14.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 168/45


Trešdiena, 2011. gada 14. decembris
ES pretterorisma politika

P7_TA(2011)0577

Eiropas Parlamenta 2011. gada 14. decembra rezolūcija par ES pretterorisma politiku — galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi (2010/2311(INI))

2013/C 168 E/06

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Pamattiesību hartu, Līguma par Eiropas Savienību 2., 3. un 6. pantu un attiecīgos Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) pantus,

ņemot vērā 2003. gada Eiropas drošības stratēģiju (1) un tās 2008. gada īstenošanas ziņojumu (2),

ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/475/TI par terorisma apkarošanu (3), kas grozīts ar Pamatlēmumu 2008/919/TI (4), un it īpaši tā 10. pantu par palīdzību cietušajiem un to aizsardzību,

ņemot vērā 2005. gada ES pretterorisma stratēģiju (5),

ņemot vērā ES stratēģiju, lai apkarotu radikalizāciju un vervēšanu terorismam (6),

ņemot vērā Stokholmas programmu „Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (7) un Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem. Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171),

ņemot vērā Eiropola ziņojumu par terorisma situāciju un tendencēm ES 2011. gadā (TE-SAT 2011),

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. jūlija paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „ES Pretterorisma politika: galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi” (COM(2010)0386),

ņemot vērā Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja 2010. gada 24. novembra atzinumu par paziņojumu „ES Pretterorisma politika: galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi” (8),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par paziņojumu „ES Pretterorisma politika: galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi” (9),

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „ES iekšējās drošības stratēģija darbībā — pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673),

ņemot vērā Eiropas Padomes 1983. gada Konvenciju par kompensācijām vardarbīgos noziegumos cietušajiem (Eiropas Padomes līgumu sērija (EPLS) Nr. 116), Eiropas Padomes 2005. gada Konvenciju par terorisma apkarošanu (EPLS Nr. 196), Eiropas Padomes 2005. gada Vadlīnijas par terorisma aktos cietušo aizsardzību, Eiropas Padomes 2006. gada Rekomendāciju Rec(2006)8 par palīdzību noziegumos cietušajiem un Komisijas 2011. gada priekšlikumu direktīvai, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus (COM(2011)0275),

ņemot vērā 7. pētniecības pamatprogrammas termiņa vidusposma pārskatu un Zaļo grāmatu „No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovāciju finansējumam”,

ņemot vērā daudzas iepriekšējās rezolūcijas par terorisma novēršanu,

ņemot vērā Padomes 2001. gada 27. decembra Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (10), un Padomes 2001. gada 27. decembra Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (11),

ņemot vērā tā Reglamenta 48. pantu,

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0286/2011),

A.

tā kā pēc 2001. gada 11. septembrī notikušajiem nežēlīgajiem uzbrukumiem 21. gadsimta pirmo desmitgadi var raksturot kā „karu pret terorismu”, it īpaši saistībā ar ASV pieeju; tā kā, lai gan šie vai citi līdzīgu apmēru uzbrukumi nenotika Eiropas teritorijā, tomēr uzbrukumu plānošana un gatavošanās daļēji notika Eiropā un daudzi eiropieši to uztvēra kā uzbrukumu viņu vērtībām un dzīvesveidam;

B.

tā kā Eiropas Savienība 21. gadsimtā arvien biežāk ir bijusi terorisma mērķis un cietusi no tā un joprojām ir apdraudēta;

C.

tā kā smagajiem teroristu uzbrukumiem ES teritorijā kopš uzbrukumiem 2001. gada 11. septembrī Amerikas Savienotajās Valstīs, tostarp teroristu uzbrukumiem Madridē 2004. gadā un Londonā 2005. gadā, ir bijusi būtiska ietekme uz ES pilsoņu kopējās drošības apziņu;

D.

tā kā Eiropola ziņojumā par terorisma situāciju un tendencēm ES 2011. gadā (TE-SAT 2011) norādīts, ka joprojām saglabājas nopietni draudi saistībā ar teroristu uzbrukumiem Eiropas Savienībā un ka saikne starp terorismu un organizēto noziedzību, šķiet, palielinās, un konstatēts, ka salīdzinājumā ar 2006. gadu ir vērojama tendence samazināties teroristu uzbrukumiem, par kuriem atbildību uzņēmušās separātistu teroristiskās organizācijas vai kuri tām piedēvēti, tomēr ar tām joprojām ir saistīta lielākā daļa no ES notikušajiem teroristu uzbrukumiem;

E.

tā kā Stokholmas Programmā identificēti divi iekšējās drošības apdraudējumi — starptautiskais terorisms un organizētā noziedzība, kas daudzos gadījumos darbojas vienādās jomās, piemēram, tādās kā ieroču un narkotiku kontrabanda;

F.

