13.8.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 238/29


Prasība, kas celta 2011. gada 10. jūnijā — Schwenk Zement/Komisija

(Lieta T-306/11)

2011/C 238/51

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Schwenk Zement KG (Ulm, Vācija) (pārstāvis — M. Raible, Rechtsanwalt)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Komisijas 2010. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2367, galīgā redakcija (lieta COMP/39520 — cements un saistītas preces);

atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka lēmuma forma nav samērīga.

Ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts samērīguma princips, jo lēmums esot pirmais pret prasītāju vērstais izmeklēšanas pasākums un prasītāja esot bijusi gatava sniegt informāciju.

Padomes Regulā (EK) Nr. 1/2003 (1) gan neesot paredzēts nosacījums par vienkārša informācijas pieprasījuma un lēmuma par informācijas pieprasīšanu secīgumu. Bet tas nekādi nemainot to, ka, izvēloties izmeklēšanas pasākumu, esot jāņem vērā samērīguma princips.

Informācijas pieprasījums atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktam esot saudzīgāks pasākums nekā lēmums par informācijas pieprasīšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam un attiecībā pret uzņēmumiem, kas ir gatavi sniegt informāciju, tas esot tikpat efektīvs.

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta pārkāpums.

Apstrīdētais lēmums neatbilstot Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta prasībām.

Komisija nenosaucot konkrētu iespējamo nodarījumu un informācijas pieprasījumā prasītā informācija nekādi neesot saistīta ar apgalvoto iespējamo nodarījumu.

Tādējādi informācijas pieprasījums neesot vajadzīgs Komisijas veiktajai izmeklēšanai. Izmantojot pieprasīto informāciju, nevarot pierādīt konkurences tiesību pārkāpumu.

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvota noteikto termiņu nesamērība.

Divu nedēļu termiņš atbildes uz 11. jautājumu sniegšanai neesot bijis pietiekams prasītājai.

Komisija apstrīdētajā lēmumā esot saīsinājusi termiņu atbildes uz 11. jautājumu sniegšanai salīdzinājumā ar lēmuma projektu no diviem mēnešiem uz divām nedēļām, to nepamatojot.

Prasītājai neesot bijis iespējams divu nedēļu termiņā sniegt atbildi. Bet Komisija esot kategoriski atteikusies termiņu pagarināt.

Ilgāks termiņš, pamatojoties uz prasītās informācijas apjomu, informācijas iegūšanas grūtībām, kā arī prasītājas individuālo situāciju, esot bijis obligāti vajadzīgs.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots apstrīdētā lēmuma nepietiekams pamatojums.

Apstrīdētais lēmums neesot pienācīgi pamatots.

No apstrīdētā lēmuma nevarot saprast, kāds nodarījums tiek inkriminēts prasītājai. No tā nevarot secināt arī, kāda saistība pieprasītajai informācijai ir ar apgalvoto iespējamo nodarījumu.

Termiņa noteikšana, kā arī termiņa atbildes uz 11. jautājumu sniegšanai saīsināšana no diviem mēnešiem lēmuma projektā līdz divām nedēļām neesot pietiekami pamatota.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

Pamatojoties uz Komisijas radīto steigu, neesot nodrošinātas prasītājas tiesības uz aizstāvību, it īpaši tiesības neapsūdzēt pašai sevi.


(1)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).