamēr šī persona ir tiesīga saņemt minētos nosacījumus saskaņā ar Direktīvu 2003/9/EK.

PIELIKUMS

DUBLINAS II REGULĀ NOTEIKTO TERMIŅU TABULA

I – UZŅEMOŠĀS VALSTS VĒRŠANĀS PIE VALSTS, KURA SAŅĒMUSI PIEPRASĪJUMU

A – Uzņemšana

Laikposms: Pieprasījums ir jānosūta trīs mēnešu laikā no brīža, kad reģistrēts patvēruma pieteikums.

Avots: 17. panta 1. punkts.

Komentāri: Ja šis termiņš netiek ievērots, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīga kļūst uzņemošā dalībvalsts (17. panta 1. punkts).

B – Atpakaļuzņemšana

Laikposms: Atpakaļuzņemšanas lūguma iesniegšanai nav noteikts laika ierobežojums  ( 50 ).

Avots: 20. pants.

II – POZITĪVA ATBILDE VAI ATBILDES NEESAMĪBA NO DALĪBVALSTS, KAS SAŅEM PIEPRASĪJUMU

A – Uzņemšana

Laikposms: Dalībvalstij, kas saņēmusi pieprasījumu, jāatbild divu mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas brīža vai, ja pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts paziņojusi steidzamības gadījumu, ne ātrāk kā vienas nedēļas, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā.

Avots: 18. panta 1. punkts (attiecībā uz steidzamības gadījumiem skat. 17. panta 2. punktu un 18. panta 6. punktu).

Komentāri: Atbildes nesniegšana noteiktajā termiņā tiek uzskatīta par piekrišanu (18. panta 7. punkts).

B – Atpakaļuzņemšana

Laikposms: Dalībvalstij, kura saņēmusi pieteikumu, ir viens mēnesis, lai atbildētu, izņemot gadījumus, ja pieteikums ir balstīts uz informāciju, kas iegūta no Eurodac, kad termiņš ir viena vai divas nedēļas.

Avots: 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

Komentāri: Atbildes nesniegšana attiecīgajā termiņā tiek uzskatīta par piekrišanu (20. panta 1. punkta c) apakšpunkts).

III – PATVĒRUMA MEKLĒTĀJA PĀRSŪTĪŠANA NO UZŅEMOŠĀS VALSTS UZ VALSTI, KURA SAŅĒMUSI PIEPRASĪJUMU

Uzņemšana un atpakaļuzņemšana

Laikposms: Pārsūtīšanas laikposms sākas ar valsts, kura saņēmusi pieprasījumu, skaidri izteiktu vai netiešu atbildi. Pārsūtīšanas veikšanas termiņš ir seši mēneši, izņemot gadījumus, ja patvēruma meklētājs atrodas ieslodzījumā, kad termiņš tiek pagarināts līdz 12 mēnešiem, un viņa bēgšanas gadījumā, kad termiņš tiek pagarināts līdz 18 mēnešiem.

Avots: 19. panta 3. un 4. punkts (attiecībā uz uzņemšanu) un 20. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 20. panta 2. punkts (attiecībā uz atpakaļuzņemšanu).

Komentāri: Ja pārsūtīšana netiek veikta attiecīgajā laikposmā, atbildība par pieteikuma izskatīšanu jāuzņemas uzņemošajai dalībvalstij. 19. panta 2. punkts (attiecībā uz uzņemšanu) un 20. panta 1. punkta e) apakšpunkts (attiecībā uz atpakaļuzņemšanu) nosaka, ka patvēruma meklētājs var pārsūdzēt [pieņemto lēmumu]. Pārsūdzībai nav [pārsūtīšanu] apturošas iedarbības, bet tā var to izraisīt atsevišķos gadījumos.


( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.

( 2 ) Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (OV L 31, 18. lpp.).

( 3 ) Padomes 2003. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 50, 1. lpp.). Ir priekšlikumi direktīvas un regulas aizstāšanai (attiecīgi COM(2011) 320, galīgā redakcija, un COM(2008) 820, galīgā redakcija).

( 4 ) Skat. Regulas V nodaļas 16.–20. pantu.

( 5 ) Eiropadomes Tamperes secinājumus skat. www.cvce.eu.

( 6 ) 13. punkts. Skat. 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusa piemērošanu, kurā grozījumi izdarīti ar Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī parakstīto Protokolu, kura vairāki noteikumi arī ir piemērojami patvēruma meklētājiem (skat. tālāk 19. zemsvītras piezīmē minētā dokumenta 4.1.2. punktu). Konvencijas preambulā ir izklāstīta Apvienoto Nāciju apņemšanās nodrošināt bēgļiem visplašāko iespējamo pamattiesību un brīvību īstenošanu.