tā kā terorisms nav jauna parādība; tā kā pēdējās desmitgadēs terorismam ir parādījušās jaunas izpausmes, piemēram, kiberterorisms, un teroristu tīklu struktūra, līdzekļi un finansējums ir kļuvuši sarežģītāki, tādējādi padarot terorisma draudus kopumā vēl sarežģītākus; tā kā terorisma apkarošana vienmēr ir bijusi dalībvalstu kompetencē un parasto tiesībaizsardzības pasākumu jomā; tā kā 2001. gada 11. septembra notikumi un uzbrukumi Madridē un Londonā būtiski mainīja izpratni par terorisma parādību un tā apkarošanai izmantotajām metodēm un līdzekļiem; tā kā šo uzbrukumu rezultātā terorismu sāka uzskatīt par jautājumu, kas ietekmē visas Eiropas Savienības drošību, nevis tikai nacionālo drošību dalībvalstīs, kurām ir ļoti atšķirīgs tiesiskais regulējums;

G.

tā kā, lai gan terorismam nav viennozīmīgas starptautiskas definīcijas, ES ir definējusi teroristiskus nodarījumus Pamatlēmumā 2002/475/TI;

H.

tā kā starptautiskā sadarbība ir būtiska, lai terorismam liegtu finansiālo, loģistisko un operatīvo pamatu;

I.

tā kā, kaut arī pieredze ar terorismu, kā arī apdraudējuma līmenis ES dalībvalstīs ir atšķirīgs, ir vajadzīga kopēja ES pieeja, jo teroristu operācijām bieži ir paneiropeisks raksturs un teroristi savas darbības īstenošanā izmanto Eiropā pastāvošās atšķirības tiesību aktos, terorisma apkarošanas iespējās un robežkontroles atcelšanu;

J.

tā kā ES pilsoņi un arī citas personas vēlas, lai tiktu nodrošināta viņu drošība un aizsardzība ES un citur, un ES šai sakarā ir nozīmīga loma;

K.

tā kā terorisma akti būtiski apdraud cilvēktiesības un demokrātiju, tiecas destabilizēt likumīgi izveidotas valdības, grauj plurālistiskas pilsoniskās sabiedrības un apdraud ikviena cilvēka vēlmi dzīvot bez bailēm;

L.

tā kā pretterorisma politiku nolūkam vajadzētu būt stāties pretī terorisma mērķiem un terora aktu īstenošanai, kas tiecas iznīcināt brīvu, atvērtu un demokrātisku sabiedrību struktūru; tā kā terorisma apkarošanas mērķiem jābūt aizsargāt un stiprināt šo demokrātiskās sabiedrības struktūru, atbalstot pilsoniskās brīvības un demokrātisko kontroli, sniedzot Eiropas pilsoņiem drošību un drošumu, identificējot terorisma īstenotājus un saucot viņus pie atbildības, un reaģēt uz teroristu uzbrukumu sekām ar integrējošu politiku, tiesu iestāžu un policijas pārrobežu sadarbību un efektīvu un koordinētu stratēģiju ES līmenī; tā kā pretterorisma politiku efektivitāte jāvērtē pēc šo mērķu sasniegšanas rezultātiem; tā kā pretterorisma pieejai būs visiedarbīgākā, ja pievērsīsies vardarbīga ekstrēmisma un eskalācijas profilaksei;

M.

tā kā tāpēc Eiropas Savienības pretterorisma stratēģijā būtu jāņem vērā ne tikai terorisma sekas, bet arī tā iemesli;

N.

tā kā cīņa pret vardarbīgu ekstrēmismu ir būtisks elements terorisma profilaksē un apkarošanā;

O.

tā kā pretterorisma pasākumi nozīmē vēršanos pret visu veidu terorismu, tostarp kiberterorismu, narkoterorismu un teroristu grupu savstarpēju sadarbību dažādās noziedzīgās darbībās, kā arī pret izmantoto taktiku darbības uzturēšanai, piemēram, nelikumīgu finansēšanu, finanšu izspiešanu, naudas atmazgāšanu un teroristu grupu darbības slēpšanu aiz fiktīvām juridiskām personām vai iestādēm;

P.

tā kā terorisms ir valsts problēma un tādēļ demokrātisko iestāžu uzdevums ir izstrādāt un uzturēt pretterorisma politikas galvenos virzienus, cenšoties rast pēc iespējas plašāku politisko un sociālo vienprātību; tā kā demokrātiska cīņa pret terorismu, noteikti ievērojot konstitucionālas valsts un tiesiskuma robežas, ir visu demokrātiskās iestādēs pārstāvētu politisko partiju uzdevums neatkarīgi no tā, vai tās ir valdībā vai opozīcijā; tā kā tāpēc ir vēlams saglabāt pretterorisma politikas definīciju, saskaņā ar kuru jebkurā demokrātiskā sabiedrībā tas ir uzdevums valdībai, kas izveidota likumīgā politisko partiju konfrontācijā un pēc konkurēšanas vēlēšanās;

Q.

tā kā ir lietderīgi izvērtēt pretterorisma politiku izmaksas un ieguvumus, jo politikas izstrādātājiem būtu jāzina, vai viņu lēmumiem ir vēlamā ietekme, un pilsoņiem ir tiesības saukt savus ievēlētos pārstāvjus pie atbildības;

R.

tā kā desmit gadus pēc šiem uzbrukumiem, kuri satricināja pasauli, ir pienācis laiks izvērtēt sasniegumus terorisma apkarošanā; tā kā novērtēšana ļauj uzlabot politikas izstrādes efektivitāti un lietderīgumu un jebkurā mūsdienu demokrātijā politiskie lēmumi ir bieži jāizvērtē un jāpārskata,

S.

tā kā ārkārtīgi maz ir darīts, lai izvērtētu, cik lielā mērā ES pretterorisma politikas ir sasniegušas uzstādītos mērķus; tā kā Parlaments ir atkārtoti aicinājis veikt ES pretterorisma politiku pamatīgu novērtējumu, jo novērtējums un izvērtējums ir politikas izstrādātāju pārredzamības un atbildības priekšnosacījums; tā kā ES pretterorisma politiku pienācīgas novērtēšanas trūkums galvenokārt saistīts ar faktu, ka liela to daļa tiek veikta izlūkošanas un drošības politiku jomā, kur pastāv slepenības tradīcija;

T.

tā kā teroristu uzbrukumi daudzkārt tikuši vērsti uz to, lai izraisītu masveidīgus cilvēku upurus, radot pārbaudījumu pieejamām institucionālajām spējām;

U.

tā kā teroristi vēršas pret nevainīgiem civiliedzīvotājiem, lai sasniegtu savu mērķi iznīcināt demokrātiju; tā kā tiem, kas teroristu uzbrukumos guvuši savainojumus, cietuši zaudējumus vai zaudējuši tuviniekus, pienākas mūsu atbalsts un solidaritāte un ir tiesības saņemt atlīdzību, kompensāciju un palīdzību;

V.

tā kā ir būtiski nodrošināt taisnīgumu, lai vainīgie tiktu tiesāti un lai teroristu noziegumi nepaliktu nesodīti, turklāt īpaša uzmanība jāpievērš cietušo stāvoklim liecinieku statusā tiesvedības laikā;

W.

tā kā pārskatatbildība un atbildība ir būtiski faktori pretterorisma politiku demokrātiskās leģitimitātes nodrošināšanai; tā kā ir jāizmeklē kļūdas, nelikumīgas darbības un starptautisko tiesību un cilvēktiesību pārkāpumi un jātiesā par tiem;

X.

tā kā pretterorisma pasākumos ir jāievēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietvertās tiesības un katram šai jomā pieņemtam pasākumam ir abpusēja ietekme uz pilsoniskajām brīvībām;

Y.

tā kā masveidīga uzraudzība ir kļuvusi par pretterorisma politiku būtisku iezīmi un tā kā terorisma novēršanai izmanto apjomīgu personas datu vākšanu, noteikšanas un identifikācijas tehnoloģijas, lokalizāciju un izsekošanu, datizraci un profilēšanu, riska novērtējumu un uzvedības analīzi; tā kā šie instrumenti ir saistīti ar risku, ka pierādīšanas pienākums tiek pārcelts uz pilsoni; tā kā šo instrumentu efektivitātes un panākumu rādītāji terorisma profilaksē ir apšaubāmi; tā kā informācijas apmaiņa starp aģentūrām ir nepietiekama;

Z.

tā kā publiskās iestādes arvien vairāk izmanto komerciālām vai privātām vajadzībām apkopotus datus; tā kā privātiem uzņēmumiem dažādās nozarēs bieži ir jāglabā un jāsniedz personas dati no savām klientu datubāzēm; tā kā ar datu uzglabāšanu un izgūšanu saistītie izdevumi (gan ieguldījumi infrastruktūrā, gan darbības izmaksas) ir ievērojami;

AA.

tā kā nepieciešams steidzami noteikt vienotu juridisku definīciju jēdzienam „profilēšana”, balstoties uz pamattiesību un datu aizsardzības standartiem, lai samazinātu neskaidrību par to, kuras darbības ir aizliegtas un kuras nav aizliegtas,