( 7 ) ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs.

( 8 ) Regulā esošajā definīcijā nav atsauces uz bezvalstniekiem, kas ir ietverti direktīvas definīcijā. Attiecībā uz šiem secinājumiem tam nav nekādas nozīmes.

( 9 ) Šie kritēriji ir lielā mērā balstīti uz to, kādi pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi atrodas attiecīgajā dalībvalstī, un uz dokumentiem, kādi patvēruma meklētājam ir pieteikuma iesniegšanas brīdī.

( 10 ) 17. panta 1. punkts. Īsāki termiņi ir piemērojami, ja dalībvalsts, kura izdod pieprasījumu, lūdz steidzamu atbildi.

( 11 ) 18. panta 1. punkts.

( 12 ) 19. panta 1. un 3. punkts.

( 13 ) Ja pieprasījums ir balstīts uz Eurodac sniegto informāciju, termiņš ir divas nedēļas. Skat. Padomes 2000. gada 11. decembra Regulu (EK) Nr. 2725/2000 par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju (OV L 316, 1. lpp.).

( 14 ) 20. panta 1. punkta b) un d) apakšpunkts.

( 15 ) Skat. 19. panta 2. punktu attiecībā uz uzņemšanu un 20. panta 1. punkta e) apakšpunktu attiecībā uz atpakaļuzņemšanu.

( 16 ) Kad 2009. gada 1. decembrī spēkā stājās Lisabonas līgums, Harta ieguva primāro tiesību spēku (LES 6. panta 1. punkts).

( 17 ) Saīsinājums nozīmē “Comité inter mouvements auprès des évacués” [Evakuācijas palīdzības komiteja].

( 18 ) T.i., uzņemošā dalībvalsts.

( 19 ) CIMADE un GISTI saviem apsvērumiem ir pievienojušas dokumentu ar nosaukumu “UNHCR ziņojums par patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumiem saskaņā ar Dublinas procedūru” (turpmāk tekstā – “UNHCR ziņojums”). Šo dokumentu izdeva UNHCR īpaši, lai norādītu uz šajā lietā izskatītajiem gadījumiem. To var sīkāk apskatīt www.unhcr.org/refworld/docid/4e37b5902.html.

( 20 ) Saskaņā ar 5. panta 2. punktu Nolīgumā starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par to patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē (OV 2008, L 53, 5. lpp.), Šveice var iesniegt rakstveida apsvērumus Tiesā prejudiciālo nolēmumu tiesvedībās par inter alia Dublinas II regulas (bet ne Uzņemšanas nosacījumu direktīvas) interpretāciju. Tāpēc šī valsts var sniegt apsvērumus tikai par 2) jautājuma a) un b) punktu.

( 21 ) Lai šim jautājumam piešķirtu kontekstu: CIMADE tiesas sēdes laikā norādīja, un tas netika apstrīdēts, ka 2011. gadā apmēram 8 % no iesniegumiem Francijā ietvēra procedūru saskaņā ar Dublinas II regulu, tādējādi radot 4450 pieprasījumus citām dalībvalstīm. No šiem pieprasījumiem apmēram 75 % gadījumos notika pārvešana atbilstoši regulai, bet apmēram 25 % tika noraidīti.

( 22 ) Skat. direktīvas 2. panta j) apakšpunktā ietverto definīciju, kas minēta iepriekš 7. punktā.

( 23 ) Skat. UNHCR ziņojuma 4.2.5. punktu.

( 24 ) Šajā ziņā skat. 2010. gada 2. marta spriedumu apvienotajās lietās C-175/08, C-176/08, C-178/08 un C-179/08 Salahadin Abdulla u.c. (Krājums, I-1493. lpp., 53. punkts).

( 25 ) Abos gadījumos preambulas 1.–3. apsvērumā.

( 26 ) Skat. iepriekš 6. un 13. punktu.

( 27 ) Skat. preambulas 16. apsvērumu.

( 28 ) Šajā ziņā skat. iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Salahadin Abdulla u.c., 54. punkts. Dalībvalstis, protams, var piemērot labvēlīgākus noteikumus (Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 4. pants).

( 29 ) Skat. UNHCR ziņojuma 4.2.7. punktu.

( 30 ) Uz ko viņam ir tiesības saskaņā ar Hartas 47. pantu.

( 31 ) Savā direktīvas priekšlikumā, kas kļuva par Uzņemšanas nosacījumu direktīvu (COM(2001) 181, galīgā redakcija), Komisija norādīja, ka “uzņemšanas nosacījumu samazināšana vai likvidēšana var ietekmēt pieteikuma iesniedzēju dzīves līmeni un viņu spējas efektīvi īstenot procesuālās garantijas”.