Vispārīgi apsvērumi

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un atkārtoti norāda, ka tam ir jābūt saistītam ar gaidāmo ES iekšējās drošības stratēģiju; tomēr pauž nožēlu, ka aplūkotā joma ir diezgan šaura, aprobežojoties ar saskaņoto politikas pasākumu īstenošanu un neaplūkojot valstu pretterorisma politiku vai valstu pasākumus, ar kuriem transponē politiku, par ko panākta vienošanās Eiropas vai starptautiskā līmenī, kā arī par to, ka nav veikta pamatīgāka izmeklēšana par iespējām apiet tiesību aktus vai iespējamu ES līmenī pieņemtu pretterorisma pasākumu un instrumentu pārklāšanos vai dublēšanos; uzsver, ka gan ES, gan dalībvalstu līmenī ir vajadzīga konsekventa pieeja iniciatīvām, kas pieņemtas iekšējās drošības jomā, it īpaši attiecībā uz terorismu un organizēto noziedzību;

2.

pauž nožēlu arī par to, ka paziņojumā nav pietiekami aplūkoti un sīkāk izskatīti pasākumi, ko veicis ne tikai Tiesiskuma, brīvības un drošības ģenerāldirektorāts, bet arī citi ģenerāldirektorāti (piemēram, Enerģētikas un transporta ĢD, Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD vai Iekšējā tirgus un pakalpojumu ĢD), kā arī nav sniegts skaidrs priekšstats par pasākumu mijiedarbību, jomām, kur tie pārklājas vai uz kurām neattiecas neviens pasākums; uzskata, ka jāaplūko visi minētie līmeņi, jo Eiropas, valstu un starptautiskie pasākumi papildina cits citu un atsevišķu pasākumu izvērtēšana nesniedz pilnīgu priekšstatu par pretterorisma politiku ietekmi Eiropā;

3.

pauž nožēlu par to, ka netika izmantota izdevība izskaidrot, kā ES pretterorisma stratēģijā iederas tādi konkrēti ES pretterorisma instrumenti kā datu saglabāšana, pasažieru datu reģistrs un SWIFT nolīgums;

4.

uzskata, ka Pamattiesību hartai vienmēr jābūt kompasam ES politikām šai jomā un dalībvalstīm to īstenošanā, kā arī sadarbībā ar trešajām pusēm un trešām valstīm;

5.

uzsver, ka Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un partnervalstu starptautiskā terorisma apkarošanas stratēģijas pamatā ir jābūt tiesiskumam un pamattiesību ievērošanai; turklāt uzsver, ka Eiropas Savienības ārējai darbībai starptautiskā terorisma apkarošanā pirmām kārtām ir jābūt vērstai uz preventīvajiem pasākumiem un ka ir jāveicina dialogs, iecietība un sapratne starp dažādām kultūrām, civilizācijām un reliģijām;

6.

atgādina, ka pretterorisma politikām ir jāatbilst standartiem attiecībā uz nepieciešamību, efektivitāti, proporcionalitāti, pilsoniskajām brīvībām, tiesiskumu, demokrātisko kontroli un pārskatatbildību, ko Savienība ir apņēmusies atbalstīt un attīstīt, un ka visu ES pretterorisma centienu novērtējumā noteikti jāanalizē atbilstība šiem standartiem; uzskata, ka šīs politikas ir jāizstrādā atbilstīgi ES primāro tiesību noteikumiem un it īpaši prioritāte jāpiešķir Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ietverto tiesību ievērošanai;

7.

atkārtoti norāda, ka ierobežojošie pasākumi, lai izņemtu, konfiscētu vai iesaldētu īpašumus un līdzekļus, kas saistīti ar terora aktos iesaistītām fiziskām vai juridiskām personām un organizācijām, var būt noderīgi kā pretterorisma instruments, tomēr tiem ir pilnībā jāatbilst LESD 75. pantam un Pamattiesību hartai;

8.

uzskata, ka teroristu aktivitāšu novēršana, izsekošana un sodīšana ir kritiski svarīgas ES līmeņa politikas un tām jābūt sistemātiskas pieejas daļai, kas balstīta nevis uz ārkārtas stāvokļa normām, bet uz saskaņotu un uz nepieciešamību balstītu stratēģiju, tām jābūt mērķtiecīgām un izmaksu ziņā lietderīgām un tajās jānovērš pasākumu dublēšanās un kompetento iestāžu, aģentūru un struktūru funkciju izplūšana;

9.

uzsver, ka ES pretterorisma politikas desmit gadu izvērtējuma rezultātā vajadzētu skaidri noteikt politikas mērķus;

10.

uzskata, ka terorisms ir parādība, kas nemitīgi mainās, un ka ir nepieciešama tāda pretterorisma politika, kurā tas tiktu ņemts vērā;

11.

atzīst par labu lēmumu padziļināt un pilnveidot pretterorisma stratēģijas četrus galvenos virzienus — novēršanu, aizsardzību, vajāšanu un reaģēšanu;

12.

uzskata, ka teroristu aktivitāšu novēršana, izmeklēšana un sodīšana par tām ir jābalsta uz tiesu iestāžu un policijas sadarbības stiprināšanu ES līmenī, apvienojot to ar pilnīgu parlamentāru kontroli un pilnīgu un savlaicīgu ceļveža izpildi, lai sasniegtu augsta līmeņa vienotas procesuālās garantijas;

13.

uzskata, ka mācībām un izpratnes palielināšanai tiesu un policijas iestādēs ir jābūt prioritātei, lai visā Eiropas Savienībā uzlabotu gatavību cīņai pret terorismu;

14.

norāda uz nepieciešamību dalībvalstīm sadarboties ar OLAF un citām ES aģentūrām, piemēram, Eiropolu, Eirojustu un CEPOL;

15.

aicina Komisiju pilnībā izvērtēt pretterorisma politiku un turpmāko uzdevumu veikšanai pieņemto pasākumu kopumu, tostarp Eiropola un Eirojusta reformu, ņemot vērā Lisabonas līguma piedāvātās jaunās iespējas, vajadzību pēc vienotiem standartiem pierādījumu iegūšanā un izmeklēšanas veikšanā un vajadzību pilnībā ieviest apvienotās izmeklēšanas vienības, stiprināt ES tiesnešu un policijas apmācības sistēmu un ieviest atbilstīgas iekļaušanas un integrēšanas politikas;

16.

uzskata, ka pretterorisma pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar apdraudējuma līmeni un ka tie ir jāpielāgo, reaģējot gan uz draudu līmeņa paaugstināšanos, gan pazemināšanos; norāda, ka pretterorisma pasākumi gan attiecībā uz jaunām valdības pilnvarām, gan aģentūrām, ir jāveido tā, lai tos atkarībā no situācijas varētu gan pastiprināt, gan pavājināt;

17.

atgādina, ka radikalizācija un vervēšana rada nozīmīgākos un pastāvīgus ilgtermiņa draudus, kā uzsvērts Komisijas paziņojumā, un tādējādi ir uzskatāmi par asi, uz kuru ES jākoncentrē pretterorisma profilakses stratēģijas, lai apkarotu terorismu pašā ķēdes sākumposmā; uzsver, ka ieguldījums rasisma un diskriminācijas novēršanas politikās uzskatāms par izšķirošu instrumentu, lai risinātu un novērstu iespējamo teroristu radikalizāciju un vervēšanu;

18.

atgādina par daudzu NVO un pilsoniskās sabiedrības nozīmīgo un bieži ES un tās dalībvalstu līdzfinansēto ieguldījumu sociālekonomiskajā attīstībā, miera veidošanā, valstu izveidē un demokratizācijā, visā, kas nepieciešams, lai apkarotu radikalizāciju un vervēšanu;

19.

aicina izveidot visaptverošu stratēģiju attiecībā uz starptautiskās organizētās noziedzības, narkotiku tirdzniecības un terorisma savstarpējo saistību; mudina nepārtraukti analizēt jaunās tendences un iezīmes diversifikācijā, radikalizācijā un vervēšanā, kā arī to, kāda loma terorisma finansēšanā ir starptautiskām nevalstiskajām organizācijām;

20.

šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis nepieļaut ekstrēmisma izplatīšanos;

21.

vērš uzmanību uz nepieciešamību paplašināt un attīstīt esošās un veidot jaunas stratēģiskas pretterorisma partnerības ar valstīm ārpus Eiropas ar nosacījumu, ka partneri ievēro cilvēktiesības; uzsver Savienības un ASV stratēģiskās sadarbības nozīmi un norāda uz nepieciešamību sadarboties arī ar citiem partneriem, atkārtoti uzsverot, ka Savienība pievērš lielu uzmanību pilsoņu personas datu un viņu cilvēktiesību un pilsoņtiesību aizsardzībai;

22.

uzsver, ka pretterorisma politika ir neatņemama sastāvdaļa Savienības attiecībās ar trešām valstīm; lūdz nākamajā stabilitātes instrumentā palielināt finansējumu pretterorisma atbalsta pasākumiem, lai novērstu valsts disfunkcionalitāti; tādēļ piekrīt, ka prioritārie reģioni ir Dienvidāzija, īpaši Pakistāna un Afganistāna, Sāhelas reģions (Mauritānija, Mali, Nigēra), Somālija un Jemena; atzinīgi vērtē 2011. gada 21. martā notikušo prezentāciju par Eiropas Savienības Stratēģiju drošības un attīstības nodrošināšanai Sāhelas reģionā un lūdz Padomi, konsultējoties ar Eiropas Parlamentu, pieņemt šo stratēģiju; atzinīgi vērtē pretterorisma klauzulu iekļaušanu starptautiskos nolīgumos;