( 32 ) Šajā ziņā skat. UNHCR ziņojuma 4.2.8. punktu.

( 33 ) Skat., piemēram, Dublinas II regulas preambulas 4. apsvērumu, saskaņā ar to šajā regulā izklāstītajām procedūrām būtu jāspēj “ātri noteikt” atbildīgo dalībvalsti.

( 34 ) Skat. iepriekš 16. un 18. punktu.

( 35 ) “Uzņemšanas materiālie nosacījumi”, kas noteikti direktīvas 2. panta j) apakšpunktā, ietver dažādus materiālus labumus, kā mājokli, pārtiku un apģērbu. Lai arī ir tiesa, ka līdzvērtīga palīdzība var tikt nodrošināta “kā finansiāli pabalsti vai taloni”, administratīvais sazarojums būtu ļoti ievērojams.

( 36 ) Skat. Uzņemšanas nosacījumu direktīvas preambulas 8. apsvērumu.

( 37 ) Skat. it īpaši Uzņemšanas nosacījumu direktīvas preambulas 7. apsvērumu.

( 38 ) Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13. lpp.).

( 39 ) Pēdējā minētā sniedz savus apsvērumus attiecībā uz 2) jautājumu pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa apstiprinoši atbildētu uz 1) jautājumu.

( 40 ) Savā atbildē tiesas sēdes laikā Itālijas advokāts ļoti centās uzsvērt, ka šie noteikumi nenozīmē, ka attiecīgais patvēruma meklētājs šajā brīdī vairs nav tiesīgs saņemt uzņemšanas nosacījumus. Šāda nostāja, šķiet, ir pretrunā vai vismaz ir grūti saskaņojama ar Itālijas rakstveida apsvērumiem. Tā kā es katrā ziņā nepiekrītu Itālijas nostājai, es šo jautājumu tālāk nepētīšu.

( 41 ) Saskaņā ar jauno ierosināto regulu (skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmi) dalībvalstij būtu jāiesniedz pieteikums pieprasītajai dalībvalstij trīs mēnešu laikā, sākot no dienas, kad patvēruma pieteikums (tajā saukts par “starptautisko aizsardzību”) tika iesniegts, vai trīs mēnešu laikā no brīža, kad tā ir uzzinājusi, ka cita dalībvalsts varētu būt atbildīga par konkrēto personu. Ja tiek izmantota Eurodac informācija, šis laika posms tiek samazināts līdz diviem mēnešiem.

( 42 ) Komisijas 2003. gada 2. septembra Regula (EK) Nr. 1560/2003, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 222, 3. lpp.).

( 43 ) Skat., piemēram, 7. panta 3. punktu (iesniedzēja dokumentu pieejamības nodrošināšana) un 8. panta 2. punktu (pienākums nodrošināt transportu).

( 44 ) Skat. iepriekš 68. punktu.

( 45 ) Skat. iepriekš 58. punktu.

( 46 ) Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmi.

( 47 ) Šajā ziņā skat. 3.1. punktu Komisijas paskaidrojuma rakstā tās priekšlikumam Dublinas II regulai (COM(2001) 447, galīgā redakcija), saskaņā ar kuru “katra dalībvalsts ir atbildīga pret visām citām dalībvalstīm par savām darbībām attiecībā uz trešo valstu pilsoņu ierašanos un uzturēšanos un tai ir jāuzņemas atbildība par sekām, solidāri un godīgi sadarbojoties”.

( 48 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. maija Lēmums Nr. 573/2007/EK, ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 2004/904/EK (OV L 144, 1. lpp.). [Tā] 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā “uzņemšanas apstākļi un patvēruma procedūras” ir definētas kā darbības, kuras ir tiesīgas saņemt fonda atbalstu. 12. panta 1. punktā ir noteikts finanšu ietvars lēmuma īstenošanai EUR 628 miljonu apmērā laikposmam no 2008. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31 decembrim.

( 49 ) Tiesas sēdes laikā Komisija apstiprināja, ka, lai gan apmērs dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, saskaņā ar lēmuma noteikumiem visām dalībvalstīm pienāktos palīdzība atkarībā no to pieteikumu finansējuma saņemšanai nosacījumiem un patvēruma meklētāju skaita to teritorijā. Šāda palīdzība tomēr nesegtu visas izmaksas, kādas rodas dalībvalstīm, nodrošinot uzņemšanas nosacījumus.

( 50 ) Skat. iepriekš 41. zemsvītras piezīmi attiecībā uz laikposmiem, kas paredzēti jaunajā ierosinātajā regulā.