23.

aicina Komisiju, Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Padomi steidzami īstenot pasākumus saistībā ar Lisabonas līgumā iekļauto solidaritātes klauzulu;

24.

uzstāj, ka ir svarīgi definēt vienotu standartu kopumu terorisma upuru, ieskaitot lieciniekus, īpašai aizsardzībai un atbalstam, tostarp saistībā ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus (COM(2011)0275);

Novērtēšana un kartēšana

25.

uzsver, ka, lai pienācīgi novērtētu pēdējo desmit gadu laikā īstenotās pretterorisma politikas, ir jāizvērtē, vai ES veiktie pasākumi terorisma novēršanai un apkarošanai ir bijuši balstīti uz pierādījumiem (un nav balstīti uz pieņēmumiem), vajadzībām atbilstoši, saskaņoti un atbilstīgi vispusīgai ES pretterorisma stratēģijai, pamatojoties uz saskaņā ar LESD 70. pantu veiktu padziļinātu un pilnīgu novērtējumu, Komisijai atskaitoties Eiropas Parlamenta un par pretterorisma pasākumu pārraudzību atbildīgo dalībvalstu parlamentu komiteju apvienotajā parlamentārajā sanāksmē sešu mēnešu laikā pēc pētījuma uzsākšanas, izmantojot ziņojumus, ko pieprasa no attiecīgām organizācijām un aģentūrām, piemēram, Eiropola, Eirojusta, Pamattiesību aģentūras, Eiropas datu aizsardzības uzrauga, Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas;

26.

atbalsta holistisku un visaptverošu pieeju pretterorisma politikai un iesaka Eiropas Drošības stratēģiju saskaņot ar Iekšējās drošības stratēģiju, kā arī pastiprināt esošos koordinācijas mehānismus starp Tieslietu un Iekšlietu padomes struktūrām, aģentūrām un Eiropas Ārējās darbības dienestu; uzsver, ka labiem izlūkdatiem ir būtiska nozīme terorisma apkarošanā un ka ES ir unikāli labas iespējas veicināt izlūkošanas informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, ievērojot nosacījumu, ka šādai sadarbībai ir jābūt pienācīgam juridiskajam pamatam un ka tā ir iekļauta parastajās lēmumu pieņemšanas procedūrās, tomēr tai ir jāatbilst tādiem pašiem pārskatatbildības standartiem, kādi ir spēkā dalībvalstīs; attiecīgi norāda, ka, papildus visām pieejamajām tehniskajām metodēm, cilvēku veiktā izlūkošana joprojām ir neatņemama terorisma tīklu apkarošanas un savlaicīgas uzbrukumu novēršanas sastāvdaļa;

27.

aicina Komisiju izstrādāt pilnīgu un detalizētu novērtējumu, pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju un informāciju, ko dalībvalstis sniedz saistībā ar LESD 70. pantu, izskatot vismaz šādus jautājumus:

a)

skaidru analīzi par atbildi uz teroristu draudiem, pamatojoties uz definīciju, kas noteikta Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumā 2002/475/TI par terorisma apkarošanu, kā arī par pretterorisma pasākumiem šo draudu novēršanai attiecībā uz efektivitāti, drošības nepilnībām, profilaksi, kriminālvajāšanu un drošības uzlabošanu Eiropā, izskatot arī ES aģentūru efektivitāti un samērīgumu;

b)

faktus, skaitļus un tendences attiecībā uz teroristu darbību un pretterorisma pasākumiem;

c)

pilnīgu pārskatu par pretterorisma pasākumu kopējo ietekmi uz pilsoniskajām brīvībām un pamattiesībām, par trešo valstu pasākumiem, kuriem ir tieša ietekme Eiropas Savienībā, un par visiem pasākumiem, kas šajā jomā veikti saistībā arī ārējām attiecībām, kā arī par Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Eiropas Savienības Tiesas un valstu tiesu judikatūru;

28.

aicina Komisiju noteikt, kuru pasākumu mērķi nav terorisma apkarošana vai kuriem papildus sākotnējam pretterorisma mērķim ir pievienoti vēl citi mērķi („misijas izplūšana” un „funkciju izplūšana”), piemēram, tiesībaizsardzība, imigrācijas politika, sabiedrības veselība vai sabiedriskā kārtība;

29.

aicina Komisiju izstrādāt pilnīgu un detalizētu apkopojumu par visām pretterorisma politikām Eiropā, īpaši koncentrējoties uz ES tiesību aktiem un to, kā tie transponēti un īstenoti ES līmenī; vienlaikus aicina dalībvalstis vispusīgi novērtēt savas pretterorisma politikas, īpašu uzmanību pievēršot mijiedarbībai ar ES politikām, kā arī jomām, kur šīs politikas pārklājas, un jomām, uz kurām neattiecas neviena no politikām, lai uzlabotu sadarbību ES politiku novērtēšanā, tostarp iesniedzot atbilstības tabulas par ES tiesību aktu noteikumu transponēšanu dalībvalstu likumos un līdz noteiktajiem termiņiem sniedzot savu ieguldījumu, piemēram, kā tas notika saistībā ar datu uzglabāšanas direktīvu;

30.

aicina Komisiju izstrādāt pilnīgu un detalizētu ziņojumu, pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju un informāciju, ko dalībvalstis sniedz saistībā ar LESD 70. pantu, par visiem resursiem, ko Eiropas Savienība, ES dalībvalstis uz privāti uzņēmumi tieši vai netieši izlietojuši pretterorisma mērķiem paredzētiem pasākumiem, tostarp pasākumiem, kas īpaši paredzēti pretterorisma darbībām, ar pretterorismu saistītiem IT darbiniekiem, sistēmām un datubāzēm, datu aizsardzībai, pamattiesību, demokrātijas un tiesiskuma aizsardzībai, pētniecībai saistībā ar pretterorisma pasākumiem un par attiecīgo ES budžeta pozīciju izmaiņām kopš 2001. gada, kā arī norādot resursus, ko šai jomai piešķīrušas trešās valstis;

31.

prasa Komisijai pārbaudīt pretterorisma pasākumu pareizu īstenošanu un regulāri par to informēt Parlamentu un Padomi;

32.

aicina Komisiju veikt pētījumu par privātā sektora segtiem izdevumiem pretterorisma politiku jomā, kā arī sniegt pārskatu par nozarēm, kuras gūst peļņu no pretterorisma politikām;

Demokrātiskā kontrole un pārskatatbildība

33.

aicina Komisiju veikt pētījumu, lai noskaidrotu, vai pretterorisma politikām tiek veikta efektīva demokrātiskā kontrole, pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju un informāciju, ko dalībvalstis sniedz saistībā ar LESD 70. pantu, tostarp aplūkojot vismaz šādus jautājumus:

a)

detalizēts novērtējums par to, vai valstu parlamentiem vai Eiropas Parlamentam ir pilnīgas kontroles tiesības un līdzekļi, piemēram, piekļuve informācijai, pietiekams laiks rūpīgas procedūras veikšanai un tiesības pārveidot priekšlikumus par pretterorisma pasākumiem, tostarp pasākumiem, par kuriem vienojušās starptautiskas valdību un nevalstiskās struktūras, neleģislatīvām ES finansētām darbībām, piemēram, pētniecības programmām, un trešo valstu pasākumiem, kam ir eksteritoriāla ietekme Eiropas Savienībā;

b)

vajadzība pārskatīt pretterorisma pasākumus, lai iekļautu vispusīgu samērīguma pārbaudi;

c)

pārskats par dokumentu klasifikāciju, klasifikācijas izmantošanas tendencēm un datiem par pretterorisma dokumentiem sniegto piekļuvi;

d)

pārskats par demokrātiskās kontroles instrumentiem attiecībā uz pārrobežu sadarbību starp izlūkošanas aģentūrām, proti, NATO Situāciju centru, Informācijas analīzes un sakaru centru, Krīzes telpu, Padomes starpniecības centru un Pastāvīgo komiteju operatīvai sadarbībai iekšējās drošības jautājumos (COSI);

34.

turklāt prasa, lai attiecībā uz pretterorisma pasākumiem tiktu ņemts vērā proporcionalitātes princips un ievērotas pilsoņu pamattiesības, paturot prātā, ka visiem šādiem pasākumiem ir jāatbilst tiesību aktiem un tiesiskumam;

35.

aicina Komisiju, dalībvalstis un kompetentās tiesu iestādes izmeklēt nelikumīgas darbības un cilvēktiesību, starptautisko tiesību un tiesiskā regulējuma pārkāpumus gadījumos, kad pastāv pierādījumi vai aizdomas par šādiem iespējamiem pārkāpumiem, un aicina dalībvalstis nodrošināt šādu gadījumu izlabošanu;

36.

gaida, kādi būs secinājumi EP TDIP komitejas pārbaudes ziņojumā par to, ka CIP, iespējams, ir izmantojusi Eiropas valstis, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus, un pieprasa īstenot visus attiecīgos EP ieteikumus;

37.

uzsver, ka ES ir jāpalīdz ASV rast piemērotus risinājumus, lai slēgtu Gvantanamo un nodrošinātu ieslodzītajiem taisnīgu tiesu;

38.

šai kontekstā mudina Padomi un Komisiju, pārskatot melno sarakstu un īpašumu iesaldēšanas pasākumus, ņemt vērā īpaši NVO un pilsoniskās sabiedrības nostāju, lai nodrošinātu, ka NVO netiek sarakstā uzskaitītas „saistības dēļ”, un lai tām netiktu nepamatoti traucēta sadarbība ar savām partnerorganizācijām;

39.

ir informēts, ka Komisija ir pārsūdzējusi Vispārējās tiesas jaunāko spriedumu lietā Kadi pret Komisiju; aicina visas ieinteresētās puses turpināt veikt rūpīgu pārbaudi par sankciju režīmu un nodrošināt, ka tas pilnībā atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un tiesiskumam, atbilstīgi visai attiecīgajai judikatūrai; uzskata, ka tiem, kam piemērotas sankcijas, ir jāsaņem informācija par sankciju piemērošanas pamatojumu un jābūt tiesībām uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli;

40.

aicina Komisiju un Padomi izmeklēt personas datu vākšanu — ja tāda ir notikusi — tiesībaizsardzības nolūkos bez pienācīga tiesiskā pamata vai izmantojot neierastas vai pat prettiesiskas procedūras;

Monitorings un profilēšana

41.

mudina Komisiju veikt obligātu samērīguma pārbaudi un pilnīgu ietekmes novērtējumu katram priekšlikumam, kas ietver apjomīgu personas datu vākšanu, noteikšanas un identifikācijas tehnoloģijas, lokalizāciju un izsekošanu, datizraci un profilēšanu, riska novērtējumu un uzvedības analīzi vai līdzīgas metodes;

42.

uzsver, ka ir jāuzlabo datu izmantošana — datu vākšana būtu jāatļauj vienīgi tad, ja ir nepārprotami pierādīta to nepieciešamība un tas, ka nav iespējama pārklāšanās ar citiem pastāvošiem pasākumiem un nav iespējami privāto dzīvi mazāk ietekmējoši līdzekļi, un tikai stingri ierobežojot izmantošanas mērķi un minimizējot datus un tikai tad, ja datu nodošana un apstrāde ir krasi uzlabota;

43.

aicina Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāju un Pamattiesību aģentūru iesniegt ziņojumu par pamattiesību un personas datu aizsardzības līmeni ES pretterorisma politikas jomā;

44.

mudina Komisiju un Padomi pilnībā paskaidrot pienākumu sadalījumu starp pretterorisma koordinatoru un augsto pārstāvi;

45.

aicina pretterorisma koordinatoru sagatavot ziņojumu par cilvēku veiktās izlūkošanas un to sadarbības ar ārvalstu izlūkošanas dienestiem izmantošanu Eiropas pretterorisma politikās;

46.

aicina Komisiju izvirzīt priekšlikumus par to, kā stiprināt pilsonisko brīvību aizsardzību, pārredzamību un demokrātisko kontroli pretterorisma politiku kontekstā, piemēram, kā uzlabot piekļuvi dokumentiem, izstrādājot ES informācijas brīvības aktu, un stiprināt ES Pamattiesību aģentūras, Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāja un 29. panta darbgrupas pilnvaras;

47.

aicina Komisiju ierosināt grozījumus Padomes Pamatlēmumā 2002/475/TI par terorisma apkarošanu, kas pēdējo reizi grozīts 2008. gadā, lai paaugstinātu cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības standartu, cita starpā atjauninot teroristu nodarījumu definīciju un labāk saistot to ar pastāvošajiem ES līmeņa cilvēktiesību instrumentiem, it īpaši ar Pamattiesību hartu;

48.

aicina Komisiju paredzēt jēdzienam „profilēšana” vienotu juridisku definīciju;

49.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par datu aizsardzības tiesisko regulējumu, ietverot kopējo ārpolitiku un drošības politiku, balstoties uz LESD 16. pantu un neskarot LES 39. pantā paredzētos īpašos noteikumus;

*

* *

50.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.


(1)  „Droša Eiropa labākā pasaulē. Eiropas drošības stratēģija”, kas apstiprināta Eiropadomes sanāksmē Briselē 2003. gada 12. decembrī un par kuras izstrādi bija atbildīgs ES augstais pārstāvis Javier Solana

(2)  Ziņojums par Eiropas Drošības stratēģijas īstenošanu — „Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, S 407/08.

(3)  OV L 164, 22.6.2002., 3. lpp.

(4)  OV L 330, 9.12.2008., 21. lpp.

(5)  Padomes dokuments 14469/4/2005.

(6)  Padomes dokuments 14781/1/2005. Stratēģija pārskatīta 2008. gada novembrī. Padomes dokuments Nr. 15175/2008.

(7)  OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.

(8)  OV C 56, 22.2.2011., 2. lpp.

(9)  SOC/388 – CESE 800/2011.

(10)  OV L 344, 28.12.2001., 70. lpp.

(11)  OV L 344, 28.12.2001., 93. lpp.